#sirdis

[lietuvens]

ak dievs es biju visskaistakaja pasakuma pasaule

[heryeregeckalmaustasiaiss]

Mənim səndən uzaqlarda

Yamandı halım, necəsən?

Özgəsinə qismət olan

Cahı-cəlalım, necəsən?

Yalana döndü gerçəyim,

Ay gözəlim, ay göyçəyim.

Çəmənim, çölüm, çiçəyim,

Pətəyim, balım, necəsən?

Daşam yolun üstə bitən,

Nə sirdi anlamaz yetən.

Gözü, könlü dil-dil ötən,

Dilləri lalım, necəsən?

Zər-zibam, ləlim, gövhərim,

Yaqut-yəmən, simu-zərim,

Barmaqları bəxtəvərim,

Başı bəlalım, necəsən?

Üzün dönməz mənə sarı,

Yarı öz ömründən, yarı.

İbrahimin sitəmkarı,

Necəsən, zalım, necəsən?

[denissvasiljevs1999]

A new interview with Deniss in Latvian (you can read it for €1 and then cancel the subscription)

[nurajab]

Mənim səndən uzaqlarda,

Yamandı halım, necəsən?

Özgəsinə qismət olan

Cahı-cəlalım, necəsən?

Yalana döndü gerçəyim,

Ay gözəlim, ay göyçəyim.

Çəmənim, çölüm, çiçəyim,

Pətəyim, balım, necəsən?

Daşam yolun üstə bitən,

Nə sirdi anlamaz yetən.

Gözü, könlü dil-dil ötən,

Dilləri lalım, necəsən?

Zər-zibam, ləlim, gövhərim,

Yaqut-yəmən, simu-zərim,

Barmaqları bəxtəvərim,

Başı bəlalım, necəsən?

Üzün dönməz mənə sarı,

Yarı öz ömründən, yarı.

İbrahimin sitəmkarı,

Necəsən, zalım, necəsən?

[dinozaurs]

Ārā ir tik gaišs. Ir tik ellīgi gaišs. Acis nespēj pierast, meklē tumsu, meklē ēnas, kur nolikt galvu, kur mierīgāk būs.

Kokiem vēl nav nevienas lapas, kaili tie stāv aukstumā un gaida. Varbūt atnāks siltums apskaut un nelaidīs vaļā līdz nākamajam sāpīgam rudenim. Varbūt neatnāks nekad.

Kamēr laiks paiet gaidot, kad nokusīs sniegs un būs ļauts nedaudz ievilkt aukstuma aizskartu elpu, viena pavisam trausla dvēsele iet. Iet meklēt vienīgo ar ko runāt ir un nav ļauts. Vienīgo sarkano acu pāri, kas skatās tieši virsū un tajā pašā laikā tieši gar. Viena dvēsele iet jau simto taku, pagriežoties visos nepareizajos līkumos. Tikai tā var atrast to vienīgo, baiso un diženo Nāvi.

Teikt, ka viņa mani jau gaidīja ir pārspīlējums. Bet kārtis uz galda, un tas skatiens, tas ellīgais skatiens, teica ko citu. Šī nebūs saruna, šī nebūs vienkārša dvēseles atgriešana vai atdošana. Un šī noteikti nebūs gaismas meklēšana.

Nāve vienmēr tik sasodīti eleganta būtne, līdz savam mugurkaulam nekad vienkārša, vienmēr tik sarežģīta. Tā zin noslēpumus vairāk nekā patiesības, melus vairāk kā pasakas. Un viņa man redz cauri. Ar savām melnajām rokām iesniedzas man krūtīs aiz kurām pukst sirds, nožēlojams viens sitiens pēc otra, lēni un mokoši kā.. Viņa paņem savās rokās to siltumu un viņas sarkanās acis vēršas tīrā zeltā. Gribot kaut ko teikt, balss iznāk ārā kā pelni.

"Tev ir tik daudz zelta krūtīs. Tas viss mijās ar melnāko tinti. Tev ir tik daudz, ko teikt. Neslīcini savu dvēseli. Saudzē to."

Es veltīju viņai neko vairāk kā iedomīgu skatienu. Viņa katru reizi izskatās citādāk, acis ir pilnas citādākas tumsas, pūces uz pleca nomaina kraukļi un ērgļi, pie kājām guļošos melnos vilkus nomaiņn balti, sudrabaini un zeltā lieti. Bet viņas vārdi un balss paliek mūžīga un nekad nemainās. Lai arī, cik reizes ietu, lauztu savus ceļus un piedāvātu savu dvēseli, savu sirdi un visu, kas es esmu. Nāve nekad neņem sev, tikai sargā. Dod zudušu gaismu, ko vērst par īstu zeltu un saka vārdus, kuriem ticēt, kuru dēļ iztaisnot plaisas mugurkaulā.

"un neuztraucies par Pavasari, tas ir dzīvs un tas nāks, nāks tieši pie Tevis. Tu to nekad nepalaidīsi garām."

Un ar to bija pateikts viss. Jāgaida Pavasaris pie katra koka un jāmeklē spēks savā melnajā tintē, citur tā nav.

[thefoulbeast]

Manas sāpes mani ved izmisumā. Es nezinu, kur likties, kur tās varētu izdziedāt tā, lai tās atietu - kaut mazliet. Es zinu, zinu, ka reiz pienāks diena, kad vairs tik ļoti nesāpēs. Pienāks diena, kad es atskatīšos uz šo brīdi ar mīkstu sirdi un žēlošanu par pašreizējo “es”. Tomēr tas būs kaut kad tālu nākotnē, un pašlaik man jācīnās pašam ar sevi lai tiktu cauri katrai nožēlojamajai dienai. Es gribu, lai ir labāk, lai ir vieglāk, lai vairs nesāpētu. Bet tas nav tik vienkārši. Tāpēc es slīkstu savās sāpēs un savā mīlestībā pret visu labo, kas pasaulē pastāv. Bet kādu dienu es iemācīšos peldēt. Es gaidu šo dienu, un trenēšos līdz tas pienāks.

[grifrift]

VARAS KRISTĀLS

Sensenos laikos, kad vēl dzīvoja pūķi un vareno burvju cīņas nebija nekāds retums, visā Lielajā Magu augstienē valdīja viens Ķēniņš - dižais Dangāls Salbedo Pirmais. Apveltīts ar milža spēku, pūces viedumu un rūķa neatlaidību, Dangāls pamazām apvienoja zem sava ģērboņa kašķīgās, sadrumstalotās hercogistes un lika pamatus jaunai monarhu dinastijai. Gan vecais pūķis, gan runājošais strauts burvju mežā - visi ilgdzīvotāji zināja stāstīt, ka Dangāla Pirmā valdīšana bija īsts zelta laikmets. Ne pirms, ne arī pēc viņa Magu paugurainās zemes nav baudījušas tādu mieru, laimi un pārpilnību. Lopi vairojās kā truši, labība auga griezdamās. Pati daba, šķiet, izrādīja ķēniņam savu labvēlību. Viņa laikā arhīvos nebija reģistrēti ne plūdi, ne mēris, ne karš. Kaimiņzemju valdnieki, redzot Dangālijas spēku un uzplaukumu, izvēlējās tirgot mierā. Pat kareivīgās Vandālijas bruņinieki vairs neuzdrošinājās sirot auglīgajās Salbedo zemēs. Kāds pavisam sens rūķis no Ziemeļu raktuvēm, vārdā Rognfrosts Svinrocis, ja jūs viņam izmaksāsiet krūzi melnā alus, dalīsies ar jums krāšņās atmiņās par Pirmā Salbedo laiku dzīrēm. Tolaik zelts netika žēlots. Jebkurš pavalstnieks, pat visskrandainākais zirgu zellis tika cienāts ar dzirkstošo elfu vīnu un izsmalcināto Sirēnu purva dižvaržu kaviāru. Taču, kā saka viedie burvji -  nelaime nāk no tās puses, kur to vismazāk sagaida.

Dangāls Salbedo bija kaislīgs mednieks. Kādu dienu, dzenoties pakaļ staltajam briedim viņš tik neveiksmīgi krita no zirga, ka lauza muguru un smagi sasirga. Ne magi, ne dziednieki, par spīti smagām pūlēm, nespēja glābt diženo valdnieku. Viņa stunda bija situsi. Guļot nāves gultā, ķēniņš pasauca pie sevis vienīgo dēlu - mantinieku. Ķēniņa sieva devās pie dieviem jau sen. Viņa nomira dzemdībās, taču paspēja pirms nāves piekodināt, lai dēlu nosauc tēva vārdā - par Dangālu. Mirstošais tēvs atklāja kroņprincim rūpīgi glabāto savas veiksmīgās valdīšanas noslēpumu. Kādreiz jaunībā Salbedo seniors esot mīlējis ložņāt pa alām Zilā magu kalna pakājē. Vienā no šādām ekspedīcijām viņš apmaldījās bezgalīgajā alu labirintā. Kad slāpju nomocīts jauneklis jau domāja, ka gals klāt, viņš uzdūrās pamestai pūķu ligzdai. Neviļus Dangāls paspēris pūķa olas čaumalu un zem tās ievēroja kaut ko tumsā spoži mirdzam.  Šis priekšmets bija kāds neparasts kristāls. Puisis uzreiz sajutis tā maģisko izcelsmi un nekļūdījās. Kristāls palīdzēja Dangālam atrast izeju virszemē. Kad Salbedo gāja pareizajā virzienā, kristāls iemirdzējās stiprāk, bet ejot uz ačgārno pusi, tas tieši otrādi aptumšojās. Izglābjoties no alām, Dangāls kristālu rūpīgi noglabājis un nevienam neteicis ne pušplēsta vārda.

