#Mammas Rokas

[lietuvens]

ghhhhhhhhhhhhh

diivainas dienas divains laiks divaina pasaule divaina pilseta_ satiku piektdien leo draudzenes kafejniicaa kur turpinaju laimiga savu jauno sober-cope kofeina dai;ly binge kas vnk nozime 6 kafijas un 3 energijas dzerieni diena lidz stiri, vini man uzsauca kafiju nocenotu ledus lati 600ml pa 2..5 life is skidoni i am so grateful pec tam sedejam ara un ieksa ara sausmigi salam parunajam ar draudzeni partraukuma kura man nepatika leo jokoja ka dzivos metro stacija un vina viebas un sauca vinu par zurku un vispar likas tada tuksa nedaudz bet nu ari tadi cilveki ir forsi tik vini nerubi/ vispar gruti man saprasties ar cilvekiem kas nav nereali nariki vai kkada veida prata jukusi kaut kad liekas ka vini dzivo tadu semi sheltered life kas man neskiet appealing ./ tas gan stulbi ta domat bet ari garlaicigi ar tadiem biezi ir

anywway leo tur kechas kaut kads puisis baigais patik sarunajam vinu satikt vins tur uz kaut kadu rave planoja nakti iet nu labi tad mes ari/leo loti gribeja lai naku lai gan man budzets atlauj tikai energijas dzerienus (knapi_) un izlema man izmaksat ieeju/ baigi shemojam par naudu jo vini negribeja savus lielos iekrajumus teret utttt bet peksni viniem augusta alga ienaca uun mes ketaminu pat nopirkam/

pa celam es raudaju autobusa nikna acis viniem skatoties jo vini teica ka zin kaa mana mamma jutas un deva padomus ka jadoma par sevi un ka tas kas ar vinu notiek ir vinas atbildiba un ka man nevajag dusmoties uz sevi par to kaa naudu teereeju (pagatnes forma) un tas viss aizskara man vispersonigako un svetako temu gribeju galvu viniem noraut vienkarsi bimbaju un teicu nezini gan tu nezini gan reali nezini tu nezini ] daudz pedeja laika jutu to raudasanu kad acis turi pavisam vala un skaties tiesi acis pretim un neslep galvu un sirds uz pusu plist bet juti vel savu kermeni vala atgriezta dvesele bet turi to ta pat rokas un nemiz

ilgi stavejam rinda (lol) tikmer visu laiku vini refreshoja ig dms lai skatitos kaa puisis neatbild 20 minutes 25 minutes 30 minutes 32 minutes uttuttutt . daudz purpinaja par to ka bail ka neatnaks aa es neesmu nekas bez romantic interests and crushes aaa man vienalga bababa its so over were so back its so over were so back its so over were so back its so over were so backutttutt es tikmer vienkarsi jutos viena un man pietruka draudzibas dazadas konkretas ugh whateveeer

ieksa iepisam linchu pasiverejamies surpu turpu visur laba muzika gabba and whatevr bet ik pa bridim apnika un tad izlemam nu ka varam pasedet ari pagaidit puisi kas Esot Celaa. kecha vispar visu nakti divaina bija reali negriezas man tas kermenis nereiba galva tikai smadzenes aizmigusas kluva miglaa/ whateveeer\ tad leo ieraudzija vina labako draugu un aizskrejam sveicinaties. vaardaa galileo (loll whaat), lidzi tris cikses kas izskatijas taa it kaa vinam patiktu digital fandom art ka ari butu 15 gadi. made sum dumb small talk, kaut ko miinaajaamies apkart lidz paradijas daudzinatais jaunietis ar vel svesiniekiem un visi aizgajam uz tuacham sadruuzmeeties 5 cilveki viena maza kabinite un vini piedavaja mums spidu no ka mes laimigi atteicamies. daliju linijas kamer visi reize runaja kaut ko un man nenormali uz nerviem krita< sausmigi gen-z clout vibe kura es jutos kaa vecs iignja pie tam leo turot telefonu visu laiku vicinajas apkart un vispar man zajeebs bija, ko citi pamanija un jokoja ka mums beef. vel man galvu jauca visu nakti tas ka leo ar mani runaja par to puisi nonstopa latviski kamer vins blakus bija un man vienkarsi gruti bija sakoncentreties uz dajebko. kaut kads cilveks kas izskatijas pec bladee wannabe spida linijas lielas taisija un teica ka tas ir neopets of lines. prasija kada framerate esam visi es teicu 5 vini sasmejas leo uzreiz iemeta ka shes always like that. jutos pretigi stulbi

visu nakti dejojam un pisam linchas, man bija lielas kabatas tapec leo telefons un maks bija pie manis aka man visu laiku bija jabut ar viniem, biezi vien vini gribeja ap to puisi tuset/gaidit vinu utt es tikmer migu ciet nogurusi. bet muzika super nu breakcore jcore all the cool fast chopped goofy whatevr cores tiesam tas ko pedeja laika klausos tas ko vienmer mekleju un neatrodu nekur. prieks par to nereals. kaut kada bridi vini mani palaida vienu uz tuachu protams ka es sev kaut kadas mega stripas nasis ievilku jo visu nakti jutos ne gluzi high ne gluzi sober. had a weird dissacscoiotav mega high kura prost papsiu telefonu un tabaku., telefonu velak atradu. tad ta bladee impersinator dj sets bija, kuru es apmekleju daleji, jo tas bija hyperpopy bet blakus istaba joprojam skaneja 200bpm insanity, kas mani uzrunaja vairak. atnaccu atpakal uz beigam un paradiju thumbs up kip ka labi bija, man to pasu pretim paradija;,

tad leo ieminejas ka sis cilveks bija 100 gecs albuma. damn shawty ookay? prasiju kads artist name, jo zinu daudzus no ta remix albuma, atbildeja man, ka 99 something. dammn wtf uzreiz ierubiju, ka 99j*kes lol (a) .. es vinu klausijos kaa vienu no pirmajiem maksliniekiem no visa ta zanra, vel pirms gecs or whatver, one of the first liked songs on soundcloud n shit. sajutos vel divainaka un stulbaka. visu vakaru biju lowkey friend of a friend of a friend npc low energy grumpy cixe kas mani reali saka gruzit sausmigi jo biju ne shur ne tur ne shis ne tas. tad velak viss uz beigam vilkas, jo est gribejas. visi ara sapulcejamies, 8-9 no rita, kads tur pipe, kads prasa ketaminy atkal, kads kaut ko stasta.

leo viena bridi jokoja haha man bija simts eiro iedevu annai un vina visu iztereja. es saku wtf ko, vini atkal nja 60 eiro ketamiinaa haha lol esmu broke. blad the fuck tik nahuj pretigi. es vienkarsi sarunaju to kechu nopirkt, ta ka 2 grami , tad otru sarunajam, ka kads kaut ka kaut kur pardos, velak vini teica, ka pat varu nestresot pardot, ja kas pataupis citai dienai. visu nakti teica, lai neuztraucos, ka uzsauc pasakumu. un tad sita. es uzreiz prasiju, kas ta dara what the fuck ko tu runa, samejie uzreiz haha piedod tas tak joks, man social autism, im autistic. vienkarsi svesinieku un kruta makslinieka prieksa mani sita. ewwa. gribeju iet majas bet man bija bail atvadities no visiem jo tas, ka eju, nevienam burtiski neko nemainitu, nekas nebutu mainijies tadel nezinaju, ka atvadities, un vispar labak pazustu kaa npc draugs kas es biju visu nakti. jutos loti neredzama un redzama vienlaicigi. bagati clout jauniesi, kam ir forsi draugi utt.vispar nejutos dabiksi starp viniem, ari vini likas aprobezoti or whatevr. im like toooo clearpilled redpilled need people who r like that lolllllllll gnjv es parak judgmental. computer science degree kaa nekaa vinam ir. vispar vins tur beigas leo atraidija un skaidroja, ka nekas nebus. tas short term dating break up typa lifestyle tik depressing. bet nu ir ka ir. tas puisis runaja par to kaa u need to do drugs not for the drugs to do you. ka vinam tikai divreiz ir bijis ta ka drugs do you. tik stulbs lol. atvadoties apskavamies un es iesaku teikt, ka labprat kadreiz sakarigak satiktos, bet vins pusvarda jau pagriezas prom un saka ar kadu citu runat. leo palika pie galilieo, kurs esot bagats un uz jautajumu vai brauks ar ubani vai sbani atbildeja, ka ar uber.

es tikmer gaju majas caur miglu, kas loti metaforiski saskaneja ar manu parguruso pratu. nopirku tabaku benzintznka veikala, knapi varot skaidrot, ka velos letako, ilgi meklejot bildi ar pasi, jo sai bija jabut vienigajai reizei, kad man dokumentus prasa, ilgi skaidrojot, ka velos papirisus ari. ejot majas loti sagruzijos. staigaju un domaju par to kaa nesaprotu, kur es esmu, svesa vieta tomer, bet ari majas aka riiga klust tikai par atminu un ari tomer sveshu vietu. tad es ta peldu pa vidu un manas kajas mani nes uz prieksu un domat es censos nedomat.

aizgaju majas noguleju 10 stundas pamodos aizgaju uz veikalu aizmigu vel uz 10 pamodos uztaisiju est aizmigu vel uz pusotru. feeling gray/ jaiet meklet atkal darbs, mani ghosto darba devejs jau nedelu, man sajuta, ka mani kaut kaa apkrapj. bet es nevaru sanemties, negribu neko darit tikai gulet gulta acim vala. dzivokla biedrs iedeva sava prieksnieka epastu, uz kuru cv aizsutit, ta ari izdariju. rakstu tam klubam epastu ari, ka gribu stradat. subject line ir I dream of you. ceru, ka nokers vinu uzmanibu lol.

[apkaartpasaulei]

UBUD

9.DIENA

Cēlāmies agri, lai dotos uz ļoti populāro ūdenskritumu Kanto Lampo Waterfall.

Esam pieļāvuši kļūdu dodoties uz ūdenskritumu normālā laikā un pašu ūdenskritumu ieraudzīt ir teju neiespējami... tad nu šis bija labākais lēmums! Tūristu tik pat kā nebija un vietējais glābējs par 1 EUR mums uztaisīja fotosesiju - nostādot visās pozās!!! 😃

Bijām tur pat blakus un diena vēl tikai knapi sākusies, tāpēc laidām uz otru ūdenskritumu Taman Sari Waterfall & Natural pool. Šajā ūdenskritumā nebija nevienas dzīvas dvēseles, tāpēc izbaudījām kā privātajā tūrē. Braucot prom, ūdenskrituma galvenais čakli steidza aizslaucīt motorollera un mūsu pēdas - nav ko citiem zināt, ka kāds jau te ir iešmaucis pirms atvēršanas. Ūdenskritumu apmeklējumi vidēji maksā 20k...25k (1-1.5 EUR no cilvēka).

Būtu vēl ko skatīties un skatīties, bet tā kā diena apmākusies un mēs slapji no ūdenskrituma, steidzām uz viesnīcu. Pārģērbāmies, pabrokastojām un laidām uz vienu no tīrākajiem ciematiem pasaulē - Penglipuran Village. Pa ceļam gan pamatīgi izlijām, bet ar laiku viss noskaidrojās. Tas ir ciemats, gluži tāds pats kā citi, bet vietējie tajā ļauj Tev blandīties pa savām mājām. Baliešiem nav viena māja kā mums - tas ir dažādu ēku komplekss, kurš sastāv no - tempļa, virtuves, guļamistabas, viesu/bērnu istaba, kāzu/bēru altāra, ballīšu vietas. Parasti no ielas puses mājas aizsedz masīvs betona žogs. Starp blakus esošajiem kaimiņiem žogu nav. Pie žoga, no ielas puses plūst dambis, kur dažs met miskasti, dažs mazgā kājas, bet cits drēbes. Jau iepriekš par šādu izkārtojumu bija dzirdēts, šoreiz ar interesi apskatīts. Godīgi sakot, par spīti tam cik zaļa un dzīva ir šī valsts, mājvietas iedzīvotājiem ir neomulīgas. Blakus iegājām arī bambusu mežā un veiksmīgi nomaldījāmies. Mērojot ceļu atpakaļ, sapratām, ka esam izsalkuši un iegriezāmies pirmajā restūzī - mamma mia, kas par restūzi. Skats pa miljonu - klinšu ieskauts, viens pēc otra ūdenskritumi... oh....ah....ai...wow... (lasīt: skaisti). Kopumā interesanta vietiņa, kurā varēja izvēlēties gaļas komplektu 1-2 personām vai 3-4. Mēs kā lielie eiropieši, protams, izvēlējāmies 3-4 personām un arī to piebeidzām. Īsumā sakot- Tev atnes jēlu gaļu, gatavus rīsus, grilu un pats žāreij geļei. 😃

Tātad, esam veiksmīgi apguvuši dažus vārdus:

1. om swastiastu - sveiciens kuru nodod rokas saliekot kopā pie krūtīm.

2. Suksma- pateicība, kuru arī nodod rojas saliekot kopā pie krūtīm

3. Hati-Hati- lēnak, piebremzē

UN VĒL!!! Jau kuro reizi mēs ar Valēriju tiekam uzrunāti, lai kopā nobildētos - dažkārt no ķīniešiem, šodien meitenes no Javas! 😎

Šodien fotogrāfējām, fotogrāfējām, filmējām, fotogrāfējām... pūtām un elsām un atkal fotogrāfējām un vienā mirklī padevāmies. NAV IESPĒJAMS TO IEMŪŽINĀT. Stāvi krastā, skaties uz visu to skaisto Tavā priekšā un ceri, ka kaut kur šī atmiņa saglabāsies, kaut kur iedzīvosies un mājos ar Tevi mūžam. Tagad, zvilnam pie baseina, Valērijs ir pasūtījis, lai mums vietējais bolts no centra atved bulciņas... ka tik paši neatbraucam mājās kā bulciņas 🙈

!!! Bali nosaukums cēlies no vārda "balin", kas sanskritā nozīmē "varonis" vai "spēkavīrs".

[mkmiu]

Mana mamma.

Mūsu attiecības vienmēr ir bijušas ļoti sarežģītas. Kad man jautā par manu mammu, es nopūšos un saku, ka viegli nav. Un godīgi sakot, nekad jau arī nav bijis. Ja neskaita mani kā mazu bērnu, kam mamma ir dieva vietā, apzinātas dzīves laikā mums labu attiecību nav bijis nekad.

Bērnība

Man bija pati skaistākā bērnība. Vasaras Jūrmalas jūras baltajās smilīts. Manas atmiņas par mammu tajā laikā ir miglainas. Bulduru mājā dzīvojām līdz man bija 5. vai 6. gadi.

Atceros, ka gulēju divstāvu gultā, tajā laikā, man šķiet vēl apaksējā stāvā un atceros mammu un tēti kliedzam. Atceros, ka sarunājos ar brāli un jautāju - kāpēc mamma kliedz un raud. Viņš klusumā neko īsti neatbildēja. Cauri durvīm izklausījās, ka tētis mammu sita, bet vēlākos gados es uz savas ādas esmu izjutusi, kā mamma prot sagrozīt situācijas un arī ja tētis pacēla roku - es zinu tās dusmas un verdošās asinis vēnās, kad aizslēgto durvju dēļ biju tuvu lēcienam no 9. stāva balkona. Es nezinu vai tur bija paceltas rokas, vai kāds tiešām bija sists vai arī nē.

Atceros taciņu no vārtiņiem uz māju - taisni uz priekšu un pa labi. Labajā pusē āra ūdens pumpis, pēc kura pumpēšanas vienmēr ilgi rokas vēl smaržoja pēc dzelzs, pēc tam taciņa aizvijas atpakaļ pa kreisi un mēs stāvam pie mājas durvīm. Melnie strīpotie gumijas paklāji uz betona sliekšņa. Balts durvju rokturis ar zīmējumu. Durvīm zaļa krāsa. Visapkārt māja ieskauta vīteņaugos, tāpēc pašu māju īsti redzēt nevar. Vienīgās puķes - jebšu puķu lapas - pie ieejas gar verandas malu pilnā garumā. Atceros katru nezāli, kuru no šīs dobes izvilku. Te saule nekad nespīd tieši. Tikai pašā vakarā, tāpēc zeme ilgi paliek mitra, ja to aplaista.

