#saviem

[revesdautomobiles]

[provencemichel]

***SAVIEM MAN 18.321 ET SEMI BENNE MARREL VÉRIN COMPAS FABRICATION MAISON***

[richwall101]

Chausson Saviem Auto Bus (French)

This French well designed 1962 (Saviem) Auto Bus was powered by a Fulger 6-Cylinder 150Hp Diesel Engine

[misterdust]

le bourus en balade

le bouru, c'est un camion Renault Saviem TP3 construit en 1972 par l'entreprise Renault Saviem pour l'armé française et transformé en camping car en 1992 par un illustre inconu.... bouru parce que raide à conduire ! pas de direction assisté avec des roues qui ne tournent que si le camion roule et un levier de vitesse physique à manipuler... 

 plus d'info : https://fr.wikipedia.org/wiki/SAVIEM_TP3 

 produit par DUST SA 

 caméra / montage / réalisation : Jêrome Chenot  ( l'Ours ) 

 pilote Dust

[trainsinanime]

Trains in Miraculous Ladybug - The Season 6 Tram

Part 1: The Metro Train

Part 2: The Metro Station

Part 3: Startrain

Part 4: The Gare du Nord

Part 5: The Bus

It's a new season, and we got a new art style, new trains, buses, cars, villains and anxieties in the world of Miraculous Ladybug! Mostly trains, of course!

At the end of season 6, the right person got elected mayor, which immediately transformed Paris into a wonderland of walkable urbanity and plentiful urban transit, even more so than before. That's literally canon. As part of that, the city has gotten trams. A lot of them. And they're weird. Time to restart this series of posts that I thought I'd finished long ago!

This will only focus on the trams we see, because there's just one episode out yet, "The Illustrhator". This will contain spoilers for what happens to the trams there. There is also a new bus that we see very briefly, but I'm hoping other episodes will tell us more about that.

The Vehicle

The trams we see are single four-axle vehicles. Yes, four axles, we do get to count them.

The design looks like they're individual small wheels rather than connected axles, which is a common design that has its advantages and its drawbacks. The floor tram is entirely at one level, seemingly about 30-40 cm above rail height.

We do get to see its interior as well. Nice big windows, different seating layouts, a big wheelchair area, and readers for Navigo RFID tickets at all doors. And, interestingly, fold-down seats, which are a feature on older Paris metro rolling stock.

We get a tiny hint of the inside of the cab as well. According to the display, we're going forward, and we're on line T3A towards Porte De Vincennes. And we're going 70 km/h.

There is actually a real-life Paris line T3A that does terminate at Porte De Vincennes (where you can change for the T3B), and I want to talk more about that, but before we can go there I need to talk about the rear of the train first. It has an open platform!

The rear platform

Don't worry about it being raised in the air here, that's just because the tram is currently falling down because the bridge is collapsing.

But don't worry, that is not a supervillain thing, the bridge just did that on its own, that's perfectly fine…

…right? The characters treat it like it's perfectly fine that this bridge just partially collapses without any supernatural interference, but, uhm, I have concerns. Questions even. Frankly I'm far more worried about that than about any supervillains. Alya and Nino later interview the mayor, and they completely ignore that a city bridge collapsed while a tram was going over it.

Sorry, I keep getting distracted. The rear of the tram has an open platform, which looks silly, is silly, is completely unrealistic, and I love it! See, while I am not aware of any trams like that, unless you count partially open ones like the San Francisco Cable Cars, but those are not quite the same.

However, there is a precedent for this platform, because Paris has a long history of city buses with such platforms. A good example is the Renault TN series

Picture from Wikimedia Commons, taken in 1950 by Sven Goliath, published by the Stockholm Transport Museum Commons

These were mostly a thing in the 1930s, but then got brought back in limited numbers in the 1960s after a Saviem SC10 had an accident that destroyed most of its rear, and RATP decided to be funny while rebuilding it. Later Saviem built these busses in series.

Picture from Wikimedia Commons, Tumblr won't let me link to the actual page there but it's on the Wikipedia article, taken by Sauvabus (bus historical association), published under CC-BY 4.0 international

All buses since then have put their engine at the rear, which has a lot of benefits, but also means it's right where this platform would go, so this has fallen out of fashion. Today you can only experience it when the one private transport museum near Paris has its monthly opening day, which is something I really need to visit one of these days. Here's a video showing the experience:

So there is precedent for this rear platform. Does it serve any purpose? Not really. Is it fun? Absolutely! And that's all it was on the Saviem SC10 as well, really. I love this platform. It's historic, it's quirky, it's fun, it's great.

