#džentlmeni

[videli-jste-tento-film]

tumblr nezná 320 filmů! aneb 43. statistika

Délka polibku devadesát (1965) : nezná 94,3 %, vidělo 0 %

Kuřata na cestách (1962) : nezná 94,1 %, vidělo 0 %

Zlé pondělí (1960) : nezná 94 %, vidělo 0 %

Zpívající film (1972) : nezná 94 %, vidělo 0 %

Hrdina má strach (1965) : nezná 93,1 %, vidělo 0 %

Bloudím (2010) : nezná 92,3 %, vidělo 0 %

Karel a já (1942) : nezná 92,2 %, vidělo 0 %

Kluci z bronzu (1980) : nezná 92 %, vidělo 0 %

Nenasytná Tiffany (2015) : nezná 91,5 %, vidělo 4,2 %

Krajina s nábytkem (1986) : nezná 91,2 %, vidělo 1,8 % N

náhodné poznatky:

aniž bych se o to nějak aktivně snažila, je nová desítka plná různých mužů, z toho v pěti filmech jde o různé typy podvodníků a grázlů (Andělské oči, Czech Made Man, Hlídač č. 47, Já to tedy beru, šéfe! a Fešák Hubert), naopak jen ve dvou jsou džentlmeni (Něžný barbar, Léto s gentlemanem – něžný = gentle, chápete), v Krajině s nábytkem jde o otce s malým synem a Pehavý Max a strašidlá už má jenom toho syna...

zajímavé je, že všechny nově přidané filmy někdo viděl (nejvíc pohádku Na půdě, nepřekvapivě), takže nerozšířily počet 0% filmů (je jich 42 btw)

žádný z těchto loser filmů nenatočila žena – vítězství feminismu!

To by zase na chvíli bylo. Všechny nově neznámé filmy najdete pod perexem, stejně tak i mé osobní skóre a komentář. Mějte se krásně a neroztečte se!

Krajina s nábytkem (1986) : nezná 91,2 %, vidělo 1,8 % (10. místo)

Pehavý Max a strašidlá (1987) : nezná 86,5 %, vidělo 11,5 % (32. místo)

Andělské oči (1994) : nezná 78,4 %, vidělo 3,9 % (88. místo)

Czech Made Man (2011) : nezná 71,7 %, vidělo 1,9 % (141. místo)

Na půdě aneb Kdo má dneska narozeniny? (2009) : nezná 58,3 %, vidělo 15 % (228. místo)

Hlídač č. 47 (1937) : nezná 56,9 %, vidělo 7,8 % (233. místo)

Něžný barbar (1989) : nezná 55,6 %, vidělo 3,7 % (244. místo)

Léto s gentlemanem (2019) : nezná 50,9 %, vidělo 3,6 % (270. místo)

Já to tedy beru, šéfe! (1977) : nezná 49,1 %, vidělo 13,2 % (281. místo)

Fešák Hubert (1984) : nezná 45,1 %, vidělo 11,8 % (299. místo)

osobní skóre: viděla 1 | neviděla 4 | neznám 5

Já to tedy beru, šéfe! je pro mě jedna z naprosto klasických komedií, takže jsem celkem v šoku, že ji lidi neznají

nejvíc z filmů, které jsem vůbec neznala, mě zaujal Pehavý Max a strašidlá a možná se na něj podívám (je na Netflixu!)

[upoznavanje]

Definicija muškosti i muževnost se stalno menja i evoluira zajedno sa vremenom u kojem živimo. Međutim, definitivno su prošla su vremena kada su se samo muškarci sa jakim bradama, koji su vozili robusne automobile, bili finansijski potkovani i željni borbe i agresije smatrani jakim muškarcima. I, sa ovom konstantno promenljivom pričom o tome šta snaga kod muškaraca zaista podrazumeva i ko su „pravi“ muškarci, postoje, naravno, i ljudi koji nisu u stanju da se nose sa time, te muškarce koje su snažni mešaju sa slabim muškarcima, o čemu više možete pročitati u našem drugom članku. Snažni muškarci su neverovatni partneri. Oni su fantastični prijatelji, članovi porodice i još mnogo toga. Ali, neke žene mogu imati poteškoća da prihvate novi trend muškosti i sve karakteristike koje jednog muškarca zaista čine snažnim. U nastavku, sledi 10 karaktertistika snažnog muškarca, kako vam ne bi iskliznuo iz ruke kada ga pronađete. Ko su "pravi" muškarci? Razni sajtovi, knjige i časopisi nude savete, definišu šta čini jednog muškarca privlačnim ženama, snažnim i muževnim i obično se bave kombinacijom poslovnog ili finansijskog uspeha, zajedno sa određenom dozom fizičke privlačnosti. Morate da se oblačite na pravi način, vozite pravi automobil, koristite najnoviji losion posle brijanja ili parfem koji obara sa nogu. Iako je to sve sigurno plus, snažnog, pravog muškarca ne čini njegov posao. On nije ono koliko novca ima u banci. Nije auto koji vozi, a njegova snaga se ne ogleda u sadržaju njegovog novčanika. Zaista snažan muškarac prepoznaje se po svojim vrlinama i upravo ta reč na engleskom (virtue) potiče od latinske reči za muškarca - vir. Slučajnost? Ne bih rekla. 10 karakteristika koje imaju pravi muškarci Pravi muškarci imaju mnogo toga da ponude, bilo da se radi o partnerskim odnosima, njihovom radnom mestu ili njima samima. Žene koje ne mogu da se nose sa njima sigurno propuštaju mnogo, ali ovi muškarci ne mare za to. Umesto toga, rado čekaju dok ne dođe prava osoba koja će njihove vrline umeti da ceni i prepozna. Ko su “pravi muškarci” i kako da ih prepoznate? Sledi 10 karakteristika snažnog muškarca, na koje treba da obratite pažnju: On je džentlmen Samo jedan džentlmen je vredan jedne dame. Snažan i pravi muškarac treba da ima osnovne manire - bude ljubazan, pun poštovanja, i pažljiv prema potrebama žene. Ovo takođe uključuje klasično džentlmensko ponašanje kao što je otvaranje vrata, uzimanje njenog kaputa, itd. Džentlmeni nikada ne prelaze granicu pristojnosti i strpljivi su. Svi bismo živeli u boljem svetu, kada bi svi muškarci imali ovu karakteristiku snažnog muškarca i bili obzirni džentlmeni. Danas stvari uglavnom ne stoje tako, stoga se muškarci koji imaju ovaj kvalitet ističu i to je upravo ono što ih čini pravim, snažnim muškarcima. Traži i pruža iskrenost i direktnost Snažan i pravi muškarac ne vidi nikakvu svrhu toga da kruži kao kiša oko Kragujevca da bi vam nešto saopštio, te izrazio svoje emocije ili mišljenje. On želi jasnu i otvorenu komunikaciju u svakom trenutku. On ne vidi smisao u zamagljivanju istine slatkorečivošću ili lažima. Ne plaši se da stane iza svojih osećanja i postupaka. To je zato što i sam ceni iskrenu, konstruktivnu istinu i to pruža zauzvrat. Kao takav, snažan muškarac će: Reći nekome direktno ako ima problem sa njima Prihvatati svaki oblik konstruktivne kritike Buti iskren u pogledu njihovih emocija, osećanja, potreba i želja, bez straha od osude Ne voli igrice i nagoveštaje, već jasno staviti do znanja šta želi i tražiti isto Preuzima stvari u svoje ruke Pravi muškarac ne beži od liderskih uloga. Pravi muškarci su više nego srećni da preuzmu uzde i svu odgovornost koja sa time dolazi, jer je se ne plaše. Oni umeju da preuzmu inicijativu (kada treba) i ulože sve napore koji su potrebni da stvari uspeju. Ne plaše se da rade na vezi, oplemenjuju je i budu inicijatori. Mnoge žene imaju loša iskustva jer su ih dominantni muškarci tretirali inferiorno. Stoga, neke žene mogu pogrešno protumačiti prirodne liderske sposobnosti snažnog muškarca kao čin seksizma.

Ali, to nisu snažni muškarci, jer će pravi muškarac to raditi smisleno i onda kada treba, sa vama pod svojom rukom. Zna šta želi Biti neodlučan i “ni tamo – ni vamo” je oduvek bio nepoželjan kvalitet, bez obzira koji pol je u pitanju. Zato je jedna od karakteristika pravog muškaca to da zna tačno šta je to što želi i ne okleva da ka tome ide. Pravi muškarac je u kontaktu sa svojim emocijama i analizira svoje želje i potrebe, razmišljajući o postupcima, da bi otkrio šta želi. To ne znači da je sve shvatio. Umesto toga, to pokazuje da je svestan svog smera u životu i da zna gde ga srce vodi i da se ne plaši ka tome da ide. Neko ko ga usporava ili sprečava da stigne tamo gde želi, neće se dugo zadržati. To isto važi i za veze: snažan muškarac nikada neće učiniti da se pitate na čemu ste – ukoliko vas želi, to ćete jasno znati. Ceni mir, ne nasilje Nasilje nikada nije odgovor, a snažan muškarac vrlo dobro zna da ne mora da koristi svoje mišiće da bi dokazao svoje sposobnosti. Iako dugo vlada zabluda da su pravi muškarci oni koji su fizički snažni, snažni i pravi muškarci su zapravo oni koji umeju da budu staloženi, razumni i koriste svoju inteligenciju i sposobnosti da reše situacije. Snažan muškarac nije rob svojim impulsima i emocijama, jer zna da je biranje bitaka, pronalaženje kompromisa i promovisanje razumevanja i mira ono što je mudro i ispravno. Ambiciozan je Snažan muškarac je veoma ambiciozan. Ova karakteristika snažnih muškaraca često se pogrešno tumači kao da će ambicioznost u pogledu karijere pravom muškarcu biti na prvom mestu, što nije uvek dobro i što bi neke žene mogle da zamere, jer to automatski snižava njihovu poziciju na lestvici prioriteta. Ali, snažan muškarac zna vrednost ravnoteže, stoga će rado izbalansirati svoje karijerne ambicije i porodični život kada je u posvećenoj vezi, jer zna da ceni važnost i vrednost oba aspekta, zna da jedno bez drugog ne donosi sreću, i ambiciozan je u svakom pogledu - ne samo karijernom. Zna da ide ka onome što mu je važno u životu i to je karakteristika pravih muškaraca. Source link

[trojerucica-blr]

SUZANA BALEN i Džentlmeni Ima dana kada ne znam što da radim ~ Lijepom...

