#geitus

[capripian-arts]

A map I designed for my D&D campaign.

[ID: A map of an island, The Gaping Maw, in the middle of an ocean called the Brine Sea. A settlement in the center is labeled Abysm. There are two points labeled Geitus and The Latis. There is a beach on either side of the island, labeled White Beach and Salt Flats. End ID]

[kaziki25]

jobs&geitu

[hackbentadventures]

they probably just repeat the name. original beitus = beitus, second beitus = beitus beitus etc

beitus 2.0 and beitus 3.0 isn’t as fun as Ceitus Deitus Feitus and Geitus.

[edgarscirulis-blog]

Kyrgyzstan

1. diena (16.08.2016)

Ceļošana, kā jau visiem putniem, arī Cīruļiem ir asinīs un bez tā nu nekā. Dažādu apstākļu dēļ šis plezīrs izpalika vairākus gadus, tāpēc pēdējos gadus biju sēdējis kā uz adatām, nevarēdams sagaidīt iespēju izlauzties no ikdienas rutīnas un ikdienas Latvijas. Tā nu tas sanāca, ka savās dzīves gaitās sastapu pāris trakus cilvēkus, kas mani pamudināja uz pāris trakām idejām.

Galamērķis - Kirgizstāna nāca pavisam spontāni, un ja man jābūt atklātam, tad nevienu mirkli neļāvu sev daudz par to aizdomāties, jo attaisnojumus, kāpēc nebraukt, var vienmēr atrast. Gribēju, lai šis ir pārsteigums man un pilnīgi svaiga pieredze.

Ceļš uz Biškeku dalāms trijās daļās: autobuss no Rīgas uz Viļņu, lidmašīna no Viļņas uz Stambulu, lidmašīna no Stambulas uz Biškeku.

Ierados autoostā 23:30, bet brauciens 02:50. Priekšā jaukas 3 stundas, ko pavadīt uzgaidāmajā telpā, kuru, diemžēl, jādala ar ne pārāk aromātiskiem ļautiņiem. Aizspiežu degunu un lasu savu līdzpaņemto grāmatu. Pusstundu pirms izbraukšanas pievienojas ceļojuma galvenā iniciatore - Līva. Neilgi pēc tam arī satiekam atlikušos divus biedrus - Madaru un Ādamu.

Cilvēkam ar manu augumu, braucieni ar autobusu nav diezko patīkami. Grozies, kā gribi, saliecies, cik līkumos vien vari, bet cieto krēslu ar zemo galvas atstutni un nabadzīgo vietu kājām neuzvarēt.

Neizgulējies un saņurcīts izkāpju Viļņas autoostā 6:55. Ceļu uz lidostu plānots mērot kājām. Iekāpjam savos kosmosa kuģos (šeit: apkraujamies ar somām) un slājam. Laikapstākļi Viļņā nav diezko iepriecinoši - gāž, smidzina, gāž, smidzina, bet mums nospīd un tieši tad, kad ejam nenotiek nekas no iepriekšminētā. Ceļš paiet salīdzinoši ātri, veicu pirmos iepazīšanās rituālus: ko dari? / kā iepazinies ar Līvu? / vai bieži sanāk ceļot?...

Viļņas lidostā mums atvēlētas pāris stundas, ko pavadīt uz aukstiem metāla soliņiem un klanīties, cīnoties ar miegu. Apēdam pēdējos līdzpaņemtos “snakus”, izdzeram pa kafijai un laižam uz Stambulu.