The show definitely aims for a retro-futurist vibe now, seen e.g. in cars, like this modern take on the Citroën DS:

This modern take on this 60s and 70s legendary classic is what the modern DS brand should do, instead of their array of generic boring SUVs. Anyway, I'm not going to go too far into that, if I start talking about the cars in Miraculous Ladybug I'll never stop (yo is that a modern Peugeot 504? They literally modernised Aphrodite from Only Murders in the Building!). But I will say that this detail matches nicely.

The Infrastructure

Look at that station! Gorgeous! The designers of this show have created a tram stop in the style of the famous Guimard metro entrances, with their beautiful Art Nouveau design. That's amazing. I wish real tram stops in Paris look like that.

As for the tram stop itself, it's a low floor island platform with walkways to the sides, which matches modern standards for new tram stops worldwide. The track has gras planted on it, which is also common and popular, as it helps absorb noise, water, heat and pollution and it just looks nice. Yes, side platforms are more common, but this is still what a modern urban light rail network can and should look like. The only thing unrealistic about it is how pretty it is.

It should be noted that there's no overhead lines here, so the trains are powered by batteries, probably. That, or hydrogen, but a hydrogen tram would be a supremely bad idea, nobody would ever build something like that…

…except for Hyundai for some reason.

God that thing annoys me by its very existence. Hydrogen is expensive and will remain expensive for the next few decades, and this is what you're spending it on? A tram!? Trams should run with overhead wires. That's the good thing about a tram, you know where it's going to be, so you can put a wire there to give it power, and then you don't have to worry about batteries or hydrogen storage or whatever…

Sorry, I got distracted. Anyway, no overhead lines is realistic, and if they ever say, "it's a hydrogen tram" in future episodes, that'll be realistic too, even if it shouldn't be.

Instead let's look at this!

Closer…

Yeah! They finally fixed the metro map! The old one was an unholy mess of lines that didn't match anything (which I complained about before), but this one clearly has the Seine flowing through Paris as it should, with the island in the middle. The transport lines on it don't seem to match anything I can recognise, neither Metro nor RER, but let's just assume they are the new tram lines that happen to go this way.

Compared to the real thing

Real-life Paris abandoned trams in the 1930s already, being a negative trend-setter there. It didn't help that trams were limited to lower top speeds than buses were at the time. However, since the 1990s, trams have made a huge comeback in the Paris region.

(Aside: Note that I say the Paris region. There's only really one tram line in Paris itself (plus a few stops from the other ones). Where Berlin or London absorbed most of their suburbs at some point in the 20th century, Paris didn't, so the actual Paris part of the Paris region is surprisingly small. That's why Paris has both far fewer and way more inhabitants than e.g. Berlin, depending on what you count.)

Anyway, the tram lines in Paris mostly serve the suburbs, providing tangential connections from one suburb to the next so you don't have to take the metro or RER into the city centre, change at fucking Châtelet-Les Halles, and ride back out again. A unique feature of the the tram network is that each line is separate, with its own tracks and maintenance facilities, and at times very different technologies used. Most of the tram lines don't connect to other tram lines at all, each line is just out there doing its own thing. And since they're out in the suburbs, as a tourist you're unlikely to ever see one if you don't go looking for it.

The exception to that is the T3, divided into T3A and T3B, which runs in a 3/4 circle around Paris along the outer boulevards. The final quarter is where rich NIMBYs live, so it'll be a while until the circle gets closed, I fear.

This actual T3 is run with long bi-directional vehicles with no open platform anywhere in sight, and pleasant but considerably more boring stations. It does have green track (meaning with grass) in many places, though, and it has overhead wires.

In Paris, the trams are used as very long buses (with some overlap with really tiny metros) in underserved areas. Serving areas outside the city core is really the main thrust of Paris transit development at the moment, with a 200 km metro extension, the Grand Paris Express, being built exclusively to better connect the suburbs. This mega project is one of the coolest things happening in public transport anywhere in the world at the moment. The trams augment this.

I do actually think that some trams in Paris's city centre could make sense, to replace the busier bus routes. And there are definitely thoughts about that, but with all the money going towards doubling the size of the Metro, I don't think we'll see that very soon.

