#pišanās

[totalaufwiedersehen]

onkulis garlaikojas, vol. 3: ļenganā mīla

Autora prologs

Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma un vairāku skatītaju daudzkārtējiem, rakstiskiem (un ļoti emocionāliem) lūgumiem sērijveida Autors piedāvā pēdējo un noslēdzošo seriāla "onkulis garlaikojas" triloģijas daļu. 

Jau pēc pirmās sezonas pirmās epizodes (un pēc tam arī pēc otrās - https://totalaufwiedersehen.tumblr.com/post/666137914289340416/onkulis-garlaikojas-vol-2-šmjak-šmjak) publicēšanas bloga redakciju burtiski pārpludināja sajūsmas un abbbrīnas pilnas vēstules no vairākiem Latvijas iedzīvotājiem no gandrīz visiem Latvijas novadiem un ganrīz visām Latvijas lielpilsētām. Dažubrīd interese par onkuļa neticamajiem piedzīvojumiem sasiedza tādus apmērus, ka redakcijai nācās Latvijas pastā pasūtīt vēl vienu, lielāka izmēra pasta kastīti, kur uzglabāt saņemtās vēstules. Redakcijas seifs bija pilns. (Nemaz jau nerunājot par vairāku ārštata pastnieku piesaisti Aizkaukles novadā, kas bija nepieciešama, lai pilnīgi visas interesentu vēstules nonāktu redakcijas rokās, kārtīgi un pareizi.)

Redakcija, lai arī bija gaidījusi paagstinātu skatītāju interesi par seriālu, tomēr saņemtais makulatūras apjoms, ko nu jau var mērīt vairākos centneros, patīkami sildīja sirdi visiem redakcijas locekļiem. 

Redakcija rūpīgi un ar gandrīz milzīgu interesi ir izlasījusi gandrīz visas saņemtās atsauksmes, kritiskās piezīmes un rakstveida orgasmiskos kaucienus. Lēmums bija gandrīz viennozīmīgs - katrs/-a no vēstulistiem/-ēm ir pelnījis/-usi pilnvērtīgu atbildi uz gandrīz visām vēstulēm. Atbildes tiks nosūtītas gandrīz visiem Valmieras novada iemītniekiem gandrīzumā. Īpaši sveicieni Kārsavā neoficiāli reģistrētajai ekosātanistu kopienai (!!!666!!!), kuru dalībnieku / fanu ilustrācijas drīzumā nonāks Baltijas labāko robotu-publicistu rokās. No turienes naudu varēs smelt klēpjiem, slavu un Baltijmas līmeņa atzinību varēs aizsnjiegt un aptaustīt ar visām čaklajām rociņām. Tā kā - gatavojiet savas rociņas, jo arī mūsu rociņas ir garas un taustītkāras. 

Bet tagad vairāk par pašu darbu. 

Ak kungs, triloģijas "onkulis garlaikojas" trešās daļas pirmā un vienlaikus noslēdzošā sērija nepārsteidz, tomēr sniedz parsteidzoši dziļu, plašu un izteikti gruntīgu ieskatu onkuļa dzīvē. Tieši tik daudz, tik dziļi un tik pamatīgi, lai ikviens onkulis, kurš sevī vēl tikai sāk atklāt savu iekšējo onkuli, varētu atrast šai stāstā kaut ko tieši sev praktiski noderīgu. 

Nav nepieciešams īpaši meklēt īpašu onkuli ar īpašām īpašībām, lai saprastu, ka viss stāstā notiekošais var notikt ne tikai tur, kur tas notiek, bet arī šeit, kur tas arī var notikt.

Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, ka pasauli un arī Tēvu zemi ir pārņēmusi lielās dirsas mānija. Pateicoties intensīvam onlainismam, fotogrāfismam un influencerismam, ikviena pat visdīvainākā / kaulainākā / plakanākā dirsa var kļūt par iekārojamu metaforsku persiku, kurā tā vien gribētos iekosties. Vai tā ir globāla dirsas normalizācija? Vai dirsa visur ir tāda, kāda tā ir Latvijā? Kurš (vai kura) ir vislielākā dirsa? - Šie un daudzi citi mazāk svarīgi jautājumi ir ieskicēti Autora jaunākajā bloga ierakstā (sk. zemāk).

Diez vai picas cepšana kādreiz vēl būs tāda kā agrāk...

Jauku skatīšanos!

Juniversālā cieņā un padziļinātā mīlestībā, 

Autors

+++

onkulis garlaikojas, vol. 3: ļenganā mīla

“hey! yo! keptin Džek!”pie sevis dungoja onkulis, kāpjot ārā no vilciena. lielais notikums bija jau pavisam tuvu. spriežot pēc Googel Paps - pāris simt metru attālumā. 

- … iedomājājamie viņš tiešām nopirka viņai šampi! un vēl kādu! nē, nu jāuzteic viņa izvēlība - kā nekā 14 KŽ. un šokolādi arī... vienkārši - pizģec. viņš tiešām domā, ka tas ir proper randiņš, nevis parasta, gaļiska nopišanās - ar bērnišķīgu prieku iekšēji monologoja iekšējais Mārtiņš. 

