#viespublikācija

[tinteszobs]

Oxxxymiron — “ГОРГОРОД” (Viespublikācija no provinces)

Īsumā vēlētos izteikties par pašlaik viena no aktuālākajiem un, jāsaka, arī spējīgākā krievvalodīgā repa izpildītāja Mirona Fjodorova aka Oxxxymiron’a jaunāko albumu „ГОРГОРОД”.

Par pašu albumu. Kad mākslinieks visai negaidīti paziņoja par iespēju savu garadarbu lejupielādēt, daudziem tas nāca kā pērkona dārds no skaidrām debesīm. Likās neticami, ka tas visbeidzot ir noticis. Ilgā, šķiet nebeidzamā gaidīšana nu bija galā. Tomēr samērā lielai daļai no lejuplādētājiem nācās vilties, un viņi nekavējās savas jūtas izpaust publiskajā tīmeklī. Jāsaka atklāti — ar nelielu izņēmumu, bet dejot pie šī albuma tiešām būs ļoti problemātiski. Tas, ka Mirons ir pārsteigumu meistars un jau pirms kāda laika ieminējās par jauna žanra vai, labāk būtu teikt, apakšžanra — grāmatu hopa (книжный хоп) izveidi, izrādījās ne tukšu salmu kulšana.

Albums ir izveidots kā neliela 40 minūšu gara audiogrāmata. Tajā ir sižets, galvenie varoņi, sarežģījumi, atrisinājums, būtībā viss, kas nepieciešams kārtīgam īsstāstam. Tas ir stāsts par kādu rakstnieku vārdā Marks, kurš jau ir izdzīvojis savu zenīta laiku un nu vienkārši vada savas dienas, neko daudz nedomājot par apkārtnotiekošo. Jāpiebilst, ka  Markam ir 30 gadi, kas ir arī albuma autora vecums, kas jau no paša sākuma pat neuzmanīgākajam no klausītājiem sniegs mājienu, ka šo sevis radīto Marku autors ir izveidojis no sev tuviem, labi zināmiem materiāliem. Stāstā „ГОРГОРОД” parādās arī citi tēli, bet es nevēlētos tagad te atstāstīt visu (gribēju jau rakstīt — „grāmatas”) albuma sižetu, lai nesabojātu pirmās klausīšanās reizes neatkārtojamos pārdzīvojumus kādam lasītājam, jo stāsts tiešām ir interesants, tas uzdod daudz jautājumus gan izpildītājam, gan klausītājam. Ļoti svarīgs elements stāstā (albumā) ir arī autoatbildētājs, caur kuru balss ziņas Markam atstāj viņa aģente Kira. Bez šo ziņu noklausīšanās būtu grūti izsekot līdzi notikumiem. To es pieminēju tādēļ, ka daudzviet internetā lasīju diskusijas par to, vai šis elements maz bija nepieciešams. Mana versija ir — noteikti bija nepieciešams. Neredzu labāku veidu, kā sasaistīt kopā nodaļas jeb dziesmas.

Manas domas par albumu un tā vietu uz rusrepa kartes. Pirms rakstu tālāk, atzīšos, ka nekad neesmu sevi redzējis kā hiphopa klausītāju — ekspertu, nemaz nerunājot par konkrēti krievu repa scēnas pazinēju. Man vienkārši ir sagadījies atrasties te un tagad nu rakstīt par doto tēmu. Protams, pirms uzlikt kaut vienu burtu uz mana siltā laptopa ekrāna, es iepazinos ar dažnedažādu ekspertu viedokļiem. Kad nu tas būtu pateikts, varu turpināt par albumu. Tas, ko šī gada trīspadsmitajā novembrī mūsu neapstrīdamajam verdiktam nodeva Mirons Janovičs Fjodorovs, ir kas pilnīgi nebijis tai makrovidei, kurā savu mūziku rada pats mākslinieks, un būs ļoti grūti to klasificēt kā citādi kā vienīgi par inovāciju krievu repa žanrā. Nekas tāds vēl nav mēģināts, „ГОРГОРОД” īsti nav, ar ko salīdzināt.

Protams, šī nav pirmā reize, kad kāds uzraksta konceptuālu mūzikas albumu, jā, tā pat nav pirmā reize, kad kāds uzraksta konceptuālu repa albumu, bet krievvalodīgo repā tas ir vēl kas nebijis. Man kā cilvēkam, kuram patīk reizēm aizčāpot līdz bibliotēkai, vienmēr ir aizraujoši uziet interesantas atsauces uz grāmatām, kuras esmu lasījis, tādēļ šāda tipa darbi man vienmēr būs tuvāki, aktuālāki par vienkāršu, ortodoksālu hiphopu. Tas var pat nebūt hiphops, varu to likt vienā maisā ar visu popmūziku. Nu nav man interesanti klausīties, kā cilvēks pavada savu brīvo laiku, par ballītēm vai nelaimīgu mīlestību. Nav nekāda izaicinājuma. Ko padarīsi — katram savs. Turpinot par šo konkrēto darbu, vēlētos apgalvot, ka pie lielas vēlešanās, tur var sazīmēt gan Orvelu, gan Haksliju, pat Edgaru Alanu Po, ja esiet pietiekami paranoisks.

Ja neskaita darba idejisko saturu, tad vēl uzmanību jāpievērš tā tehniskajai pusei. Šis ir lauciņš, ar kuru Mironam nekad nav bijušas problēmas. Interesanti, ka tieši dziesmu tehniskajam izpildījumam tik daudz uzmanības nemaz netiek pievērsts. Laikam jau visi ir pieraduši pie Oxxxy paša augsti uzstādītās latiņas, tādēļ tas vairs netiek apspriests. Es gan atzīmēšu — man patika rīmju struktūra, tomēr jāsaka gan, ka darbs nebija bagāts ar ārkārtīgi pārdomātiem, asprātīgiem pančlainiem, laikam kopējā albuma aura to nepieļāva. Vēl viena lieta, kas atbaidīs gados jaunākos klausītājus, ir kopējā noskaņa, kas caurstrāvo darbu no pirmās līdz pēdējai dziesmai. Nepārprotiet, tur ir enerģija, aura, iņ-jan, dao vai sauciet to, kā vēlaties, bet tā ir tāda tumša, sērīga, melanholiski liega enerģija. Tas mani, protams, ļoti uzrunā. Tomēr vidusmēra klausītājs vēlas tikt izklaidēts, grib griezties uz deju grīdas, aizmirst par savām likstām. Diemžēl tas ir tas, ko šis albums jums nesniegs.

Neviena no dziesmām nebūs singls, kas iekaros radio topus, darbs ir viens veselums, tas ir atoms. Neaizmirsīsim, ka par šo enerģiju ir jāpasakas darba kopautoram — māksliniekam Porchy, kas bija atbildīgs par gandrīz visiem bītiem. Manuprāt, labi izdevās.

Noslēgumā vēlētos teikt, ka man pat ir prieks, ka albums izdevies šāds, pareizāk sakot — ka reakcija uz to ir tik neviendabīga. Citēšu to pašu Seneku:

«Mutvārdu daiļradei nekas nav tik vulgārs, kā pūļa atzinība».

Būtībā ar to ir gribēts pateikt, ka tas ir trauksmes zvaniņš māksliniekam, ja viņa darbi patīk pārāk daudz cilvēkiem. Jo pūlis ir vienkāršs, piezemēts. Neviens sevi cienošs indivīds nealkst pēc plebejiskas atzinības, tā ir primitīva un netīra. Es domāju, ka, pateicoties šim darbam, Mirons būs spiests šķirties no daļas no saviem klausītājiem. Man šis albums ļoti patīk, tas vedina uz pārdomām par indivīda attiecībām ar varas orgāniem, par atbildību sevis paša priekšā, par mīlestības un iedvesmas nozīmi radīšanas procesā, par dažādu pārvaldes formu atbilstību mūsu ekspektācijām, par filosofiju kopumā. Par literatūru. Nenoturēšos to šeit nepieminot — viens no maniem elkiem reiz nodefinēja visu Odisejas ideju vienā teikumā:

«Tas ir stāsts par to, ko mēs (vīrieši) esam gatavi darīt sieviešu dēļ».

Tad nu arī es vēlētos nozagt mazliet no šīs oriģinālās cilvēka domas. Uz ko visu mūs var pamudināt sievietes? Par ko ir runa? Lai to noskaidrotu, jums būs jānoklausās „ГОРГОРОД”. Galu galā tomēr esmu spiests atzīt, ka šis nav tas albums, kuru es dzīšu uz apli savā mūzikas atskaņotājā. Nekas, nedomāju, ka tas tika radīts, lai pildītu tikai šādu funkciju.