Ielidojot Stambulā, sajūtam izteiktu kontrastiņu. Pametam Baltijas padsmit grādus un sajūtam Turcijas 30. Ataturk lidosta, kā jau divu pasauļu tilts, čum un mudž ar cilvēkiem no dažādām valstīm, kultūrām un ticībām. Paredzēts nosist 4 stundas šeit. Meklējumi pēc iespējas izmainīt eiro pret somiem izrādās nesekmīgi, atliek vien bezmērķīgi riņķot pa lidostu, gaidot, kamēr paziņo mūsu geitu. Ar Ādamu izspriežam, ka lidostā var iegādāties četras lietas: smaržas, somas, saldumus un šņabi (apzināti izvairījos no vārda alkohols, lai turpinātu labskanīgu vārdu sekvenci). Piemetamies pie Stārbakša, ātri vien atgaiņājam sapņus par kafiju (12 eiro par kapučīno!) un izklājam Kirgizstānas karti, lai nospraustu plānoto maršrutu.

Kamēr sapņaini lūkojamies uz neskaitāmajiem kalniem un ledājiem, kas mūs gaida ceļā, ievērojam, ka ar periodisku regularitāti Ādams nozūd no galda. Apmēram pie 4 reizes beidzot aptveram kas notiek. Izrādās, esam nosēdušies pie viena no duty-free veikaliņiem, kur izlikti turku saldumi degustācijai. Ar katru Ādama apmeklējumu kaudzīte sarūk un sarūk. Lieki piebilst, ka, pirms pametam nozieguma vietu, abi trauki ar saldumiem tika izēsti un uzpildīti vēlreiz. Paķēram arī katrs pa saujai un dodamies uz geitu, pirms kāds neapmierināts turks pieprasa paskaidrojumu. Pasnaužam vēl stundiņu uz soliņiem (šoreiz ne metāla) un lecam iekšā lidmašīnā. Plānotais ierašanās laiks Biškekā 02:18.

(Foto: Līva Līva)

[fullspecprice]

GOKIL! Essential Phone 2 Gunkan Kamera Selfie di Bawah Layar

GOKIL! Essential Phone 2 Gunkan Kamera Selfie di Bawah Layar

spesifikasiharga.net – Ngomongin brand Essential Phone memang gak geitu terkenal sob .. dan ane sendiri baru tau ya pas ngetik artikel ini … nah meski secara brand gak terkenal namun secara inovasi brand ini menjadi salah satu pelopornya sob …

Jika sobat sekalian tau … Notch yang saat ini happeningdi kalangan smartphone Android sejatinya tren tersebut pertama kali diperkenalkan oleh brand ini…

[mcnegoblack-blog]

Inscrevi erado!

Inscreva du geitu qui tu asha melhó

[luludublr]

Frenklina pirmais ceļojums/ prom ar tikko viengadnieku.

Pirms gandrīz četriem mēnešiem, divas dienas pēc Frenklina viena gada jubilejas, devāmies pirmajā ceļojumā visi kopā. Pa šo laiku beidzot esmu pabeigusi jau sen iesākto atstāstu. Nu slinka, slinka rakstītāja. :) Bet nu - kas ilgi nāk, tas labi nāk (cerams, ha!).

5.03. Viss iesākās diezgan labi. Par spīti tam, ka iepriekšējā dienā svinējām Frenklina dzimšanas dienu un viņam bija daudz emociju, kopumā pa nakti gulēja labi. Līdz manai aizmigšanai bija raudot pamodies tikai četras reizes, pēc tam nakts vidū nomodā tikai kādas 40min un no rīta piecēlās jau 6:20. Oma kundziņam no rīta bija ļoti laba. Priecīgs šiverēja pa māju. Uz lidostu mūs veda mans brālis, laicīgi aizbraucām, nodevām koferi. Un šeku reku, izrādas, ka nevaram apliecināt, ka izvedam no valsts savu bēru. Abiem mums līdzi ID, kur, protams, nav iespēja atzīmēt bērnus. Arī dzimšanas apliecība nav. Nācās vien zvanīt Robim, lai meklē mājās un ved. Stulbi gan... bet neviens nebrīdināja un acīmredzot es neesmu diez ko attapīga, ka pašai neienāca prātā. Kad ceļo ar bērnu visi ir ļoti atsaucīgi. Pat Rīgā. Viena sieviete palīdzēja stumt Frenklina ratus, kamēr es nesu bērnu un Miks ar koferiem (mēs ar Ryanair, tā kā, protams, visas tās simts rokas bagāžas). Pie iekāpšanas, kamēr Miks tika galā ar ratiem, man divas citas sievietes palīdzēja uznest abus koferus līdz pat sēdvietām.

