#Miri Fabian

[miri-draws]

As a fresh Twitter refugee I offer you my Dimension 20 fanart 🤲

[badmovieihave]

Bad movie I have  Schindler’s List 1993

[nofatclips]

Kurzgesagt: 4.5 Billion Years in 1 Hour

[realita-lampung]

Merasa Dizholimi, Ribuan Warga Akan Unjuk Rasa di Kantor BPN/ATR

Ribuan warga, sejumlah tokoh masyarakat, dan berbagai elemen masyarakat lainnya yang ada di Kabupaten Pesawaran, Provinsi Lampung menggelar rapat pemantapan menjelang aksi damai yang akan digelar didepan Gedung Badan pertanahan Nasional (BPN) dan ATR Provinsi Lampung. Rapat berlangsung kediaman Feri Darmawan, salah satu tokoh masyarakat yang ada Kabupaten Pesawaran, Rabu (14/6/2023) malam. Tampak hadiri kepala Desa Taman Sari Fabian Jaya, tokoh masyarakat desa Taman sari, Sumarak, dan Safrudin Tanjung selaku Ketua Harian Forum Masyarakat Pesawaran Bersatu (FMPB), tokoh masyarakat dari Desa Negeri Sakti, Erland Sofiandi. Dengan terbongkarnya Hak Guna usaha (HGU) milik PTPN VII Wayberulu terdapat kejanggalan kejanggalan. Antara lain, adanya dugaan Hak guna usaha (HGU ) PTPN VII Wayberulu sudah merambah ke area lahan milik masyarakat yang ada diwilayah Tanjung Kemala Dua, dan di wilayah wilayah desa penyangga yang lainnya. Dipaparkan oleh Kepala Desa Taman Sari Fabian Jaya, kedatangan masyarakat dari 19 Desa tersebut, menuntut agar BPN Provinsi Lampung segera melakukan pengukuran ulang ribuan hektar lahan HGU Tanah yang di kelola oleh PTPN 7 Way Berulu. ”Alhamdulillah, Kita sudah mendapat dukungan dari 18 kepala desa, mereka mengirim perwakilannya masing-masing untuk ikut berpartisipasi dalam aksi damai besok (Kamis-red), “ujarnya, Rabu malam (14/6/2023). Dia juga mengatakan, permintaan masyarakat tersebut terjadi karena adanya dugaan mafia tanah di PT perkebunan PTPN VII Wayberulu, dan kezholiman-kezholimannya terhadap masyarakat desa taman sari. “Karena selama ini PTP VII Wayberulu dalam mempekerjakan karyawannya tidak pernah memberikan peralatan untuk kerja. Yang lebih miris lagi, para pekerja yang sudah puluhan tahun tidak diangkat menjadi karyawan dan dipekerjakan sebagai pekerja borong,” ungkapnya. Fabian menambahkan, bahwa selama ini PTPN VII Wayberulu diduga tidak pernah membayar pajak kepada negara. “Hari ini saya pertegas, hari ini sudah mulai membuat berita positif, seolah-olah CSR itu memang di bagikan ke desa-desa. Betul Desa Tamansari dapat 3 sumur bor, tapi itu hasil dari saya ngancam pak, akan menutup jalan desa menuju kebun karet. Bukan hasil baik-baik, ini fakta,” ucapnya. Sementara itu, Marpiah yang mengaku ahli waris sebidang tanah yang sekarang berstatus HGU PTPN VII Wayberulu kepada awak media menerangkan, bahwa tanah dari orang tuanya diduga diambil oleh perusahaan PTPN VII Wayberulu dengan cara ditakuti-takuti. “Bisa dikatakan secara paksa dan secara tipu muslihat,” paparnya Marpiah juga mengatakan, kalau dia adalah generasi ke tiga yang terus memperjuangkan tanah milik keluarganya, namun karena dia berjuang sendiri dan tidak memiliki uang akhirnya usahanya selalu kandas. Ditempat yang sama, Saprudin Tanjung, selaku Ketua harian Persatuan Masyarakat Pesawaran Bersatu (PMPB) mengajak semua elemen masyarakat yang ada di Pesawaran untuk bangkit dan menggugat. Dan bongkar kezholiman-kezholiman serta mafia tanah yang ada dikubu PTPN VII Wayberulu. “Kita rebut kembali hak rakyat, dan kita kembalikan ke masyarakat“, tegasnya. Dengan terbongkarnya dugaan dugaan mafia tanah dan Hak guna usaha(HGU) tanah yang dikelola PTPN VII Wayberulu, maka kami akan melakukan aksi damai didepan kantor Badan Pertanahan Nasional (BPN) /ATR Provinsi Lampung. “Sudah itu kita akan menutup akses jalan yang ada di Desa Taman Sari menuju lokasi PTPN, dan akan menduduki lahan tersebut,” tutupnya. (Tejo/PPWI) Read the full article