Pamazām maģiskais artefakts atklāja citas, vēl brīnumainākas īpašības. Tas dāvāja savam glabātājam viedumu, varu un apkārtējo cilvēku paklausību. Tomēr bija kāds būtisks āķis. Kristālam bija nepieciešama enerģija. To spēja uzlādēt tikai īpašnieka labie darbi un ieceres. Līdz ko kristāla spēku mēģināja izmantot ļauniem, savtīgiem mērķiem - tas sāka kļūt tumšāks un pamazām apdzisa, zaudējot savu spēku. Atklājot kristāla noslēpumus, Salbedo saprata, ka ar tā palīdzību spēs paveikt varen lielas un labas lietas. Redzot visapkārt slaktiņus, laupīšanas un bezizeju, ar kvēlu sirdi un gaišu prātu apveltītais jaunietis apzinājās, ka šādā postā dzimto zemi ir noveduši aristokrātu savstarpējie kari un vendetas. Ar steigu bija nepieciešams kāds jauns, neitrāls spēks, kas centralizētu varu un izšķirtu alkatīgos, savstarpējos ķīviņos pagrimušos hercogus un baronus, katrs no kuriem jutās kā absolūtais valdnieks savā zemes pleķītī. Ar šo atziņu aizsākās Salbedo Pirmā, parasta kalēja dēla ceļš uz troni... Viņa čuksti kļuva aizvien klusāki. Saņēmis pēdējos spēkus Salbedo vecākais dēlam stingri piekodināja:

"Esi vienmēr stiprs un izmanto kristālu tikai labiem darbiem. Seko līdzi tā mirdzumam katru dienu. Ja redzēsi, ka to pārklāj ēna - zini esi kāpis uz netaisnā ceļa. Ardievu, mans dēls!"

Šie bija zelta valdnieka atvadu vārdi. Kā ļaudis mēļoja, uzzinot sēru vēsti - arī aizsaulē trūkst labu, stipru cilvēku, tamdēļ tos dievi labprāt ņem ātrāk pie sevis.

Karalis ir miris. Lai dzīvo Karalis! Dangāls II Salbedo kāpa tronī. Aprakstot viņa valdīšanas laikus vēsturnieki nežēlo spilgtus teicienus:

"Tēvi atpūšas dēlos,"

raksta viens.

"Kad vecāki strādā, bet bērni tikai bauda dzīvi, mazbērni ubagos,"

Citē austrumu gudrības otrs. Tā vai citādi, bet Salbedo Otrajam pārsteidzoši ātri izdevās visus tēva sasniegumus aizskalot pa rensteli. Izrādījās, ka kristāls nav gluži burvju nūjiņa - lai to izmantotu, arī pašam jāliek lietā spēks un drosme. Dangāls juniors, lai arī labsirdīgs cilvēks, ar šīm īpašībām nebija apveltīts. Viņa kuplais, raibais galms to ātri vien sajuta un steidzās izmantot savā labā. Svīta izlaidās, ieslīga bagātībā un izlaidībā.

Savam netiklajam dzīvesveidam vajadzīgos dālderus tie sūca no paverdzinātajiem zemniekiem gluži kā vampīri asinis. Redzot, ka omulīgais Dangāls II spēj tik vien kā pakratīt ar pirkstu, paši tuvākie sāka  viņu nicināt un drīz vien nodeva, sapinoties ar vandāliešiem, kuri berzēja  plaukstas, vērojot Dangālijas lejupslīdi. Lēnā garā ar kukuļiem un dāsniem solījumiem, izmantojot Salbedo galma alkatību un baudkāri, Vandālija ieguva kontroli pār savu kaimiņvalsti bez neviena šāviena.

Pār Dangāliju nolaidās nešķīstās Vandālijas ģērboņa - maitas putna tumšā ēna. Pa visu valsti kā utis ložņāja un šiverēja spiegi. Melnie Vandālijas baroni, kā tos iesauca Dangālijā, būvēja kādreiz plaukstošajā zemē savas verdzības mašīnas - lielas, milzīgas iekārtas, kur tvaiki darbināja neskaitamas sviras un zobratus. Neviens dangālietis līdz galam nesaprata šo vara un akmens monstru nozīmi. Klīda baumas, ka visam pamatā esot tumšā maģija, kas baro Vandālijas ļauno magu varu. Viens bija skaidrs - nesamerīgo nodevu izputinātie zemnieki no bezizejas par maizes garozas tiesu bija gatavi pa 15 stundām dienā vergot, darbinot šos elles instrumentus. Ja tā tiesa, ka vandāliešu burvji stiprināja savu spēku no strādnieku ciešanām, tad jāsaka, ka viņiem bija makten liels guvums. Darbs melno baronu labā izžmiedza cilvēku sausu kā zirneklis mušu. Spēcīgs lauku puisis, gados jauns, jau pēc pieciem gadiem šādā katorgā pārvērtās par slimu, kaulainu, kašķīgu, bezzobainu veci.  

Kamēr tauta cieta badu un nabadzību, omulīgais, bet garā vājais ķēniņš dzīvoja savā sapņu burbulī. Vandāliešu aģenti rūpīgi uzpasēja, lai nekādas satraucošas ziņas par stāvokli karaļvalstī netraucētu valdnieka mieru un labsajūtu. Pavadot dienas laiskā bezrūpībā un ļaujot sev uzkundzēties, Dangāls II tomēr neatstāja novārtā mīlas lietas. Drīz vien viņš paziņoja, ka ņems par sievu Ziemeļu anklāva hercogieni Aivaresu de Visto, kam par godu tikšot rīkota balle, kādu vēl Dangālija nav pieredzējusi. Taču nabaga zemniekiem un amatniekiem tā vis nebija nekāda labā vēsts. Ziņnešiem pa pēdām, neatpaliekot ne soli, sekoja skarbie nodokļu iekasētāji. Tika izsludināta jauna īpaša papildus nodeva - iztukšotajā karaļnama kasē trūka dālderu Salbedo kāzu ballei.

Ķēniņš Dangāls II topošo kāzu drudža pārņemts, neaizdomājās par tik milzīgu izdevumu ēnas pusi. Finanšu lietas nebija viņa stiprā īpašība. Aizvien retāk viņš ieskatījās arī lādē, kur glabājās tēva dāvātais burvju kristāls. Kad beidzamo reizi laiskais ķēniņš bija tam uzmetis aci, viņu padarīja bažīgu, cik ļoti tas aptumšojies. Bažīties Dangālam II nepatika, tādēļ viņš nolēma lieku reizi nemodināt savu dziļā miegā dusošo sirdsapziņu.

Tikmēr, bada nomocīto zemnieku pacietības mērs bija pilns. Kāda ciemata vīri nolēma spert izmisīgu soli -  doties uz pili un pasūdzēties par savu nožēlojamo stāvokli karalim. Ziņa par šiem drosminiekiem aizgāja no mutes mutē. Drīz vien šim gājienam pievienojās arī citu ciematu iedzīvotāji. Šur un tur plūda nabadzīgu, noskrandušu ēnu straumītes, līdz tās savienojās milzīgā, mutuļojošā cilvēku upē. Pūlis nebija noskaņots vardarbīgi. Nevienam līdzi nebija ieroču. Tautā valdīja pārliecība, ka visam pie vainas ir ļaunie vandālieši. Ļaudis mēļoja, ka tie esot nobūruši Salbedo, kurš nemaz nezinot, kādā bēdīgā stāvoklī ir viņa pavalstnieki. Kamēr greznajā troņa zālē kāzu viesi baudīja tūkstoti gadu vecu elfu dzirkstošo un grieza dejas izsmalcinātos pūķa ādas vakartērpos, ap cietokšņa mūriem sāka drūzmēties tauta. Drīz vien arī pilī varēja dzirdēt atsevišķus saucienus, kas izspraucās caur deju mūzikas akordiem. Tad saucieni pārvērtās vienā skaļā rūkoņā, kas atgādināja milžu bišu stropu. Mūzikanti apklusa. Viesi neizpratnē vērās viens uz otru. Pirmais atjēdzās vandāliešu gvardes virsnieks. Viņš nometa zemē dārgo nāru kristāla  šampanieša glāzi un aši steidzās uz pils mūri dot pavēles saviem rīkļu rāvējiem. Dangāls pēkšņi sajutās visu pamests un vientuļš, neskatoties uz savas daiļās līgavas kompāniju. Brīdi minstinājies, viņš metās uz augstāko pils torni, no kura pavērās labākais panorāmas skats aiz lielā mūra. Palūkojies pa logu, Salbedo gandrīz saļima, viņa ceļgali trīcēja. Kājas pēkšņi kļuva ļenganas kā dižvaržu galerts. Viņš vēlējās aiziet projām vai vismaz aizvērt acis, lai neredzētu asiņaino izrādi, kas risinājās lejā, taču bija sastindzis kā sālsstabs. Pie pils sienām patiešām notika īsts neprāts. Saņēmuši gvardes virsnieka pavēli, ducis tumšo bruņinieku pilnā ekipējumā jāšus iecirtās cilvēku pūlī kā nazis putrā. Milzīgie vandāliešu zirgi ar smagiem pakaviem sabradāja ļaudis līdz nāvei. Asinis šķīda pa labi un pa kreisi. Atskanēja izmisīgi agonijas saucieni. Sākās panika. Zemnieki, cenšoties izglābties no nāvējošās kavalērijas, samīdīja viens otru. Tā bija īsta apokalipse. Ļaunāk nekā kara laukā. Saņēmis pēdējos spēkus, Dangāls cieši sakniebis lūpas apgriezās riņķī un devās lejā pa kāpnēm. Dīvainas, gandrīz sāpīgas intereses vadīts, viņš atvēra lādi ar tēva dāvāto kristālu. Tas bija sašķīdis mazās, neskaitāmās, piķa melnās lauskās.

