#cilvēki

[backgrounds-for-ads]

Pirkt attēlu Ziemassvētku Santa Ziemassvētku eglīte

Ziemassvētki strauji tuvojas, un tagad ir labākais laiks pievienot brīnišķīgas attēlus saviem projektiem. Nekas neatspoguļo svētku atmosfēru tik labi kā augstas kvalitātes Ziemassvētku attēls. Ja meklējat attēlus ielūgumiem, sociālajiem tīkliem vai mārketinga materiāliem, mēs piedāvājam visu, kas jums nepieciešams.

Mūsu kolekcijā ir plaša Ziemassvētku tēmu attēlu izvēle, sākot no klasiskām un beidzot ar modernām interpretācijām. Neatkarīgi no tā, vai vēlaties skaistu Ziemassvētku eglīti, sniegotas ainavas vai siltas ģimenes mirkļus, mēs piedāvājam attēlus, kas atbilst visām vajadzībām. Katrs attēls ir rūpīgi izvēlēts, lai nodotu Ziemassvētku atmosfēru un siltumu, dodot iespēju jums izveidot unikālus projektus.

Perfekta attēla atrašana nekad nav bijusi tik vienkārša. Ja meklējat tradicionālas Ziemassvētku eglītes, sniegotas ielas vai jautrus mirkļus ar Ziemassvētku vecīti, mēs piedāvājam daudzveidīgas izvēles iespējas, kas palīdzēs jums ātri un viegli atrast vajadzīgo. Attēlus var meklēt pēc krāsām, stiliem vai tēmām, padarot šo procesu aizraujošu un vienkāršu.

Visi mūsu attēli ir pieejami augstā kvalitātē un dažādos formātos. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, vai plānojat tos izmantot sociālo mediju ziņās, lielizmēra izdrukās, elektroniskajās kartītēs vai mārketinga materiālos, tie būs ideāli piemēroti jūsu projektiem. Mūsu attēli palīdzēs piešķirt svētku noskaņu jebkuram projektam.

Ziemassvētku attēlu daudzveidība ļaus jūsu projektiem kļūt par radošiem un unikāliem darbiem. Sākot no tradicionālajiem stiliem līdz moderniem un inovatīviem dizainiem – mūsu kolekcijā ikviens varēs atrast kaut ko sev piemērotu. Apvienojot dažādus attēlus, jūs varat radīt svētku atmosfēru, kas vislabāk atbilst jūsu vajadzībām.

Mēs piedāvājam arī jautrus un humoristiskus attēlus, kas noteikti liks jums pasmaidīt. Ja meklējat Ziemassvētku vecīša jautrus brīžus vai mierīgas un klusas ainavas, mūsu kolekcija ir pilna ar burvīgiem attēliem, kas iemieso Ziemassvētku garu.

Mūsu platforma ir ne tikai par lieliskiem attēliem, bet arī par ērtu lietošanu. Lietotāji var vienkārši pārlūkot, izvēlēties un lejupielādēt vajadzīgos attēlus ar dažiem klikšķiem. Katrs attēls tiek piedāvāts ar skaidru informāciju par licenci, ļaujot jums tos droši izmantot savos projektos.

Ja jūs apsverat unikālu Ziemassvētku attēlu iegādi, mēs piedāvājam arī pielāgošanas pakalpojumus, kas ļauj mainīt krāsas, pievienot tekstus vai veidot personalizētus dizainus. Tas dod iespēju izveidot darbus, kas atspoguļo jūsu individuālo stilu un pieeju.

Ziemassvētki ir mīlestības un labestības dalīšanās laiks. Mūsu attēli var kalpot kā lieliskas dāvanas. Tā ir lieliska iespēja sazināties ar klientiem, kolēģiem vai draugiem, nosūtot viņiem skaistus Ziemassvētku attēlus, kas izstaro svētku prieku un siltumu. Turklāt jūs varat radīt neaizmirstamus atmiņas cilvēkiem, kurus mīlat.

Mēs saprotam, cik svarīgi ir pārvaldīt budžetu svētku laikā, tāpēc piedāvājam konkurētspējīgas cenas un elastīgas pirkšanas iespējas. Tas ļauj jums iegūt augstas kvalitātes attēlus, nepārsniedzot jūsu budžetu. Jūs varat iegādāties atsevišķus attēlus vai izveidot komplektu, kas atbilst jūsu projekta prasībām.

Mūsu klientu atbalsta komanda vienmēr ir gatava palīdzēt. Ja jums ir jautājumi par licencēm vai ja jums ir grūtības atrast piemērotus attēlus, nevilcinieties sazināties ar mums. Mēs esam šeit, lai nodrošinātu, ka jūsu pieredze ir patīkama un atbilstoša jūsu vajadzībām.

Mūsu attēli nav tikai vizuāli materiāli – tie ir pilni ar emocijām, siltumu un prieku, ko ienes šis unikālais svētku laiks. Ar mūsu attēliem jūs varat dalīties Ziemassvētku burvībā ar visiem, kurus mīlat.

Nepalaidiet garām iespēju dalīties Ziemassvētku priekā ar citiem. Apskatiet mūsu Ziemassvētku attēlu kolekciju jau šodien un atrodiet ideālos attēlus savam projektam. Ar mūsu plašo izvēli jūs noteikti atradīsiet visu nepieciešamo, lai padarītu Ziemassvētku projektus īpašus.

Mēs aicinām jūs izpētīt mūsu kolekciju, piedzīvot radošumu un svētku prieku, ko sniedz augstas kvalitātes Ziemassvētku attēli. Neatkarīgi no tā, vai plānojat tos izmantot personīgiem vai komerciāliem mērķiem, mūsu attēli palīdzēs jums padarīt šo svētku laiku neaizmirstamu.

