#kāpas

[beingarta]

Sunset at Lielupes Baltā kāpa

[norsko2024]

Den 19. - část druhá 🇱🇻

Dostali jsme se až do Lotyšska, v Saulkrasti jsme navštívili Baltā kāpa (White Dune neboli Bílá duna). Procházka trvala asi 2 h, ušli jsme 7.5 km (na konec jsem došel jen já s Yg). Nechyběla ani pauza na pláži a koupání v Baltském moři.

[ilserre]

Tēta tētis 0071

Karavīru uzturs

Ir 1948. gada aprīlis. Vēlreiz pie manis ir atbraukusi māte. M��tei ceļā ir nozagta mugursoma. Kāpjot vagonā Ļeņingradas stacijā uz pleciem viņai esot palikušas tikai nogriezto siksnu atliekas. Ir palicis tikai neliels finiera koferītis ar žāvēta speķa gabaliņu, taukos cepti rauši un vēl šis un tas. Pašreiz man uztura problēma nepastāv, ko nevaru teikt par dažiem citiem meža cirtējiem. Par nozagto somu daudz neuztraucos, jo iepriekšējos mēnešos jau esmu saņēmis divas paciņas ar taukvielām. Ja man būtu nepieciešams, es varētu izmantot arī virtuvi, jo manos pienākumos ietilpst arī pavāru darba pārbaude. To gan es nedaru, jo pavāri ir kārtīgi vīri.

Mamma paciemojas pie manis pāris stundas un tad taisās atceļā. Mans izskats viņai vairs asaras neizsauc. Mājās viss esot pa vecam. Visiem būšot jābūt kolhozos. Māsa Jūlija strādājot ceļu būves iecirknī. Māsa Roze mācoties Mālpils meliorācijas tehnikumā. To visu es jau zinu no iepriekš saņemtajām vēstulēm. Nezināju vienīgi to, ka kolhoza vajadzībām mums ir atņemts stallis un šķūnis. Tur izmitināšot kolhoza zirgus.

Darbs mežā ir ļoti smags. Man pat pašreiz drebuļi pārskrien par muguru iedomājoties, ar kādu piepūli, strādājot mežā, es toreiz mēģināju pildīt izstrādes normu. Vismaz ceturtā daļa meža cirtēju no mājām neko nesaņem, tāpēc viņiem uzturs, kuru šeit izsniedz, ir galīgi nepietiekošs. Līdz 1948. gada rudenim mums izsniedza tikai 600 gramu maizes. Pēc revolūcijas, tas ir, Oktobra svētkiem maizes devu palielināja līdz 800 g dienā. Tas jau bija jūtams uztura uzlabojums. Kādreiz maizes vietā gan izsniedza tikai sausiņus. Dienā izsniedza katram 30 gramu cukura. Taukvielu, margarīna veidā, putraimu u.c. normas bija ļoti mazas. Virumi iznāca arī tādi pašķidri. Pusdienās otrajā ēdienā izsniedza divas karotes miežu, prosas vai griķu biezputras, kurās gandrīz nebija taukvielu. Meža cirtēji saņem mazliet naudas.

Sākot ar 1948. gada rudeni dažas dienas mežā iebrauca autoveikals, kurā varēja šo to ēdamu nopirkt, bet ne maizi. Dažreiz bija cukurs un prosas putraimi, tā ka pārmērīgā badā neviens nebija. Sākot ar marta mēnesi vairs nesaņemām kartupeļus. Tie, vagonos transportējot, bija pilnīgi sasaluši.

Visu vasaru neizprotamā veidā mēs tikām apzagti. Atvedot pie mums produktus, sevišķi cukuru un maizes sausiņus, uz katras dienas vedumu trūka aptuveni kilograms cukura. Man bija jāatbild par produktu saņemšanu un uzskaiti. Pat tad, kad produkti netika zagti, es jutu zināmus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka vīriem smags darbs jāstrādā, bet es faktiski esmu liekēdis. Piedevām vēl vīru uzturs tiek apzagts! Tāpat kā citi karavīri, arī es saņemu nedaudz rubļu karavīra kabatas naudu, kura domāta zobu pastas, smēķu, ziepju utt iegādei. Es nesmēķēju, tāpēc nauda ir mazliet sakrājusies. Dažas reizes es to iedodu meža cirtējiem, lai nopērk cukuru, kuru ielieku iztrūkstošā vietā, jo par iztrūkumu jūtu savu atbildību smagi strādājošo biedru priekšā.

Par iztrūkumiem ir uzzinājuši visi, tāpēc viņi izrāda neapmierinātību. Es apspriežos ar kapteini. Mēs nolemjam mainīt produktu vedēju. Līdz jūlija vidum produktus veda lietuvietis Vitkauskas. Es iedomājos savu karavīru no Berlīnes kara dienām Golubovski. Kad Berlīnes pēdējās kara dienā bijām iedzīti pazemē Potsdamas laukuma metro stacijā un daudzas dienas neko nebijām ēduši, viņš, riskējot ar savu dzīvību, kāpa virszemē un no Gaisa karaspēka noliktavām atnesa tāllidotāju pārtiku. Citi mani vīri arī nebija no bailīgajiem, bet no šāda riska atteicās. Golubovskis aizgāja divreiz un par atnešanu sev lieku produktu daļu neņēma. Viss tika sadalīts pilnīgi vienādi.

Jau laiciņu Vitkauskas ir pie produktu vešanas, bet šad tad iztrūkumi parādās. Iztrūkumi parādās arī tad, kad pie produktu saņemšanas es skatos, lai pareizi viss būtu nosvērts. Atvesto sausiņu maisu apakšā atrodam metāllūžņus. Kapteinis ar šiem metāla gabaliem brauc uz štābu. Tur par šo ir sacelts liels troksnis. Par noliktavas pārzini strādā mūsu "likteņa brālis" kareivis Garselis ar vēl vienu vīru. Viņa noliktavā taisa revīziju.

Tā 1949. gada janvārī man ar kapteini jābrauc uz Narvu kā lieciniekam kara tiesā. Revīzijas komisija atklājusi, ka dažām svaru bumbām (atsvariem) apakšā ir izurbti caurumi, kuru gali ir aizlieti ar svinu. Tiesa man jautā, vai patiešām bija produktu iztrūkums. Saku, ka tas bija cukuram un sausiņiem. Arī par metāllūžņiem izstāstu. Tiesnesis ar majora uzplečiem jautā, ko es darīju, kad bija iztrūkums. Teicu, ka dažas reizes devu naudu meža cirtējam, kurš no tur atbraukušā autoveikala nopirka cukuru, kuru es atdevu iztrūkstošā vietā. Teicu, ka maizes sausiņus nopirkt nevarēju, jo to tur nebija.

