prokra

[prokra]

gulbis miglā

Tur mēs stāvējām, Starp priedēm pilmēness laikā, Vērojām zvaigznes un mēnesi starp kokiem, Runājām par lauku māju un septiņiem suņiem. Es klejoju pa savām domām un varēju teikt tik daudz ko,bet klusēju un klausījos Tevī Tur mēs stāvējām, Kā iekalti gleznā, Apburti ar patiesu skaistumu, Un runājām par dzīvi neparedzamo... Vīns,sarunas,pelde stindzinoši aukstā ūdenī... Mēs bijām pazuduši...   Ar rasu un saules stariem pirmajiem, Bija radišies neskaitāmi jautājumi, Jautājumi,kas maldijās pa galvu,bet nevēlās pāri lūpām. Un tur mēs stāvējām, Ar maskām virsū un bez atbildēm, Viens otram mājot ardievas..

[prokra]

Paldies Viņām.

«Viņas guļ mūsu t-kreklos, un izskatās smieklīgi tajos. Viņas mīl, kad viņas skūpsta bez liekiem vārdiem. Viņas taisās divas stundas un tad pasaka: «Redzi, šoreiz tas bija ātri». Viņas nemāk kauties, bet vienmēr jūtas drošībā blakus mums. Viņas prasa mums, kādā krāsā lakot nagus. Viņas var iemigt pašā nepiemērotākajā masāžas brīdī. Viņām patīk, kad mēs glaudām matus. Viņas ar apmierinātu izskatu valkā mūs pa veikaliem, labi zinot, ka tās ir mokas. Viņas mīl, kad viņas nēsā uz rokām, kaut gan vienmēr saka: «Noliec mani, es esmu smaga!» Viņas kliedz un viņas kaitina, ja mēs klusējam tajā brīdī. Mazās skandālistes. Viņas mīl, kad viņām pērkam veļu. Viņas atceras, kad būs 147. diena, kopš mēs sākām satikties. Viņas vienmēr grib, lai mēs atgriežamies piecas minūtes pēc strīda, bet nekad tajā neatzīstas. Viņas pastāvīgi rokas mūsu telefonos un greizsirdībā prasa: «A kas tā tāda?» Viņas ļoti mīl, kad mēs uzkopjam dzīvokli, mazgājam traukus un gatavojam vakariņas. Viņas vienmēr gaida no mums palīdzību. Viņas mīl kafiju gultā un dušu divatā. Viņas uzskatu par nāvīgu grēku, ja mēs ierunājamies par viņu svaru. Viņas VISU stāsta par mums draudzenēm. Viņas ķeras pie mums un aizver acis, kad skatās šausmu filmas. Viņas vienmēr uzgriež skaļi mūziku, skraida pa dzīvokli apakšbiksēs un t-kreklā, lēkā, dzied un dejo, kad mūsu nav mājās Viņas citreiz neceļ telefonu, un pēc tam saka, ka gulēja un skaņa bija izslēgta. Viņas nevar dzīvot bez fēna un matu taisnošanas. Viņas zina, ka mēs bez viņām nevaram. Viņas - tās ir viņas.

[prokra]

m

“Mēs visi zinām, KAS ir tas, ko mēs dzīvē darām. Daļa prot arī labi izstāstīt, KĀ viņi to dara. bet - vai mēs katrs zinām arī to, KĀPĒC mēs to darām? Vai kaut ko darām tikai tāpēc, lai nodarbinātu sevi, aizpildītu laiku un/vai nopelnītu iztiku, vai arī ir vēl cits - augstāks KĀPĒC? Padomājiet par to, rīt no rīta pie spoguļa mazgājot zobus.”

“Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.”

“Mūzika padara mīlestību priecīgu. Tāpēc es meklēju mūziku. Bet tikai tad, kad mēs to atrodam kopā, mēs radām to priecīgo mīlestību. Un tā turpinās ne tikai kādu brīdi pēc tās diskotēkas… Arī pēc mums tā dzīvo.”

