#galvaskauss | Explore Tumblr Posts and Blogs

grifrift · 4 years

Text

Ekspedīcija uz Eridānu

Beno sirds spelēja bungu solo. Tam bija nopietns iemesls. Viens no izcilakajiem Piena ceļa savienības zinātniekiem gaidīja viņu savā kabinetā. Viņas akadēmiskās karjeras augstākais novērtējums! Neticami – tūlīt viņa satiks vaigā pašu Skaliusu – nopelniem bagātāko sociologu, ekonomistu, filosofu..(sarakstu varēja turpināt). Sasodītais magnētiskais lifts rāpās augšā lēnāk par Venēras fosforgliemi. 179..181.. Ak, nē – vēl 200 stāvi.

“Interesanti, kāpēc viņš mani uzaicināja?”

vismaz simto reizi nodomāja satrauktā zinātniece. Šis jautājums tirdīja viņu veselu nedēļu, kopš viņa saņēma holografisku ziņojumu no Skaliusa asistenta. Lifta durvis mēmi atvērās un Beno ieskāva gaiša un askētiski pieticīga uzgaidamā telpa. Atskanēja sekretāra-androīda sausais sveiciens un aicinājums apsēsties. Dīvānā kāds jau sēdēja. Jauns vīrietis ap 70 gadiem, reti garš, melns un sprogains galvas apmatojums. Apģērbā dominēja tumšās krāsas. Acis bija ciet un Beno radās iespēja novērtēt ideālu trīsstūra formas degunu – asu kā lāzernazis.

“Ar šī deguna palīdzību bērnu internātos varētu pasniegt Pitagora teorēmu,”

nodomāja sieviete un apsēdās blakus. Dīvāna kompanjons atvēra vienu aci. Tā bija zaļganbrūna un neizskatījās pārāk laipna. No lielā deguna apakšas noburkšķēja kaut kas līdzīgs sveicienam. Acs aizvērās. Atkal sākās gaidīšana. Beno nepacietībā sita pirkstus pret dīvāna mīksto roku balstu un hipnotizēja antīkā hromogrāfa ciparnīcu virs smaidīgā androīda galvas. Laiks bija apstājies. Pēkšņi no blakussēdētāja jeb, precīzāk izsakoties, blakusgulētāja puses atskaneja krākšanai līdzīgas skaņas. Nē, tā patiešām BIJA krākšana!

“Ak, svētais kosmosa saprāts, tik antisociala uzvedība! Mūsdienās taču var atbrīvoties no šī netikuma viens un divi,”

krācēja dīvānbiedrene sašutumā nodomaja. Par laimi mocības bija galā, androīds aicinaja viņus iekšā šīs ēkas svētnīcā – vecākā akadēmiķa Temora Skaliusa darba apartamentos.

Temors Skalius bija ģeniāls cilvēks. Viņa prāts apvienoja sevī ne tikai plašāko redzesloku un enciklopēdiskās zināšanas, bet arī spēju rast atbildes uz jaunā laikmeta morāliem, filosofiskiem izaicinājumiem. Kuplais viņa skolnieku un sekotāju loks atrada viņā līdzības un pēctecību ar antīko grieķu filosofijas skolu pamatlicējiem. Skalius bija simbols, kas cauri gadu tūkstošiem savienoja divas apgaismības ēras. Šis 110 gadu vecais Piena ceļa savienības ideologs necentās maskēt sevī novecošanas pazīmes, uzskatot to par necienīgu. Vecais vīrs, tērpies baltā, brīvā dabīgās kokvilnas tērpā, vērās apmeklētājos ar savu gudro, pelēko acu hipnotizējošo skatienu. Sirmās uzacis kustējās kā dzīvi autonomi organismi. Platā, krunkām bagātā piere un spīdīgais galvaskauss bez apmatojuma – tāds bija Temora ekscentriskais tēls.

Stāvot pie loga, pacēlis dūri sveicienā, viņš momentā ķērās pie lietas:

“Beno Kostra un Terro Merosi. Priecājos Jūs satikt. Vai zināt, kāpēc esat šajā zinību templī?”

“Nē, skolotāj,”

Beno un Terro vienbalsīgi atbildēja.

“Ļoti labi,”

atteica Temors un pasmaidīja.

Jaunizveidotais trio ieņēma savu vietu PCS Augstākās padomes sēžu zālē. Beno un Terro plaši ieplestām acīm kāri tvēra visu notiekošo, cenšoties neko nepalaist garām. Milzīgais, mozaīkām klātais kupols iedvesa bijību. Visapkārt notika diskrēta rosība. Simtiem deputātu no dažādām planētām meklēja savus solus un pieklusinātā balsī sarunājās. Beno dažus no viņiem līdz šim bija redzējusi holovīzijā. Atrasties tik tuvu blakus šķita sirreāli. Tikmēr Skalius, pretstatā saviem biedriem, bija ierasti nosvērts un cēls, neskatoties uz to, ka tieši viņam šajā izrādē atvēlēta galvenā loma. Izskanot sveicieniem u.c. rituālām frāzēm, sēdes sekretārs paziņoja pirmo izskatīšanai paredzēto tematu: “Izpētes ekspedīcija uz Eridānu. Vārds planētas Zeme deputātam Temoram Skaliusam.” Telpu pārņēma aplausu vilnis.