[tinteszobs]

Augša — Troksnis no bēniņiem (Abras recenzija)

Pirms pāris nedēļām, šī gada oktobrī tika izlaists viens no LVHH scēnas pēdējo gadu gaidītākajiem albumiem, Augša – Troksnis no bēniņiem. Albumā par saturu atbildējuši četri grupas dalībnieki (Rihards, Ruslans, Vilnis, Andrejs), par mūziku parūpējušies vairāki bītmeikeri, bet visvairāk dzirdam brāļu Kolmaņu mīnusus. Kā vienīgais viesmākslinieks pieaicināts DJ Monsta, kura skrečus dzirdam trijos skaņdarbos – Uz promenādi, Troksnis no Bēniņiem un Paliekam pie Sava. Mūzika ierakstīta un apstrādāta studijā pie Jāņa Šmēdiņa (Fakta).

Albums tiek uzsākts ar skaņdarbu Uz promenādi, kur, likumsakarīgi, dziesmas video versijā iemūžināta Jelgavas promenāde. Dziesmas pirmās četrdesmit sekundes ļauj klausītājam ieskrieties un sagatavoties - no sākuma tiek uzburta noskaņa , un tikai pēc tam seko rečitatīvs.

Saturiski dziesma attēlo dažādus Jelgavas skatus no katra džeka unikālā redzespunkta. Skices ir pietiekami vizuālas. Klausoties iespējams uzreiz iztēloties Jelgavas ainas - gan promenādi, gan baznīcu, gan pieminētās tantītes pie pilsētas pasāžas. Bet ti cu, ka man šeit arī palīdz paša pieredze un vairāki dzīves pavadītie gadi Jelgavā.

Dziesmas piedziedājums vēsta par satikšanos:

«mūsu kartē ir punkts iezīmēts ar sarkanu krustu satiekas tur Augša Štrūze, Andrejs, Vilnis un Rusja plus savienojas atkal visas četras debespuses mūsu skaņa nāk līdz, aiz mums ielas paliek klusas»

Satikšanās tematika labi atbilst dziesmas saturam, jo Promenāde bija arī viens no Augšas pirmajiem kopā ierakstītajiem trekiem.

Starp citu, ielūkojoties tekstā rūpīgāk, iespējams manīt arī to, ka katrs pants simbolizē citu gadalaiku. Bet tamlīdzīgu analīzi atstāšu vietnei genius.com (kur pavisam nesen tika ievietots arī Troksnis no Bēniņiem).

Kā nākamā dziesma seko Betona džungļi, kas pilsētu ataino nu jau citādākā gaismā. Varētu sacīt, ka promenāde ir kā sava veida fasāde, kamēr Betona džungļos tiek apcilāti pilsētas bīstamie apstākļi. Dzirdam rindas par cilvēku neglābjamo tieksmi kost citiem un melot, medniekiem un vietām, no kurām naktī labāk izvairīties.

Protams – šī nav ne pirmā, ne pēdējā dziesma, kas pilsētvidi salīdzina ar betona džungļiem. (Sveiciens no Alicia Keys. #baiteri)

Atceros, ka šo dziesmu spēcīgi sajutu Ritmā un Plūsmā, kur, dzirdot piedziedājumu un vērojot pūļa reakciju, tik tiešām parādījās sajūta, ka mēs visi veidojam īpatnēju zvērudārzu.

Vēl jāatzīmē Rusjas frāze – Tu pat neieklausies, bet jau piekrīti – kuru nedzirdēju festivālā, bet gan tikai klausoties Betonu Soundcloud'ā. Atceros, brīdī, kad izdzirdēju šo frāzi, es pamainīju savas domas par grupu un sāku iedziļināties tās saturā.

Būris ir sava veida turpinājums Betona džungļiem. Ja Betona džungļi ir par mūsu ierobežotību fiziskā vidē, tad Būris ir par to, kas mūs savažo prātā.

«darba ļaužu masa, kas ik dienas garām slīd ķipa brīva sirdī, bet prātā cieši sagūstīta»

Albuma noklausīšanās pasākumā Ūsās, kas notika šī gada 24. oktobrī, šī dziesma uzsākās ar citātu no Anša Epnera filmas Būris, kas veidota uz Alberta Bela romāna Būris motīviem. Laikam jau nebiju vienīgais, kam savulaik Bela Būris bija iekļauts obligātajā vidusskolas literatūras sarakstā.

Tālāk seko Lāčplēsis, kas skanējuma ziņā manāmi izlec uz iepriekšējo dziesmu fona. Saturiski dziesma līdzinās iepriekšējām divām un neko jaunu nepienes. Ja Betonā un Būrī tematika ir skaidra, tad Lāčplēsī visi četri panti šķiet nekonkrēti, bez noteikta vēstījuma un nepabeigti.

Piedziedājums gan ir zīmīgs un ieskicē virzību uz to, ko saucu par albuma otro daļu – sevis sakārtošanu.

«atbildes nezinās tie, kuri ir akli atbildēt spēsi tikai tu pats ar saviem vārdiem par saviem vārdiem noslēgts aplis atver acis, atver acis, atver acis»

Nākamā dziesma Bēgu vēsta par to, kā katrs grupas dalībnieks apzināti vai neapzināti izvēlas bēgt prom no sevis.

Emocionāli spēcīgi izpildīta dziesma no visu četru puses. Pa vidu bēgšanas aprakstiem var atrast arī pa kādam secinājumam:

«nekas cits kā paša prāts tev nedāvās balvu pat metālā kalti pakti dzēsīsies ar laiku»

Lai arī kā mēs to izvēlētos neatzīt un spēlēt dažādas spēles tam apkārt, principā mūs no laimes tur tikai viens solis paša prātā.

Zīmīga šeit ir arī Rusjas pēdējā frāze:

«viss te tiek pa plauktiņiem sakārtots»

Šī frāze un turpmākā pussekunde klusuma iezīmē pāreju no albuma pirmās uz otro daļu. Ar pirmo daļu domāju pirmās piecas dziesmas, kurās tiek konstatēta gan ārējā, gan iekšējā vide un apstākļi, bet ar otro – nākamās četras dziesmas (līdz Savāc Sevi), kurās manām vēlmi un centienus mainīt, sakārtot sevi.

Albuma otrā daļa tiek uzsākta ar Troksnis no bēniņiem – pozitīvu, enerģisku dziesmu ar sava tusa noskaņu.

Šo dziesmu noteikti var dēvēt kā albuma tituldziesmu. Bēniņi, kas iemūžināti gan dziesmas vizualizācijā, gan albuma vāciņā, ilgu laiku kalpoja par Augšas galveno satikšanās vietu un vietu, kur tapuši albuma teksti. Turklāt, bēniņi spēlējuši nozīmīgu lomu arī grupas nosaukuma tapšanā:

«Augša tas nav stāvoklis, tas ir vietas apzīmējums koka trepes, zemi griesti nevis sabiedrības krējums»

Saturiski, dziesmā tiek aprakstīta pieredze un sajūtas, ko Augšai sniedz sanākšana kopā un repošana bēniņos.

«miķis iekšā, durvis ciešāk, repo biežāk, ausīs griežas enerģētika no bēniņiem manā galvā spiežas»

Atļaušos īpaši atzīmēt vēl vienu frāzi no Trokšņa:

«tu esi labāks? pierādi šīs kultūras labā»

Šādas frāzes ir prieks dzirdēt. Tas liecina, ka džekiem prāts ir īstajā vietā – tā vietā, lai kāds cits reperis plātītos, ka ir spējīgāks par Augšu, Rusja aicina viņam to pierādīt ar saviem darbiem, tādējādi virzot uz priekšu kultūru.

Turpinām ar Paliekam pie sava.

Ārpus konteksta šo dziesmu ir viegli uztvert kā parastu reprezenta tipa dziesmu par došanos uz priekšu, taču, dzirdot iepriekšējās dziesmas, top skaidrs, kāpēc šādai dziesmai albumā jābūt. Paliekam pie sava ir pretošanās tai enerģijai un nomācošajai noskaņai, ko manījām albuma pirmajā daļā.

«gribi, lai peldam pa straumi mēs esam, kur straumes nav mums ir sava tēma galvā un mēs paliekam pie sava»

Nereti mēdzam manīt cilvēkus ar lieliem plāniem un radošiem projektiem, kas, gadiem ritot, tā arī nekad netiek īstenoti un tiek nolemti aizmirstībai.