- NOPISTIES… - iestenējās mr. Pimpis, manāmi satrakojies un sasiekalojies, - ātrāk! davai, ātrāk! gribu.lv! fak!… (erkcijas statuss: 7/10)

onkuls turpināja savu ceļu. laika bija pietiekoši. bija lietus, tomēr bija arī smacīgi karsts. Jūlijs pilsētu un onkui bija paņēmis uz izbrīnu un tieši šobrīd bagātīgi mitrināja. viss pakāpeniski sāka kļūt nepanesami mitrs un lipīgs. (tik mitrs, ka vārdu “mitrs” gribas rakstīt ar vairākiem “r”.) nevarēja arī saprast, vai tas tā ir ok, vai nē, ne pavisam.

steigties nevajadzēja, tomēr satrukums sāka izpausties arvien izteiktāk. atslābt palīdzēja vien pavirša apkārtnes izpēte un cigarete.

Pišanās iela bija lieliska: pilna mazu, jauku arhitektūras brīnumiņu; nelielas, omulīgas mākslas galerijas, kuru skatlogos bija redzamas dažādas banalitātes pakāpes bildītes, kafejnīcas ar variējoši smaidīgiem pensionāriem, karogiem apkarinātas viesnīcu fasādes - tas viss jau kādreiz bija redzēts. pišanās rajons, kurā atradās gala mērķis, bija onkulim labi zināms, tomēr, kur tieši ir 185. mājas numurs, pagaidām vēl bija mistērija…  

tas, kas savukārt nebija mistērija, bija tas, ka šis bija viens no de-luksīgākajiem pilsētas rajoniem. tas lika onkulim cerēt, ka veiksmīgai randiņa norisei izvēle ir kritusi uz vislabāko iespējamo dirsu. galvā jau skanēja fanfaras, siekalu šļakatas, kā arī izspēlējās krāsaini scenāriji par laisku kopīgu pīpēšanu un šampaniešanu gan pirms, gan pēc nu jau eksistenciāli nepieciemās ejakulācijas. (erekcijas statuss: 8/10)

pārsteigums nebija ilgi jāgaida. sākumā negribējas pat ticēt, - numur185 ir viena no estētiski vājprātīgākajām ekām šajā lokācijā. kaut kas no padomju brutālisma, kaut kas no Austrumeiropas pojhujisma, kaut kas no 90.-to gadu aizrautīgajam kapitālismam raksturīgās kņauzerības. pelēka, neizteiksmīga ēka, kuras izteiksmīgumu pakāpi raksturoja tieši kontrasts ar pārējo arhitektonisko vidi, kurā bija paredzēta vakarēšana. 

vajadzēja uzpīpēt. visi aizrautīgi čalojošie iekšējie personāži bija apklusuši saldās mīlas gaidās, jo nupat, nupat tam visam bija jāsākas.

kodu panelis ar dzīvokļu zvanu pogām iezīmēja priekšspēles sākumu. pogas bija pamatīgi nolietotas, un pats pogu panelis rūpējās Černobiļas sajūtu: šķiet, ka pogas uz paneļa bija gan dedzinātas, gan "notegotas", gan mērķtiecīgi smērētas ar onkulim nezināmām substancēm. vienvārdsakot, lai atrastu Džūlijas dirsu uz paneļa, nācās iziet uz kompromisiem gan ar estētikas, gan higiēnas standartiem. 

- davai, davai! saņemies! atceries, kāpēc tas viss, - skubināja Pimpja kungs, - NO... PI...

- jā, jā. zinu, jau zinu. nopisties… vajag nopisties. ko gan es bez Tevis darītu, Pimpja kungs...

dzin-dzinn... dzinn-dzinn!... 2 pogas spiedieni, durvis atvērās, un priekšspēles 2. daļa varēja sākties.

skatam pavērās Purvciema cienīga kāpņu telpa ar attiecīgu omulības un estētikas līmeni. ceļš pa trepēm uz augšu ne ar ko īpašu neizcēlās. atmosfēra atgādināja lēta, vidēji vienaldzīga hosteļa "interjeru", kurš gaidīt gaidīja savu pirmo un vienīgo eirororemontu. “uhhh… tas laikam tā arī domāts," nodomāja onkulis un kāpa tik augšā uz 3. stāvu.

-  jā!... jā!... ahh, jā! - kunkstēja iekšējais Mārtiņš. izklausījās, ka viņš jau ir tuvu pats savam iekšējam iekšējā Mārtiņa orgasmiņam.

negaidīti onkuli 3. stāvā sagaidīja vēl viens onkulis, kurš uz sveicienu svešvalodā atņurdēja kaut ko kaut kādā citā svešvalodā. 2. onkulis pīpēja un kaut ko dročīja Wacapā. pēc neveiksmīga mēģinājuma izpiest no otra onkuļa atbildi uz savu dežūrsmaidu, onkulis devās garām otram onkulim, kur pāris metru attālumā jau vīdēja durvis ar nepieciešamo numuru. (erekcijas statuss: 6/10)

zvans pie durvīm...

durvis atveras, un onkuļa priekšā atklājas tieši tas, par ko viņš bija sapņojis un redzējis - viss kā dirsas servera sludinājumā... urā!...

nē… ko?... a?...

nu, protams, ka nē. nē, nē, nē un vēlreiz - nē. 

