#zirgi

[sidabro]

[isspskola]

"Dabiskā uzticība"

Alise Ezergaile

"Dabiskā uzticība" ir vizuāls ceļojums, kas atklāj maģisko saikni starp cilvēku un zirgu. Zirgi, būdami spēka un grācijas iemiesojums, kļūst par spoguli cilvēka dvēselei, ienesot tajā mieru un līdzsvaru.

Cilvēka pieskāriens – maigs un patiess – saplūst ar zirga dabisko cēlumu, radot neaizmirstamu harmoniju. Šis projekts ir veltījums zirgu dzīvīgajai būtībai, viņu spēkam ziedēt un dāvāt mieru, pat bez vārdiem. Katrs attēls stāsta par uzticību, kas plaukst tikai tur, kur valda abpusēja sapratne un mīlestība.

[ilserre]

Tēta tētis 0024

Snaiperšāviens

Tā mēs esam ieguvuši transportlīdzekli. Divi zirgi stāv sapinušies siksnās, ar kurām tie piejūgti pie ratiem ar garu dīsteli priekšā. Maniem vīriem laikam ar zirgiem nav iepriekš bijušas darīšanas, tāpēc pajūga sakārtošanu ir jāveic man.

Saņemam rīkojumu atkāpties. Mūsu rotai jāsedz divīzijas aizmugure. Mēs sēžamies ratos un sākam braukt kā "lieli kungi", bet, redzot ievainotos un slimos, kuri arī kuļas mums līdzi, pajūgs jānodod viņu rīcībā. Tur es lieku sēdināt tos vājākos. Ko darīsi? Kāda šķēlīte maizes arī jādod. Tā tie 2 mūsu rezerves maizes klaipi pavisam ātri tiek sadalīti pa šķēlītei vien.

Tad ir gandrīz tumsa. Pārējo grupu vīri mani neredzot sarunājas: "Auzāns atņēma krieviem zirgus, Auzāns, Auzāns…" Tas tiek ieskaitīts manu varoņdarbu sarakstā. Mani šeit uzskata par drošsirdīgu karotāju, laikam manu vienaldzību par drošsirdību sajaucot. Arī pie pajūga iegūšanas mani nopelni bija vismazākie. Tas maizes rieciens un pajūgs slimajiem iznāca tikai kā reklāma manai "varonībai". Ja neskaita sakaltušajām asinīm pilnās bikses nekā tāda man nav - un vismazāk ir no "varoņa". Man ir gandrīz tāda kā apmierinātības sajūta, ka tie pajūgā braucēji krieviņi netika nošauti. Manu principu "pēc iespējas vairāk latviešu ir jāizdzīvo" cenšos izpildīt pēc labākās sirdsapziņas. Jāatzīstas, ka arī sarkano karavīru apšaušanu bez vajadzības neuzskatu par varoņdarbu. Tomēr karā kā jau karā…

Naktī mēs nonākam nelielā sādžā neliela meža malā, kur mūsu rotai jāieņem pozīcijas. Manu grupu kā parasti nozīmē izlūkot priekšā esošo apkārtni. Agrāk, karošanas sākumā, jautāja, kurš vēlas iet izlūkos vai priekšgrupā. Parasti brīvprātīgos ilgi gaidīja, un, kad gaidīšanas pauze ievilkās, bija jāsaka: "nu, ja jau vajag…" Tagad mana grupa jau bez prasīšanas tiek sūtīta šādos uzdevumos.

Priekšā ir aparts lauks, vismaz 0.5 km plats. Aiz lauka manāmi krūmi, laikam aizaudzis grāvis. Apejam lauku no labās puses. Pretinieks nav manāms. Lauka kreisajā pusē uz mūsu pozīciju pusi aizvijas neliels celiņš, kura malās aug reti, lieli vītoli. Apejot lauku un nonākot pie celiņa aiz tā nelielā uzkalnā redzam svaigi izraktu bedri - pozīciju. Kā tā šeit radusies? Kāds mans vīrs iekāpj bedrē, pagrozās un izkāpj no tās. Bedre nav dziļa. To var izmantot kā pozīciju tikai guļus. Tikko kā šis vīrs ir no bedres izkāpis ar prettanku lielgabala šāvienu nelielais uzbērums bedrītes priekšā tiek noslaucīts. Mēs neredzam, no kuras puses tiek šauts, bet pretinieks mūs redz un viņš nav tālu. Šauts it kā no tās puses, kur mēs tikko bijām. Vēlreiz jākonstatē, ka pretinieks prot maskēties labāk nekā mēs. Slēpjoties aiz vītoliem, mēs virzāmies uz mūsu pozīciju pusi. Kad es esmu tikai kādus 50 m no mūsu pozīcijām, dzirdu tādu kā pistoles šāvienu un sajūtu tādu kā bites kodienu kreisajā sānā. Atkal kaut kas silts tek man gar sāniem un uzkrājas ap jostas vietu. Šāds bites kodiens man jau pazīstams.