Augstākās padomes deputāta Temora Skaliusa runa

“Godātie deputāti un padomes viesi! Katras civilizācijas vēsturē ir pagrieziena punkti, krustceles. Tie ir atslēgas mirkļi, kuros izšķiras attīstības vektors turpmākajiem gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem. Viena izvēle, viens lēmums var ietekmēt triljonus dzīvo būtņu likteņus vairākās paaudzēs. Man ir pārliecība, ka šobrīd mēs atrodamies ļoti nozīmīgas izvēles priekšā. Sākotnēji apstākļu spiesta izolācija no apkārtējās pasaules ar laiku kļuva par mūsu apzinātu izveli. Daļēji tas izskaidrojams ar vēlmi aizmirst galaktiskā imperiālisma laikus, kad mūsu metropole paverdzināja citas planētu sistēmas. Daļēji tā ir dabiska tieksme norobežoties no haosa un vardarbības, kas valda aiz PCS robežām. Klātesošie noteikti zina, ka pēc Galaktiskās impērijas sabrukuma un neotumšajiem laikiem, esam zaudējuši kontaktus ar daudzām perifērijas planētām. Tagad, kad esam atguvušies un veiksmīgi uzbūvējuši jaunu, uz vienlīdzības un sadraudzības principiem balstītu savienību, ir pienācis laiks atjaunot sakarus ar pazudušajiem brāļiem un māsām. Laiks uzņemt viņus draudzīgajā saimē. Kā PCS padomes loceklis es nenogurstu runāt par šo tematu. “Kartāga ir jāiznīcina!” Kaut arī PCS nav ideāla, esam pārvarējuši cilvēku ekspluatāciju, nevienlīdzību. Esam atraduši balansu starp sabiedrību un personību. Radām iespēju apmierināt katra sabiedrības locekļa vajadzības un dot viņam brīvo laiku vispusīgai talantu attīstībai. Saglabājām un attīstījām Imperijas zinātniskos sasniegumus. Vai nav absurdi slēpt šos dārgumus kā nekrietnu pirātu laupījumu? Galu galā, mēs izmantojam Impērijas mantojumu, kas tika iekrāts arī pateicoties to planētu ekspluatācijai, no kurām mēs šobrīd nepatikā norobežojamies. Mūsu pilsoņi domā, ka neotumšie laiki ir beigušies. Taču šis apgalvojums ir patiess tikai attiecībā uz PCS, kas ietver sevī pavisam niecīgu daļu mūsdienu Ekumenes. Vērtējot objektīva pētnieka acīm - joprojām ir neotumšie laiki, kuros kā Aleksandrijas bāka rāda ceļu PCS – progresīvo spēku anklāvs. Savienība, kas ietver sevī Platona, Aristoteļa, senās Spartas ideālu labākās īpašības. Es uzskatu, ka izolacionisms ir strupceļš. Mums ir jādalās ar saviem sasniegumiem politikā, ētikā, kultūrā. Es paredzu piesardzīgo skeptiķu argumentus. Jā, mums apkārt ir pirāti, barbari, pat slepkavas. Viņi atpaliek gan kultūras, gan tehnoloģiskajā ziņā no mūsu sasniegumiem. Es nesaku, ka risku nav. Tie ir skurpulozi jāizvērtē. Tomēr, arī apkārtējā haosā ir jābūt miera un kārtības oāzēm, kuras varētu būt gatavas vienot ar mums savu likteni. Es jautāšu, kāda ir alternatīva? Mēs varam norobežoties, iekapsuleties. Taktiski tas šķiet drošs gājiens. Es jūs aicinu uzlūkot šo tēmu plašākā, stratēģiskā mērogā. Ja mēs nedalīsimies savās vērtībās, neatstāsim savu ietekmi uz apkārtējiem, agri vai velu parādīsies cits spēks. Tumšs spēks, kas vienosies laupījuma kārē, paverdzinot citus. Jauna impērija, kurai mums gribot vai negribot nāksies stāties pretī. Ar laiku mēs paši būsim kļuvuši mazāk aizsargāti, atradinājušies no cīņas, iespējams, pat ieslīgsim savstarpējos ķīviņos un domstarpībās. Noriets sekos neizbēgami. Mēs neesam pasargāti no šāda scenārija. Pēcteči, iespējams, neizjutīs vairs tādu riebumu pret imperiālismu, kādu jūtam mēs. Šīs rētas aizaugs, var iestāties jauns verdzības laikmets. Neatkārtosim Bizantijas likteni, mācīsimies no citu kļūdām. Ilgtermiņā skatoties mums būs jāsatiek savi kaimiņi. Vai nebūtu prātīgāk, tālredzīgāk to darīt tagad, kad viņi vēl ir vāji, sadrumstaloti un mēs varam iegūt viņus savā pusē, tādā veidā bagātinot arī sevi? Jā, es ticu, ka arī mēs varam mācīties, izdarīt atklājumus, kļūdīties. Aicinu Jūs, nekļūsim par Ēģiptes priesteru kastu, kas varaskārā egoisma pārņemta slēpa zinību gaismu un izmantoja apkārtējo tumsonīgo masu savas virskundzības stiprināšanai. Būsim kā Prometejs – dāvāsim cilvēkiem uguni!”

Beno, Terro un Skalius ieturēja pusdienas vienā no zāles ēdnīcām. Neskatoties uz Temora spilgto runu, deputātu vidū vienotības nebija. Visu izšķirs balsojums. Temors gan izturējās tā, it kā viss jau būtu izlemts par labu un aizrautīgi stāstija par pirmās paredzētās misijas projektu. “Kā jau teicu, lidosim uz Eridāna zvaigznāju. Zvaigzne “82G. Eridani”, 19,71 gaismas gadu attālumā no Zemes. Ir saglabājušās liecības, ka uz turieni devās bēgļu-kolonistu kuģis 3. Impērijas pilsoņu kara sākumā. Mums izdevās uztvert dažus radiosignālus no šīs planētas. Saprotams, ka hipersakaru raidītāja viņiem nav, tādēļ pat veiksmīgas komunikācijas gadījumā mēs saņemtu atbildi tikai pēc 39,5 gadiem. Tādēļ atliek vien lidot uz aklo. Oficiāls ekspedīcijas mērķis ir diplomātiski-pētniecisks. Tu, Beno, varēsi apliecināt sevi lingvistikas un psihologijas lauciņā, bet Terro rādīs klasi astrofizikā un bioloģijā. Grūti prognozēt, ar ko mēs tur sastapsimies, bet vienu varu apsolīt – būs interesanti. Startu plānoju pēc 90 dienām. Mums ir daudz darba, netērēsim lieki ne minūti!”

Beno pagodināti nosarka un pamāja. Terro ar Plutona molusku pilnu muti kaut ko piekrītoši noburksķēja.

Beno dienasgrāmata

20. vandemjers

Beidzot esam sasnieguši 82G. Eridani – maza un blāva zvaigzne pat salīdzinājumā ar Sauli. Riņķojam orbītā ap vienīgo apdzīvoto no 9 planētām. Pagaidām savā starpā to saucam zvaigznāja vārdā – par Eridānu. Tuksnešaina planēta, 3 reizes lielāka par Zemi. Vairākas dienas uztveru un analizēju tuvo rādioviļņu pārraides. Esmu secinājusi, ka valoda ir ļoti stipri izkropļots Impērijas centauriešu dialekts. Atsevišķas frāzes jau spēju saprast, bet priekšā vēl daudz darba. Ceru, ka ies raitāk, kad nolaidīsimies. Līd tam man ir jāsagatavo īsa un saprotama iepazīšanās runa, kas uzsvērtu mūsu miermīlīgos nolūkus un postulētu vizītes mērķi. Biedrs Merosi pēta atmosfēras analīzes un ik pa laikam palīdz arī man. Viņš nav tāds antisociāls elements kā man sākumā šķita. Iegrimis domās par Fobosa sūnām vai Epsilona indīgajiem vienšūņiem, viņš vienkārši nepiešķir nozīmi etiķetei. Lai gan sirdī ir ļoti atsaucīgs cilvēks un lielisks sarunubiedrs, ja izrāda kaut niecīgu interesi par viņa aizraušanos. Skaliusu pirmo reizi redzu tik drūmu. Viņš ir norūpējies par mūsu drošību. Ir aizdomas, ka esam nonākuši neattīstītā sabiedrībā, kur valda barbariski tikumi. Dažas atšifrētas radiopārraides šo versiju apstiprina.