“Uztraukšanās ir lieka laika tērēšana, tā pilnīgi neko neatrisina, tā tikai jauc prātu un nozog prieku. Neuztraucies..dzīvo!”

[prokra]

Domāju es domas dziļas, Kādēļ laime mani nīd; Viss, ko daru, viss man viļas, Visās vietās kājas slīd.

Citam nav nekāda darba, Nauda kā no gaisa birst. Man ir dzīve sūra, skarba, Jābadojas, kamēr mirst.

Nav pie dvēseles ne graša, Prasi kādam – kas tev dos? Labāk vienreiz nāve aša Nekā dzīve...

[prokra]

Kailajiem sāniem...

Lūdzams atver Pēdējo làdi Tur man iekšā Parādi sakrājušies

Nu man viss tiek piedots Tēvu tēviem ziedots

Lūdzams, norauj Pēdējo drānu Atļauj maniem Kailajiem sāniem sisties

Nav man vairāk ka stìgu zem pirkstu galiņiem Nav man vairāk par aizmestiem drēbju gabaliem Nav man vairāk kā stīgu zem pirkstu galiņiem Nav man vairāk Nekā

[prokra]

Zviedrija,

Mazliet reibstoša galva un skats kā pūlis Latviešu tūristiņi salec tūres autobusā, lai redzētu visus, iepriekšējā vakarā aprunātos Stokholmas objektus.

Pirmajā mirklī likās, ka esam nonākuši vietā, kur klusumā var dzirdēt kā adata nokritīs, bet apgriežoties divreiz

ap savu asi un…

[prokra]

brokened

Tu vari aprakt visus savus noslēpumus manā sirdī, blakus maniem grēkiem, kas maskejušies krāsas kara, aiz apslēpta niknuma… Lai cik tālu mēs ietu mans smaids man tika atņemts jau sen, bet ja tas kādreiz mainitos es nevēlos zināt kad. Taupi elpas, jo taviem dēmoniem nav vietas mīlestībai. Es tos centos slīcināt, bet izrādas tie mācēja peldēt, tāpēc sanāca tā ka salauzu es tevi pret saviem dvēseles jūras krasta akmeņiem. Ja tev vēl rūp tad nesaki to man, jo engeļu asinīs slacītas ir manas ausis, tas nedzirdīgas kļuvušas. Gaisa plūsmas, kas ap mani ir mans cietums. Nevainības zaudēšanas lāsts, sāpes saldas ka nektarīni. Draiska kā vasaras gaisma, drudzis un tirpas,

kājas svilina pludmales smiltis un matu spiets, kas zeltaini miedz ar acīm, kas miklaini mirdz…. Sātana lielākas triks ir māka pārliecināt, ka viņš nav īsts. Tu šiem meliem ļāvies. Tu esi ieslēgta man sirdī un es pazaudēju atslēgu. Tu teici, ka esmu tev miris, bet tavos palagos mēs attapāmies atkal un atkal- es teicu - ja nespēj lidot ar ērgļiem, tad nelido ar plusmu. Ja neplane ar ērgļiem, tad vismaz nelidinies ar mušām. Es jau dzirdu, kā vilki pie manām durvīm manu vārdu sauc, bet dotiem tiem līdz spēj tikai tu, šai saulē nav vietas abiem mums, šai sirdī ir vieta tikai tev. Vai es biju tavs bruņinieks bruņās spožās, vai tikai pakāpiens no kura atsperties, lai aizbēgtu no pasaules ne tik spilgtas? Tā kunga vardā es kritu, man paradījās gaisma, zīme, kuru ignorēt nespēju- nāve bus tava vienīga apgaismība…. Liekot akmeni pie akmens mēs sajutām tūkstošu gadiem krātas sāpes- nāve bus mana vienīga apgaismība? Bet, kad mirsi tu, tava vienīga karaliste bus pus2 metru plata un 4arpus metrus dziļa…. To man sejā iemeta mans ieksejais dzivnieks, ko baroju es pats ar naidu, guļoties tai pašā bedrē kur kritīsi ar tu !