[the-jam-to-the-unicorn]

They stopped another assassination attempt 😰

"18 people suspected of planning hostile actions or sabotage in the interests of Russia and Belarus, including planning the assassination of Ukrainian President Volodymyr Zelensky, have been detained in Poland, Polish Interior Minister Tomasz Semoniak announced on Monday."

[naturalswimmingspirit]

beateskvorcova

Kā Tu veido attiecības ar sevi? Kas ir tas, kas tevi attur no lēkšanas savā patiesumā? Es novēroju tendenci, kad cilvēki piedzīvo grūtības sevī vai vispasaulīgā mērogā, viņi novēršas no sevis un rūpēm par sevi. Varbūt galvā riņķo vārdu dancis “es to neesmu pelnījis”, “man nesanāk”, “es esmu neveiksminieks”, “Jurim ir labāka dzīve!” Un tādā garā.. Mēs esam katru dienu savas labākās versijas, mēs cenšamies tādas būt, vane? Tas kādu dzīvi mēs izvēlamies nosaka to kā mēs dzīvosim tālāk vismaz mazu brītiņu. Un mums ir un mums pienākas būt veselīgiem ne tikai fiziski, bet mentāli! O jā! Mentālā veselība, nepatīk mums urķēties pa pagātni un piedot sev un citiem par pāridarījumiem. Kuram patīk iet tur? Bet tikai caur piedošanu un palaišanu mums tas var izdoties. Var izdoties būt mierā ar sevi. Es šo rakstu, jo pamanu kā cilvēki novēršas, kad tiek piedāvātas iespējas sevi sakārtot vai vismaz sākt kārtot. Es pamanu kā dzīve pēdējos divus gadus mūs ir atsvešinājusi viens no otra un mēs izjūtam trauksmi, kad atrodamies telpā ar citiem cilvēkiem. Bet tikai cenšoties pārkāpt sev pāri un izejot no tā online komfortiņa mums izdodas dziedināt savu trauksmi un bailes. Es šo rakstu, jo vēlos vērst uzmanību jums kā iet man. Es esmu izvēlējusies palīdzēt cilvēkiem, bet pēdējos mēnešus cilvēki uz nodarbībām izvēlas nenākt. Es izjūtu distancēšanos citiem no tā ko piedāvāju. Bet es turpinu ticēt, ka esmu uz pareizā ceļa. Es nezinu ko daru bieži vien. Es vienkārši ļaujos. Krītu un ceļos. Krītu un ceļos.. Dažreiz liekas, internets pilns ar viltus skolotājiem kuri sevi paši ielikuši zem šī nosaukuma izlasot vienu grāmatu “Kā manifestēt sev labāku dzīvi!?” Tikmēr es jau vairāk kā 10 gadus macos teorijas un prakses kā izprast cilvēka prātu, uzvedību, anatomiju. Reizēm liekas tik negodīga šī pasaule. Bet tad es apstājos un sajūtu sevi. Hey.. tagad ir šitā un vēlāk būs labāk. Tagad ir jaatpūšas un vēlāk atkal tu strādāsi un būs darbiņš. 🤞🏼 Man interesē kā iet citiem maniem līdzigājējiem? Kā jums iet? ♥️ Šeit manas pārdomas un sajūtas. Šī nav žēlošanās vai sūdzēšanās. Šīs ir manas sajūtas un es gribu ar jums ar tām dalīties.

[lietuvens]

madara stāstija kā pagājušajā pavasarī es no rītiem zvanīju viņai un raudāju, un runāju, ka gribu pamest markusu un nezinu ko darīt. es vispār neatceros, ka tā bija. savādi (ne)apzināties cik daudzas lietas es reāli neatceros. līdz man kāds pastāsta.

madara tik šausmīgi forša ak dievs. nebijām īsti draudzenes pirms viņa ciemos uz eartheater atbrauca, bet tagad noteikti esam. uztaisīja man vistas zupu, kad slima aizmigu, nomizojusi kartupeļus un ēdot to apraudājās, kad stāstīju par to kā svētdienās cilvēki iet uz klubiem pēc brokastīm. raudāja, jo teica, ka svētdienā taču ir jāiet uz baznīcu. tad abas smējāmies. maz laika pavadījām kopā, jo es slima, tik pirmo un pēdējo dienu, un kad mājās viņa bija. tik viņa runāja šausmīgi daudz, tik daudz, ka man dažreiz gribējās kliegt no pārguruma. varbūt tā cilvēkiem ar mani ir lol.vismaz pārmaiņas pēc ilgu laiku sarunās klusēju un nezināju ko teikt atpakaļ, jo temati mainijās strauji un brāzmaini,, konstanti./ stāstija kā viņai vienai auns virsū bruka, kad viņa zem skābes bija, cīkstējās kādu stundu. skaistā valodā viņa runā. nebiju dzirdējusi vārdu pļerkstēt kādus gadus piecus. uzaudzināja viņu lezbietes mākslinieces. vienu gadu sanāca uz daudz bērēm iet. skaitās daudzu cilvēku acīs kā psiha čikse. prasīju kāpēc, viņa teica, ai nu dažreiz gadijies jau galvu pret sienu dauzīt. es tik aaaa lol saprotu es jau arī esmu sev ar dūrēm pa seju situsi kājām arī no visa spēka kliegdama. vienojāmies, ka tā kādreiz ir bijis, jo teenage girl sāpes. now we're both sooo over it. nobučoja mani uz vaiga koncertā, kad filmēju sevi, bet video neierakstijās. visu laiku mēģināju saprast vai es esmu gay vai tomēr nē, bet īsti neko neizdomāju. dzīvo pie ezera. viena batkrievu čikse viņu reiz nodurt centās (nu naži mājās tik sviesta bija lol), jo bija pārliecināta, ka viņas puisis viņu krāpj ar madaru. tā pati čikse arī stāvēja reiz ārā pie madaras (un čixez puiša) dzīvokļa loga, skatījās iekšā pīpēdama. classic latvian spook moment /vēl viņai ir zirgi un viņa zin visas zāles pasaulē, ne tikai tās, kas štirī. bijām aptiekā un viņa manā vietā ar aptiekāri ļoti nopietni un mātišķi runāja, kaulējās tā garīgi. viņa ļoti, ļoti mīļa. man šķiet, ka man pat bija aizspriedumi kādi pret viņu, tādas bailes no nezināmā, bet tagad tas viss gaisis. viņai bija aizspriedumi lieli pret berlīni, bet tie arī pirmajā dienā izčābēja