27. vandemjers

Nolaižamies! Mūs sagaida lielākās Eridāna valsts valdības diplomāti. Skan neparasta un kareivīga mūzika. Smaidam un cenšamies izskatīties draudzīgi, esam tērpušies vieglajos skafandros. Manis izstrādāta automātiskā tulkošanas programma atskaņo mums austiņās garu, garlaicīga patosa pilnu delegāta sveiciena runu. Eridānieši ir augumā īsi un drukni. Droši vien pateicoties augstai gravitācijai. Sejas ir bālas dēļ mazās zvaigznes UV staru intensitātes vai, iespējams, dēļ sliktās gaisa kvalitātes – te joprojām izmanto neekoloģisko un sarežģīto iekšdedzes dzinēju, kā arī termoelektrostacijas. Beidzot runas plūdi sāk apsīkt. Mēs tiekam ielūgti uz pirmo apskates un kultūras apmaiņas objektu – Hekationas (gan valsts, gan galvaspilsētas nosaukums) parlamentu. Iesēžamies skaļā un smakojošā transportlīdzeklī. Pa priekšu brauc vietējie kārtības sargi un agresīvi izdzenā pilsoņus, lai atbrīvotu mums ceļu. No pirmiem iespaidiem jau skaidrs, ka līdz PCS līmenim šai zemei ir tāls ceļš ejams. Tehnoloģijas var apgūt salīdzinoši ātri, ko nevar teikt par vērtībām un mentalitāti. Es uzskatu, ka šeit mēs nedrīkstam rīkoties pārsteidzīgi, lai neizraisītu kultūršoku. Jāiet maziem solīšiem uz priekšu. Tikmēr mēs iesoļojam baltā parlamenta ēkā. Gids vispirms aizved mūs uz parlamenta muzeju un sāk lasīt lekciju: ”Hekationas valsts pārvaldes iekārta – visprogresīvākā un taisnīgākā. Mēs to saucam par emokrātiju jeb emociju varu. Tās pamatā ir atziņa, ka pār cilvēku valda emocijas un ir bezjēdzīgi tām pretoties. Mēs kultivējam pareizās emocijas, kuras dod mums spēku augt, vairoties un paplašināt mūsu teritoriju. Jau no mazotnes mūsu bērni zina, ka ir vislabākās tautas parstāvji. Tas dod Hekationai tiesības uz ekspansiju. Mēs dāvājam emokrātiju citām neattīstītām tautām, tā ir mūsu svēta misija un pienākums…”

“Savādi gan, vien dažus gadsimtus iepriekš, kad bēgāt no kara – jūs visi bijāt vienoti. Pietika ar pāris gadsimtiem un jūs jau esat gatavi pārgrauzt viens otram rīkli, turklāt vēl atrodat tam moralu attaisnojumu.”

Terro sev ierastajā manierē pārtrauca gida monologu. Tiesa gan, izpelnoties Skaliusa nosodošo skatienu – izraisīt starpplanētu diplomātisko konfliktu nekādi neietilpa viņa plānos. Pats augstākās padomes deputāts apzinājās, ka vērtīgāk ir uzdot pareizos jautājumus, nevis izteikt sasteigtus un subjektīvus spriedumus. Viņa jautājums pārtrauca neveiklo brīdi:

“Kas notiek, ja kaimiņvalsts nevēlas vai nav gatava pieņemt jūsu emokrātiju, bet vēlas turpināt dzīvot saskaņā ar savu filosofiju un tradīcijām?”

“O, labi, ka jūs pajautājāt. Ja kaimiņu tautas valdība ir regresīva un nevēlas ieviest emokrātiju, mēs vēršamies pa tiešo pie tautas. Mēs izglītojam, atveram acis, parādam, kādā kroplībā viņi dzīvo un kurš pie tā vainīgs. Jaudīgie raidītāji mums ļauj dominēt svešā informācijas telpā. Otrajā fāzē mēs sūtam savus emisārus, atrodam vietējo līderi, kurš gatavs pulcēt ap sevi ļaudis un gāzt novecojušo iekārtu. Šos emokrātijas aizstāvjus mēs apgādājam ar ieročiem, ja nepieciešams. Diemžēl, ceļš uz emokrātiju nav gluds, bez upuriem neiztiek, jāsaka godīgi. Tomēr, tas viss ir gaišās nākotnes labad.”

“Hmm…” Temors palika domīgs, “kā īsti izpaužas jūsu emokrātija? Ar ko tā ir pārāka par citu valstu iekārtām?”

“Vienu mirklīti, tūlīt jūs redzēsiet savām acīm. Pēc brīža sāksies parlamenta sēde. Esat laipni aicināti to apmeklēt. Būsiet goda viesi.”

Mums piešķīra vietas ložā. Telpai bija amfiteātrim raksturīga arhitektūra. Centrā apaļa skatuve, visapkārt sēdvietas. Pēdējās rindās sēdēja un klusu sačukstējās korpulenti, pēc skata turīgi vīri. Ik pa laikam bija dzirdami viņu dobjie smiekli. Tad mūsu uzmanība pievērsās skatuvei. To piepildīja dažādu spilgtu krāsu kostīmos tērptas figūras. Šie cilvēki veica neparastas saraustītas kustības un šķietami haotiski pārvietojās. Līdz beidzot sastājās vairākās grupās. Viskrāšņāk tērptais skaļi nolasījā īsu ievadrunu, kurā akcentēja šīs dienas sapulces tematu. Hekationas centrālajā parkā neilgu laiku atpakaļ esot uzstādīti jauni soliņi. Šodien jāpieņem svarīgs lēmums – kādā krāsā tos vislabāk nokrasot?

