totalaufwiedersehen - Tumblr blog

[totalaufwiedersehen]

onkulis garlaikojas, vol. 3: ļenganā mīla

Autora prologs

Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma un vairāku skatītaju daudzkārtējiem, rakstiskiem (un ļoti emocionāliem) lūgumiem sērijveida Autors piedāvā pēdējo un noslēdzošo seriāla "onkulis garlaikojas" triloģijas daļu. 

Jau pēc pirmās sezonas pirmās epizodes (un pēc tam arī pēc otrās - https://totalaufwiedersehen.tumblr.com/post/666137914289340416/onkulis-garlaikojas-vol-2-šmjak-šmjak) publicēšanas bloga redakciju burtiski pārpludināja sajūsmas un abbbrīnas pilnas vēstules no vairākiem Latvijas iedzīvotājiem no gandrīz visiem Latvijas novadiem un ganrīz visām Latvijas lielpilsētām. Dažubrīd interese par onkuļa neticamajiem piedzīvojumiem sasiedza tādus apmērus, ka redakcijai nācās Latvijas pastā pasūtīt vēl vienu, lielāka izmēra pasta kastīti, kur uzglabāt saņemtās vēstules. Redakcijas seifs bija pilns. (Nemaz jau nerunājot par vairāku ārštata pastnieku piesaisti Aizkaukles novadā, kas bija nepieciešama, lai pilnīgi visas interesentu vēstules nonāktu redakcijas rokās, kārtīgi un pareizi.)

Redakcija, lai arī bija gaidījusi paagstinātu skatītāju interesi par seriālu, tomēr saņemtais makulatūras apjoms, ko nu jau var mērīt vairākos centneros, patīkami sildīja sirdi visiem redakcijas locekļiem. 

Redakcija rūpīgi un ar gandrīz milzīgu interesi ir izlasījusi gandrīz visas saņemtās atsauksmes, kritiskās piezīmes un rakstveida orgasmiskos kaucienus. Lēmums bija gandrīz viennozīmīgs - katrs/-a no vēstulistiem/-ēm ir pelnījis/-usi pilnvērtīgu atbildi uz gandrīz visām vēstulēm. Atbildes tiks nosūtītas gandrīz visiem Valmieras novada iemītniekiem gandrīzumā. Īpaši sveicieni Kārsavā neoficiāli reģistrētajai ekosātanistu kopienai (!!!666!!!), kuru dalībnieku / fanu ilustrācijas drīzumā nonāks Baltijas labāko robotu-publicistu rokās. No turienes naudu varēs smelt klēpjiem, slavu un Baltijmas līmeņa atzinību varēs aizsnjiegt un aptaustīt ar visām čaklajām rociņām. Tā kā - gatavojiet savas rociņas, jo arī mūsu rociņas ir garas un taustītkāras. 

Bet tagad vairāk par pašu darbu. 

Ak kungs, triloģijas "onkulis garlaikojas" trešās daļas pirmā un vienlaikus noslēdzošā sērija nepārsteidz, tomēr sniedz parsteidzoši dziļu, plašu un izteikti gruntīgu ieskatu onkuļa dzīvē. Tieši tik daudz, tik dziļi un tik pamatīgi, lai ikviens onkulis, kurš sevī vēl tikai sāk atklāt savu iekšējo onkuli, varētu atrast šai stāstā kaut ko tieši sev praktiski noderīgu. 

Nav nepieciešams īpaši meklēt īpašu onkuli ar īpašām īpašībām, lai saprastu, ka viss stāstā notiekošais var notikt ne tikai tur, kur tas notiek, bet arī šeit, kur tas arī var notikt.

Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, ka pasauli un arī Tēvu zemi ir pārņēmusi lielās dirsas mānija. Pateicoties intensīvam onlainismam, fotogrāfismam un influencerismam, ikviena pat visdīvainākā / kaulainākā / plakanākā dirsa var kļūt par iekārojamu metaforsku persiku, kurā tā vien gribētos iekosties. Vai tā ir globāla dirsas normalizācija? Vai dirsa visur ir tāda, kāda tā ir Latvijā? Kurš (vai kura) ir vislielākā dirsa? - Šie un daudzi citi mazāk svarīgi jautājumi ir ieskicēti Autora jaunākajā bloga ierakstā (sk. zemāk).

Diez vai picas cepšana kādreiz vēl būs tāda kā agrāk...

Jauku skatīšanos!

Juniversālā cieņā un padziļinātā mīlestībā, 

Autors

+++

onkulis garlaikojas, vol. 3: ļenganā mīla

“hey! yo! keptin Džek!”pie sevis dungoja onkulis, kāpjot ārā no vilciena. lielais notikums bija jau pavisam tuvu. spriežot pēc Googel Paps - pāris simt metru attālumā. 

- … iedomājājamie viņš tiešām nopirka viņai šampi! un vēl kādu! nē, nu jāuzteic viņa izvēlība - kā nekā 14 KŽ. un šokolādi arī... vienkārši - pizģec. viņš tiešām domā, ka tas ir proper randiņš, nevis parasta, gaļiska nopišanās - ar bērnišķīgu prieku iekšēji monologoja iekšējais Mārtiņš. 

- NOPISTIES… - iestenējās mr. Pimpis, manāmi satrakojies un sasiekalojies, - ātrāk! davai, ātrāk! gribu.lv! fak!… (erkcijas statuss: 7/10)

onkuls turpināja savu ceļu. laika bija pietiekoši. bija lietus, tomēr bija arī smacīgi karsts. Jūlijs pilsētu un onkui bija paņēmis uz izbrīnu un tieši šobrīd bagātīgi mitrināja. viss pakāpeniski sāka kļūt nepanesami mitrs un lipīgs. (tik mitrs, ka vārdu “mitrs” gribas rakstīt ar vairākiem “r”.) nevarēja arī saprast, vai tas tā ir ok, vai nē, ne pavisam.

steigties nevajadzēja, tomēr satrukums sāka izpausties arvien izteiktāk. atslābt palīdzēja vien pavirša apkārtnes izpēte un cigarete.

Pišanās iela bija lieliska: pilna mazu, jauku arhitektūras brīnumiņu; nelielas, omulīgas mākslas galerijas, kuru skatlogos bija redzamas dažādas banalitātes pakāpes bildītes, kafejnīcas ar variējoši smaidīgiem pensionāriem, karogiem apkarinātas viesnīcu fasādes - tas viss jau kādreiz bija redzēts. pišanās rajons, kurā atradās gala mērķis, bija onkulim labi zināms, tomēr, kur tieši ir 185. mājas numurs, pagaidām vēl bija mistērija…  

tas, kas savukārt nebija mistērija, bija tas, ka šis bija viens no de-luksīgākajiem pilsētas rajoniem. tas lika onkulim cerēt, ka veiksmīgai randiņa norisei izvēle ir kritusi uz vislabāko iespējamo dirsu. galvā jau skanēja fanfaras, siekalu šļakatas, kā arī izspēlējās krāsaini scenāriji par laisku kopīgu pīpēšanu un šampaniešanu gan pirms, gan pēc nu jau eksistenciāli nepieciemās ejakulācijas. (erekcijas statuss: 8/10)

pārsteigums nebija ilgi jāgaida. sākumā negribējas pat ticēt, - numur185 ir viena no estētiski vājprātīgākajām ekām šajā lokācijā. kaut kas no padomju brutālisma, kaut kas no Austrumeiropas pojhujisma, kaut kas no 90.-to gadu aizrautīgajam kapitālismam raksturīgās kņauzerības. pelēka, neizteiksmīga ēka, kuras izteiksmīgumu pakāpi raksturoja tieši kontrasts ar pārējo arhitektonisko vidi, kurā bija paredzēta vakarēšana. 

vajadzēja uzpīpēt. visi aizrautīgi čalojošie iekšējie personāži bija apklusuši saldās mīlas gaidās, jo nupat, nupat tam visam bija jāsākas.

kodu panelis ar dzīvokļu zvanu pogām iezīmēja priekšspēles sākumu. pogas bija pamatīgi nolietotas, un pats pogu panelis rūpējās Černobiļas sajūtu: šķiet, ka pogas uz paneļa bija gan dedzinātas, gan "notegotas", gan mērķtiecīgi smērētas ar onkulim nezināmām substancēm. vienvārdsakot, lai atrastu Džūlijas dirsu uz paneļa, nācās iziet uz kompromisiem gan ar estētikas, gan higiēnas standartiem. 

- davai, davai! saņemies! atceries, kāpēc tas viss, - skubināja Pimpja kungs, - NO... PI...

- jā, jā. zinu, jau zinu. nopisties… vajag nopisties. ko gan es bez Tevis darītu, Pimpja kungs...

dzin-dzinn... dzinn-dzinn!... 2 pogas spiedieni, durvis atvērās, un priekšspēles 2. daļa varēja sākties.

skatam pavērās Purvciema cienīga kāpņu telpa ar attiecīgu omulības un estētikas līmeni. ceļš pa trepēm uz augšu ne ar ko īpašu neizcēlās. atmosfēra atgādināja lēta, vidēji vienaldzīga hosteļa "interjeru", kurš gaidīt gaidīja savu pirmo un vienīgo eirororemontu. “uhhh… tas laikam tā arī domāts," nodomāja onkulis un kāpa tik augšā uz 3. stāvu.

-  jā!... jā!... ahh, jā! - kunkstēja iekšējais Mārtiņš. izklausījās, ka viņš jau ir tuvu pats savam iekšējam iekšējā Mārtiņa orgasmiņam.

negaidīti onkuli 3. stāvā sagaidīja vēl viens onkulis, kurš uz sveicienu svešvalodā atņurdēja kaut ko kaut kādā citā svešvalodā. 2. onkulis pīpēja un kaut ko dročīja Wacapā. pēc neveiksmīga mēģinājuma izpiest no otra onkuļa atbildi uz savu dežūrsmaidu, onkulis devās garām otram onkulim, kur pāris metru attālumā jau vīdēja durvis ar nepieciešamo numuru. (erekcijas statuss: 6/10)

zvans pie durvīm...

durvis atveras, un onkuļa priekšā atklājas tieši tas, par ko viņš bija sapņojis un redzējis - viss kā dirsas servera sludinājumā... urā!...

nē… ko?... a?...

nu, protams, ka nē. nē, nē, nē un vēlreiz - nē. 

(erekcijas statuss: 4/10)

- wtf... ?!?! - noņurdēja Pimpja kungs, manāmi sašutis. - kas pie velna ir šis?!?! šī tāču.. ir pilnīgi cita dāma... pilnīgi cita dirsa!… nu, bļeģ!...

- ha-ha-ha! - histēriskos smieklos uzsprāga Iekšējais Mārtiņš. - uz-me-tiens! UZ! ME! TIENS! - viņš turpināja.

trīcošām rokām un samocītu smaidu onkulis pastiepa roku, lai atbildētu uz meitenes smaidu. pēc īsa, bet pamatīga sākotnējā šoka, mēģinot sevi mentāli ievirzīt atpakaļ daudz maz pieņemamā formā, kad būtu iespējams vismaz sākt kaut kāda veida sarunu, onkulis uz meitenes "hai" atbildēja ar vidēji samocītu: "yū mast bī Džulia, rait? nais tu mīt jū.”

lai saruna turpinātu kaut kā raisīties, onkulis iedarbināja savu labāko uz to brīdi pieejamo smool-tolka endžinu.

- apartment nais. dū jū liu hier?

nekavēljoties sapratis, ka runa taču nav par dzīvokli, bet viesnīcveidīgu protobordeli, onkulis turpināja, kamēr Iekšējais Mārtiņš jau konvulsīvi raustījās smieklos, bet Pimpja kungs feispalmoja sevi un gluži vienkārši dusmojās. (erekcijas statuss: 0/10)

meitene bija izdarījusi savu mājas darbu: “ģērbusies” darba formā, glīti sasukātiem matiem un pārspīlētu meikapu viņa bija parūpējusies, lai radītu par sevi maksimāli labu iespaidu. mulsināja vien fakts, ka ķermeņa proporcijas un sejas konfigurācija vien pavisam nedaudz atgādināja Internetā redzēto un cerēto. meitenes plusSize tipa augums, ko papildināja prāvas, nokarenas krūtis un tām attiecīgi proporcionāla dirsa, bija pamats zināmām šaubām par to, ko ar to visu darīt, ņemot vērā, ka Misters Pimpis bija iegrimis totālā depresijā un atteicās sadarboties…  

- pis nahuj no šejienes! ko tu dari? tas taču ir totāli kukū! es to vienkārši nedarīšu, - viņš paniski čukstēja.

- pag, pag, pag! es esmu Tarzāns, viņa ir Džeina, repsketīvi, Džūlija. es to varu. es to izdarīšu.

- tu esi sajucis prātā. apskaties, kā viņa izskatās! tu taču redzi, ka tā nav tā dirsa, ko pasūtījām. tā nav tā dirsa, kuru mēs sarunājām! tu vari to darīt, bet es to toč nedarīšu, - psihoja Pimpis.

- es Tev neticu, jo tev vienmēr viss ir izdevies. dažkārt - pat pārāk labi. tagad, lūdzu, klusumu, man vajag koncentrēties un parunāt.