The verdict

I like that tram. I don't think it's what Paris would actually have, a longer articulated bidirectional model without a rear platform would make more sense, but I love the quirkiness of it. This season is off to a good start.

[megtudommagyarazni]

#3

Aztán jöttek sorban az egyre újabb, egyre jobb és jobban felszerelt kocsik. Ha már a Rába (Ede) szóbakerült, néhány érdekesség: A franciáknak volt egy korszakalkotó találmányuk itt, Európában, a Saviem-fülke. A Renault filiáléja volt, alváz és felépítmény profillal. Kihozták a majdnem szögletes fülkét, aminek majdnem egyenes volt a padlója. A MAN rá is csapott, a 60-as évek végétől ilyennel építették a verdákat, motorral és tengellyel "fizettek" érte, amit a MAN tudott, nyilván, már Hitler kalandjaiban is nagy szerepet vállaltak az akkor még csőrös teherautóik. Megcsinálták a korszak sofőr szempontból legkényelmesebb traktorát, nem kellett átmászni semmi motordombon, akkoriban (80-asok) egy MAN Commander komoly irigység tárgya volt. Volt egy próbálkozás, hogy a motort (akkor épp Büssing), csupaszon, kirakják az alvázra, a dobozban még több hely lett, és olyan csend, ami addig nem volt. Nem tudni, ki járt jobban az üzlettel, gyanítom, hogy inkább a MAN (Maschinenbau Augsburg Nürnberg). Na, ezt a fülkét adták aztán tovább a román DAC-nak, az osztrák ÖAF-nak, a török Manas-nak, a Rábának, és még fene tudja, kiknek. Mindenesetre a bumfordi motordomb lassan eltűnt minden márkából, és a manci az egyik legkényelmesebb (-en lakható) kamion lett. Nálam is ott van a második helyen.

[mybeautifulchristianjourney]

Sv. Matejs 7:11 Ja tad jūs, kas esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs, kas debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz!

If you then, being evil, know how to give good gifts to your children, how much more will your Father who is in heaven give good things to those who ask Him! — Matthew 7:11 | Latvian New Testament (LAT-NT) and New Kings James Version (NKJV) Latvian New Testament -- The electronic edition comes from Sergej A. Fedosov's Slavic Bible for Windows and The Holy Bible: New King James Version. Copyright © 1982 by Thomas Nelson, Inc. All rights reserved Cross References: Psalm 84:11; Isaiah 63:7; Matthew 7:10; Matthew 23:9; Luke 11:13; Romans 8:32; James 1:17

[cartransporterworld]

Saviem JN75, extended chassis, 3-car rigid - Southampton Docks,, late 1970s, working on the Renault import contract. Blog owner was its driver from new. Note extra fuel tank, illegal deck-extending 'kick downs' on the front deck and a very long rear overhang. Built and operated by Abbey Hill Car Transport and only one of its kind. Club of Four cab was shared with Volvo, Daf and Magirus Deutz.

[bb-latvija]

Dacia nosūtīs Jogger uz Āfriku, lai atbrīvotu vietu jauniem Duster un Bigster

Rumānijas marka, kas ir daļa no Renault grupas, attīstās un vēlas nākotnē palielināt pieprasījumu pēc saviem automobiļiem, saistībā ar kuru tai ir jārezervē papildu ražošanas jauda. Dacia pagājušo gadu pabeidza ar 6,8% pārdošanas pieaugumu (salīdzinot ar 2021.gadu) līdz 573 800 automašīnām, vispieprasītākais bija Sandero hečbeks (pārdotas 224 847 vienības), otrajā vietā bija krosovers Duster…

[uupiic]

On the off chance that a Latvian (this is gonna be fairy Riga-specific, so there is that) in this situation sees this:

Ja esi šādā situācijā, kāp pāri savam lepnumam un piezvani/aizej uz tuvāko pašvaldības kantori un lūdz, lai Tev izskaidro, kur doties pēc sociālās palīdzības.

Tādu super duper ēdiena banku un talonu kā Amerikā un citās valstīs mums, diemžēl, nav, un Eiropas pārtikas pakas arī tagad atstāja tikai tiem, kam tiešām vajag*, tā kā nāksies iztikt ar sociālo dienestu.