Savukārt Augša ir izvēlējušies palikt pie sava un novest savus darbus līdz gatavam rezultātam, par spīti apkārtējām norisēm un apstākļiem.

«diezgan daudz laika veltīts, lai saprastu kas vērtīgs bez blēdības, albums radies bēniņos bez ērtības»

Bēniņos ar ļoti zemo jumtu un saspiestības sajūtu pāris reizes sanāca paviesoties arī man. Jāpiekrīt, ka to noteikti nevarētu saukt par vietu, kur uzsvars būtu uz ērtībām. Pieļauju, ka tieši tāpēc tur ir bijis iespējams rakstīt, augt un neieslīgt pašapmierinātībā.

Lai arī kāda būtu pārliecība, agri vai vēlu uznāk šaubas, kuras tiek apcilātas Beztolkā.

Dziesma, kurā manām, kā caur rakstīto tekstu rakstītājam iespējams labāk izprast un virzīt pašam sevi.

«tā ir izkopta maģija, ko jāprot vadīt jo ar spējām baigi viegli apkārt būvēt kastīti nākas sevi bakstīt, lai sāku vairāk rakstīt jo man liktenis sakrīt, ar to ko lieku uz papīra»

Šajā dziesmā mani visvairāk uzrunāja Andreja pants, kas varbūt nav sarīmēts īpaši sarežģīti, taču sevī ietver smagu pārdzīvojumu. Klausoties šo pantu tiek uzdzīta bezspēcības sajūta:

«besī bezjēdzīgi vieniem kara laukā karot ja ir paredzēta nāve tekstiem kārtīs taro»

Dziesmai ir arī zīmīga vizualizācija (kas uzņemta no iepriekšminēto bēniņu iekšpuses), dzīve nereti šķiet bezjēdzīga brīžos, kad mēs sašaurinām savu skatienu un izvēlamies nelūkoties plašāk. Taču kopējais skatiens uz šaubām nav pesimistisks, Augša izvēlas turpināt un palikt pie sava:

«kad pārcilājot domas tās tiek sakārtotas kad nolaižas man rokas, vienalga daru to kas bezjēdzīgs šķiet, prāts uz augšu tiecas manai dziesmai manā sirdī vienmēr būs vieta»

Savāc sevi.

Laba dziesma treniņam vai skrējienam, motivācija ausīs. Piedziedājums atsauc atmiņā albuma pirmo daļu. Neizvēloties sevi savākt, mēs sevi atstājam, citu spēku, cilvēku, būru un likteņa varā:

«savāc sevi es saku savāc sevi ja tu to nedarīsi kāds savāks tevi»

Lai gan motivējošās dziesmas LVHH scēnā ir pārpārēm, tikai dažas tiek izpildītas ar attiecīgu pārliecību un neskan pēc vāju cāļu izsaucieniem. Jāatzīst, ka tieši spēcīgais un pārliecinošais izpildījums ir padarījis šo par vienu no maniem mīļākajiem albuma skaņdarbiem.

Nākamās divas dziesmas es uztveru kā albuma trešo daļu, kurās tiek tieši komunicēts ar citiem scēnas pārstāvjiem – klausītājiem un izpildītājiem.

Padod mūziku ir Augšas saziņa ar klausītājiem, aicinājums mūziku padot tālāk - gan pantos, gan piedziedājumā, gan tiltā:

«tā jau liekas, ka pa tukšo te runājam padod mūziku un pierādi, ka tā nav te pieņem kasetes un diskus, vai tu dzirdi mūs padod mūziku, kurā ritms plūst»

Domāju, ka dažam labam lasītājam beidzot kļūs interesanti, jo pa vidu daudzajām dziesmām, kas mani uzrunā, šī ir dziesma, kuras saturam un mērķim es nepiekrītu.

Vai tas, ka kādam skaņdarbam nav pieci tūkstoši vai vairāk skatījumu nozīmē to, ka tas nav sadzirdēts? Šaubos. Uzskatu, ka svarīgāka par mūzikas padošanu ir ieklausīšanās tajā.

Vietējā repa scēnā (un ne tikai) jau tā pietiek paviršu klausītāju, kas nepievērš ne mazāko uzmanību saturam, bet tikai skanējumam. Un aicinājums padot mūziku, nepieminot iedziļināšanos, šādus klausītājus tikai pavairos.

Bet laikam jau šīs tēmas sakarā abas puses paliks pie sava.

Kamēr Padod mūziku bija komunikācija ar klausītājiem, Paldies ir vērsta uz citiem LV repa izpildītājiem.

Dzirdam atsauci uz festivālu Ritms un Plūsma (kas, kā grupas dalībnieki atzinuši, kalpojis par stūrakmeni Augšas izveidē), kā arī pateicību cilvēkiem, kas ar saviem darbiem ir virzījuši scēnu uz priekšu. Iesaku jums salīdzināt šo “paldies” ar Ex Gustavo samocītā smaida pateicības dziesmu. Manuprāt, Paldies ir labs piemērs tam, ka pateicībās var iztikt bez mākslīgas uzpūstības un steriluma. Dziesmā manām gan atsauces uz dažādiem LV repa albumiem, gan izpildītājiem, gan atsevišķiem skaņdarbiem. Geniusā jau čum un mudž no anotācijām Viļņa pantam, kurā šīs atsauces var manīt visvairāk.

«ja mums kaut ko sniedz, sakām – paldies ja tev dāvā dziesmu, saki – paldies ja dari tādu pašu lietu, sakām – paldies saknēm trūkst lietus – paldies, paldies»

Prieks manīt, ka Augša apzinās, kādi darbi veikti pirms viņiem un izrāda cieņu saknēm, par kurām dažreiz šķiet, ka tās jau nogrimušas aizmirstībā.

Albums noslēdzas ar dziesmu Cikls, ko uztveru kā albuma bonustreku, jo gan rokraksts, gan skanējums un saturs pietiekami atšķiras no visiem iepriekšējiem skaņdarbiem. Šķiet, ka Cikls varētu būt tās pārdomas, kuras katrs džeks apzināti vai neapzināti ir guvis savā ceļā un tad tās aprakstījis.

Mans Cikla mīļākais pants nāk no Riharda, to lasot un klausoties, ļoti labi iespējams atkāpties no tā sīkuma, ko mēdz dēvēt par cilvēka dzīvi:

«katrs aplis ap sauli pieskaita man gadu klāt prāts, kauli un āda ir manas dzīves kalendārs cik tālu tas stiepsies, man nav ne jausmas vai savienosies posmi, kad piedzimšu no jauna»

Varētu sacīt, ka arī ar šo albumu grupa ir izgājusi cauri sava veida ciklam. Tad nu jālūko, kur vedīs nākamais. Kaut arī, pēc otrā dziesmas piedziedājuma šķiet, ka grupas dalībnieki ir apņēmušies izlauzties no cikla padarīšanas:

«viss iet uz riņķi, ir laiks pretim stāties ceļš ved uz augšu un nekad neapstāsies bailes manī ar laiku izzudīs mūsu dzīves kā ceļš bezgalīgs»

Lai vai kā, Cikls rada pabeigta ceļojuma sajūtu. Un tik tiešām, salīdzinot pirmo un pēdējo dziesmu, grūti iztēloties, ka tā rezultēsies šādi.

Tad nu pāris vārdi par pašu albumu kopumā.

Jāsaka, saturiski albums ir tapis neapzināti tematisks. Albuma dziesmas ir tapušas līdzīgā secībā kā tās sakārtotas, un tas arī ir manāms. Darbs neizskatās pēc neveiklas kolāžas vai lipināšanas kopā, bet gan pēc pakāpeniskiem otas triepieniem.

Albuma stāsts vēsta par Augšas virzīšanos uz priekšu, sākot no ārēja haosa, virzoties uz iekšēju sakārtotību, ar cerību un vēlmi sakārtot arī apkārtējo vidi. Tas ir piedzīvojums, gan klausītājam, gan Augšai kā grupai un tās atsevišķajiem dalībniekiem. Dziesmas ir par vienu tematiku, taču katrs grupas dalībnieks manāmi visvairāk pievērsies tam, kas aktuāls ir tieši viņam. Līdz ar ko, Troksni no bēniņiem var tvert kā darbu, kas sevī ietver četrus albumus – katram izpildītājam savu. To labi iespējams manīt, lūkojot kā stāsts progresē, caur katra džeka solo pantiem. Ceļš ir bijis viens, bet ceļojumi četri, un līdzi paņemamās atziņas katrs sev ir paņēmis citas.