Tiesneši līdz galam neticot manus skaidrojumus uzklausa, bet es apgalvoju, ka to var apstiprināt tikai cukura pircējs. Viņi jautā par produktu vedēja uzticību. Apgalvoju, ka produktu vedējam uzticos un ka iztrūkums bija arī tad, kad es pats braucu līdzi produktu saņemšanā. Pēc maniem apgalvojumiem par produktu pirkšanu, tiesneši kādu minūti savā starpā kaut ko apspriež. Tiesneši tad prasa Garselim, kā radies iztrūkums? Viņš apgalvo, ka visi štāba virsnieki nāca un pavēlēja viņam produktus izsniegt. Virsnieki tiek arī nosaukti vārdā, bet atbildība no viņiem netiek prasīta. Tā vietā Garselim piespriež 6 gadus cietumā…

[andrejsartclub]

2023.07.18. Jūra, kāpas. Sea, dunes.

acrylic/hardboard, 40x72 cm

[eternalatmn]

piedod, ja vari\

vienmēr esmu gribējusi uzrakstīt par viņu. par dzīves svarīgāko cilvēku. par cilvēku, kura dēļ eksistējam, kura dēļ sākas dzīve. par cilvēku, kurš visu dzīvi nes mūs zem savas sirds. tikai nemitīgi maldos starp vārdiem. kā uzrakstīt vieglāk un skaistāk, kā pareizāk, kā nepadarīt viņu par sliktāko cilvēku manā pasaulē.

domāju par to, kā viņa liek man justies. iespējams varu sajūtas raksturot ar vārdiem: nepareiza, skumja, nepietiekami laba. viņa man ir mūžīgais terors. mūžīgais nekas nav labi. haoss. katram jautājumam vienmēr jau ir atbilde un vienmēr tā ir pārmetoša. katrs sasniegums nāk ar vārdiem, bet varēja jau vēl to un to. varēja labāk. katrs kā tev gāja, kur tu biji, nāk ar, kāpēc tu tur ej un priekškam brauc, un ko tu tur dari. mana klausāmā mūzika vienmēr pārāk depresīva. man tā šķiet skaista un veldzējoša. viņai no tās metas slikti. un kāpēc tu nesmaidi, man jautā. kāpēc tu nerunā, man jautā. jūtos ļoti nogurusi. brīžiem šķiet, ka izdvest kaut skaņu pār lūpām, ir sarežģītākais uzdevums pasaulē.

cilvēks, kuram nekad nekas nepatīk. manī, ne jau citos. tu apvainojies, man jautā. bet tas jau bija tikai joks. katrs pārmetums sākas asi un skarbi. kad saskumstu un vairs neatbildu, tad nāk jautājumu virkne par to, kāpēc tāda esmu un kas man vainas, kāpēc klusēju. viss taču tikai joks.

viņa vienmēr ir vēlējusies, lai esmu tāda, kādu viņa mani iztēlojas. lai atbilstu mazajiem rāmīšiem “kā visi”. tomēr tas nekad nedarbojās. atceros, kā vienu rītu viņa uzstāja, ka jāēd brokastis – banāns un siermaize uz rupjmaizes. visu ceļu tramvajā, braucot uz skolu, tas banāns kāpa arvien augstāk un augstāk. izkāpu no transporta, aizgāju līdz skolai un pie pirmā koka izvēmos. apkaunojoši. vēl joprojām nekad neēdu brokastis, jo nespēju. visas tās foršās pankūku, omlešu un avokado maizīšu vietas šķiet tik foršas, bet es nespēju. nu varbūt ap pulkstens diviem/trijiem, bet kurš gan tā dara. var jau būt, ka tie visi ir sīkumi, drošvien tā arī ir. bet sīkumi reizēm ir lielumi.

tu esi pārāk tieva, tev neturas drēbes virsū, nē, tomēr par resnu, vai tu neesi sākusi ēst par daudz bulciņu? tizla un nevajadzīga. reizēm malacis, bet ļoti reti, jo tev neizdodas. atceries, ka neviens tevi nekad negribēja! bučas, lai jauka diena!

visu dzīvi esmu pēc viņas skumusi. esmu jutusi ārprātīgi lielus un aukstus vientulības brīžus. tādās reizēs vienmēr domāju, ka gribētu saritināties viņai klēpī, kā mazs kaķēns. gribu klusītēm raudāt un lai mani cieši tur. lai samīļo. lai pasaka kaut vienu labu vārdu. ka novērtē, ka lepojas, ka mīl. varbūt tas ir par daudz prasīts. bet tikai vienu reizi dzīvē, ja viņa spētu būt man blakus, kad ir vissliktāk. viņa ir tā, pēc kuras es skumstu. viņa ir atbilde. bet es vairs nespēju pieiet klāt. vairs nespēju pateikt. sarunas ir pārmetumu pilnas un ne pie kā laba nenoved. cenšos saprast un apslāpēt sajūtu sevī, pieņemt to, kā viss ir. 

mūsu attiecības ir sarežģītas. tik pat sarežģīti ir uzrakstīt šīs visas domas, kas ir manā prātā. no malas taču tā neizskatās. un vienmēr jau tā nav. un patiesībā man ir tik daudz paldies, ko viņai teikt. viņa ir visā visumā lielisks cilvēks, dzīvesbiedrs un draugs citiem. un es mīlu viņu no visas sirds. tomēr zinu, ka mūžīgi ilgošos pēc viņas pieskāriena un mūžīgi no tā bēgšu.

[anangelstoodbeside]

15. nodaļa. Liktenīgās vēstules

Neviens neticēja, ka es varētu aiziet no darba laboratorijā. Visi zināja, ka mani te saista romantiska mīlestība, lai gan visiem bija vairāk nekā skaidrs, ka pilnīgi bezcerīga. Pamazām arī pati par to pārliecinājos. No armijas atgriezās mans likumīgais vīrs. Notika ilgi gaidītā tiesas prāva, kurā es pārliecinoši uzvarēju. Man pat nevarēja piespriest maksāt daļu nodevas, ko tiesa veikli nokārtoja ar jautājumu: "Ko jūs darījāt, lai saglabātu laulību?". Jau iepriekš biju izdomājusi patiesas un ticamas atbildes šim jautājumam. Piespiedu viņu iestāties pieaugušo vakarskolā, tas bija viens no mēģinājumiem saglabāt laulību. Skolu viņš ātri vien pameta, jo nespēja pārdzīvot, ka drīz visi uzzinās viņa zemo zināšanu līmeni.

Manam mīlestības objektam Maksim vairs nebija iemesla teikt, ka mēs varētu apprecēties, bet tu neesi šķīrusies. Biju šķīrusies, un viņš tūlīt atsala. Dzirdēju, kā viņš skaidroja darba biedrēm, kad tās apjautājās, vai tad nu viņš neprecēsies.

"Redziet, man jau mājās ir divas sievietes, ko apgādāt - māte un vecāmāte. Nevaru ņemt vēl trešo apgādājamo. Ja viņa kaut ko ienestu mājā, tā būtu cita lieta, bet viņai taču nekā nav."

Tā nu bija balta patiesība. Bulduros viņam piederēja privātmāja ar atļauto dārza platību. Divu dzīvokļu saimniecības ēka, kuru vasarā varēja izīrēt par fantastisku summu turīgiem vasarniekiem, kādu turpat Zinātņu akadēmijas akadēmiķu aprindās netrūka. Tēvs viņam bija iemācījis kurpnieka amatu, viņš prata uz pasūtījumu izgatavot modernus apavus. Strādāja fotolaboratorijā, kur taisīja bildes daudzajiem paziņām, pēc darba laika palikdams savā tumšajā būdā.

Reiz viņš man parādīja tādas bildes, kādas nekad vēl nebiju redzējusi. Kompānija, kas sastāvēja no divām sievietēm un viena izvirtuša vīrieša, darbojās jūrmalā. Viena sieviete fotografēja, pārējie divi demonstrēja sevi pilnīgi kaili.