(IR Paēdušai Latvijai, btw, var skatīties tur, bet tie pārsvarā strādā ar daudzbērnu ģimenēm, un tikai pēc tam ar senioriem, maznodrošinātajiem utt, ja kas paliek pāri)

Šobrīd (novembrī) daudziem rīdziniekiem aktuāli: Daudzi māju un dzīvokļu izīrētāji un apsaimniekotāji, un sociālie paši to arī īpaši neafišē tik daudz, cik varbūt vajadzētu, bet

apkures sezonā rīdziniekiem ir iespējams saņemt palīdzību centrālapkures rēķinu nomaksai.

Jā, visticamāk Tev būs jāuzrāda rēķini par ��ri/apkuri un Tavu bankas kontu izraksti (par pēdējiem 3 mēnešiem; algas UN krājkonti, tobiš visi konti, no kuriem Tu vari jebkurā brīdī izņemt savu naudu; vai vajag darbavietas izziņu, to nezinu, manuprāt ne), bet pāris reizes pieciest ''a punch in the nuts'' ir labāk, nekā būt izdēdējušam ģindenim labi apkurinātā istabā. Pie tam, ja nemaldos, tad daudzās pašvaldībās šobrīd to jau ir iespējams nokārtot online, un nekur nav jāiet. Tā, manuprāt, ir daudz vieglāk, jo ļoti samazinās tieši psiholoģiskais faktors. Kovida laika ieguvums :D

Ir zupas virtuves, kas dala zupu visiem, kas stāv rindā. Ja tiešām tik slikti, ka nav, ko ēst, ieguglē zupas virtuves + savu pašvaldību. Visticamāk, ka tās būs baznīcas un reliģiskās draudzes. Šādai virtuvei būtu jāatrodas ārpus baznīcas vai draudzes telpām, parasti viņas izvieto pie tām ēkām (ja nemaldos, tad ir aizliegts sasaistīt šādus pakalpojumus ar reliģiskajām darbībām; dzīvē tas nozīmē, ka ēdienu nedrīkst dalīt, liekot saņēmējam klausīties sprediķi vai piedalīties reliģiskajās darbībās). "Dzīvības Ēdiens"/"Krišnas Māja" Rīgā, manuprāt, dala tikai bezpajumtniekiem un cilvēkiem, kas var pierādīt, ka ir maznodrošinātie un zem tā.

Ja mēnesī pelni zem kaut kādas noteiktās summas (to visu Tev labāk pastāstīs sociālais darbinieks, tā ka sarunā vien noteiktā datumā/laikā vizīti un aizej, parunājies), tad kādreiz bija iespēja saņemt naudu no pašvaldības, lai sasniegtu to noteikto slieksni. Nezinu, vai tas vēl šobrīd notiek. Atkal, sociālajam darbiniekam ir pienākums Tevi izvērtēt un pastāstīt, vai un galvenais kāda palīdzība Tev pienākas. Rīgā it īpaši ir pat vairākas dzīvokļu rindas: invalīdiem, denacionalizētajiem (baaaaaigi ilgi jāgaida, es gaidīju pāri desmit gadiem...), represētajiem, jaunajiem vecākiem utt. To visu var paskatīties, ja nemaldos, riga.lv.

Vismaz Rīgā sociālā palīdzība tiek piešķirta diezgan ātri. Es parasti gāju mēneša beigās, jo man vēl vajadzēja izziņu no darbavietas, un tur parasti visa tā lieta mēdza iesprūst uz kādu nedēļu *shrug*. Mēneša pirmajā (un laikam trešajā arī??? nezinu) nedēļā viņiem centrālajā birojā parasti speciāli savācas padome, kas iet cauri visiem pieteikumiem, kas saņemti līdz iepriekšējā mēneša beigām, un izlemj, ko darīt. Parasti, ja darbinieks sociālajā dienestā bez stresa pieņēma un neteica, ka var nebūt, tad vismaz kaut kādu palīdzību Tu droši vien saņemsi. Par to informēs caur epastu (pašu atbildi skata laikam caur latvija.lv, IDK sen nav bijusi vajadzība ar viņiem kontaktēt) un pa gliemežpastu ar ierakstītu vēstuli.

Un beigu beigās nevajag par šo kautrēties, vai justies slikti, vai vēl nezin ko. Atceries:

PAR ŠIEM PAKALPOJUMIEM TU JAU ESI SAMAKSĀJIS AR SAVIEM NODOKĻIEM. IZMANTO TO, KAS TEV IR PIEEJAMS.