ONLY 4 SEXURITY (sexist SECURITY) @LIDL  😃 😃 😃 Lidl Srbija JUCER MI JE CIGANSTURA PRESLA RED U LIDLU BEZ I DA ME PITA I DA SE IZVINI I TO LICI SAMO NA CIGANSKO PONASANJE BEZ VASPITANJA,SKRUPULA I OBRAZA,JER TO SU SUSTINSKI CIGANI NOMADI BEZ TIKVE I KORIJENA I NE MOGU DA BUDU ONO STO NIJESU VEC NEINKLUZIRANI DIVLJACI I PRIMITIVCI-U BITI.SUSTINSKI!!!!KASIRKA SE IZVINULA,A DEBELA KOMPLEXASICA IZA MENE JE REKLA DA JE PROPUSTILA I TO JE NJEN PROBLEM OSOBITO STO JE POKUSALA INTELEKTUALNO DA ME PONIZI DA JA NIJESAM NI ZAMJETILA CIGANSTURU KOJA MI JE DRSKO BEZOBZIRNO PRESLA RED(ITEKAKO JESAM,ALI CIGANSTURI NIJESAM NISTA REKLA ZBOG SKANDALA NA JAVNOM MJESTU JER CITIRAM"ONI RAZGOVARAJU SAMO SA PESNICAMA"OD PELENA SU TAKVI DELIKWENTNO OSTECENI U GENU:DA SE BIJU,DA SE SVADJAJU;DA KRADU I LAZU I TO NIJE PREDRASUDA,NI DISKRIMINIRANOST VEC GENETSKA POTKA I KOD CIGANA NOMADA I CIGANI SU NEPOPRAVLJIVI DIVLJACI I ZBOG TOGA NETREBA NASILNO DIVLJAKE IMPAKOVATI U URBANO DRUSTVO I SHODNO TOME MENJATI STRUKTURALNI KOD URBANOG STANOVNISTVA KOJI IMAJU SVOJU VJEKOVNU VJERU I TRADICIJU-TO JE ZLOCIN PROTIV COVJECNOSTI-NORMALNE LJUDE POD UTICAJEM NEINKLUZIRANIH DIVLJAKA POCIGANITI-

TO JE U SOCIOLOSKO KULTUROLOSKOM SMISLU GENOCID KULTURNOG NASLEDJA I BASTINE NAD ZADATIM NARODOM U NAKARADNE EXPERIMENTALNE SVRHE)-JA NIJESAM NITI ME JE ITKO PITAO I TO JE NEVASPITANJE KRAJNJE!!!ALI BAREM SRBIJA NETREBA DA BUDE POCIGANJENA,JER JA SAM KULTURNI JAVNI RADNIK PO ZANIMANJU IZ OBLASTI KULTURE I JAVNIH INFORMACIJA I TO JE STRUCNA KONSTATACIJA DA JE SRBIJA POCIGANJENA I DA JE NA TAJ PERFIDAN NACIN SOCIJALNO KULTURNE DESTRUKCIJE IZVRSENA NAKARADNO INKLUZIJA ZAMJENOM TEZA I SINTEZA NEINKLUZIRANIH DIVLJAKA U SVOM IZVORNOM OBLIKU DEBILITETA I DIVLJAKA.ZAO MI JE,ALI TAKO JE!!!

#hrvatsponosom #hrvatskihelsinskiodbor #JusticeDepartment #UNGeneva #EUnews #tuzilastvo #iskljucinasilje VIA #srpskanaprednastranka  AV(•́⍜•̀)AV | 🃏  🎪⋆

AV(•́⍜•̀)AV |   ⋆ UZ PRIMJER SVINJOGOJSTVA IMPLICIRANOG U MUP

NAPOMJEN:DOGADJAJU U LIDLU JE PRETHODIO DOGADJAJ U LINIJSKOM BUS-u BR 89 GDJE JE 1 CIGANSTURA SA 2 MALOLJETNE DJECE CEO AUTOBUS PREMJETNULA NAOPACKE SVOJOM DREKOM I CIKOM EXTREMNO NEVASPITANE DJECE DA JE TO TRANSPARETNI REMET JAVNOG REDA I MIRA I TA TETICA JE IZ OZLOGLOSANE ZGRADE DELIKWENATA ULICE MILEVE MARIC AJNSTAJN-STOP NASILJU DA NORMALNI LJUDI DOMICILNI STAROSEDEOCI SRBI U SRBIJI I OSTALE MANJINE BUDU T.A.O.C.I. DELIKWENATA DIVLJAKA

 BILJKA KOJA PRIMA TNP TUDJU NEGU OI POMOC,A PREDNJACI U DELIKWENCIJI I AMORALU VASIC MARINA IZ SVRATISTA STANA BR.4 OZLOGLASENE ZGRADE DELIKWENCIJE DIVLJAKA. DOK SRBI U SRBIJI UMIRU OD KANCERA I TESKIH BOLESTI NEDOBIVSI NISTA ZAKONSKI PRIPADAJUCE.DOTICNA MOZGA NEMA.

JER SRBIJANSKA VLAST AV BILMEZA GLASACKI ZLOUPOTREBLJAVA NEINKLUZIRANE DIVLJAKE CIGANE I OTPISUJE IM KRIVICNA DIJELA PREKO OZLOGLASENOG SRBIJANSKOG TUZILASTVA OZOGLASENE DOLOVAC PROTIV KOJE SAM PODNIJELA KRIVICNU PRIJAVU NA DAN MASAKRA U OS RIBNIKAR IZ SVIH NAVEDENIH RAZLOGA VELEIZDAJSTVA,KRIMINALA I MITA I KORUPCIJE.

[anangelstoodbeside]

10. nodaļa. Viltus Apolons

Kad pēc trim dienām saņēmu dokumentus, darba grāmatiņā bija ierakstīts: “Atlaista par neierašanos darbā”. Lūk, tā. Viņiem nebija panta manam gadījumam. Vienkārša shēmu zīmētāja taču nevarēja uzspridzināt kabeļu šahtu. Bet jāatlaiž no darba bija. Un ar tādu darba grāmatiņu atrast darbu Rīgā man nebija cerību. Lai dabūtu darbu, vajadzēja izziņu, ka es vēl nekur neesmu algotu darbu strādājusi, tad izdotu jaunu darba grāmatiņu. Eņģelis, kas mani laimīgi izvadīja cauri baismīgajām bēgļu gaitām, nebija no manis novērsies. Viņš aizmālēja man acis un lika iemīlēties skaistā kā Apolons jauneklī. Viņš arī strādāja telefonu tīklos. Ģērbās ārkārtīgi stilīgi, maz runāja, vairāk izmantoja mīmiku.

Viņa sejā it kā bija rakstīts: “Ko nu jūs, muļķīši, ar jums jau nav vērts pat runāt.”

Man jau bija divdesmit viens gads, viņam astoņpadsmit. Man netrūka pielūdzēju, kas gribētu mani precēt, bet traucēja kompleksi, ko biju ieguvusi kara laikā. Patika te viens, te otrs. Šodien viens, bet rīt jau kāds cits, kas tā neuzmācās, patika labāk. Tagad saprotu, ka man vienmēr ir patikuši aktieri. Vīrieši saprata, kādi tipi man patīk, un tūlīt sāka tos tēlot. No tiem, kuri bija tādi, kādi bija, nezin kāpēc baidījos.

Bijām Iiela kompānija – radi, paziņas, kaimiņi. Kopā gājām vasarā uz zaļumballēm dzirnavu līcī vai lietus laikā, uz rudens pusi, kaimiņa vecsaimnieka milzīgajā labības šķūnī. Svinējām kopā vārda un dzimšanas dienas. Man ļoti patika dziedāt un stāstīt īsas anekdotes, jautrus atgadījumus. Es zināju vārdus visām dziesmām, un to pietika līdz rīta gaismai. Mājās vienmēr nācām bariņā. Visi jaunekļi izturējās kā džentlmeņi, lai tikai būtu manā kompānijā. Ar vienu tādu džentlmeni arī apprecējos. No vienas puses – kļūda, no otras puses, eņģelis mani izveda cauri arī šim šaurajam labirintam.

Kļuvu Mūrniece. Ar šo uzvārdu dabūju izziņu, ka līdz šim neesmu nekur strādājusi algotu darbu, tā tiekot pie jaunas, tīras darba grāmatiņas. Izziņu izdeva tā pati iestāde, kas mani atlaida no darba biogrāfijas dēļ.

Mūrnieku ģimene dzīvoja slēgtā valsts iestādē. Tālsatiksmes telefona centrāles ēkā uz Dzirnavu un Strēlnieku ielas stūra, kā kalpotāji. Tēvs Pēteris Mūrnieks, resns alkoholiķis, apkalpoja katlu māju. Abi apkures katli atradās pagrabā lielā telpā, kuras vienā pusē bija ierīkota guļvieta nakts maiņām. Tur gulēja arī viņa sieva, kas iestādē pildīja sētnieces pienākumus un kurināja abus katlus, kad vīrs bija pārāk piedzēries. Ģimenē vēl dzīvoja arī vecāmāte, Pētera māte.

Apkures katliem otrā pusē plašās telpas stūrī bija ierīkots aizgalds cūkai, ko baroja ģimenes pārtikšanai. Iestāde bija pietiekami slepena, ieeja tikai ar caurlaidēm, lai apkārtējie iedzīvotāji pat nenojaustu, ka pašā pilsētas centrā tiek barotas cūkas. Kad cūku nokāva, tūlīt bija vietā jauns sivēns, ko baroja no ēdnīcas atlikumiem. Vajadzības gadījumā vīra māte un vecāmāte apstaigāja apkārtējās atkritumu urnas un atgriezās ar pilnu spaini cūkai noderīga ēdamā, ko turpat katlu mājā savārīja un izbaroja.

