#lazareti

[jossarisfoto]

Dubrovnik | Forten, kunst en liefde

Zaterdag, 12 augustus 2023 | Het tweede deel van onze ontdekkingsreis vandaag in Dubrovnik brengt ons naar enkele van de meest indrukwekkende bezienswaardigheden van de stad. We beginnen onze reis met een ritje met de kabelbaan, die ons in slechts enkele minuten naar de top van de berg brengt  waar Fort Imperial ligt. Vanaf deze plek heb je een adembenemend panoramisch uitzicht over de hele stad…

[lenakramaric]

S veseljem najavljujemo premijeru i izvedbu predstave IZMEĐU NAS 3 autorica Lene Kramarić, Ivane Đula i Martine Tomić.I ovaj put postavljamo mnogo pitanja..

Zašto je uvijek sve po tvom? Zašto uvijek spavaš? Zašto se ti ne možeš strpiti? Zašto nikad ne jedemo u 360? Zašto ti nikad nije dovoljno dobro? Zašto su mame uvijek dosadne i pametuju? Zašto uvijek moram ponoviti sve 3 puta? Zašto mame ne žele igrat nogomet?

Između nas 3 nastavak je suradnje na projektima ”Između nas” i ”Kako je bolje biti mačka u Dubrovniku” u kojima su se dramaturginja Ivana Đula, likovna umjetnica Lena Kramarić i plesna umjetnica Martina Tomić bavile dvostrukom majčinsko-umjetničkom pozicijom i stvaranjem u (ne) idealnim uvjetima u kojima je uloga majke u vakom trenutku bila nadređena onoj umjetnice. Ovaj put bave se i ulogom djece koju dovode u pitanje: stvaraju li njima prostor autorstva bez ili sa kontrolom te predstavlja li njima to luksuz ili teret?

Premijera: 29.12.u 18h Art radionica Lazareti

Autorice: Martina Tomić, Lena Kramarić, Ivana Đula Glazba: Luka Vrbanić Svjetlo: Marko Mijatović Dizajn: Ana Kunej Izvode: Ivana Đula, Lena Kramarić, Martina Tomić, Luka Vrbanić, Deša Đula Vrbanić, Petar Đula Vrbanić, Erin Saltarić, Luke Saltarić i Rudi Marinčić Produkcija: UO Genijator Partner projekta: Art radionica Lazareti

Hvala: Nikša Vukosavić, Srđana Cvijetić, Mediteranski plesni centar Svetvinčenat, Petra Glad Mažar, Matko Saltarić, Nika Disney

Projekt financijski podržava Ministarstvo kulture i medija RH i Grad Dubrovnik

[anangelstoodbeside]

6. nodaļa. Tīfs

Drīz ieraudzīju bēgļu kolonu, kas bija apstājusies pie kādām mājām. Domāju, vai atradīšu abas ceļabiedres tādā barā. Tur jau viņas stāvēja durvju priekšā un apspriedās. Ieraudzījušas mani, viņas izbrīnā sāka rāties. "Kur tu te gadījies? Kāpēc nepaliki tai mājā?" – "Tur nebija nekāds sanitārais punkts," es steidzos paskaidrot. "Tur bija tikai viena vājprātīga sieviete. Jūs mani atstājāt pie krieva, kas mani gandrīz izvaroja." Un es izstāstīju savu drausmīgo piedzīvojumu. Viņas jau to visu bija paredzējušas, tikai ne to, ka atgriezīšos. Juzdamās vainīgas, viņas atkal sāka par mani rūpēties.

Mans vārgums bija pazudis. Likās, ka esmu otrreiz piedzimusi, un mana dzīve sākas no gala. Normālos apstākļos es sāktu strauji atveseļoties, bet mums tādu nebija. Vietās, kur apmetāmies naktsguļai, bēgļu vīrieši ķēra vaļā palaistos lopus, kādu teļu vai aitu, nokāva tos un apvārīja sniega ūdenī. Nebija pat sāls. Saēdāmies pusvārīto gaļu. Sāka mocīt slāpes. Meitenes atnesa kanniņā ūdeni no dīķa mājas pagalmā. Otrā rītā ejot gar dīķi, ieraudzījām, ka tajā guļ vairāki vāciešu līķi. Tā es dabūju vēdera tīfu. Dzejnieks Auseklis to neizturēja un nomira divdesmit deviņu gadu vecumā. Man bija tikai sešpadsmit. Es nenomiru. Sākās neapturama caureja. Pret jebkādu ēdienu man bija šausmīgs riebums. Tad mans organisms sāka izdalīt tikai zaļas, recekļainas gļotas, kurām pamazām pievienojās asinis. Nu gan visi slimie tika salikti zirga ratos un vesti uz kādu īstu slimo bēgļu savākšanas punktu.

Punkts atradās kilometrus divdesmit, braucām ilgi un mokoši. Lūdzām apstāties, kad bija vajadzība. Tās bija jākārto ceļa malā, visu acu priekšā. Es vienmēr centos ielīst dziļāk grāvī, man bija šausmīgi kauns, bet līdzams nebija nekas. Sanitārajā punktā bija jāpavada vairākas dienas. Tur jau bija ārsts un medicīnas māsas armijas apģērbos. Te slimniekus novērtēja un, kas nebija gluži nāves kandidāts, veda uz lazareti. Tā jau bija leišu pilsēta Kibartai, uz pašas robežas.