(Obligātā piebilde: pārsvarā tas viss ir piesaistīts klienta ienākumiem. Ja pelni mēnesī baigi pāri tūkstotim, bet liela naudiņa aiziet hobijos, izklaidēs utt, tad sorry, bet visticamākais, ka neko nedabūsi. Labākais, ko Tev ieteiks, būs pārdomāt savus izdevumus/dzīvesvietu.)

______

*varu saprast, kāpēc, jo tās pakas tiešām grāba nejēgā visi, kas varēja, vajadzēja viņiem to vai nevajadzēja, izvilka to, kas garšoja, un pārējo izmeta.

[newsfromsomewhere]

Somua, (Société d’outillage mécanique et d’usinage d’artillerie, manufactured machinery and vehicles. Initially based in Saint-Ouen, a suburb of Paris it later became part of Saviem, in turned owned BY Renault. 

[revesdautomobiles]

[provencemichel]

***SAVIEM MAN.26.321 6X4 CAMION REMORQUE GRUE TRANSFO MAISON ***

[richwall101]

A Saviem "Paris Vision" tourist Bus from the 1960's (This image taken 1979)

[teoretikuarhivs]

Emīls Dārziņš – latviešu mūzikas kultūras patriots?

Recenzijas "Būt vai nebūt" apskats.

Emīlija Bračka

1908. gada 26. janvārī “Dzimtenes Vēstnesī” tika publicēta Emīla Dārziņa recenzija “Būt vai nebūt?”. Tās centrā – Rīgas simfoniskās mūzikas liktenis, kas E. Dārziņa laikā bija uz izmiršanas robežas. Šī recenzija strādāja kā problēmas aktualizācija, tapēc ir gan interesanti, gan svarīgi raudzīties uz akcentiem, kurus autors izmantoja uzmanības pievēršanai.

Katrai argumentācijai vajag savu piemēru, un Dārziņš par savējo izvēlējās diriģenta Artūra Bobkovica četrus simfoniskos koncertus Rīgā. Man ir patiess prieks, ka viņš pie tiem īpaši nekavējās un neanalizēja to iekšējo struktūru, bet tā vietā raudzījās uz lielo bildi, izceļot situāciju par finansiālo nastu, ko koncertu organizēšana sagādā cilvēkiem, kuriem no šiem koncertiem patiesībā būtu jāpelna. Pats autors teica, ka tā ir netaisnības augstākā pakāpe, un es viņam piekrītu. Protams, 20. gs. sākumā simfoniskās mūzikas koncerti nebūt nebija konstanta vērtība Rīgā, un vienmēr ieviest ko jaunu un neierastu ir grūtāk nekā to uzturēt, taču līdz pat mūsdienām mūziķu darbs tiek novērtēts, līdz ar to atbalstīts, mazāk nekā tikpat svarīgas blakus nozares, piemēram, sabiedriskā zinātne. 

1989. gada filmā “Mirušo dzejnieku biedrība” (Dead Poets Society) izskanēja teksts: “[...] medicīna, jurisprudence, uzņēmējdarbība, inženierija – tās ir cēlas nodarbes un nepieciešamas dzīvības uzturēšanai. Bet dzeja, mūzika, skaistums, romantika – tas ir tas, kapēc mēs paliekam dzīvi.” Tieši šī domāšana ir, manuprāt, tā, kas vedināja Dārziņa stingro nostāju par latviešu mūzikas kultūras vajadzīgo novērtēšanu, vēlamo attīstību un vispārīgi nepieciešamo glabāšanu un kultivēšanu.

Lasot Emīla Dārziņa rakstu darbus, esmu manījusi konstantu parādību, kā viņš izsaka savus viedokļus. Dārziņš bija kā čūska garā zālē – skatoties no malas, viss izskatās vienmērīgi, teksts sniedz sagaidīto informāciju par kādu notikumu vai darbu, taču ik pa laikam vienmēr ir sagaidāma tā viena rindiņa, tas čūskas uzbrukums, kurš ir tik spilgts, ka nes sevī indi.