Tehniski dzirdam, ka Augša laiku pa laikam pieturās pie savulaik PKI kultivētajām divvārdu atskaņām. Taču ir arī izņēmumi. Albumā ir maz tā saucamo fišku, un man ir prieks par uzdrošināšanos atkāpties no šīs LV repa scēnā jau ļoti iesakņojušās tradīcijas. Jāatzīst, ka pārmērīga spēlēšanās ar fiškām man atgādina sākumskolu. Nepārprotiet, es neuztveru šo elementu kā kaut ko, kas jāiznīdē. Varētu sacīt tā — fiška ir laba piedeva dziesmai un ar to iespējams darbu izpušķot, taču bez tās pamatā var iztikt. Un Troksnis no Bēniņiem to ir pierādījis.

Sen nebiju redzējis tik smagi ieguldītu darbu ārpus muzikālā lauciņa – pie albuma vizuālās kvalitātes, bukletiem un materiāla ārpus pašām dziesmām. Sākot ar askētiski nofilmētajām vizualizācijām līdz bilžu bukletiem un bildēm sociālajos tīklos, albuma vizuālā pārdomātība ir pavērusi tam ļoti plašu dimensiju. Šeit īpaši jāuzslavē Emīls Kālis, kurš albumam ir darbojies līdzi ar lielu atdevi un ieguldījis daudz darba un uzmanības, neatstājot vietu paviršībām. Ja kāds no jums nav manījis albuma vizualizācijas, aicinu noklausīties Troksni grupas Youtube kanālā.

Šis albums labi parāda, ka, ja vēlamies, lai crafts virzās uz priekšu, tad nepieciešams piesaistīt arvien vairāk džekus, kas varbūt paši nerepo, bet ir iekšā repā, to saprot un ir gatavi atbalstīt scēnas pārstāvjus.

Gala Rezumē.

Ja skatāmies uz albumu caur kritiskāku aci, varētu sacīt, ka tas nav ne revolucionārs, ne kas ārkārtīgi jauns un unikāls. Tāpat manāms, ka džekiem vēl ir pie kā strādāt – vietām bez teksta bukleta ir grūti uztvert sakāmo, kā arī brīžiem ir grūti manīt pantu saturīgumu un kopējo lirisko kvalitāti. Taču, kopumā sacīšu, ka albums ir izdevusies debija un spēcīgs pirmais solis grupai Augša, kuras dalībnieki ir pieteikuši sevi kā pietiekami nopietnus izpildītājus, no kuriem, visticamāk dzirdēsim dziesmas arī turpmāk.

[tinteszobs]

Viespublikācija: Recenzija — Velniem.lv (Abra)

Vēl viena lieliska viespublikācija no Abras, kas tapusi kāda pavisam nesen apmeklēta koncerta iespaidā. Koncertā biju arī es un vairāk sajūsminājos, ka tovakar pirmo un pēc tam arī otro reizi mūžā dzirdēju dziesmu “Sniegavīrs” dzīvajā. Abra tikmēr šī koncerta iespaidā uzrakstījis kaut ko, ko mums noteikti vajadzēja ielikt Tinteszobā.

Šī publikācija ir par Žaka un Armanda albumu “Velniem.lv”, kurš pie klausītājiem nonāca nu jau pirms desmit gadiem. Abra uz šo ierakstu paskatās analītiskāk, nekā pierasts, bet tieši tik skrupulozi, lai tas būtu interesanti jums. Tāpat te atradīsiet arī linku uz albuma dziesmu tekstiem vietnē genius.com, kurā variet padalīties ar savām interpretācijām par dziesmu rindām.

Ak, jā, un, ja pareizi atceros nesen dzirdēto raidījumā “Pierasti ieraksti”, tad, ja Armandu tuvākā vai tālākā laikā neredzēsim Saeimā, tur ieviešot savu kārtību, iespējams, varam gaidīt viņu atpakaļ mūzikā.

Tagad — vārds Abram:

Kā jau liela daļa no jums zina, Žakam no S’T’A nesen iznāca EP ar nosaukumu “Kā uzņemt selfijus korumpētā austrumeiropas pilsētā”. Tam par godu tika arī aizvadīts koncerts Nabaklabā ar izpildītājiem WX (agrāk zināmu kā Wiesturz) un Armandu kā īpašajiem viesiem.

Žaka uzstāšanās kopā ar Armandu, izpildot “Negācijas”, atgādināja man par tāda albuma kā “Velniem.lv” eksistenci.

Pēcāk, internetā meklēdams, nevarēju atrast nevienu saitu, kurā būtu šī albuma teksti. Izvēlējos pārrakstīt tekstus, dodot iespēju arī brīvai analīzei. Neesmu cilvēks, kurš repam seko no n-tajiem gadiem, tāpēc šī bija mana pirmā pieredze ar “Velniem.lv” albumu no a līdz z. Agrāk ir gadījies šo to no albuma dzirdēt, bet visu vienuviet un secībā noklausījos vien pirms pāris nedēļām. Tad nu, lūk, piedāvāšu savas pārdomas par atsevišķiem trekiem kā arī dekādi nodzīvojušo albumu kopumā.

Negācijas

Mani uzrunāja Žaka pirmais pants, kurā jau pirmā četrrinde ir trāpīga:

Šī mūzika tiešām varēja būt kaut kas vairāk Nevis kad pa tukšo no skatuves kāds klaigā Principā viņš vervelēt var pilnīgi jebko Galvenais ir izrāde, kas visus ielīksmo

Četrrinde, kura ir lielāka par vairāku citu reperu dziesmām. Kritika par fenomenu, kuru bieži manām džemos un koncertos — uzmanības nepievēršana saturam.

Šādos koncertos nereti māc sajūta, ka pats galvenais ir tikai pāris labi pančlaini un tas, lai repa rečitējums izklausītos labi.

Pēcāk Žaks, viņam raksturīgi, atgriežas pie politiskās tēmas. Kritiķi varētu sacīt, ka viņš nepiedāvā risinājumu. Tam var piekrist, taču no otras puses, varbūt šādas mūzikas uzdevums ir nevis piedāvāt atbildes, bet gan izraisīt jautājumus.

Tikmēr Armands parodē valdošu politiķi, pirmajā daļā “pielaizoties” tautai, taču beigās atklājot savu patieso seju. Arī intro uzrunu prezidentei var ieskaitīt kā tādu pašu pielaizīšanos, kurā būtībā netiek pateikts nekas konstruktīvs.

Noslēgumā izskan kritika pret sociālajiem tīkliem. Temats, kurš ticis apspēlēts arī paša albuma nosaukumā (Velniem.lv ir Draugiem.lv interpretācija).

Interesanti gan, ka šī ir gandrīz vienīgā vieta albumā, kurā kaut kas tiek bilsts par sociālajiem tīkliem. Līdz ar to var secināt, ka nosaukums “Velniem.lv” nav tik ļoti vērsts uz pašu portālu padarīšanu, bet gan drīzāk par atsevišķām cilvēku un sabiedrības iezīmēm.

Gudrais

Armanda parodija par tipisko “sabiedrības krējuma” pārstāvi Latvijā. Cilvēku, kurš savus priekšmetus izrāda kā trofejas, kas dāvā viņam augstāko godu. Pat pret savu meitu viņš izturas līdzīgā manierē:

Lūk mana meita Žanna, viņai piecpadsmit Baigā Prāta Vētras fane jau gadus divpadsmit

Nerunāsim par to, ka bērns triju gadu vecumā īsti līdz galam nesaprot to, ko viņam mēģina pielipināt vecāki. Bet statusa apsēsti cilvēki bieži mēģina savu bērnu padarīt krutāku par kaimiņa vai paziņas sīci… Diezgan muļķīga tā visa padarīšana.

Jāsaka, Armandam meistarīgi izdodas attēlot pamuļķus. Tā iesmiešanās, pirms viņš pasaka “Gudrais”, ir tiešs trāpījums naglai uz galvas. Protams, visiem skaidrs, kas par “Gudro” šis tēls ir.

Tikmēr Žaks apraksta “dzeltenās preses fenomenu” — apsēstību ar citu cilvēku (pārsvarā mākslīgi uzpūstu slavenību) dzīves norisēm. Nekad neesmu spējis saprast šādu ņemšanos pa tukšo. Grūti saprast, kas par motivāciju tik daudziem liek šādi tenkot, klačoties un pastāvīgi par to visu uzbudināties un tīksmināties.