[stimtoybox]

Snake-Themed Stim Toys

Hello! I don’t know if you accept submissions like these, but since I have no blog and I thought this might interest other stimmers, I decided to submit this. I’ve recently gotten a hyperfixation in snakes, so naturally I wanted to get some stim toys related to it, but I’ve had some trouble finding snake-themed stim toys at first glance (I mostly got results for snake puzzles or water wiggles, which are cool, but not what I was looking for, thanks). After some digging, however, it turned out that there was quite a lot, and I decided to make things easier for folks with lesser spoons by compiling a handy-dandy list of snake stim toys. I’ve compiled them by seller, and left out items that are more expensive than $30 (excluding shipping).

eBay

Snake Fidget Spinner 1 - US $4.99 (currently on sale) - free international shipping - a golden, tri-armed fidget spinner, where the arms are shaped like snake heads - also available in silver - also available in pink, but for 11.73 Euro with 2.50 euro shipping

Snake Fidget Spinner 2 - US $4.39 - international shipping for $0.22 - a bronze, round-ish fidget spinner, where snakes rise up from the center in regular intervals, breaking the otherwise round shape of the spinner

Snake Fidget Spinner 3 - GBP £1.95 - ships worldwide from the UK (not free) - a regular tri-armed fidget spinner with a yellow snake scale pattern - also available in brown for GBP £2.99

Snake Snake Chain Necklace - US $9.99 - ships worldwide from the US (shipping to Netherlands $14.00) - a snake chain necklace with a little snake head at one end and a snake tail on the other, available in gold, silver, and metal

Wacky Tracks Cobra Snake Bendable Fidget Toy - US $4.99 - international shipping for $4.99 - what appears to be a klixx-knockoff (note: I do not know if this makes sound) with a cobra head on one end and a cobra tail on the other; available in red/black and red/black/yellow

Snake Water Wiggle - US $3.99 - ships worldwide from the US (shipping to Netherlands $5.99) - a traditional water wiggle with two little rubber snakes in it; the snakes are a pale yellow with red and black spots on them

Stretchy Snakes - US $5.95 - ships worldwide from the US (shipping to Netherlands $4.99) - a five-pack of stretchy snakes in blue, orange, green, purple, and red - eBay has a lot of similar rubber snakes that may or may not be stretchy - and some that are definitely stretchy

Listings of wooden wiggle snakes - there are a lot of wooden wiggle snakes on eBay, and instead of listing them all here, I thought I’d just give the link to the listings so that you can check them out for yourself

Amazon 

Note: many items that amazon sells are also sold on eBay (or they’re similar enough, anyway), and if I’ve already included them there, I will not include them here.

Colour Changing Snake Nightlight - $18.49 - does not ship internationally, most likely ships within the US - a colour changing snake nightlight

Jormugandr Teether - $14.99 - ships internationally (not free) - a blue ring in the form of a snake that is biting its own tale; the snake is intended to be Jormugandr - also available in green and orange  Listings for stuffed snakes - various listings for stuffed animals that are snakes that might be good for tactile stimming and/or the making of diy weighted plushies

Etsy

Snake Amiguri Crochet Toy - sold by GeckoHQ - €12.59 - ships worldwide from the US (shipping to Netherlands €12.00 - various crochet snakes in varying colours/patterns - also has a listing for a snake with little wings (€13.43) - also has a listing for giant crochet snakes (€40.29+) (multicolour)

Weighed Shoulder Snake - sold by BlondeBearBlankets - €29.10+ - ships worldwide from the UK (shipping to Netherlands €23.28) - a weighted snake, available in various fabrics

Various Weighted Shoulder Snakes - sold by LittleLadyBugz - €25.18 - ships worldwide from the US (shipping to Netherlands €28.92) - listings for various weighted shoulder snakes

Snake Fabric Fidget (Sunny Wood Snake & Funky Toy Snake) - sold by MammasRokas - €10.00 - ships worldwide from Latvia (free shipping to the Netherlands) - a fabric fidget toy shaped like a snake with ribbons, buttons, etc. - note: seller is heavily geared towards babies

Beaded Snake Bracelet - sold by ShinyThingsbyOrin - €16.78 - ships worldwide from the US (shipping to Netherlands €14.48) - a blue beaded snake bracelet that might be good for tactile fidgeting

Beaded Snake Necklace - sold by DreamBeadsDovi - €20.00 - ships worldwide from Lithuania (shipping to Netherlands €6.00) - a yellow/orange cornsnake beaded necklace with metal snake head and tail as a closing mechanism that might be good for tactile stimming - note: seller also has various beaded snake bracelets

Lovely anon, this is amazing! What a resource for stimmers with snakes as a special interest/hyperfixation/passion! Thank you so much for thinking of us–especially as I know just how much hard work lists like this are to put together, and this one is incredible. I will guarantee, anon, that there is someone else who has just let out a shriek on seeing this. No question about it.

You’ve done an absolutely superb job here. I am in awe, truly. Thank you for such a wonderful post and resource.

(And yes–if anyone wants to take the time to put together lists of toys on a theme, this blog will gladly take them as submissions or reblog them from you.)

[anangelstoodbeside]

Priekšvārds

2006. gada 16. novembrī mana mamma Elfrīda Pujēna aizbrauca uz Lestenes brāļu kapiem. Visus pēckara gadus viņa nebija varējusi saņemties, lai to izdarītu, jo baidījās starp 17 000 kritušo latviešu karavīru vārdiem ieraudzīt pazīstamus. Protams, viņa šos vārdus ieraudzīja. Viens no tiem bija Harijs Vangravs. Toreiz tikai 20 gadus vecs. Kritis vai miris no ievainojuma 1944. gada 28. decembrī. Šā puiša vēstuli, rakstītu mammai no Kurzemes katla, viņa glabā vēl tagad. Tikai nu viņa pilnīgi droši zina, ka Harija nav ne Austrālijā, ne Kanādā vai kur citur, ka jau vairāk nekā sešdesmit gadu viņa nav nekur šajā pasaulē.

Harijs ir viens no tiem, kurus tieši vai netieši savā atmiņu grāmatā mamma pieminējusi. Grāmatu viņa rakstījusi saviem bērniem, mazbērniem un nu jau arī mazmazbērniem. Lai par nesenās vēstures notikumiem viņi uzzinātu nevis no svešu ļaužu rakstītam gramatam, bet no tuva cilvēka, kurš pats šo vēsturi izdzīvojis.

Doma par to, ka atmiņu stāstījumu varētu izdot grāmatā, bija arī mammai, citādi viņa nebūtu aizsūtījusi manuskriptu uz kādu izdevniecību, kur to gandrīz nozaudēja. Pēc tam mamma vienkārši deva lasīt manuskriptu no rokas rokā, un izrādījās, ka cilvēkus tas interesē. “Kad būs turpinājums?” - ne reizi vien mammai jautāja viņas stāsta lasītāji. Arī rakstnieks Olafs Gūtmanis uzteica mammas sacerējumu. Un atradās cilvēki, kuri izlēma, ka grāmatai ir jābūt.

Šis atmiņu stāsts apraujas pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū, kad mamma iepazinās un apprecējās ar manu tēvu - Edgaru Pujēnu. Turpinājumā būtu jāraksta gan par Pujēnu dzīvi Aizputē, kur piedzimu es un abas manas jaunākās māsas - Aija un Vēsma -, gan par pārcelšanos uz Liepāju, kur piedzima mūsu brālis Ainis. Būtu jāraksta par to, kā mūsu dzīvē ienāca Liepājas teātris, kur strādāja mans tēvs, par to, kā mamma vienlaikus strādāja gan metālizstrādājumu rūpnīcā “Liepāja”, gan vēl vismaz pāris vietās, lai uzturētu ģimeni.

Arī savas atmiņu grāmatas otrajā daļā mamma varētu turpināt aprakstīt gan padomju sistēmas nejēdzības un stulbumu, gan noziegumus. Iespējams, viņa uzrakstītu arī par to, kā iepazinās ar cilvēktiesību aizstāvju grupas “Helslnki '86″ dibinātāju Linardu Grantiņu, un kā, nevienam nezinot, laikā, kad Grantiņš jau bija apcietināts, izveda no PSRS uz Kanādu mikrofilmu ar “Helsinku '86″ Memorandu un citiem dokumentiem. Linards Grantiņš apstiprināja, ka mana mamma ir bijusi vienīgā, kas no aptuveni desmit cilvēkiem, kurus viņš lūdzis mikrofilmu aizgādāt uz ārzemēm, to patiešām izdarīja.

Kad 2006. gadā Liepājas muzeja filiālē daži bijušie helsinkieši satikās, viens no Grantiņa toreizējiem darbabiedriem pienāca pie manas mammas, lai paspiestu viņai roku - par drosmi. Vīrietis atzinās, ka toreiz, kad Grantiņu apcietināja, savu mikrofilmas kopiju iemetis tualetes podā. Savulaik mamma par šo varoņdarbu tika ierakstīta Liepājas Goda grāmatā. Politiski represēto klubs un arī Linards Grantiņš, uzskatot, ka Elfrīda Pujēna ir pelnījusi arī valstisku atzinību, izvirzīja viņu apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ordeņu dalītāji domāja citādi.*

Esmu pārliecināta, ka mammai tas nerūp. Viņai galvenais ir zināt, ka ar visiem četriem bērniem, desmit mazbērniem un mazmazdēlu** viss ir kārtībā.

Sarmīte Pujēna, 2007. gada 30. janvārī

* Triju Zvaigžņu ordeņa dalītāji tā domā vēl joprojām, toties 2021. gadā kā Nacionālās pretošanās kustības dalībniecei Elfrīdai Pujēnai par īpašiem nopelniem Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā piešķirts III pakāpes Viestura ordenis. Viestura (Vesthardus Rex) ordenis nodibināts 1938. gadā senās patstāvīgās Latvijas varenības piemiņai. Ordeņa devīze ir Confortamini et pugnate (Esiet stipri un cīnieties). Ar Viestura ordeni apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežas apsargāšanā, valsts bruņoto spēku veidošanā un valstiskās apziņas ieaudzināšanā pilsoņos, sagatavojot tos kalpošanai savai valstij un zemei un savas valsts un zemes nelokāmai aizsargāšanai.

** 2023. gads – 14 mazbērni un astoņi mazmazbērni.

[ievelcelpu-blog1]

auč

Ir 31. maijs. Pirmo reizi šogad saņēmos uzvilkt kleitu, jo esmu salīga. Ja jūs redzētu manu mašīnas bagāžnieku, tajā ir viss. Tādas kurpes, šitādas kedas, siltāka jaka, plānāka jaka. VISS! Tā ir melna un tik ērta. Kājās sandales un beidzot ir tā vasaras sajūta. Darbs noslēdzies. Bērni palaisti vasaras brīvdienās. Jā, esmu skolotāja un iekšā ir laba sajūta pēc labi padarīta darba. Esmu dzimtajā pilsētā – Madonā. Te ir mana ģimene, mana drauga ģimene – te ir mūsu miera osta, atpūta no drūzmainās Rīgas. Te ir viss! Te ir mūsu atpūta vasarā un nedēļas nogalēs pēc darba nedēļas.Kaut kā tā Rīga mani tā neceļ un nenes, kā to dara mazpilsēta.

Ar manu mīļoto cilvēku, turpmāk – vienkārši Ivo, nolēmām kustēt ārpus mājas, tik labu dienu nevar laist garām, jo mājās sēdēšana ir mūsu ienaidnieks. Esam ašie, visādu lietu darītāji. Pati mūs saucu par ceļotājiem, kaut gan nekur ārpus robežām nemaz neesam tālu aizceļojuši. Aizbraucām ar mašīnu satikt draugus, kopā izlēmām, ka ar draugu mašīnu varētu doties uz Teiču dabas rezervāta dabas takām, tā, lai var pastaigāties un izbaudīt laiku, kaut arī vējš, ak Kungs, tas vējš, pūta prom. Tā nu mēs ar Ivo ielecām draugu mašīnā, kur abi sēdējām aizmugurē. Patiesībā šī ir pirmā vieta, kurā es būtu mainījusi savas domas. Mēs nekad nebraucam ar citiem. Mums ir sava mašīna, pat divas. Mēs esam tie, kuri grib būt neeatkarīgi no citiem un doties paši ar savu auto, jo tā vienkārši šķiet labāka ideja. Katram mutē Circle K dārgie saldējumi un logiem vaļā, matiem plīvojot, devāmies ceļā.

Teiču dabas rezervāta takas, gaidi mūs! Aizbraucām, pastaigājām, izbaudījām laiku, sapratām, ka šai dienai ir mazuma piegarša, gribās vēl! Varbūt jūru? Nav divu domu, esam avantūristi, kamēr ir brīvdienas, labs laiks, ir jāiet un jādara, lai vakarā var vienkārši iekrist gultā un aizmigt.

Mana mamma ir mana labākā draudzene, braucot atpakaļ ap 15:10 rakstīju viņai ziņu, ka brauksim uz jūru, šodien ātrāk uz Rīgas pusi, nekā parasti, ka nepaspēšu iebraukt šodien mājās. Viņa neizlasīja. Gandrīz, gandrīz jau bijām iebraukuši Madonā, taču 5 kilometru attālumā mana dzīve pārsteidza pati sevi. Skan kaut kādi russkij hiti, es, iespējams, atvērusi Instagram vai FaceBook, smejos par truliem jociņiem un tad. Ai! Bremžu skaņa, strauja cenšanās apstāties, bet nekā. Kaut kāda pelēka mašīna ir mūsu joslā, jo izbraukusi krustojumā uz šosejas, nemaz nepārliecinoties par to vai ceļš ir brīvs. Es nezinu šī šofera iemeslus, kāpēc tā notika, kāpēc neapstājās. Nesanāca, aizdomājās, neiedomājās. Kas to lai zina. Mašīnā kapa klusums. Neviens tajā brīdī pat neelpoja. BAMS! Kopš BAMS brīža, viss ir saraustīts. Atmiņa peld apkārt un viss, atceros tikai to, ka pati izkāpu ārā, skraidu visiem apkārt un jautāju: ‘’MAN VISI ZOBI VIETĀ?’’ Mans afekta stāvoklis ir ļoti liels, jo jautājumu par zobiem es atkārtoju kādas padsmit reizes. Es goda vārds, nejutu savu seju, savu muti, asinis pludo, galvā džinkst. Viss sastindzis, vīrietis no otras mašīnas dod man salvetes, jo tādu asins daudzumu es nebiju pieredzējusi. Starp citu, arī deguns man nekad nebija asiņojis, dīvaini, ka tā pirmā reize bija tā, kurā ielūza deguns.  Pēdējais, kas man ir atmiņā – divi bērni, kuri izkāpuši no mašīnas, tup ceļa malā un raud. Viņi raud un jautā:’’Vai tēti tagad liks cietumā?’’ Kaut arī visu laiku biju pie samaņas, neko neatceros, līdz ātrās palīdzības ierašanās brīdim. Jā, iespējams, ja es būtu bijusi piesprādzējusies, iznākums būtu savādāks. Ivo zvana arī maniem vecākiem, viņi negrib tam ticēt. Domāju gan. Neviens negrib ticēt tam, ka tavs bērns ir cietis avārijā. Es pati negribu ticēt, ka esmu cietusi avārijā. Kāpēc lai es tam ticētu? Es taču nekad neesmu bijusi tādā situācijā, ar mani jau tā nenotiks. HAHAHA, pasmiesimies kopā par tradicionālo frāzi - ar mani jau tā nenotiks.

Ātrie ir klāt, nemaz nejutu brīdi starp avāriju un viņu ierašanos, jo viss ir miglā tīts. Ivo viss ir kārtībā, citiem arī viss ir kārtībā. Visi ir apdulluši un šokēti. Es cietu visvairāk. Kā? Neprasiet man, avārijas ir neizskaidrojama lieta, nekad nevar paredzēt kā viss beigsies. Ātrajā palīdzībā ļauj braukt līdzi arī Ivo. Cik labi, viņš ir ar mani, paijā man maigi galvu visu ceļu. Cik labi, ka viņš ir man blakus. Neatceros nevienu viņa vārdu, bet tā seja, tā uztraukusies seja, kura nezina kā nu būs. Dakteris man stāsta jokus un neļauj man atslēgties, kaut arī neatceros viņa seju, es zinu, ka viņš daudz pļāpāja, jokoja un uzdeva jautājumus, lai manas domas par to, ka ar mani NEKAD tā nav noticis, netiktu līdz manām smadzenēm vai arī es vienkārši nezaudēju samaņu. Jā, starp citu, es nekad neesmu bijusi slimnīcā (tik cik analīžu nodošana, ginekologa apmeklējums, ārstu komisijas u.c.), nekad neesmu tur pavadījusi laiku ilgāk par 2 stundām. Un tagad mani tur ved ar ātrās palīdzības mašīnu? Nu, nē. Joprojām ceru, ka tas viss ir tāds mazs jociņš.