Kliedzu: "Kas šeit šaudās ar pistoli?" Man pretī izskrien otrās grupas komandieris Liniņš. Sākam noskaidrot šāvēju. Šāvis ir kareivis Klepers. Atceros tādu vīru, bet man tuvāk viņš nav pazīstams. Kur viņš ir palicis? Nekur nav atrodams. Pusautomātiskā šautene ar optisko tēmekli ir nomesta pie priedes, bet paša šāvēja nav. Man izšauts ir cauri muskulim zem kreisās rokas. Vēl tikai 5 cm uz krūšu pusi un būtu tieši sirdī. Šauts ir precīzi, bet man kustoties nav īsti trāpīts. Šādas šautenes ar optisko tēmekli mums nesen izsniedza. Arī manam vīram Zaļkalnam tāda tika iedota. Ar tādu šauteni viņš šāva, kad atņēmām sarkanajiem zirgus. To var uzskatīt par snaiperšauteni, tikai lode mazliet novirzījusies. Šoreiz sataustu divus caurumus. Atkal Dievs jeb Liktenis man ir stāvējis klāt…

[rithelp]

Еще одна фотография из закромов 2019 года. Скульптура лошади. #лощадь #скульптуралошади #издерева #девушканалошади #облака #облакаплывут #Елгава #Jelgava #трилошади #лето2019 #голубоенебо #синеенебо #солнечныйдень #zirgi #sculpture #clouds #mākoņi (at Jelgava) https://www.instagram.com/p/CGSOfc2nXqm/?igshid=usvt1qkc0rf7

[anangelstoodbeside]

1. nodaļa. Kā pasakā

Sen senos laikos Baltijas zemē dzīvoja laimīga latviešu tauta. To zināja jau Auseklis. Vēl deviņpadsmitajā gadu simtenī. To zinām arī mēs, divdesmito gadu simteni nodzīvojušie un divdesmit pirmo sagaidījušie. Taču ne visi, protams, par to domā. Dīvaini, kā viena tauta var tik ilgi izdzīvot. Tas lai paliek zinātnieku, vēsturnieku ziņā. Man liekas, arī es kādreiz dzīvoju laimīgā zemē. Tas vēl bija pagājušā gadu simteņa pirmajā pusē, starp Pirmo un Otro pasaules karu. Brīvības cīņu dalībniekiem dalīja zemi. Tēvs to bija dabūjis no Mores muižas bijušajiem īpašniekiem skaistā vietā, kalnā, Mergupes līkumā. Kādi tur auga ozoli! Veselas ozolu un liepu birzis. Kad sāku apjaust apkārtējo pasauli, lauki jau bija iekopti, ganībās upes līcī palikuši tikai celmi, kas pamazām pārvērtās praulos. Mēs ar brāli, ganot govis, tos lauzām ārā pa gabaliem un vedām mājās kurināšanai. Atceros, kā notika stiprāko celmu laušana, lai radītu jaunu tīrumu. Zem celma izraka bedri. Tad bedrē ielika paresna bomja galu, bet otru - vīri, uzgūluši bomim ar vēderu, šūpojoties spieda uz leju, kamēr celms sāka krakšķēt, līdz tika izgāzts. Resnās saknes bija atcirstas, sīkās trūka kā vijoles stīgas. Kas par labību auga tādā līdumā! Prieks neaprakstāms.

Pavasarī skrējām uz upes gravu meklēt pirmos vizbuļus zem simtgadīgiem kokiem. Vēlāk tur ziedēja viena puķu jūra. Žēl, ka atceros tikai dažus nosaukumus, kaut ziedēja tur simtiem dažādu sugu. Sākoties siena laikam, dzīvojām pa pļavām upes līčos, vācām sienu sev un radiem. Tēvam pirmajam bija zāles pļāvējs, ko vilka zirgi. Kaimiņam bija labības pļāvējs, bet mātes brālim - kartupeļu rokamā mašīna. Jaunsaimnieki nevarēja iegādāties visas mašīnas uzreiz, tāpēc zemnieki palīdzēja cits citam. Mans tēvs nopļāva visiem sienu un āboliņu, kaimiņš atbrauca nopļaut labību, rudenī mātes brālis no mājas uz māju brauca, rakdams kartupeļus, bet visu šo māju ļaudis staigāja līdzi mašīnai kā talcinieki. Viss tika ātri un laikā novākts. Talcinieki bija vajadzīgi arī kulšanas laikā, kad kuļmašīnas ceļoja no mājas uz māju. Tās gan visā pagastā bija tikai trīs vai četras. Man bija tikai kādi desmit divpadsmit gadi, kad gāju kulšanas talkā par iekšā laidēju. Tas bija pašā augšā uz platformas, kur laida mašīnā labības kūļus, ko ar trijzaru dakšām vīri padeva no labības panta. Labību kūla dienu un nakti, no mājas uz māju. Reiz, pēc trešās mājas, kad kulšana beidzās no rīta, aizmigu uz platformas, kājās stāvot. Kad mašīnists laida lejā platformas spārnus, uzgāzos tam uz galvas. Vīrs tā bija pārbijies, ka nevarēja parunāt. Varēju nosisties, bet man nekas nebija noticis. Līdzās bija stāvējis eņģelis.