- okej… veiksmi! es gribu šito redzēt, - sarkastiski atcirta Misters Pimpis, kam piebalsoja arī Iekšējais Mārtiņš, kurš tieši kā bija atjēdzies no kārtējās smieklu histērijas un nu ar interesi vēroja tālāk notiekošo.

nelielajā istabā bija liela gulta, kas izskatījās pieņemama gan no komforta, gan higiēnas viedokļa. aizkari bija daļēji aizvērti un uz gultas atrdās sporta soma un mētājās pāris apģērba gabali. ja istabā nebūtu ar polietilēnu apvilkta atsevišķa kušete, kuras virzienā norādīja istabas iemītniece, un onkulis jau paklausīgi virzījās turp, lai tur noliktu savu dirsu, tad varbūt telpas vaibs arī neatgādinātu andergraund veterināro klīniku, kuras specializācija ir vidēji lielu suņu kastrēšana mājas apstākļos.

bija aizritējušas pāris minūtes, un onkulis pamanīja, ka vakara piedzīvojuma parnere ir iegrimusi ziņu apmaiņā ar kādu personāžu tālrunī. nabija īsti saprotams, kādā valodā saruna notika, bet plašais un specifiskais līdzskaņu lietojums lika domāt, ka runa varētu būt par kādu no Austrumeiropas slāvu cilmes valodām.

onkuļa galvā viss saslēdzās: daudz bija dzirdēts par slavenajām Autrumeiropas (piespiedu) prieka meitām galvenokārt no Rumānijas un / vai Bulgārijas, kuras devušās apgūt jaunus tirgus un jaunus (?) pimpjus Rietumeiropā. spriežot pēc Džūlijas ķermeniskajām īpatnībām un mēles lunkanismu, izrunājot “r”, “k” un “l”, bija skaidrs, ka darīšana būs ar kādu no Austrumeiropas dirsām… nu jā… bet gribējās ta tomēr kaut ko vietējā sortimenta… vells!… nu neko - kas jādara, - jādara.

onkulis izvilka no somas jau laicīgi sagatavotu aploksni ar 150 KŽ un pasniedza to dāmai kopā iegādāto burbuļvīnu. nepameta sajūta, ka tas ir totāls overkills, ņemot vērā apstākļus (un iekšējā Mārtiņa ķiķināšanu). šaubas, bažas par potenciālo penetrāciju periodiski nomainīja bezcerība  un panika no Mistera Pimpja puses. 

- nu kā?… kas vispār notiek? ko tu dari? - viņš vaimanāja.

- eu! Pimpi! saņemies! šī ir mūsu iespēja. esi spēcīgs! esi stingrs!

- plīz! hier! - ierunājās Džūlija un norādīja uz medicīnisko kušeti istabas tuvākajā stūrī.

onkulis paklausīgi novilka mēteli un atstutāja savu dirsu uz kušetes malas. 

- hau about zi bed? - jautāja onkulis un ar savu skatienu norādīja uz lielo gultu, kura acīm redzami bija potenciāli ērtāks variants jebkāda veida seksuālajām aktivitātēm.

- noo, - atteica Džūlija, - ic for mī. ai slīp zēr, bat for vork - ic hier, - skaidroja meitene un atkārtoti māja kušetes virzienā.

no problemo. tālāku argumentu trūkums bija paralizējošs. pie tam onkulis vēlējās nodemenstrēt savas labākās, džentelmeniskākās kvalitātes, tāpēc bez ierunām nolēma turēt Džūlijas vēlmes godā. tātad - suņu kastrēšanas kušete it is. 

“aiziet jūriņā..” pie sevis nodomāja onlkulis un pēc viennozīmīga mājiena no Džūlijas puses novilka visas atlikušās drēbes un atlaidās uz darba galda. 

nekas neliecināja, ka Misters Pimpis ir gatavs darbam… arī pēc man kad bija nonācijas Džūlijas maigajās rokās, kura gādīgi to ietērpa gumijas kažociņā un sāka naski to sūkāt.

gan onkuļa gan Mistera Pimpja prieks par to bija visai ierobežots. lai arī tīri fizioloģiski erekcijas potenciāls šeit bija liels, tomēr tā periodiski te daļēji parādījās, te - atkal noplaka. nepalīdzēja arī rotaļas ar Džūlijas bagātīgajiem krūšu un tauku krājumiem. onkuļa rokas iegrima Džūlijas miesā kā mīklā, ko mīca tikko pamodies maiznieks pirms pirmās kafijas. brīžiem likās, ka meitenes krūtis kā baltas smiltis iztecēs uz grīdas caur onkuļa pirkstiem, kamēr Misters Pimpis kā nožēlojama garnele mēģināja savākties. Misters Pimpis izskatījās, kā smagi atkarīgais, kurš, sarāvies embrija pozā, piedzīvo kārtējo “lomku” epizodi. tik ļengans onkuļa pimpis šķiet nav bijis nekad. liekas, ka tas bija atklājis jaunu ļenganuma dimensiju, kas pēc savām fizikālajām īpašībām nu atgādināja tikko izvārītu ķīniešu nūdeli.  

onkuļa vafene savā spriganumā un entuziasmē nu nekādi nevarēja sacensties ar Džūlijas mēles un lūpu mērķtiecīgumu. viņa patiesi centās, kas lika onkulim justies vēl dīvaināk. 

iekšējais Mārtiņš bija ieņēmis novērotāja pozīciju kaut kādā onkuļa psihes stūrītī, kur, murrājot un smīkņājot, klusi vēroja notiekošo ar glāzi remdena piena rokā.

šķiet, ka bija pagājusi mūžība, un meitenes pašaizliedzīgā cīņa ar ļenganumu sāka nest pirmos augļus. Pimpis bija sasniedzis mērenu tvirtuma pakāpi (3/10), lai vismaz mēģinātu izveikt penetrāciju. (Urā?!)

kā jau minēts, Džuliju Jēzus visvarenais bija bagātīgi apveltījis ne tikai ar trenkām krūtīm, kuras atgādināja puspiepildītus rozīņu maisiņus, ber arī ar dirsu no citām planētām. dotajos apstākļos, kad šī dirsa bija nonākusi Pimpja orbītā un spēcīgi gravitalizēja pseidoerekcijas virzienā, par ļaunu nenāktu ne tikai pilnvērtīga un nikna erekcija, bet arī atbilstoši vafeles izmēri ar starpgalaktisku tvērumu. diemžēl situācija tur un tad bija izteikti par sliktu onkulim - pimpis joprojām mēģināja mēģināt, kamēr Džūlija entuziastiski un mērķtiecīgi stutēja savu dirsu abet tieši virsū Misteram Pimpim, lai noslēgtu darījumu.

- aaau… uuuuu… ahhh… jāaaa… pišanās… - kunkstēja onkulis un ar bažām mēģināja atcerēties uzvelkošākās un intensīvākās pišanās filmas, kuras viņš vērojis savos daudzajos ekrānos. tikmēr mr. Pimpis, kurš turpināja piedzīvot fragmentāras entuziasma epizodes, jau bija nokļuvis Džūlijas Bermudu trijstūrī. gluži kā tādā halucinogēnā sapnī Pimpja kungs te zaudēja, te atkal atguva savu apziņu. novērojumi no onkuļa puses tikai padziļināja šaubas par notiekošā lietderību. 

jāšanās bija sākusies. i-go-go!

protams, ka pišanās ir pišanās, un tā vienmēr būs saistīta ar zināmu prieku un līksmi, tomēr sāka likties, ka lēni un pakāpeniski šī penetrācijas akcija biju kļuvusi par dīvainu s&m tipa piedzīvojumu. nebija vien skaidrs, kāds ir lomu sadalījums. lai arī onkulis naski spaidīja un mīcīja Džūlijas krūtis cerībā uz zināmu iedvesmas pieplūdumu, tomēr tas strādāja ne visai labi. gluži kā picas mīklu, uz kuras pēc tam bija plānots biezā kārtā uzklāt tomātu mērci, onkuļa rokas aiztika un bakstīja visus Džulijas tauku noslāņojumus. kamēr tas viss norisinājās nosacītajā “otrajā stāvā”, kuru periodiski papildināja abpusēja mēles sūkāšana un apmaiņa ar siekalu straumēm, onkulis ar grūtībām bija spējīgs ieraudzīt jebko kas atgādinātu Džūlijas mīlas trijstūri “pirmajā stāvā”. bez jau minētajiem mīklas ruļļiem, kuri meta ēnu dāmas uz šo stratēģiski nozīmīgo ķermeņa daļu, to ielenca arī mistiska, melna bieza migla, kura padarīja jebkuru domu par ieniršanu saldās mīlas okeānā arvien apšaubāmāku, nemaz jau nerunājot par Pimpja izmisīgajām raudām. tās nebija grūti dzirdēt pat caur dāmas čaklo, iedrošinošo stenēšanu, lai gan onkulim bija skaidrs, ka ar tik ļenganu vafeli pisties nav nekāda prieka nevienam. “bļe, šī nav aršana,“ pie sevis nodomāja onkulis un pēc pāris bonusa grūdieniem palūdza Džūlijai beigt jāšanos.

- finiš? - jautāja Džūlija, un kāpjot nost no kušetes atbrīvoja gan onkuli, gan Misteru Pimpi no pazemojošajām ciešanām, kuras solījās kļūt vēl neciešamākas. bija jārīkojas. bija jārīkojas nekavējoties. šitā bezjēdzīgā pišanās bija jāizbeidz.

- no, ai džast tajerd, - nomurmināja onkulis, - bat senk jū. end sorī. ai go nau.   

Pimpis izskatījās samocīts un noskumis. pēc viņa neverbālās valodas spriežot, viņam bija nepieciešama īsta mīlestība un gādīgas rokas, kuras parūpēsies par viņa nākotni, patīkami un pa īstam.   

īsas, formālas atvadas.

apmulsums un frustrācija. 

pa ceļam uz vilcienu onkulis pie sevis sāka domāt, vai šis varētu būt tas, kā visi suņi jūtas pēc kastrācijas…  

vau, vau.

Autors (j)

[totalaufwiedersehen]

onkulis garlaikojas, vol. 2: šmjak-šmjak

aiz loga gārdza džērves un kliedza vardes. rīts bija iestājies. tā kaut kur ap 7:30. 

“mans pimpis šovakar tiks sūkāts!” ar šādu sloganu pamodās onkulis. spīdēja Saule, un slinki smidzināja smalks lietus, kas visu padarīja arvien mitrāku un mitrāku… un mitrāku… un tas viss tā turpināja turpināties…

pie bagātīgi klāta zviedru brokastu galda, pārspīlēti jaudīgi elpojot cepta bekona aromu un karstās šokolādes tvaikus, onkulis pievērsās savam e-krānam. 

bekons onkuļa mutē satikās ar šokolādi un siekalu litriem. e-krāna ziņās kā parasti ziņoja, ka ziņas tiek ziņotas, intervijas tiek intervētas un… nu jā… informācijas telpa vispār bija piedrāzta pilna ar informatīvu huiņu… kaut kas kaut kur pilsētā (atkal) ir tapis aizdedzināts, vahcinēts, paziņots vai aizvainots. tas viss bija izkaisīts pa vairākiem Safari tabiem, kuru rindu noslēdza atlasīto dirsu lapas. tās pacietīgi gaidīja savu kārtu.

“fļurrrr-tsā,” apmierināti gārdza onkulis, ļurinot sevī iekšā karsto rīta šokolādi un baudot siekalu ūdenskritumu savā rīklē. 

klik, uz attiecīgā taba, un sen gaidītā dirsas lapa bija vaļā. onkulis jau pāris mēnešus bija veicis padziļinātu dirsu izpēti internetā, un nu bija pienācis izšķirošais brīdis.

“mmmm…,” pie sevis murrājot, nodomāja onkulis un sajuta, ka biksēs kāds kustas. “Džūlija…”

- au! - iekviecās Misters Pimpis. - šovakar Džūlijas dirsa būs manējā!

laiski klikšķinot un ar peles kursoru glaudot attiecīgo bildīti, onkulis, lēni un mēķtiecīgi, iegrima savu fantāziju pasaulē. Džūlijas dirsa joprojām izskatījās tikpat labi kā tās atklāšanas dienā. tā mirdzēja visā krāšņumā Saules gaismiņā.

- 7/10! sep-ti-ņi! - nu jau sajūsmā kliedza Pimpis. - es šonakt kļūšu bagāts! es kļūšu bagāts, lepns un piepildīšu savus sapņus. es esmu savas pimpiskās eksistences karalis! es esmu cietākais pimpis Austrumeiropā!

- faaaaak… - iekunkstējās onkulis, - man vēl ir tik daudz laika līdz vakaram. varbūt kādu iepist ko burbuļošu… 

- hahaha! tieši tā. neaizmirsti nopirkt viņai šampi! un šokolādi arī! - onkuli pārtrauca balss no iekšas. tas bija viņš - onkuļa iekšējais Mārtiņš. viņš kopumā bija kārtīgs puika. viņam vienkārši… brīžiem gribējās kaut ko vairāk. viņa interesi raksturoja viļņveidīga motivācijas un aktivitātes intensitātes dinamika… iekšējāis Mārtņš parasti ļāva sevi manīt tad, kad onkulis bija nonācis dziļās pārdomās / mokās / pārdzīvojumā, un šis viss pēc kaut kā tāda izskatījās. iekšējais Mārtiņš vienkārši vēlējās piedalīties. viņš vēlējās parunāt un tāpēc turpināja, -  kāpēc gan meiteni neiepriecināt? iedomājies, Tev ir iespēja šo visbanālāko dirsas apgūšanas aktu pārvērst par kaut ko patiešām īpašu…

- jā! jā! jā! pērc šokolādi! vīnu! un vēl puķes! nopērc viņai puķes!!! un labus prežus - tos man. kas to zina, kādos apstākļos man nāksies strādāt! bļeeee, kā es gribu pisties… no-pis-ties! no-pis-ties! NO! PIS! TIES! - psihoja Pimpis, sasniedzot 8/10 līmeni.