"Vai jūs viņus pazīstat?" es vaicāju.

"Nē, man to filmiņu iedeva kāds viņu paziņa un īpašniekus neatklāja. Sejas viņi visu laiku aizsedz, tās nevienā bildē nav redzamas. Fotografēti vai nu no muguras, vai arī turēja sejai priekšā kādu lapu vai zaru. Bet redzi, kā var uzzināt vainīgo."

Viņš man parādīja bildīti, kur bez kailajiem modeļiem bija redzams arī automašīnas numurs.

"Pēc tā var noskaidrot mašīnas īpašnieku," Maksis man lepni paskaidroja.

Mani pārņēma nelāga sajūta, it kā es piedalītos kādā noziegumā. Zināju, ka zinātnieku starpā bija gatavie izvirtuļi. Kādu vasaru dzīvoju Vaivaros, mazā bēniņu istabiņā. Blakus bija otra maza istabiņa, kuru bija noīrējis zinātnieks Impe no cita institūta. Viņš bija precējies, stāstīja, ka viņam ir trīs bērni. Pašam gadu četrdesmit un pliks pauris. Reizes divas nedēļā viņš atbrauca ar personīgo automašīnu, kopā ar jaunu meiteni blondiem matiem, iespējams, pat nepilngadīgu, uz savu Vaivaros īrēto istabu. Sienas tur bija plānas, un dzirdams viss. Meitene strādāja tajā pašā laboratorijā, kur Impe. Satiku viņus ziemā veikalā. Mugurā meitenei bija īsts kažoks. Viņa nokaunējās, mani ieraudzījusi, un aizgriezās. Dažreiz, palikusi viena vasarnīcā, viņa ienāca pie manis, ja bija kāda vajadzība. Bet fotografēties-to jau pat tāds pāris nedarītu. Kas gan tie par cilvēkiem, ar tādām nenormālām tieksmēm?

Izgāju no tumšās būdas un neapdomīgi teicu garām ejošai zinātniecei Vaivadei:

"Šausmas, kādas Maksim fotogrāfijas!''

"Maksīt, parādi man arī tās fotogrāfijas!" Vaivade ieinteresējās.

Maksis iznāca no būdas un to aizslēdza.

"Nē, jums es tās nevaru rādīt."

"Nu parādiet, es nevienam neteikšu!" zinātnieces interese strauji kāpa.

"Nē, nē," Maksis atvairījās. "Es jūs pārāk cienu, lai kaut ko tādu rādītu."

Steidzīgi, neielaizdamies nekādās runās, laborants atstāja telpu. Stāvēju kā ar aukstu ūdeni aplieta. Tātad es nebiju nekas. Mani nebija jāciena, man varēja rādīt visādas draņķības. Provocēt, lai sarunāju kaut ko nepiedienīgu, un visiem ir par ko pasmieties. Kaut kas manī salūza.

"Kas tad tur bija par bildēm?" Vaivade man noprasīja. "Pastāsti!"

"Kā viņam nav kauna!" - ieliku šajos vārdos visu sava nicinājuma un apvainojuma rūgtumu, steidzīgi atstādama telpu. Vaivade palika nesaprašanā, vai arī viņai tagad nebūtu jāapvainojas.

Lai pilnīgi nokārtotu šķiršanās lietu, avīzē vajadzēja ievietot sludinājumu. Tāds vai tāds šķiras no tādas vai tāda. Sludinājumā bija vārds, uzvārds, dzimšanas gads un adrese. Un paziņojums, ka šis pāris šķiras. Iespējams, te atbrīvojas arī dzīvojamā platība. Kaut kādā veidā avīzes saņēma arī daudzie cietumi, lēģeri, armijas vienības un citas visā savienībā izkaisītas vietas, kur dzīvoja latvieši. Man sāka pienākt vēstules ar precību vai draudzības piedāvājumiem. Tās nāca kā lavīna, vai katru dienu. Rakstīja no armijas, no lēģeriem, no Komi, Intas un Vorkutas. Arī no Latvijas cietumiem. Visi gribēja iepazīties ar nepārprotamu cerību, ka būs kur piemesties, kad beigsies dienests vai soda izciešanas laiks.

Staļins bija miris, un cietumniekus sāka atbrīvot bariem vien. Bija izsludināta amnestija, no stacijas nāca cilvēku bariņi pelēkām sejām, pelēkos vateņos. Kāda sieviete monotoni skaitīja: amnestija, amnestija...

Tajā laikā biju nogruntējusies pēdējā Rīgas dzīves vietā – pie trim neprecētām jaunavām Volguntes ielā, atkal Zasulaukā. Par vecmeitām viņas nedrīkstēja saukt, tas bija briesmīgs apvainojums. Dzīvoklis piederēja māsām Valijai un Elzai Vītolbergām. Viņas uz gadu bija palikušas bez mātes, jo to padomju vara bija notiesājusi par spekulāciju. Valija dziedāja Zinātņu akadēmijas korī, kur visi zināja par manām nedienām istabas vai vismaz gultas vietas meklējumos. Valija par mani apžēlojās un atļāva dzīvot sava trīsistabu dzīvokļa neapkurinātajā verandā. Ziemā tur visi logi bija aizsaluši, bet es vēl biju jauna, un, ja labi sasedzās, gulēt varēja. Ģērbties skrēju uz virtuvi, kur varēja apsēsties uz vēl siltas plīts virsas un mazliet sasildīties. Virtuve bija vienīgā siltā telpa visā dzīvoklī. Viena istaba bija izīrēta ekonomikas fakultātes neklātienes nodaļas studentei Laimai Ziemelei, kura strādāja tuvējā alus darītavā.

"Manā istabā ir divas gultas," viņa teica, "tā otra ir saimnieces, kamēr viņa cietumā, jūs taču varat tur gulēt."

Nekavējoties pārvācos, nedomājot par sekām. Tas bija klajš apvainojums abām māsām.

Valija citām koristēm, kas apvaicājās, kā mēs dzīvojam, stāstīja:

"Tā, izvelc suni no ūdens, bet viņš tev iekož rokā."

Pareizāk būtu – iemet suni āliņģī, bet viņš izlien un guļ būdā.

Viss jau atkal bija labi, kad man no laukiem atveda malku. Zaķu salā man vēl bija savs ģimenes dārziņš, ko piešķīra Zinātņu akadēmija. Tur audzēju kartupeļus, un to pietika pa ziemu mums visām četrām.

Man bija pienācis ap simts vēstuļu. Izlasīju un krāvu kaudzē. Man prātā nenāca atbildēt. Valija pirmā man ieteica izdalīt tās meitenēm, kas varbūt vēlas ar kādu sarakstīties. Viņa pati arī dažas paņēma un solīja aiznest uz darbu. Viņa strādāja Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā par grāmatvedi. Tas bija slepenais institūts, kur strādāja arī mans vidusskolas klases biedrs Kurts Švarcs. Atdošu meitenēm, lai iepazīstas, viņa solīja. Man nebija žēl. Dalīju vēstules uz visām pusēm. Pusmāsa, kas vēl dzīvoja bērnu namā, tās izdalīja visām lielajām meitenēm. Arī mana istabas biedre Laima, kā jau studente, izvēlējas stila un satura ziņā labāko vēstuli. Tā bija no Komi republikas Intas pilsētas. Rakstīja kāds politiski notiesātais uz desmit gadiem pēc 58. panta par dzimtenes nodevību. Laima gan šaubījās, vai ar tādu vajadzētu sarakstīties. Politiskais taču. "Vai tad labāk sarakstīties ar kriminālo? Atbrauks un nožmiegs tevi,"- ironizēju.