Lidojums. Frenklins mazliet nemierīgs, jo pulkstens jau tuvojas 12, tāpēc bija ļoti miegains. Biju nopirkusi bio-šmio sūkājamās ledenes, ar domu dot Frenklinam sūkāt un laizīt, lai sanāk rīt siekalas un nesāp ausis. Mazliet viņam tas arī izdevās. Tā kā bija nemierīgs un pēkšņa sniega dēļ, izlidošana ļoti aizkavējās, tas viss notika labu laiku pirms pacelšanās. Nekāda dižā bēda, jo neilgi pēc tam aizmiga man rokās vēl krietnu brīdi pirms pacelšanās. Man vispār ļoti nepatīk pacelšanās un nolaišanās, lidmašīna kratās un svārstās, un man ir tiešām bail. Frenklins gan uz to vispār nereaģēja un man rociņās mierīgi nogulēja 1h15. Tā kā līdz Londonai jālido vien mazliet vairāk kā 2 stundas, tad daudz arī vairs nebija palicis. Frenklins pamodas, uzēda biezpienu un cepumiņus, paspējām visi aizstaigāt līdz labierīcībām un sākās nolaišanās. Par to biju bažīgāka kā par pacelšanos. Man personīgi ausis aizkrīt jau labu laiku pirms "oficiālās" nolaišanās sākuma un pakāpeniski sāpes ausīs pieņemas spēkā diezgan pamatīgi. Taču Frenklinam bija gluži vienalga, nelikās, ka jūt kādu diskomfortu.

Londonas lidosta. Pie izkāpšanas saņēmām bērna ratus, iepakojām Frenklinu un skrējām saņemt nodoto koferi. Baigā skriešana gan nesanāca, jo, visas tās UK epopejas dēļ, bija milzīgas rindas pasu kontrolē. Tajā brīdī Frenklinam mazliet sākās besis. Nesaprotu kāpēc mazuļiem līdz 2 gadu vecumam nav iespēja iziet caur kaut kādu ātro eju. Šeit mazliet sākās stress arī man, jo bijām ielidojuši krietni vēlāk, kas nozīmēja, ka mums bija pavisam maz laika līdz nākamajam reisam. Plus mums vēl bija jāsaņem un atkal jānodod koferis.Kad beidzot tikām pāri pasu pārbaudei, mūsu koferis jau rotēja pa lentu. Ātri paķērām to un reāli skrējām no arrivals uz departures. Tālak bija jānodod koferis. Londonas Stansted lidostā tagad pavisam jauna sistēma - Self bag drop. Sievietei parāda savus bording passes un pats liec uz tāda aparāta ar svariem savu koferi, skenē vēlreiz passu, tad izdrukājas kofera svītru koda līmlenta, ko pats arī aplīmē. To pašu bija jāizdara arī ar bērna ratiņiem.Tālāk bija jādodas uz gate. Tur, ieraugot, ka esam ar bērna ratiņiem, mūs nosūta uz fast lane. Sajūtāmies baigi special. Ha! Tālāk gan tas neko sevišķi nepaātrināja, jo londonieši preperēja mūsu baby bag (Ryanair mazulim līdz 2 gadu vecumam, kurš ceļo kādam no vecākiem klēpī, papildus var būt līdzi līdz 5kg baby bag, kur var atrasties arī bērnam paredzēti šķidrumi) diezgan ilgi un pamatīgi. Man bija līdzi divi Rūdolfa biezenīši un vēl viens Pirkumiņā iegādāts bio biezenītis tūbiņā. Ar pēdējo viss bija ok, Rūdolfa biezenīši gan tika aiznesti prom padziļinātai pārbaudei. Ha! Atšķirībā no Rīgas lidostas, šeit mums tomer lika izmest baby bag esošo Vitel sporta ūdens pudeli. Londonā atļauts dzeramais tikai, ja iepildīts bērnam paredzētās pudelītēs. Manuprāt, ļoti dīvains nosacījums, jo domāju, ka ir pietiekamo daudz bernu līdz 2 gadiem, kas dzer pa taisno no pudeles ar sporta uzgali, nemaz neizmantojot pudelītes vai sippy cup. Kā arī tās taču ir diezgan mazas, cik pudelītēm tad man būtu jābūt... mēs knapi izvilkām ar esošo ūdens daudzumu līdz lidmašīnai. Kopumā tāpat tas viss bija ļoti ilgi. Skrējiens turpinājās, Stansted ir diezgan liela lidosta un mums līdz geitam bija jāiet kādas 20-30 minūtes. Cik labi, ka bija rati un Frenci varēja vienkārši vizināt. Divas stundas starp lidojumiem manā uztverē tomēr ir ļoti knapi, it sevišķi, ja ceļo caur Londonu, ir jānodod bagāža, plus vēl ar bērnu.