 - hahaha! - turpināja jautroties Mārtiņš. viņš turpināja, savā vedā piebalsojot Pimpim - NO! DRO! ČĪ! NO! DRO! ČĪ!

onkulim sāka spiest bikses. abi domu biedri nu bija vienojušies duetā, mēģinot viens otru pārkliegt un ieprogrammēt nabaga onkuli uz kartējo masturbācijas sesijiju. iekšējās sajūtas bija salīdzināmas ar mazu minivulkānu, kurš tūlīt, tūlīt izvirdīs un kuram iekšējais Mārtiņš šļaksta virsū olīveļļu: šļak-šļak! 

-… es ņemšu to dirsu savās rokās un darīšu brīnumus! es būšu viņas brokastu banāns, es būšu tā šokolādes bumbiņa uz kraukšķīgas vafeles! jā!… es spēlēšu to dirsu kā bundziņas - es būšu bungu vālīte, kura vālēs pa abiem timpāniem ar pimpāniem…

-  o… kei… - pārdomu pilns, bet nedaudz pārsteigts noteica iekšējais Māriņš, kamēr mr. Pimpis turpināja.

- … izmantošu viņas krūtis, lai tās noslauktu un turpat nekavējoties izbrūvētu visskābāko kumisu pasaulē, sasietu no tā sieru, lai pēc tam izpistu arī to. šmjak-šmjak-šmjak! 1, 2, 3! nu tu esi brīvs - maukas civilvīrs! vou! es esmu lekna apšu beka mežā un lēkāšu pa “tiltiņu”* kā sienāzīts pa krāsn'. es implementēšu “āķīti” Džūlijas sušī un darīšu brīnumus ar viņas mušī. es ejakulēšu tik spēcīgi un ar stilu tā, lai varu ar savu dievišķo nektāru gleznot vissirreālākās dirsas gleznas, kas nebūtu pa spēkam pat pašam Pihaso. 

- rešpekt! tu tiešām esi par visu padomājis, - Mārtiņš iestarpināja, - es esmu par. varbūt vienīgi tas siera siešanas akts ir nedaudz over the top. es drīzāk…

- ha?! vai es tev kaut ko jautāju? un vispār - tā ir mana fantāzija, tāpēc atpisies!

- bļe, tu esi īsts pimpis, - nomurmināja Mārtiņš.

onkulis, šī iekšējā trialoga rezultātā bija sasniedzis melno jostu erekcijā, tāpēc bija kaut kas jādara lietas labā…

(otrās sērijas beigas.)

* profesionālu etno-porno-grāfu aprindās ar tiltiņu saprot to gaļas gabaliņu starp melno caurumu un segzuāla juniversa centru.

[totalaufwiedersehen]

onkulis garlaikojas, vol. 1: dirsas

onkuls jau nu kā nedēļu bija pavadījis, garlaikojoties gan uz ielām, gan internethā. besis bija ieradies līdz ar karstumu, kas lika visam būt lipīgam un nevienmērīgi mitram. tas bija ja ne tracinoši, tad kaitinoši gan. kā blakusefekts tam izpaudās izteikta dročītgriba.

bija kaut kas jādara. onkulim stedzami vajadzēja veldzēties piedzīvojumos vai vismaz mēģināt izlikties, ka tas ir tas, ko viņš dara. pēc kārtējā pjorno seansa bija skaidrs, ka dročīšana sāk zaudēt savu dievišķo dzirksti. tieši tā - vairs sen nebija tā kā agrāk, kad kārtējā onānisma sesija bija ne tikai orgasmisks apmierinājuma mirklis, bet arī dzirkstošas emocijas ✨ un patiess prieks 🤩 par labi padarītu darbu.

vajadzēja kaut ko jaunu, kaut ko vairāk pietuvinātu realitātei; un kur gan atrast vēl kaut ko reālāku par visreālāko reālismu, ja ne internextā. 

tīkls piedāvāja visu, bet tai pašā laikā arī neko. 

“viss, ” nodomāja onkulis, “es gribu atrast īstu, krutu dirsu.” seksuālās preferences bija skaidras - bija nepieciešams atrast simpātisku dāmu, kurai nākošā līmeņa dirsa.   

onkuls bija nolēmis atrast perfektu dirsu, un dirsu internetā bija daudz. atrast to sarežģīja šķietamā izvēles pārbagātība, kā arī troksnis, ko visas dirsas radīja, piediršot tīklu.

jau kopš senseniem laikiem onkulis šaurās aprindās bija pazīstams kā dirsas fans. viss, kas saistījās ar dirsu, onkuli patiesi aizrāva un interesēja. tīkls piedāvāja bezgalīgu izvēli. dirsu bija ahujenna daudz: gan Feisbukā, gan Instagrammā, gan nu jau jaunatklātajā TikTokā. 

daudz ūdeņu (un sēklas) bija aiztecējis, kopš onkuls bija atklājis digitālos plikumus. gadu gaitā viņš bija izkopis savu gaumi līdz tādam līmenim, ka salīdzinoši niecīgas detaļas bija kļuvušas ļoti nozīmīgākas. 

amatieru stafs onkuli neinteresēja. tas bija garlaicīgs un pārsvarā sūdīgi noproducēts. lai arī daudzu video materiālu kvalitāte bija viduvēja, tomēr onkulis bija apveltīts ar pietiekami labu iztēli, lai sieviešu krūtis padarītu skaistākas un “izgrieztu” no bildes nevajadzīgās citu onkuļu ķermeņa daļas. onkulim patika profesionāļu sniegums, kuri pisās enerģiski, pārliecinoši un skaisti. šiem seriāliem bija tas “au!” faktors, tas “o, jā! dari man to vēl!” vaibs, kurš piešķīra ikvienam solo segsa epizodei par kaut ko īpašu, neķītru un aizraujošu.

tomēr arī šāda pieeja ar laiku bija kļuvusi garlaicīga. onkulim gribējās tādus pjorno piedzīvojumus, kuros piedalījās ne tikai simpātiskas dāmas ar tvirtām dirsiņām, bet arī onkuļi, kuri arī atbilda zināmiem kvalitātes kritērijiem. viens no šādiem kritērijiem bija erekcijas kvalitāte. bija svarīgi redzēt un / vai nojaust, ka konkrētais pimpis ir ne tikai estētiski baudāms, bet arī velnišķīgi ciets. karoče - erekcijai bija jābūt 10/10 līmenī. tas pats attiecās uz onkuli pašu - onkulis sagaidīja no savas seksa aparatūras tikai pašu augstāko sniegumu. 

onkulis bija izteikt porno rasists, seksists un eidžists: viņš vēlējās tikai tādu drāšanos, kas varētu nokļūt tikai visbaltākās preses visbaltākajās lapas pusēs (lai arī ko tas nozīmētu). 

arī “scenārijam” nav nekādas nozīmes - svarīgi, lai viens otru intīmi bakstītu relatīvi jauni jauni, simpātiski cilvēki, kuri to darīja ar degsmi un entuziasmu. 

līdz čigānu, serbu, afrikāņu, metodistu, kultūristu un japāņu porno onkulis vēl nebija izaudzis. līdzīgi arī geju porno - tas īsti nebija onkuļa gaumē. 

svarīgākā piedzīvojuma sastāvdaļa unpati  kā ķirsītis uz šokolādes putukrējuma kūkas bija māģiskā dirsa. fascināciju ar šo sieviešu ķermeņa daļu bija grūti izskaidrot, bet tas arī nebija nepieciešams. to parasti izdarīja misters pimpis.

onkulis nebija aprīkots ar iespaidīgu segzuālo aparatūru, tomēr kopumā ar savu pimpi viņš bija apmierināts. kā nekā vairāki gadi pavadīti kopīgi pišoties pa dzīvi…

pilsēta piedāvāja daudz un savdabīgu ideju, kā pavadīt laiku ar kādu no dirsām, un onkulim tas prasīja aptuveni nedēļu, lai viņš no iespaidīgā seksuālo pakalpojumu sniedzēju sortimenta izvēlētos savas favorītes. no vairākiem simtiem piedāvājumu tika atlasītas kādas 20 dāmas, no kurām viskrutākās dirsas titulu ieguva meitene vārdā Džūlija.

(erekcijas statuss: 8/10)

- hei, Džūlija! es rakstu tev, jo redzēju onlainā tavu profilu. tu izskaties skaista, un es labprāt ar tevi satiktos, - rakstīja onkulis, - vai tu esi pieejama šonedēļ? 

- hei. jā.

- vai ir iespējams satikties pie tevis? 

- jā.

(erekcijas statuss: 7/10)

- super. parunāsim par darījuma naudas pusi: cik daudz es tev būtu parādā par 2 h tavas kompānijas?

- 150 KŽ stunda. 2 stunda 300.

šajā brīdī onkulī sāka parādīties šaubas par to, vai sarunas otru pusi tiešām pārstāv cilvēks ne tikai ar skaistu dirsu, bet arī ar spēju izrunāt kaut vai tikai tos pāris vārdus, ko viņš saņēma kā atbildes…

(erekcijas statuss: 5/10)

- ok, tad, es noprotu, ka naudu vēlies saņemt skaidrā, vai ne? - jautāja onkulis.

- Jā

- labi. vai man vajadzētu vēl kaut ko zināt, pirms mēs par visu vienojamies? man neinteresē nekas ekstrēms / dīvains (vismaz tik, cik man pašam zināms).

- Ko?

- vai tev ir kādi noteikumi - kaut kas, ko tu negribi darīt?

- Nē 

- vai tu runā vēl kādā valodā?

- Nē

šis “nē” bija tiešām pārliecinošs. ņemot vērā izmantoto disproporcionālo vārdu skaita attiecību komunikācijā, šis viesa vēl tālākas šaubas par to, vai tiešām dāma “otrā klausules galā” spēj runāt jebkādā valodā…

(erekcijas statuss: 2/10)  

- nu labi… tad… ko teiksi par mūsu tikšanos rītvakar 23:00 pie tevis?

- Ok

(erkcijas statuss: 4/10)

- 👍 kur tad tiekamies?  

- Pišanās ielā 185…

(erkcijas statuss: 5/10)

godīgi sakot, pēc šīs sarakstes ar Džūliju onkulim palika neviennozīmīga sajūta. dirsa meitenei izskatījās pārliecinoši, tomēr robotiskā komunikācija lika šaubīties, vai otru pusi nepārstāvēja… piemēram, kāds cits onkulis… vai robots-policists.

“tas nekas,“ onkulis nodomāja un nolēma visas šaubas ignorēt, kā arī ļauties straumei jeb gala lēmumu pieņemt misteram pimpim, kurš uz doto brīdi priecīgs pulsēja biksēs, sasniedzot erekcijas 6. līmeni (6/10).  

(pirmās sērijas beigas.)

j

[totalaufwiedersehen]

What weird food combinations do you really enjoy?

none.

[totalaufwiedersehen]

manas mitrās paduses gaida tavas sausās salvetes

man tik ļoti ir zajebījusi tā maskturbācija, ka sapratu, ka nenomierināšos, pirms nebūšu par to uzrakstījis.

tātad tā: es zinu, ka ir cilvēki ir dažādi, bet lielākajai daļai no viņiem ir tendence būt lohiem. esmu pārliecināts, ka gan šobrīd mūsu mīļākā vīrusa ticībnieku, gan neticībnieku starpā ir gan lohi, gan nelohi. ir aizdomas arī, ka maskturbatoru vidū ir abu šo grupu pārstāvji. proti - ir cilvēki, kuri vīrusam tic, bet masku nevalkā (jo pohuj - mirstības rādītāji taču ir zemi utt.), kā arī tādi, kuri vīrusam netic un arī masku neizmanto. un šīs ir tikai 2 no visām pārējām iespējamajām un neiespējamajām kombinācijām, kas galu galā nav tik būtiski, apskatot problēmu kopumā.

problēma ir melos. man nav brīnums, ka liela daļa cilvēku (un man liekas, ka tādu kļūst arvien vairāk) vienkārši izvēlas neticēt publiski pieejamajai / zinātniski pamatotajai informācijai. kāpēc? - hmmm… varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā vienmēr ir dominējusi informācija, kurai ar patiesību ir maz sakara. es laika un telpas taupīšanas nolūkos šoreiz abstrahēšos no “patiesības” jēdziena apspriešanas, jo saprotu, ka šajos postrelatīvisma apstākļos tas gluži vienkārši nebūs produktīvi.

mana informācijas un mediju patēriņa pieredze, kura neaprobežojas ar LV mediju / info telpu liecina, ka diršana ir būtiska sabiedrības informatīvās diētas sastāvdaļa. šajā ziņā LV žurnālistika nav nekas vairāk, kā vietējo valsts un privāto struktūru PR sašķidrinātās kanalizācijas infrastruktūra, kura ar apskaužamu dominanci baro vietējos ar saldākajiem, dzeltenākajiem un provinciālākajiem sūdiem ever.

alternatīvie mediji? - ko tas, bļe, nozīmē… sociālie tīkli? influenceri? - gimme a break!… no kultīgas, vienpusējas pasaku pasaules līdz salddirsēju un pērkamu, pašpasludinātu ekstrasensu (sorī - “ekspertu”) universam.