Rakstīja jau arī no armijas. Krievu armija gan nebija tā labākā audzināšanas iestāde, vēstules arī tādā pirmklasnieku līmenī. Skaidri redzams, ka šie jaunekļi meklē vietu Rīgā, kur apmesties pēc dienesta armijā. Laima nolēma, ka rakstīs Edgaram Pujēnam, kas ceturto gadu izcieta sodu Intā. Bija Hruščova valdīšanas pats sākums. Politiskais atkusnis, cilvēki uzelpoja un par daudz sapriecājās. Runāja, ka visu politieslodzīto lietas tikšot pārskatītas un tos laidīs mājās. Mazinājās bailes un piesardzība, auga cerības.

Uz Laimas vēstuli necerēti ātri pienāca atbilde. Skaidrs, ka vēstules netika kontrolētas. Vēstuli lasījām abas ar Laimu, bet tās saturs bija pilnīgi negaidīts. Jauneklis bija briesmīgi apvainojies, ka viņam nav atbildējusi tā, kam viņš rakstījis. Apvainoja mani slinkumā, netaktiskumā un vēl nezin kādos grēkos. Viņa fantāzijas lidojumi bija nepārspējami, izdomājot man adresētus apvainojumus. Viņš pat skaidri zinot, kāpēc vīrs mani atstājis. To visu viņš izskaitļojis no tā, ka neatbildēju uz viņa vēstuli pati, bet uzticēju to "sekretārei".

Tādus apvainojumus nevarēju atstāt neatspēkotus. Uzrakstīju vēstuli piecu lappušu garumā. Rakstīju, ka man tādas vēstules nāk simtiem, es neesmu automāts, lai visiem atbildētu, tas prasa arī līdzekļus, markas, aploksnes un papīrs maksā naudu, tā uzreiz liekot saprast, ka neesmu no turīgajām. Tāpēc arī nerakstu nevienam, bet visas vēstules izdalu meitenēm, kas jūtas vientuļas. Man vientulība netraucē. Es daudz lasu, mācos, strādāju, eju uz teātri, kino, koncertiem, neeju uz ballēm, jo slikti dejoju, man labāk patīk dziedāt, ko arī daru.

Atbilde pienāca nedēļas laikā tikpat gara un daudzvārdīga. Arī viņam bija radusies necerēta izdevība izkratīt sirdi, pafantazēt, palielīt sevi, pastāstīt par to, ko izcietis. Sapratu gan, ka viņa vēstules no sākuma līdz galam bija kolektīvas. Tur bija daudz latviešu. Vakaros viņi sanāca kopā un kolektīvi sacerēja pēc iespējas asprātīgākas un saturīgākas vēstules, lai tikai turpinātos sarakste, šī saite ar Latviju, ar latviešu valodu. Lai aizmirstu kaut uz pāris stundām skarbo nometnes ikdienu, smago darbu ogļu šahtās un bezcerību, ka tas varētu viņu mūžā arī kādreiz beigties. Vēstules, garas, sīki aprakstītiem notikumiem, ceļoja divas reizes nedēļā — viena uz ziemeļiem, otra uz Rīgu. Tikko saņēmu vēstuli, tūlīt rakstīju atbildi. Beidzot es varēju brīvi rakstīt visu, ko domāju un kā domāju. Tika jautāts un atbildēts, stāstīts, kaut kas arī noklusēts vai notušēts. Stāstījām anekdotes un patiesus notikumus.

Rakstīju gan ar apziņu, ka man nekad dzīvē nebūs ar viņu jāsatiekas. Vienkārši mēs neklātienē kavējām viens otram laiku, lai dzīve nav tik skumja.

Manas vēstules viņi tur lasīja kolektīvi, apsprieda, priecājās vai bēdājās, atkarībā no vēstules teksta un satura. Kopā gudroja atbildes, lai man būtu interesanti lasīt, un es, Dieva dēļ, nepārtrauktu šo misiju. Tā tas turpinājās veselu gadu.

Mēs jau zinājām viens par otru visu, ko vien iespējams uzzināt, lai nekļūtu vulgāri. Mūsu uzskati bija pilnīgi identiski vai arī viņš vienkārši atzina manus uzskatus par pareiziem. Mēs abi no sirds ienīdām padomju varu, ticējām, ka tā nebūs mūžīgi, abi bijām no tās cietuši un cerējām, ka tiksim gandarīti.

Reizi mēnesī mēs rīkojām malkas talku. Tad ielūdzām manu brāli uz vakariņām. Ar piebildi, ka atkal vajadzēs paskaldīt malku, jo mums tā beigusies. Bija jāsazāģē arī metrīgie kluči. No sākuma brālis nāca viens, bet mēs ar Laimu nebijām nekādi lielie palīgi. Tad teicu, lai paņem līdzi kādu draugu. Laima strādāja alus fabrikā, un katru dienu nesa mājās pāris alus pudeles. Viņa strādāja administrācijā par ekonomisti, un tos jau nekontrolēja. Istabā viens stūris vienmēr stāvēja pilns ar tukšām un pilnām alus pudelēm. Tad jau nebija grūti sarunāt talciniekus.

Mans uzdevums bija uztaisīt lielu bļodu rasola. To es labi pratu, un tā arī bija gandrīz vienīgā uzkoda pie alus. Brālim ar draugu bija līdzi arī kāda stiprāka pudele. Māsas arī piedalījās galda klāšanā un ballītē. Viņas arī sildījās virtuvē pie kurošas plīts, spēlēja tur šahu vai vienkārši patērzēja. Trīs cerīgas jaunavas, bet puiši tikai divi. Es pie jaunavām neskaitījos, un konkurencē nepiedalījos. Biju uzticīga nekad neredzētam, bet smalki vēstulēs iepazītam cietumniekam tālu ziemeļos pie Polārā loka. Ja vēstulēs bija kas sevišķi interesants, lasīju kompānijai priekšā, pēc vajadzības reaģējot uz katra teikuma saturu. Brīžiem lēcu kājās, brīžiem pagriezu acis uz griestiem, brīžiem smējos pilnā kaklā. Domāju, ka tieši tā tika lasītas arī manas vēstules Intā pie daudz pieticīgāk klāta galda. Māsas saīga. Abi jaunekļi nepievērsa viņām gaidīto uzmanību.

Nemaz negribēju pievērst uzmanību sev, gribēju, lai visiem ir jautri. Man alus negaršoja, tāda rūgta susla. Biju arī paēdusi, gatavojot cienastu talciniekiem. Sabiedrība jau bija krietni iesilusi, un man bija garlaicīgi, jo neviens neklausījās, visi centās runāt, un ne jau ko gudru vai interesantu.

Paņēmu grāmatu un nosēdos tālākajā stūrī, lai mierīgi palasītu. Ja lasāmviela bija pietiekoši interesanta, iedzērusī sabiedrība mani netraucēja. Es taču viņus arī netraucēju.

Laima bija visizturīgākā. Viņa ēda vairāk nekā vīrieši, tāpēc arī tik ātri nepiedzērās. Sešas ceptas olas ar cūkas speķi un litra pudele ar pienu bija viņas vakariņas, kad pārradās no darba. Arī tagad viņa izsmējīgi šķendējās par nolūzušajiem vīriem.