Tad pār šo laimīgo zemi sāka savilkties mākoņi. Tie vilkās jau krietni sen, tikai mēs to nebijām tā īsti pamanījuši. Kad man bija seši gadi, brāļiem - pieci un vienpadsmit,, nomira mūsu māte, tikai trīsdesmit divus gadus veca. Viņa bija sevi sabeigusi pārmērīgā darbā. Ārsti tajos laikos nebija pieraduši, ka cilvēks, arī jauns būdams, var saslimt ar vēzi. Tāpēc ārstēja visādas citas slimības, kādu viņai nebija: mazasinību, lenteni, kuņģa čūlu, rāva ārā zobus un ko tik visu vēl ne, tikai īsto slimību neatrada. Viņa nomira ar kuņģa vēzi. Manā dzimšanas dienā. Pirms Jāņiem. Tie arī bija pirmie Jāņi, ko atceros. Līgotāju bari dziedādami gāja pa lielceļu garām mūsu ceļa galam.„Kāpēc viņi neiegriežas mūsu mājās?" mēs vaicājām tēvam. Tēvs tēsa sētai mietus un neko mums neatbildēja.

Tad mūsu mājās sākās lielas nekārtības un uztraukumi. Bērniem vajadzēja māti, mājai saimnieci. Mūsu māte bija ārkārtīgi strādīga un gaišu prātu. Audzēja pavasaros lecektīs stādus, ko pārdeva apkārtējiem saimniekiem. Bija liels augļu dārzs. Izstādēs par labākajām govīm dabūti diplomi. Virtuvē un uz kūti ievilkts ūdensvads ar koka rorēm, kādas nebija nevienā tuvākajā mājā. Cauras ziemas lielākajā istabā stāvēja aužamās stelles. Bija saaustas segas, palagi, dvieļi un audekli. Starp māju un milzīgajiem trīs ozoliem iekopts neredzēti skaists puķu dārzs ar grantētiem celiņiem, flokšiem un īrisiem. Ap māju auga ceriņi, jasmīni, ķirši un plūmes. Zem logiem ziedēja dzeltenās ģeorģīnes. Pie verandas ar krāsainiem stikliem apaļas dobes ar rabarberiem. No mājas uz ezera pusi kādus simts metrus atradās avots, no kura pumpēja ūdeni uz virtuvi un tālāk pa īpašu sistēmu uz kūti. Tam blakus bija mākslīgs dīķis pīlēm un kārtīga pirts no baļķēniem ar priekštelpu, kurā atradās koka drēbju pakaramie un iemūrēts liels katls ūdens sildīšanai, tālāk bija mazgājamā telpa ar soliem un lāvu. Šo telpu izmantoja arī gaļas žāvēšanai, kad nokāva cūkas. Klētī vienmēr pie griestu siijas karājās žāvētas gaļas gabali. Apcirkņos bija graudi un milti lopiem. Maisos glabāja zirņus, pupas un pārtikas miltus. Tur stāvēja arī koka muca ar sālītu gaļu un vasarā toveris ar bērza sulām siena laikam. Pretējā lielceļa pusē tā pašā malā pāris simts metrus no mājas bija uzcelts liels labības Šķūnis ar aprēķinu, lai kuļmašīnai ērti piebraukt. Šķūņa vienā stūrī iebūvēta arī rija ar ārdiem un krāsni labības žāvēšanai. Vecāmāte rijas krāsnī rudeņos cepa kāļus. Dzelteni kā sviests, saldi un mīksti. Tie gan mums, bērniem, garšoja!

Tādas skaistas un bagātas mājas pievilka neprecētās pagasta zeltenes kā magnēts. Arī māju saimniekam Aleksim, kā viņu sauca, nebija nekādas vainas. Tikai trīsdesmit seši gadi, liels dziedātājs un anekdošu stāstītājs. Darbs viņam veicās tikai pulkā, tāpēc mūsu mājās vienmēr bija talkas, izbrūvēts alus un liela jautrība lielā ļaužu barā. Kad minimālais sēru laiks bija pagājis, sākās potenciālo līgavu, viņu brāļu un tēvu uzbrukums. Mūsu māja sāka atgādināt iebraucamo vietu. Te maisījās cilvēki, kas nebija ne radi, ne draugi, bet visiem spēkiem gribēja par tādiem izlikties. Sievietes sacentās savā starpā, rādot, cik labi prot gan govis slaukt, gan ēst gatavot. Par mums, bērniem, gan rūpējās tikai vecāmāte un mātes māsas - Anna, kurai nebija bērnu, tikai audžumeita, un Alvīne, kurai pašai bija trīs bērni - Ēvalds, Imants un Melānija, un nabadzīga amatnieka zemīte.Tēva māte arī gribēja parādīt, ka mūs, bērnus, ļoti mīl, bet es viņu nepārtraukti nokaitināju. Mans tēvs bija viņas ārlaulības bērns, kuru viņa nebija audzinājusi, bet pametusi laukos savai māsai, kas to izaudzināja kopā ar saviem trīs dēliem. Pati tēva māte bija ļoti resna un nepatīkami uzbāzīga. Viņa man deva apelsīnu un prasīja, lai viņu par to nobučoju. Skatījos uz apelsīnu un resno sievieti, tad pieskrēju viņai klāt, iemetu apelsīnu klēpī un laidos pa durvīm ārā. Vai tas ir bērns, tas jau ir mežonis, - tēva māte sirdījās. Viņa atradās nepārtrauktā karā ar manu tanti Annu, kura savos piecdesmit divos gados bija kalsna un sausa kā žagars. Viņas abas bija spilgtākie pretpoli, kādus vien var iedomāties. Viena resna, baudkāra, nevīžīga, ar raibu pagātni. Taču kaut kur pa vidu dabūjusi vīru, ugunsdzēsēju Dimantiņu, ar kuru viņai bija arī likumīgs dēls, mana tēva pusbrālis Pēteris, jūrnieks, vēlāk tālbraucējs kapteinis, laimīgi izsprucis no padomju okupācijas, noslīka sešdesmitajos gados, atstādams Zviedrijā sievu ar meitu un sešus mazbērnus.