Recenzijā “Būt vai nebūt?” šis čūskas kodums man bija: “Jo tikai caur mākslu mēs varēsim spēlēt savu lomu uz lielās pasaules skatuves.” To var lasīt kā ultimātu, ja mums nav kultūras, mums nav nekā. Tas latviešu sabiedrībai, kura tolaik bija bez savas valsts, deva potenciālu izcelties uz Eiropas kartes. Dārziņš rādīja, ka latviešu vārda izplatīšana nav bezcerīga, mums nav jābūt tikai caurspīdīgiem, labiem strādniekiem Krievijas impērijas nomalē. Dārziņš centās rādīt, ka pamats mājai jau ir uzcelts, izceļot latviešu tautas melodiju unikālo vērtību un šīs vērtības retumu. Vajadzīgs bija tikai kopīgs centiens mūzikas kultūras attīstībai. Protams, šo citātu var lasīt arī kā augstprātīgu mūziķu uzskatu par savas jomas pārākumu popularitātes veicināšanai. Ārpus konteksta, no tālāka skata punkta, tas noteikti ietver noniecinošu intonāciju citām nozarēm, radot iespaidu, ka latvieši nekur citur nevar panākt pasaules konkurentus. Taču svarīgi atcerēties, ka Emīls Dārziņš bija, pēc laikabiedru atziņām, introvertēts, emocionāls mūziķis, kurš acīmredzami bija uztraucies par savas jomas potenciālo lejupslīdi sabiedrības prioritāšu sarakstā, tāpēc, pat ja tas bija domāts ar negatīvu zemtekstu, emocionāla reakcija šajā gadījumā ir pieņemama. 

Lai arī kā Emīls Dārziņs jutās, viņš mācēja savas pārdomas, šajā gadījumā neapmierinātību, ietērpt vārdos strukturēti, ar akcentiem. Man patīk raksta izteiktā trijdaļība: kas notiek, kas vainas, kā rīkoties. Savā ziņā viņš saviem lasītājiem pat nelika domāt pašiem, bet gan visu vajadzīgo informāciju tālākai kustībai pasniedza uz zelta paplātes. Autors bija dusmīgs, pilnīgi rakstot: “Tā kā tā jau priekš mākslas pie mums nekas netiek darīts.”, padodoties uz sistēmas atbalstu, tā vietā meklējot to tautā. Praktiski, bļaujot ielās mūžīgi aktuālo jautājumu – kurš cits, ja ne mēs?

[oneonenightwithphysics]

Viņi klīst pa saviem ievainotajiem troņiem, kā zvēri mežā, kas aizmirsuši sava ceļa sākumu. masonu – vārdi, kas spēj ieskanēties kā ass zobens vai iegrimt mitrā un smagā dūksnājā. Viņi būvē mājas no trausliem stikla kauliņiem – defektīvas ģimenes, kuras netur kopā mīlestība, bet tikai ambīcijas, saspiestas vienkāršībā un grimstošā sūdu kalnā.

Liekulība plūst no viņu lūpām kā sveķains medus – smags un lipīgs, nomierinot pūli un sevi. Tie ir viņi – lohi, varbūt neapzināti, bet tik un tā lohi; dīvainā kārtā lojāli savam pagrimumam, ar slēpto lepnumu par vergu apmetņa smagumu uz pleciem. Nevis kareivji, bet pielīdēji – dīvaina figūra, kas klanās bez formas un dvēseles, diženo elpu pavēršot nevis debesīs, bet tikai zemes putekļos.

Viņu vēderi ir pilni karjeru druskām, dvēseles – tukšas kā cauras koka dobumi. Viņi ir tie, kas nolaida dzīvi līdz ceļgaliem, dirstuvju vārdu bailīgās melodijās. Bet lepnums paliek – tumšs un necaurskatāms lepnums par to, ko slepeni nesaprast pat viņi paši – lepnums par maucību kā kaut ko cienījamu, lepnums par vergtiesību, kas slēpj bailes ar zelta valodas segām.

Tie ir viņi. Tie, kas mājo gan virs, gan zem mums – attālinātie klājēji bez krāsām. Pie apvāršņa viņi izgaist, izplēn kā dūmi, bet savos mirkļos šķiet, ka viņi kontrolē visu. Viņu pasaule ir apļa dzelonis, ceļš, kas bezgalīgi riņķo ap mazām un salauztām lietām.

Un tomēr – šai iznīcībā, šajā vēsumā, mēs spējam turpat atrast savu elpu. Viņu neskaidrības ir mūsu epifānija: klusinātajā skaistumā un brīvības alkās mēs nolemjam ceļus taisīt augšup.