[prokra]

Es izaugu no sūnām... Ja es pagātnē būtu zinājis, ko zinu nākotnē.

Es sapņoju, beidzot pa ilgiem laikiem, es sapņoju. Es redzēju tumsu, nezināmi nomierinošu. Es redzēju kā gaisā parādās spīguļi - tie tuvojas man. Tuvāk varēja jau apjaust to detaļas. Tas bija medūzas, kas lēni slidēja caur tumsu. Es sapņoju par medūzām ,kas peldēja tumsā un lēnām un liegi mainīja savu krāsu. Es biju mežā, virs kura lēni lidoja valis, to ieskāva dimanti. Mežs ar savu burvību lēnām vilka mani dziļāk biezoknī. Es sapņoju, ka klejoju pa tundru virs kuras planēja dimantu valis.

Čūska.

Čūska sava prāta trakumā ēda pati sevi, savus indīgos zobus cirstdama savā astē. Ar katru kodienu apkārtne kļuva drūmāka un es redzēju kā valis sāka lēni pikēt aizvien, aizvien uz leju. Medūzu dimensija apstājas laiks. Tas vairs nepeldēja, bet krāsas, vēl lēni centās mainīt toņus. Tas bija iestrēgušas, bezdievīgā laika cilpā.

Un atkal čūska iekodās sevi. Valis jau skāra pirmos priežu galus.  Es kliedzu uz čūsku, lai tā beidz. Un, lai kā es censtos aizstiepties līdz tai kāds nezināms spēks mani atturēja. Un tā es nespēdams pakustēties noskatījos ka lēnām brūk man apkārt esošā pasaule. Valis skaļi vaidēdams pāri tālēm lauza kokus un plēsa savu biezo ādu. Medūzas vairs nebija - tikai tumsa. Man sāka plaisāt āda. Un sāpes bija neizturamas. Čūska tikai turpināja sevi ēst, bet valis, kura vēders jau vnk šļūca pa zemi un iznīcināja visu savā ceļa, vairs pat nespēja vaidēt. Tas bija līķis, vienkārši kustējās inerces virzīts. Man auga ārā rokas- no jauna. Un acis manas mētājās zemē, to vietā man bija jaunas, vecās izspiedušas no to vietām- tās mirdzēja zeltā, un jūras krāsās. Cilvēciskas skaņas vairs nespēdams izdod, es gulēju zemē sarāvies embrijā un mokoties sāpēs - Salauztā seja lobījās nost no manas jaunās dzīvnieciskās puses, kas bija atradusi savu ceļu šajā dimensijā no citas. Es kā cilvēks biju miris. 

Sirds vietā man bija medūzas, kas lēni mainīja krāsu uz katru stundas laika sitienu un prāta domu apmaiņu. Roku un kāju vietā man bija man bija ķetnas, kas spēja skriet ātrāk par vēju un straujāk par jebkuru upi pasaulē. 

  Segts ar garu spalvu. Ruds. Kūmiņš. Lapsa. Maita. Melis. Krāpnieks. 

Ar viltīgu, dzīvniecisku smaidu es smējos tagad par čūskas nāvi, par vaļa iznīcību un visu ko tie bija paņēmuši sev līdz šajā postažā.

Es skrēju pretī saulrietam.

Ar viltīgu smaidu.

Es pamodos. Es biju piedzimis no jauna.

[prokra]

[prokra]

Lai vai cik ļoti Tu censtos no tā izvairīties, tas piezogas nemanot un ieēdas Tevī kā skābe, atstājot savas pēdas.

[prokra]

apbrīnojami

Tik tiešām....

Viņa meloja tieši sejā, divi puiši saskatījās savā starpā un nesaprata vai smieties, vai kā... sākot aprunāt dažādus notikumus un situācijas, tika atklāti meli, tika apskatītas sms un abi saprata, ka patiešām abi ir uz viena "viļņa" un tas viss sākās tieši tāpēc, ka viņa atrakstīja diviem pušiem vienlaicīgi...