Sākotnēji izveidojās četras frakcijas – zaļā, zilā, dzeltenā un sarkanā. Atsevišķās balsis bija dzirdamas arī par pelēko un violeto krāsu. Spilgti oratori sacentās un aizstāvēja savu viedokli. Pēc minūtēm piecpadsmit sarkanā un dzeltenā frakcijas izjuka. Oponenti argumentēja, ka tās ir naidīgās kaimiņvalsts karoga krāsas, kurām nav vietas emokrātijas citadelē. Atsevišķi deputāti, kuri sākumā iestājās par citām krāsām, pieslējās zaļajai vai zilajai partijai. Debates iekarsa un pārgāja strīdā. Kāds indivīds no “zaļajiem” pat iemanījās apliet viedokļa pretiniekus ar zaļo krāsu, kuras trauku bija iepriekš sagatavojis. Tas bija kā signāls kautiņam. Lietā tika laistas dūres un viss, kas pa rokai – glāzes, krēsli, galdi.. Baisa vakhanālija. Mēs apjukuši lūkojāmies uz gidu, kurš sēdēja blakus, labpatīkā smaidīja un sita plaukstas.

“Vai es jums mineju, ka mūsu emokrātiskās procedūras ir pilnīgi caurspīdīgas? Visas parlamenta debates tiek pārraidītas tautai tiešajā televīzijas ēterā. Mūsu pilsoņi ir politiski ļoti aktīvi. Šīm pārraidēm ir nemainīgi augsti reitingi.”

“Ļoti interesanti,” noteica Terro, “sakiet, kā jūsu valstī iespējams kļūt par deputātu un uz cik ilgu laiku tiek piešķirtas pilnvaras?”

“O, es redzu, ka jūs patiešām esat ieinteresēts. Cik patīkami! Redziet, Hekationā tiesības kļūt par deputātu ir ikvienam pilsonim. Protams, ir jāatrod sponsori velēšanu kampaņai. Mūsu veiksmīgākie, bagātākie sabiedrības locekļi labprāt finansē jaunus, talantīgus cilvēkus, bieži vien aktierus, kas ir gatavi realizēt sevi pārvaldē. Tie, kas uzvar tautas balsojumā, iegūst mandātu uz pieciem gadiem.”

“Tātad, lai cerētu uz uzvaru vēlēšanās, ir nepieciešama liela naudas summa… Un šie dāsnie sponsori – viņi taču ir darījumu cilvēki, kuri prot skaitīt naudu. Diezin vai viņi iegulda to kandidātu finansēšanā, necerot gūt kādu labumu sev? Kā īsti ir?”

“Prieks runāt ar tādu speciālistu kā jūs, Terro Merosi kungs. Bez šaubām, jaunie emokrāti apņemas pārstāvēt savu sponsoru intereses valdībā. Tas gan ir tāds – nerakstīts likums. Vienkārši tradīcija.”

“Jaukas tradīcijas jums,” sarunai pieslēdzās Temors, “ceru, ka tās izdodas savienot arī ar tautas vairakuma interesēm. Starp citu, gadījumā, ja pilsoņi redz, ka ievēlētais tautas pārstāvis nepilda savu programmu, vai viņiem ir iespeja atsaukt deputātu pirms 5 gadu termiņa beigām?”

“Protams, ne. Tas noteikti mazinātu valdības stabilitāti un neatbilstu emokrātiskajām tradīcijām.”

“Sētnieku vai rūpnīcas strādnieku par sliktu darbu jūs atlaistu uzreiz vai arī gaidītu piecus gadus?”

“Uzreiz.”

“Paldies, man jautājumu vairs nav, tikai īsa piebilde. Tiesības bez reālām iespējām, tās realizēt – tas ir lāsts, nevis dāvana, padomājiet par to!”

“Man gan ir vēl viens jautājums,” nerimās Tero, “Kas ir tie zolīdie kungi, kuri apsriežas pēdējās rindās, tajos ērtajos dīvānos?”

“O, tie ir Hekationas turīgākie, cienījamākie vīri – dabas resursu īpašnieki, ieroču ražotāji, mediju magnāti. Starp citu, dāsnākie politiķu sponsori. Arī viņiem ir svarīgas lietas, ko apspriest neformālā gaisotnē. Es jūs noteikti iepazīstināšu!”

Tikmēr notikumi uz skatuves liecināja, ka debates tuvojas beigām. Nevienai pusei gan tā arī neizdevās iegūt izšķirošu pārsvaru. Prožektoru gaismā iznāca spīkeris un skaļrunī paziņoja, ka sessija ir galā. Ņemot vērā, ka lēmums par soliņiem netika pieņemts – debates tiks rīkotas atkārtoti, pēc 10 dienām.

Mēs ar Terro saskatījāmies un neizpratnē pavērāmies uz ekspedīcijas vadītāju – viņa seja bija bezkaislīga, tomēr pieres grumbu reljefs kļuva izteiksmīgāks. Bija laiks doties uz mūsu lidaparātu, lai pārrunātu iespaidus.

28. vandemjers

Mūsu gids un pavadonis vārdā Janus turēja savu solījumu un saveda mūs kopā ar vienu no Hekationas t.s. cienījamākajiem vīriem – lielākā dienas laikraksta īpašnieku Nuntiusu. Nuntius bija apaļīgs, maza auguma (pat pēc vietējiem standartiem) vīriņš ar kuplu sejas apmatojumu. Mehāniskais smaids atņirdza asus, nedabīgi baltus zobus. Tas dissonēja ar viņa auksto, viltīgo skatienu, kas vērtējoši urbās mums cauri gluži kā medicīniskais holoskeneris.

“Nāciet, mani jaunie draugi, es jums parādīšu, kā top saturs, kas ir prātos un uz mēles visai Hekationai! Es aizvedīšu jūs ekskursijā pa emokrātiskākās, neatkarīgākās un profesionālākās avīzes redakcijas telpām,” viņš pašpārliecināti nodeklamēja.

“Ceru, ka jūs kā mazu pateicību neatteiksiet man kādu ekskluzīvu materiālu par savu planētu?” Nuntius pārgāja uz klusu, sazvērniecisku toni un atkal ieslēdza savu nepatīkamo, skenējošo skatienu. Tikai Skaliusa apstiprinošā atbilde mūs atbrīvoja no tā. Nuntius apmierināti nosmīnēja un aicināja mūs doties tālāk. Mēs nonācām plašā, gaišā telpā, kur cilvēku balsis, rakstāmo datoru taustiņu klabināšana un citas neatpazīstamas skaņas saplūda lapseņu pūžņa dūkoņā.

“Iepazīstieties, viens no maniem labākajiem žurnālistiem – Kastons!” Nuntius mūs pieveda pie kāda galda, kur ļoti izstīdzējis garš vīrietis (īpaši jau uz Nuntiusa fona) cītīgi klabināja savā rakstāmmašīnā. Kastons acīmredzami nervozēja un nepārtraukti piekārtoja savus garos, taukainos matus. Neveiklā klusuma minūte ieilga. To pārtrauca neviens cits kā Terro: “Saki mums Kaston, pie kāda materiāla tu šobrīd strādā?”