Laikam jau jāpiekrīt Žaka sacītajam:

Varbūt daudziem tas dod sajūtu, ka viņi arī ir šai spēlē Ka viņi nav tikai putekļi rijā vai smēdē

Pats tādus dzeltenās preses žurnālus, šķiet, nekad neesmu atvēris vaļā. Un neplānoju. Blatvijai

“Blatvijai” ir tā laika pastāvošo situāciju aprakstošs treks, tiesa — no vienas medaļas puses.

Žaks gānās par valdībā ievēlētu kliķi, apkārt dzerošiem paziņām, un kritizē “pozitīvo” (lasīt- supertoleranto) domāšanu.

Žēl gan, ka vairāk netika apspēlēta tieši “Blatvija” no blata puses. Viena nozīme (dabūt x par blatu) ir iztirzāta, taču izpaliek cita (blatot). Piemēram, aprakstot to pīļu dīķa sajūtu, kura nereti sāk uzplaiksnīt pirms (un kādu laiku pēc) dziesmu svētkiem un līdzīgiem pasākumiem.

Vai “Blatvija” albumam saturiski pienesa ko jaunu pie galda? Manuprāt, nē, un bez šīs dziesmas albumā mierīgi varēja iztikt. Varbūt, ja Armands būtu pievienojies ar pantu, iznākums būtu bijis veiksmīgāks.

Pilsonis

Šeit Armands attēlo džeku, kam itin viss, ko piedāvā mediji, ir kā gardākais ēdiens un svētākā patiesība.

Tāda satīra par vidējo latvieti, kas, lai arī nav pārāk populārs temats LV repā, tomēr arī šad tad pavīd (kā līdzīgus darbus var nosaukt Alexxa Dynamo “Vidējais Latvietis” un bū-š — “Uzmini nu!”):

Lai nu kā, mūsu televīzijai cepuri nost! Tik neatkarīga, tik interesanti, ka gribās pirkstos kost! Tās reklāmas, zin’, dažreiz no smiekliem var pārplīst Ar humoriņu, ar seksiņu, super, jāatzīst!

Es arī nereti esmu domājis, kuri ir tie čaļi, kas varētu ierēkt un būt starā par tām “nereāli smieklīgajām” reklāmām ar to “superīgo seksiņu”. Zini, man prātā nāk arī līdzīgs tēls Armanda attēlotajam. Prasmīgi viņš izmanto arī to dungošanu pa vidu, kas liek pret tēlu izjust mazu nicinājuma sajūtu. Nu tāds plānprātiņš.

Īsumā, laba satīra par vidējo Latvijas pilsoni, populāro vēlēšanu retoriku (obligāti jābalso, ja ne, tad “sliktā partija” saņem lielāku atbalstu) un televīzijas industriju.

Augļu dārzs

Armands, kā jau parasti, iejuties kādā tēlā. Šoreiz tas ir kādas reliģiskās pārliecības mācītājs, kurš sludina tā Kunga jeb “Armanda” patiesību.

Darbs, kurš man vislabāk saglabāsies atmiņā vizuāli. Muzikālais pavadījums, trakie izsaucieni un viss pārējais iemet dziļi tādā kā sektas sajūtā. Armanda attēlotājs-mācītājs brīžiem izklausās kā jucis, ne? Taču ļaujiet man vaicāt, vai nav mazliet jukusi arī viena čaļa vārda uzdošana par savu kungu un pavēlnieku? Katrs klausītājs var pamēģināt dziesmas tekstā nomainīt vārdu Armands uz citu, biežāk lietotu vārdu, attiecīgajā kontekstā un tad jau izvērtēt, kā viņam pašam šķiet. Tas tā, viela pārdomām.

Šis ir viens no interesantākajiem darbiem formāta ziņā.

Jāsaka, Armands ir viens no tiem čaļiem, kurš neieturas konkrētos rāmjos. Šinī darbā viņa izpildījumā nav ne smakas no pierastā repa, taču albumā šī dziesma iederas adekvāti un neizlec ārā. Vispār reti kuram reperim var manīt līdzīgu pieeju, pagaidām liela daļa džeku ir ļoti pieķērušies PKI kultivētajās divvārdu atskaņās. Kas nav slikti, ja vien no tā nesāk stipri ciest citi repa aspekti (saturs, intonācijas, adlibi, noskaņas radīšana u.c).

150

Simt piecdesmit, vai precīzāk, “simt piecdesmit plus komunālie” apraksta dzīvokļa meklēšanas procesu. Iespējams, šeit ir arī spēle ar nosaukumu, jo dziesmas nosaukumā komunālie netiek pieminēti. Līdzīgi, kā bieži gadās manīt dzīvokļu īres sludinājumos.

Dziesmas otrajā daļā izskan komentārs par trauksmaino laiku:

Vai nezinat, cik trauksmains šis laiks ir priekš visiem mums? Mājokļa jautājums, mājokļa jautājums.

Tas liek aizdomāties. Ja šādi ir bijis gan pirms desmit gadiem, gan tagad, tad noteikti pēc desmit un divdesmit gadiem arī nekas nemainīsies. Ja ne vien uz vēl trauksmaināku pusi.

Verga sapnis

Dziesmas Izmantotais teksts ir atdzeja no 19. gadsimta amerikāņu dzejnieka Henrija Longfello (Henry Longfellow) dzejoļa ar tādu pašu nosaukumu (Slave’s dream). Un, lai gan pētījumi ir norādījuši, ka valoda visvairāk tiek bagātināta literāri tieši caur atdzeju (pēc tam sekojot oriģināldzejai un oriģinālprozai), mani šis žarns īpaši nepiesaista. Ja vien ir iespēja un māka, tad izvēlos uztvert literatūru oriģinālvalodā, jo tulkojumā mēdz pazust dažādas nianses. Ja kādam ir līdzīgi, tad šeit ievietoju oriģinālo dzejoli.

Saturam līdz ar to nepieskāršos, jo šim dzejolim jau ir daudzas recenzijas no dažādiem kritiķiem.

Skaņas ziņā šai dziesmai nespēju līdz galam sadzirdēt vārdus, un ja skaņu celiņi būtu saregulēti lai izceltu vokālu, man droši vien šis darbs būtu uzrunājis vairāk.

Asnāts

Noskaidroju, ka kaut ko no šī albuma esmu klausījies aktīvi jau no bērna kājas. Nu, vismaz šo dziesmu, beidzot uzzinādams, no kurienes “tas prikols par Asnātu” nāk. Atceros, ka skolā pa starpbrīžiem džeki šo mēdza atskaņot laiku pa laikam.

Pati dziesma ir parodija par agrāk populāro TV3 šovu “Iepazīsties, mani vecāki!”, kas, savukārt, ir kopējis lielāko daļu idejas no 2000. gada Holivudas komēdijas Meet the Parents (latv. “Iepazīsties, mani vecāki”). Dziesma pildīta ar vienkāršu humoru un atgādina tādu “Savādi Gan” skitu.

Šeit nekādu apskaidrību vai atklājumus nemeklēt, diža satura nav. Ierēciens.

Humora gaume katram sava, bet atceros, sākumskolā šī parodija man patika.

Ironija

Manuprāt, pirmais pants šajā dziesmā ir vājākais pants no visa albuma. Izteikšu minējumu, ka Armands šo pantu uzrakstīja pāris minūtēs, īsti neaizdomājoties par paša panta pamatdomu.

Taču otrais pants pat ļoti iet pie sirds, kur Armands parodē tos ezotēriskos jogas instruktora/mistiķa/dizednieka tipus. Labi sanācis par visām tām čakrām, ļaunajām acīm un aurām.

Šeit izskan arī interesanta frāze:

Ja vēlies, varu tevi arī uz laimi iekodēt.

Piedāvājums ar “Ja vēlies” ir ironisks, jo visi cilvēki tiecas pēc laimes (lai nu kāda tā kuram būtu).

Par piedziedājumiem — man tie Armanda izsaucieni vidū likās vāji, tādu stilu parasti mana džekiem, kas nupat tikai sākuši taisīt mūziku. Bet tas varbūt ir tikai mans aizpriedums, ej nu sazini.

Nav vietas

Šī ir atbilde tiem Žaka kritiķiem, kas saka, ka Žaks tikai sūdzās par pastāvošo iekārtu un nepiedāvā normālus, konstruktīvus variantus. Te nu būs.