[tuvojies]

Es esmu pazaudējusi saskari ar šo pasauli. Ar būšanu šeit dzīvai un veselai. Ar iespēju no rīta dzert kafiju, klausīties radio un rakstīt savas domas savu fotogrāfiju ieskautai. Kāpēc es esmu tik nelaimīga, kad manī jau ir viss, ko es meklēju? Šodien es iešu uz gaisa akrobātiku un šodien nav jāstrādā. Varu darīt visu, ko vien es vēlos. Kāpēc nav labi tā kā ir? Pēc kā es dzenos? Ko man mainītu tas, ja mana mūzika skanētu Nacionālā teātra izrādē? Ja manas fotogrāfijas būtu izstādītas muzejā un uz tām katru dienu skatītos cilvēki un teiktu atzinīgus vārdus? Vai šīs pašas fotogrāfijas manās acīs kļūtu labākas? Vai es kļūtu par labāku cilvēku? Vai tas skaitītos “kaut ko darīt ar savu dzīvi”? Vai tas būtu jēdzīgi pavadīts laiks? Vai tad es pēkšņi iegūtu interesantu dzīvi un draugus? Vai varbūt šī dzīve notiek pirmdienu vakaros, kad mēs pazīstami un mazāk pazīstami cilvēki satiekamies, lai rakstītu un runātos. Vai varbūt dzīve notiek tad, kad dzejas slamā nolasu dažus savus tekstus bārā, kurā klausoties koncertus vienmēr esmu domājusi - kāda būtu sajūta būt tur uz skatuves. Un tad es esmu. Es runāju. Manī klausās. Es neko neredzu, jo acīs spīd prožektori. Vakars tiek pavadīts jaukās sarunas. Mani atbalsta un samiļo draugi un vakara beigās es smaidot  domāju  -  es gribu vairāk šādas dienas. Vai varbūt dzīve notiek tad, kad es aizbraucu uz jūru meklēt izskalotus stikliņus un visu dienu pavadu tos vācot, labi zinot, ka pēc tam tos nekur neizmantošu. Ka tas ir tikai par meklēšanas un atrašanās prieku, un ļaušanos tam, kas interesē. Un tad sarunas uzsākšanu, garlaikojoties vilciena stacijā ar meiteni, kurai patīk iet pārgājienos un sajūsmina puķītes kuras ieliku pierakstu blociņā. Mēs visu ceļu līdz Rīgai norunājam. Mēs vairs netiksmies, bet saruna ir jauka un es domāju -  šī bija skaista diena un es gribu vairāk šādas dienas. Bet tad pienāk nākamā dienā, es aizmirstu solījumu sev (es neuzsēju mezglu redzamā vietā kā atgādinājumu) un atkal domāju “kāda šim visam ir jēga”, “kur es virzos”, “ko es daru ar savu dzīvi”,  “kāpēc man nepietiek ar to, kas man ir”. 

Tad atkal ir jāpiespiež sevi iziet ārā un atcerēties kāpēc dzīvot ir lieliski. Un tad es izeju ārā ar mērķi atrast sejiņas mākoņos, sienu apmetumos un asfaltā un kamēr tos meklēju tikmēr pie apģērbu konteinera atrodu maisu ar pārgājiena zābākiem precīzi manā 40,5 izmērā. Zābākus par kuriem mēnešiem runāju, ka vajag, lai varētu iet pārgājienos, bet nevaru atļauties.

Vai tad dzīvē nenotiek skaista un īsta tad, kad pa sniegputeni nesos ar riteni un redzu mazu, mazu pelīti, kura strauji tipinot gandrīz pārkrīt pati sev pāri. Tad, kad domāju un ceru, ka viņa atradīs savu alu tāpat kā Purvciema strazds pārziemo bēniņos ar draugiem. 

Vai dzīve nenotiek esot ar sevi visā tajā, ko iztēlojos, domāju, pamanu un tirinos nepacietībā ar to kaut kā dalīties?

Kas tad ir tas pārējais? Tas, kas saka, ka šis nevienam neinteresē. Neviens to nesaprot ar tādu degsmi kā es. Viņiem tā ir tikai pele. Tikai putenis. Tikai Elzas bērnišķīgums. Manis pašas balss, kas saka, ka šis ir nenozīmīgi un lai kļūtu nozīmīgi - pārāk grūti.  Vai tā arī ir dzīves notikšana?

Un atkal snieg. Pa virsu tam, kas šorīt tika notīrīts. Es atņemu prieku visam, kam pieskaros. 