“Eee… es argumentēti pamatoju, kādēļ visi Hekationas parku solīņi ir jānokrāso zaļā krāsā. Redziet, vakardien es ļoti nopūlējos ar rakstu, kurā pasludināju, ka Hekationas soliem jābūt tikai un vienīgi ziliem un nēkāda cita krāsa vienkārši neder. Tādēļ, lai saglabātu laikraksta emokratisko objektivitāti, man ir jānopublicē pretējs viedoklis.”

“Jūs dzirdat?” sarunā iejaucās Nuntius, “es jau jums teicu – šeit viss ir objektīvi.”

“Tas ir visnotaļ apsveicami, tomēr, sakiet – vai tiešām jūsu sabiedrība ir atrisinājusi visas fundamentālās problēmas? Vai šis soliņu jautājums nav mazliet pārspīlēts?”

“Pilnībā jums piekrītu,” acis nepamirkšķinot atbildēja Nuntius. “Kā reiz tā būs nākamā raksta tēma, pie kuras strādās Kastons. Mums jau ir gatavs virsraksts: “Pārspīlētā soliņu problēma – vai tiešām pārspīlēta?” Mums jāaptver pēc iespējas plašāks lasītāju loks, tāpēc cenšamies publicēt pēc iespējas vairāk dažādu viedokļu. Pirmkārt, tas ir emokrātiski. Otrkārt, tā mēs vairāk nopelnam. Es redzu, ka mēs esam uz viena viļņa, vai ne, godātais Skalius?”

Temora acis bija neitrālas, bet atbilde skanēja vēsi:

“Vai jūsu planēta jau ir pārvarējusi nabadzības, nevienlīdzības, cilveku ekspluatācijas problēmas? Vai par tām jūs arī rakstat savā izdevumā?”

“Ak, jūs par to…” gari novilka izdevuma īpašnieks, “mēs diemžēl vēl saskaramies ar šīm parādībām, bet pie tā visa ir vainīgi Hekationas ārējie ienaidnieki un viņu aģenti. Viņus mēs regulāri atmaskojam. Mūsu agresīvā, morāli neattīstītā, neemokrātiskā kaimiņvalsts Minotora regulāri taisa mēslus. Kādreiz mūsu starpā bija karš, bet tagad viņi mēģina destabilizēt mūsu sabiedrību ar citām metodēm. Par laimi Hekationas valdība, apzinoties šos draudus, man nesen dāsni piešķīra apaļu summu - 20 miljonus fafņiku, lai mēs spētu pretoties šai agresīvajai propagandai. Bet mēs esam pārāk aizrāvušies – man vēl jums jānodemonstrē sensāciju nodaļa – tur top mūsu lasītākie raksti – par slavenību gaitām, baumām un sazvērestībām. Starp citu, arī jūs tagad esat slavenības un noteikti nokļūsiet šajās atzītajās slejās,” pabeidza Nuntiuss un vulgārā grimasē atņirdza zobus.

29. vandemjers

Uz kuģa, pārrunājot iespaidus, mēs nonācām pie secinājuma, ka vajadzētu iepazīties tuvāk ar Hekationas ekonomiku un konkrēti ražošanu. Janus mums laipni sarunāja tikšanos ar Hekationas lielākās transporta rūpnīcas īpašnieku. Kāda sagadīšanās – arī šo kungu mēs redzējām parlamenta telpas beidzamajā rindā. Viņa vārds bija Mobilius.

30. vandemjers

Tuvojoties Mobiliusa autotransporta rūpnīcai, Terro seja kļuva aizvien drūmāka. Trokšņainais, dūmojošais transportlīdzeklis nesās garām atkritumu kaudzēm. Mēs redzējām kā pilsētas upē ieplūst rūpnieciskie atkritumi. Pilsētas industriālais kvartāls bija klāts ciešā dūmakas aizsegā, ko vietējie dēvēja par smogu. Januss nelikās manām mūsu skābo noskaņojumu, viņš klāstīja par augstajiem ekonomikas attīstības rādītājiem un komentēja visu, kas bija redzams pa logu.

“Šeit, pa labi, jūs varat redzēt Mobiliusa rūpnīcas izejvielu ieguves vietas.”

Mūsu skatam pavērās karjers, kur rakšanas mašīnas metodiski cirta savus ekskavatorkausus nevainīgajā augsnē. Apkārt kā skudras rosījās mazi, tumsnēji cilvēki, klāti ar biezu putekļu kārtu. Viņu skatieni vērsti uz mums pauda noguruma pilnu apātiju.

“Saki, Janus,” beidzot ierunājās Terro, “Kas šie ir par ļaudīm? Viņu sejas un ķermeņu aprises neatgādina Hekationiešus.”

“Jā, godātais, tie ir nepilsoņi – viesstrādnieki no Zeonas. Tā ir nabadzīga zeme. Bija karš.. Mēs centāmies viņiem nest emokrātiju, tomēr viņi savā tumsonībā nespēja to vērst sev par labu. Zeoniešiem trūkst resursu un viņu rūpniecība nespēj sacensties ar mūsējo. Viņu dzimtenē valda trūkums un bezdarbs. Tādēļ šie ļautiņi gatavi strādāt uz jebkādiem nosacījumiem – ka tik ir paēduši.

“Cik ērti Mobiliusam,” nomurmināja Terro.

“Tā gan!” sajūsmināts atteica Janus (viņš kārtējo reizi nenolasīja raksturīgo sarkasma noti Terro balsī).

“Turklāt, gada sākumā parlaments pieņēma likumu, kas atvieglo imigrantu nodarbināšanu. Tagad uz viņiem neattiecas maksimālā darba laika ierobežojumi. Daudzi ir gatavi strādāt 15 stundas dienā, gandrīz bez brīvdienām! Tā ir laba mācība mūsu valsts pilsoņiem. Starp mums runājot, tie bija palikuši pagalam slinki. Regulāri mēģināja pieprasīt sev dažādas piemaksas un atvieglojumus. Iedomājieties, dažus no strādnieku līderiem pat apsūdzēja un notiesāja par valsts nodevību un spiegošanu Minotoras labā! Pēc jaunā likuma pieņemšanas palikuši rāmāki. Ik pa laikam gan nolaiž tvaiku, izgāžot savas dusmas uz iebraucējiem. Nevienam nepatīk, kad viņu gatavs aizstāt lētāks un strādīgāks darbinieks. Tie gan ir nieki, galvenais lai neaiztiek cienījamus cilvekus.”