Šie puiši bija labi draugi un likās diezgan stulbi, ka viņa to nav apjēgusi - "Es nezinu mazā, kas tev tur galvā darās, bet mani tu vairs nedabūsi..." ieteicās viens, otrs tikai pasmīnēja - "Es nezināju vecīt." 

Dzīves trauslā patiesība bija tāda - 'atkal kādam pieķeries un atkal tiec čakarēts' .... 

'atkal kādā iemīlies un atkal ir cits' - 'atkal, kad beidzot likās, ka viss būs zajebiss, izrādijās, ka viss ir dirsā'

Un viņa vēl cerēja,ka viņš spēs klausīties viņā un uzklausīt, it īpaši zinot, kam viņš bija gājis cauri un viņa domāja, ka viņš noticēs.... bet sirds bija jau salauzta vairākās daļās, lai viņa prāts to uztvertu kā patiesību, lai viņa ausis spētu uzklausīt... Lai viņš spētu pārgremot informāciju, ko viņš nespēja....

Viņš bija gatavs visam, bet viņs nespēja aizmirst ...

Patiešām apbrīnojami, patiešām ...

Kā tev liekas, tad kāpēc pa visiem šiem gadiem viņš atgriezās pie viņas? 

[prokra]

dvēseles capacitāte

Tev bija gļēvas lūpas, vēl gļēvākas domas, bet tu centies radīt sliktāefektu turoties pie vairākām iespējām vienlaicīgi.

Tu turējies pie manis un pie citiem, īsti pati nesaprotot, ko tu dari. Tu turējies pie domas, ka neviens neuzzinās, jo zem smalkām drānām tu paslēpi savu izvirtību un tad centies visiem parādīt to cik tu esi trausla un tīra, kaut  arī tu savā dvēselē tu zināji, ka melo pati sev un ar laiku šie meli kļuva par tavu vienīgo patiesību, par tavu vienīgo, par tevi pašu.

Tu pārvērties - tu esi meli, tu esi tāda pati ka mana pagātne, tu esi nožēla, tu esi izbrīna, tu esi asaras un naids.

Tu biji mana, bet vairs ne.

Vairs nekad.

Vairs nemūžam.

Manā dvēselē vairs nav capacitātes meliem.

tu sevi pataisi par cietēju, kaut arī pati pie visa esi vainīga...

[prokra]

mūžs

Evai nepietika capacitātes, lai viņa spētu ievilkt gaisu caur divām mazajām šķērsgriezuma gaisa caurulītēm, kas bija tuvu pie viņas orālās virtuļu caurules.

Plaušās trūkstošais gaiss liedza viņam normāli domāt, vai pat kustēties kā citiem indivīdiem.

Un tikmēr viņas lateksa tērps lēnām viņu nogalināja no ārpuses aizvien vairāk apvijoties un spiežoties pie viņas ādas.

Pēc sešu stundu mokām viņa mūžīgi palika kā lelle, kā rotaļlieta kuras vienīgās atveres tika izmantotas baudai.

.

Pēc pāris gadiem viņas gars smaidīdams dosies prom, kad muļķīgas neveiksmes dēļ lateks plīsīs un slidenais lelles ķermenis būs nonācis savas mēslaines sākumā !

[prokra]

es eju mājā ....

Smaids - muskuļu savikšanās.

Vaids - muskuļu atslābums. 

Auksti un nosaluši pirksti,

roku sakļaušanās - siltuma apmaiņa.

.

Tās bija tās naktis, kad tu nesaproti, kas ieiet tev mutē un kas tev nāk ārā no dirsas.

Apskāvieni, kas sekoja smaidiem un dūmu apdullinātās acis satikās savā starpā. Gļēvulībā rotātas lūpas izteica pavēli un ar drosmi pārņemtas acis vilka pārējo rumpi uz deju grīdas pusi. Mūzikas ritmi lika smadzenēm kustēties un kustēties ķermeņiem. Mūzikas notis lika kustēties mēlēm un kustēties rokām. Dūmu lieganais dullums lika elpot no viena otrā un domāt par nožēlu un visuma lielumu vienlaicīgi. 