[unhonestlymirror]

Obsessed how they translate cilvēki as "human beings"

[jauniekartupelisi]

01. Kaut kas nav...

Ir 26. jūlijs 2023. gads. Plkst. 06.08 no rīta. Es tikko pavadīju apmēra, 20 minūtes, lai nogrieztu sev nagus. Es pamodos ~2.30 no rīta. Man pirmo reizi pa ilgiem laikiem bija sapnis. Filmas scenārija cienīgs (vismaz man tā šķiet). Kaut kas starp Neon Demon, Triangle of Sadness un vēl kaut kādu šļuru no manām smadzenēm. Es pierausos no sapņa un sapratu, ka tik retu parādību ir vērts pierakstīt. Uzskricelēju telefona pierakstos vispārējus atslēgas notikumus un mēģināju doties atpakaļ miegā. Nesanāca. Kādu pusstundu centos iemigt, bet, saprotot, ka nebūs, piecēlos, paķēru kreklu un devos prom no guļamistabas, atstājot Danu tur guļam vienu. Es ceru, ka es viņu nepamodināju. Viņai šodien, tāpāt kā, teju, visas citas dienas, ir ļoti daudz jāstrādā. Lai paguļ.

Aizejot uz vannasistabu, secināju, ka mans kakls, pleci un mugura ir ar kaut kādiem dīvainiem apsārtumiem. Es pat teiktu, ka mazliet atgādina tādus kā nelielus zemādas asins izplūdumus. Pabrīnījos. Nu, neko darīt. Pievienoju mentālajam sarakstam ar dīvainībām, kuras ar mani notiek un gāju uz viesistabu. Apsēdos savā darbastūrī, ieslēdzu datoru un sāku strādāt. Strādāšana palīdz. Palīdz nedomāt. Tā nogurdina, bet palīdz. Sataisīju vizuāli priekš jaunā "Riga This Week" izdevuma, kurš uz druku došoties šodien plkst. 17os. Biju uzlicis sev atgādinājumu to vizuāli sataisīt 8.00, bet sanāca nodot jau kādos pusčetros no rīta. Tad turpināju šķirot un apstrādāt bildes no grāmatas atklāšanas pasākuma Mencendorfa namā. Nodevu ap pieciem no rīta. Ko tālāk? Apgriezu nagus un nolēmu, ka jāsāk pierakstīt savus pēdējo laiku piedzīvojumus. Kamēr atceros, kamēr varu pierakstīt, kamēr ir ko pierakstīt. Šī ir devītā diena, kad esmu saņēmies un cīnos ar kaut ko, kas mani cenšas nobeigt.

Viss sākās vēl kādu laiku iepriekš. Atkarībā, kam jautās, precīzu laiku katrs varētu teikt citādāku. Viens teiks, ka astoņus gadus atpakaļ, cits teiks, ka jau padsmit gadus atpakaļ, cits, ka pirmie mēsli sākās 2022. gada septembrī utt. Bet, ja teikšana ir man, tad es teiktu, ka šī gada aprīlis bija tas īstais moments, kad sapratu, ka kaut kas nav.

Jau pirms tam biju sastapies ar to, ka no rītiem bāāāigi sāpēja spranda. Norakstīju to uz daudzajām stundām pie datora, pie sava tizluma, pie tā, ka man ir pāri trīsdesmit un tas viss ir vienkārši veids, kā mans ķermenis saka, ka pirms modernās medicīnas cilvēki ap šo vecuma sāka atstiepties, tāpēc…Nu, tā teikt, "get a hint". Joki par to, ka pēc trīsdesmit pat gulēt var sanākt nepareizi, tā, ka pamosties jūtoties švakāk kā tad, kad gāji gulēt, jau šķiet kā ikdiena vienaudžu bariņā. Bet, nu, bāāāigi sāpēja tā spranda. Tiku pie ortopēdiskā spilvena. Baigā štelle. Noņēma sparandas sāpes jau pirmajā naktī. Žēl tik, ka pēc kādas nedēļas efekts pazuda un sprandas sāpes atgriezās. Ieprovēju arī aizņemties to paklājiņu ar adatām. Riktīga mazohistu padarīšana, bet palīdzēja…apmēram pirmo nedēļu. Smērēju smēres, bet no tām jēga bija tikpat liela kā iezieķējoties ar graudaino biezpienu. Jāatzīst gan, ka biezpienu zieķēt nemēģināju. Varbūt tur būtu bijusi panākumu atslēga.

Astoņu līdz padsmit stundu darbadienas pie datora bija ok. Dienas beigās galva kā spainis un smadzene kūp, bet tas jau būtu saprotams. Problēmas bija tad, kad vajadzēja kaut kur doties pēc darba. Sāka reibt galva. Bet, nu, pēc tik garām un daudzām darba stundām, tas, it kā būtu normāli, vai ne? Vai ne?! Ar laiku sāku piefiksēt arī to, ka uz sāniem redze nav tik asa kā ierasts. Vispār, man ir diezgan jaudīga redze. Tā ir viena no tām dažām lietām, kuras zinu, ka iedzimušas no mana nelaiķa tēva. Bet vismaz par redzi esmu priecīgs. Taču, piemēram, braucot transportā, ja skatījos uz sāniem, tad nevarēju vairs nedz salasīt uzrakstus uz zīmēm, nedz saskatīt vadītājus citos transportlīdzekļos. Vēlāk jau sāka palikt tā, ka, lai izmantotu savu vanagaci un saskatītu/salasītu lietas lielos attālumos, man vajadzēja apstāties. Ejot bija grūti nofokusēties uz lietām. Bet, nu, man ir pāri trīsdesmit, es nejēgā daudz laika pavadu pie datora. Tik daudz, ka esmu sačakarējis sprandu. Tad jau nav brīnums, ka arī redze sāk čakarēties, vai ne? Vai ne?!