"Tādi vārguļi, nav pat vairs ar ko sadzert. Un tev arī nemaz nav neērti tā pamest ciemiņus un nelikties par viņiem zinis," Laima vērsās pie manis, turēdama rokā pilnu glāzi.

"Malka taču ir sazāģēta, vakariņas arī paēstas," nejutos neko parādā un filozofiskā mierā demonstratīvi turpināju lasīt.

"Viņa ir slikti audzināta," rauca degunu māsa Elza.

Valija bija bēdīga. Vīrieši nepievērsa viņai uzmanību. Trūka pievilcīgās auras. Abi draugi slējās kājās un meklēja cepures. Ballīte bija beigusies. Tomēr vairāk nekā nekas.

Vēstuļu apmaiņa turpinājās un kļuva vēl intīmāka. Nelasīju vairs saņemtās vēstules publiski, nemaz nepieminēju tās. Šķita, ka arī tanī galā tās vairs netika publiskotas. Sākām celt nākotnes pilis.

Ko tikai es tur nesarakstīju! Mani bija pārņēmis grafomāna trakums. Rakstīšana nav runāšana. Neviens tevi nevar pārtraukt, nevar apstrīdēt. Pretējai pusei gan sāka izsīkt apskatāmie temati. Tur jau arī nekas ievērības cienīgs nenotika. Visiem ieslodzītajiem bija tikai viena doma - kad tiksim mājās? Pagaidām viņi pārtika tikai no baumām. Konkrēti neko nezināja, kamēr pirmie saņēma atbrīvošanas pavēles. Baumas kļuva par īstenību.

Mums ar Edgaru jau viss bija norunāts līdz galam. Kad viņu atbrīvos, viņš atbrauks uz Rīgu, un mēs tūlīt iesim uz dzimtsarakstu nodaļu. Tālāk jau redzēs. Zināju, ka viņš ir no Aizputes, tēvs miris viņa prombūtnes laikā, māte viena, šķiet krietni gados. Vajagot saņemt pensiju, bet nav vajadzīgā darba stāža. Sapratu, ka pietiek dzīvot ilūziju pasaulē un jāsāk domāt reāli.

Nolēmu aiziet no darba institūtā un sāku strādāt "Elektrā" par laboranti maiņās. Darba biedru pārsteigums bija milzīgs. Teicu, ka alga man ir par mazu, man nav vairs laukos, kas palīdz. Students, kas man ieteica darbu kažokādu fabrikā, mani dedzīgi pierunāja, lai neesmu muļķe un pieņemu šo darbu.

"Ja arī jūs paaugstinās par vecāko laboranti, alga būs tikai par simt rubļiem lielāka atkal uz kādiem pieciem gadiem, bet tur alga divas reizes lielāka."

Ar gandarījumu paziņoju laboratorijā, ka aizeju, jo neceru, ka mani kādreiz paaugstinās. Es nepavisam nestrādāju slikti. Pat "priekšniece" Austra atzina, ka man viss iekrītot rokās, jebkuru jaunu uzdevumu apguvu ātri bez kādas liekas skaidrošanas. Gan jau institūta slepenajā daļā zināja, kāpēc mani nevar paaugstināt amatā. Man nebija gandrīz nekādu nopelnu sabiedriskajā darbā, izņemot Zinātņu akadēmijas kori, kuru es cītīgi apmeklēju.

Kādu brīdi tur atnāca dziedāt zinātniece Austra un pat komsordze Valentīna. Valentīna ātri pameta kori, jo tur valdīja, viņasprāt, neveselīga atmosfēra. Koris bija pārāk nacionāli noskaņots, tas nedziedāja arī masu dziesmas, tikai klasiku un dažādu tautu dziesmas. Viņa baidījās sevi sakompromitēt. Austra uzskatīja, ka koris kavē viņas darbu. Viņa gatavoja disertāciju, bet koris daudz braukāja apkārt un prasīja augstu meistarību, nedrīkstēja kavēt mēģinājumus. Man gan vajadzēja arī šķirties no kora, ja jau pametīšu darbu Zinātņu akadēmijā. Jebkura šķiršanās sagādā sāpīgus pārdzīvojumus. Šie pārdzīvojumi vienmēr būs vairāk vai mazāk abpusēji, izņemot tos gadījumus, kad viena no pusēm mirusi. Un arī tas vēl nav pierādīts.

Pēdējā dienā, pirms atstāju pierasto darbu un kolēģus, visi sapulcējās ap mani un apbēra jautājumiem. Visi izteica nožēlu un jutās kaut kur vainīgi.

"Pravietis savā zemē netiek cienīts," es mēģināju jokot. Tagad, to rakstot, man acīs asaras, bet toreiz biju kā no akmens. Kā teica mana Anglijā dzīvojošā māsīca, kad to apciemoju: "Viens ledus gabals!"

Sāku strādāt jaunajā darba vietā. Centrālo laboratoriju vadīja ķīmiķis Līnis. Aktrises Veltas Līnes brālis. Noskaidrojis, ka mani nav jāapmāca, norīkoja strādāt filiālē Maskavas ielā, kur apstrādāja aitādas. Darbs bija maiņās, jo cehs strādāja bez pārtraukuma. Pirmajā brīdī likās, ka esmu nokļuvusi ellē. Pirmapstrādes telpas smirdēja kā visnetīrākā cūku kūts.Tur izgāza netīrās kā no kautuves nākušās aitādas veselām autokravām uz grīdas. Strādnieki tās meta lielos cementa aizgaldos - "čanos" - sālsūdenī ar konservējošu piedevu.

Kad izmirka, tās vilka ārā, gumijas spectērpos ģērbušies. Uz speciālām mašīnām nospieda lielos mēslus, uz citām attīrīja dermu, tad meta lielos kublos ar rotējošiem spārniem mazgāt, līdz vilna bija tīra un mirdzoši balta. Tad ar steigu tās sameta citos kublos ar maisīšanas iekārtu sāls un skābes šķīdumā, kas saucās piķelēšana. Pēc šī procesa ādām vairs nedraudēja bojāšanās pūšanas procesā. Tās bija it kā iekonservētas, un tālākie procesi, kuru vēl bija bez gala - miecēšana, stāvēšana, staipīšana, ķemmēšana, cirpšana utt. -, vairs nebija jāizpilda tādā steigā.

Mans uzdevums bija ātri noteikt sāļu, skābju un citu piedevu koncentrāciju. Tai bija jābūt precīzās robežās, lai ādas nesabojātos, nesadegtu vai nesāktu pūt. Pirmapstrādes telpā varēja ieiet tikai ar gumijas zābakiem, tos vajadzēja uzaut un noaut reizes desmit, jo laboratoriju nevarēja pienest ar smirdošu slapjumu. Tā bija gara un šaura telpa. Tīra un mirdzoša, kā jau analītiskā laboratorija. Paradīzes oāze elles vidū. Tikai miera te arī nebija ne mirkli. Arī miecēšanas procesu beigas noteica laboratorijā, nosakot savārīšanās temperatūru ādas gabaliņiem.