Smiekli palēlinātā apmulsumā dodas no mēles un zobu sadarbības pie ausu spalviņu galiem vēstot par vakara noskaņu. Kā atbilde šim visam murgam ir kārējā mēles un zobu sadarbība... mēļu un mēļu sadarbība, melu un mēļu sadarbība.

Mēs sapināmies mezglā, mēs sapināmies viens otrā.

.

Mēļu un mezglu savīšanās, Mēļu un melu saplūšana.

Melu atrisināšana.

Es eju mājā.....

[prokra]

Man lielākā problēma ir tā, ka es pārāk daudz domāju......

[prokra]

you know i know your heart

And there is no one else, 

who knows me like you did....

What you did - i've done it too,

we walked true our lifes... 

Light reflects from your hair,

You moved true my room.

Like a dream, like a shadow,

Every day would be last.

Every night will always be first.

word.word.world

End is near, 

But as long, as your'e with me-

I'm ready....

I feel it, the dark times.

You'll be no one's else.

No one knows me like you do,

No one knows your heart like I...

Sounds in my ears,

You in my eyes,

Our ways crosses - i want you too.

Say what had you did,

If you were I ...

Would you forget it all,

Would you forgive it all,

Can you feel, the way i feel ?

Unfold me ....

release me ...

touch me ....

hold me ......

love me ......

hate me .....

When the last sand from hourglass falls - i'll be there to catch you !

[prokra]

from Wooden Heart Poems

We’re all born to broken people on their most honest day of living  and since that first breath… We’ll need grace that we’ve never given  I’ve been haunted by standard red devils and white ghosts  and it’s not only when these eyes are closed  these lies are ropes that I tie down in my stomach,  but they hold this ship together tossed like leaves in this weather  and my dreams are sails that I point towards my true north,  stretched thin over my rib bones, and pray that it gets better  but it won’t won’t, at least I don’t believe it will…  so I’ve built a wooden heart inside this iron ship,  to sail these blood red seas and find your coasts.  don’t let these waves wash away your hopes  this war-ship is sinking, and I still believe in anchors  pulling fist fulls of rotten wood from my heart, I still believe in saviors  but I know that we are all made out of shipwrecks, every single board  washed and bound like crooked teeth on these rocky shores  so come on and let’s wash each other with tears of joy and tears of grief  and fold our lives like crashing waves and run up on this beach  come on and sew us together, tattered rags stained forever  we only have what we remember  I am the barely living son of a woman and man who barely made it  but we’re making it taped together on borrowed crutches and new starts  we all have the same holes in our hearts…  everything falls apart at the exact same time  that it all comes together perfectly for the next step  but my fear is this prison… that I keep locked below the main deck  I keep a key under my pillow, it’s quiet and it’s hidden  and my hopes are weapons that I’m still learning how to use right  but they’re heavy and I’m awkward…always running out of fight  so I’ve carved a wooden heart, put it in this sinking ship  hoping it would help me float for just a few more weeks  because I am made out of shipwrecks, every twisted beam  lost and found like you and me scattered out on the sea  so come on let’s wash each other with tears of joy and tears of grief  and fold our lives like crashing waves and run up on this beach  come on and sew us together, just some tattered rags stained forever  we only have what we remember  My throat it still tastes like house fire and salt water  I wear this tide like loose skin, rock me to sea  if we hold on tight we’ll hold each other together  and not just be some fools rushing to die in our sleep  all these machines will rust I promise, but we’ll still be electric  shocking each other back to life  Your hand in mine, my fingers in your veins connected  our bones grown together inside  our hands entwined, your fingers in my veins braided  our spines grown stronger in time  because are church is made out of shipwrecks  from every hull these rocks have claimed  but we pick ourselves up, and try and grow better through the change  so come on yall and let’s wash each other with tears of joy and tears of grief  and fold our lives like crashing waves and run up on this beach  come on and sew us together, were just tattered rags stained forever  we only have what we remember

from Wooden Heart Poems by listener