Aprīlī ar Danu un bariņu draudziņu aizbraucām nedēļu padzīvoties Budapeštā. Ap to laiku, es jau biju sev sazīmējis vieglus antidepresantus, kurus dzēru no rītiem, lai varu izvilkt dienu. Kad tie iedarbojās, tad viss bija normāli. Nesāpēja spranda, redze bija ok un, pa lielam, visu dienu varēju izvilkt gan fiziski, gan mentāli, bez pārguruma, bez reiboņiem un citām izklaidēm. Respektīvi, antidepresanti mani nepadarīja par saulstariņu, bet vismaz palīdzēja savākties “one day at a time”.

Bet tad pienāca pēdējā diena Budapeštā. No rīta sapakojāmies, savācām savu turienes dzīvokli, paēdām brokastis, izdzērām, kas bija izdzerams un, ko žēl izliet pirms lidostas drošības pārbaudēm, un devāmies uz autobusu, kurš mūs, šķiet, nepilnas stundas laikā aizrāva līdz Budapeštas lidostai. Kad autobuss tuvojās savam galamērķim, visi sāka celties kājās un vākt savas somas/koferus, bet es jutu, ka ir jaunumi. Es nevaru pacelt labo roku. No sākuma roka nešancēja vispār. Kaut kā dabūju mugursomu plecos, izkāpu no busa un tad nolēmu, ka tomēr būs laikam jāinformē pārējo ceļabiedrus par situāciju. Līdz brīdim, kad kāpām lidmašīnā, spēja kustināt roku bija mazliet atgriezusies. Bet tikai tik daudz, lai es spētu to pacelt pusmastā. Alu lidostā dzēru, pudeli cilājot tikai ar kreiso roku. Dzīvotājs būšu.

Bet ne Dana, ne viņas draudzene Līga negribēja likties mierā. Abas bija pārleicinātas, ka šis nu ir tas brīdis, ka man tomēr vairs neizdosies izsprukt un būs jābrauc uz slimnīcu. Viņas šo domu neatmeta līdz pat Latvijai, Dana neatmeta līdz pat mājām. Atbraucām no lidostas, nometām pekeles un izsaucām taksi uz slimnīcu, kur ir dežūrējošais ārsts.

[dinozaurs]

Autobusā, kurš veda pa lietainākajām ielām pasaulē, visi raudāja. Kur acis sastapās, ātri novērsās, bet skatieni pilni ar neizdzīvotu dzīvi. Sapņus varēja salikt koferos un noglabāt zem krēsliem. Bet visi tos spītīgi turēja rokās. Kurš vienkārši gar sāniem, kurš nolicis uz grīdas, kurš tuvu pie krūtīm piespiedis. Rokas jau tirpa, tās jau lūdzās saldās atslodzes, kad vieglākais, ko turēt būs gaiss, bet nē. Trīcošas rokas, nogurušas, turēja savus sapņus, sev tuvu klāt. Pat ja mēģinātu, zagļi ar zobiem asiem un kāriem, tie netiktu atdoti nevienam nekad. Un lietus turpināja līt smagi un necarredzami, vienīgais autobuss turpināja ceļu. Tās bija vētrainākās ielas tovakar, tukšums ar lietu varētu dejot lēnu valsi. Tikai nepiepildīto sapņu autobuss dzen gaismu uz priekšu, to neuzdrīkstās apstādināt neviens.

Un grūti atšķirt, kurš autobusā raudāja vairāk cilvēki vai sapņi.

[hello-sapphic-mess-here]

in honour of speak your language day, here is a little piece of writing i got out recently <3 (translation will be below, which i guess slightly defeats the point of syld, but i don't trust google translate and i want you to be able to understand this)

man dažreiz šķiet, ka visa dzīve ir kā viena liela lainera krāsošana - tu vispirms uzkrāso labo aci un viss ir super smuki, tad tu pārliecības pilns sāc vilkt līniju kreisajai, un tad tev notrīs roka vai noraustās plakstiņš un viss noiet greizi.

ir cilvēki, kuriem vienmēr ar pirmo mēģinājumu sanāk perfektas kaķa acis.

un tad ir tādi kā es - visi vienmēr man saka drausmīgi daudz komplimentus par to, cik man ir skaists laineris un kā viņi vēlas, kaut viņiem arī tik labi sanāktu, bet no malas laikam ne redz, ne jūt, kā sūrst tā āda apakšā pēc pusmiljona neveiksmīgu mēģinājumu un sekojošās nost beršanas.

sometimes i feel like life is just one big attempt of putting on eyeliner - you do your right eye first and it turns out super nice. you get confident, start drawing the first lines of the left eye, then your hand trembles, or your eyelid twitches just a tiny bit and it's all messed up.

there's people who can get a perfect cat-eye on their first try.

and then there's people like me - everyone is always complimenting me on how beautiful my liner is and how they wish they could be able to do it as nice as me, but i guess from afar you can't see, nor feel how sore the skin underneath is after a thousand failed attempts and the scrubbing that comes after them.

[tdutb]

es: kāpēc jūs iznīcinieт zemi!!!

ciplanēтieši: jo ir cilvēki kas domā ka angļu valoda ir vienīgā valoda kurā viņiem vajag runāт

es: ā, es saproтu

me: why are you destroying earth!!!