(erekcijas statuss: 4/10)

- wtf... ?!?! - noņurdēja Pimpja kungs, manāmi sašutis. - kas pie velna ir šis?!?! šī tāču.. ir pilnīgi cita dāma... pilnīgi cita dirsa!… nu, bļeģ!...

- ha-ha-ha! - histēriskos smieklos uzsprāga Iekšējais Mārtiņš. - uz-me-tiens! UZ! ME! TIENS! - viņš turpināja.

trīcošām rokām un samocītu smaidu onkulis pastiepa roku, lai atbildētu uz meitenes smaidu. pēc īsa, bet pamatīga sākotnējā šoka, mēģinot sevi mentāli ievirzīt atpakaļ daudz maz pieņemamā formā, kad būtu iespējams vismaz sākt kaut kāda veida sarunu, onkulis uz meitenes "hai" atbildēja ar vidēji samocītu: "yū mast bī Džulia, rait? nais tu mīt jū.”

lai saruna turpinātu kaut kā raisīties, onkulis iedarbināja savu labāko uz to brīdi pieejamo smool-tolka endžinu.

- apartment nais. dū jū liu hier?

nekavēljoties sapratis, ka runa taču nav par dzīvokli, bet viesnīcveidīgu protobordeli, onkulis turpināja, kamēr Iekšējais Mārtiņš jau konvulsīvi raustījās smieklos, bet Pimpja kungs feispalmoja sevi un gluži vienkārši dusmojās. (erekcijas statuss: 0/10)

meitene bija izdarījusi savu mājas darbu: “ģērbusies” darba formā, glīti sasukātiem matiem un pārspīlētu meikapu viņa bija parūpējusies, lai radītu par sevi maksimāli labu iespaidu. mulsināja vien fakts, ka ķermeņa proporcijas un sejas konfigurācija vien pavisam nedaudz atgādināja Internetā redzēto un cerēto. meitenes plusSize tipa augums, ko papildināja prāvas, nokarenas krūtis un tām attiecīgi proporcionāla dirsa, bija pamats zināmām šaubām par to, ko ar to visu darīt, ņemot vērā, ka Misters Pimpis bija iegrimis totālā depresijā un atteicās sadarboties…  

- pis nahuj no šejienes! ko tu dari? tas taču ir totāli kukū! es to vienkārši nedarīšu, - viņš paniski čukstēja.

- pag, pag, pag! es esmu Tarzāns, viņa ir Džeina, repsketīvi, Džūlija. es to varu. es to izdarīšu.

- tu esi sajucis prātā. apskaties, kā viņa izskatās! tu taču redzi, ka tā nav tā dirsa, ko pasūtījām. tā nav tā dirsa, kuru mēs sarunājām! tu vari to darīt, bet es to toč nedarīšu, - psihoja Pimpis.

- es Tev neticu, jo tev vienmēr viss ir izdevies. dažkārt - pat pārāk labi. tagad, lūdzu, klusumu, man vajag koncentrēties un parunāt.

- okej… veiksmi! es gribu šito redzēt, - sarkastiski atcirta Misters Pimpis, kam piebalsoja arī Iekšējais Mārtiņš, kurš tieši kā bija atjēdzies no kārtējās smieklu histērijas un nu ar interesi vēroja tālāk notiekošo.

nelielajā istabā bija liela gulta, kas izskatījās pieņemama gan no komforta, gan higiēnas viedokļa. aizkari bija daļēji aizvērti un uz gultas atrdās sporta soma un mētājās pāris apģērba gabali. ja istabā nebūtu ar polietilēnu apvilkta atsevišķa kušete, kuras virzienā norādīja istabas iemītniece, un onkulis jau paklausīgi virzījās turp, lai tur noliktu savu dirsu, tad varbūt telpas vaibs arī neatgādinātu andergraund veterināro klīniku, kuras specializācija ir vidēji lielu suņu kastrēšana mājas apstākļos.

bija aizritējušas pāris minūtes, un onkulis pamanīja, ka vakara piedzīvojuma parnere ir iegrimusi ziņu apmaiņā ar kādu personāžu tālrunī. nabija īsti saprotams, kādā valodā saruna notika, bet plašais un specifiskais līdzskaņu lietojums lika domāt, ka runa varētu būt par kādu no Austrumeiropas slāvu cilmes valodām.

onkuļa galvā viss saslēdzās: daudz bija dzirdēts par slavenajām Autrumeiropas (piespiedu) prieka meitām galvenokārt no Rumānijas un / vai Bulgārijas, kuras devušās apgūt jaunus tirgus un jaunus (?) pimpjus Rietumeiropā. spriežot pēc Džūlijas ķermeniskajām īpatnībām un mēles lunkanismu, izrunājot “r”, “k” un “l”, bija skaidrs, ka darīšana būs ar kādu no Austrumeiropas dirsām… nu jā… bet gribējās ta tomēr kaut ko vietējā sortimenta… vells!… nu neko - kas jādara, - jādara.

onkulis izvilka no somas jau laicīgi sagatavotu aploksni ar 150 KŽ un pasniedza to dāmai kopā iegādāto burbuļvīnu. nepameta sajūta, ka tas ir totāls overkills, ņemot vērā apstākļus (un iekšējā Mārtiņa ķiķināšanu). šaubas, bažas par potenciālo penetrāciju periodiski nomainīja bezcerība  un panika no Mistera Pimpja puses. 