Slimniekiem lika izģērbties, un ārstu komisija tos apskatīja, vai var laist kopējā pirtī. Ar matu griežamo mašīnu pie manis pienāca jauns, inteliģenta izskata jauneklis formā un atbrīvoja no niecīgā apmatojuma. Dzirdēju no kādas latvietes, ka tas esot medicīnas students no Ļeņingradas. Man jau bija izveidojies šausmu komplekss. Tikai ieraugot sarkanarmieša formu vien, es tūlīt sāku trīcēt no bailēm. Lai gan sapratu, ka te bija cilvēki, nevis sarkanarmieši, neko nevarēju sev padarīt.

Komisija bija gluži apjukusi, ieraugot manu ģindenim līdzīgo augumu – es jau sen neko neēdu – un uzzinot, ka man ir tikai sešpadsmit gadu, ka esmu šeit viena, bez radiniekiem. Alerģiskie izsitumi man bija pazuduši.

Tagad vajadzēja iet uz pirti, bet, ak vai, tā atkal atradās ielas otrā pusē. Sanitārs, vecs krievu vecītis ar garu, baltu bārdu, atnesa man slimnieka veļu. Lielu vīrieša kreklu un garās apakšbikses. Stāvēju ielas malā ar garo kreklu mugurā un nesapratu, kā tikt tai pāri. Nebija nekur, kur pieturēties. Varbūt līst rāpus. Sapratu, ka saviem spēkiem es pāri netikšu. Laikam kāds man palīdzēja, jo atjēdzos pirts telpā, kas bija pilna ar visāda vecuma sievietēm. Ieraugot manu apcirpto galvu un plikās ribas, divas pusaudzes instinktīvi iekliedzās un aizgriezās, jo domāja, ka pirtī ienācis pusauga puika. Apkalpojošais personāls arī sieviešu stundās gan bija tikai vīrieši, bet tie bija apģērbušies un emocijas neizraisīja.

Pirtī bija visādu tautību sievietes, tikai ne vācietes. Tās bija izdeldētas no iekarotajām zonām. Bija polietes, krievietes, pareizāk, krieviski runājošās, lietuvietes un viena otra latviete. Visretāk varēja sastapt igaunietes. Zērapenē mūsu barakā bija arī divas igaunietes. Viņas turējās savrup. Ne ar vienu cittautieti nedraudzējās. Kā pēc gadiem man pastāstīja Latvijā atgriezusies likteņa biedrene Velta, krieviem, precīzāk, sarkanarmiešiem, ienākot Zērapenes pilsētiņā, viens piedzēries gribējis aprunāties tieši ar gaišmatainajām igaunietēm. Viņas klusējušas kā mēmas. Krievs pārskaities un kliedzis: "Jūs nerunāsiet ar sarkanarmieti, kas jūs atbrīvojis no vāciešiem! Ar tiem gan runājāt!" Meitenes turpinājušas klusēt. Abas nošautas.

Pēc pirts nokļuvu palātā, kur ieņēmu pēdējo brīvo nāru. Tāpat kā vācu barakās arī šeit bija divstāvu nāras. Šoreiz nokļuvu apakšējā. Gulēju pusnemaņā. Pret ēdienu man bija riebums. Nespēju norīt pat karoti buljona. Gandrīz mēnesi biju nogulējusi tajā pašā veļā, ko iedeva pirtī. Garās bikses bija tik netīras, ka tās varēja nolikt stāvus uz grīdas. Piecēlos no gultas un, kājām trīcot, devos uz blakus telpu, kur atradās bļoda un ūdens. Mēģināju tās bikses mazgāt. Ienāca māsa un, ieraudzījusi dīvaino skatu, pārbijās un tūlīt atnesa tīras bikses. Kreklu gan atstāja to pašu. Kad atnāca ārsts un pārējās istabas iemītnieces tam stāstīja, kas noticis, viņš, paraustījis manu smirdošo kreklu, teica māsai, lai taču iedod man tīru veļu. Tikai tad māsa atnesa pilnu komplektu. Sāku pamazām atveseļoties. Ar interesi vēroju apkārtējās slimnieces. Izņemot apkalpojošo personālu, visas prata gan krievu, gan vācu valodu.

Pamanījušas, ka esmu pie pilnas saprašanas, viņas sāka mani ziņkārīgi iztaujāt. Krieviski nepratu, tāpēc vajadzēja izlīdzēties ar vācu valodu un zīmēm. Latviešu valodu viņi saprata kā latīņu valodu un jautāja, vai es runājot tādā valodā, kāda rakstīta uz zāļu pudelītēm. Brīnījos, ka ārsti un māsas, kuriem vajadzēja zināt latīņu valodu, nezināja, ka to nekur pasaulē vairs nerunā, tikai lieto zinātniskām vajadzībām un, kā biju dzirdējusi, katoļu baznīcas rituālos. Lai saprastos, visiem spēkiem mēģināju atcerēties krievu vārdus, ko mēs skolā vienu – Baigo gadu – mācījāmies.

Pie sienas bija plakāts ar sarkanarmiešiem, kam rokās paceltas šautenes. Apakšā bija rakstīti trīs vārdi ar izsaukuma zīmi galā. Kādu nedēļu burtoju šos trīs vārdus, atsaucu atmiņā burtus un mēģināju tos iztulkot. Kāda māsa to ievēroja un izlasīja man priekšā. Tur bija rakstīts: "Večnaja slava gerojam!" Pārējās slimnieces man izskaidroja, ko tas nozīmē. Nu jau man bija zināmi divpadsmit krievu burti. Mēģināju lasīt visus papīrus, kas bija rakstīti krieviski.