Pagāja divi gadi, kurus cerību zaudējusī Dangālijas tauta pavadīja sirdi plosošā trūkuma apātijā. Ķēniņš Dangāls ar sievu tika iesprostots mājas arestā. Tas bija sods par viņa vārgo, tomēr cieņas vērto mēģinājumu konfrontēt vandāliešu gvardes šefu par viņa nežēlīgo noziegumu. Vienīgais notikums, kas izkrāsoja Salbedo pelēcīgo dzīvi bija dēla nākšana pasaulē.

Rūpes par mazo mantinieku palīdzēja kaut uz īsiem brīžiem aizmirst par savu un savas zemes nožēlojamo likteni. Diemžēl, līdztekus priekam, pieauga arī Salbedo bažas par dēla drošību. Ķēniņu satrauca, vai tik asiņainie vandālieši nesaskatīs draudus savai varai jaunā prinča izskatā.

Izrādījās, ka Dangāla bažas nebija nepamatotas. Kādu dienu ķēniņu pārsteidza vecā kalpone, kas palīdzēja viņa ģimenei mājas darbos un bērna auklēšanā. Tā bija sieviete stipri gados, kuras dzeltenīgo, pergamentam līdzīgo sejas ādu klāja dziļas rūpju vagas. Viņa savulaik kalpoja arī Salbedo Pirmajam. Amrita - tāds bija viņas vārds, cieši satvēra karali aiz elkoņa, viņas zaļās acis auksti mirdzēja. Tās bija spilgtas gluži kā kaķim tumsā.

"Dīvaini, nekad nebūtu domājis, ka šai vecajai kalponei tik spēcīgs tvēriens,"

izbrīnīts nodomāja Salbedo.

"Klausies mani un nerunā!"

Viņa mazliet šņācot nočukstēja.

"Tavai ģimenei draud nāves briesmas. Vandālieši nevēlas riskēt, atstājot Dangālijas troņmantnieku starp dzīvajiem. Arī tevi un tavu sievu gaida nāve. Vandālija ir sajutusi savu spēku šajā zemē. Viņiem vairs nevajag viltus izkārtni tavā veidolā, lai valdītu šeit."

"Ak, svētie pūķa mēsli, bet kā..."

"Es teicu ciet klusu! Ja rīkosimies ātri, es varēšu izglābt tavu dēlu. Jums ar kundzi, diemžēl būs jāpaliek un jāsagaida savas dzīves gals. Manu spēju nepietiks, lai atbrīvotu visus."

"Bet kā tu spēsi tikt garām sardzei? Un kā tu zini, kas mūs sagaida?"

Dangālam beidzot radās iespēja pārspļaut pāri lūpai tirdošos jautājumus.

"Ak, Dangāl, Dangāl. Vai tiešām tu domā, ka tavs tēvs mani pietuvināja sev tik tuvu, pateicoties manai spējai mainīt bērnu autiņus?

Es neesmu tik prasta, kā tev izskatās. Neviens nav tik prasts. Ja tu būtu vairāk ieklausījies un interesējies par cilvēkiem sev apkārt, tu nebūtu nonācis tik neapskaužamā stāvoklī. Tavs egoisms tev darīs galu. Taču mums nav laika diskutēt, tāpēc runāšu īsi. Esmu pa pusei burve. Manai mātei bija īstas magu spējas, taču arī man ir tikusi kripatiņa viņas prasmju. Es ik pa laikam spēju ieskatīties nākotnē. Es zinu, ka mūsu sargs pēc stundas iemigs. Viņš nakti pavadīja kāršu spēlēs. Ar to pietiks, lai es varētu izšmaukt ar mazu grozu. Neviens nepievērsīs uzmanību kalponei, kas kaut ko nes. Tas taču ir mūsu darbs, vai ne?"

Salbedo nezināja, ko atbildēt. Viņa galva sprāga vai pušu. Prātā šaudījās neskaitāmas domas. Tās sadūrās viena ar otru un visas palika pusvārdā:

"Es vairs neredzēšu savu dēlu! Mēs un mana mīļā Aivaresa.. Varbūt šī sieviete ir jukusi?!"

Taču pavaicāja viņš pavisam ko citu:

"Tu teici, ka spēj ielūkoties nākotnē.. Vai tu zini, kas būs tālāk? Lūdzu, dod man kādu cerību, ka viss šis vājprāts kādreiz beigsies. Ka mans dēls izaugs laimīgākā zemē."

"Vispār, es esmu ļoti uzmanīga ar savām nākotnes prognozēm, jo izpaužot tās, var mainīt arī pašus nākotnes notikumus. Taču būšu žēlsirdīga, zinot tavu stāvokli. Nākotne ir kā miglā tīta bilde, kas atrodas nemitīgā kustībā. Detaļas tajā pazūd. Es varu būt droša tikai par lietām, ko redzu skaidri. Es zinu, ka vandāliešu virskundzība drīz beigsies. Viņi valda iznīcinot un šī iznīcība aprīs viņus pašus. Tauta sacelsies un gāzīs nīsto varu. Tavs dēls spēlēs lielu lomu šajā cīņā. Viņš būs spēcīgs līderis, kas parādīs pareizo virzienu atbrīvošanas kustībai. Taču par karali viņš nekļūs. Apsveicu, tu paliksi uz visiem laikiem vēsturē, kā pēdējais Dangālijas monarhs."

"Ko? Es sapratu, ka manu zemi gaida labi laiki.."

"Jā, tā būs. Dangāliju gaida jauns zelta laikmets, taču tā vairs nebūs karaļvalsts. Šeit, Magu augstienē, dzims pirmā Dangālijas republika."

"Un kristāls? Tas sašķīda pēc tās asisnspirts manās kāzās.."

"Hahahahaa!"

"Vecā, par ko tu smej?"

"Par tavu naivumu, mans draugs, par tavu naivumu. Tu tā arī neizmantoji nevienu no daudzām dzīves iespējām, lai pieaugtu. Tavs tēvs bija varen liels fantazētājs, tu taču to zini. Šis kristāls bija tikai viena no viņa iedomām. Toreiz viņam palaimējās izglābties no alām un viņš radīja šo stāstu. Es, kā magu pēctece, droši varu teikt, ka tur nav ne kripatiņas maģijas. Tā bija tikai skaista mantiņa. Tici man, varu un cilvēku cieņu var iegūt tikai ar smagu darbu un patiesām rūpēm par par apkārtējiem."

A.

[isspskola]

Lauma Lagzdiņa

“Food for the soul”

Līdz ar centieniem atklāties citiem, ir jāpieņem varbūtība tikt ignorētam un sāpinātam. Mani pūliņi kultivēt elastīgu prātu un atvērtu sirdi arvien klūp bailēs no atraidījuma. 

Pirms 3 gadiem manā uzraudzībā nonāca kaķis. Mūsu abu mammas bija kaut kur pazudušas. Viņš joprojām ir tikpat glups un bezkaunīgs kā vecumā, kurā sāku barot ar pudelīti. Ir ļoti grūti viņu nemīlēt, pat ja viņš atklāj manas vājās vietas. 

Atbruņo, skrāpē un grauž, un reizē mīloši spaida ķepiņas uz muguras, lai no rīta pamodinātu.  Lai arī cik centīgi slēpju savas drēbes, viņš atrod veidus kā pārveidot skapi bufetē. Varbūt kādreiz tikšu galā ar šiem aizsargmehānismiem, kurus viņš ir palīdzējis caurumot, bet varbūt iemācīsimies justies nepamesti, kamēr neesam kopā. 