[matan4il]

(part 2/5, all parts in the reblogs)

1994: On Oct 19, we lost 53 years old Miriam Adaf Batito

1993: On Oct 9, we lost 23 years old Eran Bachar

1992: On Mar 17, we lost 36 years old Beatrice Monica Bernstein

1991: On Jun 28, we lost 40 years old Avraham Osher

1990: On Dec 14, we lost 22 years old Iris Asraf

1989: On Jul 28, we lost 39 years old Eliyahu Amsalem

1988: On Oct 30, we lost 9 months old Efraim Weiss

1987: On Jul 5, we lost 5 years old Tal Mozes

1986: On Mar 19, we lost 31 years old Sami al-Daqqa

1985: On Oct 5, we lost 10 years old Dina Beri

1984: On Oct 22, we lost 23 years old Ron Levi

1983: On Dec 8, we lost 15 years old Dan Katz

1982: On Jun 11, we lost 21 years old Dafna Carmon

1981: On Jul 19, we lost 17 years old Shimon Dayan

1980: On Apr 7, we lost 2 years old Eyal Glusska

1979: On Jan 13, we lost 34 years old Miri Alfassi

1978: On Mar 11, we lost 10 years old Yitzchak Anqwa

1977: On Feb 23, we lost 51 years old Amiram Katz

1976: On Jul 4, we lost 74 years old Dora Bloch

1975: On Jul 4, we lost 25 years old Arib abu Chadija

1974: On Feb 9, we lost 20 years old Michal Edelson

1973: On Oct 6, we lost 65 years old Muchammad abu Asleh

1972: On Sep 5, we lost 18 years old Mark Slavin

1971: On Jan 2, we lost 5 years old Avigail Arviv

1970: On Feb 21, we lost 43 years old Binyamin Abutbul

1969: On Sep 2, we lost 13 years old Aharon Azarzar

1968: On Dec 31, we lost 24 years old Avraham Abuksis

1967: On Jun 10, we lost 17 years old Chaim Gron

1966: On May 16, we lost 24 years old Holocaust (kid) survivor Peter Yitzchak Fabian

1965: On May 31, we lost 14 years old Yafa Binyamin

On this Yom Ha'Zikaron Le'Chalalei Ma'rachot Yisrael (Memorial Day for Israel's Fallen Soldiers and Terror Victims), I figured it's important to remember that Israeli victims did not exist solely on Oct 7. We have lost loved ones before and since. Here's a list with just one random victim to represent each year. Please scroll down the list to see how far back it goes.

(part 1/5, all parts in the reblogs)

2024: On Jan 7, we lost 19 years old Shai Garmai

2023: On Oct 7, we lost 28 years old Osama abu Madiam

2022: On Nov 23, we lost 18 years old Tiran Faro

2021: On May 12, we lost 5 years old Ido Avigal

2020: On Aug 26, we lost 39 years old Shai Ochayon

2019: On May 5, we lost 49 years old Zaid al-Chamamda

2018: On Dec 12, we lost Amiad Israel Yish Ran, who was murdered in his mother's womb