Uzņemšana. Neko neatceros, tur ir melna bilde, tikai tas, ka redzu - tuvumā ir mamma, tētis un mazais 8 gadus vecais brālis. Viņus nelaiž iekšā, bet mamma kaut kā iespraucas. Mani mazgā no (manuprāt) litriem asiņu. Man sāp seja, es raudu bez apstājas, man riebjas, ka man sāp, ka esmu te, ka viss ir tik stulbi. Es gribu ieritināties mammai azotē. Gribu mājās, sabučot Ivo un iet gulēt. Vai tas ir par daudz prasīts? Jo vairāk raudu, jo vairāk nevaru atbildēt uz nevienu jautājumu, ko man jautā. Tad vēl tas Covid, ak, nē. Man bāzīs to garo bakstāmo degunā? Manā salauztajā degunā? Lieliski. Dzīve izdodas. Neaizmirstam, ka es raudu, visu laiku raudu un neko nesaprotu. Jo vairāk es raudu, jo mazāk es saprotu. Jo vairāk es raudu, jo vairāk mana seja pamst ciet un sāp. Bet es joprojām raudu. Mani vadā no vienas vietas uz otru, vienā vietā dakteris šuj lūpu, pēc brīža jau esmu lielā trubā, kur man saka, ka pārbaudīs galvu. Ne viens, ne otrs nesāp tik ļoti kā seja un zobi. Pēkšņi uzrodas kungs formas tērpā un liek atbildēt uz jautājumiem, neprasiet kādiem, es neatceros. Es, protams, atvainojos, bet es jūtos sadragāta no visām pusēm, bet policista kungs mani intervē tik cītīgi, ka šķiet mana intervija būs kādā žurnālā. Tas ir vienīgais, ko es nevaru saprast. Arī mirstošos viņi šādi pratina? Mamma atnes telefonu, manu somu, tikmēr paspējusi būt veikalā un atvest man pidžamas, čības, visu nepieciešamo, jo laika izjūta man zudusi, taču viss laiks uzņemšanās bija mūžība. 

Esmu palātā kopā ar trīs sievietēm, kuras ir ne jaunākas par gadiem septiņdesmit, noteikti. Divām lauztas kājas, vienai roka. Ja jums likās, ka sliktākais bija avārija, tad nē, sliktākais bija atrašanās slimnīcā, jo manas pirmās 10 minūtes palātā un kārtējais likuma sargs ir klāt. Šoreiz inspektore. Jautā man visādus dumjus jautājumus. Godīgi sakot, lai piedod man visi policisti, es zinu, ka tas ir jūsu darbs un pienākums, bet vai ir nepieciešams jautāt – cikos notika negadījums, ja es, pat atrodoties palātā, mokos ar katastrofālām sāpēm un nezinu cik ir pulkstens? ‘’Uz cik km/h brauca šoferis?’’ Ko? Es sēdēju aiz viņa, nekontrolēju viņa ātrumu. Visi man zvana, nevienam neceļu. Visu laiku raudu. Mamma zvana, taču saruna nenotiek, jo es raudu, nav iespējams parunāt. Ivo atved līdz nodaļai lādētāju un citas nepieciešamās lietas, jo zinu, ka šeit būs kāds labs laiciņš jāpavada. No raudāšanas aizpampst acis, neko nevar redzēt cauri. Miegs.

Nākamā diena ir briesmīga. Jūtos it kā samalta gaļas mašīnā. Atnāk dakteri, dursta mani visur, sistēma tek praktiski visu laiku. Ēdienu dod tikai samaltu. Pirmās 3 dienas neko neēdu, jo fiziski to nevar izdarīt. Zobi sāp, muti nevar atvērt. Iespējams, ja es spētu arī ēst, es to nedarītu, jo ēdiens ir briesmīgs, lai neteiktu vairāk. Tantes blakus gultās jau no sešiem rītā dzied dziesmas, kakā pamperos un bļaustās pa palātu, jo viena no viņām slikti dzird. Kopš pirmās dienas slimnīcā sapņoju, ka ēdīšu cīsiņus. Starp citu, rīt es tiešām ēdīšu cīsiņus, kaut arī ir piektā diena pēc negadījuma, ēšana sagādā lielas grūtības. Ceru, ka ar katru dienu būs labāk. Tā aiziet dienas slimnīcā, neviens nevar nākt ciemos, naktīs ieved kādu, kurš no sāpēm bļauj, tantes krāc katru minūti. Es teicu, ka būšu godīga, tāpēc arī piedzīvoju brīdi, kad tantei uztaisa klizmu un man trīs stundas blakus ir jāklausās kā viņa veic savus procesus, kas izriet tālāk no šīs padarīšanas. Līdz uzradās mans sargeņģelis. Māsiņa ierodas un liek man iet uz citu palātu. Tā ir dāvana. Viņa mani izglāba, jo palātā kļuva par traku un smacīgu.  Viņas vārdi - ja es būtu tavā vietā, es gribētu, lai man arī tā izdara. Es tā izgulējos. Protams, joprojām viss sāp un esmu nelaimīga, jo neviens mans mīļais nevar pat uz vienu minūti būt man blakus, tomēr izgulējusies un viena palātā, kur gaiss ir svaigs, neviens mani netraucē, nekrāc. 

Rezultātā ielauzts deguns, spēcīgs smadzeņu sasitums, šūta lūpa, nolauzts zobs, nezinu kas ar žokli un zobu atrašanos īstajās vietās, to noskaidrošu vēlāk, kad došos pie zobārsta. Jā, es tikai tagad novērtēju, cik patiesībā es biju skaista, novērtēju to, ka esmu dzīva. Kaut arī dzīve dažreiz piespēlē visādas ķibeles, nekas nav vērtīgāks par dzīvību. Es negribu nokļūt tur atkal, es negribu, lai tur, kur biju es, nokļūst mani mīļie.

Ir pagājušas 17 dienas kopš negadījuma. Ir beidzies smagu antibiotiku kurss, deguns nav katastrofāli šķībs, lūpā joprojām ir šuve, zobārsts pēc nedēļas. Sagrauzt riekstus vai burkānu es joprojām nevaru, nokost zemeni vai jebko ar priekšējiem zobiem sagādā grūtības,  taču apēst karbonādi, tomātus, gurķus u.c, ēdot tos uz aizmugurējiem un vidējiem zobiem gan.

ESMU LAIMĪGA! Kaut arī šis laiks ir bijis depresīvs, joprojām ir, jo darbs, universitātes eksāmeni ir atlikti uz citu laiku, mans pašvērtējums ir krities, tomēr es ticu, ka šī vasara tāpat būt neizmirstama. Es nezinu kā es šim būtu tikusi pāri bez ģimenes atbalsta.

[cilvek-butne]

saulainās ieliņas

kad biju maziņa mēs ar mammu mēdzām daudz iet pastaigās. staigājām pa rajonu, viss šķita tik liels un plašs, kaut gan tagad, atskatoties uz to rajonu, nu, tur reāli nekā nav. daudzstāvu mājas, noplukuši rotaļlaukumiņi un netīras ielas. bet ar mammu staigāties, tas bija kaut kas cits. viss šķita tik krāsains un interesants.

atceros, ka vienmēr vēlējos apmaldīties, lai būtu jautrāk. pagalmos ir daudz ieliņu, tāpēc tas man kā mazam bērnam šķita pavisam vienkārši - apmaldīties. ar sajūsmu un ķermenī pilnu enerģiju vilku mammu aiz rokas uz katru nepazīstamu vai vēl neredzētas ielas pusi. tas tiešām šķita labākais, kas vien var būt. atceros, ka mamma bieži teica "nu pag Luīz, es vairs tiešām nezinu kur esam, būs jāzvana tētim", nezinu vai viņa pietēloja, bet tas visu padarīja vēl interesantāku, un uz to vienmēr atbildēju "nē! mes atradīsim ceļu atpakaļ!!". un ziniet? vienmēr arī atradām.

//

es gribu apmaldīties un atkal atrast savu ceļu

[architectnews]

22 Bishopsgate London Tower Building

22 Bishopsgate London Tower, City Skyscraper Building, AXA Real Estate Project, News, Height

22 Bishopsgate Tower

Skyscraper Building Development constructed by Multiplex, England: Planning News design by PLP Architecture

29 July 2021

22 Bishopsgate Building News

The Morris Project & Design LSM Reveal Stunning 2nd Floor Marketplace at 22 Bishopsgate

Inspired by London’s Guilds and a focus on wellbeing & community

London – The Morris Project in partnership with DesignLSM is proud to unveil 22 Bishopsgate’s Market, managed by Rhubarb Hospitality Collection. This is an inspirational market spanning the entire second floor (20,000 ft) of the UK’s first wellbeing building, 22 Bishopsgate is designed to be a vertical village focused on the modern office worker and their evolving needs. Sustainability, wellbeing and community will be at its heart.

Commissioned by AXA IM and Sir Stuart Lipton for the Capital’s most eagerly anticipated new 62 storey building, The Market, is Europe’s first ever wellness food hall. The design team’s aim was to emulate London’s tradition of the guilds, of which there were once 90, whose purpose was to provide welfare to their members, and a place to gather and share ideas. After years of decline, urban guilds are experiencing a revival, and the design for 22 Bishopsgate seeks to emulate their noble objectives; encouraging the development of community while supporting collaboration, well-being, and discovery.

Key features of the 20,000 ft collaboration and wellness market include:

The Restaurant & Terrace will provide a welcoming “local” for meetings and gatherings; The Terrace has its own bar and relaxed seating

The Market includes four kiosks which will offer a variety of nutritious & delicious options and highlight a diverse group of future tastemakers

The Market Hub Events Space will support dynamic programming of music, talks and private events

Floor-to-ceiling walls at 20% taller than in a market-standard building, give a sense of volume and space to increase wellbeing of residents. Triple glazed windows, which not only increase the energy efficiency of the building but also reduce noise and boost the level of natural daylight by 60%, reducing need for internal lighting and providing a healthier environment

Innovative technology creating convenience for residents who want their coffee ready to pick-up on arrival, or lunch delivered to their desk

WELL Building Standard : The first building in the UK to apply.

Amy Morris is Founder of the Morris Project, and recipient of the prestigious James Beard Award for Outstanding Restaurant Design. Morris said; “Our number one goal was to design a space that is a hive for collaboration. Providing support for balance and wellbeing in business and daily life. I believe whole heartedly in 22 Bishopsgate’s vision to radically embrace a new environment for the way we work. Your surroundings have a strong impact on your day. The Morris Project’s partnership with DesignLSM aims to create spaces that invite collaboration and spark ideas. It’s a dream project with a dream team in one of my favourite cities.”

Holly Hallam, Managing Director, DesignLSM said; “We are thrilled to be a part of this monumental and exciting development of 22 Bishopsgate. Our collaborative design with US agency The Morris Project delivers a highly polished and thoughtful aesthetic capturing the spirit of a modern-day guild.” Karen Taylor, Design Director, DesignLSM adds: “Our aim was to create a true “sense of place”; reflecting the heritage of the locality with a contemporary outlook; perfect for  22 Bishopsgate community to unwind, dine, relax and socialise.”

Key design elements of The Market include:

Artist, Sinta Tantra: British artist of Balinese descent has created a unique installation, Illuminated (2021), which will stretch across seven arches. Sinta Tantra’s immersive site-specific frames the central social space of the building. The work draws inspiration from the rich history of the City of London to inform a contemporary reading of this dynamic new public space. A careful composition of geometric forms suspended in a formal tension creates a sense of harmony and balance, echoing the ethos of wellbeing and creative exchange at the heart of 22 Bishopsgate.

Artek Domus chair: Designed in in 1946 by Ilmari Tapiovaara which was created as part of a series of furniture for the Domus Academica student housing complex in Helsinki. The style is approachable and most importantly comfortable

Maruni Lightwood Stools: By British designer Jasper Morrison and manufactured by Maruni. Visually and physically lightweight stools of near-perfect proportions. Founded in 1928 and based in Hiroshima, Maruni epitomises Japanese design. Their considered blend of traditional craftsmanship and innovative industrial techniques results in furniture that is tactile and timeless

675 Robin Day Chair: The main restaurant chair is the fresh revisited design update of the 675 Robin Day Chair which has truly stood the test of time and is one of the most recognised of the 20th century. Originally created in 1952, this Robin Day chair’s most prominent feature is its curved walnut-veneered plywood back

Communal Tables Tops: Forbo Furniture Linoleum tops of the communal tables which have great Bacteriostatic properties (i.e. it stops bacteria from reproducing)

About The Morris Project

Operating in London, New York and Australia, multi award winning agency, The Morris Project is at the heart of hospitality. They partner with developers, restaurants & hotels to offer both strategic insight, and thoughtful creativity to articulate the vision from concept to launch. Founder Amy Morris was awarded the prestigious James Beard Award for Outstanding Restaurant Design. Branding also won a Gold Prize, from the DrivenxDesign New York Design Awards.

Morris is driving original creative with focused strategy, capabilities include concept development, branding, interiors & packaging. The Morris Project only takes on a handful of clients at a time to ensure Morris works closely with founders on focused missions and authentic narrative that connects them with their communities.

The Morris Project was built out of a desire to offer the equivalent of Creative Artist Agency for hospitality. We see our clients as partners and aim to take the anxiety out of the process. Clients include: James Lowe [Flor wine bar], Vornado Reality [developer of mid-town NYC], Union Square Hospitality [Danny Meyer of Shake Shack] and Melissa Weller [Trend Setting Baker of Funk Foods Bakery] and others.

https://www.themorrisproject.com/

About The WELL being standard

The International WELL Building Institute (IWBI) is an independent set of standards that make spaces around us healthier, happier, and more productive. See https://www.wellcertified.com/

About DesignLSM

DesignLSM is a multi-disciplined studio specialising in Strategy, Branding, Interior Design and Architecture for a diverse portfolio of world class brands within the hospitality industry. Encouraging a spirit of collaboration with clients, colleagues and suppliers to create lasting relationships and deliver engaging and memorable environments and experiences.

With over 34 years’ experience, DesignLSM have master planned spaces, curated concepts and produced innovative designs for luxury hotels, large food halls, elevated dining brands and QSR concepts. Working with brands such as: Roka Restaurant Group, D&D London, Gaucho Restaurants, Lacoste, Taj Hotels, Marriott Hotels and Curio by Hilton, Shaftesbury Estates, RioCan Real Estate and Emaar Properties amongst many others.

About Rhubarb Hospitality Collection

RHC is a premium hospitality group with over 25 years’ experience in luxury events. Today their portfolio includes a number of iconic locations in London including Sky Garden, The Royal Albert Hall, Royal Ascot Racing Club, the immersive experience Mamma Mia! The Party and 22 Bishopsgate. In 2017 RHC announced two restaurants and an extraordinary event space at Hudson Yards, New York. This was the first international location for the revered London hospitality group.

post updated 13 June 2021 22 Bishopsgate London Building Photos

7 Dec 2020

22 Bishopsgate Building News

22 Bishopsgate reaches practical completion.

The tallest tower in the City of London stands at 278 metres high. The project is developed and managed by AXA IM – Real Assets on behalf of an international consortium of investors, with Lipton Rogers Developments retained as developer.

The 1.4 million sq. ft (130,000 sqm) development is set to be Europe’s first vertical village.

22 Bishopsgate has London’s largest cycle park and a state-of-the-art gym, complete with a climbing window, 125 metres above the ground on level 25, as well as a wellbeing retreat on level 41. It is also the first building in the UK to apply for the Delos WELL Building Standard.

This people-focused building is a complex, 22 sided, faceted glass structure. The design is built and managed to satisfy the changing nature of the City of London in terms of the type, size and priorities of companies based there, including demands for high standards of technology and sustainability.

According to the statistics from the City of London Corporation*, while just over a third of businesses were financial services, tech was the fastest growing major sector in the City with jobs growth of 16%, the quality of workspace needed to reflect that in order to attract a more diverse range of tenants. Emphasis has been placed on constructing a building with flexible floorplates, high ceilings and exemplary lighting that compliments the natural light flow, which is enabled with three metres high, triple glazed windows.

The creation of approximately 100,000 sq ft of social spaces and services throughout the floors was a key part of the design. There is a 22,000 sq ft area of food and dining space on level 2, a members’ club on level 57 and London’s highest public viewing gallery on level 58.

Recognising the fact that 99% of City businesses are SMEs, there is an innovation hub for small businesses and start ups on level seven. Levels three and four, meanwhile, will house a new 51,000 sq ft events and meeting venue available for use by the hour or day.

FUTURE Designs, the international lighting designer and manufacturer completed the office lighting. They developed ‘GLOS’ for the project, a contemporary and minimalist luminaire that results in a perfectly illuminated environment.

As well as providing a place for 12,000 people to work, creating a diverse business community, 22 Bishopsgate also provides a range of retail, bar and restaurant units.