Mātes vecāko māsu Annu saucām par Kapiņtanti, pēc uzvārda, vai par Purkalntanti, pēc mājas vārda. Bērnu viņai nebija, jo vīrs esot jaunībā pārrāvies smagā darbā. Viņa bija ārkārtīgi strādīga, gaisu prātu un ļoti augstiem morāles kritērijiem - gatavais morāles kodeksa iemiesojums.

Tad nu vajadzēja redzēt, kas par vārdu kaujām izcēlās, kad vienā mājā bija kādu laiku jāuzturas Kapiņtantei ar Jūles tanti, kā sauca tēva māti. Tad bija jādzird tādi vārdi, kādus pat vīri skaidrā prātā nelietoja. „Tu, resnā draņķa muca," sauca Kapiņtante, „savu bērnu pa šeņķiem sameklējusi, pametusi, nu nāc te pieēsties un mirušās vedeklas mantu izošņāt."-„Ak, tu vecā, sakaltusī žagata, savus bērnus tu esi nozāļojusi, tāpēc tev viņu nav, tu s... čupa! Kaut tev mēle mutē sakalstu no tik briesmīgiem meliem. Tu, apd... s... čupa!"Tā bija cīņa par mums, bērniem. Jūles tantei sāka aptrūkt līdzekļu dzīvošanai. Vīrs nomira agri, viens dēls tālu pasaules jūrās, bet otram dēlam, ko viņa nebija audzinājusi, nebija viņa arī jāapgādā. Ja nu viņai ļautu rūpēties par mazbērniem...

Kapiņtante mīlēja savu mirušo divdesmit gadus jaunāko māsu. Neprātīgi viņa mīlēja bērnus, kas nu palikuši bārenīši. Kad salīgojās pēc manis un mazā brāļa (lielais bija vajadzīgs vasarā kā ganiņš, bet ziemā gāja skolā), viņa jūdza zirgu un brauca mums pakaļ, lai dažas dienas pie viņas paciemotos. Tad veda atkal atpakaļ, jo mums ar brāli lielākais prieks bija vizināties ar raito ķēvi Guntu sešus kilometrus garo ceļu. Vasarā augstos federratos, ziemā kamanās.

Visai precinieku jezgai punktu pielika tieši Kapiņtante. Viņas Pirmā pasaules karā kritušā brāļa Reinholda Rubeņa meita Lidija, ko bezbērnu Kapiņu pāris bija izaudzinājis, teju, teju būs pilngadīga, lai varētu precēties. Lai manta nenonāktu svešās rokās, kā teica tante, Lidiju apprecināja ar manu tēvu. Astoņpadsmit gadus tikko sasniegušu jaunu meiteni un trīsdesmit sešus gadus vecu atraitni ar trim bērniem un samērā lielu saimniecību. Mēs dabūjām pamāti, kas bija arī mūsu māsīca, mātes brāļa meita. Viņas īstā māte Matilde Rubene savā ziņā bija līdzīga mūsu vecaimātei, tēva mātei Jūles tantei. Kad vīrs krita karā, viņa turpināja savu atraitnes dzīvi, neko sev neaizliedzot, laiku pa laikam nomainīdama civilvīrus. Savu bērnu, lai būtu pilnīgi brīva, atdeva audzināt karā kritušā vīra māsai Annai uz laukiem, bet pati palika Rīga. Arī viņa drīz vien parādījās pie apvāršņa, kad meita kļuva saimniece turīgās mājās. Kā mīloša māte, lai palīdzētu meitai jaunajā, grūtajā dzīvē. Bija jau arī pēdējais laiks meitu izprecināt, jo viņa pamazām sāka virzīties pa mātes ceļu. Gāja uz ballēm, audžu vecākiem atļauju neprasot. Bija pat kāds skandāls — it kā par izvarošanu, bet meitene tiesā to noliegusi. Puisis gan viņu neapprecēja, bet notiesāts, kā gribēja audžuvecāki, arī netika.

Tēvs jauno sieviņu ārkārtīgi lutināja. No rīta cēlās pats govis slaukt, lai viņa paguļas. Saimniece no viņas bija gaužām vāja, taču ar laiku pamazām ielauzījās. Mēs, trīs bērni, bijām pamesti savā vaļā. Tēvs iztapa jaunajai sievai, pirka viņai kleitas un dāvanas. Par mums aizmirsa. Pamātei pret mums nebija nekādu jūtu. Ne labu, ne ļaunu. Cik atceros, mēs viņu visu bērnības un skolas laiku uzrunājām ar Jūs". Tā nu paši mēģinājām ar sevi tikt galā. Visu, ko vajadzēja, prasījām tēvam. Tēvs nopirka ābeces, lielais brālis mums kļuva tāds kā audzinātājs, kā aizbildnis. Pati iemācījos lasīt, pat neatceros kā. Vienu dienu saku mazajam brālim - es protu lasīt. Izlasu vārdus, kas zem bildēm. „Tu jau skaties to bildi un domā, ka māki lasīt," brālis neticēja. - „Nu aizklāj tās bildes," es teicu. Brālis šķīra ābeces lapas, cītīgi ar plaukstām apklāja visas bildes, bet es lasīju uzrakstus zem tām bez aizķeršanās. Bija vien jātie, ka protu lasīt. Tas savukārt iedvesmoja brāli neatpalikt no meitenes.