2017: On Nov 22, we lost 21 years old Hodaya Nechama Assoulin

2016: On Oct 25, we lost 14 years old Rami Namer abu Amar

2015: On Feb 17, we lost 4 years old Adelle Biton

2014: On Oct 22, we lost 2.5 months old Chaya Zissel Brown

2013: On Dec 24, we lost 22 years old Salech al-Din abu al-Atayef

2012: On Jul 18, we lost 28 years old Yitzchak Idan Kolangi

2011: On Apr 17, we lost 16 years old Daniel Aryeh Viplich

2010: On Feb 26, we lost 52 years old Netta Blatt Sorek

2009: On Apr 2, we lost 13 years old Shlomo Nativ

2008: On Mar 6, we lost 26 years old Doron Trunach Mahareta

2007: On Jun 17, we lost 85 years old Meir Cohen

2006: On Aug 10, we lost 4 years old Fatchi Assdi

2005: On Jul 12, we lost 16 years old Nofar Horvitz

2004: On Sep 29, we lost 2 years old Dorit Massarat Binsan

2003: On Sep 9, we lost 20 years old Naava Appelbom

2002: On Nov 10, we lost 4 years old Noam Levi Ochayon

2001: On Dec 12, we lost 42 years old Ester Avraham

2000: On Nov 21, we lost 19 years old Itamar Yefet

1999: On Jun 24, we lost 34 years old Tony Eliyahu Zanna

1998: On Dec 2, we lost 41 years old Osama Moussa abu Aisha

1997: On Mar 13, we lost 13 years old Natali Alkalai

1996: On Feb 25, we lost 57 years old Yitzchak Elbaz

1995: On Jul 24, we lost 60 years old Zehava Oren

As Tumblr limits a post to 30 images... part 1/5 - the next parts will be posted in the reblogs momentarily. Please check out the full list.

(for all of my updates and ask replies regarding Israel, click here)

[marisolmanfredi]

with F is like dad;

it feels exactly that.

now: should i run from it or should i embrace it?

the logical patterns i learned were toxic,

Fabian reminds me.

so then i try to look for an equal way-put,

a path that is healthier,

not as my usual ways-out,

I think.

it’s notable that the answer is on myself.

on stop on looking on others,

but the feelings are real and it’w worth to write them down, miri. as i will follow to use this as my only diary, bcs it helps, mom.

my equal way out is with all of my love

[modernbelles]

Deja vu. Tā varētu raksturot to sajūtu, kas bija pārņēmusi Meisonu brīdī, kad viņš skatījās uz savu bezsamaņā esošo dēlu un skaudri atminējās sava jaunākā brāļa likteni, kas joprojām bija kā naža dūriens sirdī. Vienīgais, kas abus Eliasus šobrīd šķīra, bija trausla robeža starp dzīvību un nāvi, jo viņa dēls bija darījis visu, lai sekotu sava tēvoča pēdās un pašiznīcinātos. Redziet, publikas acīs Karolaina bija tā spožā zvaigzne, kas vadīja Rīdu ģimeni un savu politisko karjeru, bet Meisons…. Bet Meisons tika uzskatīts par pelēku fonu, uz kura izcelties pārējiem ģimenes locekļiem. Un daudzējādā ziņā viņš šos pieņēmumus bija arī vairojis, taču tas nevarēja būt tālāk no patiesības. Karolaina bija tik strauja, paštaisna un iedziļinājusies tajā, lai visapkārt viss būtu ideālā kārtībā, ka viņa neredzēja to, kas notiek ar pašas bērniem. Franklins gadu gaitā bija kļuvis par savas mātes labo roka un baidījās viņai iebilst jebkurā jautājumā, pat ja tas nozīmēja cīnīties par savu mīlestību un izteikt savas patiesās izjūtas. Ričards pazuda uz abu brāļu fona, jo viens no viņiem it visā izdabāja Karolainai, bet otrs – darīja visu, lai pretotos viņas gribai. Ričards daudzējādā ziņā bija līdzīgs viņam, jo mātes politiskajai kampaņai bija vajadzīgs tikai kā smuka bilde uz plakātiem un bija izvēlējies iet pats savu ceļu, tādā veidā parādot, ka viņā bija slēpts spēks un vienaldzība par ārējo spēku ietekmi uz savu raksturu.