Būtībā visu ražošanas procesu vadīja laboratorija. Strādnieki nāca pie manis prasīt, ko sākt, ko beigt, ko ielādēt, ko izlādēt. Vai sāli vēl vajadzēs, kur mērkt? Man galva gāja riņķī, skraidīju, darīju, kārtoju, ziņoju, nu gluži kā Figaro. Meistari tādās reizēs kaut kur nozuda. Viņi tikai skaitīja, rakstīja, rēķināja un kombinēja. Norakstīja pieļaujamo procentu brāķu, neatkarīgi no tā, brāķi bija vai nebija.

Kad aizrādīju, ka manā maiņā brāķu nebija, meistari sašuta:

"Tavā nav, citā būs, vai tev nevajadzēs ziemā kādu apkakli?"

Ar trakiem tikai ar labu, es atcerējos, un darīju tikai savu. Te vairs nebija Zinātņu akadēmija, te bija elles ķēķis ar visādu krāsu velniem. Latviešu teikas un pasakas vēsta, ka pat ganu zēni tikuši galā ar velniem, kādēļ gan lai es netiktu, nodomāju. Cīņa gan bija pārāk nevienlīdzīga. Latviešu te bija nospiedošā mazākuma. Laboratorijas vadītājs Līnis, viņa laboranti centrālajā laboratorijā, mēs trīs maiņas laboranti filiālē. Vēl kādi pāris cilvēki pie pēdējām apstrādes operācijām, kur strādāja ar spirta šķīdumiem un palīgmateriālu noliktavas pārzinis. Vairāk nudien neatceros. Maskavas priekšpilsētā dzīvoja daudz Latvijas krievu.

Viņi strādāja netīrajā cehā un runāja krieviski, bet teica: "Mi, latiši, tak neprivikļi."

Te valdīja tikai krievu valoda. Latviski varēju parunāt ar abiem laborantiem, noliktavas pārzini, ķīmijas studentiem praktikantiem un vēl ar elektriķiem. Tie bieži apmeklēja laboratoriju, jo te arvien kaut kas no elektriskajām ierīcēm sabojājās, pat nodzisa gaisma. Tad jau zināja, ka tūlīt ieradīsies elektriķis, lai paziņotu, ka trūkst kādas detaļas, viņš to var dabūt, ja iedošu simts gramus spirta, citādi viss paliks kā bijis. Man nebija ne laika, ne patikas ar viņu strīdēties, tāda te bija kārtība. Laboratorijā gatavoja šķīdumu, ar kuru slapināja īsi apcirptās aitādas.Tās apstrādāja ar karstu gludekli, iztaisnojot vilnu un iegūstot mākslīgo ūdrādu, ko sauca par "vidru". Šķīdumus gatavoja no spirta un formalīna dažādās kombinācijās. Atkarībā no vajadzīgās "vidras" kvalitātes.

Kad gatavoja šķīdumus, kas katru dienu bija vajadzīgi vairākos balonos, blakus man stāvēja meistars un diktēja noteikumus.

"Spirtu lej mazāk, tas neskādes procesā, balonus nevajag pilnus, es nokārtošu, man ir nepieciešams pāris litru spirta neatliekamām vajadzībām."

Un tā vai katru dienu kombinācijas un variācijas. Meistara izdoma bija nepārspējama. Spirts bija vērtīgāks par naudu, par valūtu, iespējams, pat par zeltu.

Meistari bija gan krievi, gan ebreji. Vecākie laboranti stāstīja, ka šī rūpnīca ir ebreju paradīze. Visa tirdzniecības joma ir viņu rokās. Visi ūdrādas imitācijas kažoki, kurus gatavoja no lētajām aitādām, pazuda bez vēsts. Uz veikaliem aizceļoja tikai papīri, ka veikals saņēmis tik un tik kažoku. Reizē ar papīriem saņēma attiecīgo naudas summu par it kā pārdotajiem kažokiem, bet pašu preci tā arī neviens nedabūja redzēt. Bet direktore taču ir lietuviete, atcerējos, vai tad bez viņas ziņas var tā rīkoties, šaubījos. Direktores vīrs ir ebrejs, un viņš arī diriģēja orķestri.

Bija arī latvieši ar līdzīgiem talantiem un lieliem mērķiem.

Atnāca par meistaru kāds ķīmijas students Zaķis un sajūsmināts sprieda:

"Ja tiktu tur augšā par meistaru, nu, tur mierīgi mēneša laikā var tikt pie "Volgas"."

Otrajā stāvā tapa gatavā produkcija. Abi maiņas laboranti viņu tūlīt iesauca par "blondožīdu". Acīs to, protams, neteicām, jo viņa manieres bija tik izsmalcinātas kā pieczvaigžņu viesnīcas sulainim. Viņam sieva strādāja Rīgas juvelieru fabrikā un dažreiz atnāca arī pie mums parunāt latviski. Pēc viņu jūsmīgajām runām spriežot, zelts tur tecēja straumēm. Laulības gredzenus viņiem prātā nav nācis pirkt, paši uztaisīja, ar lepnumu stāstīja.

"Tev tas gredzens tāds nosūbējis," Zaķa sieva griezās pie mūsu nesen vīra kārtā iekļuvušā laboranta, "dod man, es fabrikā nopulēšu, spīdēs kā saulīte."

"Vai tad tur tā var ienest un iznest zelta lietas?" es brīnījos.

"Pie jums nes ārā veselas aitu ādas, un tad nevarēs iznest mazu gredzentiņu? Es savējo pa nakti atstāju garderobē, uzvelku citu pirkstā, un aiziet."

"Vai tiešām pie mums nes ārā veselas ādas?" es brīnījos. "Kur tad viņas var paslēpt?"

"Stāsta, ka piešujot starp mēteļa oderi un virsdrēbi. Ejot ārā pa vārtiem, jau laikus attaisa mēteli un atvirza no muguras, lai sargam viss labi redzams un nav jātaustās."

Sākās jūsmīga visādu variāciju apspriešana, kā piemānīt sargu, kā daudzi iekrituši, jo nav bijuši pietiekami gudri vai arī nav mācējuši piekukuļot sargu.

Kādā vidē gan vajadzēja augt un veidoties cilvēka personībai, lai rastos tāda attieksme?! Tā acīmredzot bija bezsaimnieku vide, kur visiem pieder viss. Kā sakāmvārdā: "Dzīve ir liels kartupeļu lauks. Kurš lielāks cūka, tam vairāk tiek."

Man pienāca ziņa no Zinātņu akadēmijas, ka neesmu noņēmusies no komjaunatnes uzskaites. Sameklēju grāmatiņu un gāju noņemties no uzskaites. Sekretārs bija izgājis.

Noliku savu grāmatiņu darbvedei uz galda un teicu:

"Man nav laika gaidīt, jāiet uz maiņu."

"Labi, atnāciet rīt," darbvede paņēma grāmatiņu un ielika atvilktnē. "Mēs visu nokārtosim."

Es vairs neatnācu ne nākamajā, ne arī kādā citā dienā. Grāmatiņa palika birojā uz visiem laikiem kā jauns traips manā biogrāfijā. Statūti taču aizliedza izlaist biedra karti no rokām. Man tā vairs nebija vajadzīga. Savu profesiju biju apguvusi pietiekami labi, lai būtu vēl nepieciešami šādi palīglīdzekļi. Līdz komjauniešu vecuma beigām jau arī man bija palikuši tikai pāris gadu. Ja būtu palikusi strādāt Ķīmijas institūtā, man drīz vajadzētu stāties partijas kandidātos. To nu vairs nedarītu pat tad, ja zeme atvērtos manā priekšā. Biju rūdīta un uz visiem notikumiem skatījos no malas. Jebkurā brīdī biju gatava atstāt Rīgu. Tāds brīdis tuvojās.