“Tas, kā šie zeonieši strādā neizskatās droši. Viņiem nav nekādu darba aizsardzības līdzekļu, pat ķiveres!”

“Nav vērts par to satraukties. Viņi ir primitīva tauta, nemaz neprot apieties ar dārgu ekipējumu. Kādēļ uz viņiem tērēties, ja uz robežas caurām dienām stāv tūkstošiem garas zeoniešu rindas, kas ir gatavi ieņemt atbrīvojušos vietu par dienišķo zupas bļodu?” Janus laikam saprata, ka beidzamie vārdi uz mums neatstāja pārāk labu iespaidu, tādēļ steidza pārslēgties uz citu tēmu. “Esam gandrīz jau klāt – vai redzat tos dūmojošos skursteņus un angārus? Tā ir Mobiusa rūpnīca. Slavena ar to, ka konveijers tajā strādā cauru diennakti un neapstājas ne uz mirkli.”

Mobilius mūs gaidīja rūpnīcas augšējā stāvā stiklotā kabinetā, no kura bija ērti uzraudzīt strādnieku darbu lejā. Pašlepnums un pārliecība šķiet pildīja katru rūpnīcas īpašnieka ādas kroku, ieskaitot trīs dubultzodus. Viņš te jutās kā seno, aizvēsturisko Zemes karaļvalstu valdnieks. Kad man no viņa patmīlības jau sāka sāpēt galva, iniciatīvu pārņēma Temors.

“Sakiet, Mobilius, jūs visu laiku uzsverat, ka tā ir jūsu rūpnīca, tā pat ir nosaukta jums par godu, bet vai tā nepieder arī citiem?”

“Nujā, man ir divi līdzīpašnieki, tomēr kontrolpakete – 70% pieder man,” mazliet pikti atcirta Mobilius.

“Un kā ar strādniekiem?” turpināja iztaujāt Skalius, “vai viņiem nekas nepieder?”

“Ha, ha, ha. Mobiliusa skaļie smiekli uz brīdi apklusināja konveijera dūkoņu. Strādnieki.. Ha-ha.. Jums tur tajā Galaktiskajā savienībā ir laba humora izjūta. Viņiem jāpriecājas, ka es tiem dodu darbu un maksāju algu. Bez manis viņi ubagotu uz ielas. Nekādas rūpnīcas daļas viņiem neredzēt. Tā tik vēl trūka!”

“Sakiet, cik maksā jūsu transporta vidējās klases modelis?”

“Ap 10000 fafņiku,” mazliet saņēmis sevi rokās strupi un atturīgi atteica Mobilius.

“Cik no šīs summas ir tīrā peļņa?”

“Ziniet, šī informācija ir komercnoslepums… Bet labi, jums, kā īpašiem viesiem, es varu to atklāt. Vienīgi uz stingras konfidencialitātes pamata. Tīrā peļņā ir 2000 fafņiku no vienas mašīnas.”

“Un cik no viena transportlīdzekļa aiziet darbaspēka izmaksās?”

“Ap 1500 fafņiku. Bet kāpēc tāds jautajums?”

“Redziet, sanāk, ka jūs šajā rūpnīcā, neveicot smagu darbu, saņemat vairāk kā vairāki simti tās darbinieku kopā. Nav brīnums, ka esat kļuvis par vienu no turīgākajiem cilvēkiem Hekationā.”

Mobiliusa treknā seja izplūda atbaidošā smīnā: “Tieši tā, jūs sapratāt pareizi, Tomēr tas ir taisnīgi – es viņus nodrošinu ar ražošanas iekārtām, kuras pieder man. Bez tām nev iespējams saražot nevienu pašu auto.”

“Es nejautāšu, kādā ceļā jūs tikāt pie savas rūpnīcas. Pieņemsim, ka sakrājāt no savas sūri nopelnītās algas iepriekšējā darba vietā. Parunāsim par ko citu - šo gadu desmitu laikā, kopš darbojas jūsu rūpnīca, darbinieki jau vairākas reizes ar savu darbu ir atpelnījuši tās iekārtas un visas pārējās investīcijas. Jūs labi to zināt, tomēr nesteidzat dalīties. Bet lai nu peliek, neesam šeit, lai kritizētu. Pastāstiet labāk, kā tas nākas, ka jūs katru gadu palielināt ražošanas apjomus? Pēc maniem aprēķiniem 10 gadu laikā jau katram Hekationas valsts iedzīvotājam, ieskaitot zīdaiņus, būtu pa diviem transportiem. Turklāt, ir taču arī citas mašīnu rūpnīcas.

“Te nu gan nav nekāda noslēpuma,” apmierināti paskaidroja Mobilius: “Hekationas oficiālā autobūves kvalitātes kontrole nosaka, ka katrs transports jābūvē tā, lai pēc 5 gadiem tam būtu augsta nolietojuma pakāpe un aktivizētos ieplānotie dzinēja vai konstrukcijas defekti. Attiecīgi, tas nonāk metāllūžņos, bet pilsonis iegādājas sev jaunu, modernu auto, ar kuru braukt vēl 5 gadus. Ģeniāli, vai ne?”

“Ir ļoti liels mīnuss šādai shēmai. Jūsu plānēta drīz aizrīsies ar šiem lūžņiem. Tās ekosistēma jau ir uz sabrukuma robežas. Jums jau šobrīd ir problēmas ar tīru dzeramo ūdeni. Atcerieties, ka lielāko planētas daļu klāj tuksnesis. Lūdzu, nepieļaujiet, ka tas aprij visu,” nopietni bilda Terro.

“Tas nav mans lauciņš. Es nodrošinu darba vietas un transportu par pieņemamu cenu. Ar ekosistēmām lai nodarbojas botāniķi,” Mobilius atgaiņājās no Terro kā no apnicīgas mušas.

Sarunā atkal iesaistījās Temors:

“Ņemot vērā, ka tirgū ir arī citi auto ražotāji, kā jūs zināt, cik liels pieprasījums būs pēc jūsu transporta? Jūs regulāri saskaņojat savus ražošanas plānus ar konkurentiem?”

“Ko vēl ne, es ar tiem nīkuļiem neko netaisos saskaņot. Es esmu tirgus līderis un gribu savu daļu palielināt vēl. Pie mums ir brīvais tirgus. Turklāt, kaut ko saskaņot mums aizliedz antimonopola likums.”