Vecākais brālis Arnolds mums stāstīja par skolu, ka tur gan mācot šo un to, bet, ja mēs dzīvē zināšot tikai to, ko skolā māca, tad būšot galīgie muļķi. Vajag daudz lasīt. Un sportot, lai neizaug vārgi un tizli. Vakaros, kad govis bija sadzītas kūtī, viņš mums organizēja treniņus. Lika skriet no labības šķūņa lielceļa malā līdz pirtij mājas otrā pusē tik ilgi, līdz vairāk nevarējām. Skrējām un skrējām kā sunīši, bet viņš tikai komandēja.

Karstajās dienās, kad lielie gulēja dienvidu, un arī vakaros stundām dzīvojām pa ezeru. Neatceros, kad iemācījos peldēt, liekas, es to mācēju visu mūžu. Es esot bijusi traka uz ūdeņiem. Man arī nekad nav bijis bail no ūdens. Peldēt man bija tas pats, kas staigāt. Man nebija ātruma, bet es stundām varēju lēni peldēt, gulēt ūdenī uz muguras un sildīties saulē.

Bērnībā vēlā rudenī es esot izgājusi pagalmā, izlauzusi ledu katlā ar lietus ūdeni, sēdējusi tur un saukusi: „Pluncī, pluncī!" Tas varēja būt kādu divu gadu vecumā.

Ziemā vizinājāmies ar ragaviņām, cēlām no sniega cietokšņus un karojām ar sniega bumbām. Ja no rīta bija uzsnidzis tīrs, balts sniegs, skrējām ar basām kājām, cik ātri var, jo likās, ka kājas deg.

Sāku iet skolā. Tur vajadzēja arī gulēt visu nedēļu, jo skola bija tālu, kādus sešus septiņus kilometrus. Skolā atklājās, ka es ļoti labi protu lasīt. Pat ar izteiksmi, brīnījās skolotāji, un ielika mani ābečnieku otrajā grupā. Bet nu izrādījās, ka es nemaz neprotu rakstīt. Mana roka bija tik neveikla, ka ar mokām ne tajā līnijā, bet kaut kur pa gaisiem uzkricelēju: 10. septembris.Tā arī mans rokraksts uz visu mūžu palika no garastāvokļa atkarīgs. Man nebija kļūdu, bet labu atzīmi nevarēja ielikt neglītā rokraksta dēļ. Skolā man bija vēl viena nelaime. Mani neieredzēja viena neprecēta skolotāja, vecmeita. Veitmaņa jaunkundze. Tā bija jāsauc neprecētās skolotājas, vienalga, cik vecas viņas bija. Veitmaņa jaunkundze bija ap gadiem piecdesmit. Viņa bija paresna, izplūdusi, iesirmiem matiem. Dusmās viņai raustījās seja. Viņa mani pazemoja un spīdzināja, kā vien varēdama. Kad gāju pie tāfeles, viņa man uzsauca: „Vai tu esi kliba?" Bet man spieda kurpes, kas bija kļuvušas par mazām.

Skolā iestudēja ludziņu, kur es biju bērns, kam jāpieglaužas mātei, bet es to nepratu. Man nebija mātes, kas būtu to iemācījusi. Viņa bija mirusi, kad man bija seši gadi, bet skolotāja ņirgājās tālāk:„Nu ja. Viņa jau nemaz neprot, nezina, kā jāizturas pret māti. Nu ja. Viņai jau mātes nemaz nav." Direktora Blomkalna kundze izbijusies klausījās, bet nedrīkstēja vecākajai skolotājai neko iebilst. Sāku raudāt, asaras gāzās kā ūdens Mores dzirnavās, kad attaisīja slūžas.

Blomkalna kundzei es patiku, un viņa pat gribēja mani adoptēt. Viņa bija matemātikas skolotāja, ļoti inteliģenta un gaidīja otro bērnu. Viņai vajadzēja aukli. Arī mana pamāte gaidīja savu pirmo bērnu. Arī viņai būs vajadzīgs, kas pieskata bērnu. Tā es paliku pie tēva un brāļiem.

To desmit gadu laikā, ko tēvs līdz traģiskajai bojāejai 1944. gadā nodzīvoja ar pamāti, viņiem piedzima divas meitas un dēls.Tā kā pamāte jau mums bija radiniece no mātes puses, šie bērni mums bija tuvāki nekā tikai pusmāsas un pusbrālis. Mazie man lipa klāt kā dadži, un mēs augām kā īsti brāļi un māsas, tādi esam vēl šodien, kaut arī izklīduši pa pasauli.