un tad visi brīnās: kā tad tā?… 

es nekad neesmu bijis anti-vaxeris, plakanzemists vai eko-šmeko-dabists, bet šobrīd pat man šo grupu pozīcija sāk šķist arvien pievilcīgāka. ne jau tāpēc, ka tas, kam viņi tic, ar mani rezonē, bet tāpēc, ka viņu viedoklis meinstrīmā “nav pareizs”. mani fascinē, ka nespēja pieņemt citu viedokli. jā, es saprotu, ka manis minēto grupu pārstāvju pozīcija daudzos jautājumos nesakrīt ar racionālo / zinātnē pamatoto / manējo pieeju, bet vai tas nozīmē, ka viņu balsīm sabiedrībā nav nekādas nozīmes? nu un tad, ja viņi ir idioti? ziniet, ko šie idioti domā par mani un pārējiem “liberāļiem”? visticamāk viņu apzīmējumu mūsu virzienā nav mazāk krāsaini. šī nav un nebūs produktīva augsne interakcijai, un polarizācija turpināsies. un tas ir tikai dabiski, ja notiek nepārtraukta savstarpēja apsaukāšanās. 

papildus tam man nav grūti iedomāties, ka cilvēkiem jo īpaši dotajā momentā var “iebarot” pilnīgi jebko. es domāju, ka, ņemot vērā to, kādu ietekmi pandēmija (ticiet tam vai neticiet) atstās uz ekonomiku, ir pamats vismaz teorētiski apsvērt nopietnākus un turbulentākus laikus. pagājušā gadsimta sākums ir ļoooooooti labs piemērs tam.

kaut kādā mērā es domāju, ka aktuālie notikumi Baltkrievijā un Polijā ir sākums kaut kam lielākam un plašākam. mirs daudzi un ne tikai no vīrusa…

nedaudz par maskām: jo man vairāk speciālistu stāstīs par to, cik svarīgi ir nēsāt masku, jo vairāk es viņu viedoklim nepievērsīšu viedokli. taisnības labad jāsaka, ka masku izmantoju publiskās vietās un darbā. neuzskatu to par manu dzīvi, brīvību ierobežojošu pasākumu. 

man ir nojausma, ka patiesībā aiz masku protestiem slēpjas daudz dziļākas un neērtākas problēmas: sākot ar dziļu egoismu un beidzot ar spītīgu pilsoniskās nepekļaušanās pozīciju - pateikt (jebkāda līmeņa) menedžmentam: fuck you, i won’t do what you tell me!

es saprotu un atbalstu. mans vidējais pirksts viņiem ir garš un mēnesgaismā mirdzošs (perfekta manikīra rezultāts, kurš veikts neievērojot distancēšanās un higiēnas prasības)  - jap, pat tad, ja tas nozīmē “balsot pret savām interesēm”. guess what? - es varu balsot, kā es vēlos, runāt un rakstīt, ko es vēlos, tieši tāpat kā pārējie… cilvēki drīkst / var būt stulbi. es esmu tāds pats idiots kā pārējie, tāpēc mani kaitina gudrinieki, kuri nepātraukti pārraksta spēles noteikumus tā, lai tas viņiem būtu izdevīgi. un jautrākais ir tas, ka viņi paši pēc tam pēc tiem nespēlē, jo viņi ir tik stulbi, ka nespēj tos jēdzīgi nofromulēt pat priekš sevis, nemaz jau nerunājot par plašāku sabiedrību. 

īsumā - ja kāds nevar uz 15 savas dzīves minūtēm uzvilkt “uzpurni”, lai ieietu savā piemājas SuperNetto pēc desas, tad es piedāvāju viņam vienkārši padoties uzreiz. varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka šī noteikti nav dzīves lielākā problēma. bet, jā, noteikti ieslēdz datoru, atver Feisbuku un sāc rakstīt savu eseju uz 15 lpp.!…

no otras puses, argumenti par bezatbildīgu rīcību pret apkārtējiem, nevalkājot masku, neiztur (vīrusa noliedzēju) kritiku. šī nav gluži mana pozīcija, jo domāju, ka cilvēki var darīt, ko viņi vēlas, tomēr, ja viņu pārliecība ir pretrunā, ar sabiedrībā valdošo uzstādījumu, tad ir jārēķinās ar sekām. 

es personīgi izvēlos būt piesardzīgs, jo, lai arī no kaut kādas jobanas slimības nebaidos, tomēr nevēlos pavadīt laiku slimnīcā (pat ja tā ir jauka Berlīnes slimnīca ar augsti kvalificētiem speciālistiem). ;) bezmaskas scenārijs man personīgi liekas pārāk riskants.

man ir pohuj, vai jūs ticat / neticat, gribat / negribat, baidāties / nebaidāties, es vienkārši nespēju izturēt to informatīvo dročku manā ziņu līnijā, tāpēc esmu dziļi pārliecināts, ka jūs visi savas kaitinošās problēmas atrisināsiet uz manas feisbuksienas, aka manas mitrās paduses gaida tavas sausās salvetes.

!!! MAX ŠĒR and distribjut !!!

drošu un veiksmīgu turpāko maskturbāciju vēlot, 

j

[totalaufwiedersehen]

hit me with your rhythm stick: non-predictions by unauthorised underground future predictionist

dancing and not dancing in the streets should not be allowed. who needs that? what is the point? why should we look at somebody aimlessly swinging, twisting and turning, headbanging their lives away?… moreover, why should we ever get involved in that?

of course the souls of the tired, the dried and the abused are hungry for attention, aching for that intense, sensual touching, sweatin’ and all sorts of bodily interactions… breathing heavily… hungry for air...  

what exactly is the ROI in that? where is the juice? where’s the fat?…

yet the temptation to show off perky tits and tormented bodies is just too strong. rubbing face with that top shelf biodegradable honey… making overly complex artisan headgear - all that for one night, one party… to shine, to amaze, to paralyse. m-m!…

confused? maybe. does not really matter. as dancing becomes non-dancing and non-dancing becomes dancing i guess prohibition of both covers it all and does not cover it at the same time… good luck figuring this out.

and speaking about honey: the busy, busy government bees have been jumping allover the place like never before. yes, yes, yes, they sure have. like some sort of coked-up grasshoppers or rabbits -bouncing back and forth in full-on panic mode. good for them. good cardio (whatever that means). 

papers need to be printed on, regulations - to be applied, laws - enforced, plans - developed.

for centuries their phat, stagnant asses were locked in tight and seriously bad office furniture while developing, reversing, updating various long term strategies, masterplans and initiatives. now they wanted a piece of the action, a piece of the party cake.

the latest rage in the circles - ping-ponging the recent updates of the regulations between the ministry of suspected transcontinental irrational activities and the advisory board for the classified and dubious cultural encounters. 

 the guys at the ministry were as hungry to twerk as the others, it was so as if the thrill of receiving e-mails from their partners in communication were as entertaining and exciting as taking part in cross-department orgy. the messages always contained something extra: cats eating other cats, small, microscopic rabbits offering their ears for sale, obscure ads for shiny, elastic skin - everything, you name it. all the tastiest pieces of the Internet’s never ending meme buffet - everything that makes you salivate, procrastinate and masturbate. 

moving was defined as pretty illegal, however being aware that their superiors were watching their exchange made this voyeuristic experience even more exciting for them. pdfs and gifs - the life in front of a big-ass screen made so much sense and obviously was so much better than that of the rest. pushing people around as well as pushing greasy buttons on the keyboard was something to die for. 

needless to say this physically passive living took its toll on their appearance. their bodies have gradually and surely acquired the ideal shape of a sphere as have their faces. they looked like badly photoshopped snowmen on a rainy day, while the the limbs garnered significant gastronomical appeal of sausages.

exercise / movement had become almost as hot of a topic as the badly animated, exploding dinosaur heads - waaaay beyond the water-cooler talk. it was as if you were planning an impromptu contemporary art project, which would involve brutal rape and dismemberment of everybody involved, while knowing that their managers, supervisors are watching them… the details did matter so they took their time to describe everything with great precision. 

all of them hated each other through their whiter than white smiles yet they desperately wanted to dance. all of them wanted to shake that ass like there was no tomorrow, lick the sweat off each others’ ardent chests and jack to that 200% pure deutsche Schlact-Techno. they wanted to dive right into the river of fluids of unknown origin all  in the name of love. basically they were yearning to go against the current with an inflatable boat. 

put your hands up for Berlin! whoop-whoop!

which brings us to the problem: all those countless e-mails and meetings with cheap cookies, semi-flavoured colourful waters, they were all about… nothing… because the craving of a proper party was constantly getting stronger. so strong, so intense that it has to be made illegal. moreover, the illegality of it should be made illegal as well so that nobody would be able challenge it or make even more illegal. that is why in the light of the current events dancing and non-dancing has been made super illegal. 

in addition, the people with spectacular hats, super long and super hard sticks have publicly stated that dancing is bad… but what about techno? is techno harder than those sticks? can techno be more spectacular than the hats of the high and mighty? 

… i guess everybody wants a huge, hard stick. and we are about to get it.

[totalaufwiedersehen]

princesīte

pa rādio skanēja Kaspara Dimitera leģendārā pedofīlijas himna, kuras nosaukums ir tieši tāds pats, kā šī raksta virsraksts. 

onkulis klausījās, kausījās, klausījās…, bet onkulis bija noskumis. kopš sludinājuma publicēšanas bija pagājušas jau gandrīz varbūt aptuveni 35 dienas, tomēr padziļinātu interesi nebija izrādījis neviens. nebija neviena ē-pasta, kas ļautu saprast, ka vismaz kādam būtu interese piedalīties attiecīgajā mākslas performancē. ē-pasta kastīte pildījās vienīgi ar piedāvājumiem pagarināt dzimumlocekli vai arī iegādāties ceļojumu uz Vjetnamu.

“kā viņi zina? neviens taču nav redzējis…, ka man ir super īss pimpis… man arī vienmēr ir gribējies nogaršot slaveno pho zupiņu. mmmm… roboti, bļe… tagad laikam tie zina visu.”

augstāk minētajai dziesmai skanot un melanholijai šķietami attālinoties, onkulim prātā ienāca viņaprāt lieliska ideja.

“ūsas!” viņa melnais, dziļais domu ģenerators iekliedzās, “vajag ŪSAS!” 

ūsas taču vienmēr un viennozīmīgi ir signaizējušas apkārtējiem: “es esmu pedofils un pēc tam, kad es totāli izvarošu kādu tavu mazgadīgo radinieku, mani izpisīs polismeņi, un pēc tam arī citi noziedznieki noorganiozēs inkvizīciju manam anusam un sabradās manu seju.” 

arī nesen ziņās izskanējusī alternatīvā versija par Džefrija Epstīna neticamajiem pirmsnāves piedzīvojumiem cietumā stiprināja onkulī ticību, ka ūsas ir pareizā taktika.šī opcija, protams, bija ievērojami brutālāka par sludinājumā sludināto, tomēr mazohisma eņģelis uz onkuļa pleca turpināja ritmiski, maniakāli čukstēt: “ū-sas! ū-sas! ū-sas!”pretoties tam nebija nepieciešams. mērķis bija skaidrs: izlikties par pedo situācijā, kad visticamāk esi pedo, nebūtu problēma. tomēr līdzīgi kā ar kaunuma apmatojumu onkulis nekad nebija izcēlies ar spēju būt pūkainam. papildus tam bezspalvu ādai piemita tāda pievilcībā, ko onkulis varētu raksturot kā… pohuj, tas nav svarīgi. onkuļa prātā iemirdzējās spilgta atmiņa, ka skolā pirms fizkultūras nodarbībām garderobē viņa dzimumorgāniem sistem’tiski un regulāri tika piešķirts nedaudz ķircinošais apzīmējums “lisaks”. ak, skaistā jaunība…“vienkārši jāuzklāj biezā kārtā uz augšlūpas kāds no visbarojošākajiem L’Oreal krēmiem,“ kalkulēja onkulis, “un jāgaida rīts.”skanot “Princesītei”, uzleca Saule. rīts. onkulis ieskatījās spogulī un ieraudzīja, ka viens no spilveniem pa nakti bija pielipis pie mutes. ūsu vietā pie onkuļa mutes nu karājās spilvens. lai atbrīvotos no tā, nācās šķirties no daļas no augšlūpas. tas viss prasīja daudz laika un asiņu, tomēr vannas istaba bija labi aprīkota šādiem gadījumiem. lielākā daļa seku tika likvidētas, izmantojot šķēres, tualetes birsti un roku izveicību.“nu nekas,” nodomāja onkulis, “tagad vismaz manus priekšzobus varēs redzēt daudz labāk. manuprāt, tas ir “steitments” jau pats par sevi.” arī brilles kopējām jaunajam imidžam nāca tikai par labu. bija laiks uzrakstīt jaunu sludinājumu, jo laiks ir nauda, un tērēt vienu nozīmēja bezatbildīgu rīcību attiecībā pret otru. pārlapojot materiālu kaudzes, kas bija izmantotas, lai radītu sludinājuma oriģinālo versiju, bija skaidrs, ka jākļūst romantiskākam un ievērojami vairāk jāmelo. faktiski - jādirš ir nākošajā līmenī. vēl labāk - vismaz vēl pāris līmeņus virs tā, ko citi novērtētu kā vājprātīgu murgu vai kā simptomus nopietnai garīgai saslimšanai. jaunais mērķis - uzrakstīt kaut ko tādu, kas tiešām atrisinās esošo situāciju, bija tik aizraujošs un ambiciozs, ka onkulis, sēžot pie ekrāna, juta, kā taureņi sāk viņa vēderā savu kairinošo turbo danci, kā arī vieglu erekciju. 