[totalaufwiedersehen]

onkulis garlaikojas, vol. 3: ļenganā mīla

Autora prologs

Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma un vairāku skatītaju daudzkārtējiem, rakstiskiem (un ļoti emocionāliem) lūgumiem sērijveida Autors piedāvā pēdējo un noslēdzošo seriāla "onkulis garlaikojas" triloģijas daļu. 

Jau pēc pirmās sezonas pirmās epizodes (un pēc tam arī pēc otrās - https://totalaufwiedersehen.tumblr.com/post/666137914289340416/onkulis-garlaikojas-vol-2-šmjak-šmjak) publicēšanas bloga redakciju burtiski pārpludināja sajūsmas un abbbrīnas pilnas vēstules no vairākiem Latvijas iedzīvotājiem no gandrīz visiem Latvijas novadiem un ganrīz visām Latvijas lielpilsētām. Dažubrīd interese par onkuļa neticamajiem piedzīvojumiem sasiedza tādus apmērus, ka redakcijai nācās Latvijas pastā pasūtīt vēl vienu, lielāka izmēra pasta kastīti, kur uzglabāt saņemtās vēstules. Redakcijas seifs bija pilns. (Nemaz jau nerunājot par vairāku ārštata pastnieku piesaisti Aizkaukles novadā, kas bija nepieciešama, lai pilnīgi visas interesentu vēstules nonāktu redakcijas rokās, kārtīgi un pareizi.)

Redakcija, lai arī bija gaidījusi paagstinātu skatītāju interesi par seriālu, tomēr saņemtais makulatūras apjoms, ko nu jau var mērīt vairākos centneros, patīkami sildīja sirdi visiem redakcijas locekļiem. 

Redakcija rūpīgi un ar gandrīz milzīgu interesi ir izlasījusi gandrīz visas saņemtās atsauksmes, kritiskās piezīmes un rakstveida orgasmiskos kaucienus. Lēmums bija gandrīz viennozīmīgs - katrs/-a no vēstulistiem/-ēm ir pelnījis/-usi pilnvērtīgu atbildi uz gandrīz visām vēstulēm. Atbildes tiks nosūtītas gandrīz visiem Valmieras novada iemītniekiem gandrīzumā. Īpaši sveicieni Kārsavā neoficiāli reģistrētajai ekosātanistu kopienai (!!!666!!!), kuru dalībnieku / fanu ilustrācijas drīzumā nonāks Baltijas labāko robotu-publicistu rokās. No turienes naudu varēs smelt klēpjiem, slavu un Baltijmas līmeņa atzinību varēs aizsnjiegt un aptaustīt ar visām čaklajām rociņām. Tā kā - gatavojiet savas rociņas, jo arī mūsu rociņas ir garas un taustītkāras. 

Bet tagad vairāk par pašu darbu. 

Ak kungs, triloģijas "onkulis garlaikojas" trešās daļas pirmā un vienlaikus noslēdzošā sērija nepārsteidz, tomēr sniedz parsteidzoši dziļu, plašu un izteikti gruntīgu ieskatu onkuļa dzīvē. Tieši tik daudz, tik dziļi un tik pamatīgi, lai ikviens onkulis, kurš sevī vēl tikai sāk atklāt savu iekšējo onkuli, varētu atrast šai stāstā kaut ko tieši sev praktiski noderīgu. 

Nav nepieciešams īpaši meklēt īpašu onkuli ar īpašām īpašībām, lai saprastu, ka viss stāstā notiekošais var notikt ne tikai tur, kur tas notiek, bet arī šeit, kur tas arī var notikt.

Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, ka pasauli un arī Tēvu zemi ir pārņēmusi lielās dirsas mānija. Pateicoties intensīvam onlainismam, fotogrāfismam un influencerismam, ikviena pat visdīvainākā / kaulainākā / plakanākā dirsa var kļūt par iekārojamu metaforsku persiku, kurā tā vien gribētos iekosties. Vai tā ir globāla dirsas normalizācija? Vai dirsa visur ir tāda, kāda tā ir Latvijā? Kurš (vai kura) ir vislielākā dirsa? - Šie un daudzi citi mazāk svarīgi jautājumi ir ieskicēti Autora jaunākajā bloga ierakstā (sk. zemāk).

Diez vai picas cepšana kādreiz vēl būs tāda kā agrāk...

Jauku skatīšanos!

Juniversālā cieņā un padziļinātā mīlestībā, 

Autors

+++

onkulis garlaikojas, vol. 3: ļenganā mīla

“hey! yo! keptin Džek!”pie sevis dungoja onkulis, kāpjot ārā no vilciena. lielais notikums bija jau pavisam tuvu. spriežot pēc Googel Paps - pāris simt metru attālumā. 

- … iedomājājamie viņš tiešām nopirka viņai šampi! un vēl kādu! nē, nu jāuzteic viņa izvēlība - kā nekā 14 KŽ. un šokolādi arī... vienkārši - pizģec. viņš tiešām domā, ka tas ir proper randiņš, nevis parasta, gaļiska nopišanās - ar bērnišķīgu prieku iekšēji monologoja iekšējais Mārtiņš. 

- NOPISTIES… - iestenējās mr. Pimpis, manāmi satrakojies un sasiekalojies, - ātrāk! davai, ātrāk! gribu.lv! fak!… (erkcijas statuss: 7/10)

onkuls turpināja savu ceļu. laika bija pietiekoši. bija lietus, tomēr bija arī smacīgi karsts. Jūlijs pilsētu un onkui bija paņēmis uz izbrīnu un tieši šobrīd bagātīgi mitrināja. viss pakāpeniski sāka kļūt nepanesami mitrs un lipīgs. (tik mitrs, ka vārdu “mitrs” gribas rakstīt ar vairākiem “r”.) nevarēja arī saprast, vai tas tā ir ok, vai nē, ne pavisam.

steigties nevajadzēja, tomēr satrukums sāka izpausties arvien izteiktāk. atslābt palīdzēja vien pavirša apkārtnes izpēte un cigarete.

Pišanās iela bija lieliska: pilna mazu, jauku arhitektūras brīnumiņu; nelielas, omulīgas mākslas galerijas, kuru skatlogos bija redzamas dažādas banalitātes pakāpes bildītes, kafejnīcas ar variējoši smaidīgiem pensionāriem, karogiem apkarinātas viesnīcu fasādes - tas viss jau kādreiz bija redzēts. pišanās rajons, kurā atradās gala mērķis, bija onkulim labi zināms, tomēr, kur tieši ir 185. mājas numurs, pagaidām vēl bija mistērija…  

tas, kas savukārt nebija mistērija, bija tas, ka šis bija viens no de-luksīgākajiem pilsētas rajoniem. tas lika onkulim cerēt, ka veiksmīgai randiņa norisei izvēle ir kritusi uz vislabāko iespējamo dirsu. galvā jau skanēja fanfaras, siekalu šļakatas, kā arī izspēlējās krāsaini scenāriji par laisku kopīgu pīpēšanu un šampaniešanu gan pirms, gan pēc nu jau eksistenciāli nepieciemās ejakulācijas. (erekcijas statuss: 8/10)

pārsteigums nebija ilgi jāgaida. sākumā negribējas pat ticēt, - numur185 ir viena no estētiski vājprātīgākajām ekām šajā lokācijā. kaut kas no padomju brutālisma, kaut kas no Austrumeiropas pojhujisma, kaut kas no 90.-to gadu aizrautīgajam kapitālismam raksturīgās kņauzerības. pelēka, neizteiksmīga ēka, kuras izteiksmīgumu pakāpi raksturoja tieši kontrasts ar pārējo arhitektonisko vidi, kurā bija paredzēta vakarēšana. 

vajadzēja uzpīpēt. visi aizrautīgi čalojošie iekšējie personāži bija apklusuši saldās mīlas gaidās, jo nupat, nupat tam visam bija jāsākas.

kodu panelis ar dzīvokļu zvanu pogām iezīmēja priekšspēles sākumu. pogas bija pamatīgi nolietotas, un pats pogu panelis rūpējās Černobiļas sajūtu: šķiet, ka pogas uz paneļa bija gan dedzinātas, gan "notegotas", gan mērķtiecīgi smērētas ar onkulim nezināmām substancēm. vienvārdsakot, lai atrastu Džūlijas dirsu uz paneļa, nācās iziet uz kompromisiem gan ar estētikas, gan higiēnas standartiem. 

- davai, davai! saņemies! atceries, kāpēc tas viss, - skubināja Pimpja kungs, - NO... PI...

- jā, jā. zinu, jau zinu. nopisties… vajag nopisties. ko gan es bez Tevis darītu, Pimpja kungs...

dzin-dzinn... dzinn-dzinn!... 2 pogas spiedieni, durvis atvērās, un priekšspēles 2. daļa varēja sākties.

skatam pavērās Purvciema cienīga kāpņu telpa ar attiecīgu omulības un estētikas līmeni. ceļš pa trepēm uz augšu ne ar ko īpašu neizcēlās. atmosfēra atgādināja lēta, vidēji vienaldzīga hosteļa "interjeru", kurš gaidīt gaidīja savu pirmo un vienīgo eirororemontu. “uhhh… tas laikam tā arī domāts," nodomāja onkulis un kāpa tik augšā uz 3. stāvu.