Vecāmāte nomira manā klātbūtnē, dažas dienas pagulējusi ar apziņu, ka mirs, un tad vēl dažas dienas bez apziņas.

Kalpotāju dienesta dzīvoklis bija otrajā stāvā. Vienā istabā gulēja vecāmāte, otrā - mēs ar vīru. Vīrs bija darbā, es dežurēju pie mirstošās vecenītes. Viņa dzirdami vilka elpu, tad apklusa, pēc brīža vēl pāris reizes ievilka elpu. Es piegāju pie viņas gultas – nē, vairs neelpoja.

Man nebija bail no mirušiem cilvēkiem. Vācijā biju tos redzējusi kaudzēm. Tikai dzīvs cilvēks varēja nodarīt ko ļaunu. Gāju lejā uz katlu māju pateikt, ka vecāmāte mirusi. Kā viņi uztraucās! Aizgājējas dēlam drebēja rokas, vedekla vaimanāja. Viņi vainoja viens otru, ka nav bijuši klāt liktenīgajā brīdī. Man jau pietika un es gāju gulēt savā istabā, atstājot abus viņu rūpēs. Turpmāk par cūku nobarošanu nācās gādāt vīramātei vienai. Patiesībā viņa manam vīram bija audžumāte. Viņa īstā māte dzemdībās bija mirusi. Tēvs bija palicis ar zīdaini un nedaudz vecāko meitu. Tad arī viņš laikam lēnām kļuva par alkoholiķi, jo līdz tam tāds nebija. Otro sievu viņš dzērumā sitis dēla klātbūtnē. Bērns tādos apstākļos nevarēja izaugt normāls. Pamazām vīra raksturā atklāju vienu dīvainību, varētu teikt – nenormālību, pēc otras. Rīgā viņš bija trīs gadus nogājis skolā, kad kopā ar vecomāti aizbraukuši pie radiem uz Liepāju.

“Vecāmāte mani nelaida skolā, jo bija karš,” viņš stāstīja. Viņa onkulis esot, nu tas, kurš Liepājā, teātrī, viņš nesakarīgi skaidroja. No visa stāstītā man kļuva skaidrs, ka viņam nav vairāk kā trīs klašu izglītība. Atcerējos, ka viņa vecāmāte stāstīja, ka Visvaldiņš bērnībā tā pārbijies, kad vecāki kāvušies, ka saslimis ar nerviem. Mājās visu uzdoto varējis atbildēt bez aizķeršanās, bet skolā tā uztraucies, ka nav varējis pateikt ne vārda.

“Bijām Liepājā, kad krievi to bombardēja kā traki. Baidījos viņu laist uz skolu, tā palika.”

Māsa agri apprecējusies un aizgājusi no mājām. Bet tēvs alkoholiķis, es ar šausmām nodomāju. Tāpēc arī vecaimātei bija jāapstaigā tuvējās gružu kastes, lai nobarotu cūku. Ar vedeklu gan viņai bija laimējies, uz tās pleciem turējās visa saimniecība. Agri no rīta viņa notīrīja sniegu savā rajonā, pabaroja cūku, izvārīja brokastis, sakopa māju. Viss bija tīrs un kārtīgs. Ziemā, kad stipri sniga, es gāju palīgā tīrīt ietves. Nācu taču no laukiem, un man pietrūka fiziska darba svaigā gaisā.

Pavasarī pabeidzu vakara skolas 12. klasi. Varu droši teikt, ka vakara skolās un neklātienē jau nu nekāda lielā mācīšanās nenotiek. Nenobrieduši jaunieši dienā stādā, vakarā sēž skolā, bet naktī būtu jāmācās. Nu nevar būt tāds zināšanu līmenis kā dienas skolā, kur tikai jāmācās un vēl atliek laika interesantām nodarbībām.

Kamēr gāju dienas skolā, man ļoti patika dziedāt. Mums bija labs diriģents Jānis Milzarājs. Latvijas laikā viņš bija diriģējis zēnu kori, braukājis ar to arī uz ārzemēm. Braucot pāri jūrai uz Zviedriju, zēniem aizkritušas balsis. Devuši zēniem karoti medus ar konjaku. “Nu zēni sāka dziedāt ne tikai koncertā vien, nezinājām, kā apturēt,” zibinādams briļļu stiklus, smaidot stāstīja diriģents.

Koru skatēs un dziesmu karos mūsu koris vienmēr ieguva pirmās vietas. Rīgā bija nodibinājies apvienotais vidusskolu izlases koris Jāņa Ozoliņa vadībā. Par to pavēstīja diriģents un ieteica arī man padziedāt šajā izlases korī. Ar prieku pieteicos astoņbalsīgajā korī, kur Ozoliņš mani iedalīja pirmajos altos. No šī posma atceros vēlāk slaveno valsts darbinieku Gunāru Orleānu, kas parūpējās par valsts veselības aizsardzību. Viņa uzvārds man likās drusku smieklīgs, jo atgādināja “Orleānas jaunavu”, tātad nederēja jauneklim. Atceros arī pianistu, vēlāk komponistu Jāzepu Lipšānu. Lielāko dienas daļu viņš pavadīja pie klavierēm, līdz pagurumam. Stāstīja, ka dienā esot pāris stundas jāpaguļ, jo citādi līdz vakaram fiziski neizturētu. Tērpies melnā mētelī ar spožām pogām, uz kori ar pārtraukumiem nāca vēlākais slavenība Edgars Liepiņš. Man patika ar viņu aprunāties mēģinājumu starpbrīžos. Reiz pajautāju, kur tad viņš bija pazudis tādu laiciņu, tuvojās taču koru skate, un Edgars tik labi dziedāja.

“Ejam tālāk," viņš mani paaicināja.

Piegājām pie loga ar muguru pret pārējiem koristiem, kas palika krēslos, dedzīgi apspriežoties par gaidāmo skati.

“Es biju tur,” viņš paklusu teica, “tajā iestādē. Mūs saņēma ciet par ieroču glabāšanu. Es tos salasīju mežā un sāku kolekcionēt. Nu, laikam kāds bija uzodis. Zini, kad tiku no turienes ārā... Nepaskatīdamies atpakaļ, laidos, kur acis rāda. Tur nu es gan vairs negribētu nokļūt.”

“Bet kā tad tu tiki ārā?” es gribēju zināt, tik daudz kas bija dzirdēts par čeku jeb Valsts drošības komiteju.

“Liku lietā visas savas tēlotāja un fantasta spējas. Pamatīgi nospēlēju teātri!”

Lūk, kur jau izpaudās viņa aktiera talants. Es nu gan no bailēm vien tur prātu zaudētu. Man bija ne tikai bail vien, bet arī riebums un nicinājums pret šo cilvēka prātam grūti saprotamo iestādi.

Par aktīvu piedalīšanos korī Orleānam, man un Jāzepafn Lipšānam piešķīra ceļa zīmi ekskursijai uz Maskavu. Ekskursiju vadīja dzejnieks Laimonis Pēlmanis. Bijām kādi desmit dalībnieki. Pārējie ekskursanti bija no krievu valodā runājošiem pulciņiem. Jauna, iedomīga meitene, mezdama acis uz žaketē tērpto Gunāru – žaketes tai laikā vēl bija liels retums, visi staigāja “vējjakās”,– stāstīja, ka, vakaros pastaigājoties pa bulvāri, viņa komjaunieša nozīmi ieliekot kabatā. Citādi latvieši uz jums neskatās, nicinoši pie sevis nodomāju.

“Un mūsu ģimenē ļoti ciena franču valodu,” meitene klīrīgi turpināja.

Simpātisks krievu jauneklis, arī žaketē, man apjautājās, kādu svešvalodu es protu.

“Es protu vācu valodu, mācos skolā arī angļu valodu, bet tā man nepadodas, tāpat kā krievu,” es teicu, kā ir, bez zemtekstiem.

“Bet vācu valoda taču ir ļoti grūta!” jauneklis laikam šaubījās par manām zināšanām. “Es skolā nekādi nevaru to gramatiku apgūt, tik sarežģīta.”

“Vācu valodas gramatika ir skaidra un saprotama kā divreiz divi,” es strīdējos. “Angļu valodā gandrīz nav gramatikas, tāpēc arī nav skaidrs, kā jārunā, viss uz izjūtu, bet es nevaru svešu valodu tā izjust.”

“Nu, izloki vācu valodā kaut ko,” jauneklis ierosināja.

“Ich bin, du bist, er sie, es ist,” es bēru kā pupas.

“Kā jūs varat to visu atcerēties?” jauneklis beidzot bija pārliecināts par manām zināšanām.

Pastāstīju vēl smieklīgu gadījumu, kad kāds zēns mājās tēvam mēģinājis atstāstīt uzdoto vielu: “Ich bin, du bin, šie bin ...” Tēvs pārskaities kliedzis: “Kad es tev došu ar zibin pa dibin, varbūt atcerēsies, kā jāmācās!”

Maskavā mēs gandrīz nomirām badā. Izbraucot no Rīgas, mums teica, ka viss ir apmaksāts. Ēšanai pie vadītāja ir taloni. Mūs vedīs uz ekskursantiem paredzētām ēdnīcām. Neko no mājām līdzi neņēmu, jo man nebija pieredzes. Ēdnīcās Krievijā zaga uz nebēdu. Brokastīs katram pāris karotes šķidras mannas biezputras, pusdienās nenosakāma sastāva ūdeņaina zupa, vakariņās tēja un “Staļina kūka” – melnā formas maizes šķēle. Visu dienu staigājām pa muzejiem, bijām uz Mazo teātri, kur noskatījāmies Ostrovska lugu “Bednasķ ne porok”, bet vakarā nevarējām no izsalkuma aizmigt. Kad braucām mājās, Pēlmanis cītīgi lasīja kādu grāmatu un slepeni ēda cepumus, ko laikam bija par pārējiem taloniem iegādājies. Man atkal uznāca histēriskas raudas. Tiklīdz latvietis sper kāju ārpus savas zemes, viņu tūlīt mērdē badā, bēdīgi secināju. Man jautāja, par ko es raudu, brīnījās un nesaprata. Tad Lipšāns dziļdomīgi noteica: “Lieciet mieru, viņa raud par to, ka mums nedeva karbonādes un cepešus,” un pats pārbijās par savu muļķīgo asprātību.