“Tad jau neizbēgami jūsu planēta saskaras ar neprognozējamību un haosu ekonomikā. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka jūs piemeklē ciklisksas, pārprodukcijas izraisītas krīzes ik pēc 10-15 gadiem, vai ne?”

“Tā gan, tā ir. Šķiet, ka zināt par mums visnotaļ daudz. Man tās krīzes gan iet par labu. Ikreiz kāds mans konkurents neiztur pieprasījuma kritumu un bankrotē. Tādā veidā mans pīrāga gabals paliek tikai lielāks. Jāpiemin arī ka, lielākos ražotājus, tādus kā es, valsts neatstāj nelaimē un palīdz ar dotācijām.”

“Ceru, ka jūsu valsts palīdz arī tiem tūkstošiem strādnieku no bankrotējušajiem uzņēmumiem, kuri paliek bez darba.”

Mobiliusa atbilde bija klusums. Atvadīšanās notika saspīlētā atmosfērā. Mobilius izskatījās aizvainots ar Skaliusa un Terro komentāriem. Īpaši viņam negāja pie sirds Temora atvadu frāze: “Jūs teicāt, ka strādnieki bez jūsu “žēlsirdības” paliktu uz ielas. Iespējams. Tomēr padomājiet, ko bez viņiem iesāktu jūs ar visu savu rūpnīcu?

Esmu pārliecināts, ka viņi bez jums varētu iztikt, bet jūs bez viņiem ne.”

“Cik labi, ka mājās esam atraduši veidu, kā apmierināt visu sabiedrības locekļu vajadzības un centralizeti plānot tautsaimniecības attīstību,” es atviegloti nodomāju.

1. brimērs

Mūsu nākamo ekskursiju es sagaidīju ar vislielāko entuziasmu. Janus veda mūs uz kādu no vietējām bērnu izglītības iestādēm. Izglītības sistēmā es cerēju rast atbildes uz vairākiem jautājumiem par hekationiešu sabiedrību, psiholoģiju un uzskatiem. Atklājumi sākās vēl pirms mēs devāmies ceļā. Kad es informeju Janusu par savu vēlmi apciemot kādu skolu, viņš uzreiz precizēja, vai es gribu doties uz maksas skolu vai publisko? Sākumā es viņu nesapratu. PCS nav tāda jēdziena kā “maksas skola”. Visas apmācību iestādes ir brīvi pieejamas. Skalius man paskaidroja, ka arī uz Zemes un citām planētām neotumšo laiku pirmssākumos eksistēja šāda prakse, kura sekmēja sabiedrības noslāņošanos un beigās noveda pie kastu sistemas ieviešanas un vispārēja regresa. Pēc visa spriežot, Eridānu tuvākajā nākotnē sagaidīja līdzīgs liktenis. Regresa elpa jau jūtama. Tās pazīmes šeit ir ik uz soļa – aizmirstās kosmosa tehnoloģijas, novecojusi infrastruktūra, ekoloģijas problēmas un agresīva, parazītiska sociālā iekārta..

Janus joprojām vaicājoši lūkojās manī. Es nospriedu, ka dosimies uz skolu, kuras programmu apgūst lielākā sabiedrības daļa. Protams, bezmaksas izglītība.

Mēs paspējām tieši uz apmācību sākumu. Ja to, ko redzējām, vispār ir tiesības apzīmēt ar šo jēdzienu. Pirmā nodarbība bija “patriotiskā audzināšana”. Tā sākās ar kopīgu dziedāšanu. Dziesmas vārdi slavināja Hekationu, tās vēsturiskās kaujas un uzvaras pār citām valstīm. Minotora tika pasludināta par barbarisku zemi, kurai drošsirdīgie Hekationas karavīri nesīs emokrātiju. Bērni pirmsbrieduma vecumā centās, dziedāja no sirds. Viņu acīs bija degsme, nāsis trīcēja. Vaigi bija sarkani no piepūles un uzbudinājuma.

Nākamā nodarbība bija Hekationas vēsture. Pasniedzējs laipni atļāva arī mums noklausīties savu lekciju. Tā bija diezgan vienpusēja, to varēja saprast pat nepārzinot priekšmetu. Skolotājs sāka ar to, ka Hekationai jau kopš laikiem, kad kolonizētā planēta sadalījās pa reģioniem, ir īpaša loma Eridāna apgūšanā. Ar dažādiem propagandas paņēmieniem viņš centās pretnostatīt savu tautu citām, izceļot tās pārākumu visās jomās. Fakts, ka vēl pirms dažiem simtiem gadu visi kolonisti ieradās šeit bēgot no kariem jaunas, mierīgas dzīves meklējumos vēsturnieku nekādā ziņā nemulsināja. Skalius pieņēma, ka kolonisti, apdzīvojot planētu diezgan ātri sadalījās etniskos vai teritoriālajos grupējumos un uzsāka savstarpējo cīņu par auglīgo zemi, resursiem, liekot pamatus tām valsīm, kuras šodien ir uz Eridāna politiskās kartes.

Stundas izskaņā skolotājs sintezēja diezgan primitīvu secinājumu: “Ņemot vērā, ka Hekationa neapšaubāmi ir pārāka pār citām valstīm, tai pienākas daudz vairāk. Minotora būtu jāpiespiež atdot strīdīgās, ar ūdeni bagātās teritorijas. Savukārt, neattīstītos zeoniešus, kuri neprot pienācīgi apstrādāt savu zemi un atgrūž emokrātiju, ir pienācis laiks pakļaut pilnībā. Beidzamie vārdi bija tikko saklausāmi dēļ entuziasma pilniem bērnu aplausiem.

Mēs nolēmām palikt vel uz vienu stundu. Tā bija reliģiskā mācība. Vietējie pilnā nopietnībā pielūdz seno grieķu dievus - īpaši Hekātu, kuras vārdā pat nosauca valsti un galvaspilsētu. Neskatoties uz to, ka valsts iekārta ir sekulāra, de facto tā ir dzļi reliģioza. Mēs vēl neesam paspējuši iegūt priekšstatu par šī kulta doktrīnām. Viens gan ir skaidrs – reliģija ir vēl viens faktors, kas ietekmē savstarpējos konfliktus uz šīs planētas. Piemeram, Zeona piekopj kādu ticību, kas balstās uz Centaura alfas iedzīvotāju uzskatiem par saprātīgo visumu. Vēl viens iemesls, kādēļ viņus šeit nemīl. Es kārtējo reizi salīdzināju šo pasauli ar Zemi un citām PCS planētām. Neapšaubāmi arī starp mums ir nelielas iedzīvotāju, grupas, kuras atzīst mistiku un tic augstākiem spēkiem. Tomēr pārvaldes līmenī PCS ir tikusi pāri šai tumsonībai un atzīst vienīgi zinātni un veselo saprātu. Vēl svarīgāk – nedod priekšroku nevienai reliģiskai grupai.