-  jā!... jā!... ahh, jā! - kunkstēja iekšējais Mārtiņš. izklausījās, ka viņš jau ir tuvu pats savam iekšējam iekšējā Mārtiņa orgasmiņam.

negaidīti onkuli 3. stāvā sagaidīja vēl viens onkulis, kurš uz sveicienu svešvalodā atņurdēja kaut ko kaut kādā citā svešvalodā. 2. onkulis pīpēja un kaut ko dročīja Wacapā. pēc neveiksmīga mēģinājuma izpiest no otra onkuļa atbildi uz savu dežūrsmaidu, onkulis devās garām otram onkulim, kur pāris metru attālumā jau vīdēja durvis ar nepieciešamo numuru. (erekcijas statuss: 6/10)

zvans pie durvīm...

durvis atveras, un onkuļa priekšā atklājas tieši tas, par ko viņš bija sapņojis un redzējis - viss kā dirsas servera sludinājumā... urā!...

nē… ko?... a?...

nu, protams, ka nē. nē, nē, nē un vēlreiz - nē. 

(erekcijas statuss: 4/10)

- wtf... ?!?! - noņurdēja Pimpja kungs, manāmi sašutis. - kas pie velna ir šis?!?! šī tāču.. ir pilnīgi cita dāma... pilnīgi cita dirsa!… nu, bļeģ!...

- ha-ha-ha! - histēriskos smieklos uzsprāga Iekšējais Mārtiņš. - uz-me-tiens! UZ! ME! TIENS! - viņš turpināja.

trīcošām rokām un samocītu smaidu onkulis pastiepa roku, lai atbildētu uz meitenes smaidu. pēc īsa, bet pamatīga sākotnējā šoka, mēģinot sevi mentāli ievirzīt atpakaļ daudz maz pieņemamā formā, kad būtu iespējams vismaz sākt kaut kāda veida sarunu, onkulis uz meitenes "hai" atbildēja ar vidēji samocītu: "yū mast bī Džulia, rait? nais tu mīt jū.”

lai saruna turpinātu kaut kā raisīties, onkulis iedarbināja savu labāko uz to brīdi pieejamo smool-tolka endžinu.

- apartment nais. dū jū liu hier?

nekavēljoties sapratis, ka runa taču nav par dzīvokli, bet viesnīcveidīgu protobordeli, onkulis turpināja, kamēr Iekšējais Mārtiņš jau konvulsīvi raustījās smieklos, bet Pimpja kungs feispalmoja sevi un gluži vienkārši dusmojās. (erekcijas statuss: 0/10)

meitene bija izdarījusi savu mājas darbu: “ģērbusies” darba formā, glīti sasukātiem matiem un pārspīlētu meikapu viņa bija parūpējusies, lai radītu par sevi maksimāli labu iespaidu. mulsināja vien fakts, ka ķermeņa proporcijas un sejas konfigurācija vien pavisam nedaudz atgādināja Internetā redzēto un cerēto. meitenes plusSize tipa augums, ko papildināja prāvas, nokarenas krūtis un tām attiecīgi proporcionāla dirsa, bija pamats zināmām šaubām par to, ko ar to visu darīt, ņemot vērā, ka Misters Pimpis bija iegrimis totālā depresijā un atteicās sadarboties…  

- pis nahuj no šejienes! ko tu dari? tas taču ir totāli kukū! es to vienkārši nedarīšu, - viņš paniski čukstēja.

- pag, pag, pag! es esmu Tarzāns, viņa ir Džeina, repsketīvi, Džūlija. es to varu. es to izdarīšu.

- tu esi sajucis prātā. apskaties, kā viņa izskatās! tu taču redzi, ka tā nav tā dirsa, ko pasūtījām. tā nav tā dirsa, kuru mēs sarunājām! tu vari to darīt, bet es to toč nedarīšu, - psihoja Pimpis.

- es Tev neticu, jo tev vienmēr viss ir izdevies. dažkārt - pat pārāk labi. tagad, lūdzu, klusumu, man vajag koncentrēties un parunāt.

- okej… veiksmi! es gribu šito redzēt, - sarkastiski atcirta Misters Pimpis, kam piebalsoja arī Iekšējais Mārtiņš, kurš tieši kā bija atjēdzies no kārtējās smieklu histērijas un nu ar interesi vēroja tālāk notiekošo.

nelielajā istabā bija liela gulta, kas izskatījās pieņemama gan no komforta, gan higiēnas viedokļa. aizkari bija daļēji aizvērti un uz gultas atrdās sporta soma un mētājās pāris apģērba gabali. ja istabā nebūtu ar polietilēnu apvilkta atsevišķa kušete, kuras virzienā norādīja istabas iemītniece, un onkulis jau paklausīgi virzījās turp, lai tur noliktu savu dirsu, tad varbūt telpas vaibs arī neatgādinātu andergraund veterināro klīniku, kuras specializācija ir vidēji lielu suņu kastrēšana mājas apstākļos.

bija aizritējušas pāris minūtes, un onkulis pamanīja, ka vakara piedzīvojuma parnere ir iegrimusi ziņu apmaiņā ar kādu personāžu tālrunī. nabija īsti saprotams, kādā valodā saruna notika, bet plašais un specifiskais līdzskaņu lietojums lika domāt, ka runa varētu būt par kādu no Austrumeiropas slāvu cilmes valodām.

onkuļa galvā viss saslēdzās: daudz bija dzirdēts par slavenajām Autrumeiropas (piespiedu) prieka meitām galvenokārt no Rumānijas un / vai Bulgārijas, kuras devušās apgūt jaunus tirgus un jaunus (?) pimpjus Rietumeiropā. spriežot pēc Džūlijas ķermeniskajām īpatnībām un mēles lunkanismu, izrunājot “r”, “k” un “l”, bija skaidrs, ka darīšana būs ar kādu no Austrumeiropas dirsām… nu jā… bet gribējās ta tomēr kaut ko vietējā sortimenta… vells!… nu neko - kas jādara, - jādara.

onkulis izvilka no somas jau laicīgi sagatavotu aploksni ar 150 KŽ un pasniedza to dāmai kopā iegādāto burbuļvīnu. nepameta sajūta, ka tas ir totāls overkills, ņemot vērā apstākļus (un iekšējā Mārtiņa ķiķināšanu). šaubas, bažas par potenciālo penetrāciju periodiski nomainīja bezcerība  un panika no Mistera Pimpja puses. 

- nu kā?… kas vispār notiek? ko tu dari? - viņš vaimanāja.

- eu! Pimpi! saņemies! šī ir mūsu iespēja. esi spēcīgs! esi stingrs!

- plīz! hier! - ierunājās Džūlija un norādīja uz medicīnisko kušeti istabas tuvākajā stūrī.

onkulis paklausīgi novilka mēteli un atstutāja savu dirsu uz kušetes malas. 

- hau about zi bed? - jautāja onkulis un ar savu skatienu norādīja uz lielo gultu, kura acīm redzami bija potenciāli ērtāks variants jebkāda veida seksuālajām aktivitātēm.

- noo, - atteica Džūlija, - ic for mī. ai slīp zēr, bat for vork - ic hier, - skaidroja meitene un atkārtoti māja kušetes virzienā.

no problemo. tālāku argumentu trūkums bija paralizējošs. pie tam onkulis vēlējās nodemenstrēt savas labākās, džentelmeniskākās kvalitātes, tāpēc bez ierunām nolēma turēt Džūlijas vēlmes godā. tātad - suņu kastrēšanas kušete it is. 

“aiziet jūriņā..” pie sevis nodomāja onlkulis un pēc viennozīmīga mājiena no Džūlijas puses novilka visas atlikušās drēbes un atlaidās uz darba galda. 

nekas neliecināja, ka Misters Pimpis ir gatavs darbam… arī pēc man kad bija nonācijas Džūlijas maigajās rokās, kura gādīgi to ietērpa gumijas kažociņā un sāka naski to sūkāt.

gan onkuļa gan Mistera Pimpja prieks par to bija visai ierobežots. lai arī tīri fizioloģiski erekcijas potenciāls šeit bija liels, tomēr tā periodiski te daļēji parādījās, te - atkal noplaka. nepalīdzēja arī rotaļas ar Džūlijas bagātīgajiem krūšu un tauku krājumiem. onkuļa rokas iegrima Džūlijas miesā kā mīklā, ko mīca tikko pamodies maiznieks pirms pirmās kafijas. brīžiem likās, ka meitenes krūtis kā baltas smiltis iztecēs uz grīdas caur onkuļa pirkstiem, kamēr Misters Pimpis kā nožēlojama garnele mēģināja savākties. Misters Pimpis izskatījās, kā smagi atkarīgais, kurš, sarāvies embrija pozā, piedzīvo kārtējo “lomku” epizodi. tik ļengans onkuļa pimpis šķiet nav bijis nekad. liekas, ka tas bija atklājis jaunu ļenganuma dimensiju, kas pēc savām fizikālajām īpašībām nu atgādināja tikko izvārītu ķīniešu nūdeli.  

onkuļa vafene savā spriganumā un entuziasmē nu nekādi nevarēja sacensties ar Džūlijas mēles un lūpu mērķtiecīgumu. viņa patiesi centās, kas lika onkulim justies vēl dīvaināk. 

iekšējais Mārtiņš bija ieņēmis novērotāja pozīciju kaut kādā onkuļa psihes stūrītī, kur, murrājot un smīkņājot, klusi vēroja notiekošo ar glāzi remdena piena rokā.