Es raudāju par to, ka mūs tā pazemoja, mānīja un apzaga. Latvieši neapzog tos, kas atbrauc uz viņu zemi, bet latviešus apzog visi, kam nav slinkums, tā tas iekārtots.

Kad iestājos vakara skolā, nebija vairs nekādu ekskursiju, ne dziedāšanas pie izciliem diriģentiem. Skolā noorganizējās vokālais ansamblis. Es nekavējoties tajā pieteicos. Bijām kādi astoņi, brīžiem vairāk, brīžiem mazāk. Mācības beidzās ap desmitiem vakarā, bet mēs savas dziesmas mēģinājām līdz vienpadsmitiem, dažreiz pat ilgāk. Pat ansambļa vadītājs brīnījās par mūsu entuziasmu. Paralēlklasē mācījās arī nākošā slavenība Kārlis Zariņš. Viņš bija mūsu ansambļa nagla un stūrakmens. “Kārlis dzied ne tikai ar balsi,” teica vadītāja, “bet ar sirdi un dvēseli.” Nesen mums bija pievienojies tikpat garš jauneklis kā Kārlis. Laikam demobilizēts no Sarkanās armijas, jo uz skolu nāca krievu kreklā, ģimnasķorkā, kā tos toreiz sauca.

“Paklausieties, cik dažādi var dziedāt vienu un to pašu dziesmu,” vadītāja lika nodziedāt vienu pantiņu no tautas dziesmas. Jaunpienācējs bez vilcināšanās droši un skaļi nodziedāja kā ierindā maršējot, spalgā, metāliskā balsī.

“Un tagad tu, Kārli, to pašu,” vadītāja palūdza. Un Kārlis dziedāja: “Nezviedz, bērais kumeliņ...” Viņš nekliedza, nemaršēja, bet izmisīgi pārdzīvoja, ka “nejāšu vairs ��oruden, sērst pie līgavas...” Mēs visi saviļņoti klusējām. Starpība bija kā diena pret nakti. To saprata arī garais jauneklis. Viņš bija nobālējis un satriekts. Tā bija netaktiska rīcība no vadītājas puses, bet laikam jau arī viņa nedomāja, ka starpība būs tik liela. Garais jauneklis vairs neatgriezās mūsu ansamblī. Reiz ieraudzīju viņu vilcienā, bet viņš pagāja garām, skatīdamies tikai uz priekšu. Labi, ka tā.

Ar Kārli Zariņu dzīvojām vienā pusē. Viņš Tallinas ielā, es tajā laikā Laboratorijas ielā. Pēc vēlajiem mēģinājumiem gājām reizē mājās. Dažreiz mums pievienojās arī mana klases biedrene, mūžīgā komjaunatnes, vēlāk partijas sekretāre, kura, būdama ar diezgan grūtu galvu, ar šiem amatiem tika pat līdz ķīmijas zinātņu kandidātes grādam.

Kārlis nebija runīgs, man likās neērti tā klusējot soļot pusnaktī, kaut arī ar labi pazīstamu skolas biedru. Tad nu es liku lietā savas zināšanas par debess spīdekļiem. Ziemā zvaigznes bija sevišķi spožas. Mēness sirpis kā no zelta.

“Redzi, tie tur ir Lielie greizie rati, bet tie tur tālāk – Mazie. Polārzvaigzne Mazajos ratos ir tā lielākā, kas rāda uz ziemeļiem,” es skaidroju. “Vai tu zini, ka Rīta zvaigzne un Vakara zvaigzne ir viena un tā pati – Venēra. Dīvaini, Venēra ir planēta ar sievietes vārdu, bet senāk to saukuši par Luciferu.”

Kārlis, kautrīgi smaidīdams, skatījās debesīs uz manis norādītajiem objektiem un turpināja klusēt.

“Sveiki,” es teicu, jo bijām nonākuši līdz Kārļa mājai Tallinas ielā, un man vēl bija jānoiet gabaliņš pa Zvaigžņu ielu līdz Laboratorijas ielas stūrim.

“Sveiki!” Kārlis kā atmozdamies pārsteigts noskatījās, kā es naski soļoju tālāk. Toreiz vēl nezināja tādu “čau”. Tas nu būtu lieti noderējis vairāk nekā “sveiki”.

[exyu-rock-lovers]

1960-e (I dio)

Rokenrol scena u Jugoslaviji se počela izgrađivati tokom ’60-ih, a na nju su uticali izvođači klasičnog roka i rokabilija — kao što su Elvis Presli, Čak Beri, Bil Hejli, Karl Perkins, Badi Holi i dr. Mnogi mladi ljudi počeli su svirati „električnu muziku”, prozivajući sebe „električarima”. Prvi takav muzičar koji se uspio uzdići do popularnosti bio je Zrenjaninac i beogradski gitarista Mile Lojpur(1930—2005).

Treba pomenuti i Zagrepčanina Karla Metikoša (1940—1991), koji je — preselivši se u Pariz — ostvario međunarodnu karijeru pod pseudonimom Met Kolins. Snimao je za Filips rekords i imao prilike upoznati legende poput Džerija Lija Luisa i Pola Anke.

Srpski pjevač Đorđe Marjanović (1931) bio je pak prva jugoslovenska megazvijezda.

Početkom 1960-ih dolazi do nicanja brojnih bendova; mnoge su inspirisali tada popularni Klif Ričard (1940) i Šedouz (osnovan 1958/59), među kojima su i Uragani iz Rijeke(oformljeni 1960),[5] Bijele strijele iz Zagreba i Siluete iz Beograda (osnovani 1961), beogradski Zlatni dečaci i zagrebački Crveni koralji (okupljeni 1962) itd. Godine 1963. osnovana su još dva važna beogradska benda: Samonikli i Crni biseri, a član posljednjih bio je Vlada Janković Džet (1946) — istaknuti jugoslovenski muzičar, koji je svoj nadimak dobio po basisti Šedouza Džetu Harisu (1939—2011). Delfini, sa sjedištem u Zagrebu, takođe su osnovani iste godine. Nakon Britanske invazije (1963—1967), mnogi od ovih bendova prešli su na britanski ritam i bluz. U Skoplju je osnovana popularna rokenrol grupa ’60-ih, Bis Bez (mk), smatrana „makedonskim Bitlsima”. Nastali su spajanjem dviju već postojećih grupa: Biseri i Bezimeni.

1960-ih se takođe javlja Bitlmanija. Mnogi novooformljeni bendovi bili su pod uticajem Bitlsa ili Stonsa, a obje grupe imale su kultni status i veliki broj obožavalaca u Jugoslaviji. Svađe između fanova dviju grupa bile su česte, mada ne nužno nasilne. Jedan od najvažnijih izvora preko kojeg su se mladi informisali o najnovijim vijestima u svijetu roka bio je čuveni Radio Luksemburg. Neki britanski muzičari su održavali koncerte u Jugoslaviji (npr. Serčersi i Holis), a i jugoslovenski muzičari su svirali po Evropi — pogotovo u susjednim zemljama Italiji i Austriji. Na granici sa Italijom postojalo je nekoliko jugoslovensko-italijanskih festivala bit muzike.

Mladi Jugoslavije nisu zaostajali za Zapadom, i sami pokazuju buntovništvo: momci puštaju kosu, a cure je krate i — naravno — nose minice. Pojam mladenačkog buntovništva pominje se i u hrvatskom jugoslovenskom filmu Imam dvije mame i dva tate (1968), u kojem se jedan od likova — tinejdžera — druži sa svojim istomišljenicima koji slušaju rok, nose dugu kosu, te pokazuju buntovništvo spram društva i roditelja.

Prvi ’čupavac’ bio je pjevač Silueta, Zoran Miščević (1945—1995), koji postaje idol nove generacije i seks-simbol. Njegov primjer uskoro su slijedili i neki drugi muzičari, uključujući i tri člana Silueta. Međutim, stari partizanski borci dugu kosu su povezivali sa četnicima, pa se ispočetka tako gledalo i na rokere. Ipak, krajem ’60-ih čupavci su uspjeli uvjeriti funkcionere da su lojalni socijalizmu, pa se 1967. u Savez komunista učlanio i prvi dugokosi mladić. Tako je duga kosa postala društveno prihvatljiva. Mini suknja je postala omiljena među tinejdžerkama, a prve koje su nosile minicu (ili minić) bile su beogradske i zagrebačke srednjoškolke.

Sredinom 1960-ih, neki bendovi (poput pančevskih Džentlmena, zagrebačkih Robota i reformiranih Silueta) bili su pod uticajem ritma i bluza, dok su drugi bili više orijentisani na pop. Najpopularniji strani bendovi bili su engleski Manfred Man (1962), Animalsi(1963), Kinksi (1964) i Hu (1964), te američki Berdsi (1964) i Mankiz (1965). Takođe je bio prihvaćen i garažni rok (prozvan i pankom’60-ih). Glavni konkurenti već pomenutih Silueta bile su beogradske Elipse (1962/63), koji su počeli svirati soul nakon što su dobili novog pjevača — afričkog studenta iz Kongapo imenu Edi Dekeng.

Ne smiju se zaboraviti ni čak trideset (ukupno četrdeset) godina aktivni Indeksi, okupljeni 1962. godine u Sarajevu i uticajni ne samo u SR Bosni i Hercegovini već i u ostatku zemlje. Uz bend Pauk predstavljaju početak poznatu Sarajevsku školu pop-roka (1960—1991). U početku, njihova muzika je bila vidno inspirisana Bitlsima i Šedouzom. Napisali su brojne evergrine, a obradili su i pjesmu Bitlsa Nowhere Man (pod nazivom Jednom smo se svađali). Zaštitni znak bio im je prepoznatljivi „Pjevač”, Sarajlija Davorin Popović (1946—2001) takođe zvan „Pimpek”. U nekim pjesmama eksperimentisali su sa zvukom nalik Bitlsima na albumu Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band; zvuk je postepeno postajao psihodeličniji, sa kompleksnijim solo dionicama na gitari i klavijaturama te sa primjesama elemenata narodne ili čak klasične muzike. Jedan od najpoznatijih članova Indeksa, Nišlija Kornelije Kovač(1942), napustio je svoj drugi po redu bend i uskoro (1968. godine) oformio legendarnu beogradsku Korni grupu (raspuštena nakon šest godina).