jaunais sludinājums skanēja tā:“jaunās transdimensionālās ezotērikas autorspeciālists-enerģētiķis (63, m) meklē pārīti ar pistolīti patīkamām, noturīgām, daudznozīmīgām beztermiņa attiecībām. vēlams, lai pārītī būtu vismaz 1 ļoti jauns cilvēks (~11, m/f/d) un otrs - ahujenna vecs (83+, m/f/d). scenārijs “vectētiņš - mednieks un mazmeitiņa - Sarkangalvīte” ir ļoooti pievilcīgs. onkulis priecāsies arī par iespēju nonākt vectētiņa - leģionāra un mazdēla - trauku mazgātāja kompānijā (tikai neaizmirstiet zobinu un švammes!) piedāvājumā ir kopīgs zooloģiskā dārza apmeklējums, rotaļas ar čiekuriem, kā arī nodarbības mākslīgā intelekta vadībā (digitālā darbnīca ”kā ar mihroshēmu palīdzību atbrīvoties no trauksmes, vieksmes un dabīgā intelekta spiediena uz personības A, F, un G punktiem”). pirms kulnimilizācijas, mēs visi dosimies vakariņās, un onkulis jūs labprāt pacienās ar visšchmjakstīgākajām cāļu dirsiņām, visšķidrākajām austerēm pasaulē, kā arī visgardāko aroniju sacepumu pilsētā.   vakara burvībai turpinoties, ir piedāvājums doties uz piderasistiskākajiem klubiem pilsētas Autrumos, kur kopīgi atdoties mūzikas vibrācijām, atsvaidzinošam urīnterapijas seansam un bezgalīgam, bezdievīgam instagrammmizmam. būs iespējas vērot sevi, citus, kā arī vērtot citus, kamēr tie vēro mūsu dievišķās spēles.tāpēc, ja esi gatavs ļauties dīvainām rotaļām ar savu gailīti (pieņemot, ka būsi atnesis savu pistolīti) vai nonākt vēstures annnālajās atverēs, - negaidi! nekautrējies! onkulis gaida tieši tavu ē-pastu savā ē-pastā.”

auf wiedersehen,

tavs jonkulis 

[totalaufwiedersehen]

onkulis (40, m) priecāsies satikt bendi (51 - 83, m/w/d) īstermiņa attiecībām

nepatīkams, bet relatīvi veselīgs vīrietis (perfekts galvaskauss, iekšējie orgāni visticamāk lieliskā tehniskā stāvoklī) vēlas satikties un parunāt ar īstu bendi nolūkā veikt upurēšanās aktu. nepieciešama arī profesionāla konsultācija, aktīva iesaiste un palīdzība akta realizācijā.

šis vienreizējais piedāvājums noteikti būs pievilcīgs visiem profesionāļiem ar pieredzi, kā arī visiem tiem, kas dziļi sirdī uzskata sevi par maniakiem ar mākslinieciskām nosliecēm. tieši tā - ir visas iespējas šo tikšanos nopozicionēt kā laikmetīgās mākslas performanci vai dokumentālo īsfilmu, vai komiksu.

ja esi vanabī samurajs ar varbūt pat vēl sev neatklātu kaislību uz nekrofīliju vai nindzja-amatieris (ar īstu ķīniešu zobinu īpašumā), vai autoritārs mednieks-psihopāts ar reģistrētu (vai nereģistrētu) šaujamieroci un orgānu tirdzniecību kā savu hobiju, vai arī sertificēts NATO kaujinieks, kurš deg nepacietībā burtiski uzspridzināt kādam galvu, tad šis ir tieši tas, kas tev nepieciešams.

svarīgi: kā atlīdzību onkulis piedāvā vienreizēju iespēju utilizēt savu ķermeni atbilstoši bendes ieskatiem, kā arī velosipēdu, 1 kg kartupeļu un 1 pudeli (0,5 l) garšīgas limonādes.

vēl svarīgi: priekšroka būs proaktīviem kandidātiem ar vīziju un spēju to vizuāli ilustrēt, kā arī tiem, kas izskatīsies pēc komiksos tradicionāli atveidotajiem bendes tēliem - tipa - džeks ar a’la “rūķu cepuri” (hren-viņ'-zin, kā to huiņu sauc) galvā un milzīgu cirvi.

lai arī onkulis nelabprāt iesaistīsies garās pārrunās par tēmu (jo, bļe, viss taču tāpat, ir skaidrs) izsktās, ka jāparunā gan jau ka būs.

piedāvājumā ir tādas nepatīkamas tēmas kā personas datu drošība, automatizācijas ietekme uz globālo darba tirgu, jaunais Tesla Cybertruck - jā vai nē, kriprovalūtu ilgtspēja un to pamatā esošās tehnoloģijas potenciāls un ietekme uz planētas ekosistēmu, feminisms industriālās zvejas kontekstā.

karoče - pulē savu stobru (vai zobinu) un brauc ciemos!

auf wiedersehen!

j

[totalaufwiedersehen]

ček, ček, ček aka #LPSR78 jaunā epizode

bļeģ, nepagāja ne 1000000 gadu, un “čekas maisu” saturs ir onlainā. wow! Latvija var! 

ko nu? kad gan vēl citad ja ne tagad ir māģiskais laiks vienam otru apdirst un morāli izpist. kolosāli. let’s dive right in!

pirmkārt, mani nepatiesākie un indīgākie komplimenti cilvēkiem, kuri izdomāja to, ka, lai kaut ko atrastu tajā datu bāzē, ir nepieciešama reģistrācija (ar personas kodu!). malači! iebāziet dirsā savu datu bāzi un tai “piesieto” saskarni. es nereģistrēšos, jo manas slāpes apskatīt, vai mani ģimenes locekļi kvalificējas kā valsts nodevēji nav tik lielas, lai es sniegtu jums savu jūtīgāko un personiskāko infomrāciju. mani arī neinteresē iemesli, kāpēc tas veidots tieši tā, tā kā - fak jū dīp in ze fjūča.

otrkārt, onlainā uzsāktās raganu medības ir patiesi izklaidējošas, bet tajā piedalīties man arī nav nekāda iekāriena pēc tam, kad novēroju pirmās “diskusijas”, kurš to darījis pa īstam un kurš “pa jokam”. #fapfapfap

treškārt, ļoti mīļi un tālredzīgi, ka šī vēstures mantojuma pārraudzītāji un lēmuma pieņēmēji ir parūpējušies par šīs informācijas publiskošanu tieši šajā laikā, kad visi vairāk aizņemti ar majonēzes patēriņa rekordu uzstādīšanu un apgarotu masturbāciju pieklusinātas mūzikas pavadībā kādā no tuvākajām baznīcām. neapšaubāmi mēs visiem visu piedodam, jo to darīja mūsu kungs Jēzus. āmen, rāmen un krāmen.

ceturtkārt, jā, un šeit, protams, atkal ir runa tikai par baumām vai internetā, draugu sarunās iegūto un visādi citādi sagrābstītu info - proti - kaut kādā veidā zinu, ka sulīgākās ziņas par mūsu tautas nodevējiem atrodas Maskavā. zinot Krievijā valdošā režīma specifiku, ir skaidrs, ka šīs informācijas pieejamība ir, teiksim tā, visai limitēta. šajā kontekstā nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka šis režīms tur savā rīcībā lielisku kompromātu paketi, kuru nomest (Krievijas / Latvijas) medijiem ir tikai tehnikas jautājums… 

piektkārt, ikviens māsas dēla sievas māsīcas brālēna mazdēls ar datoru un prasmēm fotošopā var uztaisīt ne tādas kartiņas vien. ticamība tam visam ir tieši tādā līmenī, un tas ir svarīgi, jo padara manevrēšanas (lasi - daiļdiršanas) iespējas visiem “maisos” / reģistros iekļautajiem tik plašas, cik viņu izpistā fantāzija, vēlme maksāt kādai no Rīgas PR kompānijām un vispārīgais slidenuma koeficients.

***

… eu, bļe, ko tu tur dirs?!? viegli jau runāt, sēžot pie datora un masējot maigās Kanādas sfinksa ādas krokas, bet kāds ir risinājums?

o! lielisks jautājums. paldies. nepšaubāmi viens no labākajiem risinājumiem ir alkoholisms. skaidrs, ka tikai, ilgstoši un pastiprināti lietojot alkoholu, pilnīgi visas problēmas ir iespējams atrisināt.

un tagad - lai līst šampanietis un majonēze!

200019 foreva!

auf wiedersehen,

j

[totalaufwiedersehen]

video

noskatījos šo*:

https://www.youtube.com/watch?v=8AtOw-xyMo8

relatīvi svaigs materiāls un labs materiāls pārdomām: šis ir vīrs, kurš jau pāris gadus ir visu ASV populārāko (un arī ne tik populāru) vakara izklaižu šovu vadītāju “mīlulis”, pretrunīgā interneta medija Breitbart bijušais vadītājs, kā arī bijušais Donalda Trampa kampaņas stratēģis - Stīvs Banons (Steve Bannon). šobrīd šis ne visai pievilcīgais onkulis ir devies tūrē pa Eiropu, lai paslavētu un uzsistu uz pleca Eiropas labējiem Itālijā, Francijā un citur, kuri šobrīd piedzīvo zināmu renesansi.

var nepiekrist Trampa politikai un viņa, kā arī paša Banona izteikumiem, kā arī smīkņāt par Banona vēlmi veidot Eiropā zināmu nacionālo spēku aliansi / tīklojumu, tomēr šajā viņa atklāšanas runā ir ļoti, ļoti daudz ultrasvarīgu aspektu, kurus pie varas esošie gan lokālie, gan Eiropas politiķu spītīgi neuzklausa, neizrunā, nerisina. viņš perfekti noformulē domu par cilvēkiem, kuri gadu desmitiem saņem komplimentus un uzslavas (labākajā gadījumā), kamēr viņu alga / pensija nemainās… izklausās kaut kur redzēts un dzirdēts, vai ne?

esmu daudz par visu šo domājis, un man izskatās, ka “sistēma”, kurā mēs dzīvojam ir totāla miskaste. un indikācijas / signāli par to, manuprāt, ir pamanāmi no dažādiem avotiem. protams, šo apgavojot, es riskēju nonākt zināmās pretrunās, jo pats dzīvoju relatīvi relaksētu, nodrošinātu dzīvi vienā no Eiropas seksīgākajām un dinamiskākajām pilsētām, tomēr es nevaru nepamanīt to, ko redzu katru dienu sev apkārt. un apkārt man ir sūdu upe. meli. meli. meli… meli, kuru galvenais avots ir bezkompromisa alkatība, kura savukārt šobrīd eksistē tik daudz netveramās formās un intensitātēs + tā, pateicoties tiem pašiem meliem, turpina mutēt, tālāk audzēt savu potenciālu un maldināt visus. tā iesūc daudzus. meli un alkatība spēj iesaistīt, piesaistīt un padarīt atkarīgu. papildinām to ar masīvu hipotekāro kredītu, “normalitātes” uztādījumu, kā arī informācijas kontroli (sākot ar medijiem un beidzot ar mūsu mīļākajām sociālajām platformām un meklētājiem) un iegūstam visai homogēnu globālu kontrolējamu (slaucamu) un nosacīti lētu darba spēku. 

savukārt paši kontrolieri (Banons un citi šī naratīva sekotāji to dēvē par “elites” - elites pārstāvji; ir domāta pasaules politiskā, ekonomiskā un akadēmiskā elite) šobrīd ir radījuši iespaidu, ka viņiem rūp tikai tas, lai viņi pēc iespējas ilgāk noturētos pie varas (jo tā sniedz ne tikai pasakainus ekonomiskus labumus, bet arī zināmus psiholoģiskus bonusus). kliedzoši lielākā daļa manu novērojumu par to liecina, tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka ļaudis ir noguruši no tās salkanās huiņas, ko viņiem katru reizi caur dažāda izmēra ekrāniem pludina kārtējais bezviedokļa pensionārs uzvalkā. 

mani tracina, kad cilvēki, kuriem ir dota vara veidot un mainīt spēles noteikumus (aka likumus), ne tikai nespēj radīt un ieviest jēdzīgus nosacījumus, kas risinātu svarīgas ielaistas (un šobrīd jau draudīgi bīstamas) sociālas problēmas, bet arī paši tos neievēro. kā ķirsītis šai divkosības kūciņai pa virsu ir meli, kuri tiek pasniegti mums-šobrīd-grūti-laiki-naudas-nav-jāpaciešas diršanas formā, jo, bļe, nodokļi taču ir jāmaksā tikai tiem, kas strādā (darbu, ko lielākā daļa nevēlas darīt). elite tikmēr pin savus ofšoru tīklus, ir ievērojami sociāli un ekonomiski nodrošinātāki, pateicotisa savām shēmām, maksā ievērojami mazāk un tik lej ūdeni par solidaritāti, nepieciešamību maksāt nodokļus un atbildību pret līdzcilvēkiem… traģikomēdija.