- nu kā?… kas vispār notiek? ko tu dari? - viņš vaimanāja.

- eu! Pimpi! saņemies! šī ir mūsu iespēja. esi spēcīgs! esi stingrs!

- plīz! hier! - ierunājās Džūlija un norādīja uz medicīnisko kušeti istabas tuvākajā stūrī.

onkulis paklausīgi novilka mēteli un atstutāja savu dirsu uz kušetes malas. 

- hau about zi bed? - jautāja onkulis un ar savu skatienu norādīja uz lielo gultu, kura acīm redzami bija potenciāli ērtāks variants jebkāda veida seksuālajām aktivitātēm.

- noo, - atteica Džūlija, - ic for mī. ai slīp zēr, bat for vork - ic hier, - skaidroja meitene un atkārtoti māja kušetes virzienā.

no problemo. tālāku argumentu trūkums bija paralizējošs. pie tam onkulis vēlējās nodemenstrēt savas labākās, džentelmeniskākās kvalitātes, tāpēc bez ierunām nolēma turēt Džūlijas vēlmes godā. tātad - suņu kastrēšanas kušete it is. 

“aiziet jūriņā..” pie sevis nodomāja onlkulis un pēc viennozīmīga mājiena no Džūlijas puses novilka visas atlikušās drēbes un atlaidās uz darba galda. 

nekas neliecināja, ka Misters Pimpis ir gatavs darbam… arī pēc man kad bija nonācijas Džūlijas maigajās rokās, kura gādīgi to ietērpa gumijas kažociņā un sāka naski to sūkāt.

gan onkuļa gan Mistera Pimpja prieks par to bija visai ierobežots. lai arī tīri fizioloģiski erekcijas potenciāls šeit bija liels, tomēr tā periodiski te daļēji parādījās, te - atkal noplaka. nepalīdzēja arī rotaļas ar Džūlijas bagātīgajiem krūšu un tauku krājumiem. onkuļa rokas iegrima Džūlijas miesā kā mīklā, ko mīca tikko pamodies maiznieks pirms pirmās kafijas. brīžiem likās, ka meitenes krūtis kā baltas smiltis iztecēs uz grīdas caur onkuļa pirkstiem, kamēr Misters Pimpis kā nožēlojama garnele mēģināja savākties. Misters Pimpis izskatījās, kā smagi atkarīgais, kurš, sarāvies embrija pozā, piedzīvo kārtējo “lomku” epizodi. tik ļengans onkuļa pimpis šķiet nav bijis nekad. liekas, ka tas bija atklājis jaunu ļenganuma dimensiju, kas pēc savām fizikālajām īpašībām nu atgādināja tikko izvārītu ķīniešu nūdeli.  

onkuļa vafene savā spriganumā un entuziasmē nu nekādi nevarēja sacensties ar Džūlijas mēles un lūpu mērķtiecīgumu. viņa patiesi centās, kas lika onkulim justies vēl dīvaināk. 

iekšējais Mārtiņš bija ieņēmis novērotāja pozīciju kaut kādā onkuļa psihes stūrītī, kur, murrājot un smīkņājot, klusi vēroja notiekošo ar glāzi remdena piena rokā.

šķiet, ka bija pagājusi mūžība, un meitenes pašaizliedzīgā cīņa ar ļenganumu sāka nest pirmos augļus. Pimpis bija sasniedzis mērenu tvirtuma pakāpi (3/10), lai vismaz mēģinātu izveikt penetrāciju. (Urā?!)

kā jau minēts, Džuliju Jēzus visvarenais bija bagātīgi apveltījis ne tikai ar trenkām krūtīm, kuras atgādināja puspiepildītus rozīņu maisiņus, ber arī ar dirsu no citām planētām. dotajos apstākļos, kad šī dirsa bija nonākusi Pimpja orbītā un spēcīgi gravitalizēja pseidoerekcijas virzienā, par ļaunu nenāktu ne tikai pilnvērtīga un nikna erekcija, bet arī atbilstoši vafeles izmēri ar starpgalaktisku tvērumu. diemžēl situācija tur un tad bija izteikti par sliktu onkulim - pimpis joprojām mēģināja mēģināt, kamēr Džūlija entuziastiski un mērķtiecīgi stutēja savu dirsu abet tieši virsū Misteram Pimpim, lai noslēgtu darījumu.