… Tam, kurš uztraucas par dzimstības līmeni Vajadzētu apgādāt ar pārtiku ģimenes

… Vai vēl labāk, varbūt iedod viņiem darbu Par kuru var saņemt arī normālu algu

… Un kad visi būs šādā veidā apgādāti Tad arī domājiet, ko darīt tālāk

Šie paši kritiķi droši vien vēlētos atbildēt — “Nē, nu variantus viņš piedāvā. Taču tie nav konstruktīvi, vajag konkrētāk!”

Manuprāt, šeit runa ir par principu. Es no mākslinieka nemaz negaidu pārāko politiķa detalizēti izklāstīto jaunās ēras sociālpolitisko teoriju.

Visai dziesmai cauri vijas saspiestības un konkurences motīvs, un Žaks to prasmīgi apspēlē.

Interesanti apzināties šo pārpilnību un faktu, ka bez tevis vai manis, vai jebkura cita, pasaule var mierīgi iztikt, un tikai mūsu pašu ieguldītais darbs un uzņēmība spēj šeit kaut ko mainīt.

Nākotnes balss

Armands no nākotnes radiostacijas vēsta, kā būtu, ja seksuāli diskriminētās grupas kļūtu par normu un sāktu diskriminēt heteroseksuāļus, iesākot ar pagātni:

Tas notika sensenos laikos, Kad cilvēki vēl nevarēja precēties ar saviem mīļajiem dzīvniekiem, savām mīļajām aitām un kucēm, pat savā starpā nedrīkstēja laulāties vīrietis ar vīrieti un sieviete ar sievieti.

Iejusties tēlā viņš prot labi un, kamēr viņu nenodod teksts, tikmēr tiešām var noticēt, ka viņā mīt fanātisms par savu ideju. Viņš nebaidās arī izteikt remarkas par sev līdzīgi domājošiem:

Un tad šie nožēlojamie, konservatīvie neveiksminieki saprata, ka labāk pret normālajiem nevērsties.

Vispār manu, ka Armands savos darbos nereti pauž ļoti neērtu viedokli, nostājoties gan pret baznīcu, gan pret homoseksuāļiem.

Man beigas īsti neiecepīja, šķita pārāk primitīvas. Taču visu pārējo bija interesanti paklausīties.

Vienmēr tu

Manuprāt, izcili izdevies darbs, vienīgais darbs, kuram man lirikas nevajadzēja pārrakstīt pašam, jo šis teksts čum un mudž dažādās tekstu lapās, tam ir arī pāris kaverversijas YouTube’ā. Īsti nezinu pilno motivāciju aiz šī darba, bet pieņemšu, ka tas ir no sērijas “uztaisīsim jēlu mīlas dziesmu, redzēsim kā aizies”. Un aizgāja. Atceros, šis skanēja mūsu skolas pēdējā zvanā arī. Eh, romanķika!

Interesanti ir arī tas, kā šī dziesma sāka dzīvot savu autonomo dzīvi un pilnībā aizvirzījās prom no albuma. Ticu, ka 85% procentiem, kas šo dziesmu zina, nav ne jausmas, ka Armands arī repo.

Rezumē

Kopumā jāsaka, ka albumam ir labs saturiskais sniegums. Nesaku, ka visās vietās piekrītu tur paustajam. Nebūt ne. Lai arī ne pārāk dziļi, albums ietur pietiekami provokatīvu un domu izraisošu gaisotni. Cilvēks ar galvu uz pleciem no šī albuma spēs izvikt noderīgas atziņas.

Manīju līdzības Armandam ar stand-up komiķiem. Un ar stand-up es nedomāju Jāni Jarānu, bet gan džeku, kurš nebīstas parodēt un izsmiet, un ierunāties par tām lietām, ko mēs apkārt redzam, bet dažādu apsvērumu/iemeslu dēļ paši neizsakām.

Tehniskais sniegums, protams, nav no spēcīgākajiem. Ja Žaks šur tur mēģināja variēt ar flovu, tad Armands kā izmanto statisku formulu, tā izmanto.

Viss albums ietur tādu kopīgu sajūtu. Šeit dziesmas neiet lineārā secībā, bet drīzāk apraksta dažādus procesus vienā telpā.

Kopumā albums, manuprāt, ir izdevies un noteikti to varēs klausīties arī pēc desmit gadiem.

Kāds ir jūsu viedoklis par albumu? Varbūt jums ir kas sakāms par īpatnējo vāciņu, par bītiem vai ko citu (neseno koncertu, vai arī nesen aizvadīto sarunu iekš “Pierasti ieraksti”)?

Abra @ Twitter

[tinteszobs]

Vēstules no Teikas

Piedāvājam jums vēl vienu Tinteszoba viespublikāciju — sarunu ar vairāku ikonisku hiphopa ierakstu, saviesīgu pasākumu un dažādu ar pašmāju hiphopa projektiem saistītu projektu autoru (Tinteszobs ir viens no tiem), pazīstamu arī kā PKI kolektīva (un studijas) gubernatoru — Skuteli, tagad gan biežāk sauktu pilnajā vārdā (Arturs Skutelis).

Pagājušajā gadā Skutelis, par pārsteigumu daudziem, kas nebija lietas kursā par to, ko īsti Skutelis bija domājis ar publisko paziņojumu par "aiziešanu no LV repa", sadarbībā ar bītmeikeru monkeymusician izdeva pavisam jaunu studijas ierakstu ar nosaukumu "Pieturas un citi punkti". Šajā albumā Skutelis rečitē tekstus (runas) uz bīta (mūzikas), taču to dara hiphopam salīdzinoši neraksturīgā, miniatūrā veidolā, attālinoties no vairākām repmūzikai it kā raksturīgām, bet mākslai ne obligātām īpašībām. Skutelis pats nekādi mākslīgi nekultivēja šī ieraksta izplatību, ļaujot tam atrast savus klausītājus pašam. Par spīti šim solim, "Pieturas un citi punkti" tika nominēts ziņu portāla Tvnet lasītāju simpātiju balvai kā 2014. gada labākais pašmāju mūzikas ieraksts.

Abra: Ir pagājis vairāk nekā pusgads, kopš publicēji albumu “Pieturas un citi punkti”. Kā Tu šodien skaties uz paveikto?

Skutelis: Es tur neko negribētu mainīt. Es domāju, ka daiļradi, un ne tikai to, var sadalīt posmos “pirms” un “pēc”. Ir posms, kurā tu radi bez saprašanas, meklē, vadies pēc citu priekšstatiem. Stipri ietekmējams — tas tikai daļēji esi tu pats, tas drīzāk esi tu, kas pakārtots citam un citiem. Tā nav tava doma, bet atkārtošana. Bet, kad esi ticis skaidrībā — ko tu radi, kāpēc tu radi, kā tu radi —, pēc tā tavas daiļrades, manā gadījumā — skaņdarbu tekstu jeb runu, poētika ir pabeigta, ne tādā nozīmē, ka tā vairs nav attīstāma, bet tādā, ka tā vairs neļaujas ārējiem impulsiem, jaunākajām tendencēm, citu viedokļiem par pareizo. Tā ir kļuvusi patstāvīga, tā ir tava māksla. Tas būtu skaidrs, vai ne? Tad var radīt, un to vairs nespēj ietekmēt, piemēram, publikas “jā” vai “nē”. Jo tu esi ticis skaidrībā ar savas daiļrades iemesliem. Man šāds lūzums bija “Siltuma” ieraksta laikā, bet tajā vēl ir šis tas no agrākā, no centieniem radīt, tā teikt, labu iespaidu. Tagad es skaidri zinu, ka gribu radīt mākslu, kurai klausītājs aug līdzi, nevis radīt, kādam pakārtojoties, papildinot vispārpieņemtu paradigmu ar vēl vienu pareizu piemēru.

Abra: Es atceros, Knuts Skujenieks nesen pieminēja līdzīgu ideju, saistībā ar dzeju un laiku, kuru viņš bija pavadījis izsūtījumā. To, ka dzejniekam vislabāk ir radīt absolūti nesaistīti, neatkarīgi no citu viedokļiem, laika un ārējiem apstākļiem. Viņš šo ideju attīstīja līdz dzejoļu mešanai tādā kā „melnajā caurumā”, nezinot, kas ar radīto notiks tālāk, nedomājot par dzejoļu izplatīšanu un publicēšanu. Jāsaka, ka “Pieturām un citiem punktiem” arīdzan ir neierasts ceļš līdz klausītājam, pretstatā jaunākajām tendencēm. Kāpēc izvēlējies albumu izdot tieši šādā veidā, vienkārši to publicējot savā mājaslapā bez kāda komentāra, intervijām vai afišēšanas sociālajos tīklos?