Krievu armijai trūka papīra, un receptes ārsti rakstīja uz izplēstām grāmatu vai brošūru lapām. No tām arī vingrinājos krievu valodā. Drīz vien jau sapratu, ko cilvēki apkārt sarunājas, kaut krievu valoda man nekad tā īsti nepadevās. Man tā visu mūžu likās pretīga, ar varu uzspiesta. Garākiem vārdiem nekad īsti nezināju, uz kuru zilbi jāliek akcents. Skolā teica, ka tas esot jāizjūt. Es to neizjutu, un akcents atkal un atkal bija nepareizā vietā.

***

Ar savādu izpratni par grāmatu izlietošanu sastapos vēl daudzus gadus vēlāk Krievijā, Toljati pilsētā, Kuibiševas apgabalā. Ar tehnisko darbinieku grupu bijām pieredzes apmaiņā apskatīt Volgas autorūpnīcu. Uzturējāmies tur pāris trīs dienas, taču ar to pietika, lai saprastu, kā dzīvo cilvēki padomjzemes vidienē, tālu prom no "atpalikušajām nomalēm". Pēcpusdienā jau vairs nevienā ēdnīcā nekas ēdams nebija dabūjams. Viss izbeidzies — mums skaidroja. Strādnieki tagad daudz pelna, daudz pērk.

Uzgājām mazu kafejnīcu, kur pārdeva īstas kūkas. Pārdevējai uz galda stāvēja grāmata. Kūkas viņa izsniedza, uzliktas uz grāmatas lapas, kuru turpat mūsu acu priekšā izplēsa no grāmatas. Domājām, laikam trauku mazgātāja saslimusi. Nākošā dienā atkal tas pats, tikai cita grāmata gulēja uz galda.

"Vai jūs traukus nelietojat?" — mums gribējās zināt.

"Nevar, jo tie dzērāji visus saplēš vai nozog."

***

Es biju nogulējusi kādu mēnesi un vairs nejutos slima. Tikai spēka vēl bija maz. Arī ārsts atzina, ka slimība uzvarēta un jautāja, vai man ir, kur iet. Teicu, ka gribu braukt mājās uz Latviju. Tik tālu nevarēsi vēl aizbraukt, pastrādā tepat. Lazaretei trūkst darbinieku. Visi frontē. Sāku mazgāt grīdas katru dienu. Vēlāk man uzticēja iznēsāt slimajiem ēdienu, pat sadalīt porcijas. Virtuvē strādājot, sapratu, ka padomju cilvēkā ir ieprogrammēts zaglis. Ēdamā netrūka, jo Vācijā visi pagrabi bija pilni ar visāda veida pārtiku – konserviem, miltiem, taukiem, cukuru. Un tomēr virtuves darbinieces zaga kā trakas. Ķīselim viņas pielēja ūdeni. Slimniekiem domātais man tagad palika pāri. Kāpēc vajadzēja liet ūdeni klāt, ja tāpat būtu pieticis? Tas viņām vienkārši bija jau asinīs. Pāri palikušo ēdienu viņas izlēja laukā. Pašas taču neēdīs ar ūdeni atšķaidīto suslu.

Kāds sanitārs jautāja māsām, ne man, jo visi domāja, ka es vēl krieviski nesaprotu, vai esmu no Latvijas.

"Jā, runā, ka Latvija esot laba zeme."

"Es arī vienu gadu nodzīvoju Latvijā. O, ja es tagad būtu Latvijā, man vairs nebūtu par nākotni jāuztraucas," viņš sapņaini nobeidza.

Arī man arvien vairāk gribējās nokļūt mājās. Tur palika tēvs ar ģimeni, tantes un onkuļi, brālēni un māsīcas. Gan laukos, gan Rīgā. Zināju pat vienu Rīgas adresi, kur dzīvoja pamātes māte. Krišjāņa Barona ielā 111. To bija viegli atcerēties. Viņa tur strādāja par sētnieci. Tur es zinātu aiziet. Nezināju tikai, kas man jādara, kur jāvēršas, kam jāprasa.

Strādāju lazaretē jau trešo mēnesi, slimnieki nāca un gāja, bet es paliku. Tad lazaretē ieradās jauna sieviete ar diviem maziem bērniem. Latviete no Stendes. Viņas vārdu un uzvārdu gan vairs neatceros. Bijām abas bezgala priecīgas, ka ir, ar ko parunāties dzimtajā valodā. Nolēmām, ka brauksim kopā mājās, jo viņai bija ļoti grūti ar abiem mazajiem, divus un trīs gadus vecajiem bērniņiem tikt galā. Esot bijusi arī vecāmāte līdzi, bet tā saslimusi ar dzelteno kaiti un nomirusi. Ārsts teica, ka viņai jāēd sviests, bet mums tā nebija.Tā vietā viņa ēda vecus taukus. Sviestu vajadzētu bērniem. "Nevajag," es teicu, "varbūt drīz brauksim mājās."