1917. Krievijā un 1789. Francijā ļoti labi parādīja, kā cilvēki kļūst par dzīvniekiem tad, ja viņus ilgstoši par tādiem uzskata. starp citu, man ir aizdomas, ka arī tieši šobrīd notiekošais Francijā ilustrē to, ka līdz ar fundamentālām un straujām pārmaiņām darba tirgū mūs sagaida visai “jautri” turpmākie gadi. 

esmu pesimists. izskatās, ka dirsēji turpinās dirst, pielīdēji turpinās pielīst un pensionāri turpinās pensionēt. es redzu, ka ne man, ne tiem, kas ieslēguši savu bezgalīgo alkatības pumpi (protams, tikai un vienīgi finanšu drošības vārdā), apstāties neizdosies… jo nav motivācijas. un nav arī saturīga dialoga; ir tikai bļaušana vienam uz otru (ir grūti parunāt / vienoties par jebko tad, ja visi vienlaicīgi bļauj savā mikrofonā, kam pieslēgts overdrive efekts). 

kāpēc nav motivācijas? - esiet sveicināti “šeit un tagad” laikmetā. kāda starpība, kas notiks rīt? - es gribu frī kartupeļus un kolu TAGAD. punkts. un vai var pārmest cilvēkiem, kuriem šīs ir varbūt svētku pusdienas, nevēlēšanos iedziļināties kaut kādas šķērssvītroto cekulstārķu populācijas saglabāšanas niansēs? nahuj viņiem tas viss? kāpēc viņiem kārtējo reizi jāklausās lekcija no kārtējās piecburtu nosaukuma superorganizācijas pieklājīgi ģērbtiem speciālistiem / ekspertiem / viedokļu dīleriem, kuri dzejā stāsta par to, kā pareizi dzīvot, ja viņu atlikušās dzīves ilgums labākajā gadījumā ir pāris desmiti gadu?… cilvēki, kuriem ir bērni noteikti domā tālākā perspektīvā, bet nu… lai viņiem veicas!

karoče - viss ir dirsā, bet ir izeja. visiem ir skaidrs, ka tikai Jēzus ir kungs, un tikai tad, kad mēs padosimies viņa dievišķajam valdzinājumam, mēs atrisināsim visas manis aprakstītās problēmas. es dzirdēju Ziemassvētku zvanus, kuri ar savu melodiju izspēleja mūsu glābēja dzimšanu. kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ es zinu, ka Jēzus dzimšanas diena ir pavisam tuvu. mums vienkārši nav izejas. viss, ko viņš teiks pēc savas dzimšanas ir 100% tīra patiesība. mums ir akli jātic viņa autoritārajai idejai.

aleluja & auf wiedersehen!

j

* nē, es neesmu nacists, nacionālists, kreisais ekstrēmists, komunists, konspirāciju teoriju psihopāts. man riebjas ikviena autoritārisma / totalitārisma izpausme un šādu kustību formālie / neformālie līderi, tai skaitā Tramps, Orbans, Lembergs, Putins, kā arī citi stingrās rokas koncepcijas iedzīvinātāji.

[totalaufwiedersehen]

Latvijai - 1000

Vatikāna preses dienesta pārstāvis tieši šodien 17. oktobrī 1000 gadus pēc Jēzus nāves nācis klajā ar oficiālu paziņojumu: Romas pāvesta Franciska vizītes laikā Latvijā viņa jēzuskristīgā negausība ir ticis pakļauts intensīvam, pārliecinošam un vīrišķīgam izvarošanas mēģinājumam. mēģinājums noticis pārlidojuma laikā no Rīgas uz Aglonu. vairāku gadu garumā plānotajā pārsteigumoperācijā piedalījušies plaša profila speciālisti no institūcijām ar visdīvainākajiem nosaukumiem, kā arī Māmiņu kluba neformālais līderis Uldis Klīderis (vārds un uzvārds anonimitātes nolūkos mainīts). operācija burtiski vainagojusies panākumiem, un Francisks pēc tās balvā ir ieguvis ekskluzīvu, īstu ozollapu vaiņagu, ko caurvij Latvijas leknākie apiņu dīgsti, tādējādi atgādinot augstajam viesim, kurš te ir tētiņš… (alus, bļe, alus, nevis vīns!)

Vatikāna Preses dienesta vadītājs Šmaktars Drindrusko nāca klajā ar šo negaidīto paziņojumu tieši tagad, kad izvarošanas upuris veiksmīgi nogādāts savā ziloņkaula tronī. viņam sāp… sirds… bet prāvests pilnība apzinās šīs pašupurēšanās nozīmi, lai dziedētu sabiedrības ilgstoši asiņojošās rētas. 

gadu tūkstošiem katoļu baznīcas orgāni ir aiztikuši, pieskārušies, glāstījuši, taustījuši, bakstījuši daudzu jo daudzu jaunu cilvēku šķīstos ķermjus, un nu bija situsi saldā atriebības stunda. izvarošana tieši Latvijas debesīs bija un joprojām ir uzskatāma par patiesi vēsturisku notikumu, atzīmējot valsts 1000. dzimšanas dienu, kā arī Vatikrāna bruņoto spēku dislokāciju Alsungā.

“mēs visu sākām plānot jau vairākus gadu desmitus atpakaļ. mums bija svarīga, lai šajā atriebības akcijā piedalītos pēc iespējas vairāk tieši jauniešu, jo tieši viņu dinamizms un spriganums liek mūsu mūku asinīm burbuļot jaudīgāk,” stāsta Šmaktars, “bērni taču ir mūsu nākotne, kā arī Latvijai taču paliek 1000 gadi. manuprāt, šī ir fantastiska dāvana ne tikai latviešiem, bet arī citām civilizācijām, par kurām mēs neko nezinām.”

operācija patiesi pārsteidz ar savu vērienu, jo jebkurš taču var iedomāties, ka tiek izvarots kāds vietējais augstākās valsts garīdzniecības pārstāvis, bet pats fāters… 

šajā pārdomātajā akcijā galvenā loma neapšaubāmi ir Eguānam Membrē, kurš savā 96 gadu vecumā izskatījās pēc 17 gadu veca žigolo. “izcils plastiskās ķirurgijas, jogas un stipras ticības piemērs, “ saka kāds anonimitāti kārojošs avots ar ahujennāko ticamības koeficientu. “Eguāns ir īpašs: jauks, sirsnīgs un daudzpusīgs. es nekad negribētu nonākt viņa ratiņkrēsla spieķos, ” ononīmais kārumnieks piemetina.

Membrē ir megapensionārs, kurš savu dzīvi burtiski piepildījis ar siekalām. viņš piekrita piedalīties nekavējoties. viņš uzreiz saprata, ka viņa misija ir svēta. viņam bija vienreizēja iespēja kļūt par “ze atriebēju”. Membrē bija neaizmirstās paaudzes Betmens. viņš ir konservatīvs antipedofīls aka pedofobs ar gerontofilisku pieeju savai seksualitātei, tomēr viņš ne tikai vēlējās iegūt Francisku, viņš (jau pirms vairākiem gadu desmitiem) vēlējās ilgstošas un ģimeniskas attiecības ar pāvestu, ko viņš atklāti orāli pauda izvarošanas laikā. viņš negribēja vienkārši viņu izpist un pamest. 

 Vatikāna preses dienesta vadītājs arī norāda, ka “vēlas izmantot iespēju pateikties to organizāciju pārstāvjiem un vairākiem demitiem īstu žurnālistu, kuri ar smaidu sejā un negurstošu entuziasmu piedalījās hellihotterī notiekošajā atriebības orģijā.”

“tas nebij’ vienkārši. es pārsvarā esmu ahujenna mīksts, bet es vienmēr esmu gribējis to dirsu. es gribēju būt tas atriebības zobens, kurš pāršķeļ augstāko teokrātijas pārstāvi kā Mozus - Sarkano jūru, kā zobenbrāļu zobins, kurš iestūķeēts barbaru karavadoņa sejā, bļe. man tas bija jādara. es gribēju bāzt un stūķēt.” šajā brīdī pārtrucam filmēšanu, jo Eguāna acīs ir lielas assakas. neviens nav pelnījis būt viņa vietā. “es jūtos izmantots,“ viņš turpinot šņukst. mēs savukārt klusējam un saprotam, ka viss ir beidzies… 

pasaules mazie bērniņi (un viņu vecāki) nu var gavilēt. viņi ar atriebti - Pāvests ir izpists, un to izdarīja visparastākais paraolimpietis no Latvijas virs Latvijas Latvijas mākoņos. nudien neticami. 

lai arī nu jau Pirmās pakāpes valsts nanosarkanā Lāčplēša ordeni saņēmušais Membrē par savu ieguldījumu aprakstītajā iniciatīvā runā maz, tomēr siekalu daudzums, ko viņš dāsni velta savam sarunu biedram, ir iespaidīgs. pēc tā saprotam, ka viņš runā tiešu valodu. tieši mums sejā.

līdzīgi ir ar mazajiem bērniņiem - daudzi no viņiem neko no tā ne tikai negribēja, bet arī negribēja par to zināt. tomēr tad viņi izlasīja šo. tagad viņi to zina. Membrē kungam šajā ir ļoti liela loma, bet par to citā pedofīlijas virspusējā apskata sērijā.

Pāvesta izvarošanā piedalījās arī random džeks no Latvijas Interkontinentālās onānistu ģildes (LIOĢ), Starptautiskā Izvarošanas Kluba (SIK) vadītājs, kā arī oficiālais Pasaules Ginesa rekorda inšpektors, kurš pēc pasākuma palika ļoti apmierināts. ļoti.

visi eksperti pēc novērojumiem helikoperī un īsi pēc Franciska nosēšanās Alūksnē atzina, ka kopumā, neskatoties uz sīkiem pārkāpumiem izvarošanas procesā, kopumā mēģinājumu var atzīt par notikušu, jo par to nobalsojuši 54,60 % klātesošo ekspertu un žurnālistu. pāvests ir ticis sāpināts, visi pasaules mazie puisīši un meitenītes ir atriebti, bet Membrē…

pēc rasu mediju rīcībā esošās informācijas Membrē pēdējo reizi redzēts, publiski sūkājam savu pimpi kādā Parīzes priekšpilsētā, bet viņam bija priekšā spīdoša zirga gaļas izcirtēja karjera…

foto reportāžu no pasākuma meklējiet svinīgām orģijām veltītajā Latvijas vatikānistu draudzes mājas lapā - vvv.vatikāns1000latvija.vat, kā arī Instagrammmā.

auf wiedersehen,

j

[totalaufwiedersehen]

#LPSR78: uzspēlēsim vēlēšanās?

es laikam sapratu, ka nau werc. es Latvijā nedzīvoju un dzīvot neplānoju. savu sadomazohisma periodu esmu pārdzīvojis. pietiek. 

piedalīšos šajās vēlēšanās ar domu, ka šīs būs (manas) pēdējās. ceru, ka pēc tam būs iespēja redzēt un sajust pārmaiņas, bet domāju, ka to nebūs. esmu pesimists un nobalsošu, lai pēc tam brīvi un bez pašpārmetumiem varētu rakstīt par to visu LV politisko sūdu arī turpmāk..

esmu arī pietuvojies mērķim pilnībā norēķināties ar savu dzimteni tīri finansiālā izpratnē, un es ceru, ka man nekādu nodokļveidīgu attiecību ar šo valsti pēc tam vairāk nebūs. 

nesen biju Rīgā. neskatoties uz visai hedonistiskā manierē pavadīto laiku (paldies, draudziņi!), piefiksēju to, ka dzimtā pilsēta arvien vairāk sāk līdzināties Venspilij (pilsētai ar nākotni, bet bez lielākas jēgas kā kalpot bosam) - tīras, betonētas ielas, pa kurām staigā arvien mazāk cilvēku (nemaz jau nerunājot par velosipēdistiem, bet nu tas jau ir cits stāsts). viss ir “sakārtots”. zajebis.

tektoniskās svārstības Latvijas politikā ir kļuvušas, šķiet, pamanāmas pat tiem cilvēkiem, kuri “par politiku neinteresējas”. fine. tā, manuprāt, ir pazīme, ka mainās paaudzes. tas ir labi, bet ir aizdomas, ka “jaunā paaudze” ir gudri pāriepakota vecā. nekad neesmu varējis saprast cilvēkus, kuri mainījuši partijas vairāk par 1 reizi… no otras puses, arī Latvijas politisko partiju veidošanās process ir piesātināts ar krāšņiem masturbatīviem momentiem. “nu kā var nesolīt”, bļe, nahuj… 

  otrs “jaunās paaudzes” spārns sola revolūciju, visus atlaižot, saliekot cietumā, kā arī nacionalizējot izglītības sistēmu. kolosāli. LOL. zinot to, ko zinu par šīs histēriskās organizācijas atslēgas cilvēkiem, nav pārliecības, vai šie cilvēki būtu spējīgi uztaisīt un novadīt revolūciju pat pansionātā… man ļoti patīk ideja par revolūciju, bet tas vienkārši nozīmēs, ka ieguvēji (atkal) būs šaura cilvēku grupa, kas vienkārši būs cita jaunāku (iespējams - gudrāku, iespējams - stulbāku) cilvēku grupa. viņu radi un draugi. tas vienkārši ir neizbēgami. un tas viss uz to rēķina, kuri šajā slimajā spēlē piedalīties nevēlas…

man, piemēram, ļoooooti gribētos radikāli samazināt pašvaldību skaitu, kā arī efektivitātes nolūkos centralizēti iecelt attiecīgo pašvaldību bosus (pēc Saeimas vēlēšanām) gluži tā iemesla dēļ, ka iedzīvotāju skaits samazinās un lai “pārvaldītu” mežu, stirnas un sliktu šoseju, manuprāt, nav nepieciešama vairāklīmeņu menedžmenta sistēma. protams, mans vēlmju saraksts ir garāks, bet man slinkums par to rakstīt.

manas politiskās preferences sakņojas pāris visai vienkāršos principos: jaunisms (cik jaunas / neredzētas sejas ir sarakstā - jo vairāk, jo labāk), sievietisms (cik sakarīgu sieviešu ir kandidātu sarakstā - jo vairāk sieviešu, jo labāk; džeki pārsvarā vēlas nepārtrukti pagarināt savu vafeli gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, kas noved pie pārsvarā nevajadzīgiem konfliktiem un neveicina dialogu starp dažādām sabiedrības grupām) un konsekvencisms (cik konsekventi konkrētās partijas kandidāti ir bijuši savās izvēlēs, cik nu tiem ir iespējams izsekot publiskajā telpā aka cik ļoti viņu vārdi ir atbilduši darbiem). balstoties uz šiem principiem, arī balsošu un cerēšu, ka visus tos nobarotos mūļus izdosies beidzot pasūtīt nahuj (tāpat kā tos jaunos, slidenos un saldos).

  auf wiedersehen!

j

[totalaufwiedersehen]

#LPSR78: otrā hipotēze jeb, visu zemju bandīti, savienojieties!