Skutelis: Es negribu popularizēt savu mūziku. Tas būtībā viss. Lai darbi runā, nevis reklāma. Reklāma ir manipulācija, ar reklāmu jebko var pataisīt par to, kas tas nav. Manipulējams klausītājs nav mans draugs. Ja darbs ir vērtīgs — pamanīs, ja ne, tad bezvērtīgs ir laikmets šis, ne darbs. Bet ļoti var būt arī tā, ka darbs ir laikmetam šim niecīgs, ja vērtīgs nav. Tad redzēs. Es drusku ālējos, kā jūti.

Es apzinos, ka to ir gandrīz neiespējami izskaidrot kādam, kura vērtību sistēma būvēta uz tā, ka vajag nopelnīt iespējami daudz piķa un būt iespējami populārākam, vajag piesaistīt sev uzmanību.. — es! es! es! —, lai vairāk seko tviterī un apbrīno, un tādā garā. Mākslas vērtību rada labas reklāmas rezultāts? Pateicos, bet es ļoti labi jūtos viens.

Tu man noteikti jautāsi: “Kā?! Bet kādreiz!..” Jā. Nenoliedzu. Nekaunos. Es no tā izaugu.

Ja ir kāda paralēlā pasaule, kurā viss ir tieši tāpat, bet ar vienu izņēmumu — tur visi zina, saprot un klausās manu mūziku — diez vai tajā pasaulē es esmu laimīgāks. Bet es gribu domāt, ka tā ir labāka pasaule.

Abra: Un tomēr, Tu esi savu darbu publicējis. Tas ir viegli pieejams un lejupielādējams jebkuram interneta lietotājam. Kāpēc Tu to nenoglabā vien sev pašam?

Skutelis: Kamēr tas nav publicēts, to var labot, tātad tas nav pabeigts. Un pabeigt darbu man ir svarīgi.

Un vēl — saikne, tikai es neiejaucos tās regulēšanā. Tas ir, vai tevi kaut kas manās dziesmās iedvesmo vai nomāc — tā jau tikai tava lieta, tavs darbs un nopelns.

Es zinu, ka Tu reti uzrakstīto ieraksti, jo teksts neiztur paškritiku. Vai nav tā, ka uzrakstīto paturot vien sev, nenopublicētu, tas paliek tādā pusdzīvā stāvoklī – ne īsti pabeigts, ne neesošs?

Abra: Es atdalu ierakstīšanos un publicēšanos internetā no uzstāšanās klātienē, kur nenotiek laiku skaitīšana un pastāv tiešāka saite starp izpildītāju un klausītāju. Klātienē es esmu atvērtāks, lielākā daļa manu darbu eksistē džemos un koncertos. Ja pamanu kādu darbu, kam ir potenciāls pastāvēt arī ārpus džema vakariem, tad to ierakstu un publicēju.

Skutelis: Tas izklausās pēc hiphopa, kura vairāk nekur Latvijā nav.

Abra: Jāatzīst arī, ka es vēl pamanu spēcīgus ārējus noteicējus un citu pareizības kanonus savā izpausmē. Es vēl neesmu piedzīvojis to lūzumpunktu, kuru Tu pieminēji, skaidrība top tikai atsevišķos brīžos, un viss pārējais ir miglains.

Skutelis: To var teikt arī par dzīvi, pat piepūles pilnu — skaidrība top tikai atsevišķos brīžos, un viss pārējais ir miglains. Es to atcerēšos.

Abra: Tu pirmīt sacīji, ka esi ticis skaidrībā ar saviem daiļrades iemesliem. Kāpēc Tu radi un turpini radīt?

Skutelis: Pirmkārt, tāpēc, ka mūzika ir manas dzīves pieraksts. Ne tādā nozīmē, ka tikai daļa no pieredzes materializējas tekstā, nē, bet gan tādā, ka viss “es” iekļūst radītajā darbā. Var teikt, ka skaņdarbs man ir dzīves palete.

Otrkārt, tāpēc, ka mūzika man ir sevis izzināšana. Teiksim tā — es nezināju, kā kaut tādas dienas, pirms nebiju uzrakstījis „Kaut kādas dienas”. Tas būtu skaidrs? Es gribu teikt, ka mana dzīve, kā es to saprotu, man pašam kļūst kaut drusku skaidrāka tieši caur manu mūziku. Tie ir tie “atsevišķie brīži”, tie ir mani pieturas punkti.

Treškārt, tas ir jautājums par manām attiecībām ar laikmetu un mūžību, ar aktuālo un paliekošo. Kas paliks pēc manis? Tu taču “Siltumu” dzirdēji, tur tas ir 10. skaņdarbā, pa punktiem.

Visbeidzot, radīt mūziku ir bauda. Par spīti visam. Tās sāpes un ciešanas, ko esmu piedzīvojis muzicējot, es nemainītu ne pret kādām pasaules ērtībām.

Abra: Zinu, ka Tev top jauns materiāls. Vai Tu varētu mazliet ieskicēt tā izskatu, saturu?

Skutelis: Tas izskatīsies pēc kāda svešinieka dzīves un beigsies ar sakāvi. Ļoti liels darbs.

Abra: Un aptuvenais izdošanas laiks? Publicēšana?

Skutelis: Man rudens ļoti patīk. Bet es neesmu domājis par termiņiem un šajā sakarā neko sev neesmu apsolījis. Nekādas reklāmas nebūs. Kad darbs tiks pabeigts, es to publicēšu skutelis.lv, tas arī viss.

Abra: Paldies par sarunu! Veiksmi turpmākajās gaitās!

Paldies Tinteszoba ārštata speciālkorespondentam Abram par šo sarunu un iniciatīvu!

P.S. Klausies Skuteļa pēdējo ierakstu "Pieturas un citi punkti" šeit:

Skutelis — skutelis.lv

Abra — @idusabra

[tinteszobs]

Viespublikācija: "How to rap" jeb īsa pamācība repošanā (Abra)

Abās grāmatās interviju formātā autors Pols Edvards vaicā dažādiem reperiem un grupām (Cypress Hill, Public Enemy, Tech N9ne, R.A. the Rugged Man u.c.) par viņu radīšanas procesu, pieejām un viedokļiem saistībā ar repa rakstīšanu un izpildi. Viscaur vijas arī dažādu dziesmu piemēri kā uzskatāmi materiāli.

Grāmatu formāts ir vienkāršs, tās lasās ātri — gandrīz kā dokumentālā filma, un lielākoties sastāv no citātiem. Es uzskatu, ka tieši šis ir abu grāmatu lielais pluss, tās lasīt ir kā skatīt dokumentālo filmu, kurā tiek intervēti vairāk nekā 50 dažādi MC. Struktūras ziņā daļas nav pārāk cieši saistītas (līdz ar to ir iespējams izlasīt katru apakšnodaļu atsevišķi, bez papildus konteksta).

Pirmā grāmata, manuprāt, ir labs materiāls gan tiem, kas apgūst repu, gan interesentiem. Neiegrimstot pārāk dziļās detaļās, tiek parādīta MC māksla. Grāmata tiek grupēta četrās daļās:

1) Saturs

Šeit tiek runāts par populārajiem satura blokiem (īsts saturs vs. izdomāts saturs, apzinīgs saturs un ballīšu reps) un par satura formām (betla, konceptuālais u.c.). Kā trešais tiek pieminēti satura rīki, piemēram tēlainība, slengs, metaforas un salīdzinājumi (kurus nereti Latvijā mēdzam saukt par metaforām). Katrs no šiem jēdzieniem pirms tam tiek arī izskaidrots.

2) Flovs jeb plūsma

Šeit tiek parādīts, kā strādā flovs (Edvards izmanto specifisku plūsmas tabulu, lai parādītu to praksē), kā arī tiek runāts par rīmēm un ritmiem. Šajā sadaļā tiek izskaidroti un apcilāti termini kā asonanse, konsonanse, aliterācija, kā arī daudzilbju rīmes. Tam visam pa vidu arī pavīd metodes no dažādiem MC, piemēram, apzināties savu vokālu kā vēl vienu instrumentu trekam un attiecīgi pielāgot savu plūsmu.