- aaau… uuuuu… ahhh… jāaaa… pišanās… - kunkstēja onkulis un ar bažām mēģināja atcerēties uzvelkošākās un intensīvākās pišanās filmas, kuras viņš vērojis savos daudzajos ekrānos. tikmēr mr. Pimpis, kurš turpināja piedzīvot fragmentāras entuziasma epizodes, jau bija nokļuvis Džūlijas Bermudu trijstūrī. gluži kā tādā halucinogēnā sapnī Pimpja kungs te zaudēja, te atkal atguva savu apziņu. novērojumi no onkuļa puses tikai padziļināja šaubas par notiekošā lietderību. 

jāšanās bija sākusies. i-go-go!

protams, ka pišanās ir pišanās, un tā vienmēr būs saistīta ar zināmu prieku un līksmi, tomēr sāka likties, ka lēni un pakāpeniski šī penetrācijas akcija biju kļuvusi par dīvainu s&m tipa piedzīvojumu. nebija vien skaidrs, kāds ir lomu sadalījums. lai arī onkulis naski spaidīja un mīcīja Džūlijas krūtis cerībā uz zināmu iedvesmas pieplūdumu, tomēr tas strādāja ne visai labi. gluži kā picas mīklu, uz kuras pēc tam bija plānots biezā kārtā uzklāt tomātu mērci, onkuļa rokas aiztika un bakstīja visus Džulijas tauku noslāņojumus. kamēr tas viss norisinājās nosacītajā “otrajā stāvā”, kuru periodiski papildināja abpusēja mēles sūkāšana un apmaiņa ar siekalu straumēm, onkulis ar grūtībām bija spējīgs ieraudzīt jebko kas atgādinātu Džūlijas mīlas trijstūri “pirmajā stāvā”. bez jau minētajiem mīklas ruļļiem, kuri meta ēnu dāmas uz šo stratēģiski nozīmīgo ķermeņa daļu, to ielenca arī mistiska, melna bieza migla, kura padarīja jebkuru domu par ieniršanu saldās mīlas okeānā arvien apšaubāmāku, nemaz jau nerunājot par Pimpja izmisīgajām raudām. tās nebija grūti dzirdēt pat caur dāmas čaklo, iedrošinošo stenēšanu, lai gan onkulim bija skaidrs, ka ar tik ļenganu vafeli pisties nav nekāda prieka nevienam. “bļe, šī nav aršana,“ pie sevis nodomāja onkulis un pēc pāris bonusa grūdieniem palūdza Džūlijai beigt jāšanos.

- finiš? - jautāja Džūlija, un kāpjot nost no kušetes atbrīvoja gan onkuli, gan Misteru Pimpi no pazemojošajām ciešanām, kuras solījās kļūt vēl neciešamākas. bija jārīkojas. bija jārīkojas nekavējoties. šitā bezjēdzīgā pišanās bija jāizbeidz.

- no, ai džast tajerd, - nomurmināja onkulis, - bat senk jū. end sorī. ai go nau.   

Pimpis izskatījās samocīts un noskumis. pēc viņa neverbālās valodas spriežot, viņam bija nepieciešama īsta mīlestība un gādīgas rokas, kuras parūpēsies par viņa nākotni, patīkami un pa īstam.   

īsas, formālas atvadas.

apmulsums un frustrācija. 

pa ceļam uz vilcienu onkulis pie sevis sāka domāt, vai šis varētu būt tas, kā visi suņi jūtas pēc kastrācijas…  

vau, vau.

Autors (j)

[labyrhythm]

Lai kautko dzīvē sasniegtu, esot jāpārguļ un/vai jāsadzer. Kadru rotācijas dēļ sasniegumi nav vairs tik vienkārši. Sanāk daudz gulēt un pārējo laiku kunga prātā. Baigā pišanās, par to mums atkal jāiedzer. Un laiž tik pa apli.

[dontalkjustext]

Lai kautko dzīvē sasniegtu, esot jāpārguļ un/vai jāsadzer. Kadru rotācijas dēļ sasniegumi nav vairs tik vienkārši. Sanāk daudz gulēt un pārējo laiku kunga prātā. Baigā pišanās, par to mums atkal jāiedzer. Un laiž tik pa apli vien.

[totalaufwiedersehen]

onkulis garlaikojas, vol. 1: dirsas

onkuls jau nu kā nedēļu bija pavadījis, garlaikojoties gan uz ielām, gan internethā. besis bija ieradies līdz ar karstumu, kas lika visam būt lipīgam un nevienmērīgi mitram. tas bija ja ne tracinoši, tad kaitinoši gan. kā blakusefekts tam izpaudās izteikta dročītgriba.

bija kaut kas jādara. onkulim stedzami vajadzēja veldzēties piedzīvojumos vai vismaz mēģināt izlikties, ka tas ir tas, ko viņš dara. pēc kārtējā pjorno seansa bija skaidrs, ka dročīšana sāk zaudēt savu dievišķo dzirksti. tieši tā - vairs sen nebija tā kā agrāk, kad kārtējā onānisma sesija bija ne tikai orgasmisks apmierinājuma mirklis, bet arī dzirkstošas emocijas ✨ un patiess prieks 🤩 par labi padarītu darbu.

vajadzēja kaut ko jaunu, kaut ko vairāk pietuvinātu realitātei; un kur gan atrast vēl kaut ko reālāku par visreālāko reālismu, ja ne internextā. 

tīkls piedāvāja visu, bet tai pašā laikā arī neko. 