šobrīd cenšos ziņas par notiekošo dzimtenē nelasīt. tam ir savi iemesli, kas konkrētajā kontekstā man šķiet nebūtiski. tomēr ziņa, ka gaišā dienas laikā brutāli noslepkavots viens no maksātnespējas administratoriem man lika ne tikai padomāt par to, ka esmu laimīgs, ka Rīgā vairs nedzīvoju, bet arī uzrakstīt šo.

kungi un dāmas, vēlos vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka šim notikumam ir nepārprotamas līdzības ar lietām, kuras diemžēl daudzi no mums piedzīvoja pretrunīgajos 90.-tajos. liekas, ka vilkt paralēles ar Ukrainā tikpat svaigi asiņojojošo žurnālista slepkavību arī ir visai kārdinoši, bet arī par to šoreiz nebūs runa. varbūt tikai nedaudz.

vēlu veiksmi policistiem un izmeklētājiem abos gadījumos “aizrakties” līdz problēmas “saknei”, bet es tikmēr atļaušos nedaudz gudri padirst pa tēmu un ārpus tās. 

neko nezinu par to, ko dara maksātnespējas administratori un kādi ir viņu ikdienas pienākumi. zinu tikai to, ko esmu lasījis LV medijos (damn, izskatās, ka es tomēr lasu par to, kas notiek Latvijā…) - viņu uzdevums ir izskatīties svarīgiem, braukāt pēc iespējas dārgākās automašīnās, izturēties pret pārējiem kā pēdējiem lūzeriem un neatbildēt uz žurnālistu jautājumiem. manis pēc + nedomāju, ka šis ir bijis konkrētās slepkavības motīvs. lai kāds arī tas bijis, nozieguma apstākļi un nihilistiskā, brutālā maniere, manuprāt, liecina par to, ka šis cilvēks, acīm redzot, ir bijis iesaistīts masīvā resursu pārdalē, kura kādam kaut kas tiešām nav paticis. pa īstam. 

masīva resursu pārdale valstī, kur maksātnespējas administratori ir cieši saistīti ar valsts pārvaldes aparātu liek arī domāt, ka ne policija, ne “mūsu” tiesu sistēma ar šo visticamāk netiks galā. ļaujiet man minēt - tas viss tiks muļļāts un muļļāts, muļļāts un muļļāts, sabiedriskie mediji kādu laiku sekos tam ar neviltotu interesi, cilvēki psihos Twitterī… līdz vēlēšanām viss būs aizmirsts. vai pat ātrāk. atcerieties, kā bija ar Maximu?…

domāju, ka līdzīga situācija būs Ukrainā, kur žurnālista slepkavībā Ukrainas un Krievijas intereses aizstāvošie lasītāji apmainīsies ar tonnu apvainojumiem, draudiem un citiem “komplimentiem”, un pēc tam… iestāsies saldsērīgā pohuj fāze.

tas, ko es redzu, kas ir kopīgs šīm abām lietām, ir tas, ka joprojām Austrumeiropā valsts vara un noziedzība ir viena organisma 2 rokas. par Ukrainu esmu dzirdējis pietiekami daudz šaušmu stāstu saistībā ar to, kā “tur notiek lietas”, bet biju pārliecināts līdz šodienai, ka Latvija ir vismaz pussoli tuvāk tam, ko vēlamies identificēt ar jēdzienu (Rietumu) civilizācija. es tam vairāk neticu. Latvijas vara ir plašs “savējo” (lasīt - bandītu) tīklojums, kurš jau sen vairs nav sistēmas vēzis, bet gan ir pati sistēma. tā ir sistēma, kas būvēta postsovietiskā alkatības bāzes, un kuras vienīgā politiskā ideoloģija raksturojama ar 1 vārdu - “VĒL!” (man liekas, ka kaut kur jau šito rakstīju.) 

no šādas sistēmas lieki gaidīt empātiju, profesionalitāti un atbildību. tā pašā saknē ir uzbūvēta, lai aizsargātu “savējos”, ļautu tiem netraucēti “pelnīt” (nodokļu ieņēmumi aka valsts budžets ir lielisks instruments, lai to darītu), kā arī neļautu nevienam tai traucēt. acīm redzot, konkrētais maksātnespējas džeks bija tas, kurš sāka to darīt…

papildus tam šīs sistēmas pārstāvji dara visus, lai piedirstu pilnu info telpu ar jebkādu huiņu (jo vairāk un jo polarizējošāk - jo labāk), lai novērstu uzmanību no jebkā, kas ir valstiski būtisks un kas butu priekšnoteikums attīstībai. tas ir tas, ko mēs drīz dzirdēsim un redzēsim pāriesaiņotu kā “jauno konservatīvismu” vai “jauno nacionālisma vilni”. gan jau arī “jaunie” liberālie spēki darīs to pašu: dirsīs tiks saldi, ka daudzi (atkal) uzķersies. 

es labrāt domātu, ka kļūdos, bet izskatās, ka šī sistēma tik sapuvusi, ka uz tās puvekļiem jau sen ir bieza sapuvusi puvekļu kārta. un ko mēs? - uzdziedam tik kādu tautas dziesmu (#LV100, mazafaka!), piepišam mūli un lecam tik iekšā tajā ugunī - bijis nebijis…  

līgo, bļe!

j

[totalaufwiedersehen]

#LPSR78: pirmā hipotēze jeb pilna Rīga urodiem

vakar, pateicoties Toma Lūša twitteraktivitātei, kam sekoju jau labu laiku, ieraudzīju ierakstu, kura oriģināla autors ir kāds man nepazīstams Jānis Tereško, kurš sākotnēji to garākā formā bija publicējis savā Facebook.  

sen nebiju tā uzvilcies par to, ko lasu, tāpēc sākotnēji “nolaidu tvaiku” ar draugiem kopīgā WhatsApp čatā, kur jau vakardien sākām interesantu diskusiju par aizgājušajā gadsimtā populāriem simboliem, ar kuriem saistītās ideoloģijas lika lielai daļai civilizācijas sapisties tik tālu, lai nieka 50+ miljoni, ja pareizi atceros, cilvēku mirtu visdažādākajās formās un to kombinācijās. papildus tam vēl lielāka daļa pēc šī atsvaidzinošā “tīrīšanas akta” ilgstoši cieš lielākas vai mazākas fiziskas un garīgas sāpes. lielisks sasniegums, ar ko noteikti varam lepoties... 

nekādā veidā nevēlos noniecināt šo (un jebkādu citu) noziedzīgu, nekompetentu un totalitāru režīmu noziegumus, kā arī šo noziegumu upurus un to piemiņu, bet es domāju, ka aizliegt kaut kādas zīmes, simbolus, ģērboņus, vārdu un burtu kombinācijas ir ne tikai neproduktīvi un stulbi, bet arī gluži vienkārši neveselīgi (lai neteiktu kaitīgi). runa ir daudziem labi zināmo nacistisko un komunistisko simboliku. es, šķiet, pārstāvu visai nepopulāru viedokli, ka šādi aizliegumi ir jāatceļ, jo, piemēram, iespējas neskatīties uz sarkano krāsu, neklausīties 3stāvīgajos vai ignorēt pornogrāfiju ir ļoti plašas. (gribas cerēt, ka) nevienam ar varu nekas netiek likts darīt. es saprotu arī, ka ne visiem šāda pozīcija ir saprotama un pieņemama, tāpēc šajā aspektā esmu visai mierīgs un pieļāvīgs (un zināmā mērā arī vientuļš). lieki teikt, ka mani tas īpaši nepiš.  

esmu ar mieru mīļā miera labad pieņemt nedaudz konservatīvāku pozīciju - proti - to, kas fiksēta gan Latvijas, gan, es domāju, daudzu citu valstu likumdošanas aktos: ka ir simbolika, kas publiskai ekspozīcijai nav atļauta un par to draud dažāda rakstura sodi. ok. fine. ejam tālāk. 

atpakaļ pie tā twīta / Facebook ieraksta. pieņemsim, ka Jānis Tereško raksta patiesību, kas, protams, atbilstoši jaunajam post-fact / post-truth society uzstādījumam nenozīmē pilnīgi neko, bet ļaujiet manai upei jūs nest tālāk…

tātad Jānis Rīgā uz ielas visai tradicionālā, pieklājīgā veidā eksponē tās valsts karogu, kurā viņš dzīvo, kuras valsts valodā viņš runā (un raksta), kuras patriots viņš visticamāk ir… tieši kas šajā viņa rīcībā ir tik nepieņemams? kur ir ��nozieguma motīvs”? kur, bļeģ, ir provokācija? 

neesmu nacionālists. vismaz ne tādā mērā, lai tieši Latvijas karoga “problēma” šajā situācijā man liktu par šo rakstīt. es sevi uzskatu par liberāli, un man ir svarīgs princips - katrs dara kā viņš vēlas, ja vien tas neaizskar citu tiesības. šāda valsts iejaukšanās (jā, es šajā gadījumā uz to skatos tieši tā) indivīda dzīvē, norādot viņam, kas ir un kas nav provokācija ir… faking provokācija. karoče - 100. Satversmes pants, bļe: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” plašākā interpretācijā šis pants attiecas arī uz veidu, kā cilvēki izskatās, runā vai kādā citā veidā sevi izpauž.

kā tas ir iespējams, ka valsts cenzē sava karoga lietošanu? manis pēc var to uzskatīt par pārspīlēšanu, bet kā indikators šāda epizode man parāda, kādā stāvoklī ir nācijas garīgā veselība… 

neuzskatu sevi par vispatriotiskāko cilvēku pasaulē, bet šeit, manuprāt, pat nav runa par to. ir runa par to, ka valsts (Rīgas pašvaldības policijas personā) piepišas cilvēkam par to, ka viņš vēlas izrādīt savu piederību šai pašai valstij (!!!), kura viņam tiešām kaut ko nozīmē. (vai varbūt viņam ir kādi citi motīvi - arī tas nav svarīgi.) kāda šim loham policijas formā vispār ir daļa, kā cilvēks izskatās un ko viņš valkā?  

kā jau minēju, man NAV problēmu pieņemt un saprast, kāpēc ir aizliegtas labajiem un kreisajiem ekstrēmistiem mīļākās bildītes un tekstiņi pat, ja domāju par to, ko rakstīju augstāk. tomēr Jāņa gadījumā Latvijas policija ir nodemonstrējusi, maigi izsakoties, savu nekompetenci. šāda jautājuma interpretācija, protams, “strādā”, ja pieņemam, ka Latvijā valda demokrātija un brīvā mīlestība…

šī šķietami nebūtiskā epizode Jāņa dzīvē lieliski ilustrē ne tikai problēmas valsts pārvaldē nodarbināto izvēlē (surprise, surprise!), bet arī šizofrēnisko un (man) nesaprotamo attieksmi pret patriotismu. mani tracina, ka kaut kāds “valsts varas pārstāvis” uzvalkā vai uniformā man māca, kad un kā lietot karogu… (fuck off!) un saprotams arī gan Jāņa sašutums, gan Toma skumjas. tas izklausās pēc totāla bērnu dārza, klaunu un idiotu bērnu dārza - tas ir. un ļaujiet manai upei nest jūs tālāk…

vai tā ir kaut kāda perversa politkorektuma izpausme?… visslimākais tajā visā ir fakts, ka visas valsts pārvaldes institūcijas (un ne tikai) ir vienojušās līksmā pseidopatriotiskā masturbācijā ar nosaukumu #LV100, bāžot sarkanbaltsarkanās krāsas, tautas tērpus, latvju rakstus burtiski sejā (ne man, bet ir draugi, kuri dzīvo Latvijā un apliecina, ka ir tieši tā), mācot visiem mīlēt dzimteni, un kā pareizi lietot karogu, bet praktiskā līmenī faktiski dara pretējo, uzklājot milzīgam daudzumam ielaistu problēmu kārtīgu sarkanbaltsarkanā sviesta kārtu.

un nav nozīmes kontekstam - ja Jānis (vai jebkurš cits, kurš sevi asociē ar šo valsti) ir spiests (jā, ir spiests, jo - pamēģiniet paši sākt sarunas ar policiju Rīgā pat kaut vai par visbanālāko sīkumu) mainīt ielas pusi, jo policijai šķiet, ka Jāņa karoga nēšāšana “ir provokācija”, tad jautājums, ar ko vēlos pabeigt, ir: vai gadījumā valsts pārvalde ar šādu savu rīcību neapliecina uzticību tieši tiem simboliem, krāsām, vērtībām, kuru lietošanai tā it kā uzlikusi ierobežojumus un pret kuriem tā šķietami iestājas, pretēji bezgalīgi sludinātajām sarkanbaltsarkanajām? 

aufwiedersehen,

j

[totalaufwiedersehen]

patriotisms. migranta perspektīva.

nesen pārvācos uz Berlīni. tagad liekas, ka pa īstam un pavisam. jā, šeit ir labāk nekā Dzimtenē. kaut kādā ziņā mani tas skumdina, bet šo pāris mēnešu laikā es esmu atklājis daudz lietu, kuras viennozīmīgi apliecina šo vispārinājumu pietiekamā mērā, lai beidzot par to uzrakstītu.