Lidojums 2. Uz Tenerifi. Te Frenklins jau atkal bija ļoti noguris. Paņēmu barot, tiklīdz sākām ripināties, un bērniņš jau atkal aizmiga, nemaz nemanot pacelšanos. Tikmēr mēs ar Miku padzērām kafiju un apēdām līdzpaņemto Frenklina dzimšanas dienas kūku. Tomēr šis lidojums jau bija mazliet grūtāks, jo jālido bija ilgāk. Izgulējās man klēpī atkal vairāk kā stundu, tad modās, kaut ko paēda, nomainijām pamperu. Un tad jau gan gribējās action. Abi ar tēti staigāja pa lidmašīnu turpu šurpu, padraudzējās ar citiem bēbjiem un pasažieriem, paspēlējās ar mantām. Mazliet jau uznāca arī apnikums, ja bija jāsēž. Īpaši pirms nolaišanās, bet uz pašu nolaišanos, kad jau tuvāk zemei un kaut ko varēja saskatīt pa logu, Frenklins burtiski sastinga un mierīgi skatījās. Kopumā viss bija diezgan veiksmīgi. Domāju, ka daļēji panākumu atslēga bija arī tas, ka Frenklins nekad vēl nebija lidojis un viss apkārt esošais bija kaut kas jauns, līdz ar to arī interesants vērošanai.

Ceļojums. Pirmais rīts Frenklinam bija wou! Brokastojām ārā uz terases. Silti, saule, apkārt palmas, viss zaļš. Bērniņš tā brīnijās par apkārt redzamo un nebeidza vien stāstīt un runāties. Pirmās dienas Frenklinam viss tiešām bija brīnumu brīnumi. Baseins diez ko nepatika. Bija bail, lai gan ar Miku bijām blakus un nesām. Pie maliņas gan ļoti patika pļackāties. Nepatika, ja saule spīd acīs, tomēr bēbīšu saulenes arī neatzina. Bieži nepatika cepure. Es gan nezinu kā ar šo ir, daudzi malzliet lielāki bērni bieži bija redzami bez cepurītēm, bet man kaut kā bija bail, ka nesakarst par daudz, saule tomēr bija ļoti karsta. Es arī ļoti cītīgi smērēju viņam SPF50 krēmu, lai neapdeg. Nevar vēl īsti saprast, bet šķita, ka viņam ir gaišais ādas tips. 