[myeurovisionsongcontest]

MY TOP 23 - CROATIA 🇭🇷 𝙈𝙞𝙖 𝘿𝙞𝙢𝙨̌𝙞𝙘́

"𝙶𝚞𝚒𝚕𝚝𝚢 𝙿𝚕𝚎𝚊𝚜𝚞𝚛𝚎"

Texto: @eurovision

@miadimsic es una cantante trotamundos de #Croacia con una serie de éxitos a su nombre.

Nacida en #Osijek, la carrera musical de Dimšić comenzó cuando la banda de rock #Džentlmeni la invitó a acompañarlos en conciertos en #EstadosUnidos y #Canadá. Después de que terminó la gira, no pasó mucho tiempo antes de que la cantante comenzara a componer su propio material en solitario; citando íconos como #NorahJones, #KaceyMusgraves y #TaylorSwift como principales influencias

Desde entonces, la creatividad de Mia ha llevado a dos álbumes que encabezan las listas (más un álbum de #Navidad que alcanzó el número 2) y 6 sencillos número uno en las listas croatas.

𝙇𝙮𝙧𝙞𝙘𝙨

𝙶𝚞𝚒𝚕𝚝𝚢 𝚙𝚕𝚎𝚊𝚜𝚞𝚛𝚎

𝙳𝚛𝚎𝚊𝚖𝚝 𝚘𝚏 𝚢𝚘𝚞 𝚕𝚊𝚜𝚝 𝚗𝚒𝚐𝚑𝚝

𝚆𝚘𝚔𝚎 𝚞𝚙

𝚈𝚘𝚞 𝚠𝚎𝚛𝚎𝚗‘𝚝 ��𝚑𝚎𝚛𝚎

𝙵𝚒𝚟𝚎 𝚗𝚒𝚐𝚑𝚝𝚜 𝚒𝚗 𝚊 𝚛��𝚠

𝙾𝚏 𝚍𝚛𝚎𝚊𝚖𝚜

𝙸‘𝚍 𝚗𝚎𝚟𝚎𝚛 𝚜𝚑𝚊𝚛𝚎

𝚈𝚘𝚞 𝚌𝚘𝚖𝚎 𝚠𝚒𝚝𝚑𝚘𝚞𝚝 𝚊 𝚠𝚊𝚛𝚗𝚒𝚗𝚐

𝙴𝚊𝚛𝚕𝚢 𝚒𝚗 𝚝𝚑𝚎 𝚖𝚘𝚛𝚗𝚒𝚗𝚐

𝚃𝚒𝚖𝚒𝚗𝚐‘𝚜 𝚗𝚎𝚟𝚎𝚛 𝚋𝚎𝚎𝚗 𝚘𝚞𝚛 𝚝𝚑𝚒𝚗𝚐

𝙻𝚎𝚊𝚟𝚒𝚗𝚐 𝚖𝚎 𝚠𝚒𝚝𝚑 𝚐𝚞𝚒𝚕𝚝

𝚃𝚑𝚎 𝚘𝚗𝚕𝚢 𝚜𝚘𝚞𝚟𝚎𝚗𝚒𝚛 𝚢𝚘𝚞 𝚋𝚛𝚒𝚗𝚐

𝙸‘𝚖 𝚠𝚒𝚝𝚑 𝚑𝚒𝚖 𝚊𝚗𝚍 𝚢𝚘𝚞‘𝚛𝚎 𝚊 𝚜𝚎𝚌𝚛𝚎𝚝 𝚝𝚛𝚎𝚊𝚜𝚞𝚛𝚎

𝙷𝚎‘𝚜 𝚍𝚎𝚟𝚘𝚝𝚒𝚘𝚗, 𝚢𝚘𝚞‘𝚛𝚎 𝚊 𝚐𝚞𝚒𝚕𝚝𝚢 𝚙𝚕𝚎𝚊𝚜𝚞𝚛𝚎

...

#croatiaeurovision

#del40al1 #mytop40 #myeurovisionsongcontest

#esc #esc2022 #turin #Turin2022 #eurovisionsongcontest #eurofestival #eurovision2022 #eurovision #eurovisionsongcontest #festivaldeeurovision #theSoundOfBeauty

[tianalavica]

Možda zvuči staromodno, ali učenje naših sinova da budu džentlmeni je važan deo roditeljstva. Tako ih učimo da razlikuju dobro od lošeg, da budu hrabri i uviđajni, da štite a ne da napadaju i da biraju čvrste vrednosti po kojima će živeti a ne sve ono loše što se promoviše po medijima. Učeći naše sinove od malena da budu džentlmeni prenosimo im veštine i znanja koja su im potrebna da budu samouvereni, dobri muškarci kojima se možem ponositi.

Važni su maniri

Prva stvar sa kojom treba da počnete da biste izgradili džentlmena od vašeg momčića su maniri! Samo uz jednostavne "molim" i "hvala" će već daleko dogurati. Zatim su tu stvari poput: jede se sa zatvorenim ustima, a kad se uđe u kuću se izuva itd... Sve se to da naučiti za sva vremena! Setite se se samo da i vi sami uvek dajete dobar primer.

Odelo ne čini čoveka, ali…

Naravno da je izgled važan za svakog dasu. Nisu potrebna skupocena odela i kravate, ali dečaci treba da znaju da se kulturno i primereno obuku u javnosti. Dostojanstven izgled će im pomoći kasnije u životu. Situacije poput intervja za posao, prvog dana na fakultetu, izlazak sa devojkom koja mu se dopada su one u kojima će mu biti lakše ako poznaje svoj stil. Radite na tome zajedno od malena.

Lepo ponašanje

Ovo može biti pravi izazov. Deca kupe reči okolo i samo upijaju a da mi to ni ne primećujemo. Ako i vi imate običaj da vam izmakne neka ružna reč, poradite prvo na sebi. A onda nastavite dalje. Nije cilj da samo ne govore ružne reči već i da nauče da jasno izražavaju i komuniciraju svoje emocije!

Uviđajnost

Jednostavna, a opet retka, stvar kao što je pridržavanje vrata damama je lepa navika koju možete usaditi kao standard svom sinu. Iako vam se čini da ta osobina izumire, nemojte da vas to obeshrabri. Podstaknite sina da uvek otvara vrata ženama, počevši od vas.

Pokloni

Kad god vam sin pokloni čestitku, donese cveće ili da bilo kakav poklon, obradujte se i pohvalite to! Ohrabrite ga da nastavlja da vam daje slatke male poklone kako bi to poneo sa sobom i u odraslo doba. Jer koja devojka će odbiti čokoladu ili ruže od savršenog džentlmena?

Zabranite prepotentnost i loše ponašanje

Ovo je važno za način na koji će vaš dečak tretirati druge osobe. Ako primetite znake prepotentnosti, secite ih u korenu dok su još mali. Zapamtite, način na koji vi sebe postavite prema sinu će biti način na koji će on gledati mnoge ženske osobe u svom životu. Da bi devojke tretirao kao dame, neka njegovo mišljenje o svojoj mami bude veoma visoko!

Uči se primerom

Sva mala deca, pa i dečaci, uče kroz primere drugih. Razmislite da li u životu vašeg dečaka postoje bilo kakvi loši uticaji. Izbacite sve one čije ponašanje radi protiv vaših metoda umesto sa njima!

Kontrolišite konzumiranje medija

Ograničite sve loše iz medija čemu je vaš sin izložen jer se često sreću vesti koje ohrabruju loše ponašanje i predstavljaju žene kao objekte. Ali, zapamtite da nije dosta samo ugasiti televizor jer ako samo uklonite medije iz života deteta niste ga pripremili za život. Najbolje je da dete učite da kritički razmišlja o onome što gleda a ne da pihvata poruke kako se serviraju. Razgovarajte sa detetom o scenama u TV serijama, filmovima, muzici i svemu što prikazuje da žene ne treba poštovati.

Prihvatanje odgovornosti

Učite dete da prihvata odgovornost za svoje postupke, bilo da su oni dobri ili loši. Dečak može da nauči da bude ponosan na sebe čak i kada je uradio nešto loše, ako zna da ćete ga poštovati jer je svestan i priznaje svoje greške.

Muškost

Naučite dete da slavi svoju muškost na pravi način. Naučite ga da je prava snaga i hrabrost u tome da štiti žene i slabije. Naučite ga da NIKADA ne udara devojčice, već da ih štiti. Naučite ga da brani najslabije dete u razredu, da prijavi malteretiranja i da ima hrabrosti da kaže NE kada ga guraju da radi nešto što zna da je pogrešno.

Čitajte prave priče

Uvedite naviku da čitate sinu priče o hrabrim muškarcima koji su bili isto tako ljubazni i fini. To će mu dozvoliti da sebe zamisli kao takvog muškarca, jednog dana.

[pandaisalwaysinlove]

Poprvé na potřetí

P/A: Prvotina typu české fanfikce. Beru to jako obrozeneckou praxi, ačkoliv se jenom snažím zachovat jakous takous vyjadřovací atmosféru 30.- 40.let.. posuďte sami. Pokud bude zájem, dopíšu další část. Vznikla na popud @myvalzpival a  @crowreys-wormstache  tak snad se bude líbit.

Alternativní svět, kde Čuřil a Peterka zasvěcují nového spolužáka Hliníka do života septimy a obrozence + Hliníkův návrat z Humpolce 

druhá kapitola zde

--------------------------------------------------------------------------------------

„Jarku, měl bys vstávat, podívej se, kolik je hodin!“ ozval se hlas paní Čuřilové celým bytem.

Jára se nemohl dívat, kolik je hodin.

Jára ležel na břiše v posteli a koukal se pod víčka.