Slimnieki nāca un nāca. Dzemdēja divas sievietes. Viena jauna, skaista krieviete, arī bērniņš bija skaists kā māte. Otra – lielu muti, neizglītota cilvēka vaibstiem. Un arī bērns neglīts, milzīgu muti, it kā vēl nebūtu izgājis visu evolūcijas ceļu līdz homo sapiens. Abi bērni bija nolikti blakus. Naktīs viņus apsildīja ar karsta ūdens pudelēm, ko dvieļos ietītas nolika zīdaiņiem blakus.

"Man bija dvīņi, tas otrais nomira dzemdībās, tāpēc manējais tāds vājš," krieviete skaidroja katram, kas izbijies aplūkoja atšķirīgos zīdaiņus.

Latviete ar abiem bērniem krasi atšķīrās no pārējiem slimniekiem. Katru rītu viņa sevi un bērnus kārtīgi sakopa. Matus saņēma ar krāsainu lakatiņu, valkāja savu, ne slimnīcas veļu. Bērniem nezin no kā sašuva baltas biksītes pēc pēdējās modes, nokrāsoja tās maigi rozā ar sarkana kreppapīra palīdzību, ko mērcēja karstā ūdeni. Viņa pati nebija slimojusi, un arī apkoptie bērni ātri atveseļojās.

[minimalism-records]

This weekend we will dance at Club Lazareti, Dubrovnik 🇭🇷 with Veljko Jovic 🇷🇸, Rectoor 🇧🇦, & local supports Leon B. b2b Maroje. 🕒 Don't forget to move the clock back, it's winter time.✌🏽 ❄ ❄ ❄ #croatia #dubrovnik #undergroundmusic #ilmt #minimalism #minimaltechno #technoparty #technolovers #veljkojovic #rectoor #leonb #maroje #lessismore #techno #lazareti #plur #serbia #bosnia #lessdramamoretechno #tour #partynight https://www.instagram.com/p/B37OGN_heVV/?igshid=1wqvlrkwu4c65

[vorvoros]

Slaven Tolj

Coordination, (Tattoos of Lazareti), Dubrovnik / Koordinacija Dubrovnik, 2004

This performance refers to the artists’workshop Lazareti in the former harbor quarantine of Dubrovnik, which Slaven Tolj co-founded in 1988 and which has since become an important center of contemporary art in Croatia. During the performance, Tolj tattooed Lazareti’s logo onto his left biceps as a symbol of his connectedness with the institution. W.S.

[gledaliscevelenje]

Javni sklad RS za kulturne dejavnosti Območna izpostava VELENJE

Predavatelji in mentorji: TOMAŽ GUBENŠEK

Seminar TEHNIKA GOVORA – TRENING GOVORNEGA APARATA je namenjen vsem ljubiteljskim gledališkim igralcem, tako začetnikom, kot tistim, ki bi radi svoje znanje dopolnili in nadgradili, ter vsem, ki se srečujejo z javnim nastopom. Delavnice priporočamo tudi mentorjem gledaliških skupin.

VSEBINA »Govorni trening« je zelo pomembni del igralskega treninga, s katerim govornik vzdržuje govorno kondicijo. Le s stalnimi vajami za artikulacijo lahko dosežemo in vzdržujemo visok govorni nivo. Trening je namenjen predvsem tistim, ki so v stalnem stiku z javnim nastopanjem – igralcem, napovedovalcem, govornikom idr.

POTEK IN TRAJANJE Seminar obsega 16 ur, kar pomeni, da se bomo družili 4 zaporedne petke, od 4. do 25. februarja 2022 od 17. do 21. ure.

LOKACIJA: sporočimo naknadno

ROK PRIJAVE in PLAČILO: Cena seminarja je 30,00 Eur. Na podlagi vaše prijave vam bomo poslali predračun.

PRIJAVNICA: https://forms.gle/cewXTHwNoAoxzWn68

Strokovno vodstvo: TOMAŽ GUBENŠEK

Univerzitetni diplomirani igralec, je redni profesor za odrski govor na Akademiji za gledališče, radio, film in televizijo, trenutno pa tudi dekan UL AGRFT. Do zaposlitve na AGRFT leta 1998 je sodeloval s praktično vsemi slovenskimi gledališči. Poleg predavanj na Akademiji sodeluje pri predstavah v neinstitucionalnih produkcijah kot igralec in svetovalec za govor (Gledališče ŠKUC, Lazareti Dubrovnik, Gledališče Glej…), igra pa tudi v različnih lutkovnih predstavah za odrasle in otroke. Poleg s praktičnim delom se ukvarja tudi z znanstvenim raziskovanjem gledališkega govora, članke pa objavlja tako v slovenskih kot mednarodnih strokovnih publikacijah. Je mentor številnih gledaliških delavnic in šol za poklicne in ljubiteljske igralce.

[xenaladbk]

#8Canotherreunion #kavanalazareti #lazaretihub #oldquarantine #greatcompany #fantasticevening #greatfood #goodtimetogether #summerindubrovnik #sandratourguide (na lokaciji Kavana Lazareti) https://www.instagram.com/p/CRygFnSMfmZoxNnneQ9h2ZCGdFWWZDOcsQpTik0/?utm_medium=tumblr

[smallena-paperworks]

drawings, small works on paper for (kids) multimedia project 'Krepat ma ne tira molat !', with Artarea Association (https://www.facebook.com/arterija.area/)

at Art radionica Lazareti and Zlatarska1 - Ateljerija studio, Dubrovnik

[dellamonica]