Dažus mēnešus pirms termiņa no cietuma atgriezās māsu Vītolbergu māte. Elza, kas strādāja namu pārvaldē par grāmatvedi, bija dabūjusi labas atsauksmes par savu māti kā ļoti kārtīgu īrnieci. Māte slimoja ar sirdi un Ogres cietumā jau vairākas reizes bija pārcietusi sirdslēkmi. Gulēju viņas gultā. Mēs jau bijām iegājušas gulēt, kad no stacijas ieradās māte ar abām meitām. Elza strīdējās ar māsu, kurai jānāk izmest mani no gultas, lai mātei būtu kur gulēt. Māte, gandrīz ceļos krizdama, lūdzās, lai viņas dēļ nevienu netraucē, viņa pārgulēšot caurstaigājamā meitas istabiņā.

Troksnis virtuvē bija apklusis, māte aizgājusi gulēt. Es nevarēju aizmigt. Elza bija kompleksaina, niķīga un neprognozējama, brīžiem pat ļauna. Valija bija pilnīgs pretstats jaunākajai māsai. Kaut arī ar dīvainībām, viņa nebija ļauna, taču pilnīgi nevarīga un bezpalīdzīga, nevīžīga un nepraktiska dažādās dzīves situācijās. Māte neatzina jaunos okupantu likumus, virsniekam, kas nāca atsavināt lieko dzīvojamo platību, draudēja ar lāpstu. Pēc mātes notiesāšanas par spekulāciju meitas dzīvoja, kā nu mācēja. Veļu mazgāju tikai es, arī istabu tīrīju tikai es. Ar māti man tūlīt izveidojās labas attiecības. Viņa stāstīja, ka netaisni notiesāta, es pacietīgi uzklausīju.

Tālākie notikumi risinājās strauji. Mans vēstuļu partneris no Intas atrakstīja, ka saņēmis atbrīvošanas pavēsti un brauc mājās. Vēstulēs mēs visu jau bijām viens par otru noskaidrojuši, teorētiski atzinuši, ka esam radīti viens otram. Viņš jau vēstulē bija mani lūdzis kļūt par viņa sievu. Pastāstīju jaunumus Laimai.

"Vai tiešām tu precēsies ar cilvēku, kuru ne reizes neesi redzējusi?" viņa brīnījās.

"Man jau ir fotogrāfijas. Savienojumā ar viņa intelektu, pasaules uzskatiem un politisko pārliecību nav nemaz tik briesmīgi. Viņš ir liela auguma, lielām, zilām acīm un skaistām mākslinieka rokām," stāstīju.

Man bija īpašas spējas pazīt cilvēkus pēc rokām. Cilvēks var pārliecinoši melot, bet rokas nekad nemelo. Sarunājoties es novēroju nevis cilvēka seju, bet rokas. Daudzi to zināja un drošības pēc turēja rokas kabatās, lai tikai es nenojaustu viņu slepenās domas.

Edgars atbrauca neparasti aukstajā 1956. gada ziemā. Sals bija ap trīsdesmit grādiem. Stacijā viņu uzreiz pazinu. Garāks par citiem, kopā ar kādu ceļabiedru dzīvi sarunādamies, apkārt neskatīdamies, viņš nāca pa peronu. Izskatījās, ka viņam pat prātā nenāca, ka kāds viņu varētu sagaidīt. Man vajadzēja viņu uzrunāt, jo citādi viņš mierīgi būtu man pagājis garām.

"Tu tomēr atnāci?" viņš izskatījās patiesi, bet ne nepatīkami pārsteigts.

"Nu, mēs jau tā norunājām," apjukusi skaidroju.

Situācija bija gandrīz smieklīga, ja vien nebūtu tik liktenīga. Viņam bija biļete caur Liepāju līdz Aizputei, kur dzīvoja Edgara māte un citi radi. Vakarā gāja viņa vilciens, es pavadīju. Vēl pusgadu viņš turpināja rakstīt vēstules no Aizputes. Pirms Jāņiem atbrauca uz Rīgu. Aizgājām uz dzimtsarakstu, sareģistrējāmies. Es atstāju Rīgu uz mūžu.

[artsua-austra]

Magoņu ielas gals, Melluži

[stokuindonesia]

KAPAS KHARISMA OBRAL 👉 6.000 Ready Ya Beb,Best Seller Banget yah😋👌 Kapas kecantikan Kharisma lembut dan higienis untuk perawatan kulit dan dapat juga digunakan untuk membersihkan luka🤩🤩🤩 . . . . @stoku_indonesia . #stokukapas #kapas #kapastembak #kapasisland #kapasansurabaya #kapasangrosir #kapasbiru #kapasan #pulaukapas #kapasvape #kāpas #kapasiteettiyksikkö #kapasundan #kapasiya #kapascoralbeachresort #kecantikan #kecantikanwajah #kecantikankulit #kecantikanalami #kecantikanwanita #kecantikansehat #klinikkecantikandrwskincare (di Bone, Sulawesi Selatan, Indonesia) https://www.instagram.com/p/B-ukKwipxt9/?igshid=dk94u10xqck5

[viewsthroughmylense]

Winter is still here | Vecaki, Latvia

[gaurssulmeisters]

Zaļā kāpa Raganu purvā

[collectiblecoaching]

⠀ 17 августа, День имени. Всем Олегам, Волкам, Вещим ПРИВЕТ!!! ⠀ У нас в Латвии этот праздник празднуется, чуть ли не круче, чем день рождения. ⠀ Без приглашения, можно звонить и приходить в гости к имениннику и поздравлять его. ⠀ Спасибо всем за поздравления. Ваше внимание, ценно для меня ❤️😍👍💥 ⠀ Обучайтесь успеху, в Школе Коллекционирования Олега Бровко #шкоб: 1. Переходите по ссылки в профиле, чтобы узнать больше о коллекционировании. 2. Напишите о своём интересе к обучению: brovkooleq@yandex.ru ⠀ Спонсор статьи: Магазин для коллекционеров: Elizabetes iela 2, первый этаж. Рига, Латвия. + 371 20 403 403 мобильный, Viber, WhatsApp, Telegram. ⠀ #numismatikalv #numismatika #нумизматика #собирать #собирание #собирательство #коллекция #коллекционирование #нумизмат #киоскколлекционеров #обучениеколлекционированию #шкобрекомендует #знания #самосовершенствование #самообразование #самообучение #успешныелюди #бизнесмотивация #бизнесидеи #бизнес #обучение #квалификация #путькуспеху #деньимени #ОлегБровко #OlegBrovko #именины ⠀ ⠀ (at Saulkrasti Baltā Kāpa) https://www.instagram.com/p/CD_h1QeHrGM/?igshid=1x0jfatt41z3p

[sillytunes]

1111

Koku galotnēs skaties vai debesīs. 

Viņa gulēja un skaitīja mākoņus. Ziniet, ir tikai dažas tās laiskās vasaru pēcpusdienas, kad gaiss ir smags un pievilcies ar zaudētām cerībām, jaunu sākumu gaidām, sālsūdens pilniem matiem un sviedru lāsītēm uz iedegušām mugurām, kad laiks visu klišeju labākajās tradīcijās ir šķietami apstājies un drīz apstāsies arī visa pārējā dzīvā radība, lai gluži vienkārši pagulētu diendusu. 