3) Rakstīšana

Tiek apcilātas tādas tēmas kā rakstīšanas process (piemēram, daļa reperu mēdz atzīmēt specifiskas vietas tekstā ieelpai, vai kādam uzsvaram), liriku strukturizēšana, kā arī rakstīšana ar citiem reperiem grupās un t.s. feat'os. Īpatnēja gan ir attieksme pret ghost-writing'u — kā neko nosodāmu, taču šis temats lai paliek katra paša spriešanai.

4) Izpilde (ang. Delivery)

Grāmata noslēdzas ar vokālajām tehnikām (ieskaitot elpas kontroli), Ierakstīšanos studijā un arī uzstāšanos dzīvajā.

Savukārt otrā grāmata precīzi attaisno savu nosaukumu "Advanced flow and delivery techniques"; šī jau varētu būt grāmata mazākam cilvēku skaitam, specifiski — tiem, kas repo un apgūst repu.

Tāpat kā pirmā, tā ir sadalīta četrās daļās:

1) Advancētas ritma tehnikas

Šeit tiek apspriests ātrs reps (intervēts Twista), reps neierastos taktsmēros, trioles, noslīdēšana no bīta (skaitīšana minimāli novēloti pēc sitiena) u.c.

2) Advancētas vokāla tehnikas

Apcilāti toņi, tēli, stostīšanās, zilbju stiepšana un saīsināšana. Tāpat arī par dažādām ievietotām skaņām (piemēram, tik populārie šāvieni no ieročiem), adlibiem un sava rakstura izpaušanu uz bīta.

3) Advancētas rīmju tehnikas

Par rīmju pamatnēm, neierastām rīmju shēmām un dažādu rīmju shēmu savienošanām.

4) Izrunas vingrinājumi

Šajā sadaļā norādītas daļas, kas der kā mēles mežģi no dažādām repa dziesmām. Lūk, kā iespējams trenēt izrunu un iztikt bez žagaru saišķiem un klāras krellēm. Vienkārši "pagriez skaļāk un repo līdzi".

Jāsaka, salīdzinot ar pašmāju piemēru, grāmatas nav tik koncentrētas, taču pievieno klāt elementus, kurus ansis savulaik nav pieminējis. Piemēram, par tīšu stostīšanos un apzinātu toņu izveidi. Tomēr nav arī tā, ka abas grāmatas atsver anša rakstīto. Nebūt ne. Vietām rakstītais "Vēstulēs" šajā klimatā ir ievērojami noderīgāks, jo attiecas tieši uz repu latviski.

Kopumā varu sacīt, ka abas grāmatas ir saistoša lasāmviela. Kā jau sacīju, pirmā varētu būt piemērotāka jebkuram, kurš interesējas par MC mākslu, savukārt otrā jau drīzāk derētu tiem džekiem un dāmām, kas repo. Vietām gan likās, ka Pols Edvards neveikli sasaista daļas kopā, kā arī mani māc šaubas par to, vai pirmajā grāmatā vajadzēja pievienot tādus izpildītājus kā Will.I.Am un Nelly, taču ieguldītais darbs, kas paveikts, lai nointervētu reperus un visu sakopotu, noteikti atsver šos trūkumus. Protams, abas grāmatas ietver vairāk, nekā esmu aprakstījis, taču ceru, ka šis apraksts noderēs ieskatam.

Abra @ Twitter

[tinteszobs]

Viespublikācija: "Jaunava" (R. Paeglis)

Kādēļ ir vērts runāt par šo debijas EP? Relīze izceļas uz pārējā Latvijas repa fona gan ar mūzikas izvēli, gan teksta pasniegšanas tehniku, turklāt uzstādot kvalitātes latiņu gana augstu. Jāpiebilst gan, ka ilvzija vairākkārt paudis viedokli, ka nepārstāv Latvijas repu un nevēlas, lai viņa mūziku censtos definēt un pabāztu zem kaut kādiem apzīmējumiem.

Klasiskus repa bītus ierakstā nav iespējams atrast, un labi, ka tā, jo gan EP konceptam, gan ilvzijas tehnikai tie nepiestāvētu. Tā vietā dzirdami eksperimentāli, elektroniski, krēslaini (tumši; nejauc ar mēbelēm) bīti (izņēmums – “Pulss”, kura mīnuss skan visnotaļ saulaini) ar augstāku bpm, nekā ierasts. Par muzikālo pavadījumu parūpējušies Oriole, Lessfucc, Antikvariāts un Pike Buzzin. Starp citu, ilvzija nebaidās arī no auto-tune, pitch’ota vokāla un citām balss transformācijām, pret kurām šad tad iebilst konservatīvākie repa cilvēki.

Repošanas tehnikas līmenis? Augsts; jāuzteic ilvzijas kvalitātes rečitēšanā un skaidrajā izrunā, kā arī spēja pat ļoti lielā ātrumā saglabāt ritmiskumu (paklausieties “1000-7”). Rezultātā teksts plūst veikli un ir viegli uztverams; šī īpašība diemžēl arvien biežāk pietrūkst daudziem jaunajiem un ne tik jaunajiem reperiem un mūziķiem vispār. Nedaudz novirzoties no EP, vēlos izteikt apgalvojumu, ka šo apstākli var mainīt muzikālā izglītība (ilvzijam tāda ir). Protams, ir reperi, kuriem ar turēšanos ritmā un izrunu viss ir kārtībā arī bez sēdēšanas mūzikas skolā, taču par ļaunu tas nenāks – paklausieties, piemēram, ahūnu un Mazo Zaļo. Noteikti ir vēl vairāki reperi ar muzikālo pamatu zem kājām, kuri uzreiz nenāk prātā, bet tas nav arī tik svarīgi – princips skaidrs, ne?

Runājot par relīzes vēstījumu, jāatzīst, ka tam nav vienota koncepta vai virzības. Dziesmās jūtama ilvzijas attieksme un (o)pozīcija pret “reperiem” un “scēnu”, galvenokārt par šīm parādībām ironiski pavīpsnājot (sk. 2. citātu). Ierakstā ilvzija norāda savu skatījumu uz pasauli, kurā viņš ir vīlies, bet spiests dzīvot:

Bliežu kāsi, bliežu kāsi, Jo man ļoti riebjas jūsu iekārta, Jo šī pasaule man šķiet tik vienkārša, Jo es jūtos garlaikots, kad mana diena sākas.

Dažreiz dzirdama arī bezcerības un nolemtības pārņemta persona, taču tā mēdz transformēties un spļaut pašpārliecinātības pilnus reprezentus par bohēmas pilnu dzīvi:

[..] Puikas saka: "Mazajam talants", nē tam Mazajam sakāpis. LV reps man attāls, bet tava Kuce man atkal blakām, reper’. Kur ir mans tronis, kur ir mans Kronis? Uztinam to, pēc tam Turpinām kost.

Un, lai gan relīze ir īsa, tas ir, nepilnas 13 minūtes, tēmu klāsts ar asprātīgiem reprezentiem un viedokli par repu un pasauli neaprobežojas.

No visa iepriekšteiktā izspiežot koncentrātu pāris teikumos, gribu apgalvot, ka šis albums Latvijas repa scēnā (kurā ilvzija, gribot viņam to vai negribot, vismaz daļēji ir iekšā) savā ziņā ir ledlauzis, jo šāda pieeja, lai gan jau pāris gadus gana populāra un izplatīta citviet pasaulē, pie mums ir kaut kas būtībā nebijis. Pieduršanās līmenī ko attāli līdzīgu esmu saklausījis pāris citās vietējā repa relīzēs, bet tas jau ir cits stāsts. Un, kas nav mazsvarīgi – albums praktiski visos tā aspektos ir kvalitatīvs, necenšoties izbraukt cauri tikai ar to vien, ka materiāls ir atšķirīgs. Man šķiet, ka šis ir no tiem ierakstiem, kas lielākoties vai nu riebjas, vai reāli patīk. Ir modē ierakstiem likt atzīmes, bet man tas nešķiet pārāk objektīvi; es albumus galvenokārt vērtēju trīs līmeņos: ir jādzird/var klausīties/nevajag tērēt laiku. Man šķiet, ka šo ir jādzird.

Jaunava by ilvzija

P.S. “Jaunava” par jums vēlamo cenu pieejama ŠEIT.

P.P.S. 6. decembrī iekš Space Dog būs iespējams paklausīties ilvziju pie mikrofona. Bītus liks Lessfucc un Corona, turklāt vakara nagla solās būt Orioles albuma “Revival” pirmatskaņojums.

Autors — Rolands Paeglis | Twitter