Bet viņa jaunākais dēls… Eliass bija viņu acuraugs un posts. Viņa mazulis, kurš pēdējā gada laikā bija iznīcinājis pilnīgu visu ticību tam, ka spēs laboties un atgūt jebkādas attiecības ar savu ģimeni. Viņš tik daudzējādā ziņā bija līdzīgs savam tēvocim… Dalot arī vienu kaislību. Vīriešus. Un neviens to nezināja. Tikai vērīgais Meisons, kuru nevarēja padarīt aklu skaisti vārdi un maldīgi žesti. Ne viņa vecāki zināja, ka abus Eliasus plosa viena un tā pati uguns, kas lika pašiznīcināties, ne arī Karolaina, kura joprojām ticēja, ka vienkārši nebija gana laba viņa jaunākajam brālim. Bet ne jau tā bija problēma. Problēmas nebija kā tādas. Vienkārši viņi abi deva priekšroku citiem, taču neviens to neredzēja. Viņi redzēja straujos un neprognozējamos ģimenes locekļus, bet viņi neredzēja kas slēpās aiz samocītiem smaidiem un mirušajām acīm.

Un ja savu jaunāko brāli viņš nebija spējīgs nosargāt, tad viņš nepieļaus tādu pašu kļūdu ar savu jaunāko dēlu. Šajā gadījumā viņam bija tikai viens variants, lai Eliasam būtu izvēles brīvība un iespēja tikt projām no Karolainas Rīdas. Izņēmis telefonu no žaketes iekšējās kabatas, Meisons sameklēja savas mātes telefona numuru un gaidīja to mirkli, kad viņus savienos. Izdzirdējis Nanas balsi, viņš vispirms pastāstīja par to, kādā stāvoklī atrodas Eliass, un visbeidzot izteica to, ko bija nolēmis darīt, “Nana, Karolaina vēl to nezina, bet kad Eliass pamodīsies, viņam nāksies doties uz privāto klīniku un ārstēties…. Šajā situācijā man ir vienalga, ko viņa teiks un kā viņa oponēs pie savas politiskās karjeras. Mūsu dēls iet bojā un tam vajadzētu būt svarīgākam, nekā tam, ko par to teiks politiskie pretinieki un kādas pasakas sacerēs dzeltenā prese….. Ir tikai viena lieta, par kuru es vēlos lūgt…. Ja viņš izies ārstēšanās kursu un dosies vizītēs pie terapeita, tu dosi viņam pielaidi pie trasta fonda. Nana, jā, es zinu un atceros ļoti labi, bet es nevaru atklāt un pateikt, kāpēc es uzskatu, ka tas ir pareizi. Vienkārši uzticies man. Lūdzu. Un nesaki Karolainai, ka tāda saruna ir vispār bijusi. Labi? Mīlu tevi.”

Nelielās mājas fasādes bija noplukusi un prasījās pēc svaigas krāsas kārtas. Zālājs bija noaudzis un pārņēmis pie mājas augošās rozes. Un trepes, kas veda līdz terasei un ārdurvīm, bija lāpītas jau vairāk reizes, nekā bija reāli iespējams. Lai nu kā, māja bija necila un nekopota, bet aiz šīm durvīm slēpās kāds ļoti svarīgs cilvēks, par kura eksistenci nezināja neviens viņa ģimenē un tika nolemts, ka šo patiesību viņi aiznesīs sev līdzi kapā, jo Bendžamins nevēlējās uzjundīt vecas atmiņas un nodarīt kādam pāri. Meisons tam nepiekrita, bet labprāt izpildīja viņa vēlēšanās, jo katra no tām varēja būt pēdējā. Nonācis līdz ārdurvīm, viņš pie tām neklauvēja, bet droši gāja iekšā, kā jau vecam draugam pienācās. Tas, kas viņu sagaidīja, lika viņa pleciem sagumt vēl vairāk un paļauties tam, ka liktenis drīz būs atņēmis  viņam pēdējo saiti starp viņu un viņa brāli. Sasveicinājies ar Kelliju, kas bija sertificēta apkopēja un medicīnas māsiņa, Meisons apvaicājies par Bendžamina veselības stāvokli, savilka seju uzspiestā smaidā un atvēra guļamistabas durvis, kur viņu gaidīja caurules, caurules, caurules, sistēmas un balta jo balta gulta, kuras vidū gulēja izdēdējušas Bendžamina aprises.