šķiet, ka bija pagājusi mūžība, un meitenes pašaizliedzīgā cīņa ar ļenganumu sāka nest pirmos augļus. Pimpis bija sasniedzis mērenu tvirtuma pakāpi (3/10), lai vismaz mēģinātu izveikt penetrāciju. (Urā?!)

kā jau minēts, Džuliju Jēzus visvarenais bija bagātīgi apveltījis ne tikai ar trenkām krūtīm, kuras atgādināja puspiepildītus rozīņu maisiņus, ber arī ar dirsu no citām planētām. dotajos apstākļos, kad šī dirsa bija nonākusi Pimpja orbītā un spēcīgi gravitalizēja pseidoerekcijas virzienā, par ļaunu nenāktu ne tikai pilnvērtīga un nikna erekcija, bet arī atbilstoši vafeles izmēri ar starpgalaktisku tvērumu. diemžēl situācija tur un tad bija izteikti par sliktu onkulim - pimpis joprojām mēģināja mēģināt, kamēr Džūlija entuziastiski un mērķtiecīgi stutēja savu dirsu abet tieši virsū Misteram Pimpim, lai noslēgtu darījumu.

- aaau… uuuuu… ahhh… jāaaa… pišanās… - kunkstēja onkulis un ar bažām mēģināja atcerēties uzvelkošākās un intensīvākās pišanās filmas, kuras viņš vērojis savos daudzajos ekrānos. tikmēr mr. Pimpis, kurš turpināja piedzīvot fragmentāras entuziasma epizodes, jau bija nokļuvis Džūlijas Bermudu trijstūrī. gluži kā tādā halucinogēnā sapnī Pimpja kungs te zaudēja, te atkal atguva savu apziņu. novērojumi no onkuļa puses tikai padziļināja šaubas par notiekošā lietderību. 

jāšanās bija sākusies. i-go-go!

protams, ka pišanās ir pišanās, un tā vienmēr būs saistīta ar zināmu prieku un līksmi, tomēr sāka likties, ka lēni un pakāpeniski šī penetrācijas akcija biju kļuvusi par dīvainu s&m tipa piedzīvojumu. nebija vien skaidrs, kāds ir lomu sadalījums. lai arī onkulis naski spaidīja un mīcīja Džūlijas krūtis cerībā uz zināmu iedvesmas pieplūdumu, tomēr tas strādāja ne visai labi. gluži kā picas mīklu, uz kuras pēc tam bija plānots biezā kārtā uzklāt tomātu mērci, onkuļa rokas aiztika un bakstīja visus Džulijas tauku noslāņojumus. kamēr tas viss norisinājās nosacītajā “otrajā stāvā”, kuru periodiski papildināja abpusēja mēles sūkāšana un apmaiņa ar siekalu straumēm, onkulis ar grūtībām bija spējīgs ieraudzīt jebko kas atgādinātu Džūlijas mīlas trijstūri “pirmajā stāvā”. bez jau minētajiem mīklas ruļļiem, kuri meta ēnu dāmas uz šo stratēģiski nozīmīgo ķermeņa daļu, to ielenca arī mistiska, melna bieza migla, kura padarīja jebkuru domu par ieniršanu saldās mīlas okeānā arvien apšaubāmāku, nemaz jau nerunājot par Pimpja izmisīgajām raudām. tās nebija grūti dzirdēt pat caur dāmas čaklo, iedrošinošo stenēšanu, lai gan onkulim bija skaidrs, ka ar tik ļenganu vafeli pisties nav nekāda prieka nevienam. “bļe, šī nav aršana,“ pie sevis nodomāja onkulis un pēc pāris bonusa grūdieniem palūdza Džūlijai beigt jāšanos.

- finiš? - jautāja Džūlija, un kāpjot nost no kušetes atbrīvoja gan onkuli, gan Misteru Pimpi no pazemojošajām ciešanām, kuras solījās kļūt vēl neciešamākas. bija jārīkojas. bija jārīkojas nekavējoties. šitā bezjēdzīgā pišanās bija jāizbeidz.

- no, ai džast tajerd, - nomurmināja onkulis, - bat senk jū. end sorī. ai go nau.   

Pimpis izskatījās samocīts un noskumis. pēc viņa neverbālās valodas spriežot, viņam bija nepieciešama īsta mīlestība un gādīgas rokas, kuras parūpēsies par viņa nākotni, patīkami un pa īstam.   

īsas, formālas atvadas.

apmulsums un frustrācija. 

pa ceļam uz vilcienu onkulis pie sevis sāka domāt, vai šis varētu būt tas, kā visi suņi jūtas pēc kastrācijas…  

vau, vau.

Autors (j)

[suicideblues]

Atceros, kad Tu rakstīji, ka mājās vairs nejuties kā mājās. Fiziski dzīvoji ar kādu kopā, bet beigās biji viena. Priecājos, ka esi atradusi savu vietu, kuru tagad vari saukt par mājām. Domāju, ka esi laimīgāka esot viena, bet tomēr ar savu vietu. Tev apkārt ir cilvēki, kuri vairs neliek justies pazudušai un vari veltīt laiku sev.

Šobrīd fiziski esmu mājā, bet garīgi, dvēseliski un ar sirdi neesmu vairs šeit. Nespēju koncentrēties, dzirdu tikai fonā skaņas, kad kāds runā, bet izteiktajiem vārdiem nav nozīmes, tie ir tukši.

Kādu laiku atpakaļ dzirdēju šo dziesmu. Ja ieklausies, iespējams, dzirdēsi par sevi. Sākumā ģitāras solo ar laiku liksies vienmuļš, bet tas ir ideāls "build up" līdz 02:30. Man personīgi parādījās zosāda.

[lietuvens]

ak dievs es esmu tik laimiga es saligu mieru ar helenu mes atkal draudzenes pat jokojam kaa vinai auguma braucu piipeejaam pie loga kopaa katrinas dzivokli vakar tur paradijos ar tiesi so planu un pie reizes satiku ari neredzetos draugus un cuvakus nikolu beati patriciju kateinu zeldi heleeenuuuu pat chiba un krisjans un paskix izskatijas kaut biskit priecigi mani redzet un tas man tik loti sirdi slidija ar rigu sajuta kaa kad no vecakiem izvacies un attiecibas uzlabojas :Dd

bet isteniba pirms si diena bij riktigi dark kad satiku markusu un nelliju lai datoru dabutu un vini jokoja par to kaa markusam bija leekme kad vins 2 dienas pisa spidu pec kartas un kaa peedeejaa lieta ko vins atceras ir bita taisisana ar liniju blakus bet nellija atceras kaa vins kratijaas un zils palika un markuss negrib iet pie arsta jo vinam zb aarsti rokas kuru vins salauz operacijas deel ha ha haha atvadijos novelot lai vini mos no tam lekmem izvairas ir labak lad tadu nav

es saprotu ka ta vairs nav mana vieta

[oldsoulperson]

2024.gada 17.augusts [papildināts]

bāc! reāli, bāc! es nezinu ar ko, lai es sāku! es esmu šokēta un tas būtu maigi teikts! šorīt braucu mājās no dežūras, šķita, ka ieraudzīju Tevi, pildot darba pienākumus, iespējams, sajaucu. izlasot Tavas dienasgrāmatas, es īsti nesapratu, kur tad Tu īsti tagad strādā. neslēpšu, ka būdama Limbažos, ieraugot dienesta auto, kaut kur klusībā ceru, ka brauksi Tu, zinu, ka izklausās pavisam dīvaini, bet tas tā ir bijis vienmēr!

esmu pēc 24h maiņas, neesmu gulējusi ne minūti, bija traki. esmu ļoti nogurusi. man vajadzētu pagulēt, jo man pēc 2h ir jādodās uz Rīgu. apmeklēšu ar draudzenēm Dona koncertu. draudzenes uz dzimšanas dienu uzdāvināja biļetes. braucam visas kopā - gandrīz kā tradīcija būs iegājusies. šķiet, ka šis ir 3. koncerts, kur visas dodamies kopā!