26 Oct 2020

The 22 Bishopsgate building is now completed.

2 Mar 2017

22 Bishopsgate Skyscraper Approval

Design: PLP Architecture

22 Bishopsgate Planning Approval News

The City of London has granted planning permission for revised proposals by PLP which reduces the building height by 23m, reports the Architects’ Journal.

The tower is set to reign briefly as the tallest building in the City of London until Aroland Holdings’ 1 Undershaft Tower completes, which will be 290 metres high.

The 22 Bishopsgate tower, under construction by Multiplex for AXA Investment Managers Real Assets, will be 255 metres (840 feet) tall.

Back on the 5th of December 2016 architects PLP submitted revised plans for their tower design at 22 Bishopsgate, reducing the skyscraper’s height by 23m.

This City office development is due to have a population of 12,000 office workers over its 59 storeys.

Otis won a contract to install 57 elevators and 10 escalators at 22 Bishopsgate, reported https://ift.tt/1mW9FQW in February 2017.

Otis will install 18 of its Gen2 elevators, 13 of its SkyRise single-deck, and 26 SkyRise double-deck elevators combined with its CompassPlus destination management system.

When completed, these elevators will be Europe’s fastest SkyRise double-decks, running at 8 metres/sec (approx. 30km/hour).

27 Oct 2016

22 Bishopsgate Skyscraper Development

Design: PLP Architecture

22 Bishopsgate Development News

AXA Investment Managers – Real Assets to proceed with landmark 22 Bishopsgate development in London

AXA Investment Managers – Real Assets (“AXA IM – Real Assets”), the leading real estate portfolio and asset manager in Europe(*), announces that, on behalf of a consortium of international investors, it will continue construction of 22 Bishopsgate (“22”) in the City of London.

image : Riverfilm Martin Richardson

The commitment to 22 demonstrates AXA IM – Real Assets’ and the consortium of international investors’ confidence in how appealing this highly progressive c.1.4 million sqft (c.128,000 sqm) development will be to all types of international and domestic occupiers. This confidence is based on the unique and broad range of amenities and types of space that 22 will offer, as well as its prime location in the City of London, as one of the leading global centres for international business, notwithstanding the current uncertainties created by the EU Referendum.

AXA IM – Real Assets, together with its development partner Lipton Rogers, expect to finalise the appointment of a contractor for the main build of the tower within the next few weeks, with work due to commence thereafter. Significant preparatory works have already been undertaken on the site, including substantially completing the foundations and ground works, which utilised those from the previous unfinished development, to allow for an accelerated construction timetable, with a target completion date of 2019.

On completion, 22 will be a new model and standard for workplace design and management, with the objective of meeting emerging occupier needs for greater space, adaptability, productivity and employee satisfaction. The building, designed to appeal to a broad range of occupiers, will offer extensive amenities and spaces for meeting as well as shared work environments, including an innovation centre that will support progressive new City businesses. A wide range of services, new technologies and events will serve the community of over 12,000 people working within 22.

image from architects

Plans include dedicated areas for leisure, health and wellbeing. In line with AXA IM – Real Assets’ ambition to be a globally sustainable business, notably by targeting 75% of total direct property under management to be certified with reputable sustainability labels by 2030, 22 is the first UK building to apply for the Delos WELL Building Standard. This certification recognises the impact that buildings have on the health of their occupiers.

Pierre Vaquier, CEO of AXA IM – Real Assets, said: “Our ongoing commitment to 22 Bishopsgate reflects our firm belief, and that of our clients and partners, in this development project, aligned to the fact we are taking a long term view of this investment. The decision to proceed underscores our confidence in the progressive and attractive development that we will deliver at 22, coupled with the anticipated breadth of demand from local and global occupiers for easily accessible space in a prime location in the City of London, as one of the leading global centres for international business, that will respond to their future business needs.”

*Source: IP Real Estate Top 100 Investment Management Survey – Nov/Dec 2015

7 Apr 2016

22 Bishopsgate Skyscraper Approval News

Design: PLP Architecture

The City of London resolved to approve the 295-metre tall building in November 2015, subject to a final decision by the mayor of London.

image from architects

The structure is earmarked for the site of the part-built “Pinnacle” skyscraper. This secured planning permission in 2007 and work subsequently started on-site, only for construction to be halted in 2012, reports https://ift.tt/3f5BMBO.

Following a request from the scheme’s developer, AXA Investment Managers Real Assets and Lipton Roger, a report considered by the City of London’s planning committee earlier this week recommended that the authority use Section 237 of the Town and Country Planning Act 1990 to override rights to light claims which threatened to further stall the development.

22 Bishopsgate Tower

Website: 22 Bishopsgate Skyscraper Building article in full

5 Mar 2015

22 Bishopsgate, London

Design: PLP Architecture

22 BISHOPSGATE

PLP Architecture has been appointed by AXA Real Estate, on behalf of clients, and Lipton Rogers Developments as the architect for 22 Bishopsgate, a new office tower at the heart of the City of London.

The 22 Bishopsgate Tower is the acknowledged centre of the City cluster of tall buildings. Since the initial design, much has changed in the context of the City. A number of towers are now completed, notably the adjacent 122 Leadenhall. An entirely new design conceived for 22 Bishopsgate will now form part of the cluster.

22 Bishopsgate will be a building of character whose massing is shaped to enhance townscape views. The emphasis on the brief for the building is to be more than an office building, with social amenity spaces throughout the building shared by tenants; a free public viewing gallery, a restaurant and bar will occupy the top. Art will enrich the public realm experience.

Karen Cook, a founding partner of PLP Architecture, says, “We will work with Lipton Rogers Developments and AXA Real Estate to design what will become an exemplary building, setting new standards, for the world class workforce that is London.”

The consultant design team includes WSP (structures, building services and specialist engineering services), Vertical Transportation Studio (lift strategy), Professor Robert Tavernor (townscape assessment), Miller Hare (townscape visualisation), West 8 (landscape), Alinea (cost management).

The design is currently at the development stage and no images have been formally released.

22 Bishopsgate London Tower information from PLP Architecture

PLP Architecture

20 Feb 2015

The Pinnacle – Helter Skelter

Julia Kollewe in the Guardian reports yesterday that, “The partially built Pinnacle building is to be revived to become the tallest tower in the City of London – but without the elegant twisting design at the top that earned it the nickname “the Helter Skelter”.

The Pinnacle, as seen from Waterloo Bridge, forms the apex of the emerging cluster of tall buildings in the City of London: image : KPF and Cityscape

After months of negotiations, a consortium led by Axa Real Estate has clinched a £300m deal to buy the site near Liverpool Street station in the Square Mile. The building became known as “the Stump” when construction stopped abruptly three years ago.

Until now called the Pinnacle, the building will be renamed 22 Bishopsgate. Its design has undergone radical changes to save money. The office tower will be 60 storeys rather than 64, and the expensive curved-glass panels at the top are to be scrapped.

Aerial view of 22 Bishopsgate London looking south east towards the River Thames (Tower Bridge on right, Canary wharf beyond to left): aerial picture : public domain

It will however be the tallest building in the financial district at 262m, overtopping the nearby Heron Tower at 231 metres tall (758ft).”

PLP Architecture Practice Information

Website: The Pinnacle Helter Skelter Tower – London skyscraper building

Location: 22 Bishopsgate, City of London, England, UK

London Building Designs

Contemporary London Architecture Designs

London Architectural Designs – chronological list

London Architecture Walking Tours – tailored UK capital city walks by e-architect

London Architects Offices

London Architecture News

London Skyscrapers

PLP Architecture London Research

22 Bishopsgate Background

Website: 22 Bishopsgate London design – PLP Architecture, architects image : KPF and Cityscape

14 Mar 2013

The Pinnacle Skyscraper

image : KPF and Cityscape

images : KPF and Cityscape

photos © Adrian Welch

tower photographs © Nick Weall

The groundwork for ‘The Cheesegrater‘ is in the foreground, with The Pinnacle behind: tower photo © Nick Weall

The Pinnacle London architect : KPF image : KPF and Cityscape

The Pinnacle London image : KPF and Cityscape

A London skyscraper by Kohn Pedersen Fox Associates (KPF):

Heron Tower

Another Bishopsgate skyscraper building on e-architect:

6-8 Bishopsgate and 150 Leadenhall Tower, City of London, England, UK Design: WilkinsonEyre image courtesy of architects 6-8 Bishopsgate Tower

Comments / photos for 22 Bishopsgate London – Helter Skelter Tower – Architecture page welcome

Website: Skyscrapers

The post 22 Bishopsgate London Tower Building appeared first on e-architect.

[topvelo]

Ergosoma ir soma, kas paredzēta bērniņa pārnēsāšanai, un tai ir ļoti daudz priekšrocību, kas ļauj mazuli pārnēsāt pareizā, fizioloģiskā stāvoklī✅✅✅ Mēs piedavājam augstākas kvalitātes bērnu ergosomas KinderHop un aksesuāri (bērnu ergosomas, jostas somas, vilnas pārvalki)❤❤❤ Bērna nēsāšana ir viena no patīkamākajām un tuvākajām aktivitātēm, ko veic vecāki💋💘 Ar KinderHop ergosomu, bērns izjūt pilnīgu tuvību un drošību 😻 Pateicoties KinderHop bērnu ergosomām, šīs sajūtas bagātina bērna gurnu un mugurkaula ergonomisko stāvokli, kā arī vecāku mugurkauls izjūt atvieglojumu. Pilnīga ergosomu pielāgošana, ļauj tos pielāgot katram bērnam un arī katram no vecākiem, kas noteikti ir liels pluss.‼️‼️‼️ Nevar nepieminēt, ka, nēsājot bērnu ergosomā, vecākiem ir brīvas rokas. 🆓️🆓️ Aksesuāri - gurnu apvalki un jostas somas - ļauj ērti pārvietoties ar savu bērnu. Visi izstrādājumi ir izgatavoti no labākajiem audumiem: augstas kvalitātes kokvilnas, ieskaitot ļoti mīkstu ķemmētu kokvilnu un siltu vilnu☀️🌞☀️ Vairāk info mūsu mājas lapā: www.kinderhop.lv • babynest #baby #newborn #latvija #maminuklubs #mamma #kokon #ligzdiņa #kinderhop #babyshop #bērniem #mazulis #bernuapgerbi #bērnuveikals #veikals #bestoftheday #kids #instababy #toddler #jaundzimušais #jūrmala #dzemdībunams #dzemdības #love #motherhood #mother #mom #gift #babyshop #happy #love #ergobag #babycarrier (at Latvia) https://www.instagram.com/p/CJJ1IqCFmIA/?igshid=qq481gttjwii

[grifrift]

Atmiņu pārdevējs (2.daļa)

Lieki būs teikt, ka nākamajā dienā Džeremijs atkal nobastoja skolu. Visu rītu viņš veica dažādus sagatavošanās darbus un piesardzības pasākumus. Viņš aizvēra visus logus un aizkarināja tos ar tumšiem aizkariem. Visbeidzot Džeremijs aizbultēja durvis un vairākas reizes pārbaudīja atskaņotāju. Kad visas iespējamās drošības procudēras tika pabeigtas, viņš apsēdās nodilušajā dīvānā un sāka grozīt rokās plati. “Chad&Jeremy”. Par šādu grupu mazais rokenrola fans neko nebija dzirdējis. Acīmredzot nav no populārajām, viņš nosprieda. Džeremiju piesaistīja skaitlis 1964, kas nelieliem melniem cipariem bija nodrukāts tieši zem grupas un albūma nosaukuma. Parasti šajā vietā lika gadskaitli, kad izdota plate. Tas šķita jocīgi, jo šobrīd bija 1959. gada jūnijs.

“Pie velna! Pietiks vilcināties.”

Viņš mazliet trīcošiem pirkstiem uzlika plati un ieslēdza veco atskaņotāju, steidzīgi apgūlās dīvānā un aizvēra acis. Ierastā šņākoņa. Pēc brīža atskanēja ģitāras akordi un sāka dziedāt jaunu vīriešu duets. Tad… viss sāka griezties otrādi un mainīt savu formu līdz saplūda vienā mīkstā želejveidīgā substancē. Piepeši viss atkal kļūva skaidrs un atguva kontrastu, tomēr apkartne bija mainījusies. Telpas iekārtojums bija citādāks un mēbeles izskatījās jaunākas. Visi priekšmeti bija kļuvuši lielāki. Džeremijs bija mātes vēl tik gludajās rokās. Viņa smaržoja pēc veco laiku ziepēm, svaigi cepta pīrāga un… asarām. Tur lejā, aiz loga stāvēja viņš. Bārdains vīrs noplukušās drēbēs, sarkanām, dusmīgām acīm. Sākumā šķita, ka viņš māj ar roku, bet pēc īsa momenta roka sažņaudzās dūrē un kļuva skaidrs, ka tā ir nikna cilvēka žestikulācija. Tad bērns izdzirdēja tēva dobjo, nodzerto balsi:

“Necenties mani iežēlināt. To knēveli vari paturēt sev, man gar viņu nav daļas. Man šī bedre ir līdz kaklam.”

Viņš nospļāvās, uzmeta plecos somu un pazuda. Viss pamazām sāka jukt ārā kā mozaīkas gabaliņi. Mātes izmisīgais sauciens un rokas, kas uztraukumā spēcīgi piespieda zēnu sev klāt izgaisa nebūtībā. Džeremijam gribējās kliegt un apturēt tēvu. Pateikt, ka viņš nav knēvelis, ka viņam ir pastmarku kolekcija, ka viņš jau iet 6. klasē, bet tad vinš zaudēja samaņu. 

Zēns pamodās vārgs un iztukšots. No plašu atskaņotāja nāca griezīga čarkstoņa. Džeremijs stipri aizžmiedza acis. Jā, plašu tirgonis nemeloja – tagad vinš, aizverot acis, spēja redzēt tēva pat vissmalkākos sejas vaibstus, bet vai tagad tam bija vairs kāda nozīme? Mātei izrādījās taisnība – tēvs viņu negribēja un pameta apzināti. Džeremijs apkampis ceļgalus drūmā apātijā sēdēja pie loga. Pa labo vaigu savu ceļu lejup meklēja vientuļa asara. Puikas prāts gan neprata ilgstoši būt miera stāvoklī. Viņš sāka drudžaini prātot un sprieda, ka tēva rīcībai bija jābūt kādam iemeslam. Iespējams, viņš kādā veidā tētim bija nodarījis pāri? Nokaitinājis? Džeremija jūtas bija augstākā mērā saviļņotas. Viņa sirds sitās kā āmurs. Griestos sāka rēgoties sarkani plankumi. Viņu pārņēma klaustrofobijas lēkme. Šķita, ka nodzeltējušās sienas brauc virsū un grib saspiest savu upuri kā prese. Zēns drudžaini atslēdza durvis un metās laukā. Viņam ļoti bija nepieciešama pastaiga.

Ārā, zilajā plašumā, savā ierastajā kustīgajā vidē, klīstot pa ielām, viņš mazliet atguvās. Apsverot visus par un pret, Džeremijs nolēma vēlreiz doties pie atmiņu pārdevēja. Pirmkārt, viņš bija parādā 5 centus (tas gan vairāk bija kā iegansts). Otrkārt, Džeremijam radās nepārvarāma vēlme redzēt tēvu vēlreiz, vēl kādā dzīves situācijā pirms viņa aiziešanas. Atklāt viņa labo pusi. Dēls ticēja, ka ir iespējams atrast tēvu attaisnojošus rīcības motīvus. Tad viņš spētu atstāt māti vienu un doties meklējumos tālā, riskantā ceļā uz Aļasku. Ja nepieciešams, lūgt piedošanu.

Šoreiz ieliņa, uz kuras atradās bode, bija ievērojami pilnāka. Pie veikala durvīm drūzmējās gara cilvēku rinda. Tajā nebija kņadas kā parasti notiek līdzīgās situācijās. Katram bija savs slēptais dvēseles stūrītis, kurā atmiņu pārdevējs solīja iepūst jaunu dzīvības dvašu. Ik pa brīdim no veikaliņa iznāca kārtējais apmeklētājs un piesardzīgi iespiedis plati padusē, steidzās diskrēti nozust aiz stūra. Džeremijs pacietīgi nostāvējis rindā sagaidīja savu kārtu un devās iekšā pa durvīm. Šoreiz bodes īpašnieks viņu jau sagaidīja aiz letes. Mugurā viņam bija tā pati rūtainā vilnas žakete.

“Te būs tavi 5 centi!” zēns saviļņotā balsī iesaucās un nolika uz letes apsūbējušu 5 centu monētu.

“Ak, mazo zēn, es priecājos, ka ceļā uz ziemeļiem, tu neaizmirsi iegriezties mani apciemot,” atbildēja pārdevējs un mazliet sarkastiski nosmīnēja. Iestājās neveikla klusuma pauze.