Dubrovnik, a cidade medieval planejada para a quarentena

Dubrovnik, a cidade medieval planejada para a quarentena

Desde os tempos antigos, as sociedades tentam separar as pessoas com doenças daquelas que não são afetadas. As referências ao isolamento remontam ao Antigo Testamento. À medida que o Covid-19 corre o mundo, somos aconselhados a fazer autoisolamento. Para entender a importância da quarentena durante esta pandemia moderna, é útil relembrar a história da própria palavra "quarentena", que remonta à Europa medieval. A palavra "quarentena" tem raízes italianas: em um esforço para proteger as cidades costeiras da Peste Negra que assolava a Europa do século 14, os navios que chegavam a Veneza de portos infectados eram obrigados a permanecer ancorados por 40 dias (quaranta giorni) antes do desembarque, prática que eventualmente ficou conhecida como quarentena - derivada de 'quarantino', a palavra italiana para se referir a um período de 40 dias. Em 1374, foi emitida uma proclamação em Veneza, declarando que todos os navios e passageiros deveriam ser estacionados na ilha vizinha de San Lazzaro até que o conselho especial de saúde lhes desse permissão para entrar na cidade. "Isso levou à discriminação de navios e viajantes de certos países, bem como a outras irregularidades que ocorriam regularmente em Veneza", escreve o co-autor Ante Milošević no livro Lazaretto em Dubrovnik: O início do regulamento de quarentena na Europa. No outro lado do Mar Adriático, em Ragusa (atual cidade de Dubrovnik, na Croácia), o Grande Conselho da cidade aprovou uma lei inovadora em 1377 para impedir a propagação da pandemia, exigindo que todos os navios de entrada e caravanas que chegassem de áreas infectadas se submetessem a 30 dias de isolamento. A legislação, que em latim era: "Veniens de locis pestiferis non intret Ragusium vel districtum" (os que chegam de áreas infectadas por peste não devem entrar em Ragusa ou em seu distrito"), estipulava que quem vinha de lugares perigosos deveria passar um mês na cidade vizinha de Cavtat ou no ilha de Mrkan para desinfecção antes de entrar na cidade murada medieval. "Dubrovnik implementou um método que não era apenas justo, mas também muito sábio e bem-sucedido, e prevaleceu em todo o mundo", escreve Milošević. Isolamento e disciplina são as duas coisas importantes A médica e coautora do livro, Ana Bakija-Konsuo, acrescentou que a diferença entre as duas cidades foi que Dubrovnik foi o primeiro porto do Mediterrâneo a isolar pessoas, animais e mercadorias provenientes de áreas infectadas por mar ou terra, mantendo-os separados da população saudável, enquanto Veneza parou todos os navios e comércio, interrompendo a vida na cidade. A República Ragusana impôs punições e multas muito rídigas aos infratores que não seguissem a lei de quarentena de 30 dias (trentina, como o termo foi escrito em um documento encontrado nos arquivos de Dubrovnik de 27 de julho de 1377). No início, a quarentena era de 30 dias, mas acabou sendo prolongada para 40 dias, como em Veneza. Ninguém sabe exatamente por que o período de isolamento foi alterado de 30 para 40 dias: alguns sugerem que 30 dias foram considerados insuficientes para impedir a propagação da doença, pois o período exato de incubação era desconhecido; outros acreditam que a quarentena de 40 dias estava relacionada à observância cristã da Quaresma. Outros acreditam que os 40 dias são baseados em relatos bíblicos como o grande dilúvio, Moisés ficar no monte Sinai ou os 40 dias de Jesus no deserto. Veneza oficializou os 40 dias em 1448, quando o Senado veneziano acrescentou 10 dias à regra de quarentena de 30 dias para os navios que entravam em seu porto. Em Lazaretto, em Dubrovnik, o governo de Dubrovnik chegou à idéia de quarentena como resultado de sua experiência em isolar as vítimas de hanseníase para evitar a propagação da doença, escreve Bakija-Konsuo. Ao longo de sua história, Dubrovnik foi devastada por inúmeras doenças, com a hanseníase e a peste representando as maiores ameaças à saúde pública. "A ciência histórica, sem dúvida, provou o pioneirismo de Dubrovnik na 'invenção' da quarentena", disse Bakija-Konsuo. "O isolamento, como conceito, já havia sido aplicado antes de 1377, como mencionado no Estatuto da Cidade de Dubrovnik, escrito em 1272, e onde é a primeira menção ao isolamento dos pacientes com hanseníase. Este Estatuto está entre alguns dos mais antigos documentos legais por escrito da Croácia. " Bakija-Konsuo explica que Lázaro foi declarado o santo padroeiros dos leprosos pela Igreja, porque, de acordo com a Bíblia, ele sofria de hanseníase. Dessa forma, os abrigos para os doentes foram nomeados em homenagem a ele e chamados de lazarettos. Depois que Ragusa montou o primeiro hospital temporário de peste da Europa na ilha de Mljet, as instalações de quarentena em toda a Europa acabaram ficando conhecidas como "lazarettos". Bakija-Konsuo disse que, seguindo a legislação de isolamento de Ragusa em 1377, a quarentena foi implementada pela primeira vez em Cavtat, uma pequena cidade localizada ao sudeste de Dubrovnik e nas ilhas próximas (Supetar, Mrkan e Bobara). "Inicialmente, as acomodações de quarentena eram ruins, improvisadas, em cabanas, tendas e, às vezes, ao ar livre. O benefício das cabanas era que elas poderiam ser facilmente queimadas como medida de desinfecção ", diz ela. Em 1397, foi tomada a decisão de estabelecer uma quarentena no mosteiro beneditino na ilha de Mljet. O lazaretto em Danče foi construído em 1430 e, posteriormente, um lazaretto maior e mais moderno foi construído na ilha de Lokrum. Em 12 de fevereiro de 1590, o Senado de Dubrovnik decretou que o último lazaretto fosse construído em Ploče, a entrada leste da Cidade Velha. A construção do complexo de lazaretto foi concluída por volta de 1647; em 1724, o Senado a proclamou parte integrante das fortificações da cidade. "O Lazaretto preservou sua função original muito depois da queda da República de Dubrovnik, mas não temos certeza sobre o ano em que foi abolido como instituição de saúde; de acordo com o Arquivo Nacional em Dubrovnik, foi por volta de 1872 ", disse Bakija-Konsuo. "Este impressionante edifício de pedra representa não apenas um complexo arquitetônico único, mas também uma instituição que melhor descreve a rica herança médica da antiga Dubrovnik." Os lazarettos de Dubrovnik, hoje atrações turísticas que abrigam eventos culturais como concertos e dança folclórica tradicional de Linđo (Lindjo), são um lembrete da luta da cidade no combate a doenças infecciosas séculos atrás. Ivan Vuković Vuka, um guia turístico histórico em Dubrovnik, nascido e criado na cidade, lembra-se de ir ao lazarettos para festas e concertos ao ar livre nas noites quentes de verão, apenas para sentir alguma brisa. Os lazarettos (localmente chamados de "Lazaret" ou "Lazareti") estão situados a aproximadamente 300 metros fora das muralhas de pedra da Cidade Velha. "Dentro das muralhas da cidade, qualquer tipo de doença pode ser transmitida facilmente, por isso as instalações dos lazarettos são áreas muito amplas e espaçosas divididas em 10 edifícios de vários andares, para que haja sempre ar suficiente", diz ele, observando as vistas deslumbrantes do Velho Porto da cidade. O complexo de Lazaretto consiste em 10 lazarettos, cinco pátios e duas guaritas. De acordo com a médica Vesna Miović, coautora de Lazaretto em Dubrovnik todos os viajantes que vieram de áreas suspeitas (infectadas) ficavam alojados acima dos pórticos, no chão, com uma estrutura de telhado e janelas gradeadas; e em casas no planalto de Lazaretto (também chamado "o lazaretto superior"). Os viajantes em quarentena podiam andar livremente pelo platô e até tinham pequenos terraços onde podiam respirar ar fresco, mas eram proibidos de se misturar com aqueles que já haviam sido libertados da quarentena ou com quem morasse fora do complexo de lazarettos. Com a cidade atualmente em quarentena devido ao Covid-19, o turismo - a força vital da economia croata e uma das principais fontes de renda de Dubrovnik - parou. Todos os navios de cruzeiro estão suspensos até junho e, em 19 de março de 2020, a Croácia implementou uma proibição temporária de trânsito através das passagens de fronteira para ajudar a impedir a propagação do vírus. "Por enquanto, todas as fronteiras estão fechadas — na Croácia, você nem pode se deslocar entre cidades", disse Vuković Vuka. A American Airlines cancelou seus voos sem escalas da Filadélfia para Dubrovnik durante todo o ano de 2020; outras companhias aéreas europeias e internacionais suspenderam voos até junho. https://dellamonica.com.br/vilas-italianas-locais-de-paz-e-encanto/ Vilas Italianas: cidadezinhas que são puro encanto Read the full article