aliens: because theres people who think that english is the only language they need to speak

me: thats fair i understand

[eternalatmn]

labrīt mīlulīt\

trauki. visu laiku jāmazgā trauki. glāzes un krūzītes krājas un no rītiem vienmēr ir lielais trauku mazgāšanas cēliens. rīta gaisma kā skatuves aizkari atveras un nākas ieskatīties daļiņā no vakardienas sevis. bet kāda tam visam jēga? varētu to dzērienu dzert no bundžiņas. ābolu sulu pa taisno ietecināt sevī. viens nazis tam, otrs šitam un pēkšņi izlietnē ir jau četri. mazās karotītes mistiski uzrodas pašas no sevis. joprojām dzīvoju bez tējkannas. vienā katlā ķirbju biezzupa, otrā katlā buljons palicis no japāņu nabe. gribas tēju un atkal ir jāizdomā, kurā bļodā, ko ielikt, lai atbrīvotos katls. bet nav neviens ar ko dalīt tās krūzes un glāzes. daudzie skaistie šķīvīši, par kuriem tā priecājos iegādājoties, kļuvuši par lieku nastu. var jau ēst arī no pannas vai katla. tā sasodītā vientulība piezogas brīdī, kad jāmazgā visi trauki sev vienam. nezinu, man te bija baigā doma no rīta. cepu karstmaizi un spriedu, ka lietām tik ļoti zūd vērtība, kad nav kāds, kas pasaka “hei, skaistas glāzes tev.” kaut to mazumiņu. gribas jau lai priekš sevis ir skaisti, bet šķiet, ka varētu dzert arī no plastmas glāzes un nebūs neviens, kas nosoda. nav tā ka vēlos dzert no plasmas glāzes. mēģinu atcerēties un pierakstīt to nospiedošo domu, bet viss samudžinās. vairs nezinu, kā tikt no šī ārā. jau trīsdesmit minūtes skan viena dziesma uz riņķi un es domāju par draugiem. par to, kā ir tik neprātīgi bailīgi viņus pazaudēt. un ja nu pazaudēšu? tie cilvēki ir maziņa daļiņa no manis pašas. un viss ir kārtībā, es viņus mīlu, viņi mīl mani. vakar bijām teātrī. bet šorīt mani līdz šausmām spīdzina doma par pazaudēšanu. mans prāts atkal vedina mani tumšās dzīlēs. un kad vienu dienu drošu sirdi atzīstu sev, ka manī beidzot ir miers un jūtos labi, nākamajā viss sasprāgst lauskās.

[isspskola]

Ulrika Māliņa

“es tur neatrodos”

Fotosērija veltīta personiskai izjūtai jeb pašrefleksijai, kas saistīta ar ikdienas situācijās klātesošu neiederības faktoru un “imposter” (“viltvārža”) sindroma jēdzienu, kas rada atsvešinājumu starp cilvēkiem un liek domāt par to, kā “pareizi eksistēt” sabiedrībā.

Sērijā pievēršos situācijām, kurās vēlamies neatrasties tur, kur atrodamies. Par būšanu savās domās vai kaut kur citur. Par ilūziju atrasties publiskā vietā bez publikas. Un par iespēju palikt inkognito. 

Citreiz tā ir slēpšanās no sevis un ārpasaules vai no sociālā neveikluma, kas šķietami eksistē tikai zemapziņā. Slēpšanās aiz vietām, lietām un cilvēkiem, kas dotajā brīdī paglābj no sociālā faktora klātesamības.

Savukārt citreiz tā ir vēlme pierast pie ekstravertuma un introvertuma apvienojuma vienā personā, vērojot, ka par atsvešinātību liecina ne tikai cilvēki, kuri vieni redzami ainavā, bet arī situācijas, kuras pēc būtības pieprasa, lai tur kāds atrastos.

[suicideblues]

Atceros, kad Tu rakstīji, ka mājās vairs nejuties kā mājās. Fiziski dzīvoji ar kādu kopā, bet beigās biji viena. Priecājos, ka esi atradusi savu vietu, kuru tagad vari saukt par mājām. Domāju, ka esi laimīgāka esot viena, bet tomēr ar savu vietu. Tev apkārt ir cilvēki, kuri vairs neliek justies pazudušai un vari veltīt laiku sev.

Šobrīd fiziski esmu mājā, bet garīgi, dvēseliski un ar sirdi neesmu vairs šeit. Nespēju koncentrēties, dzirdu tikai fonā skaņas, kad kāds runā, bet izteiktajiem vārdiem nav nozīmes, tie ir tukši.

Kādu laiku atpakaļ dzirdēju šo dziesmu. Ja ieklausies, iespējams, dzirdēsi par sevi. Sākumā ģitāras solo ar laiku liksies vienmuļš, bet tas ir ideāls "build up" līdz 02:30. Man personīgi parādījās zosāda.

[augacelma-blog]

What is comedy?

Es šodien skatījos Kill Tony. Tas ir ļoti dīvains šovs. cilvēki nāk ar jebkādu pilnīgi dažādu raw enerģiju. Viņiem ir dīvaini joki, dzirdēti joki, nedzirdēti joki, politiski pielādēti joki, viņi dīvaini smejas.

Kaut kādā veidā panelim izdodas izvilkt no komiķiem kaut ko labu, kaut ko dīvainu, kaut ko patiešām jaunu.

Tā ir māksla, kas tur notiek

Interakcijas, kas šķietami gandrīz kļūst par strīdiem, noslēdzas ar siltiem novēlējumiem, cilvēku ārā sprāgstošās emocijas kā karsts kartupelis lēkā pa telpu - starp komiķiem, mūziķiem, vērtētājiem, auditoriju. Valda pilnīga demokrātija, kas ir uzbūvēta tik labvēlīgi, lai varētu notikt māksla. Ja tev neizdodas joks, tu neesi zaudējis. Ja tu netīšām pasaki kaut ko īstu, tu esi uzvarējis. Ja tu vari ar lielāku apņēmību doties mājās, tu esi uzvarējis.

Es mīlu šo mākslas formu - tā ir tā māksla, kas ļauj mums tikt galā ar dzīvi. Un, ja tu vari izturēt to skatīties tik neaptēstā formā, to var uzskatīt par meistarklasi komunikācijā un veidā, kā cilvēki spēj viens ar otru saprasties.