“viss, ” nodomāja onkulis, “es gribu atrast īstu, krutu dirsu.” seksuālās preferences bija skaidras - bija nepieciešams atrast simpātisku dāmu, kurai nākošā līmeņa dirsa.   

onkuls bija nolēmis atrast perfektu dirsu, un dirsu internetā bija daudz. atrast to sarežģīja šķietamā izvēles pārbagātība, kā arī troksnis, ko visas dirsas radīja, piediršot tīklu.

jau kopš senseniem laikiem onkulis šaurās aprindās bija pazīstams kā dirsas fans. viss, kas saistījās ar dirsu, onkuli patiesi aizrāva un interesēja. tīkls piedāvāja bezgalīgu izvēli. dirsu bija ahujenna daudz: gan Feisbukā, gan Instagrammā, gan nu jau jaunatklātajā TikTokā. 

daudz ūdeņu (un sēklas) bija aiztecējis, kopš onkuls bija atklājis digitālos plikumus. gadu gaitā viņš bija izkopis savu gaumi līdz tādam līmenim, ka salīdzinoši niecīgas detaļas bija kļuvušas ļoti nozīmīgākas. 

amatieru stafs onkuli neinteresēja. tas bija garlaicīgs un pārsvarā sūdīgi noproducēts. lai arī daudzu video materiālu kvalitāte bija viduvēja, tomēr onkulis bija apveltīts ar pietiekami labu iztēli, lai sieviešu krūtis padarītu skaistākas un “izgrieztu” no bildes nevajadzīgās citu onkuļu ķermeņa daļas. onkulim patika profesionāļu sniegums, kuri pisās enerģiski, pārliecinoši un skaisti. šiem seriāliem bija tas “au!” faktors, tas “o, jā! dari man to vēl!” vaibs, kurš piešķīra ikvienam solo segsa epizodei par kaut ko īpašu, neķītru un aizraujošu.

tomēr arī šāda pieeja ar laiku bija kļuvusi garlaicīga. onkulim gribējās tādus pjorno piedzīvojumus, kuros piedalījās ne tikai simpātiskas dāmas ar tvirtām dirsiņām, bet arī onkuļi, kuri arī atbilda zināmiem kvalitātes kritērijiem. viens no šādiem kritērijiem bija erekcijas kvalitāte. bija svarīgi redzēt un / vai nojaust, ka konkrētais pimpis ir ne tikai estētiski baudāms, bet arī velnišķīgi ciets. karoče - erekcijai bija jābūt 10/10 līmenī. tas pats attiecās uz onkuli pašu - onkulis sagaidīja no savas seksa aparatūras tikai pašu augstāko sniegumu. 

onkulis bija izteikt porno rasists, seksists un eidžists: viņš vēlējās tikai tādu drāšanos, kas varētu nokļūt tikai visbaltākās preses visbaltākajās lapas pusēs (lai arī ko tas nozīmētu). 

arī “scenārijam” nav nekādas nozīmes - svarīgi, lai viens otru intīmi bakstītu relatīvi jauni jauni, simpātiski cilvēki, kuri to darīja ar degsmi un entuziasmu. 

līdz čigānu, serbu, afrikāņu, metodistu, kultūristu un japāņu porno onkulis vēl nebija izaudzis. līdzīgi arī geju porno - tas īsti nebija onkuļa gaumē. 

svarīgākā piedzīvojuma sastāvdaļa unpati  kā ķirsītis uz šokolādes putukrējuma kūkas bija māģiskā dirsa. fascināciju ar šo sieviešu ķermeņa daļu bija grūti izskaidrot, bet tas arī nebija nepieciešams. to parasti izdarīja misters pimpis.

onkulis nebija aprīkots ar iespaidīgu segzuālo aparatūru, tomēr kopumā ar savu pimpi viņš bija apmierināts. kā nekā vairāki gadi pavadīti kopīgi pišoties pa dzīvi…

pilsēta piedāvāja daudz un savdabīgu ideju, kā pavadīt laiku ar kādu no dirsām, un onkulim tas prasīja aptuveni nedēļu, lai viņš no iespaidīgā seksuālo pakalpojumu sniedzēju sortimenta izvēlētos savas favorītes. no vairākiem simtiem piedāvājumu tika atlasītas kādas 20 dāmas, no kurām viskrutākās dirsas titulu ieguva meitene vārdā Džūlija.

(erekcijas statuss: 8/10)

- hei, Džūlija! es rakstu tev, jo redzēju onlainā tavu profilu. tu izskaties skaista, un es labprāt ar tevi satiktos, - rakstīja onkulis, - vai tu esi pieejama šonedēļ? 