“Vai es tev varu vēl kā palīdzēt?”

“Man… man vajag vēl. Kaut ko no agrākiem laikiem,” Džeremijs nodūris acis atteica.

“Protams, protams, ka tev vajag vēl. Jums visiem vajag vēl!” viņš gandrīz nobļāvās, “50 dolāri un tu dabūsi, ko vēlies.”

“Piecdesmit dolāri?!” zēnam šokā iepletās acis, “tā taču ir vesela bagātība. Man nav tādas naudas un es pat nezinu, kur ņemt tik daudz.”

“Tavas problēmas. Visi gatavi samaksāt par pirmo reizi 5 centus, bet nevienam neienāk prātā pajautāt, ko es prasīšu par otro plati,”

paziņoja vīrietis un atkal nodemonstrēja smaganas plēsoņas cienīgā smīnā.

Džeremijam neatlika nekas cits, kā griezties riņķī un iet projām. Viņš jau ar vienu kāju bija ticis pāri slieksnim, kad sadzirdēja tirgotāja neparasti samtaino balsi:

“Pagaidi, puis, pagaidi. Es tev pa draugam varu piedāvāt citu variantu.”

Džeremijs momentā apstājās un aizvēra durvis. Viņa poza bija pati uzmanība.

“Jā?”

“Redz, kas par lietu – man ir aptrūkušās plates. Kā tu pats saproti – visas šīs atmiņas vajag kaut kur glabāt.”

“Man mājās ir trīs plates, es varu tev atnest.”

“Ar to būs par maz.”

“Ak tā?” zēns atkal nodūra galvu.

“Vai tu esi dzirdējis teoriju, ka vidēji cilvēks neizmanto aptuveni 90% savu smadzeņu resursu?”

“Nē, neesmu gan”

“Lūk, tad šī ir tava iespēja. Es uz laiku izmantošu tavu atmiņu, kuru tu tāpat nelieto. Neuztraucies, tas tevi ne mazākā mērā netraucēs. Šīs atmiņas tiks glabātas atsevišķā smadzeņu nodalījumā un tu tām nemaz netiksi klāt. Tas būs kā nolikt čemodānu bagāžas glabātavā vilcienu stacijā. Tas būs tikai uz nedēļu. Ja piekrīti, tad varēsi dabūt arī savu plati 50 dolāru vērtībā. Esi ar mieru?” pārdevējs patiešām centās izskatīties draudzīgs. Viņam nesanāca, bet viņš centās.

Džeremijs jutās tā it kā viņu rautu tumšā upes atvarā, bet nespēja pretoties. Intuīcija teica priekšā, ka šim subjektam nevar ticēt, bet argumenti izklausījās loģiski. Viņš ļoti gribēja vēlreiz redzēt tēti.

“Labi, es piekrītu.”

“Lieliski, lieliski puis.”

Pārdevējs ielika skatlogā zīmīti “Pusdienu pārtraukums” un rūpīgi aizslēdza durvis.

Džeremijs steidzās mājup. Viņam nebija ne jausmas, cik daudz laika viņš pavadīja atmiņu bodē. Neilgu brīdi atpakaļ viņš atmodās tur kā no dziļa miega un pirmajā brīdī nesaprata, kur atrodas. Mazliet sāpēja galva. Tagad gan viss bija garām un kārotā plate bija viņam rokās. Cik žēl, ka būs jāgaida līdz rītdienai, lai to atskaņotu. Ap šo laiku mamma jau noteikti būs mājās.

Visa Drīmtauna bija iegrimusi trauslā un tveicīgā vasaras miegā. Naktstaureņi izmisīgi sitās pret retajiem pilsētas lukturiem un gaismas reklāmām. Arī Džeremija mājā visi gulēja. Līdz pēkšņi kaimiņu miegu iztraucēja skaļi, necilvēcīgi kliedzieni.

Zēna galvā bija atvēries svešo atmiņu čemodāns...

Drīz vien visu Drīmtaunu pārņēma šī jaunā sērga. Cilvēki šķīrās, slīga depresijā, leca no tilta un grieza sev vēnas, dzenoties pakaļ aizmirstajiem pagātnes rēgiem. Laikraksti sita trauksmi, bet bode nekustēja no vietas. Kāds bija redzējis pilsētas mēra sievu izejot no atmiņu veikaliņa. Klīda baumas par gadījumiem, kad tika tirgotas viltus atmiņas. Kāds apgalvoja, ka “atcerējies”, ka ir aizņēmies no bodes īpāšnieka prāvu naudas summu. Taisnība vai meli – neņemsimies spriest. Vienu gan var apgalvot droši – kontrole pār cilvēku jūtām dod daudz lielāku varu, nekā nauda vai Drīmtaunas mēra pilnvaras. Droši vien tāpēc mazās bodes vietā tagad ir debesskrāpis, kuru augšā izgaismo milzīgs neona logotips “Global Memory Inc.”

A.

[mazs-top-liels]

Par aprūpi un (ar) cieņu mazā cilvēka dzīvē

    Sākumā gribu piedāvāt nelielu iztēlošanās spēli. Iedomājies, ka, domās iegrimis (-usi), ej no virtuves uz istabu pēc kādas lietas ( nu, piemēram, šķērēm vai grāmatas). Pēkšņi, negaidot un nebrīdinot, kāds tevi paceļ gaisā un aposta. Šis kāds ir tuvs un mīļš cilvēks, tomēr viss noticis patiesi negaidīti. Tad pēc brīža tu esi atkal virtuvē, rīvē burkānus vakariņu zupai un pārdomā dienā piedzīvoto. Vienā mirklī acu priekšā uzrodas milzīga roka ar papīra salveti, kura, mazliet saspiežot, noslauka tavu degunu. Vēlāk no plaukta esi paņēmis (-usi) māla figūriņu, lai to aplūkotu. Kāds pēkšņi to izrauj  no rokām, ātri tev aptin ap kaklu šalli, uzmauc galvā cepuri un nes ārdurvju virzienā. Šādas un līdzīgas situācijas tu piedzīvo vairākas reizes dienā un nekad nespēj iepriekš paredzēt, kad tieši tas notiks.

   Tagad atvēli nelielu brīdi pārdomām, kādas sajūtas vai emocijas šī spēle radīja.

   Pieņemu, jau nojaušat, kurā virzienā mēģinu stūrēt un uz kādām pārdomām vēlos aicināt. Pēdējā laikā tiešām daudz domāju par mazuļu aprūpi un to, kā tās norise ietekmē bērna dzīvi un arī attīstību. Ar aprūpi šeit apzīmējot visas tās dažādās darbības, ko pieaugušais veic, rūpējoties par bērna ķermeni – ģērbšanu, vannošanu, autiņbiksīšu maiņu, barošanu, arī, starp citu, deguna noslaucīšanu utt.

    Arvien esmu uzskatījusi un nebeigšu atkārtot – esmu pārliecināta, ka ikviena mamma un tētis saviem bērniem vēl to labāko un patiesi cenšas būt labi vecāki. Reizēm par kādu tēmu vienkārši trūkst informācijas. Reizēm pašu gūtā pieredze vai ierastais modelis ir lieguši par kādu no tām vairāk aizdomāties. Un bērniņa aprūpe, man šķiet, ir viena no šīm tēmām. Vai pareizāk sakot, aprūpes norise, tas, kā tieši visas tās neskaitāmās darbības tiek veiktas. Var būt ierasts to veikt ātri, mehāniski un “profesionāli”. Diemžēl tādā gadījumā to ir diezgan neiespējami veikt cieņpilni.  Ar cieņu pret bērnu (cilvēku) un viņa vajadzībām.

    Viens no E.Pikleres pedagoģijas un arī aprūpes principiem saziņā ar maziem bērniem arvien ir bijis – pirms pieskaros, uzrunāju un nodibinu acu kontaktu. Pastāstu, kas gaidāms un radu iespēju sadarbībai. Man šķiet, ka tās ir ļoti vērā ņemamas lietas, veicot jebkuru aprūpes darbību. Padarīt to par bērnam apzinātu procesu, tādu, kurā viņš var būt saspēles dalībnieks, ne objekts, ar kuru kaut kas tiek darīts.

  Zinu, ka ļoti daudzi vecāki bieži piedzīvo sitācijas, kad bērns protestē dažādās aprūpes epizodēs ( negrib ģērbties, negrib tīrīt zobus, negrib vannoties, negrib ēst utt.) Es noteikti neapgalvotu, ka cieņpilna aprūpe ir “zelta atslēdziņa” visu grūtību atrisināšanā, tomēr ir vērts apdomāt, kāda ir pieaugušā darbība šajā procesā. Vai bēranm tiek ( ir ticis) pastāstīts, kas notiks. Vai darbošanās ir ( ir bijusi) pietiekoši lēna un mierīga, lai mazulis var izsekot līdzi un arī līdzdarboties ( un bērni ļoti labprāt līdzdarbojas un sadarbojas, ja saprot “spēles noteikumus”). Vai tieši šajā brīdī bērns nav bijis aizņemts ar ko viņam būtisku?

     Cieņas elementam iztrūkstot, aprūpes pieredze var veidoties diezgan trauksmaina un nepatīkama. Faktiski trauksmaina var kļūt visa diena, jo nekad iepriekš nevar paredzēt, kad pienāks nākamā reize, kad “ar mani kaut kas tiek darīts”.

    Otra lieta, ko nes līdzi aprūpes pieredze, ir bērna secinājums, ka tas ir veids, kā cilvēki cits ar citu kontaktējas. Psihologi uzskata, ka līdz 5 gadu vecumam bērns visu, kas ar viņu notiek, uztver kā normu. Un kā norma tiek uztverti arī pieskārieni – maigi vai asi, iejūtīgi vai automātiski, mierīgi vai steidzīgi. Kā norma tiek uztverta arī attieksme pret otra ķermeni un robežām. Tā nu tas dabā iekārtots, ka cilvēkbērns mācās no piemēra, tāpēc aprūpes kvalitātei ir ļoti liela nozīme viņa turpmākajā ceļā kopā ar vienaudžiem.

   Dažkārt vecākiem pārdzīvojums sagādā viņu mazuļu uzvedība rotaļu grupiņās. Var gadīties, ka bērns grūž vienaudžus, sit, neievēro citu robežas. Atkārtošos – tas noteikti nav visa atrisinājums un iemesli var būt neskaitāmi ( arī, piem., emocionāls jūtīgums) tomēr ir vērts apdomāt arī šīs aprūpes lietas. Vai tas, ko bērns piedzīvo aprūpes laikā, veido viņā priekšstatu par cieņpilnu sadarbību.

    Es zinu, tas ne vienmēr ir vienkārši. Es zinu, ka tas var likties neiespējami un varbūt šis raksts kādu no jums ir riktīgi saniknojis. Jo jums tik bieži nav laika un varbūt vēl biežāk nav spēka. Un varbūt jums ir divi vai vairāki mazuļi ar nelielu vecuma starpību, un kur tad tur vēl cieņpilna aprūpe, ja abiem (visiem) gandrīz visu laiku kaut ko vajag. Un, galu galā, varbūt bērniņš ir slims, un ārsts noteicis veikt kādas manipulācijas. Es tiešām saprotu, ka visādi var būt! Bet tomēr aicinu mazliet par šo padomāt. Un es ticu, ka ir iespējams vismaz dažos ikdienas brīžos pabrīdināt bērnu par saviem nodomiem. Runāt un tikai tad darīt. Mazliet iejusties mazā cilvēka ādā. Apdomāt, kā pašam gribētos to visu piedzīvot.

     Bet ir kaut kas, ko noteikti vajadzētu veikt pirms tā visa. Es zinu, šis vārdu salikums lēnām sāk izklausīties diezgan banāls, bet pagaidām neesmu atradusi labāku, tāpēc uzdrīkstēšos to lietot. Rūpes par sevi. Bez tām mēs necik tālu nevaram tikt. Te daži jautājumi, ko vērts sev uzdot, ja vēlies būt patiesi iejūtīga sava bērniņa aprūpē:

- Vai ikdienā ir kāds brīdis ( kaut neliels, bet regulārs), kurā es rūpējos tikai par sevi, sagādāju patīkamu piedzīvojumu pati sev?

- Vai es ēdu veselīgi?

- Vai man ir iespēja pabūt vienatnē?

- Vai es pati pret sevi spēju just līdzjūtību, cieņu, mīlestību?

Un nobeigumā pāris priekšnoteikumi iejūtīgai aprūpei:

- Plāno ( cik iespējams) laicīgi. tas nozīmē – jau iepriekš sagatavo visu nepieciešamo.

- Esi empātiska. Arvien praktizē savu spēju iejusties un izprast.

- Novērtē šo brīdi, tā nozīmību.

- Esi elastīga. Tavam “sadarbības partnerim”var būt cits vai mazliet koriģēts plāns.

- Esi nesteidzīga. Centies ievērot bērna ritmu. Dod laiku savam bērnam aptvert, kas notiks un sagatavoties, lai varētu piedalīties un sadarboties.

Piebildīšu vēl,  ka gan par šo, gan citiem “attiecību arhitektūras” jautājumiem iespējama arī individuāla saruna ar kādu no PEPmammām. Starp citu, arī par rūpēm par sevi!

Lai mums visiem jauks un mierīgs novembris! 

Zane

[lietuvens]

) daudz sedeju ar mammu masina un pavadiju ar vinu dienu un nakti daudz daudz

) skatijos kaa paula spele skyrim kamer kuriju vinas tito kasi un stastu par bernibas atminam, tad lasu kurta voneguta gramatu, kas vinai pie gultas stav, kamer vina spele skyrim

) ramonas pagalma ar maksi sedeju un vina raudaja, kad stastiju

) sorit pamostoties mans sarkanais spilvens likaas kaa liela, apsaartusi plauksta, pie kuras gulu.

) atbraucu atpakal ar kadam 7 gramatam.

) te ir pavasaris tadel te ir vieglak priecaties, bet es ta pat priecajos daudz daudz aizmirstu vispar faktu kaa taadu un tad man skiet ka es daru visu nepareizi un ka es esmu loti loti launs un savtigs cilveks isteniba zem visa

) pipeju gandzu no pamosanas lidz aizmigsanai ar dzointu roka jau kadu 4. dienu no vietas. vienkarsi gribu iet uz savu yobany full time jo

) man loti bail ka atkal notiks kaut kas slikts. man skiet ka man nevajag parvakties te jo visu laiku notiek kaut kas slikts. tagad kad domaju, ka viss ies pareizaja virziena, tad notiek visdrausmigakais. nu ne, vienmer var but sliktak kipa. bet nu cmon.

) es vsp sāku meklēt tik daudz neveiksmju avotu kaut k;adās bezsakarīgās lietās. es vnk nemāku vairs cope, jo es vairs nemāku samierin;aties ar šo visu kā vnk nejaušībām. ja nu šis viss ir jo es pīpēju gandžu? ja nu jo es zogu no veikaliem?

) mana opja dzīvoklī ir tik nereāli daudz grāmatas gudras, nekādi romāni, arī daudzas, daudzas izprintētas/nokopētas papīra grēdās viskur, bet re kaa- var tik daudz lasīt un ta pēkšņi sajukt prātā teju neatgriezeniski. tik daudz par ekonomiku zināja un tagad katru dienu mostas citā desmitgadē.

) tagad zinu, kas ir Irēna, kas man vienmēr svētkos facebookā raksta apsveikumus. viņa ir veca un forša.

) man prieks, ka manai omei nav skārienjūtīgs telefons. atceros, prims gada vai cik tur sazvanoties viņa teica, ka viņai neko nevajag - viņai ir savs mežš, sava pļava, savi koki, savas debesis. kkā tā.

) paldies dievam es tik daudz esmu vēlējusies sevi nogalināt no neizturēšanas sāpēm, lielākoties par pilnīgi neko. man mamma deva tik daudz un man nebija labi nekādīgi. labi, nebija nekas, bija vaina, naids pret sevi, sāpēja pasaule. tagad joprojām itkā sāp, bet man šķiet, ka varu visu izturēt. bet nu es dzeru antidepresantus. es īsti nesaprotu kā kāds iztur bez tiem, pasaule pašlaik ir būvēta dziļi pret mieru jebkādu.

) biju ar mammu un Ļenu pie jūras pirms braucu prom.

) man šķiet man jādomā vairāk par mammu. veids kā es tagad varu palīdzē t ir prost strādāt, bet varbūt jābūt vairāk viņai domās līdzi. nezinu

[volausies]

Ja es no sevis izskaustu nemitīgo attaisnošanos, tad man laikam vispār nebūtu vajadzība vērt vaļā muti. Ja nu vienīgi šādos un citos līdzīgos gadījumos – „Man lūdzu vienu biļeti uz Auci plkst….” vai „Vienu melno kafiju!”.