[tuvojies]

Ļauj sev rakstīt. Ļauj sev plūst. Šķiet, ka kājas iesūc melnais caurums. Sākumā lēni, tikai kā nojaušamību, bet tad jau tik tālu, ka vairs atpakaļ tikt nevar. Punkts aiz kura nav atgriešanās. Un tu redzi sevi izstiepjamies. Ja nesāpētu un tu nenomirtu jau sen pirms tam, tad visdrīzāk tev šī nāve pat liktos tāda skaista. Hei, es nekad mūžā neko tādu neesmu redzējusi. Manas kājas kļūst par nūdelēm. Eu, kāds pametiet irbulīšus, es nogaršošu sevi, visi morāles jautājumi kļuvuši nenozīmīgi. Tad kāds skaists izplatījuma akmenītis, ko es labprāt aiznestu mājās, bet nedrīkst, iebelž man pa galvu un es zaudēju samaņu. Asins pilieni. Kā tie izskatītos. Negribas tagad meklēt internetā. Negribu iziet ārpus šīs sajūtas. Gribu ļaut prātam nonākt, kur vien tas pats vēlas. Palaid vaļā siksniņu. Un viņš skatās uz tevi kā apmulsis sunītis, bet, bet bet. Un tu pastum uz priekšu un saki, ej, ej. Es tepat vien būšu, kad gribēsi - atgriezīsies. Paklejo. Tu vienmēr atradīsi ceļu atpakaļ. 

Cilvēki nepareizi izprotot entropiju un lieto to triviālos veidos, aprakstot savu nekārtīgo istabu vai dzīvi. Deg ēteriskā eļļa. Eikalipti. Pagaidi, nopūtīšu. Aij, bija taču jāpiepūlās rakstot. Deniņi sāp it kā tur būtu salīdušas tās lielās lielās jūrmalas skudras un viņas dzeltu vēl papildus paņemot līdzi ērkšķīšus. Efekts nav spēcīgs, bet nepatīkams. Jā, entropija. Viņi saka, ah, manai dzīvei vienmēr ir tendence tiekties uz entropiju. Man ir tendence uztvert tagadni tikai pagātnes formā. Tikai tad, kad tas ir noticis atskatīties un izvērtēt kādas bija sajūtas, kas notika, kā es par to jutos. Un tad galvā atkal ieskanas balss “Vai tas ir normāli? Iegooglē to.” Tā normalitātes salīdzināšana ar citiem cilvēkiem, atskaites punkti, nevis , “Ja tev tas neliek justies slikti, tad dzīvo tik nost.” 

Piededzinātas smiltis ar ūdeni un pieneņu pienu. Tā garšo šī rīta otrā kafija. Es svīstu, es kožu mazajos pirkstiņos, abos reizē. Mani zobi ir maigi. Tie slīd pa ādu un nespēj nodarīt ļaunu. Pat lielās prāta skudras spēj vairāk. Gaisma iespīd pa logu balta. Un man ir karsti. Jau sen, jau ilgi ir vairāk skumji nekā bail.

[oldsoulperson]

2024.gada 18.augusts plkst. 23:38

esmu beidzot mājās. savās mājās, kuras vēl top par mājām, lai es varētu pilnvērtīgi justies kā mājās. galvā palicis Tavs teiktais, par to, ka Tev bija tā sajūta, ka Tu vairs nejūties kā mājās - man bija ļoti līdzīgi. tagad cenšos uzbūvēt no jauna savas mājas, tā teikt.

ir mazliet sagurums. bet es apsolīju, ka šodien centīšos pastāstīt, kā man iet un atbildēt uz Tevis uzdotajiem jautājumiem. sajutos mazliet kā rakstniece, pilnīgi paņēmu datoru, lai vieglāk! (smiekliņš)

sāksim ar seriāliem, Tu jautāji vai man tiem ir laiks. grūti teikt. ir dienas, kad man tam varētu būt laiks, bet es to laiku izmantoju citādāk. šobrīd vienīgais seriāls, ko skatos ir "The Rookie", protams, ka par darbiņu, kā gan citādi. lai gan kauns teikt, ka pēdējo reizi viņu skatījos aptuveni jūnijā. bet gribētos noskatīties visu. gribu ticēt, ka tam man tagad būs laika, jo esmu viena un varu pievērsties tagad lietām, kas man ir iztrūkušas.

kaķis, jā. Česters. viņš vēl aizvien ir mans "spalvainais dēliņš" un visu šo laiku ir dzīvojis kopā ar mani. man par viņu šobrīd sāp sirds un jūtos tā itkā būtu viņam atņēmusi paradīzi, jo esam abi atgriezušies dzīvokļa telpās, kas atrodas pilsētā, līdz ar ko Če vairs nevar doties ārā. teorētiski var, bet ap manu māju ir trīs ielas, par ko es ļoti baidos, jo nevēlos viņu zaudēt. visus šos gadus dzīvojām privātmājā, ar lielu teritoriju, kur apkārt nav neviens. Če bija savs mežs, labību lauks un viņa acīm neizmērojama paradīze, kur viņš varēja darīt visu, ko vien sirds kāro. viņš ķēra peles, cirslīšus, putnus un vienmēr atnesa mājās atrādīt man savu medījumu. tagad es viņam esmu atņēmusi šo iespēju un par to man ļoti sāp, pārdzīvoju. ticu, ka arī viņš pārdzīvo. dziļi sirdī ceru, ka tomēr viņam ir kaut kāda cilvēcīgā sapratne, kāpēc tas viss tā ir noticis un piedos man par to. šobrīd dzīvoklī viņš ir aptuveni nedēļu un aprod ar jaunajiem dzīves apstākļiem. priecājos par to, ka viņš spēlējās, guļ pie manis un vēl aizvien ir man blakus, kas dod man ticību tam, ka viņš saprot.