[dominko]

27.4. Nonsens renesansa

Zagreb ovih dana isuviše podsjeća na Dubrovnik. Potresi. Karantena. Urušeni krovovi, zvonici, crjepovi po pločnicima, šuta. Čak i blaga sredozemna klima i krošnje u cvatu. Lazareti, baš kao i Lazar, baš kao i proljeće, obećavaju izlaz, uskrsnuće, povratak iz mrtvih, novo rođenje, renesansu. Život za grobom - za grebom – nakon njega, izvan, ponad. Feniks, pepeo i sve što uz to ide.

*

Bu dobro. Valjda sve bu dobro.

*

Đubrovnik je srpski naziv za škovaceru, lopaticu za smeće. I šutu. Ljepota je uvijek krhka, uvijek tako blizu svoje propasti. Čak i u jeziku.

[italyandcroatia]

The old port, nearby beach, near the walls and the lazareti, building from the plague that unusually survived - throughout Europe most of these were demolished in an effort to contain the disease. In the afternoon we also visited a powerful exhibition- War Photo Limited - displaying images by photojournalists of Yugoslavia and other conflicts, that documents the horror of war.

[prazskytankista]

Zbrojní expert Hynek: Každý stát má armádu. Buď vlastní, nebo cizí. Vlastní si vezme dvě procenta HDP, ale ta cizí...