Ceļojuma galvenā problēma bija ar ēšanu. Pirmās divas dienas vēl ēda silto ēdienu, ko biju uzvārījusi (rīsus ar dārzeņiem, pastu ar maltās gaļas mērci). Pēc tam pārējas 7 dienas vairs ne par ko. Ēda tikai baby jogurtu, reizēm biezpienu ar bezpiedevu jogurtu pa dienu, apelsīnus, banānus, gurķi un līdzpaņemto putru no rīta un vakarā. Tā kā parastais ēdiens tika uzņemts tik maz, baroju ar krūti krietni vairāk kā pirms tam mājās. Es tiešām nezinu ar ko tas saistīts, iespējams ar karstumu (kādas 4 dienas Tenerifi bija piemeklējusi kalima un bija 30-35* liels karstums), iespējams ar vietas maiņu, varbūt ar laika maiņu (Tenerifē +2h Latvijas laikam). Kādā trešajā ceļuma dienā Frencim piemetās arī iesnas un klepus, pēc tam arī liela temperatūra naktīs. Temperatūra bija kādas 2-3 dienas, pēc tam vēl cīnijāmies ar iesnām un klepu. Par laimi līdz mājuplidošanai izdevās tikt no tā visa vaļā. Uz ādas arī bija parādijusies tāda kā alerģija, mazi izsitumi. Izdevās nopirkt labas dabīgās zālītes ar kaut kādu upeņu ekstraktu un pārgāja. Es domāju, ka tas varētu būt no hlorētā ūdnens, jo ne tikai baseins, bet arī krāna ūdens ir diezgan hlorains. 

Runājot par zālēm - aptiekas ļoti labā līmenī, farmaceiti ļoti zinoši. Tādā ziņā vismaz bija mierīga sirds. Protams, ka man bija līdzi dažādas zālītes, bet vajadzēja vēl atsevišķas lietas iegādāties. Tā kā, dodoties uz Tenerifi, mierīgu sirdi var līdzi ņemt tikai pašu minimumu.

Sīkāk par pašu ceļojumu daudz nestāstīšu. Ceļojums kā jau ceļojums uz siltajām zemēm - baseins, jūra, izbraucieni utt. Frenklinam ļoti patika smiltis un akmentiņi, tos labprāt iztaustija visos veidos. Atklātie ūdeņi (līdzīgi kā baseins) arī negāja pie sirds, man šķiet, ka viņam nepatīk tas plašums un neizjūt ūdens robežas kā tas ir, piemēram, vannā, kur gan varētu pavadīt kaut visu dienu. Vēl ļoti patika braukāt ratos un skatīties, kas apkārt pa interesantiem jauniem skatiem. Ratos arī labi aizmiga un čučēja divas diendusiņas. [Šim rakstam pievienoju arī diezgan daudz bildes, lai varat apskatīt paši. :) ]

Citi saka, ka ar mazu bērnu vajag doties ceļojumā uz desmit dienām vismaz, vai pat visām divām nedēļām, jo paiet laiks, kamēr pierod un tad lai nav tā, ka uzreiz jādodas mājās. Mūsu gadījumā tā nebija, likās, ka Frenklinam ir reāli apnicis, nekas nepatīk un grib atpakaļ mājās.

Atpakaļceļš. Lidojums uz Briseli mums bija jau 8:15, kas nozīmēja, ka celāmies 5:00 un 6:00 braucām. Frenklinu gan pa miegam saģērbu un cēlu tikai pirms pašas izbraukšanas. Protams, ka viņš riktīgi pamodās. Bija ļoti neizgulējies, raudāja vai kašķējās visu ceļu līdz lidostai. Ratos, braucot pa lidostu, gan patika. Šeit arī nebija diez ko liela drošības pārbaude uz rokas bagāžu, šķidrumiem utt, tikām cauri ātri un viegli.

Tā kā rīts bija sācies ļoti agri, aizmieg atkal pirms pacelšanās pie krūts. Noguļ 45min. Pamostas diezgan neapmierināts, est neko īsti negrib. Kašķīgs un raudīgs. Līdz pēc aptuveni divām stundām atkal iemieg. Pirmais lidojums uz Briseli bija mazliet vairāk kā cetras stundas, tā kā laika atkal bija daudz.