Mūsu lauku saimniecībā sākās pārmaiņas. Laikam gāja uz slikto pusi. Tēvam bija, kā tagad teiktu, biznesmeņa talants. Viņš pārdeva pēdējo meža stūri, izūtrupēja lopus un lauksaimniecības inventāru, māju izrentēja un noslēdza līgumu ar Zaubes pagasta valdi par restorāna nomu Zaubes centrā. 1938. gadā visa ģimene pārcēlās uz turieni. Tālāk mācījāmies Zaubes pamatskolā.

Zaubē mums bija īsts lauku krogs. Virs durvīm liela skārda izkārtne:„l šķiras restorāns. A. Kalnciems". Bija kalpone, bija bufetniece, bija oficiante. Otrajā stāvā bija tūristu viesnīcas istabas. Tur vairāk gan dzīvoja tādi pastāvīgi īrnieki: kooperatīva vadītājs, šoferis Rimša un Rīgas-Zaubes autobusa līnijas šoferis un kasieris. Cilvēki nāca un gāja. Krogs vienmēr bija pilns.Tur dzēra, ēda, kāvās, slēdza līgumus, kārtoja visādas darīšanas. Bija pastāvīgi apmeklētāji, kas sēdēja regulāri pie galdiņa, dzēra un dziedāja vienu un to pašu dziesmu: „Ak, teci jel, saulīt, uz dzimteni steidz..."

Dažreiz pie alus pudelēm drūmi sēdēja skolas direktors Konstantīns Vieglais. Viņš jau bija gandrīz alkoholiķis. Runāja, ka viņam esot arī krītamā kaite. Tad tēvs mūs nobrīdināja, lai nerādāmies kroga zālē, jo skolotājam būs neērti redzēt te savus skolēnus.

Man krogus atmosfēra un troksnis bija pretīgi. Vasarā vairs nebija jāgana govis un jādara lauku darbi. Iedraudzējos ar miesta ārstes meitām Rutu un Skaidrīti. Cauras dienas klīdām pa Zaubes parku, gājām uz mežu zemenēs, peldējām viietējā ezerā, sauļojāmies un apspriedām visdažādākos tematus. Runājām arī par zēniem, kurš kurai patīk. Te nu es sargājos izteikt savas domas, jo negribēju sanīsties ar draudzenēm. Nelaime tā, ka mums visām trim vienmēr patika viens un tas pats zēns, bet, kā likums, visiem zēniem es patiku labāk par abām māsām.Tā kā man bija divi brāļi, man sarunās ar zēniem neradās nekādi kompleksi. Zēni labprāt ar mani parunāja, pat iemīlējās. Es neķiķināju un neņirgājos par viņiem. Māsas tā neprata izturēties, viņām nebija brāļu. Vienīgais vīrietis ģimenē bija tēvs, provizors Balodis, pavecs un gandrīz pilnīgi kurls. Ja pie durvīm zvanīja, viņš nedzirdēja, bet, kā pats teica, ja stipri klauvēja, tad dzirdēja. Taču vārdus viņš sarunu biedram lasīja no lūpām ar acīm un klauvējienus, domāju, uztvēra no vibrācijas.

Šajā ģimenē vēl bija tēva māte, mātes māte un kalpone. Tā meiteņu aktīvā dzīve notika tikai starp sievietēm. Man – gluži otrādi. Mājā vienmēr bija daudz vīriešu, arī brālēnu man bija vairāk nekā māsīcu.

Parasti gan es patiku tiem zēniem, kuri man nepavisam nelikās ievērības cienīgi. Pēdējā pamatskolas klasē mums visām trim bija iepaticies viens zēns. Mana brāļa draugs, garākais skolā, gaišmatis ar zilām acīm. Man vienmēr patikuši tikai gaišmataini un zilacaini, gudri un drosmīgi. Viņu sauca Jānis Miķelsons, viņš vēl tagad dzīvojot Kanādā un divas reizes bijis Zaubē.Tajā laikā viņš, braucot ar divriteni pāri ezeram, bija ielūzis ledū. Puikas bija no krasta redzējuši, kā viņš tur pēries, līdz saviem spēkiem ticis laukā. Divriteni izvilka vēlāk ar pieaugušo palīdzību. Viņš bija kļuvis varonis. Mazie puikas bariem pulcējās viņam apkārt un klausījās varoņstāstu, kā viņš pats sevi izglābis. Tagad arī man likās, ka esmu viņā pamatīgi ieķērusies, un ar brāļa palīdzību liku saprast, ka viņš man patīk, nu ļoti.

Tad nu notika kas negaidīts. Viņš man uzrakstīja pirmo mīlestības vēstuli. Vairs neatceros visu saturu, bet viņš bija mani uzaicinājis uz satikšanos, atzinies mīlestībā un vēl tādā garā.Tas bija tik negaidīti, ka es galīgi zaudēju galvu. Vienkārši nezināju, kas man tagad būtu jādara, kā jāizturas.