PŮLNOČNÍ ROZHOVOR „Jako táta čtyř dětí chci, aby v mé zemi bylo kvalitní školství. I proto bych chtěl, aby do školství šlo více peněz. Ale zároveň jsem si vědom toho, že i kvalitní vysoké školy může okupant zavřít ze dne na den a ze základních škol udělat lazarety pro okupační vojáky,“ zdůrazňuje důležitost vybavené armády Jiří Hynek, předseda Asociace obranného a bezpečnostního průmyslu České republiky a někdejší kandidát na prezidenta. Upozorňuje, že v roce 2019 ještě není vysoutěžena právní kancelář Ministerstva obrany a poslední kusy nových bojových vozidel má armáda dostat v roce 2024. „To i první světová válka trvala kratší dobu,“ řekl také v rozhovoru. source http://www.parlamentnilisty.cz/arena/rozhovory/Zbrojni-expert-Hynek-Kazdy-stat-ma-armadu-Bud-vlastni-nebo-cizi-Vlastni-si-vezme-dve-procenta-HDP-ale-ta-cizi-578249

[lenakramaric]

UPUTE ZA GLEDANJE

Prošlo je nekoliko godina otkako smo u neprežaljenoj baletnoj dvorani art radionice lazareti, nas 3 održale svoju predstavu Između nas. Između nas 3 nastavak je istraživanja i bavljenja dvostrukom majčinsko-umjetničkom pozicijom i stvaranjem u (ne) idealnim uvjetima u kojima je uloga majke u svakom trenutku (bila) nadređena onoj umjetnice. Ovoga puta u proces stvaranja i izvedbu (hrabro i riskantno;) uključujemo djecu, postavljajući sami sebi pitanje je li njihovo sudjelovanje u našem radu (bilo pasivno, bilo aktivno) za njih teret ili luksuz. Dajemo sve od sebe da (po prvi puta) izgubimo ili barem prepustimo kontrolu, odmičemo se od klasičnog autorstva, zajedno postavljamo pitanja, ne pokušavajući nužno na njih odgovoriti. Danas ćete vidjeti rezultat našeg desetodnevnog rezidencijalnog rada u kojem smo maksimalno demokratski dali svima da daju svoj doprinos našoj zajedničkoj predstavi.

ARL Dubrovnik / 29-12-2022 

[minimalism-records]

Our first showcase ❤ What a night at Dubrovnik. Thank you Lazareti! Less is MORE. ☣ #christianbonori #maroje #rectoor #minimalismrecords #lazareti https://www.instagram.com/p/Bxsg47bhIkr/?igshid=v2hbf2wfazvv

[engenheiragabi]

Tatuagem blessed: 50 inspirações para uma tattoo abençoada

Muitas pessoas, quando escolhem os desenhos de suas tattoos, acabam optando por imagens ou frases que sejam repletas de significado. E é justamente por isso que a tatuagem blessed tem se tornado cada vez mais popular. A palavra em inglês, que quer dizer “abençoado”, aparece em homens e mulheres de vários estilos.

Se você está considerando tatuar essa palavra, não deixe de conferir a lista de inspirações abaixo. Você vai descobrir que a palavrinha blessed fica linda em praticamente todas as partes do corpo, podendo ser bem pequena e delicada até grande e cheia de personalidade. Basta escolher a sua favorita e agendar com o seu tatuador de confiança.

1. A tatuagem blessed pode aparecer em várias partes do corpo

Kevin Coelho

2. Ter diferentes tamanhos

Luuk Bynes

3. E estilos bem diversos

Rodolfo Lazareti

4. Tudo vai depender do seu gosto e personalidade

Rayone Gomes

5. Há quem prefira um desenho mais delicado

BlackHouse

6. Bem minimalista

Charbelle Lopes

7. Uma fofura!

Alessandro Araújo

8. Mas algo mais elaborado também é muito bem-vindo

epidemicinkllc

9. E bem grande!

8st_zoe_fr

10. A tatuagem pode ficar bem aparente

Katarzyna Baluta

11. Ou mais escondidinha

Andreza Costa

12. Você que decide se quer algo mais extravagante

andrelds88

13. Ou discreto

Benny Martinez

14. A palavra também pode ser traduzida para “abençoada”

Lucas Tattoo

15. Nove letras, um significado poderoso

Studio Mandala

16. Vale, ainda, complementar a frase

Domitila Clemente

17. “Abençoada por Deus”