Viņa bija pazaudējusi savu tik mīļo iedegušo muguru ar visām sviedru lāsītēm uz tās, nē, ne savu, to pat, iespējams, būtu vieglāk pārdzīvot, bet savējo. Viņš bija aizgājis. Teicis kaut ko par to, ka bija labi, ka varētu būt labi arī nākotnē, bet tagad viņš vēl negrib viņu sāpināt, tāpēc atkāpjas laicīgi, būtībā pateicis visas klišejiskās frāzes, ko zinājis, pagriezies un aizgājis, izmetot vēl savu klasisko “mēs drīz tiksimies”. Viņa tik ļoti mīlēja un ienīda šo “drīz tiksimies”, visa mīlestība un viss naids nepārtraukti kāpa augšup pa barības un visiem citiem vadiem un draudēja pāriet pāri malām, viņa mīlēja un ienīda sevi par to, ka arvien un joporojām ticēja, ka viņi drīz tiksies, ka viņš drīz atgriezīsies, ka viņam tikai jāapdomājas.

Viņas sociālie tīkli izskatījās labāk nekā jebkad. Tajos viņa bija, citējot Klāvu Elsbergu, skaista, slaida un gandrīz kaila. Viņa zināja, kas jādara, viņa bija pietiekami informēta par mileniāļu šķiršanās tradīcijām, un viņai bija vesela siena ar dažādām sabiedrībām piemērotām maskām, viņa zināja, ka arī bez visām kultūras un mākslas akadēmijām ir lieliska aktrise. 

Viņas Spotify bija pilns ar latviešu mūziku, viņai nu bija vienalga, ka tas sabojās Discover Weekly vai gada apskatu, vai reputāciju, viņai patika un viņai gribējās. Viņi bija dejojuši tieši un tikai vienu vasaru, galu galā, viņa bija pelnījusi neizlikties. Ar vai bez viņa. 

Viņa mīlēja un ienīda to, ka apzinājās - pati ir pie visa vainīga. Viņi bija satikušies pēc viņas ierosinājuma, viņi arī otro reizi bija satikušies pēc viņas ierosinājuma, viņa vienmēr rakstīja pirmā, viņa bija pilnīgi un galīgi izklājusies tā vīrieša priekšā, viņa to apzinājās, bet nespēja citādi, viņa atrada attaisnojumu katram savam “ko tad es varu zaudēt”, katram “meitene, uzaudzē pašcieņu”, ko ignorēja, katrai pelēkajai dienai bez viņa un katram taurenim vēderā, kad redzēja, ka viņš tomēr bija atbildējis vai atcerējies, vai jauks. Viņa kaunējās un klusēja par to, cik liela daļa šo attiecību patiesībā ir vienpusēja, cik mākslīgu burbuli viņa sev uzbūrusi, cik ļoti viņš patiesībā nekad nebija viņu maldinājis, ja neskaita to nolādēto “mēs drīz tiksimies”. 

Viņa ienīda to, ka nesaprata. Nesaprata viņu, nemācēja izlasīt, nemācēja pieradināt. Viņa taču bija lasījusi no bērna kājas, grāmatas un cilvēkus, un kastaņus, bet šis vīrietis bija mistērija, šo viņa izlasīt tā arī nespēja. Viņa ienīda to, ka viņa nespēja neko kontrolēt, nespēja kontrolēt nedz viņu, nedz sevi pašu, nespēja savaldīt pirkstus, sirdi, domas un visu pārējo, nevarēja un negribēja. Jo patiesībā jau viņa negribēja. Viņa gribēja tikai to vīrieti. Viņa būtu varējusi, ja būtu gribējusi. 

Un cik daudz ir tādu stāstu? “Es īsti nezinu, kāpēc, mēs vienkārši vienā brīdī vairs nerunājām”. Cik daudzus šie “nezinu” šad tad beidz nost? Cik daudzi iet uz priekšu un kāpj citos kalnos, un liek virsū visas maskas pēc kārtas vai varbūt pat neko netēlo un ir priecīgi, bet joprojām un vienmēr meklē atbildes uz jautājumiem, kurus lepnums neļauj uzdot tiem vienīgajiem, kuriem atbildes ir? Šis nav stāsts par mani, bet šis varētu būt. Man arī ir neatbildētie jautājumi, neizrunātie iemesli un daudz milzīgu neizpratņu, mani arī tas dažreiz tur augšā naktīs un liek pabēdāties pelēkos rītos (jā, arī Lisabonā ir pelēki rīti). Esmu pārliecināta, ka mums visiem ir. Kāds, kura “drīz tiksimies” neticēt jau izteikšanas brīdī, bet cerēt, ka šoreiz neticība nepiepildīsies. Pat, ja, laikam ejot un roku uz sirds liekot, pat vairs negribas tikties. Gribas tikai atbildes. 

[theagnis]

🌞🌞🌞🤗 (at Saulkrasti Baltā Kāpa) https://www.instagram.com/p/CkBKKkeITjY/?igshid=NGJjMDIxMWI=

[andrejsartclub]

2020.07.23. Kuršu kāpa Kuršių nerija

Kurische Nehrung acrylic/canvas, 40x50 cm

[krisjanisliepins]

Kāds liktenis piemeklēja Čārlzu I un II?

Kāds liktenis piemeklēja Čārlzu I un II?

Anglijas karalis Čārlzs I 8. septebrī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes tronī kāpa karalis Čārlzs III. Šeit atskats vēsturē par to, kāda izvērtās karaļu Čārlza I un Čārlza II vadīšana: Beheaded and exiled: the two previous King Charleses bookended the abolition of the monarchy | The Conversation

[lukturi]

Vissirsnīgākie sveicieni Tavā dienā! Lai Tavas ambīcijas kļūst par sasniegumiem, lai Tavs tuvāko cilvēku loks - mūžam tuvs, lai Tev iestājas LAIME! (Sent from my iPhone - 30.01.2022. plkst. 20:25)

reiz dzīvoja zaļš vērsis.

viņam ļoooooti garšoja konfektes no zelta,

bet tās varēja dabūt tikai nesasniedzama torņa galā (tā bija padzirdējis).

lai vai kā, vērsis nodomāja doties tām pakaļ, jo - ko tad citu darīt?

viņš kāpa pa trepēm, stundu, divas, trīs,

pa spraugām skats stiepās bezgalīgs,,

nonākdams augšā, viņš atrada tikai konfekšu papīrīšus un rubīna putekļus.

nejaušs vēja svilpiens noskanēja kā zvani, un putekļi vienā mirkļi savienojās kristālā.

caur to skatoties, varēja redzēt gariņu, kurš, vēlēdams spēlēties, stumdīja mākoņus turpu šurpu,,

vērsis gulēja uz torņa gala malas un meta tam virsū zvaigznes, kuras gars iekarināja debesīs.

pēc ilgas smiešanās un rotaļāšanās no rubīna sāka spīdēt gaisma, kas vaicāja: 

“vai tu mani vēl apciemosi, teiksim, 30. janvārī, pēc 5 gadiem?”

protams, ka vērsis nevarēja atteikt, jo nu viņa ragi bija pārvērtušies smaragdā.

taču vienu gan viņš nespēja saprast..

kādēļ 30. janvārī?