Bet nu tomēr! Attaisnošanās ir savas rīcības pamatošana. Turpinot savas personības atsevisķās šķautnes izrādīšanu, jau sākumā attaisnošos, ka pasākumu rīkoju, jo pēdējos trīs gadus īpaši nepievērsu uzmanību savai svinamajai dienai. Vēl arī tas, ka apnika māsai palīdzēt organizēt viņas dzimumballes. Ar šo reizi, vēlējos mainīt spēles laukumus. Lai gan, ja runa ir par pasākumu organizēšanu, tad nedrīkst nepieminēt jau vairākkārt pieminēto Kristu. Nezinu, vai viņai pašai jau nav apnicis, ka volausies ierakstos, galvenokārt tiek izcelta viņas izpalīdzība, tomēr man, kā pārskata dokumentētajai, šis fakts jau iegājies kā trafarets, kas ar katru reizi jāappūš ar citu krāsu.

Vispār diena iesākās ar modinātāja pārspēšanu varēšanā.  Pirmais punkts dienas kārtībā bija centrāltirgus apmeklēšana. Mammas un omes jau pareizi saka, ka tirgū viss krietni lētāk un pat garšīgāk. Nemaz to necentīšos apstrīdēt, bet, lai ietu uz kādu no Rīgas tirgiem, ir sevi jāsagatavo. Pirmkārt, ir nepieciešama soma, kuru var pārlikt pāri pleciem. Otrkārt, somai jābūt ar rāvējslēdzēju. Treškārt, tev ir jābūt zināmai interesei vai mini paranojai par maka atrašanos īstajā vietā. Ceturtkārt, saulesbrilles – lai nebūtu to bezpalīdzīgo skatienu, ejot garām pārdevējiem, kuri monotoni, bet ar iepītu aicinājumu iesaucas: „Lūdzu!” Ja esi viens Kardašjanu tendenču sekotājiem – saulesbrilles likt uz acīm, fizisko treniņu laikā, kuri notiek iekštelpās, tad tu pat nemanīsi, ka saules vietā ir drēgns vai lietains laiks. Tik un tā, tirgus pieredze ir pat atsprindzinoša. It īpaši, ja lielo pirkumu esi ieplānojusi sestdienā, kad tantuki kā bites uz pirmās pienenes sarodās vienā vietā. Par pieredzi tramvajā ar viņām ir pavisam cits stāsts, līdz kuram plānoju drīz nonākt, ja vien neizplūdīšu par iepirkumu maisu krāsu saskaņošanu ar zeķubiksēm.

Tirgus. No sākuma mēs apstaigājām visu, pēc tam vēlreiz izgājām visam cauri, lai salīdzinātu cenas un vēlreiz izstaigājām to pašu maršrutu, lai salīdzinātu, kā izskatās izdevīgākais dārzenis vai auglis. Protams, kā tipiska studente, kura tikai spēj atšķirt  klasisko ‘Roltonu’ no blakus ražojuma, radās vajadzība pēc glābējzvana. Ar mammas palīdzību nopirku labu krējumu un kaut ko uzzināju par sieriem. Tavai vērībai – tā kā centos darīt tā, lai tev būtu garšīgi (pieņemu, ka šo varētu lasīt arī kāds iemaldījies indivīds, tāpēc ziņojums tev – nesatraucies, ka pēkšņi neatceries krējumu un dārzeņus – tu šoreiz tur nebiji), es pievērsu lielāku uzmanību tam, ko pērku. Tas varbūt ne tik ļoti attiecās uz dārzeņiem, bet uz sieru un krējumu gan. Ar nelielu svaidīšanos šurpu turpu, lēnām tuvojāmies tramvaja pieturai. Vispār būtu pārspīlēti teikt – lēnām tuvojāmies. Līdz ar steidzīgajām tantēm riksītī tesāmies uz pieturu. Kā pēdējās govis, kas atvilkušās no ganiem uz kūti, iespiedāmies otrajā vagonā. Tik veiksmīgi aizbraucām, ka pat tomāti nesaspiedās un krējums neizlija.

Atgriezušās dzīvoklī, mazliet atvilkām elpu. Fonā Krista uzlika ‘Guntara Rača koncertierakstu’ un sāka marķēt  uz salvetēm savas kompānijas logo. Gaidot personīgo šoferi, kuru laimīgā kārtā blondais grēks bija naktī sarunājis, kavējām laiku kā mācējām. Respektīvi, krāsojām lūpas, no šotu glāzēm izrāvām šņabi un uzdzērām pienu. No nepacietības un satraukuma ne to vien izdarīsi!  Ar vienu reizi pilnīgi pietiek. Sagaidījām galanto šoferi Miku – piedāvājās pats ielikt koferi bagāžniekā. Tā arī sanāca, ka agrā pēcpusdienā devāmies uz Katlakalnu, kur personīgi pati nekad nebiju bijusi.

Skaista tā daļa Rīgas. Protams, atkal jāpteicas saulei. Paldies, saule! Ar saules stariem pielietā dienā, pat aizauguši grāvji cerīgi izskatās. Vispār, atceroties izlaiduma pieredzi, atkal caur sakostiem zobiem, jāsaka paldies arī māsai. Viņas veselais saprāts ņēma virsroku manam skopumam un neuzbāzībai. Es kārtējo reizi, biju sadomājusies visas paunas aizvest ar jauko un ērto sabiedrisko transportu. Biju pat sagatavojusies koferi vilkt pa grants ceļu. (jo no autobusa pieturas bija gabaliņu ko iet līdz pirtij)

Pirts pie Daugavas krasta. Pirmais iespaids bija daudzsološs. Iekšpusei arī nebija ne vainas. Viss bija. Pirts saimnieks sirsnīgi apvainojās, ka mēs esam savedušas liekas mantas, jo pirtī viss vajadzīgais jau bija. Tas nozīmēja, ka korķviļķi, tualetes papīru un nažus atstājām koferī.

Rakstot šo gramatiski un stilistiski pareizo apcerējumu, piefiksēju, ka runāju riņķī apkārt par šo koferi. It kā tas būtu maģiskais koferis no Harija Potera pasaules, kurā viss iet iekšā. Daļa patiesības tur ir. Bet tas tika panākts ne jau ar maģiju, bet ar praktiskiem paņēmieniem – uzgulšanos virsū, lai aizstaisītu un produktu izņemšanu ārā, lai atbrīvotu vietu citām lietām.

Ar ierašanos pirtī, sākām pildīt nākamo ciemiņu sagaidīšanas posmu. Darba bija daudz, bet manā rīcībā bija tikai manas un Kristas rokas. Linda izspēlēja daļēji sagatavotu priekšnesumu ar nosaukumu – „Es dzīvoklī aizmirsu kleitu, tāpēc mēs ar Miku aizbrauksim tai pakaļ.” Un to viņa pateica, jau esot ar vienu kāju braucošā transportlīdzeklī. Pat nepaspēju uzdot vitāli svarīgo jautājumu – ‘wtf, tieši tagad?’

Tā mēs ar Kristu palikām vienas ar kaudzi burkānu, gurķu, kartupeļu un krējuma. Atnāca pirts īpašnieks, izrādīja telpas. Esot balkona, viņš ieteica 05:00 nākt vērot saullēktu un bučoties ar kādu. Romantiska nodarbe, bet spoiler alert, ap to laiku, retais spēja piecelties no dīvāna, kur nu vēl uzkāpt uz otro stāvu. Šeit gan atrunāšos – ne jau no aizdzeršanās necēlās, bet no noguruma un slinkuma. + par saimieka ieteikumu nezināja visi un man ir aizdoma, ka lielai daļai par to būtu bijis pofig. Jo, ne jau bučoties atbrauca, bet paēst!

Atpakaļ pie hronoloģiskajiem notikumiem.

Ar kalponīti mizojām, griezām, mazgājām, uzkodām un vēl un vēl, līdz beidzot atbrauca princese ar savu ‘aizmirsto kleitu’ – Lauru. Informācijai: vārds ‘Laura’ bija populārākais vārds līdz 2008.gadam. Nezinu, kā Jums vai Tev, bet, kad es esmu kādā pasākumā, tad vismaz vēl kāda Laura arī apgrozās tur. Un šeit atradās pat trīs Lauras – katra no sava novada.

Tātad, lēnu garu sāka sarasties ciemiņi. Pirmie, kas atbrauca momentā tika likti pie darba. Knapi nolikuši somas un jakas, ka jau nazis tika spiests rokā. Kamēr gaidījām prominentās personas, paspējām uzņemt dokumentālus kadrus, palēkāt pa batutu, kuram bija iztrūcis tikai pārvalks pa kuru lēkāt un ar klātesošo palīdzību izšķīros par labu zilajai kleitai nevis rozā kleitai.

Kad saule gatavojās mesties slīpi, cilvēki jau bija sabraukuši un sanākuši. Kāds veiksmīgi bija atradis ceļu, kāda ne tik veiksmīgi, bet ar ceturto reizi, iegrieza pareizajā pagriezienā. Izrādījās, ka ne tikai man šis ir pirmais ceļojums uz Katlakalnu. Atsevišķas personas arī šo vietu pirms tam bija redzējuši tikai uz Rīgas kartes vai arī dzirdējuši no Kristas.

Ik pa laikam notika apdāvināšanās ceremonijas. Šoreiz salūtu un paukšķu nebija, bet secinājumi gan. Pēc dāvanām spriežot, es laikam esmu vis kaut kas un nekas. Apsveikumi bija un pat jēdzīgi, bez klišejiskām veselībām un laimēm. Atvainojos tai cilvēku grupiņai, kurus pirms apsveikuma teikšanas nopauzēju, lai no zoba izķeksētu iestrēgušo burkāna gabaliņu. Apsveikuma procesā negribēju domāt par to burkāna gabaliņu. Šī grupiņa arī izglāba situāciju un uzdāvināja sīpolus. Pašas piemirsām nopirkt sīpolus zupai, tāpēc šī dāvana tika izlietota momentā.

Spēļojāmies. Ne pārmērīgi. Ar pirmo karavānu izspēlējām vienu spēli uz pagalēm, lai gan bija jāspēlē uz dēļa. Otrā spēle bija veiksmīgāka, jo nebija nepieciešami koki un zināšanas par apkārtējo dzimšanas datumiem. Trešā spēle norisinājās visu cauru nakti. Tā arī bija vienkārša. Spēlētājs ielej glāzē vai atver pudeli, tur rokā glāzi vai pudeli un ik pa laikam to tuvina mutei un iedzer. Uzvarētāji ir visi, kas piedalās. Spēlējot šo spēli, rodas ilūzija, ka viss ir labi un nav nemaz tik slikti. Kā kuram! Varbūt kāds speciāli spēlē šo spēli, lai justos slikti. Šai spēlei ir elastīgi noteikumi.

Ja jau tā ir pirts, tad pirtī arī jāiet. Kāds/a drosminieks/ce iegāja. Un labi, ka iegāja, savādāk saimnieks par velti būtu kurinājis. Vienā no aktīvākajām čupošanās vietām – pīpētavā, spontāni izveidojās tēlu pāris Ženija un Ivars (vai Alberts vai Ainārs, neatceros). Krista ar Raivi izveidoja pseidotēlus, kurus apspēlēja īsās ainiņās un pat karstās dejās. Karstā deja viņiem aprobežojas ar skatīšanos acīs nemirkšķinot un turot mutē apzelētu rozi. Kā wannabe režisore, manā vadībā viņi izspēlēja divas ainiņas no savas dzīves. Daudz nebija jāsaka priekšā, abi organiski saspēlējās. It kā jau iepriekš zinātu, ka viņu attiecību problēma ir dēla protests pret patēvu.

Tik tak, tik tak, tik tak! Ir jau gandrīz pusnakts un notiek, kas tāds, kam es līdz galam neticēju. Ķirbja kariete neatbrauca, bet mašīnas gan. Mašīnās esošais dzīvais, elpojošais saturs pārsteidza. Tiešām ieradās cilvēki/biedri/draugi no improvides. Varbūt pārspīlēto sajūsmu veicināja aizspēlēšanās ar trešo spēli un pasēdēšanu pirtī, bet pēc tā uzreiz samulsu. Jā, sanāca tā, ka īsti neļaujot novilkt virsdrēbes, tirdīju cilvēkus uz zupas ēšanu, bet pēc tam pārgāja. Jo atnāca vēl cilvēki, ar kuriem vismaz vajadzēja pieklājīgi sasveicināties.

Ja tā godīgi (it kā es iepriekš baigi caur puķēm būtu rakstījusi), kā atbrauca otrā karavāna, no tā brīža bija grūti. Grūti bija aptvert visus viesus kopā, sniegt līdzvērtīgu uzmanību, izsekot līdzi ēdienu krājumu papildināšanai utt. Tāpēc novērtēju Kristas un Lauras nasko reakciju uz šķīvju papildināšanu. Novērtēju Jāņa un Lindas palīdzību spēļu sagatavošanā. Note to myself: mācīties labāk uzvesties cilvēkos un nesamulst no bara. Tiešām jutos kā Holivudas ballītē. Visur apkārt zināmi cilvēki, acis šaudās uz visām debespusēm un domā, kuru/s uzrunāt. 

Bija garšīgi pārsteigumi! Pirmā bija kūka, kuru savdabīgā mono dejas izpildījumā, pasniedza cilvēks ģērbies baltā kombinezonā ar gāzmasku galvā. Tajā brīdī arī nebija viegli uzreiz aptvert kas notiek. Šo es sauktu par vienu orģinālākajiem veidiem, kā pasniegt torti. Protams, kolektīvi izpildītā ‘daudz baltu dieniņu’ piešķīra attiecīgo atmosfēru.

Viens no būtiskajiem vakara notikumiem bija improvizācijas etīde. Sapulcējāmies pīpētavā, lai vērotu kā praktizējošie improvizatori sadarbībā ar parastajiem mirstīgajiem veido skatāmu un smieklīgu stāstu. Jāsaka, ka šī sadarbība bija izdevusies. Bija patīkami vērot kā darbojās Ļena, Jānis, Raivis, Jānis, Pēteris, Sintija un etīdes autors Nauris.

Otrais garšīgais pārsteigums sekoja uzreiz pēc etīdes. Bārgā māsa uzdāvināja kliņģeri. Kāpēc bargā? Jo tiku uz vietas nostrostēta par nepienācīgu dāvanas saņemšanu. Bet pie tā jāsāk pierast. Diskusijas ar māsu gandrīz vienmēr apkārtējiem viesiem ir bijis izklaidējošs pasākuma elements. Un nav jau teikts, ka mēs to neapzinamies. Ir jāredz vairāki gadījumu, kad mēs diskutējam, lai pateiktu, kurā reizē mēs piespēlējam.

Dejošana arī bija. Nezinu, kurā mirklī, bet pēkšņi sāka skanēt dziesmas, kurām varēja dziedāt līdzi. Vakara sākumā skanēja radio, jo nevarējām atrast vadu ar ko savienot datoru. Tad mistiskā kārtā vads atradās un kāds darba rūķis bija atrisinājis problēmu. 

Nakts. Viesi jau sāk izklīst pa mājām vai pa gultām. Laikā, kad vajadzētu bučoties uz balkona, izturīgākie turpina vakaru ar karaoki – bļaušanu pāri Teilores Sviftas un ABBAS dziedājumiem. 

Kad saule lēnām vilkās augšā, miega ignorētāji, gida pavadībā devās ekskursijā pa Katlakalnu. Vijuma kungs kā vietējais gids, parādīja, kur atrodās pietura, kur nedrīkst Daugavā peldēties, kur var lēkt iekšā Daugavā, kā arī dalījās amizantos stāstos par vietējiem iedzīvotājiem. Pūtējs un dziedātājs Jānis, ekskursijas laikā bija ar mums un nebija ar mums. Viņš protams nāca līdzi, bet gulēja. Kā tas viņam izdevās, nezinu. Jāpriecājas, ka neiekrita tajā vietā Daugavā, kur ir nogremdēti dzelži vai sagriezts kuģis (kā Vijuma kungs norādīja).

Atnākot atpakaļ, es nevarēju iet gulēt, jo bija jābrauc pa taisno uz mēģinājumu. Dažos vārdos par braucienu uz mēģinājumu. Ar abiem Jāņiem braucām uz Rīgas centru. Man bija auksts, tāpēc pirms kāpšanas iekšā autobusā, uzvilku tikko uzdāvinātās pusgarās zeķes, kuras vizuāli galīgi negāja kopā ar kleitu. Rozā + melni zaļas zeķes + pārbāzta soma + Maximas lielais maiss = pat mazpilsētā būtu kauns tādai kaut kur iet. Autobusā pagulējām pusstundu. Veide Jānis pieskatīja, lai pamostamies laikā.  Tik skaistā paskatā ierados teātrī, novilku zeķes, paslēpu Maximas maisu un turpmākās 4h cīnījos ar miegu. Es teiktu, ka man pasākums beidzās nākamās dienas pusdienlaikā, kad ierados dzīvoklī.