Ieraudzījis atveramies sava drauga acis, Meisona smaids noslīdēja no sejas un viņš piesteidzās pie gultas. Bendžamins lēni pacēla savu kaulaino roku un uzlika to uz viņa plaukstas, “Nebēdājies, Meison. Drīz es būšu ar Eliasu un tas ir pats svarīgākais,” viņa balss uz beigām noklusa, taču apgarots smaids tāpat rotāja viņa seju, kurā nevarēja atpazīt agrāko cilvēku, kuru bija iemīlējis viņa brālis. Meisons apsēdās uz gultas malas un smagi nopūtās, “Ja vien tu būtu ļāvis ģimenei pastāstīt par sevi. Eliass to būtu vēlējies….,” taču drīz vien apklusa, jo Benu šīs sarunas neapmierināja, “Tu nezini, ko Eliass būtu vēlējies. Jā, mēs mīlējām viens otru un plānojām par to paziņot saviem tuvākajiem, taču viss aprāvās pārāk strauji. Arī tu nebūtu neko uzzinājis, ja ne bēres….” Šie vārdi bija zemteksta pilni, jo katrs no viņiem atcerējās, kas tieši bija noticis Eliasa bērēs un kā Meisons bija atradis raudošu Bendžaminu pie svaigi izrakta kapa, kad visi bija devušies prom. Gandrīz visi, izņemot Meisonu, kurš atgriezās, jo Nana bija pazaudējusi savu pērļu auskaru. “Un es ne mirkli nenožēloju to, ka mūsu satikšanās tomēr notika,” Meisons saspieda Bendžamina roku un pēc ilgākās pauzes pateica to, kas vienkārši bija jāpasaka, “Ben, ar mani sazinājās tavi ārstējošie ārsti. Tu vairāk nevari palikt šeit bez pienācīgas aprūpes. Es zinu, ka šeit ir tavas atmiņas ar manu brāli, bet es tevi lūdzu....,” bet Bendžamins viņu pārtrauca un salika visu pa plauktiņiem, lai nebūtu vairāk nekādu pārpratumu, “Meison, es mirstu. Es zinu, ka man ir palikušas tikai pāris dienas, bet es to labprāt izdarītu šeit. Lūdzu,” Bena skatiens izteica visu un tad viņš strauji mainīja tematu, sapratis, ka arī šoreiz Meisons izpildīs viņa vēlēšanos un neiebildīs, “Un tagad… Pastāsti man par jūsu nedarbiem ar Eliasu, kad bijāt mazi bērni.” Un Meisons paklausīja.

Rīta agrākajās stundās Meisons pietrūkās no telefona zvana. Otrā galā viņam tika paziņots, ka Bendžamins Hemptons miris trijos no rīta pēc vietējā laika no AIDS radītajām komplikācijām. Bija pārtrūkusi pēdējā saikne un Bens bija devies nākamajā dzīvē ar viņa brāli un cerams, ka tā dzīve bija labvēlīgāka pret viņiem.