- hei. jā.

- vai ir iespējams satikties pie tevis? 

- jā.

(erekcijas statuss: 7/10)

- super. parunāsim par darījuma naudas pusi: cik daudz es tev būtu parādā par 2 h tavas kompānijas?

- 150 KŽ stunda. 2 stunda 300.

šajā brīdī onkulī sāka parādīties šaubas par to, vai sarunas otru pusi tiešām pārstāv cilvēks ne tikai ar skaistu dirsu, bet arī ar spēju izrunāt kaut vai tikai tos pāris vārdus, ko viņš saņēma kā atbildes…

(erekcijas statuss: 5/10)

- ok, tad, es noprotu, ka naudu vēlies saņemt skaidrā, vai ne? - jautāja onkulis.

- Jā

- labi. vai man vajadzētu vēl kaut ko zināt, pirms mēs par visu vienojamies? man neinteresē nekas ekstrēms / dīvains (vismaz tik, cik man pašam zināms).

- Ko?

- vai tev ir kādi noteikumi - kaut kas, ko tu negribi darīt?

- Nē 

- vai tu runā vēl kādā valodā?

- Nē

šis “nē” bija tiešām pārliecinošs. ņemot vērā izmantoto disproporcionālo vārdu skaita attiecību komunikācijā, šis viesa vēl tālākas šaubas par to, vai tiešām dāma “otrā klausules galā” spēj runāt jebkādā valodā…

(erekcijas statuss: 2/10)  

- nu labi… tad… ko teiksi par mūsu tikšanos rītvakar 23:00 pie tevis?

- Ok

(erkcijas statuss: 4/10)

- 👍 kur tad tiekamies?  

- Pišanās ielā 185…

(erkcijas statuss: 5/10)

godīgi sakot, pēc šīs sarakstes ar Džūliju onkulim palika neviennozīmīga sajūta. dirsa meitenei izskatījās pārliecinoši, tomēr robotiskā komunikācija lika šaubīties, vai otru pusi nepārstāvēja… piemēram, kāds cits onkulis… vai robots-policists.

“tas nekas,“ onkulis nodomāja un nolēma visas šaubas ignorēt, kā arī ļauties straumei jeb gala lēmumu pieņemt misteram pimpim, kurš uz doto brīdi priecīgs pulsēja biksēs, sasniedzot erekcijas 6. līmeni (6/10).  

(pirmās sērijas beigas.)

j

[totalaufwiedersehen]

manas mitrās paduses gaida tavas sausās salvetes

man tik ļoti ir zajebījusi tā maskturbācija, ka sapratu, ka nenomierināšos, pirms nebūšu par to uzrakstījis.

tātad tā: es zinu, ka ir cilvēki ir dažādi, bet lielākajai daļai no viņiem ir tendence būt lohiem. esmu pārliecināts, ka gan šobrīd mūsu mīļākā vīrusa ticībnieku, gan neticībnieku starpā ir gan lohi, gan nelohi. ir aizdomas arī, ka maskturbatoru vidū ir abu šo grupu pārstāvji. proti - ir cilvēki, kuri vīrusam tic, bet masku nevalkā (jo pohuj - mirstības rādītāji taču ir zemi utt.), kā arī tādi, kuri vīrusam netic un arī masku neizmanto. un šīs ir tikai 2 no visām pārējām iespējamajām un neiespējamajām kombinācijām, kas galu galā nav tik būtiski, apskatot problēmu kopumā.

problēma ir melos. man nav brīnums, ka liela daļa cilvēku (un man liekas, ka tādu kļūst arvien vairāk) vienkārši izvēlas neticēt publiski pieejamajai / zinātniski pamatotajai informācijai. kāpēc? - hmmm… varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā vienmēr ir dominējusi informācija, kurai ar patiesību ir maz sakara. es laika un telpas taupīšanas nolūkos šoreiz abstrahēšos no “patiesības” jēdziena apspriešanas, jo saprotu, ka šajos postrelatīvisma apstākļos tas gluži vienkārši nebūs produktīvi.

mana informācijas un mediju patēriņa pieredze, kura neaprobežojas ar LV mediju / info telpu liecina, ka diršana ir būtiska sabiedrības informatīvās diētas sastāvdaļa. šajā ziņā LV žurnālistika nav nekas vairāk, kā vietējo valsts un privāto struktūru PR sašķidrinātās kanalizācijas infrastruktūra, kura ar apskaužamu dominanci baro vietējos ar saldākajiem, dzeltenākajiem un provinciālākajiem sūdiem ever.

alternatīvie mediji? - ko tas, bļe, nozīmē… sociālie tīkli? influenceri? - gimme a break!… no kultīgas, vienpusējas pasaku pasaules līdz salddirsēju un pērkamu, pašpasludinātu ekstrasensu (sorī - “ekspertu”) universam.