Kopumā viss patika. Varbūt manā sejā to tik labi nevarēja nolasīt, bet es tiešām sajūsminātā mulsumā novērtēju, ka veltīji sestdienas vakaru JUBILEJAI.

[luludublr]

Piebarošana un barošana

Mēs piebarošanu uzsākām tieši nedēļu pirms 5 mēnešu jubilejas. Mūsu pediatre teica, ka jāsāk piebarot jau 4 mēnešos. Es sākumā vispār viņā neklausījos, kad stāstija par produktiem, cik un ko dot. Jāsāk piebarot taču no 6 mēnešu vecuma.. nē, gastroenterologi sakot, ka jāsākot jau no 4 mēnešiem, tas palīdzot izvairīties no alerģijām un gremošanas problēmām. Es nezinu. Godīgi sakot izpēti neveicu, īpaši neiedziļinājos. Man likās, ka jāgaida tie 6 mēneši. Tā kā pieredze man bija nulle un Frenklins ir vecākais no apkārt esošajiem mazajiem tuvu draudzeņu bērniņiem, tad mēs tāpat bijām celmlauži. Un reizēm jautājot padomu draudzenēm ar jau lielākiem bērniņiem, viņas bieži vien neko neatceras. Tāpēc es pierakstu. Priekš sevis. Lai atcerētos, ja nu vēl kāds bērniņš.

Piebarošanu tomēr sākām ātrāk kā 6 mēnešos. Nevis tāpēc, ka pediatre tā teica, bet tāpēc, ka es tā jutu. Frenklinam vajadzēja. Esmu lasījusi, ka ja bērniņš labi pieņemas svarā, tad tieši nav jāsteidzas ar piebarošanu. Mūsu gadījumā bija otrādi. Dēliņš bija diezgan liels, 4 mēnešu vecumā svēra 8160g un bija ap 70cm garš, tāpēc man tieši likās, ka viņam jau prasās kaut ko vēl. Vēdera izdeja kļuva ļoooti šķidra, dažbrīd pat ūdeņaina. Līdz tam Frenklins naktīs gulēja ļoti labi. No pēdējās barošanas ap 22 vakarā uz ēšanu cēlās tikai ap 4 vai 5, reizēm pat 6. Taču līdz ar izmaiņām vēdera izejā, mainījās arī mošanās naktīs, cēlās uz barošanu jau ap 3, reizēm pat 1 vai 2. Protams, ka es neskrēju vārīt biezeni jau pie pirmajām pārmaiņu dienām. Es nogaidīju, izvērtēju, apdomāju un nobriedu. Visbeidzot nolēmu, ka ir jāsāk piebarošana.

Kā jau minēju, mēs sākām jauno dzīves posmu vienu nedēļu pirms 5 mēnešu jubilejas. Tās bija jūlija beigas, fantastiska vasara, silti un forši. Mājās audzēti dārzeņi arī nebija problēma - mums gan vecvecākiem, gan man draudzenei laukos visādi dārza labumi. Es pirmo izvēlējos kabaci. Tas likās gana maigs un viegls pirmais papildēdiens manam mazajam kundziņam. Tā arī bija, viņš to dievināja, burtiski aprija. Pirmajā reizē it kā jau drīkstot dot tikai mazu karotīti. Oh well.. Frenklins apēda 2 vai 3 tādas normālas.

Mūsu pediatre teica, lai dara sekojoši:

*sākt ar vienu dārzeni (kā pirmo ņemot kabaci, kartupeli vai ķirbi), dot šo vienu trīs dienas, lai pārliecinātos, ka nav alerģija

*ceturtajā dienā biezenim likt klāt nākamo dārzeni (es liku klāt kartupeli un Frencim garšoja vēl vairāk)

                        -- Par šo punktu man bija jautājums un joprojām nav īstas pārliecības. Es biju pirms tam iztēlojusies, ka trīs dienas dodu vienu dārzeni, tad nākamās trīs dodu citu, tad atkal citu utt, nevis jaucu klāt kopā. Pediatre teica, ka nav vajadzības, jo 1) pēc trīs dienām būs skaidrs, ka nav alerģijas un var turpināt dot iesākto; 2) bērniņam vieglāk adaptēties nākamajam dārzenim, jo jutīs biezenī pazīstamu iepriekšējā dārzeņa garšu. Es, protams, tā arī darīju. BET otrreiz es laikam tā nedarītu. Iedotu tomēr pagaršot atsevišķi katru dārzeni, pirms taisīt miksētos biezeņus.

*tālāk septītajā dienā pievienoju nākamo dārzeni - puķkāpostu

*un visbeidzot desmitajā dienā ceturto dārzeni - burkānu

*četri dārzēni esot maksimums, ko jaukt kopā biezenī. Tad nu diezgan ilgu laiku ēdām šādu biezenīti - kabacis, kartupelis, puķkāposts, burkāns.

*pēc tam jau varēja mazliet pavariēt ar citiem dārzeņiem, kaut ko pamainījām. Reizēm aizstājām un/vai variējām ar ķirbi, pastinaku (tas gan ļoti negaršoja), kāli, rāceni, spinātiem, brokoli utt.

Kā es to darīju?

Es izvēlējos nepirkt speciālu dārzeņu tvaicētāju/ biezeņu-blenderētāju. Sagriezu dārzeņus mazākos vai lielākos kubiciņos (atkarībā no to vārīšanās ilguma - attiecīgi kabaci lielākos gabalos, burkānu, kartupeli mazākos, rāceņveidīgos pavisam mazos), metu visus vienlaicīgi vienā katliņā, pielēju ūdeni un vāriju. Vāriju līdz viss jau bija vai nu savārijies gandrīz putrā vai arī dārzeņi bija kļuvuši mīksti. Piemēram, vārot ķirbi, tas diezgan ātri izšķīst un pārvēršas biezenī pats no sevis.

Protams, katliņš ir jāpieskata un visdrīzākais regulāri jāpielej mazliet ūdens. Es iesaku sākumā pieliet labāk mazāk ūdens, lai dārzeņi tiktu nosegti un tad nepieciešamības gadījumā pieliet vēl. Pieliet ūdeni vienmēr var, bet smelt nost, ja puse dārzeņu izšķīduši un izveidojusies gandrīz “zupa“ (biezenis sanāk pārāk šķidrs) ir daudz grūtāk. Pēc tam es ņēmu rokas blenderi un turpat katliņā sablenderēju dārzeņus biezenītī. Turklāt, vēlos atzīmēt, ka es kabačus un cukini vāriju ar visu mizu - tie visi bija mājas dārza dārzeņi un mizā nesaskatu neko sliktu (protams, ja ir pāraudzis dārzenis un miza ir palikusi ļoooti cieta, tad cita lieta). Tāpat es neko “neberzu caur sietu“. To es tikai nesen dzirdēju no kādas draudzenes, pirms tam pat nebiju dzirdējusi par tādu “operāciju“, man gan tas arī liekas lieki, jo man blenderis visu tāpat pārvērta gana viendabīgā biezenī (varbūt atkarīgs no blendera). Un ja arī pa vidu trāpijās kāds (mīksts) gabaliņš, tas taču arī nekas. Galvenais, lai tiešām mīksts, šķīst mutē un nevar aizrīties.

Es zinu, ka ir dažādi paņēmieni kā vārīt, cik daudz vārīt, kā uzglabāt utt. Sākumā es vāriju jaunu biezeni katrai dienai. Kamēr bija viens vai divi dārzeņi, tas arī bija viegli. Pēc tam vāriju divām dienām, retāk sanāca uz trim. Zinu, ka citas mammas vāra litriem un tad saldē pa porcijām un tad atsaldē utt. Varbūt kādai tā ir vieglāk, man likās čakrs. Ja nu mazajam kundziņam pēkšņi kāds biezenis vairs negaršo, a man saldētavā savārīti trīs litri? Nini, es vāriju tādus dārzeņus, kas bija pieejami no dārza (vēlāk pirku kaut ko arī tirgū), variēju ar tiem pēc noskaņojuma un vērojot, kas bērnam vislabāk garšo. Patiesībā man tas arī nelikās pārāk sarežģīti - samizo, sagriež, samet katliņā, pielej ūdeni un lai savā nodabā vārās. Iepriekš gan minēju, ka ir jāpieskata, lai neizbeidzas viss ūdens, jo ir bijis, ka es aizņemta ar bērnu, ūdens izvārijies un dārzeņi jau sākuši degt. Ohh well, tad gan viss no jauna :)

Mēneša laikā pēc piebarošanas uzsākšanas Frenklins bija stabili uzkačājies līdz 100g vienā (vienīgajā) ēdienreizē. Okei, es atzīšu, esmu mazliet kreizī, es to pirmo mēnesi skaitiju arī karotes, cik apēd un salīdzināju.

*Little tip: Tā kā kabači un ķirbji mums “pienāca“ vairāk kā spējām apēst, es tos svaigus saldēju. Kabaci - sarīvēju uz biezās rīves un bēru saldejamos maisiņos. Ķirbi griezu gabaliņos. Iesaku saldēt labāk vairākos mazākos maisiņos vai kastītēs, jo tad uzreiz izņem vienu un pietiek tieši 1-2 ēdienreizei atkarībā no tā, ko vēl liek klāt. Es mēģināju saldēt arī gatavu biezeni, arī to var darīt, pēc tam atsaldē un garša ir ok. Tomēr kā jau minēju, es tomēr esmu par svaiga gala produkta gatavošanu uz pāris dienām un uzglabāt ledusskapī nākamajai dienai.

Ko vēl Frenklins ēda?

Es vispār ar visu to piebarošanu tā super uzmanīgi un “pareizi“ centos darīt. Ka tik kaut ko ne to neiedot utt. Varbūt pārāk uzmanīgi reizēm. No otras puses, negribas sevi kritizēt, jo ar ēšanu viņam viss ir super labi, ēd kārtīgi, alerģijas nav, tad jau laaaaaikam, cik no manis atkarīgs esmu izdarījusi labi (pai, pai man, haha).

Pēc aptuveni pusotra mēneša no piebarošanas uzsākšanas un īsi pēc pus gada jubilejas (no 06.09.), sāku Frenklinam ik pa laikam piedāvāt gurķi (vecāku siltumnīcā audzētu), bumbieri, ābolu (vecāku dārza labumi). Viņam ļoooti garšoja gurķis (joprojām tas ir favorite svaigais dārzenis). Cik gan viņš tur apēdā - pažļambāja un pasūca saulu vairāk. Bumbieri un ābolu gan devu fīderī. Iepriekš biju dzirdējusi ne pārāk labas atsauksmes par šo izgudrojumu, bet mums baigi labi strādāja. Plus Frencim patika pats fīderis kā tāds, grauzt un paspēlēties. Kādu reizi devu arī pagrauzt ābolīti tāpat vien, gadījās pāris reizes arī tādas bailīgas aizrīšanās situācijas, tāpēc tā vairs nedarījām kādu laiku - tikai fīderī. Sākumā biju diezgan droša, ka nevar aizrīties, kādu laiku tā arī bija, jo skrāpēja tikai ar smaganiņām. Tad kad paaugās daži parādījušies zobiņi (pāris dienas pirms pus gada jubilejas apakšējie 2, pēc kāda laika augšējie 4 un tad vēl apakšā nākamie 2), varēja kaut ko vairāk arī nokost. Pēc tam biju nereāli bailīga ar aizrīšanos, tādās situācijās - kājas aukstas un automātiski kaut kas tiek darīts.

Ap šo pašu laiku lēnām sāku dot arī bēbju putras. Zinu, ka daudzi nedod, bet mūsu pediatre teica dot un man arī likās ok, sākumā vienu reizi dienā, tad divas (no rīta un vakarā). Mēs sākām ar rītiem. Vispār jau saka, ka mazulim viss jaunais ir jāpiedāvā dienas pirmajā pusē, nevis vakarā. Piecas dienas ēda putru no rīta, pēc tam gan no rīta, gan vakarā. Iepērkoties Biotēkā man bija iedoti paraudziņi dažādām Holle putrām bez piena. Devu nogaršot, bet tas bija bez panākumiem. Frenklinam ļoti negaršoja, man arī nē, likās, ka garšo pēc papīra. Vispār mūsu pediatre ieteica Semper putras. Tad nu mēģinājām. Tās gan pie mums ir pieejamas tikai ar pienu, bet es neko sliktu tur neredzu. Esot jāsāk ar rīsu, griķu vai kukurūzas putru. Mēs sākām ar Semper kukurūzas putru ar mellenēm (tās arī svaigā veidā vasarā bija pagaršotas). Vēlāk auzu un citu graudu putras, tika atzītas arī Toepfer firmas putras.

Tad nu mums, papildus krūtsbarošanai aptuveni sešas reizes diennaktī, bija izveidojies jau trīs ēdienreižu grafiks - ap 10/11 no rīta putra, kaut kur tajā laikā no 15:30 - 17:00 biezenis un ap 20:00 vakarā putra. Pēc tam gaisa pelde, vanna, pieniņš un miedziņš.

Īsi pēc septītā mēneša nopirku Holle baby cepumiņus un sausiņus. Sausiņi likās tādi baigi asie. mutē nekusa, tā arī īsti nedevu. Cepumiņus, kas norādīti kā 6+ gan šad tad iedevu pašam pagrauzt. Viņam dikti patika, žļemmbāja un grauza, es, protams, sedeju blakus acis nenolaizdama, ka tik neaizrijas.

Oktobra vidū, kad Frenklinam bija jau gandrīz septiņi ar pusi mēneši, sāku dot gaļu. Pirmais bija trusis. Man ieteica un labprāt nodošu tālāk, kā forši sagatavot turpmākai uzglabāšanai un ērtai ikdienas lietošanai.

Man ļoti paveicās, ka dabūju no draudzenes laukiem veselu trusi. Es pati neesmu nekāds baigi biežais gaļēdājs, lai gan vispār gaļu ēdu. Tomēr jēlas gaļas pagatavošana man nekad nav baigi patikusi, kur nu vēl vesela truša preperēšana. Truša sadalīšana tika nodota mana tēva rokās, tas arī nemaz nav tik viegli, jācērt kauli utt. Jāsadala tik cik ielikšanai katlā vārīties. Jāņem vērā, ka trusis vārās diezgan ilgi, aptuveni pusotru stundu, bet arī jāskatās. Gatavs ir tad, kad viegli nāk nost no kaula. Kauli ir asi un smalki, gaļa jāatdala uzmanīgi. Šajā brīdī atliku malā tik cik pirmajā reizē iedot nogaršot atsevišķā veidā un arī pievienot šīs un nākamās dienas biezenim. Pēc tam pārējo gaļu samaļ ar gaļasmašīnu. No samaltās gaļas izveido gaļas bumbiņas, kuras kārto uz pārtikas plēves, kas izklāta uz kādas taisnas virsmaz saldētavā. Jāievēro atstarpe, lai bumbiņas sasalst atsevišķi. Pēc tam, kad tās ir sasalušas, tad sabēru vairākās saldēšanai paredzētās kastītēs ar vāciņu. Pēc tam ļoti ērti pa vienai vai divām bumbiņām var izņemt un pievienot biezenim. Es pievienoju jau sablenderētam biezenim, jo bumbiņa tajā izkūst un malto gaļu nav nepieciešams vēlreiz blenderēt. Forši arī tāpēc, ka biezenis uzreiz ātrāk atdziest un ir gatavs ēsanai, jo saldētais trusis to atdzesē. Šajā gadījumā gan - ja neapēda visu, tad otrai dienai atsaldētu gaļu nekad neatstāju.

No astoņu mēnešu vecuma sāku dot vispirms lakto un drīz pēc tam arī biezpienu. Abus jaucu kopā, lai sanāk tāda vidēji šķidri/bieza konsistence. Mūsu pediatre ieteica sākt ar vājpiena biezpienu, jo tas esot vieglāks un svarīgi sākumā nedot pārāk treknu. Ikdienā arī pati lietoju vājpiena. Citi gan saka, ka produkti ar mākslīgi pazeminātu tauku saturu nav nemaz tik labi. Es tiešām nezinu, neesmu veikusi izpēti. Pēc kāda laika devu 5% biezpienu. Frenklinam ļooooti garšoja un joprojām garšo biezpiens ar lakto.