runājot par instrumentiem, precīzāk ģitāru. viņa krāj putekļus manā vecajā dzīves vietā. reizi pusgadā iedomājos par to, ka es viņu varētu uzdāvināt kādam bērniņam, kuram ir sapnis spēlēt ģitāru, bet nevar to atļauties. neesmu saņēmusies, jo zinu, ka tādi būs daudz un man būs jāizdara izvēle. tas būs grūti, tāpēc tas ir tikai ideju līmenī. skan briesmīgi, bet man tam vairs nebija laika, lai gan pirms kāda gada biju izvilkusi no somas, notīriju putekļus, noskaņoju stīgas un paglāstīju pēc kā atliku atpakaļ. es teiktu, ka tas bija kāds mirkļa vājums mums abiem. līdzīgi, kā Tev, arī Tu mani mudināji uz to, man likās, ka abi kopā iemācīsimies spēlēt un tā paliks par normu, ka gan es, gan Tu varēsim uzspēlēt kādā draugu kompānijā pie ugunskura. nenoliegšu, ka es vēlaizvien gribētu mācēt spēlēt ģitāru. bet, kas to lai zin, varbūt vienkārši vēl nav īstais laiks man mācēt spēlēt ģitāru.

es tik ļoti gaidīju vasaru, taču varu pateikt vienu - šī bija garlaicīgākā vasara, kāda man ir bijusi. bet pieturos pie vecmāmiņas teiktajiem vārdiem, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. un jā, pirms 2 gadiem zaudēju vienu no saviem svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē - vecmāmiņu. nebiju tam gatava, nekas neliecināja par to, ka man viņa tiks atņemta, bet par to citreiz. gribās mazliet lamāties uz sevi par to, ka neesmu šovasar neko interesantu izdarījusi. vienīgais - biju ceļojumā uz Itāliju. es dievinu Itāliju, braukšu vēl. šī bija otrā reize, kad biju tur. tur ir tik jauki cilvēki, skaistas vietas, vienkārši lieliski. neesmu bijusi ne reizi peldēties, neesmu bijusi nevienā pārgājienā, laivu braucienā, nekur. tik bēdīgi. apzinoties to, ka vasara tulīt jau beigusies. bet varbūt tā vajag. vasaras nebeidzās, viņas būs vēl un, kad būšu sakārtojusi sevi, es noteikti tās varēšu piepildīt, kā vien vēlos.

kas ar mani noticis pēdējos gadus? es dzīvoju laimīga cilvēka dzīvi. man bija gandrīz viss, ko es vēlējos. sirds darbs, mīloši vecāki, uzticīgs vīrietis blakus, superīgi draugi, māja, dārzs, pagalms, tā kā man patīk un vēlos. esmu cilvēks, kas nespēj dzīvot viens. es pārkāpu pāri sev un dzīvoju attāluma attiecībās. es neticēju sev, ka esmu uz ko tādu spējīga, jo tas nav manā dabā. taču tas notika, es apradu ar situāciju, sāku saprast lietas citādāk, mācījos dzīvot citādāk. tā arī dzīvoju līdz vienam brīdim. pienāca laiks, kad vēlējos ģimeni, mieru, klusumu un pilnīga normāla cilvēka dzīvi. kādam vienmēr vajadzēja būt sociālam, būt kompānijās un paspēt izskriet uz visām pusēm, kamēr es vienmēr gaidīju mājās, lai būtu kopā. centos, runāju, sapratu, ka es nevaru neko vairs izmainīt, esmu izdaŗijusi maksimumu. ar katru nākamo dienu, pēdējā gada laikā tikai apstiprinājās, ka es nemaz tā pa īstam vairs neesmu laimīga, ka es nedzīvoju tā, kā es gribu nodzīvot savu dzīvi un veicu lielu, smagu, nervu stindzinošu soli - iet savu ceļu. īsāk sakot, negribeju tērēt savu laiku tā, kā to negribu tērēt. par to vairāk varētu pastāstīt dzīvē. bet tagad.. tagad es mācos dzīvot no jauna, mācos dzīvot viena. cenšos sakārtot sevi un ceru, ka spēšu dzīvot tā, kā vēlējos, tikai no jauna un tiešām tā, kā es gribu. jo mēs taču dzīvojam tikai vienreiz, pareizi?

katru reizi sev uzdodu jautājumu, kāpēc? kāpēc es nevaru dzīvot tā, kā es vēlos, par ko man šis viss ir. kāpēc? viens sūda jautājums uz kura nekad nav atbildes. man neder - katram savs laiks utt. man tik ļoti gribās mierīgu dzīvi, ģimeni un saticību. es nezinu, cik ilgi es pratīšu dzīvot šādi, būs grūti un smagi, bet es centīšos. negribu ticēt tam, ka esmu tik slikta, lai nepiedzīvotu tādu dzīvi, ko vēlos. man sen jau vairs neinteresē "tusiņi", publiskas vietas, daudz cilvēku. es esmu tāda miera mika palikusi, gribētu savu lauku fazendu, kurā kaut būtu viena govs, trusīšu būrīši ap šķūņa sienu, stiklota siltumnīca ar tomātiem un čillī pipariem, hortenzijas krūms, kuram grūti apbraukt un nopļaut zāli (haha), apžogota teritorija, kuru ieskauj tūjas - kurā skraida mani bērni ar plikām kājām un netīrām mutēm līdz norietēs saule, kuru varēšu vērot kopā ar viņiem.

ai, es jau aizrāvos! šim vakaram pietiks, citādi nevarēšu aizmigt.

paldies par tavu žurnāla papildinājumu!

p.s kurā pusē tu sēdi un vēro sauli?