Z hlubokého chrápání ho probral až dotyk na rameni „Poslyš člověče, ty zaspíš i snídani.“ Na to se Jára rychle vymrštil do sedu a mžoural na svého spolubydlícího „Ho-,“ proložil slovo důkladným zívnutím „-chu, nenechávám tě spát u mne v pokoji proto, abys přerušoval moje bdělé snění.“

Začali se s bratrancem handrkovat o rozdíle mezi bdělým sněním a chrápáním ‘až drnčí okna‘ a přerušila je až Járova maminka, ťukající na dveře „Mládenci, chystejte se, nebo školní rok začnou bez vás.“

O pár minut později už mířili všichni do kuchyně, včetně polospícího Járy.

„Jak se cítíš první den jako student u nás, Františku?“ otočila se paní Čuřilová na svého synovce a přidělila mu na talíř porci míchaných vajíček.

„Jako pokaždé, paní Čuřilová.“ Povzdechl si František a pokrčil rameny. Krátce na to Jára vybuchl smíchy, až mu jeho vajíčka zaskočila.

 ------------------------------------------------------------------------------

„Člověče, vysvětli mi, jak se ti vůbec povedlo vybouchnout už na třech ústavech?“ chechtal se Čuřil ještě hodnou chvíli poté, co už mířili ke škole. Přehazoval si tašku z jedné ruky do druhé a kopal do kamínků po cestě.

Naproti tomu František šel klidně, tašku svíral pod ramenem a uctivě snímal klobouk, aby pozdravil starší kolemjdoucí. Mohlo to být částečně tím, že byl o tři roky starší a tedy vyzrálejší, nebo tím, že to měl jednoduše v povaze. Než odpověděl na jeho otázku, odkašlal si „Jak říkáš. Vybouchl jsem. Přesně řečeno jsem už dvakrát způsobil detonaci při chemickém pokusu. Starý už moc nebavilo, pořád kvůli mně kupovat nové vybavení školní laboratoře.“

„Ty?!“ zvolal Čuřil pobaveně „Ty a postrádáš smysl pro nádhernou vědu zvanou chémie?“ doplňoval svoje slova gestikulací a intonací hlasu, jako kdyby stál na jevišti „Vždyť děláš ostudu svému jménu! Hliník a neumí chémii!“

„Jsem ti snad pro legraci?“ zvýšil hlas František a důkladně se na bratrance zadíval.

„Ani v nejmenším!“ ujišťoval ho spěšně Jarek a dodal „Jenom ti nevím, jak tě budu představovat těm indiánům makabejským…“ aniž by vysvětlil podivný obrat ve větě, už zase začínal novou „Vážení džentlmeni, toto je můj bratranec z venkova, už třikrát se ráčil nechat vyhodit ze školy, nestrkejte se, však on vám to tajemství věčného mládí prozradí.“ Ukláněl se neexistujícím posluchačům a vedl svého poněkud zaraženého bratrance ke vchodu školy.

Na schodech už čekala skupina studentů, hromadně a hlasitě se bavících. Čuřil mezi ně vplul jako ryba do vody a ostatní mu udělali prostor, aby ho mezi sebe přijali.

„Zdravím vás, mládenci,“ důležitě se podíval na bratrance, aby přišel blíž.

„Co nám to vedeš za návštěvu, kolego?“ zeptal se student s kulatým obličejem a plnými tvářemi.

Ostatní se přidali s házením otázek, až je Čuřil přerušil rázným mácháním rukama a ukázal na Františka „Mládenci, dovolte mi, abych vám představil nového člena naší tlupy, mého ctěného bratrance Františka Hliníka.“ Aniž by bral ohledy na to, že si František chtěl s ostatními podat ruku, pohotově odpovídal na všechny otázky za něj.

„Odkud jsi?“

„Ále, přijel za námi z venkova.“

„Proč k nám přestupuješ až v septimě?“

„Protože jsem mu náš ústav doporučil jako světově proslulý a hodný jeho přítomnosti.“

Než se stačili zapovídat, začal zvonit zvonek a Čuřil, očividný vůdce celé skupiny zavelel „Seňorové, máme na čase.“

František šel za celou skupinou trochu vzadu. Neudělali na něj valný dojem a měl tušení, že mu první den ve škole v jejich přítomnosti nepomůže k oblíbenosti mezi profesory. Zvažoval tedy svoje možnosti a pomalu šel vzhůru po schodech, vstříc nové zkušenosti.

[saganlys]

Mi ljudi ovog vremena nismo stvoreni za ljubav iz prošlih godina.Zaboravili smo najvažnije vrijednosti ljubavi, a romantičan ulet bacili u ponor.Ljubav sveli na jedan dan, sasvim nebitan datum.Buket ruža, odlazak u kino i romantične šetnje zamijenili smo skupocijenim poklonima i putovanjima.Čak odavno ne postoje dame i džentlmeni, a nemoral je glavna moda ovog doba.Pa vremenom se svi pitamo: Zašto je teško naći srodnu dušu?Zašto je teško biti u ozbiljnoj vezi? Zašto je prevara postala svakodnevnica u vezama i brakovima? Zašto je teško voljeti bez gledanja u interes?

[tonymartorelli]

Romeo atrodas vecā tramvajā blakus jauks džentlmenis ar nelielu un anticolo telefonu Rīgā, Latvijā . . . #riga #latvia #latvija #travel #baltic #portraits #portrait #portraits_ig #portraiture #portrait_perfection #portraitstyles_gf #portraits_universe #portraitmood #rsa_portraits #makeportraits #profile_vision #top_portraits #life_portraits #Romeo #childhoodeveryday https://www.instagram.com/p/BzNnYIEnDWC/?igshid=1qi9lsfkaogaw

[eurovisionpanorsk]

Presentasjon: Kroatia

🇭🇷

MIA DIMŠIĆ | GUILTY PLEASURESkrevet av: Mia Dimšić, Damir Bačić og Vjekoslav Dimter Deltar i: 1. Semifinale (Tirsdag, 10. mai 2022)TikTok Artist Mia Dimšić startet karrieren sin for fullt da hun ble invitert til å være med rockebandet Džentlmeni på turnè i USA og Canada. Etter dette begynte hun selv å skrive egne låter, og fant inspirasjon fra artister som blant annet Norah Jones og Taylor…

[grifrift]

NEPARASTS GADĪJUMS VĒSTURĒ

Ļeningradas N vidusskolas lepnais absolvents Aleksandrs jeb kā draugi viņu čomiski dēvēja – Šuriks, jau piekto stundu sēdēja istabā, studējot vēstures enciklopēdiju. Logs bija cieši aizvērts un noslēpts aiz tumšiem, bieza auduma aizkariem. Neviena pati ārpasules vilinošā vasaras smarža vai skaņa nedrīkseja novērst Šurika uzmanību no gatavošanās procesa iestājeksāmenam vēstures fakultātē. Kaut arī topošais vēsturnieks bija tikai ceļā uz universitāti, vinš jau instinkīvi bija apguvis studentu metodiku, kā vislabāk sagatavoties pārbaudes darbam. Proti, atzīmejis 11. klases izlaidumu, Šuriks nolēma veltīt sevi visu atpūtai, laiski baudot silto laiku, jūras peldes un diskotēkas. Gatavošanās eksāmenam katru dienu tika atlikta uz rītdienu, līdz nemanot pienāca biedējošais datums – pēdējā diena līdz pārbaudījumam. Sakopojis visu savu gribasspēku, apkrāvies ar foliantiem un atslēdzis telefonu, Šuriks bezbailīgi metās zinību bezdibenī, optimistiski cerot atgūt iekavēto. Jāsaka, ka Aleksandrs par vēstures entuziastu kļuva pavisam nesen. Skolā viņam šajā priekšmētā bija knaps 4. Ideja kļūt par vēsturnieku viņam radās spontāni, divu faktoru ietekmē. Pirmkārt, uz Šuriku atstāja iespaidu nenovērtējamais Ermitāžas muzejs, kuru viņš apmeklēja klases ekskursijā. Otrkārt, viņu aizrāva nesen redzētā kara drāma “Karš un miers”. Pavisam atklāti runājot, bija vēl trešais iemesls – Šurikam negribējās iet armijā.

Kad Šurika pie intensīvas slodzes nepieradušās smadzenes dumpinieciski sāka atteikties uztvert neskaitāmās burtu un gadskaitļu rindas, viņš sadzirdēja nepazīstamas balsis nākam no viesistabas. Saspicējis ausis, jaunietis piecēlās un lēniem pantēras soļiem devās runātāju virzienā.

“Zagļi!.. Vai arī kaimiņš Vasja atkal pillā sajaucis dzīvokļu durvis?”

Puiša sagurušajā galvā pazibēja divas versijas. Saņēmis drosmi, viņš paķēra pustukšo “Tarhūna” pudeli (vienīgo ieroci, kas trāpijās pa rokai) un strauji atvēris durvis, devās uzbrukumā.

Aina, kas pavērās Šurika acīm tik ļoti abstulbināja, ka viņš, pārvarot inerci, momentā apturēja savu lēcienu un atvēris muti vaļā palika stāvam kā statuja. Viss, ko viņš spēja izdvest, bija vaicājoši izteiksmīgs:”Ēēēēēēēēē…?!”

Viesistaba bija pilna ar svešiem cilvēkiem. Taisnību, sakot viņi nebija gluži sveši. Lielāko daļu nelūgto viesu Šuriks spēja atpazīt pēc sejas. Problēma bija tā, ka cienījamās personas nu nekādi nevarēja šeit atrasties. Visi fizikas un veselā saprāta likumi iebilda pret šo situāciju. Taču te viņi bija – tērpušies tik atšķirīgās drānās kā masku ballē, “ciemiņi” okupēja lielo Dienvidslāvijas ražojuma dīvānu, taburetes un aizrautīgi polemizēja savā starpā. Sanākušie bija augstākās raudzes sabiedrības krējums. Jebkurš vēsturnieks nekaulējoties pārdotu dvēseli velnam par iespēju saņemt ielūgumu uz šādu saviesīgo vakaru. Šuriks ievēroja Jūliju Cēzaru, Ādamu Smitu, Marku Antoniju, Napoleonu, Suvorovu, Hanibalu, Katonu vecāko, Ļeņinu un vēl dažus personāžus no slavenākajām pasaules vēstures lapaspusēm. Tikai viens kungs sēdēja istabas stūrī uz krēsla un maigā stāvlampas gaismā aizrautīgi lasījā grāmatu. Viņš bija tērpies koši sarkanā sutanā un apsedza galvu ar kardināla cepuri.