Lieta izbeidzās pavisam prozaiski. Vēstuli manā somā bija atradusi audžumāte, izlasījusi un parādījusi tēvam. Tas nu tā uztraucās, ka bez šaubīšanās vēstuli atdeva skolas direktoram. To uzzināja visa klase, laikam draudzenes bija izpļāpājušās. Direktors izsauca uz kabinetu vispirms Jāni, tad mani. Jautājumi bija manam prātam diezgan nesaprotami. Vai tu biji ar viņu uz tikšanos? Nē, nebiju! Vai viņš tevi vēl ir aicinājis satikties kaut kur? Nē, nav! Ko viņš tev teica vēl? Viņš neko neteica, tikai uzrakstīja vēstuli. Nu, tad labi, tikai neej ar viņu uzlikšanos, citādi būs slikti. Es neiešu, viņš jau nemaz neteica, uz kurieni jāiet. Skolotājs aizgriezās. Viņš vairs nespēja sarunu turpināt. Ar žestu parādījis, lai es eju laukā, viņš abas rokas aizlika priekšā mutei. Ar to arī viss beidzās. Nezinu, kā Jānim.

[andrejsartclub]

2021.01.14. Jūras Zirgi Sea Horses acrylic/canvas, 50x100 cm

[for-a-home-that-once-was]

Z!!

Zeig Dich by Rammstein Zombie Dance by Grave Digger Zirgi by Žalvarinis Zalozhny by Arkona Zarozhdenie by Arkona

This was hard, lol. Thanks!

[otter-faces-reality]

I think youre great and awesome. Creative and kind and adorable. Passionate and funny and talented. Im love you bro 🐺⚔🐺

jsksksjsksjsjsjsk bro

nē tu, mans zirgi-ābolu draugs! 💕🌻

[latvianart]

Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962)

Zirgi // Horses (1910)

[theagnis]

Zirgi 🥰🥰🤗❄️🐴🐎 #nature #naturephotography #siguldaaizrauj❤️ (at Turaida, Latvia) https://www.instagram.com/p/ClRBbZ9IL7D/?igshid=NGJjMDIxMWI=

[subconsciousimagism]

13 minūtes

Saucās 13 minūtes

Palikušas 13 minūtes līdz pasaules galam un man apkārt atrodas dzīvnieki, cilvēki

Dzīvnieki; stirnas, zirgi, govis, vārnas, es vairs neatceros, kas vēl

Pirms tām 13 minūtēm, es meklēju ceļu, pareizāk sakot, man bija jāizvēlas pareizo ceļu

Uz Spāniju, iedomājies? Es pirmo reizi sapņoju par Spāniju.

Es zinu, kāpēc

Bet nezinu vai manos sapņos ir kāda semantiskā nozīme

Jebkurā gadījumā mans nākamais sapnis bija par tām 13 minūtēm,

Kārtējo reizi es sapņoju, ka esmu omes mājā

Tā laikam ir mana drošā vide, es bieži redzu savas omes māju

Šoreiz mēs ar krustmāti un brālēnu izgājām ārā, mēs vēlējāmies sagaidīt pasaules galu laukā

Es apgūlos, skatījos uz debesīm un klausījos tajā haosā, kas man apkārt notiek un kā cilvēki paniko

Es arī panikoju, es biju bēdīga

Es teicu:

" Ja tikai vien es varētu izdzīvot savu dzīvi vēlreiz, ja man būtu tāda iespēja, es darītu visu savādāk. Es pārāk bieži biju bēdīga, dzīve ir daudz skaistāka par maniem melniem sapņiem. Kaut vēlreiz varētu piedzīvot visu."

Es bēdājos, es raudāju, es teicu savai krustmātei, ka cerams mēs tiksimies nākamajā dzīvē vēlreiz. Es labprāt gribētu redzēt savu brālēnu pieaugušu.

Kamēr visi stresoja, mēs vienkārši pieņēmām šo realitāti un cerējām, ka tiksimies nākamajā dzīvē.

13 minūtes.

Pagājušas.

Es gaidu, bet ceru, ka nenotiks pasaules gals

Iedomājies, saule sāka spīdēt

Visi priecājās

Es tajā skaitā, man tas likās nereāli

Es sapratu, ka man iedeva vēl vienu iespēju.

Vienīgi...

Es tikko atcerējos mūsu pēdējo sarunu ar krustmāti, es viņai prasu:

"Varbūt patiesībā mēs nomirām un mēs to nejutām? Varbūt mūsu dvēseles šeit patiesībā tikai atrodas?"

Viņa paskatījās un teica, ka varbūt.

Atkal sākās lietus, saule pazuda.

Es pamodos

Bet tāpat sapratu, ka man ir dota vēl viena iespēja.

[dpedeciswriter]

Latvian Vocabulary: Bizdings

Being stalked online. Bizdings is not a plural word. In Latvian plural suffix are often the letter “i.” Zirgs, is a horse. Zirgi are two or more horses. But some plural words do end with an “s.” Māja is the word for house. Two houses are mājas. “Let’s go home is, “iesim mājās.” A diacritical mark is necessary on each letter “A” to indicate “to home.” Bizdings galvā Galva is the Latvian word…

[rithelp]

View this post on Instagram

A post shared by Кристина Парфионова (@maton4ikk)

Неоправданные надежды лошади. #лошадь #встреча #кони #пастбище #идеткнам #horse #zirgi #salaspilsbotāniskaisdārzs #Salaspils #Саласпилс (at Nacionālais Botāniskais dārzs) https://www.instagram.com/p/B-rqp1qn9b3/?igshid=7x176ymu09ku

[andrejsartclub]

2019.11.9. Jūras zirgi Sea Horses acrylic/canvas, 50x100 cm

[eglaja]