“Karolain, ko tu dari?” Meisons nekad nebija tik skarbi runājis ar savu sievu, taču viņam sāka aptrūkties pacietība un jau kārtējo reizi nostiprinājās pārliecība, ka viņas aprobežotību būtu jāsoda ar kaut ko nozīmīgu. Ar kaut ko, kas izsistu visu stulbību no viņas galvas un ļautu saprast, ka viņu dēlam beidzot bija labāk un tas bija pats svarīgākais šajā situācijā, nevis tas, ka Eliass bija attiecībās ar vīrieti. Nē, tieši šī pārmaiņa viņa dēlu bija padarījusi par labāku cilvēku, kurš bija lūdzis piedošanu savai ģimenei gan par naudas zādzību, gan par apvainojumiem, gan arī par plānoto sevis nolaupīšanu, pēc kuras taisījās izspiest pats no savas ģimenes izpirkšanas naudu. Meisons zināja, ka agrāk vai vēlāk Eliass izpletīs savus spārnus un uzdrošināsies atklāti just to, ko viņa brālis nekad nebija izdarījis, nodarot pāri tik daudziem cilvēkiem. Un pēc Bena nāves, viņa pacietība sāka izsīkt, kas savienojumā ar bailēm par dēla dzīvību pēc autokatastrofas, tikai padziļināja viņā ticību, ka viņai sievai vajadzēja skarbu mācību. Un tagad, kad viņš bija atvedis uz mājām savu mīļoto vīrieti un tāpēc tika atraidīts, lika viņam runāt tā, kā viņš nekad nav darījis, “Aizspriedumaina demokrāte. Tas ir kaut kas nedzirdēts,” viņš aiztaisīja aiz sevis darba istabas durvis un ar sakautu skatienu pagriezās pret sievu, “Karolaina, es šķiršos no tevis, ja vien nekas nemainīsies. Un šoreiz tu neko nevarēsi izdarīt. Es mīlu tevi, bet tava dedzība ir pārtapusi par apmātību. Fakti ir vienkārši. Eliass ir laimīgs. Viņš ir sastapis kādu, kurš viņu mīl un ir pieņēmis ar visām nepilnībām. Viņš būs atkarībnieks visu savu mūžu, taču es ticu, ka šis jaunais cilvēks….ka Fabians būs pietiekami drosmīgs, lai savienotu savu dzīvi ar mūsu dēlu. Es būšu pirmais, kas sniegs savu svētību. Es zinu pārāk daudz, lai kaut uz mirkli par to šaubītos. Un tu… tev ir jāizvērtē savas prioritātes. Tu mīli Eliasu kā nevienu citu. Tad esi beidzot tā, kura stāv pāri aizspriedumiem un neuzgriež muguru savam bērnam!” Meisons jau bija tik tuvu pie kliegšanas, ka vienā mirklī vienkārši nolēma apklust un atstāt Karolainu ar savām pārdomām vienatnē. Vienīgais, kas šoreiz viņam nelika dzīties pēc Eliasa, bija apjausma par to, ka šoreiz viņš bija kopā ar Fabianu. Viņš gribēja ticēt, ka viņš spēs pasargāt viņa dēlu. Viņam tam vajadzēja ticēt.

Eliass bija atklāts pret Meisonu un atklāja, ka pēc gandrīz notikušās šķiršanās atkal bija izjutis tieksmi pēc narkotikām, lai aizmirstos un dzīvot iedomu pasaulē, kur viss bija kārtībā un nekas viņu nevarēja ievainot. Bija nonācis pat tik tālu, ka viņš bija iegādājies kokaīnu un glabāja to sava galda atvilknē. Pirmais, ko Meisons vēlējās izdarīt, bija iekaustīt Eliasu, kas tas tādā veidā apdraudēja savu dzīvību un attiecības ar Fabianu. Tad viņš gribēja iekaustīt arī Fabianu, jo tas nevarēja savaldīt viņa dēlu, kurš emociju uzplūdos atkal sāka uzvesties pārgalvīgi. Un dīleri? To viņš vienkārši gribēja pakārt aiz viņa dārgumiem, taču viņš nedarīja neko no tā. Ja, nu, vienīgi sazvanīja Fabianu un uzreiz ķērās pie paša svarīgākā, “Fabian, tev man ir jāapsola. Ja būs tāda situācija jūsu dzīvēs, kad Eliass atkal ķersies pie narkotikām, tev man jāapsola, ka tu nešaubīsies ne mirkli un ievietosi viņu ārstniecības iestādē. Tas būs smagi un tu vēlēsies nolaist rokas, taču mēs zinām, ka viņš ir pietiekami svarīgs, lai cīnītos par viņu un ar viņu nevienu vien reizi. Un es tev palīdzēšu. Par to vari nešaubīties.”