Kaulainā plauksta, kas uzgūlās Šurika plecam no aizmugures, jau atkal lika zēnam satrūkties. Strauji pagriezies par 180 grādiem, viņš ieraudzīja Danti Aligjēri, kurši izskatījās gluži kā atdzīvojies Botičelli gleznotais portrets. Vienīgi sejas āda izskatījās dzeltena un neveslīga.

“Buonasera, mans dārgais draugs! Redzu, ka esi viesmīlīgi atnesis kādu spēcinošu dziru, lai remdētu mūsu slāpes. Skat, visi tā aizrāvušies, cenšoties pierādīt savu taisnību, ka nemaz nav pamanījuši tevi ierodamies.”

Viņš trīs reizes skaļi sasita plaukstas, nokrekšķinājās un uzrunāja visu raibo kompāniju:

“Cavalieri lūgšu jūsu uzmanību! Galu galā esam šeit sapulcējušies, lai palīdzētu centīgajam novicim Aleksandram iestāties universitātē un tapt svētītam ar mūsu kristīgā Dieva zinību gaismu. Lai gan pats neesmu studējis tik augstās skolās, tomēr esmu dzirdējis, ka pārbaudījuma disputi nav nekāda vieglā procedūra, turklāt tie noris tīrā latīņu valodā. Īstas mocības. Gandrīz vai jāiekļauj savā “Dievišķajā komēdijā.””

Klātesošo skatieni pievērsās Šurikam. Viņam šķita, ka caur tiem strāvo visa, vairāk kā beidzamo 2000 gadu cilvēces pieredze. Republikas, impērijas, pilsoņu kari, reliģiozie slaktiņi, renesanses un revolūcijas – tas viss koncentrējās asajos, gudrajos skatienos.

Pirmais ierunājās Bonaparts:

“Ņem to visu vieglāk, puis’. Kas gan ir vēsture, ja ne meli, ar kuriem visi ir vienisprātis? Protams, ir vērts pastudēt izcilos karavodoņus un viņu kaujas (mani tajā skaitā), valsts pārvaldes lietas.. Taču īstā zinātne ir artilērija. Atceries, Dievs būs tavā pusē, ja tev būs labāka artilērija! Dari ko darīdams, bet vienmēr paturi prātā, ka no varena līdz smieklīgam ir tikai viens solis.”

“Ko tas nicināmais galls tur vāvuļo?”

sašutumā iesaucās Gajs Cēzars no Jūliju dzimtas, “nezinu, kādus dievus viņš pielūdz un kas ir artilērija, bet mani leģioni Alēzijas kaujā pierādīja, ka Marss un Jupiters ir viņu pusē. Vercingetoriks neļaus man samelot.”

“Jā, toreiz mēs jums kārtīgi sadevām!”

Glaimīgi piebalsoja Antonijs.

“Ciet klusu, nelieti!”

Viņu nikni aprāva Cēzars,

“Savā nodevībā tu pārspēji Brutu. Viņš nostājās pret mani dzīves laikā, bet tu, nešķīstais tārps, uzsāki gļēvu cīņu pret manu garu, manu mantojumu. Vēsture pierādīja, ka izvēle bija pareiza. Oktaviāns Augusts, pieņemtais dēls, tev ierādīja vietu. Nespēju saprast, kā Kleopatra kļuva tik akla, ka sev par postu nolēma izrādīt tev labvēlību.”

“Godātie patrīcieši,”

Sarunā iespraucās Katons,

“Jūsu runas bez šaubām ir Olimpa dievu iedvesmotas un ļoti svarīgas, tomēr arī es vēlos ko teikt - Ceterum autem censeo Carthaginem esse delendam - Kartāga ir jāiznīcina!”

“Liecies nu mierā, vecais, Kartāga ir nolīdzināta līdz ar zemi. Tu savu panāci.”

Viedo Katonu aprāva Dante.

Uz brīdi telpā iestājās nosacīts klusums. Varēja saklausīt vien divu diženu karotāju balsis. Suvorovs un Hanibals, nemanot apkārt notiekošo, karsti diskutēja par Alpu šķērsošanas īpatnībām. Hanibals sūdzējās par untumainajiem ziloņiem, bet Suvorovs oponēja, ka lielgabalu vilkšana pāri kalniem arī neesot bijusi viegla pastaiga.

Pauzi pārtrauca Ādams Smits:

“Aleksndr, teikšu tev vienu - realizējot savus nodomus, indivīds veicina sabiedrības intereses daudz efektīvāk, nekā tad, ja viņš patiešām vēlētos palīdzet sociumam.”

“Neklausies to buržuju!”

Nekavējoties atcirta Ļeņins,

“Uzskatīt, ka kapitālisti, rīkojoties savās egoistiskās interesēs, brīnumainā veidā padarīs pasauli labāku, ir utopisms un muļķība.”

“Es viennozīmīgi, esmu buržuā, par to nav šaubu. Tomēr, atšķirībā no tevis, atdusos pieticīgā kapavietā, nevis dārgā, glaunā mauzolejā. Labāk ej un klāsti savas tēzes no balkona.”

Ļeņins noteikti nebūtu palicis atbildi parādā, tas nebija viņa stilā, bet tajā brīdī negaidīti atsprāga dzīvokļa durvis. Viesistabā lepni iesoļoja Aleksandrs Lielais kopā ar Hefastionu.

“Visiem vīnu!” viņš pavēlēja, “Mēs šodien svinam, vai ne, mans Hefastion?”

Valdonīgi paziņoja maķedonietis un familiāri sapurināja savu kompanjonu.

“Tikai nepārprotiet, mēs esam tikai draugi – neticiet tām neķītrajām baumām! Kurš ir šī nama saimnieks? Mūsu rīkles ir sausas.”

Šuriks kā bites sadzelts pieskrēja pie Aleksndra un stādījās priekšā:

“Aleksandrs N., komjaunietis, vecāku prombūtnes laikā esmu šī pieticīgā mitekļa īpašnieks.”

“O, vārda brālis? Par to mums jāsadzer. Laikam arī būsi no elliniem?”

“Nē, godātais, esmu no Ļeņingradas. Pēc jūsu iekarojumiem visā pasulē kļuva populāri saukt zēnus par Aleksandriem.”

“Tas mani priecē. Ja vien mani Diadohi nebūtu visu nolaiduši pa akveduku… Ai, lai nu paliek. Labāk rādi, kur te vīna pagrabs.”

Apjukušajam Šurikam nācās ķerties pie tēva pudeļu rezervēm. Virtuvē viņš pilnīgi negaidīti satika kādu dāmu, tumši brūnā kleitā, kura jau šiverēja pa plauktiem un atvilknēm.

“Marija Tjudora.”

Veicot elegantu reveransu, viņa stādījās priekšā.

Šurika pārsteiguma limits tika izsmelts, viņš tikai pamāja ar galvu, nosauca savu vārdu un ķērās pie pudelēm.

“Beidzot, te ir kāds džentlmenis! Ziniet, es labprāt nobaudītu to dzērienu, kas nosaukts manā vārdā. Dzirdēju, ka viena no sastāvdaļām ir tomātu sula. Vai Jums tā ir?”

Kad, Maķedonijas Aleksandra skubināti, visi jau bija iemalkojuši un baudīja Asiņainās Mērijas kompāniju, no telpas stūra atskanēja nepiedienīgi vārdi franču valodā. Visi jau bija aizmirsuši par garīdznieku sarkanā sutanā, kurš tagad visnotaļ amizanti par sevi atgādināja.

“Izdzimtenis, sātanists, herētiķis! Kā viņš uzdrošinājās? Mani, kurš savu dzīvi, savu prātu, savu sirdi ziedoja Francijai, tā nomelnot. Es viņu sabradāšu.”

Šuriks tūdaļ atpazina šo daiļrunīgo kungu – tas bija neviens cits kā Viņa Eminence kardināls Armāns Žans di Plesī de Rišeljē. Kā bija noprotams, viņa dusmas izraisīja grāmata, kuru kardināls tik ieinteresēti iepriekš lasīja. Šuriks pievērsa uzmanību grāmatas vākam – tas bija leģendārais Dimā romāns no zēna bibliotēkas – “Trīs musketieri”.

Tajā mirklī pie durvīm kāds pieklauvēja. Nesagaidot, kamēr dzīvokļa saimnieks atvērs, apartamentos apkampušies ievēlās vēl divi Aleksndri (tikko pieminetais Dimā un Puškins). Abi bija kungu prātā un gardi smējās. Mazliet apvaldījies, druknais francūzis paklanījās un bilda:

“Lūdzu piedošanu, man Puškins tikko pastāstīja anekdoti. Esot izplatījusies absurda teorija, ka mēs esam viena un tā pati persona. Kā varat pārliecināties – tikai asprātīga pīle. Starp citu, šķiet, nākot iekšā, dzirdēju kādu pieminam manu uzvārdu?”

“Sasodīts, tu dzirdēji pareizi, melu skribelētāj!”

Strauji pieceļoties no krēsla, niknā tonī ieaurojās Rišeljē un iemeta Puškina biedram sejā baltu, smalku kazādas cimdu.”

Dimā acumirklī nobālēja, stostīdamies mēģināja taisnoties. Tad apjauta, ka šādu izaicinājumu liecinieku priekšā var nomazgāt tikai duelis. Krievu dzejnieks laipni piedāvāja savu pistoļu komplektu, kuru tikai pašam zinamu iemeslu vadīts bija paņēmis līdzi. Puškins neatteica kompanjonam arī sekundanta pakalpojumus. Par kardināla sekundantu kļuva Smits. Viesi sadrūzmējās virtuvē, atbrīvojot vietu gaidāmajai cīņai. Jāpiezīmā, ka arī skatītāju starpā izcēlās neliela kauja, par labāko vietu pie durvju ailes. Lietā nekautrējoties tika laisti pleci un elkoņi.