Vieta, kurai daudzas reizes garām braukts. Pat nenojautu cik tur (📍) skaisti. Savvaļas zirgi un govis - tik draudzīgas. Ir tur arī buļļi, tādēļ iesaku nevilkt neko sarkanu vai oranžu, vai vismaz necensties pārlieku draudzēties 🤭 Manuprāt, vieta ir skaista jebkurā gadalaikā. Tāpat skaisti arī Engures pludmalē un pie ostas ⛵ 📍ENGURES EZERA DABAS PARKS 🐎🐂 #iepazīstilatviju #ieskatieslatvija #thisislatvia #apceļolatviju #traveler #instatravel #instago #wanderlust #trip #holiday #latvijasdabasskati #latvijasainavas #skaistadaba #svaigsgaiss #pastaiga #engure (at Engure, Latvia) https://www.instagram.com/p/CUE_Q93sAAl5pARDcVkvZ22jz9-V316UWDRp-Y0/?utm_medium=tumblr

[perfektsprefekts]

Lilja Bensone

ābele, 11 collas, zirgērgļa nags

zirgērgļi un motocikli

piedzīvojumi un draugi

raksturs: Runātīga - reizēm viņu pat nevar apklusināt; it īpaši ja runa ir par zirgērļiem, tēta motociklu vai pagalma futbolu. Viegli koncentrēties uz grāmatām un mācībām, pārsteidzošā kārtā labāk padodas visādi teorētiskie uzdevumi nekā praktiskie.

Pa gabalu liekas - puika ar garākiem matiem. Tuvumā iespaids daudz nemainās. Ja kāds pavaicā kaut mazāko jautājumu par Liljas hobijiem, dabūs dzirdēt par to cik lieliski ir zirgērgļi un motocikli un ka Lilja sapņo par abiem, turklāt to otro viņa pilnīgi noteikti, kad būs paaugusies, piesavināsies to tēva. Ananāss uz picas = vienmēr jā. Par to arī cīnīsies.

izskats: Mantojusi ģimenes gaišos matus - vairāk rudus un brūnganus nekā mammas pavisam blondos. Labprāt tos apgrieztu vēl īsākus nekā jau ir, lai viņai būtu tāda pati frizūra kā brālim Zakarijam, taču mamma ar viņu stingri vienojās, ka to varēs darīt tikai pēc četrpadsmitās dzimšanas dienas. Ne ātrāk. Patīk drēbes ar daudz kabatām - visādi šorti un pusbikses un hudiji. Svārkus neatzīst par apģērba gabalu un jau ir ļoti neapmierināta, ka tie ir daļa no Cūkkārpas uniformas.

biogrāfija: (Divi tūkstoši) vienpadsmitā gada vienpadsmitā mēneša vienpadsmitā diena, vienpadsmit no rīta ir pats veiksmīgākais no pasaules momentiem. Un tieši tajā pasaulē nāk mazā Lilja Bensone, piektā no Bensonu ģimenes bērniem - mazais un lolotais bērnelis. Mīlestības apkārt netrūkst, un Lilja ir absolūti priecīga par savu ģimeni. Vecāki, Annika (Vesena) un Maikls Bensons abi nākuši no Skandināvijas valstīm, Norvēģijas un Somijas attiecīgi, iepazinušies Lielbritānijā kā mācekļi pie katlu Meistara. Pēc Meistarības sasniegšanas nolēma palikt valstī un nokārtoja pilsonību; drīz vien uzsāka katlu tirdzniecības biznesu netālu no Diagonalejas, piegādājot preci caur Pūču pastu. Lizbete (dz. 1998), Sorens (dz. 2001), Zakarijs (dz. 2004), Robs (dz. 2007) un Lilja. No pieciem Bensonu bērniem maģijas spējas piemīt katram otrajam - Lizbetei, Zakarijam un Liljai. Lizbete absolvēja Cūkkārpu 2016. gadā un šobrīd studē BMU maģistra studijās. Sorens pēc vidusskolas pabeigšanas pievērsās metāla dizainam; papildus rotaslietām veido arī rotājumus katliem, gan vecāku ražojumiem, gan citiem ražotājiem. Robs paralēli vientiešu skolai spēlē tenisu un sapņo par spēlēšanu Vimbldonā. Lilja sapņo par Cūkkārpas vēstuli un zirgērgļiem. Lilju ir grūti nosaukt par meitenīgu - viņai pie sirds iet dauzīšanās ar kaimiņu puikām pagalmā, mīlestība pret tēta motociklu, vispārēja iekulšanās nepatikšanās un vairāk par visu viņa gribētu būt zirgērgļu īpašniece. Jo tie taču bija daudz stilīgāki nekā vientiešu zirgi un poniji. Arī maģijas pirmās izpausmes bija saistītas tieši ar to - jāšanas žurnāls, kas atradās uz viesistabas galda vienā brīdī bija pilns ar jātniecēm zirgērgļu mugurā; jo tā taču bija daudz jautrāk. Pie guļamistabas sienas ir brāļa Sorena darināts zirgērglis no ļoti plānām stieplītēm - kad saule to apspīd Lilja zvēr, ka reizēm tas pat uz sienas kustas! Uzsāk mācības Cūkkārpā 2022. gada rudenī.