Andre Faustino

18. Atrás da orelha: ótimo lugar para uma tatuagem pequena

hatytattoo

19. Já a coxa permite proporções maiores

Mozarte Tattoo

20. A tattoo blessed combina com vários tipos de pessoa

Leticia Gama

21. Das mais moderninhas

Sonia Barnum

22. Às mais românticas

Brunão Tatuador

23. Passando por quem ama uma ousadia

daniv600threescore6

24. E quem quer um desenho bem elegante

tilvacuumdouspart

25. Você pode apostar em uma tattoo fineline

Tattoo House

26. Blackline

Belo Tattoo Studio

27. Tudo com letras maiúsculas

Artsy Tattoo

28. Ou letras cursivas

Sorry Mom Tattoo Parlour

29. Já pensou em que lugar você gostaria de ter a tatuagem?

Viviane Silva

30. A palavra blessed fica linda em muitas partes

Deleon Ramos

31. Tatuagem blessed no ombro

Rick SCP

32. Ou um pouquinho mais abaixo

Anna Benigna

33. Tatuagem blessed no braço

Rick SCP

34. Pertinho do cotovelo

Thate Higa

35. Tatuagem blessed no pescoço

Kince Ink

36. Na costela

Prentice Mulford

37. Tattoo na panturrilha

Rick SCP

38. No pulso

Starky Montoya

39. A palavra fica linda na nuca

Luana de Oliveira

40. E até mesmo nos dedos

Leticia Gama

41. Uma coisa é certa: não faltam lugares para tatuar

Fardim Art Tattoo

42. A palavra blessed também pode vir acompanhada por outros desenhos

Dyco Tattoo

43. Ou ser feita entre amigas

Brittany Sue

44. Olha que incrível fica com borboletas

Hoss Ostrowski

45. Com uma cruz

Raikan Tattoo

46. E com andorinhas

Marlon Guedes

47. Do jeito que for, a tatuagem blessed fica linda

Joanderson Rodrigues

48. E mostra como você é grata e abençoada

Pégaso Tattoo

49. Basta escolher sua inspiração favorita

Skin Talise

50. E fazer essa linda marca na sua pele

Fabis Tattoo

Gostou das ideias? Bateu aquela vontade de fazer algum desenho? Que tal uma tatuagem de árvore da vida? Veja 80 ideias para todos os estilos!

O post Tatuagem blessed: 50 inspirações para uma tattoo abençoada apareceu primeiro em Dicas de Mulher.

Tatuagem blessed: 50 inspirações para uma tattoo abençoada Publicado primeiro em https://www.dicasdemulher.com.br

Este conteúdo apareceu primeiro em : https://ift.tt/2x3P6jc

[crnagorakraljevina]

Kotorski Lazareti Zdravstveni ured (Magistrato alla sanita) u Kotoru osnovan je odredbom donesenom u Malom i Tajnom gradskom vijeću 1437. godine. Odredba spada u odluke donijete pod mletačkom vlašću („Partes captae Sub Domin. Venet.“) u vrijeme Pavla Kontarinija, kneza i kapetana Kotora, i njome je određeno da se svakog Đurđevdana biraju po tri opštinska provizora iz redova vlastele za očuvanje zdravlja u gradu. Njihov je zadatak bio da provjeravaju zdravstveno stanje svih osoba (domaćih i stranaca) koje dolaze u grad bilo kopnom ili morem i da onima koji stižu iz krajeva zahvaćenim bolestima („de locis morbosis“) ne dozvole ulazak u gradski distrikt, već da ih konfiniraju („per menses, septimanas & dies“) i naplate im kazne.Prvi spomen lazareta u Kotoru imamo 1572. godine, u zoni Gurdića („lazzaretto fuori della porta del Gordichio di questa citta di Cattaro“).Međutim, vrlo vjerojatno je lazaret u Kotoru postojao mnogo ranije, ako ne na ovoj lokaciji, tako bliskoj gradu, onda na nekoj u okolici, sa obzirom na to da je Venecija poduzimala stroge mjere protiv unošenja zaraze na svoj teritorij i imala svoje stalne lazarete još u prvoj polovini XV. vj. Drugi lazaret spominje se 1622. godine, s naznačenom lokacijom „alla Fiumera“,u neposrednoj blizini kotorskih bedema, na obali Škurde, u dijelu vrta kasnije gradske kafane, na mjestu koje nam je poznato iz kasnijih venecijanskih planova. Lazaretom je rukovodio prior, pod nadzorom Magistrata, od službenika su postojali redovni i vanredni stražari i nosači. Iz perioda oko 1780. godine imamo zasad jedini poznati plan kotorskog lazareta, skicu čiji je autor Pietro Alessandro Ganassa, s naznakama dijelova koje treba restaurirati, prijedlogom podjele dvorišta i formiranja groblja s druge strane rijeke i sl. Po Montalbotiju, autoru katastika mletačkih javnih građevina iz 1788. godine, lazaret se sastojao od kvadratnog dvorišta ograđenog kamenim zidom s jednim dobro kontroliranim ulazom („porta fatta a barriera di muro“) na čijoj se sredini nalazio bunar. Objekt postavljen na strani prema rijeci sastojao se od dva dijela različite visine, u prizemlju su bile štale, a na katu, s posebnim vanjskim stubištem, jedna velika prostorija („camerone“) za boravak ljudi. General Matteo Dixon u svom izvještaju iz druge polovine XVIII. vj.,15 predlaže izgradnju mola i preuređenje lazareta za potrebe galija. Na ovaj način skladišta unutar grada bila bi dovoljna za potrebe garnizona, a eskarpa i bedemi bili bi oslobođeni od svake gradnje. Po njegovu prijedlogu novi lazaret trebalo bi izgraditi negdje na sjeveru rijeke jer je trenutna lokacija preblizu tvrđavi i pristaništu gdje je velika koncentracija korisnika. Nakon gradnje lazareta u Meljinama Kotorski lazaret drastično je izgubio na značaju jer su sve sanitarne kontrole vezane za pomorsku trgovinu morale biti obavljene u Herceg-Novom, na ulazu u zaljev, gdje se roba najčešće odmah i prodavala. Kotorani su zbog toga protestirali, ali bezuspješno, tako da je lazaret još jedno vrijeme djelovao, oslanjajući se na gotovo beznačajan promet robe koja je dolazila iz unutrašnjosti kopnenim putem. Po ukidanju lazareta, padom mletačke vlasti, njegove zgrade i dvorišta austrijska vojska upotrijebila je za građevinsko gazdinstvo (Bauhof ), koje se prostiralo u dijelu današnjeg parka uz rijeku , čiji su objekti srušeni između dva svjetska rata prilikom izgradnje današnje zgrade Lučke kapetanije. Gurdići izvor slatke vode koji se koristio za piće dana podizanjem nivoa mora izvor je prekriven morskom vodom foto 1914