Briseles lidostā mums bija 3 stundas, kas, manuprāt, ir optimāls laiks lai visu paspētu saņemt, nodot un arī mazliet apsēstos iedzert kafiju. Frenklins skraidīja pa lidostu, patika kāpt tajās (kustīgajās) mašīnītēs un sēdēt. Diena tomēr jau gara un Frenklins aizmieg tētim rokās vēl pirms došanās uz geitu. Otrais lidojums bija diezgan mierīgs, kaut ko paēda, paspēlējās ar lidmašīnas lodziņu, to verot ciet un vaļā.

KOPSAVILKUMS. Manuprāt, dodoties ceļojumā ar bērnu (sevišķi pirmo reizi), ir svarīgi jau pirms tam apzināties - tā nebūs tāda atpūta kā bija pierasts pirms tam. Tā nebūs netraucēta gulēšana bīčā, laiskas peldes un kokteiļu sūkšana no rīta līdz vakaram. Tā būs tāda pati aktīva ikdiena ar bērnu kā mājās, tikai lokācija būs cita. Protams, ir daudzi izšķiroši faktori - bērna vecums, temperaments utt. Ar mūsu super aktīvo staigājošo viengadnieku nebija viegli, viņam nemitīgi jādzenas pakaļ, jāuzmana vai jāizklaidē. Turklāt tas tomēr ir bērns, viņš nesaprot kāpēc pēkšņi ir tik karsti, kāpēc saule spīd acīs un viss ir citādāk (mēs tomēr atbraucām no ziemas uz vasaru). Mūsu Frenklins arī nav tas mierīgākais bērns, viņam ātri mainās vai zūd interese par kādu nodarbi, viņam nepatīk sēdēt un neko nedarīt, visu laiku ir jāskien, jāņem, jāpēta, jāmācās. Man godīgi sakot šķiet, ka mēs nebijām tam gatavi līdz galam. Labi, ka mēs nebijām tikai trijatā, bija arī Mika ģimene, tātad vēl trīs cilvēki, kas labprāt iesaistijās Frenklina pieskatīšanā. 

Katrā ziņā tā bija laba pieredze un tagad Frenklins ir arī krietni paaudzies, šķiet, ka kļuvis saprātīgāks, un mēs esam gatavi nākamajam ceļojumam! Šoreiz dosimies uz Vāciju, redzēs kā mums iet un apsolu pati sev uzrakstīt par mūsu piedzīvojumiem ātrāk kā šajā reizē.

:)

Laura

[ssskeleton-fantrolls]

How the fuck do I even draw Geitusbot. who knows. those horns are such bullshit christ

[ssskeleton-fantrolls]

Geitus WIP hopefully I'll finish it

[ssskeleton-fantrolls]

Open RP (Geitusbot + emotions)

Geitus sat, watching other trolls go by and occasionally listening in to any conversations. They were right at the edge of a city, and enjoying the feelings of amusement from catching a few out of context comments, even if it was artificial. Give them a less blatantly artificial appearance and taste, and they'd be almost totally satisfied with this robot body.

[ssskeleton-fantrolls]

Okay BUT Absurdly small geitus robot That is all

[ssskeleton-fantrolls]

Would anybody be interested if I tried posting an open using pre death/robot Geitus? Bit of warning, though, they MIGHT be a bit of a jerk at times.

[ssskeleton-fantrolls]

Also one day I strive to RP Geitus back in a flesh and blood form. Be it god tier or back before their death, it'd be neat.

[ssskeleton-fantrolls]

You know, now I think about it, I'm picturing Geitus to have been mostly emotionally driven, as opposed to logically. In which case, their current robotic body would likely cause them to act WILDLY different from when they actually had their emotions present in a physical form.

[ssskeleton-fantrolls]

Honestly non robot Geitus would probably be so jarringly different with that whole emotions and being more violent due to being a higher blood thing in mind. Or heck, even if they updated their robot body and got emotions and stuff added.

[ssskeleton-fantrolls]

Oh yeah I made this messy doodle of Geitus when they were in their original body. Creepy pupils still there. Gaudy colors galore in this pic. Look at those eyebrows. (outfit bound to change)