Reliģiskās mācības klases siena bija noformēta kā altāris. Tās priekšā bija novietota dievietes statuja ar trīs sejām, kuras skatījās katra savā virzienā. Dievietei rokās bija īsta, degoša lāpa. Skolotājs, ievadot stundu, aicināja bērnus lūgties. Pēc kopīgas lūgšanās, viņš pastāstīja par Hekātas īpašo lomu Hekationas kultūrā. Atgādināja, ka viņa ir ne tikai karotāju, mednieku un atlētu aizstāve, bet arī bērnu sargātāja. Stundas beigās katrs bērns statujas priekšā kā upuri jeb ziedojumu nolika nelielu daudzumu pārtikas no savas pusdienu kārbas. Izrādījās, ka šī bija pēdējā mācību stunda šodien. Kad es paudu savu neizpratni par tik nepiesātinātu programmu un eksakto zinātņu trūkumu, skolas vadītājs vārdā Kronus man atcirta, ka šī neesot privātskola. Daudziem bērniem pēc stundām vēl ir jāstrādā. Jebkurā gadījumā – fermā, fabrikā vai armijā plašas zināšanas neesot nepieciešamas. Mēs devāmies prom. Trūkstošie mozaīkas gabaliņi manā galvā salikās kopā. Vienīgais vēl neizpildītais misijas uzdevums šajā valstī ir tikšanās ar vietējās zinātnes pārstāvjiem. Izpalīdzīgais Janus to mums ir ieplānojis uzreiz pēc skolas apmeklējuma. Tikmēr Skalius vairākas reizes mums nolasīja instrukcijas, lai mēs neatklājam vietējiem zinātniekiem pārāk daudz informacijas. Viņam esot bažas, ka Hekationa to izmantos tikai saviem mērķiem, lai vēl vairak nostiprinātu savu dominējošo stāvokli uz citu valstu rēķina.

Mūsu līdera prognozes piepildījās. Kuplajā zinātnieku pulciņā jau no pirmā acu uzmetiena varēja atpazīt personas, kas ar savu izturēšanos, kustībām, mīmiku atgādināja armijas pārstāvjus. Viņi izcēlās uz pārējo fona kā vilki aitu barā. Nekāda maskarāde to nevarēja noslēpt. Lieki teikt, ka šie “pētnieki” ņēma iniciatīvu savās rokās un bija aktīvākie jautājumu uzdošanā. Abpusēja viedokļu apmaiņa izpalika. Mēs jutāmies kā nopratināšanā. Pārliecinoši lielākā daļa jautājumu bija tieši vai netieši saistītas ar kara tehnoloģijām. Viņus interesēja viss, ko varētu izmantot pakļaušanai un iznīcībai. PCS flote, bruņuskafandri, kaujas roboti utt. Tās bija top tēmas uz planētas, kur ir dzeramā ūdens trūkums, bads un ekoloģijas kolapss! Mēs ātri nogurām izvairīties no tiešām atbildēm. Tas bija grūts un neirasts uzdevums – slēpt patiesību.

Neskatoties uz armijnieku-zinātnieku uzkrītošo nevēlēšanos mūs laist vaļā, Skaliuss atri vien lika punktu sapulcei, aizbildinoties ar pārāk saspringto grafiku. Pametot telpu smagnējā klusumā, es jutu asus, nepiepildītās ziņkāres skatienus uz savas muguras.

Visticamāk, šis ir mans pēdējais audioieraksts. Atpakaļceļā, vien pāris kvartālus tālāk, mūs jau gaidīja militāristu bruņumašīnas. Kāds virsnieks neko nepaskidrojot, tikai pieminot kādu pavēli, lika mums iekāpt vienā no šiem kara monstriem. Aptuveni stundu mūs veda nezināmā virzienā.

Virsnieka mudināti, mēs izkāpām. Bruņutransportieris atradās kādā bunkuram līdzīgā telpā bez logiem, iespējams pazemē. Pa šauru, labirintam līdzīgu tuneli, mēs drīzumā nonācām kabinetā, kas bija tik trūcīgi mēbelēts, ka nebija divu domu – tā ir nopratināšanai paredzēta vieta.

Virsnieks, nebilstot ne vārda, aši izgaja un aizslēdza aiz sevis durvis, atstājot mūs drūmā neziņā. Taču dažas minūtes vēlāk, durvis atkal atvērās. Mūsu priekšā stāvēja pilnīgs Virsnieka kontrasts. Smaidīgs, viegli iesirms vīrietis civilajās drēbēs. Viņa rokās bija paplāte ar siltiem dzērieniem un uzkodām. Diemžēl, jau pēc pāris teikumiem, mēs sapratām, ka šī draudzība ir uzspēlēta. Tā bija tikai stratēģija, lai izvilinātu no mums informāciju par augstajām tehnoloģijām, kuras noderētu armijai. Pēc mūsu vairākkārtējiem atteikumiem sadarboties, pratinātāja seja izmainījās. Visa labvēlība tika novilkta kā maska. Mūs nostādīja fakta priekšā – esam ķīlnieki. Izpirkuma maksa ir viena – tehnoloģijas. Nelīdzēja pat Temora brīdinājums, ka mūs noteikti dosies meklēt citi PCS kuģi. Bija skaidrs, ka pat sniedzot šiem varmākām vēlamo, mēs netiksim brīvībā. Tas bija vien kārtējais māns, lai piespiestu mūs runāt. Veltas pūles. Armijnieki neko nedabūs, mēs cietīsim klusu. Savukārt, mēģinājums piekļūt raķetei iniciēs tās pašiznīcināšanos. Šie tumsonīgie ļaudis nespēj iedomāties, ka manā skafandrā ir iebūvēts slepens raidītājs. Tas ir pietiekami jaudīgs, lai nosūtītu vienu elektronisku ziņu uz tuvāko PCS planētu. Es jums sūtu šo dienasgrāmatu. Kad to saņemsiet, mēs vairs nebūsim starp dzīvajiem.

Par nelaimi, mēs novērtējām par zemu šīs viltīgās planētas pašnāvniecisko agresiju. Tā vēl nav gatava civilizācijai. Mācieties no mūsu kļūdām. Tomēr, es ticu, ka progress ir neizbēgams. Tas triumfēs arī šeit. Paliec sveika, Piena ceļa savienība!

#story #sci-fi #anti-imperialism

0 notes