Beidzot, sagatavošanās darbi un sekundantu pārrunas tika pabeigtas. Dimā un Rišeljē nostājās istabas pretējās pusēs. Ņemot vērā tuvo distanci, tika nolemts šāvienus izdarīt abiem vienlaicīgi, pēc signāla. Par norunāto signālu kalpoja atkorķējamā šampanieša blīkšķis.

Nepagāja ne minūte, kad gandrīz vienlaicīgi atskaneja trīs šāvieni. Šaujampulvera dūmiem izklīstot, uzvarētajs bija skaidrs. Populārā romānista pieri rotāja rozā gumijas puļkis. Rišeljē domātā “lode” bija pielipusi pie loga centimetrus divdesmit virs dueljanta galvas. Dimā izlaida no drebošajām rokām smago pistoli, atzīstot sakāvi. Diemžēl, šim duelim bija vēl viens negadījuma upuris – Suvorovs, verot vaļā šampanieti, ar korķi bija trāpijis Napoleonam acī.

Incidents bija izsmelts un visi ar dubultu sparu ķērās pie bāriņa tukšošanas. Šķita jau, ka kaisles ir pierimušās, kad jau tā pārpildītajā iestabā ielauzās kāds komiska paskata pārītis. Viens bija garš, izkāmējis, ar bezzobainu smaidu un spīdīgu metāla bļodu galvā. Otrs pilnīgā pretstatā bija tukls, maza auguma, bez galvassegas. Abi bija noskrandušā, nospeķotā apģērbā un šaurajā, smacīgajā telpā izgaroja vecu sviedru, skāba vīna un ēzeļa mēslu bagātīgo aromātu. Kāpņu telpā bija dzirdama ēzeļa maušana un zirga zviedzieni.

Izrādās, ka Šuriks bija maldījies – viņš vēl tomēr varēja tapt pārsteigts. Jaunpienācējos puisis nekļūdīgi atpazina atjautīgo idalgo - Lamančas Donu Kihotu un viņa uzticamo ieroču nesēju Sančo Pansu. Nepaguva klejojošais bruņinieks atrast sev vietu, kur piemesties, kad labi iestiprinājies Ādams Smits smejoties viņu apsauca:

“Hei, klaidoni, ko tu te dari? Tu taču nemaz neesi īsts!”

Par nožēlu jāatzīst, ka liberāļa smiekliem piebiedrojās arī daļa no pārējās iereibušās publikas.

Dzirdot šo aizskarošo frāzi, Dons Kihots tūliņ ķērās pie zobena roktura un karstasinīgi nodeklamēja:

“Es jums rādīšu, kurš te nav īsts! Labāk miršu ar debešķīgās Dulsinejas dižciltīgo vārdu uz lūpām, nekā ļāušu sevi pazemot.”

Mēģinot izspraukties cauri pūlim līdz uzpūtīgajam skotam, godpilnais idalgo nevilšus aizsāka neatgriezenisku ķēdes reakciju. Ambiciozo personību emocijas bija kā uzkarsēts tvaika katls un bruņinieka neakurātais reids izprovocēja to, ka tvaika spiediens pārsniedza pieļaujamo līmeni.

Daži grūdieni, uzmīšana uz tulznainās pēdas, asa vārdu apmaiņa un panesās varens jandāliņš.

Redzot, kādus apgriezienus uzņem pasākums, burzmā metās arī drosmīgais ieroču nesējs, skaļi saucot:

“Sinjor, es dodos Jums palīgā! Man nevajag karaļvalsti, es apmierināšos ja Jūs man dāsni dāvāsiet šo hruščovku!”

Cēzars veikli zvetēja Antoniju, Napoleons centās atriebties Suvorovam par korķa uzsisto aci.

Puškins, rādot boksa paņēmienus atbalstīja Dimā pret Rišeljē un Sančo Pansu, kurš bija trāpījies nepareizajā vietā. Hanibals ar savām dūrēm atmaksāja Katonam par Kartāgu. Marija Pirmā bruņojusies ar mīklas rulli un uzkāpusi uz galda, nešķirojot dalīja sitienus pa labi un pa kreisi. Vienu no šiem apdūlinošajiem belzieniem saņēma arī neveiksmīgais Lamančas Dons Kihots, cenšoties glābt daiļo dāmu pret viņas pašas gribu. Neskatoties uz to, ka viņam bija dārga trofejas ķivere, varonīgais piedzīvojumu meklētājs tomēr krita un guva vieglu nokdaunu. Ja neskaita Aleksandru Lielo un Hefastionu, kuri pa kluso bija kaut kur nozuduši, vienīgi Sašam un Dantem izdevās palikt malā. Ielīduši stūrī viņi ar smagām nopūtām bezspēcīgi vēroja notiekošo jampadraci. Kamēr Bēdīgā izskata bruņinieks pūlējās piecelties kājās, Ādams Smits jau bija nolūkojis sev jaunu mērķi. Pamatīgi atvēzējoties viņš meta Vladimiram Iļjičam ar savu slaveno grosbuhu “Nāciju labklājība”. Brīvā tirgus piekritēja roka laikam nebija tik labi trenēta kā viņa mēle – precizitāte pievīla. Lielā, smagā grāmata, neskarot Krievijas sociālisma revolūcijas tēvu, trāpija Šurikam tieši pa pieri. Saņemot šo triecienu, Šurikam viss sagriezās karuselī un viņš iekrita tumšā, melnā bezdibenī.

Atverot acis, Šuriks saprata ka ir noguldījis galvu uz vēstures enciklopēdijas, kura nu bija pamatīgi nosiekalota. Klusums un kārtība dzīvoklī tomēr pārliecināja bažīgo zēnu, ka piedzīvotais bija vien murgains sapnis. Viņš apskatījās pulkstenī – bija 8:15 no rīta. Steidzīgi nomazgājies un saģērbies, Aleksandrs raitā solī devās ārā. Militārā dienesta iesaukšanas centrs bija jau vaļā.

A.

[prazskytankista]

Ministryně Dostálová: Pokud by byli muži v české politice džentlmeni, tak bych očekávala bych, že se mi omluví

Projev na 39. schůzi Poslanecké sněmovny 5. prosince 2019 – Konečné znění auditní zprávy Evropské komise o střetu zájmů source http://www.parlamentnilisty.cz/politika/politici-volicum/Ministryne-Dostalova-Pokud-by-byli-muzi-v-ceske-politice-dzentlmeni-tak-bych-ocekavala-bych-ze-se-mi-omluvi-605976

[exyu-rock-lovers]

Hard rok i hevi metal (1970-e)

Gordi (1977) bio je jedan od prvih jugoslovenskih hevi metal bendova. Ova beogradska grupa, koju je osnovao bivši član grupa Džentlmeni, Fleš i Dah — gitarista Zlatko Manojlović (1951) iz Kruševca, smatra se pionirom klasičnog hevi metala u Jugoslaviji. Hard rok grupa Riblja čorba(1978), takođe osnovana u Beogradu i poznata po svojim provokativnim tekstovima posvećenim socijalnim problemima, te kontroverznim stavovima njihovog frontmena Bore Đorđevića (1952) iz Čačka, bila je jedna od najvažnijih grupa u jugoslovenskom i srpskom roku uopšteno govoreći. Smatra se za najuticajniju i najpopularniju rokenrol grupu Jugoslavije. Bubnjar Riblje čorbe, Beograđanin Vicko Milatović (1959), osnovao je hevi metal bend Ratnici koji se kasnije preselio u Kanadu(Voriorsi) i sa novim bubnjarem Lorensom Grečom (prethodno članom Frenk sode i Impsa) u produkciji Atik rekordsa izdao album za strano tržište. Eminentna hevi metal grupa Divlje jagode iz Bihaća, pod vođstvom gitariste Seada „Zeleta” Lipovače, godine 1987. je započela kratkotrajnu internacionalnu karijeru (Vajld strouberis). Još jedna bitna bosanskohercegovačka hard rok grupa bila je Vatreni poljubac, koju je od 1977. vodio harizmatični Beograđanin Milić Vukašinović(1950), bivši član Bijelog dugmeta. Među ostale bitne hard rok i hevi metal bendove spadaju Generacija 5 (1977), Rok mašina(1980), Kerber (1981) i Griva (1982) iz SR Srbije; Osmi putnik (1985) [čiji je frontmen, Splićanin Zlatan Stipišić Džiboni (1968), kasnije u ’90-ima započeo uspješnu karijeru u pop muzici] i Crna udovica (1983) [koja je kasnije promijenila naziv u Big blu] iz SR Hrvatske; Pomaranča (sl) (1979) iz SR Slovenije... Jugoslovenska glam metal scena imala je nekolicinu aktova, od kojih su najbitniji bili Karizma (1985) i Osvajači (1990), obje iz SR Srbije.

[preporodbn]

Sjećanje na VIS Džentlmeni

Sjećanje na VIS Džentlmeni

SARAJEVO, 5. APRIL 1970.

Stigli smo na Baščaršiju. Odmah smo uletili kod “Haseta” na po desetku u pola i više luka. Čudno? Cura poručuje desetku u pola sa više luka !?

Danira melje. Izgleda da je svjesna da nam je ostalo još malo vremena, pa priča li priča… Draga mi je… Divio sam se njenom načinu razgovora .. Tih, povučen, i gotovo ne razgovjetan … a opet, tako oštar, istaknut i vrlo prijatan ……

[gtaradi]

Komentari dana – 21.04.–27.04. - tjedan jeftine obnove javnih WC-a

Došao Smak svijeta u Hrvatsku... Gleda oko sebe: "Izgleda da sam već bio ovdje!?" ... i ode... Još viceva (da li?) na...

Jesi li čuo za doktora koji je zbog seksualne afere sa pacijentkinjom izgubio licencu za rad?  – Da, da. Sramota. A bio je tako dobar veterinar. 

Mujo, kažu da džentlmeni više ne postoje… -Glupost. Pa, juče sam Fati držao kišobran da ne pokisne dok je menjala gumu na autu. 

Čime se ti baviš? Stvaram dobre slike, energiju i fine misli… Znači, umjetnik? Neki kažu “diler” al … i to “umjetnik” mi…