atzīšu, šodien iedomājos ienākt šeit, un nē, nekad neesmu izdzēsusi šo aplikāciju, jo vienmēr zināju, ka šeit mūs abus kaut kas vieno, kaut kur dziļi sirdī ticēju un zināju, ka Tu kādu reiz šeit būsi, vienalga, pēc gada, diviem, desmit!! bet zinu, ka būsi!

un to, ko es ieraudzīju, izmantoju savu gulēšanas laiku, lai to visu izlasītu. es izlasīju tavas dienas grāmatas. es raudāju.

es apsolu, ka pēc koncerta, nākamajā dienā ienākšu šeit pastāstīt, kā man iet un atbildēt uz visiem Taviem jautājumiem!

saudzē sevi, Tu esi vajadzīgs bandītam!

plkst. 14.25. braucu ar autobusu uz Rīgu. negribu pati braukt ar auto pēc dežūras un domāt, kur tajā biezoknī noparkoties. bet es tik ļoti izbaudu to procesu, kad varu vienkārši sēdēt, ielikt austiņās savas mīļākās un skaistākas dziesmas un vienkārši neiespringt. ļoti reti tā sanāk, bet man patīk! man šobrīd austiņās skan creed - with arms wide open, pēdējo divu gadu laikā, esmu baigi iecienījusi šo grupu, kā arī bryan adams esmu tik daudz sākusi klausīties, tikai man bija ļoti skumji, ka man nebija ar ko kopā aiziet uz bryan adams koncertu, kad viņš nesen bija arēnā rīga. sameklē un paklausies creed, varu ieteikt savu top 3, kā jau minēju with arms wide open, one last breath, my sacrifice. es esmu pārliecināta 100% par to, ka Tev patiks! mani ir pārņēmusi vēl nebijusi sajūta, bet tas man nav nekas jauns, ka Tu esi cilvēks ar tādu zelta sirdi, kuru es, iespējams, esmu salauzusi savā veidā un nav tā, ka man par to būtu vienalga un ticu, ka man par to bumerangs jau ir atlidojis vairākkārtīgi atpakaļ!

teikšu, kā ir. man neiet labi. man iet smagi, es necenšos to izrādīt. bet es noprotu, ka esam diezgan vienlīdzīgās dzīves sajūtās, nosacīti! pagaidām īsi un konkrēti. esmu viena, esmu pārvākusies, man ir ļoti grūti, es eju pie psihologa.

es gribētu Tevi satikt, ja arī Tev ir vēlme parunāties. ja nē, es sapratīšu, turpināšu žurnālu un kādu dienu tāpat zinu, ka satikšu un varēsim parunāt, pat, ja vairs man neuzticies, tad vienkārši priecāšos dzirdēt visu, ko vien vēlēsies man teikt.

noskaņošos koncertam un kā jau minēju, rīt, pieķeršos šim un centīšos atbildēt uz visu, man ir daudz jautājumi arī Tev! lai mierīga maiņa, saudzē sevi!

[eternalatmn]

atdotu sirdi par ceriņu klēpi. balstīts patiesos notikumos. pie nosalušiem pirkstiem, jānāk ar siltumu nevis priekšmetiem. ziema tomēr. tagad ir silti un takas smaržo. vēlos ienirt mazos lillā ziediņos. vakar noskatījos sapņu tulkotāju sektu. baigais mudžeklis. skaists stāsts par senu tautu. ik pa brīdim atziņa kā nazis ieduras tieši sirdī. par tiem sapņiem un papagaiļiem jau nu vispār. brīžiem tāds mudžeklis, ka šķiet, esmu realitātē, ne teātrī. viss tas haoss atgādina par pasauli man apkārt. par visām sāpēm un dusmām. izrāde skatās man acīs un platu smaidu rāda - re, re, tu arī esi tāda, kā visi citi. varbūt mums vienkārši jāizmirst kā hazāriem un zeme beidzot varēs uzelpot. bet kamēr esam šeit, nāc ar ceriņiem.

[dinozaurs]

Skumjāks Pavasaris par šo, nav bijis.

Atnāca vakarā, kad tumsa mijās ar krēslu un paņēma pie sevis vienu sirsniņu. Trauslu un maigu, kā visi tikko plaukušie ziedi. Visas mīkstās nopūtas, visu sāpi, visas negulētās naktis un svētākos miegus, visu būtību, Pavasaris paņēma sev. Teica, lai nāk līdzi, ka mierīgāk tagad būs. Tavu lauvas sirdi ar visu pasaules mīlestību iekšā, tagad glabās visi Tavi mīļākie cilvēki. Viņi nesīs Tavu sirdi savās krūtīs. Tā pukstēs viņu ritmā.

Pavasaris ieaijāja mūžīgā miegā mazu sirsniņu, dāvāja skaistākos sapņus, kas vien uz pasaules ir un noguldīja zem savas ābeles. Apsolīja sauli un siltumu, kas nekad nebeidzas, ābeļziedus un mīkstu zāli, kur atpūsties, kur tagad var nolikt galviņu. Un, kad nāks visskaistākie saulrieti, mantijās ģērbti mākoņi un viss būs tikai tīra zelta gaisma, viņi zinās, ka Tu neesi tālu, bet tepat, katrā skaistajā brīdī, tuvu pie sirds.

[jauniekartupelisi]

21. Jauns gads...un tas arī viss

Satikos ar ķirurgu, parunājām. Viņš nav starā. Teica, ka pacels manu gadījumu konsīlijam. Pacēla. Pēcāk zvanīja un teica, ka gribot mani likt atkal slimnīcā. Sarunājām, ka pēc svētkiem 02.01.2024. sazvanīsimies un tad mani uzreiz liek slimnīcā.

Šodien ir 02.02.2024. un es joprojām neesmu bijis slimnīcā. Nav tur vietas man. Vienreiz, kad vieta atradās, man pašam nācās viņiem atteikt, jo tad nevarēju tikt. Bet pārējā laikā vietu nav. Tad vēl pamanījos apslimt un man draudēja, ka mani ieliks izolatorā, pirms kaut ko sāks pētīt ar visu šito padarīšanu. Vakar sazvanījāmies un izskatās, ka nākampiektdien beidzot likšos slimnīcā. Prasīju, ar cik ilgu laiku jārēķinās. Teica, ka parasti neesot ilgāk par nedēļu. Tātad, piektdien ieguļos, sestdien un svētdien vienkārši pūstu tur un jūku prātā, un tad ceru, ka no pirmdienas viss ātri un operatīvi, lai varu tikt no turienes laikus prom…

Es laikam esmu jau noguris no visa šī. Ar “šo” domājot to, kas mani te beidz nost.

Kopš, šķiet, oktobra, es jau vairs nezinu, sprandas sāpes ir atgriezušās ar uzviju. Sāp katru dienu, visu dienu, visu laiku. Sprandas sāpes visai regulāri pāriet galvassāpēs. Ja cenšos ar sāpēm cīnīties, labākais, ko varu dabūt gatavu, ir, ka sāpes mazāk traucē kaut ko darīt. Bet tā īsti nekad nepāriet. Man vakar jautāja, kādas ir tās sāpes un labākais salīdzinājums, kuru varēju atrast, ir, kad tu aizej uz smagās mūzikas koncertu, divas stundas pavadi hardkorā headbangojot, un tad nākamajā rītā katra galvas kustība rada sāpju šautru, kas kaut kur no galvas vidus, iziet cauri kaklam un eksplodē kaut kur vietā, kur kakls pāriet rumpī…Nu, vai arī tas pats, tikai otrā virzienā.

Tās nerimstošās sāpes ir mani nomocījušas. Ir dienas, kad baterijas kapacitāte ir uz kādiem 15%, bet neviens jau nekādas atlaides nedod. Kā reiz, aizvakar ar tādiem 15% nostrādāju 14h pie datora, kaut viss ko gribējās, bija apgulties un…viss.

Man šķiet, ka tā konstantā sāpēšana ir sākusi arī mazliet nomocīt motoru (sirdi). Es nekad savā mūžā nebiju jutis sirdi (jo man tādas nav, haha). Bet pēdējos laikos, dienās kad esmu ekstra nekāds un sāpes ir ļoti prominentas, es…jūtu savu sirdi. Es jūtu, kur viņa ir, es jūtu, ka viņa cenšās darīt savu darbu, bet man šķiet, ka viņai iet grūtāk kā agrāk, un tāpēc es viņu jūtu. Pretīga sajūta.

Jebkuri gājieni kaut kur, kļūst arvien grūtāki un grūtāki. Es esmu noguris jau sataisoties, lai ietu ārā. Jau pēc īsa noietā gabala, esmu aizelsies, sirds dauzās, galva reibst un acis vairs lāga nerāda. Paejot vēl nedaudz, enerģija sāk pazust pavisam. Kājas iet ķīselī un sajūta ir tāda, kad esi pāāāāāāāāmatīgā ķirsī un ej kaut kur. Kad katrs solis prasa piepūli, un Tu ar savu neskaidro skatu, lūkojies, vai kaut kur nav kāds soliņš vai maliņa, kur piemest pakaļu, jo ilga tā iešana vairs nebūs. Vai arī tas es vienīgais esmu bijis tādā lupatā?