un tad visi brīnās: kā tad tā?… 

es nekad neesmu bijis anti-vaxeris, plakanzemists vai eko-šmeko-dabists, bet šobrīd pat man šo grupu pozīcija sāk šķist arvien pievilcīgāka. ne jau tāpēc, ka tas, kam viņi tic, ar mani rezonē, bet tāpēc, ka viņu viedoklis meinstrīmā “nav pareizs”. mani fascinē, ka nespēja pieņemt citu viedokli. jā, es saprotu, ka manis minēto grupu pārstāvju pozīcija daudzos jautājumos nesakrīt ar racionālo / zinātnē pamatoto / manējo pieeju, bet vai tas nozīmē, ka viņu balsīm sabiedrībā nav nekādas nozīmes? nu un tad, ja viņi ir idioti? ziniet, ko šie idioti domā par mani un pārējiem “liberāļiem”? visticamāk viņu apzīmējumu mūsu virzienā nav mazāk krāsaini. šī nav un nebūs produktīva augsne interakcijai, un polarizācija turpināsies. un tas ir tikai dabiski, ja notiek nepārtraukta savstarpēja apsaukāšanās. 

papildus tam man nav grūti iedomāties, ka cilvēkiem jo īpaši dotajā momentā var “iebarot” pilnīgi jebko. es domāju, ka, ņemot vērā to, kādu ietekmi pandēmija (ticiet tam vai neticiet) atstās uz ekonomiku, ir pamats vismaz teorētiski apsvērt nopietnākus un turbulentākus laikus. pagājušā gadsimta sākums ir ļoooooooti labs piemērs tam.

kaut kādā mērā es domāju, ka aktuālie notikumi Baltkrievijā un Polijā ir sākums kaut kam lielākam un plašākam. mirs daudzi un ne tikai no vīrusa…

nedaudz par maskām: jo man vairāk speciālistu stāstīs par to, cik svarīgi ir nēsāt masku, jo vairāk es viņu viedoklim nepievērsīšu viedokli. taisnības labad jāsaka, ka masku izmantoju publiskās vietās un darbā. neuzskatu to par manu dzīvi, brīvību ierobežojošu pasākumu. 

man ir nojausma, ka patiesībā aiz masku protestiem slēpjas daudz dziļākas un neērtākas problēmas: sākot ar dziļu egoismu un beidzot ar spītīgu pilsoniskās nepekļaušanās pozīciju - pateikt (jebkāda līmeņa) menedžmentam: fuck you, i won’t do what you tell me!

es saprotu un atbalstu. mans vidējais pirksts viņiem ir garš un mēnesgaismā mirdzošs (perfekta manikīra rezultāts, kurš veikts neievērojot distancēšanās un higiēnas prasības)  - jap, pat tad, ja tas nozīmē “balsot pret savām interesēm”. guess what? - es varu balsot, kā es vēlos, runāt un rakstīt, ko es vēlos, tieši tāpat kā pārējie… cilvēki drīkst / var būt stulbi. es esmu tāds pats idiots kā pārējie, tāpēc mani kaitina gudrinieki, kuri nepātraukti pārraksta spēles noteikumus tā, lai tas viņiem būtu izdevīgi. un jautrākais ir tas, ka viņi paši pēc tam pēc tiem nespēlē, jo viņi ir tik stulbi, ka nespēj tos jēdzīgi nofromulēt pat priekš sevis, nemaz jau nerunājot par plašāku sabiedrību. 

īsumā - ja kāds nevar uz 15 savas dzīves minūtēm uzvilkt “uzpurni”, lai ieietu savā piemājas SuperNetto pēc desas, tad es piedāvāju viņam vienkārši padoties uzreiz. varu ar pilnu atbildību apgalvot, ka šī noteikti nav dzīves lielākā problēma. bet, jā, noteikti ieslēdz datoru, atver Feisbuku un sāc rakstīt savu eseju uz 15 lpp.!…

no otras puses, argumenti par bezatbildīgu rīcību pret apkārtējiem, nevalkājot masku, neiztur (vīrusa noliedzēju) kritiku. šī nav gluži mana pozīcija, jo domāju, ka cilvēki var darīt, ko viņi vēlas, tomēr, ja viņu pārliecība ir pretrunā, ar sabiedrībā valdošo uzstādījumu, tad ir jārēķinās ar sekām. 

es personīgi izvēlos būt piesardzīgs, jo, lai arī no kaut kādas jobanas slimības nebaidos, tomēr nevēlos pavadīt laiku slimnīcā (pat ja tā ir jauka Berlīnes slimnīca ar augsti kvalificētiem speciālistiem). ;) bezmaskas scenārijs man personīgi liekas pārāk riskants.

man ir pohuj, vai jūs ticat / neticat, gribat / negribat, baidāties / nebaidāties, es vienkārši nespēju izturēt to informatīvo dročku manā ziņu līnijā, tāpēc esmu dziļi pārliecināts, ka jūs visi savas kaitinošās problēmas atrisināsiet uz manas feisbuksienas, aka manas mitrās paduses gaida tavas sausās salvetes.

!!! MAX ŠĒR and distribjut !!!

drošu un veiksmīgu turpāko maskturbāciju vēlot, 

j