cik man zināms, es esmu dzimis Rīgā. mani nekad nav interesējusi dzīve ārpusē. ar to es domāju dzīvi laukos (aka jebkas, kas ir ārpus Rīgas, manā izpratnē organiski iekļaujas šajā kategorijā; protams, ir runa par Latvijas teriotoriju). tāpat arī iniciatīva uzzināt par Latviju vairāk, braukājot pa nekurienes mežiem, izliekoties, ka esmu aizrauts ar latviešu literatūras / mākslas / citu nācijai nozīmīgu cilvēku dzimto mazpilsētu / sēņu / purvu izpēti, man nekad nav piemitusi. mani tas vienkārši nesaista, un pamatskolas forsētās ekskursijas ar šādu uzstādījumu manā atmiņā palikušas ar citiem daudz spilgtākiem piedzīvojumiem autobusā.

kādu laiku man likās, ka Rīga ir pilsēta, bet es, šķiet, esmu maldījies. pirmo reizi par šo aizdomājos toreiz īsi pēc tam, kad Saeimai (pelnīti) tika izsisti logi. tas bija jautrās un reibinošās nekustamo īpašumu / viegli iegūstamās naudas ēras beigas. sabiedriskās un “kultūras” vides dinamikā iestājās pamatīgs lūzums, kuram cēlonis, manuprāt, bija rīdzinieku pastiprināta migrācija uz Rietumeiropu un Latvijas lauku iedzīvotāju ievākšanās Rīgā.

to visu pastiprināja valsts menedžmenta “augstākā pilotāža”, pa galvu pa kaklu risinot ielaistās problēmas, kuru sekas, pateicoties mūsu visdaiļāk dirsošajiem speķa pīrādziņiem, bija katastrofālas.

es toreiz kļūdījos. nē, es nebiju tas, kurš, izmantojot situāciju, pizģīja šmigu Latvijas Balzama veikalā vai arī, revolucionārā gara apstulbināts, pielika roku policijas busiņa apgāšanā. es neaizbraucu. aizbrauca citi. aizbrauca dahuja. aizbrauca arī vairāki mani draugi un paziņas. retrospektīvi vērtējot, iesmesli tam bija vairāki, bet, man liekas, pārsvarā tie sakņojās slimīgā optimismā, kam sekoja fundamentāla vilšanās un tam sekojošā paralizējošā depresija.  

man likās, ka tas ir pārējoši - galu galā nevar taču būt tā, ka pelmeņi, salddirsēji un idioti ir atslēgas pozīcijās visu laiku. kļūdījos - var. izrādās, ka pat tik mazas ekonomikas rekonstruēšana prasa daudz vairāk nekā ekseļu tabulas, nepārejošas filosofiskas mokas par kvalificēta darba spēka aizplūšanu un copy-paste tekstu upes māsterplānu sējumu krastos.

altruisitskais un pretrunīgais uzstādījums, ka nauda jau nav galvenais, ir tas, ko sākumā nesapratu arī es. nauda ir forši, bet vēl foršāk par naudu ir cerība un iespēja pilnvērtīgi piedalīties. šeit ir runa par cerību dzīvot mūsdienīgā, pragmatiskā sabiedrībā ar iespēju piedalīties sev saistošā veidā. lai arī situācija sāk šķietami lēni (pārāk lēni) uzlaboties, jāatzīst, ka manu interesi par atgriešanos tas īpaši neietekmē, jo es redzu, ka problēma ir daudz dziļāka nekā “valdība”, “krievi”, “Ušakovs”, “nodokļu sistēma” vai ____________ (ievadi savu populārāko žēlabterminu šeit).

problēma ir mūsu vergu mentalitāte, divkosība, slinkums un nespēja uzņemties atbildību par savu rīcību (kā arī konstruktīvā formā prasīt šo atbildību no citiem). nevēlos nekādā veidā sevi izdalīt ārpus grupas, kam piemīt šīs īpašības un ko vienā vārdā es sauktu par latviešiem. diemžēl mūsu izpratne par nacionālo ideju ir aizķērusies 19. gadsimtā. vienīgais, uz kā dotajā brīdī tā balstās, ir savdabīgs pretpozicionējums mūsu visai psihajam kaimiņam Austrumos (labākajā gadījumā). man šķiet, ka mēs sevi novērtējam pārāk zemu. mums pietiek vien ar to, ka kāds deguna galā noplivina sarkanbaltsarkanu lupatu, un mēs sākam runāt ieprogrammētās frāzēs, dziedāt pārklausītas, pārnodrāztas dziesmas un nespēt racionāli uztvert informāciju. skaidrs, ka mainīt šo ir daudz grūtāk nekā “atlajst sajmu”, bet es šobrīd neredzu pietiekami nopietnu vēlmi tiešām šādu maiņu aizsākt.

to visu papildinot to ar kritisku situāciju izglītības jomā un graujošo hronisko nabadzību, kas šajā gadījumā ir gan problēmas cēlonis, gan sekas, mēs iegūstam visai pelēku un ne visai cerīgu ainu, kas rezultējas tajā apātijā un pohujismā, kas ir Rīgas ikdiena.

nav brīnums, ka aprakstītajā situācijā kā eļļa ugunī strādā Latvijā tik nepopulāra ideja kā migrācija. nezinu gan, kāpēc publiski neesmu redzējis iztirzājumus pretnostatījumam par tēmu: mēs - latvieši citur braukt “laimi meklēt” drīkstam, bet pie mums iebraucēji nav vēlami, ja vien, protams, viņi nav turīgi baltādainie ar augstu profesionālo kvalifikāciju, kuri perfekti runā latviski, sīki un smalki pārzina mūsu valsts ģeogrāfiskās un vēsturiskās nianses, ir sajūsmā par mūsu “sasniegumiem” pasīvajā ekoloģijā, ienīst Putinu un labākajā gadījumā nāk no ASV, Vācijas, Skandināvijas, Lielbritānijas, bet nekādā gadījumā nav atbraukuši “atņemt mums mūsu meitenes”, kuras, protams, ir visskaistākās pasaulē. ja šī nav divkosība, es nezinu tad, kas tā tāda ir.

augstāk minētajā Ingas Spriņģes (visu cieņu žurnālistei par viņas tiešām nozīmīgo darbu) aktuālajā, bet visnotaļ patosīgajā, anāli dizainiski noformētajā materiālā (lielisks piemērs jau minētajam pohujismam darbībā, starp citu) kā odziņa tam visam pa virsu ir tas absolūtais sūds, ko bīda Nacionālā Apvienība. citēju: “Visskaļāk “pret viesstrādniekiem, par dzimstību” iestājusies Nacionālā apvienība, bet pat tās valdes loceklis Jānis Iesalnieks atzīst, ka darbaspēka trūkumu ar dzimstību neatrisināt, jo ir pārāk maz sieviešu bērnu radīšanas vecumā. Tāpēc NA cer uz robotizāciju un tikai augsti kvalificēta darbaspēka ieviešanu, turklāt daudz mazākā apjomā kā ieplānojusi EM.” varētu padomāt, ka robotizācija jau nav notikusi, un tie nav roboti, kuri strādā valsts institūcijās… bet ja nopietni, - lai arī apzinos, ka tuvākajā laikā darba tirgū notiks kodolsprādziens ar nosaukumu “automatizācija”, mani šī daiļdiršana patiesi fascinē. teorētski šis ir pareizs un jēdzīgs arguments, tomēr es gribu redzēt, cik veiksmīgi Latvijas apstākļos norisināsies “robotizācija”, kas faktiski nozīmētu to, ka lielākā daļa valsts pārvāldē strādājošo zaudētu darbu. (nu nav nepieciešams ražot papīru kalnus vienā kabinetā, lai pēc tam tos aiznestu uz citu un “ievadītu sistēmā”, lai ko tas arī nozīmētu.) un viņi nebūs vienīgie...

patriotisma jēdzienam šajā kontekstā nepieciešama pamatīga revīzija. šobrīd visa pasaule piedzīvo visai straujas pārmaiņas, un migrācija tajā spēlē nozīmīgu lomu. bailes no tās ir tas, ko izmanto skaļākie bļāvēji, 12. līmeņa patiesības burvji, cilvēki dīvainās cepurēs un gluži vienkārši - ultrabagāti noziedznieki, interpretējot to visparedzamākajā, klišejiskākajā un zemiskākajā veidā, lai pagarinātu savu dzimumlocekli (burtiskā un pārnestā nozīmē). ir vietas / valstis, kur tas izpaužas spilgtāk, bet mums kā pārejas demokrātiju piredzējušajiem ir cerība, ka ir iespēja nepieļaut šāda idiotisma dominanci. jā, mums, nevis kādam citam. jā, mums ir iespēja dzīvot daudz labāk, un, nē, migrācija, krievvalodīgie, bedres uz Krišjāņa Barona ielas, ziema tam nav nekāds šķērslis. mēs varam sasniegt daudz vairāk, ja risināsim pareizās nevis imaginārās problēmas, ja vairāk domāsim un darīsim, nevis nodarbosimies ar huiņu, ierobežojot un aizliedzot. mēs vienkārši varam būt labāki gan katrs atsevišķi, gan kopā.

[totalaufwiedersehen]

sukas

man ir vairāk draugi. pāris no viņiem pēdējā laikā nākuši klajā ar frāzēm, kam sākumā īpašu uzmanību nepievērsu, jo galu galā dzīvot tādā miskastē kā šeit jau kļuvis par pieradumu. 

grūti būt par vietas x partiotu, iemetot aci gan vietējos, gan starptaustiskos medijos, klausoties sarunas ar draugiem, kas saistās ar visnotaļ sadzīviskām / saimnieciskām lietām, nemaz jau nerunājot par SejasGrāmatas draudziņu histēriskām aktivitātēm pret bēgļiem, par NATO, pret vegāniem, par kaķiem and the list goes on… 

viena no pēdējām šādām masveida ūberdročkām ir saucamie “Panamas papīri”. lokālā mērogā to var salīdzināt ar visu to policistu VID darbinieku pišu. un atkal - nekādu pārsteigumu. cilvēki zog un dirš citiem, ka nezog… interesanti? - diez vai. žults, niknums, visai atklāti un tieši vēlējumi visiem šiem varoņiem mirt visnepatīkamākajā formā? - o, jā.

pff… protams, mums kā sabiedrībai ir tiesības zināt, ko visi tie, kas jau paaudzēm sēž savos ziloņkaula torņos, dara ar “mūsu” / nodokļu maksātāju naudu (ha! - smieklīgi, tiešām)… demokrātija, caurspīdīgums, bla-bla-bla… boring as fuck. tādā ziņā it kā mēs to visu jau nezinām un nebūtu atēdušies. otrkārt, tālāk par pirmo lapu attiecīgajā mājas lapā netiku, jo, godīgi sakot, pohuj. kas nav pohuj un pat ir kaut kādā mērā interesanti, ir tas, ka lapā nav nevienas norādes uz ASV politiķiem… ā, pareizi, es aizmirsu - ASV taču ir viskrutākā valsts pasaulē. tur viss ir superkruta - visi godīgi, nekādas korupcijas, augsts labklājības līmenis, cilvēki viens otru mīl un pārtiek no ēteriskām vibrācijām, kuras, izmantojot kārtējo jauno Apple divaisu, Buda iepiš pa taisno katrā šīs utopiskās sabiedrības locekļa paurī.

kaut vai paviši tajā iedziļinoties, motivācija maksāt nodokļus ievērojami mazinās. mazinās arī vēlme ar šādiem mantkārības un varas apsēstiem cilvēkiem nonākt pat tik relatīvi netiešā kontaktā kā datora ekrāns, kurā redzams raksts par augstāk minēto. 

atcerējos vēl 1 spilgtu mana drauga citātu: “pilna Rīga urodiem.” jā, ne tikai Rīga, starp citu. jā, un diez vai kaut kas mainīsies, ja es vai kāds cits mani ieliks šajā pašā kategorijā. i am fine with that. es jau visticamāk esmu tieši tāds pats, kurš vienkārši saspringst uz to, lai to noslēptu. daudziem manāmi tik labi nesanāk. :)

galvenais, protams, ir būt laimīgam un ielaist sevī Jēzu. no aizmugures, protams.

[totalaufwiedersehen]

Mani pēdējās dienās nomoka kāda problēma, par kuru ļoti vēlētos saņemt Jūsu padomu. Beidzot esmu iepazinusies ar puisi, ar kuru kopā man ir neizsakāmi labi. (Abi esam vecumā ap 30.) Esam pazīstami nedaudz vairāk kā divus mēnešus, kas ir pavadīti burvīgi romantiskos randiņos, gluži kā sapnī.Tā nu dabīgā ceļā nonācām arī līdz fiziskai tuvībai. Viss notika skaisti, pakāpeniski, mīļi, bet problēma tāda, ka draugam ir problēmas ar erekciju. It kā tā sākas, bet tikpat ātri beidzas...

hmmm… neesmu pārliecināts, vai būšu kompetents, lai te ieteiktu kaut ko. piedodiet, nespēju palīdzēt, jo man vairāk tomēr rūp mana erekcija. iesaku sazināties ar manu draugu Mārtiņu Šmitu, kuru es pazīstu, kā ne tikai sava veida empātijas virtuozu, bet arī spējīgu iedziļināties citu clivēku sarežģījumos gluži vai molekulārā līmenī. viņš, šķiet, teorētiski arī neatbilst Jums un Jūsu draugam nepieciešamā speciālista profilam, toties viņa entuziasms ir patiesi dziedējošs, un viņa pozitīvā dzīves enerģija ir tikpat māģiska kā kaltētas Usūrijas tīģera vafeles tinktūra uz Mongolijas pamatiedzīvotāja dvēseles. veiksmi!