Kā pateikt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ja arī līdz šim aprakstītais, nav par to pārliecinājis? Es kino neesmu bijis kopš 6. decembra. Kad nestrādāju pie datora un guļu gultā, nav apņēmības pieķerties kādai filmai. Es nespēju sevi veltīt, lai kaut ko nopietni uzkapātu uz Xboxa vai Switcha. Ja nu sadūšojos, es ieslēdzu konsoli uz kādu pusstundu un pēc tam man vairs nav iekšās ar to ņemties, un izslēdzu ārā. Man nākamnedēļ, pirms slimnīcas ir kaut kā jātiek uz kino, lai vēlreiz uz lielā ekrāna redzētu Denī Vilnēva 2021. gada Dune. Kaut kā man būs tam jāsaņemas un to jāizdara. Es nezinu, kā, bet, fucking, hell, es sevī būšu super-vīlies, ja neaiziešu.

Un, lai tam visam uzsietu galā skaistu bantīti, man jāatzīst arī, ka ir tomēr mīziens no tās gulšanās slimnīcā. Pirmajā reizē tas bija, lai varbūt saprastu, kas ar mani vispār notiek. Bet šoreiz tas ir vairāk lai saprastu, tieši, cik slikti ir, un, vai kaut ko var darīt lietas labā. Un kaut kāds mazs lizard-brain gabaliņš liek aizdomāties par to, vai es maz tikšu no turienes ārā. Stulbi tā domāt, bet, ja nu mani apskata, saprot, ka ir auzas un mēģina kaut ko saglābt…bet neizdodas? Tas ir tas, kas man traucē vakaros aizmigt, modina no rītiem un, tīri profilaksei, iegāž pa pauri arī pa dienu. Paldies par uzmanību!

[soraksans]

Austrumu horoskops Koka pūķa 2024 gadam.

Pūķa gada būs fantastisks tiem, kam patīk veidot grandiozus neiedomājamus projektus un tic brīnumiem, un mazdrusciņ ne sava ādā jutīsies tie, kuri pieraduši pie kārtības un plāna.

Pūķa gadā dzimušie (1952.,1964.,1976.,1988.,2000.,2012.,2024.)

Pūķis būs aktīvs, viņam izdodas būt notikumu epicentrā. Šogad tas priecēs cilvēkus sev apkārt un realizēs neiedomājamus projektus. Pūķis būs pārliecināts par savu taisnību un atklāts, kas padarīs viņu par neaizstājamu līderi. Īpaši maijā, viņš būs neaizvietojams. Oktobrī realizēsies daži iesāktie, grandiozie projekti.

Čūskas gadā dzimušie (1941.,1953.,1965.,1977.,1989.,2001.,2013.)

Čūskai visumā vētrains gads, jo Pūķis māk sacelt pat vētru ūdens glāzē. Bet Čuska ir gudra un zin, ka nedrīkst paļauties tikai uz veiksmi un sapņiem, kā to gribētu Pūķis, ja Čūska paliks uzticīga sev, saviem dzīves principiem, tad būs vinnētāja. Jo tikai viņa pati zin, kādi ir viņas talanti. Jūlijā, jāpievērš uzmanību veselībai.

Zirga gadā dzimušie (1942.,1954.,1966.,1978.,1990.,2002.,2014.)

Šogad aizraujošs notikumiem bagāts gads. Pūķis, ļaus Zirgam izpausties, abi ir ļoti aktīvi un enerģijas pilni. Zirgs pārāk daudz strādās, tāpēc jāpievērš uzmanība veselībai, īpaši uz gada nogali. Varētu padzert kādus vitamīnus vai zāļu tējas. Būs pa kādai ķļūdai, bet viss tiks uztverts ar humoru, tāpēc nekāda stresa šogad nebūs.

Kazas gadā dzimušie (1943.,1955.,1967.,1979.,1991.,2003.,2015.)

Labu iespēju gads, viens labums, nāks aiz otra, viena iespēja aiz otras, galva reibs no piedāvātā. Labi, ka Kazai ir laba intuīcija un viņa laikus sapratīs, ka nevis, ko piedāvā ir noderīgs. Censties visus savus noslēpumus neapspriest ar kuru katru. Labi, ka ir drauga plecs, kuram var izkratīt sirdi. Īpaši jauzmanās ar atklātību aprīlī. Un jūnijā pievērst uzmanību veselībai.

Pērtiķa gadā dzimušie (1944.,1956.,1968.,1980.,1992.,2004.,2016.)

Labs gads mācībām un jauno teoriju apgūšanai, profesionālai izaugsmei. Ar saviem plāniem nevajadzētu plātīties, bet klusām realizēt. Jāmēģina atrast zelta vidusceļš. Pērtiķis vienmēr ir bijis sabiedrības mīlulis, šogad, jāpiebremzē, vairāk jāvelta sevi ģimenei un mājām. Aprīlī ienāks prātā trakas idejas, bet ja pareizi būs atrasts ceļš, tad realizēsies gada nogalē.

Gaiļa gadā dzimušie (1945.,1957.,1969.,1981.,1993.,2005.,2017.)

Gailim labs gads, lai visi novērtētu viņa veikumu. Vienam paaugstinajums darbā, otram jaunuzcelta māja, vēl kadam ģimenes pieaugums. Gailis šogad var lepoties, viņs pats stradā ļoti uzcītīgi un prasa perfektu precizitāti no citiem. Iepriekšējo gadu krājumi, šogad divkāršosies un vienkārši var uzsist sev uz pleca un paslavēt. Pūķim arī patīk Gailis, tāpēc šogad viss izdosies.

Suņa gadā dzimušie (1946.,1958.,1970.,1982.,1994.,2006.,2018.)

Sunim ar Pūķi vienmēr domstarpības. Šogad jāpieņem, ka viss tik ātri neveiksies, kā gribētos, jābūt piesardzīgam ar visu jauno. Jātaupa veselība un jācenšas nestrīdēties ar visiem par katru sīkumu. Aprīlī varbūt izaicinājums, kuru ļoti mierīgi ir jāuztver. Decembrī varbūt nopietnas veselības problēmas.

Cūkas gadā dzimušie (1947.,1959.,1971.,1983.,1995.,2007.,2019.)

Visai laisks gads. Cūka negrib domāt par darbu, negrib domāt par māju, gribās, lai viss notiek pats no sevis.Tiem, kam maciņš atļauj, tā arī var darīt. Bet pārējiem, tomēr ir japastrādā un jāpiedomā, pie tā ko dara. Jāuzmanās maijā no konfliktiem un strīdiem. Jūlijā jāpiedomā par veselību. 

Žurkas gadā dzimušie (1948.,1960.,1972.,1984.,1996.,2008.,2020.)

Ļoti labs gads, lai iekrāto informāciju tagad liktu lietā. Kāds uzrakstīs biogrāfiju, kāds romānu. Žurka šogad jutīsies, kā uzvarētāja, jo Pūķis pavērs vēl neiedomajamas iespējas, tikai laicīgi tās jāpamana un tik uz priekšu. Labs gads tiem, kas grib mainīt dzīvesvietu. Septembrī jāuzmanās, lai neiekristu krāpnieku nagos, bet kopumā viss būs labi. 

Vērša gadā dzimušie (1949.,1961.,1973.,1985.,1997.,2009.,2021.)

Konservatīviem Vēršiem smags gads. Jāmēģina atrast līdzsvaru starp jaunām idejām un taustāmajiem darbiem, ja sanāks, tad šis gads nebūs tik briesmīgs, kā var šķist pašā sākumā. Šogad nedrīkst steigties, visu, ko dara ir vairākas reizes jāapdomā. Vērsim ir daudz labu īpašibu, šogad tās nedrīkst pazaudēt. Augustā, nedrīkst pārslogot sevi ar darbiem. 

Tīģera gadā dzimušie (1950.,1962.,1974.,1986.,1998.,2010.,2022.)

Šogad Tīģerim mazliet jāpiebremzē un jāpiedomā pie savas darbības. Vajadzētu apgūt ko jaunu, kas lieti noderēs turpmākajos gados. Jāiemācās redzēt un pielabot savas kļūdas. Bet kopumā, ja Tīģeris tiks ar saviem uzskatiem galā un būs atvērts jaunajam, tad ieguvēji būs visi. Martā un maijā jāpievērš uzmanība veselībai.

Truša/Kaķa gadā dzimušie (1951.,1963.,1975.,1987.,1999.,2011.,2023.)

Trusis vēl nevar apstāties pēc iepriekšējā gada izbaudīšanas. Vēl būs jaunu draugu meklējumos, atjaunos vecās draudzības saites. Gribēsies aizlaist uz kādu eksotisku vietu. Uz rudeni, gan sajutīs, ka velk uz māju un gribās pa mierīgo. Bet gada nogalē atkal intriga pēc intrigas, neļaus mierīgi atpūsties. Uz gada beigām jāpiedomā par veselību.