Paralēli ik pa laikam piedāvāju arī tvaicētus dārzeņus gabaliņos pēc BVĒ metodes. Frenklinu gan tas vispār neuzrunāja. Katrā ziņā ne tā, lai tas varētu būt mūsu piebarošanas  pamtveids. Ilgu laiku bija tā, ka, trāpoties kādam “gabaliņam“ biezenī, bija rīstīšanās un diezgan liela nepatika. Tuvojoties deviņiem mēnešiem lietas mainījās un biezenīti vairs tikai samīciju ar dakšiņu. 

Daudzi gan ilgi izvairās no citrusaugļiem, bet tā kā tuvojās decembris, tad devu Frenklinam nogaršot arī mandarīnus un viņam ļoooooti garšoja. Problēmu nebija un man lēnām aizmirsās arī aizrīšanās bailes, jo mandarīns ir pietiekami mīksts un slidens, lai sliktākajā gadījumā vienkārši “noslīdētu“ lejā. To devu, šķēli, protams, sadalot 2 vai 3 daļās, lai gabali būtu pietiekami mazi. Man šķiet, ka šādā veidā viņš arī reāli iemācījās košļāt un norīt īstu ēdienu, ne tikai putriņas.

Ap šo pašu laiku sāku biezeņiem pievienot arī rīsus, lēcas, bulguru (tas īpaši garšo). Vāriju kopā ar dārzeņiem. Gaļiņu pasniedzu atsevišķā trauciņā, tā kundziņam patika labāk. Bija pasācis vairs citādi neēst biezeņus, kuros iekšā pievienota gaļa. Te jau parādās arī raksturiņš un ēdienu gaume - kas garšo, kas negaršo, kad gribas ēst, kad negribas. Sāku dot arī rupjmaizīti, sieru, avokado. Pat nezinu kāpēc avokado neiedomājos dot ātrāk. Brokastīs jaunais mīļākais ēdiens bija rupjmaize ar avokado, ko uzēda vēl pēc putras (kas reizēm arī nemaz negāja pie sirds). Pēcpusdienā vai vakarā kā uzkodiņas - siers, mandarīni vai hurma, reizēm rupjmaizīte.

Man vispār ļoti nepatīk šmucēšanās, tāpēc es pašam sākumā devu rociņās ēst tikai bēbju cepuiņus (jaunais favorīts Organix  fingerfood un “Goodies”, ko pirkām Pirkumiņā) un rupjmaizīti. Tad jau vēlāk arī avokado, sieru, dārzeņus, augļus. Vienā brīdī vienkārši citādāk nebija variantu, jo ļoti gribēja ēst pats tikai.

Tā kā arī pati vēl baroju Frenklinu, tad pediatre ieteica nesteigties ar ūdens piedāvāšanu. Pirmo reizi ūdeni iedevu tikai īsi pirms 8 mēnešu sasniegšanas, tad lēnā garā arī mācijās dzert un nav bijušu nekādu problēmu. Ūdens garšo un to arī ikdienā labprāt dzer. Esmu iedevusi pagaršot smiltsērkšķu sulu, granātābolu un svaigi spiestu ābolu sulu, bet arī tas tikai tā, vitamīniem un nogaršošanai. Kad bija apslimis, tad papildus ūdenim devu vāju kumelīšu tēju.

Īsi pirms desmit mēnešu vecuma devu garšot arī balto zivi. Laikam jau vēlu, bet mēs paši ar Miku zivis īsti neēdam, tikai atsevišķos veidos. Frenklinam galīgi negaršoja. Pēc tam mēģināju vēl pāris reizes - neveiksmīgi. Pediatre teica, ka tas varot būt gaumes jautājums un nav jāspiež. Bet Frenklinam garšo gaļiņa, kā nākamo pēc truša devu tītaru, tad jau arī liellopu, jaunlopu, vistu. Arī cūkgaļu īpaši neēdam, tāpēc to arī bērnam sevišķi nesteidzos dot. Visādi citādi pamazām, pamazām jau visu ko. Tuvojoties gada jubilejai jutu, ka Frenklinam vairs nu nemaz nepatīk viņa “atsevišķais“ ēdiens, bieži vien negribēja ēst. Pirms tam biju sākusi jau mazliet “patreknināt“ ēdienu, piemēram, pirms vārīšanas bulguru mazliet apbrūninot eļļā, vai apcepot burkānus vai kādus citus dārzeņus. Pierīvējot mazliet siera vai pieliekot mazu karotīti krējuma. Nu ar to vairs nebija gana! Kādu nedēļu pirms pirmād dzimšanas dienas, Frenklins sāka ēst to pašu, ko mēs. Protams, ka gatavoju bez sāls, pipariem un specifiskām garšvielām. Sākumā kā garšas pastiprinātājus izmantoju apceptu sīpolu, baziliku, dilles u.c. dabīgos garšaugus. Man šķiet, ka viņam ļoti patika arī, ka visi kopā apsēžamies un paēdam pusdienas, redzot, ka ēdam to pašu ko viņš. Frenklina mīļākie adult ēdieni ir zupas, rīsi ar dārzeņiem un tītaru, dažādi dārzeņu sautējumi, makaroni vai saldais kartupelis ar paštaisītām dārzeņu mērcītēm.

Dzimšanas dienas ballītē biju nolēmusi iedot pagaršot arī dzimšanas dienas torti. Kūku cepa mana draudzene Krista, bez krāsvielām, no lauku olām un no sirds (mums bija marakujas kūka ar šokolādes biskvītu, dekorēta ar svaigām ogām, gardākā kūka kāda ēsta). Frenklinam tā ļooooti garšoja, līdz ar to, protams, ka roka paslīdēja iedot vairāk kā vienu karotīti. :) Protams, puncītis līdz galam gatavs tādām lietām vēl nebija. Bet nu tāpēc jau dzimpene ir dzimpene.

Ēdienkarte mūsu gadījumā iesākās un turpinājās tā, jo attiecīgi bija tāds gadalaiks. Katrā sezonā jau sanāk sākt ar kaut ko citu. Tā kā es, protams, esmu super “ātra” rakstītāja, tad kamēr šis raksts ir tapis, pienācis ir atkal pavasaris un ilgi vairs nav jāgaida līdz nāks vasara ar visiem tās labumiem.

Good luck,

xoxo,

Laura

Foto: personīgais arhīvs un Linda Ofelia Rutule (pēdējā bilde); 

Lomās: Frenklins, piku.lv gaismas burts, Baby.MORE fantastiskās keramikas bļodiņas, burvīgais šīvis no mjau, ko mums uzdāvināja Austris un Elza.

[sillytunes]

PARŪPĒTIES

Šis varētu būt mans banālākais ieraksts pasaulē, bet es sēžu un domāju, kā mums visiem gribas, lai par mums parūpējas. Lai samīļo, nopaijā bēdīgu galvu un klusi, klusiņām nenorimstoši apgalvo, ka galu galā taču dzīve ir skaista, tu esi skaista un ārā spīd (vai vakar spīdēja, vai rīt spīdēs) saule. 

Es domāju par to, ka mēs tagad visi esam pieauguši. Palēnām, pamazītiņām mēs esam auguši un plaukuši, un šis ir tas brīdis, kad laiks ir ziedēt. Mēs paši pieņemam savus dzīves lielos un mazos lēmumus, mēs paši maksājam par sevi kafejnīcās, uz kurām mēs ejam, jo drīkstam un gribam kafiju jebkurā diennakts stundā, mēs ejam uz darbu, uz skolu, dejot, dziedāt vai uz zoodārzu, ja mēs tā gribam. Mēs vedam mammas dzert tēju vai ceļojumos, mēs ejam gulēt, kad gribam, mēs paši, paši, paši esam atbildīgi par visu, ko esam pieradinājuši vai pie kā esam pieradinājuši sevi. 

Un tomēr - tieši tad, tieši tagad, kad esi tik liels, ir svarīgi tapt mazam, vai kā tur Ziedonis teica. Ieritināties kādam siltā klēpī vai paņemt kādu siltā klēpī, nopaijāt bēdīgu galvu, iedot savu bēdīgo galvu nopaijāšanai, drusku spītēties, kad tev saka, nē, mēs šodien neiesim pastaigāties, jo tu esi slima, nāc, es uztaisīju brokastis, man šķiet, ka tev vajag vēl vienu segu, velc silto cepuri, man šodien vienalga, tu tāpat būsi smuka, es tev atnesu klepus sīrupu, aiziesim rīt randiņā, nopirku puķes un, re, šitais traki labs raksts, atradu daudz kaķu bildes, nepūlies, es izslaucīšu grīdu, drēbes šodien nemazgāsim, paskat paskat, ārā spīd saule un tev ir pirmais vasarasraibums šosezon, rīt brokastīs būs saldējums. Un lai mamma saka, ka tu esi drošās rokās, lai mamma redz, ka par tevi parūpēsies, ka tu būsi sieviete un lutināta.

Mani bērnībā nelutināja, mani vajag lutināt tagad. Es varu parūpēties pati par sevi, mēs visi, mēs visas varam, bet, ak, kā mēs gribam, lai tajās rūpēs iesniedzas arī blakussēdētāja vai stāvētāja, vai gulētāja roka.  Lai samīļo, nopaijā bēdīgu galvu un klusi, klusiņām nenorimstoši apgalvo, ka galu galā taču dzīve ir skaista, tu esi skaista un ārā spīd (vai vakar spīdēja, vai rīt spīdēs) saule.

[no-fridge-monk-blog]

Monk log 10.02.18.

Vakardien, ejot uz dārziņu pēc Emmas, es atskatījos uz pavadīto dienu un ievēroju, cik produktīvu dienu esmu novadījis. Visas problēmas pašas par sevi atrisinās manā priekšā, sarindojas plauktiņā alfabētiskā secībā. Prāts bija labs sabiedrotais. Nebija šaubu. Pat pieļaujot potenciāli kritiskas kļūdas, es noturēju kodolu un tās izlīdzināju tik ātri un efektīvi, itkā to nemaz nebūtu bijis. Komunikācija ar kolēģiem bija elektriska. Viss padevās kā no rokas, nedēļas darbs izpildīts vienā dienā un vēl sanāca laiks pa vidu pasmieties un padalīties ar sabiedrotajiem par tēmām, kas neskar darbu. Viss tas no apziņas, ka esmu kādam kā vērts. Ne tikai kādam, bet man svarīgākajiem cilvēkiem.

Emma bija patiesi priecīga mani satikt, kad ierados dārziņā. Uzaicināja mani kopā pazīmēt viņas klasītē. Es jutos laimīgs. Viņa stāstīja par savu dienu, uzrakstīja man manu vārdu, tikai, lai man būtu prieks. Tāda dāvana. Vārda beigās nelielu sirsniņu. Kāpēc man tagad gribas raudāt... esmu pateicīgs. Par ko man šis labums? Dod spēku turpināt. Sajutu kabatā telefonu, kas sauca uz darbu, bet atteicu klienta zvanu ar sms. Ir laiks darbam. Ir laiks ģimenei. Kad bija laiks iet, pie klases telpas ieejas pamanīju zīļu kasti uz ko norādīju Emmai un viņai radās ideja uztaisīt 'zīļu bēbi', ko atklājām lasot grāmatu 'Ejam ārā'. Tas ir radījums, kas rodas, kad izgriež ceturtdaļ lodi no zīles čaulas un uzzīmējot mazu sejiņu uz iekšā redzamās sēklas. Es izgriezu, Emma zīmēja. Jauks bēbis. Bijām parciņā, kur viņa trenējās kāpt kokā. Es biju tik lepns. Viņa kāpa un kāpa, nepiemērotos apavos, apsnigušos kokos bez bailēm. Turpināja atkārtot "I just need more practice", kad kāpiens neizdevās. Tas, es ceru, ka ir no manis. Ir grūti, ko atkārtoti mēģināt, vai iemācīties, ko jaunu, kad nekas nesanāk. Vienmēr viņu mudinu mēģināt jaunas lietas, ja nesanāks ar pirmo reizi, tad palīdzēšu, nākošreiz jau sanāks labāk. Tā mēs iemācījāmies saģērbties, tīrīt zobus, siet mezglus un rakstīt burtus un skaitļus. Pagatavojām vakariņas, paspēlējāmies paslēpēs un lomās. Viņai ir radoša dvēsele. Spēj real time sacerēt sakarīgu dziesmu ar saturu un atskaņām. Sacerēja dziesmu mammai. Tik aizkustinošu, ka pati sāka raudāt. Un es.

Ejot gulēt viņa ar mani atklāti runāja par to kā mīl mammu, bet viņai reizēm bail, kad mamma bļauj. Es jutu kā viņas balstiņa sarāvās un actiņas sāka asarot. Es viņu stingri apķēru un glāstīju galvu, sakot, ka tā nav viņas vaina. Mamma vienkārši ir bēdīga, tāpēc ātri dusmojās. Bet viņa Tevi ļoti ļoti mīl. Mēs visi Tevi ļoti mīlam, bet paši sevi reizēm ne, tāpēc dusmojamies uz citiem. Tu esi laba. Tu esi pati labākā. Viņa apraudājās un stingri turējās pie manis līdz sarunas aizveda pie kādas jaunas, viņas izdomātas pasaules tēlu apceres. Miegs. Esmu pateicīgs, ka viņa man pietiekami uzticas, lai dalītos ar šādu sāpi.

Es nezinu, ko man darīt. Esmu sabļāvis vai pacēlis balsi uz Emmu, bet nekad tā, ka viņai kļūtu bail. Vai man konfrontēt Martu ar šo jautājumu? Nostādot sevi līdzīgā lomā pirms viņai pasniegt šo stāstu? Maigi, lai viņa nesairtu, neaizsargātos. Un ko teikt tālāk? Nevajag? Savācies? Ir grūti, bet viņa ir pelnījusi mūs labākos. Mums jāatrod sevi, lai dotu viņai labāko. Es nezinu. Es apdomāšu. Komunikācija ar Martu par mūsu meitas dzīvi ir fundementāli svarīga.

Šodien pamodos 0500 bez modinātāja. No sapņiem, ko izraisījuši mani dvēseles mocītāji. Nu jau mocītāji, jo noliedzu to vēlmju realizāciju bez spējas pārveidot šo enerģiju kādā veidā, kas būtu noderīgi izmantojams. Meditēju. Klusuma skaņa dārdoša. Smaga. Dziļa. Pēdējo dienu laikā atkārtoti galvā dzirdu dziesmas lirikas "I'd rather be a hammer than a nail. Yes i would. If i could." Un šajā meditācijā atšķetinājās nozīme. Mūziķis atzīst savu cilvēcību. Savu vēlmi pēc drošības, baudas, varas. Un reizē norāda uz savu bezspēcību vai visuma nolemtības pret viņu sajūtu, kas liek domāt, ka patiesībā viņš var būt tikai nagla, ne āmurs. Un būt naglai nav tik labi, kā būt āmuram. Bet es ticu, ka āmurs un nagla ir vienoti un nesalīdzināmi tajā, cik tie ir viens par otru svarīgāki, jo redz, āmurs bez naglas ir nekas. Tos vieno funkcija. Deja starp diviem partneriem. Kā visums un viss, kas tajā atrodas ir ierauti mūžīgā dejā. Tikai cilvēkam pietiek prāta, lai apšaubītu visuma harmoniju. Kaut arī mēs, akli sekojot saviem prātiem, varētu iznīcināt savas dzīves pāris gadu laikā, kad visums ir bijis stabils un tekošs visu eksistences laiku. Ieripoju atpakaļ gultā un nogulēju līdz 1200. Pa to laiku Emma sev pagatavojusi brokastis - maizītes ar salātu un šķiņķi. Ar cēlienu gatavojām mākoņu pankūkas. manna panna vanna kanna anna.

Spēlējāmies līdz pieciem un tad Marta atnāca pakaļ. Emma ļoti gribēja mammai nodziedāt sacerēto dziesmiņu, šo izmantojot par ieganstu braukt pie Martas. Marta saskumusi. Viņa šodien satikās ar savu labāko draudzeni, bija uz 50shades un pa veikaliem. Iedomājos, ka tas piepildītu cilvēku, lai vismaz dažas stundas būtu uzlādēts. Un vēl Emmas sacerētās dziesmas solījums. Tas taču ir tik daudz. Es gribētu kaut varētu viņai patiesi palīdzēt. Es negribu uzbāzties vai dot liekas cerības uz ģimenes atkal apvienošanos, bet jūtu atbildību uz Emmas labsajūtu, ko ietekmē viņas mātes labsajūta.

Rīt došos uz Liepāju. Šķiet, ka jāizmanto fantastiskā iespēja braukt starppilsētu transportā bez maksas. Došos uz piekrasti. Tad skatīšos, kur tālāk.