#velniem

[ilserre]

Tēta tētis 0031

Berlīne

1945. gada naktī no 19. uz 20. aprīli manu fizolieru bataljonu, kurš faktiski sastāv no trim vadiem, virsleitnanta un leitnanta, kurš mani komandēja jau Pomerānijas kaujās, vadībā sasēdina 4 kravas mašīnās. Uz rīta pusi esam izraudzītajā vietā vai tās tuvumā. Kapteini, kurš mūs komandēja apmācību pārformēšanas laikā, šeit neredzu.

Fizolieru bataljonam jāpilda savas funkcijas. Mums jāizrauga un jāieņem izdevīgas pozīcijas, kuras paredzētas visai divīzijai. Tai laikam jāierodas pavisam drīz. Mēs esam kaut kur Berlīnes ziemeļaustrumos, kādus 10 km no pašas Berlīnes, lai sagaidītu sarkano uzbrukumu no Oderas puses. Mums kaprāļiem nekas daudz nav paskaidrots. Mēs esam "mazi" cilvēciņi, tāpēc ar augstāko komandieru izstrādāto karošanas stratēģiju mūs neiepazīstina.

Man ir tikai Berlīnes karte. ST apvidus kartes nav. Apvidū ir daudz dažādu ceļu, celiņu un krustojumu. Ir priežu meža puduri jeb parki. Tie ir uzkopti un tālu caurredzami. Ir lauki, pļavas un sādžām līdzīgas dārza mājiņu grupas jeb vasarnīcas. Viss glīti iekopts. Dzīvžogi kārtīgi apcirpti apmēram žoga sieta pinuma augstumā. Ir arī krāsoti latiņu žogi. Viss kārtīgi uztaisīts. Mūsu bars ir nonācis šeit, Berlīnes piepilsētas rajonā.

Daudzus gadus vēlāk A. Pētersons rakstīs, ka 15. divīzija, kuru komandēja pulkvedis Janums, jau 18. aprīlī nonāk austrumos no Berlīnes. Bet fizolieru bataljonam trūkst transporta, tāpēc uz šo rajonu tiekam atvesti vēlāk, lai gan pēc plāna mums bija jābūt pirmajiem. Kad mēs šeit nonākam, Januma divīzija (viens pulks) jau ir aizgājusi uz rietumiem, apejot Berlīni no dienvidaustrumu puses, kur tā padevās sabiedroto gūstā.

Vēl Pētersons rakstīs, ka izlūkbataljonam bija trīs kājnieku rotas un smago ieroču rota. Tas laikam ir galīgi nepareizi. Nekādu smago ieroču mums nav. Faktiski tikai viena rota, kura ir diezgan vāji apbruņota. Ir tikai šautenes, nedaudz mašīnpistoļu un dažas faustpatronas, tā sauktās prettanku dūres. Vēlāk, izlasot šo Pētersona rakstu, man radās iespaids, ka divīzija bija mūs atstājusi likteņa varā.

Te Berlīnes piepilsētā pavisam tuvu dzirdams kara troksnis. Tātad sarkanie ir jau klāt. Virsleitnants Neilands norīko mūs ieņemt pozīcijas uz lauka abās pusēs šosejai. Mums uzbrūk sarkanie, un jūtam, ka viņi apiet mūsu pozīcijas no abām pusēm, jo tur dzirdams kara troksnis.

Mūsu saujiņa uzbrūkošajām masām nekādu nopietnu pretestību izrādīt nevar, tas ir skaidrs. Esam spiesti mazliet atkāpties. Sarkanie, jūtot drīzo uzvaru, lieliem spēkiem strauji pa visiem ceļiem un celiņiem tuvojas Berlīnei. Vāciešu aizsardzības līnija pie Oderas ir pilnīgi iznīcināta. Šeit vācieši tikai vietām un ar atsevišķām vienībām izrāda pretestību.

Mēs atkāpjamies uz Berlīnes pusi. Ejam pa platu, asfaltētu automaģistrāli. Bataljonu sāk apšaudīt ar mīnumetējiem un arī no zemu lidojošām lidmašīnām. Mīnumetēji laikam šauj no lielāka attāluma, jo trāpījumi nav precīzi. Ir ievainotie. No automaģistrāles, kuru stipri apšauda, izvēršamies retā ķēdē tikko izdegušā priežu mežā. Redzami vairāki apdeguši kritušie karavīri vācu armijas formās. Tos laikam nogalinājušas un arī mežu aizdedzinājušas sarkano lidmašīnas, kuras apšauda arī mūs. Par lidlaukiem tās izmantojot platās, līdzenās automaģistrāles. Mežs vietām vēl deg, dūmi kož acīs un degunā. Mūsu zābaki saceļ kvēpu un pelnu mākoni, tāpēc mēs izskatāmies pēc melniem velniem. Kārtīgam cilvēkam, mūs ieraugot, būtu jābēg, bet sarkanie pie tādiem laikam nepieder.

Labajā pusē no mums atkāpjas neliela vācu vienība. Tās nav SS daļas, bet regulārā karaspēka vērmahta vienības. Uz siksnu sprādzēm ir uzraksts "Gott mit uns" (Dievs ar mums). Arī mēs no 1944. gada vasaras vairs neskaitāmies pie SS, bet esam kaut kāda ieroču brālības daļa. Mums vairs nav SS zīmotņu ar nāves galvas ģerboni uz cepurēm, bet latviešu emblēmas. Tas tika izmainīts laikam pēc atentāta mēģinājuma uz Hitleru.

Tad skatos un nesaprotu, kur šeit pie Berlīnes gadījušies apmēram 25-30 Sarkanarmijas gūstekņu. Kāpēc viņi atkāpjas kopā ar mums? Viņi ir tikai virskreklos un biksēs. Mēteļu nav. Laiks nemaz nav silts. Nonākot viņu bariņam blakus, es krievu valodā saku: "Lūk, jūsējie, ejiet turp, ejiet turp, ejiet pie savējiem! Atkāpjoties gūstekņus neņem, ejiet turp!" Baidos, ka tik atkal kādam neienāk prātā tos apšaut kā toreiz Pomerānijā ielenktos poļus. Liels ir mans pārsteigums, kad viņi saka: "Mēs turp nedrīkstam iet". To es galīgi nevaru saprast. Nodomāju, ka laikam viņi manu krievu valodu nav sapratuši, un es viņu teikto laikam arī neesmu pareizi sapratis. Tikai pēc kara noskaidroju, ka viņi pie savējiem patiešām iet nevarēja. Tur visus tos, kuri bija iepriekš nokļuvuši gūstā, tiesāja kara tribunāls un vai nu nošāva, vai izsūtīja uz vistālākajiem ziemeļiem no kurienes reti kurš atgriezās. Sarkano gūstekņus virsniekus visus sodīja ar nāvi kā dzimtenes nodevējus. Tā dažreiz dzīvē gadās, ka savējie nemaz nav savējie… Pēc šīs apmaiņas viņi kaut kur atpalika. Vairāk viņus neredzēju.

[dinozaurs]

Es gribu rakstīt par visu. Par pilnīgi visu, katru mazāko maģiju un visneaptveramāko prieku, tik dziļām lielām skumjām un vasaras brīvo gaisu. Visu. Par zāli un kokiem, nožēlojamiem un mīlamiem cilvēkiem. Nāvēm un sapņiem. Par rakstīšanu pašu. Es gribu rakstīt. Par visiem ziediem, negaisiem un dusmīgiem vārdiem. Rīta kafiju, avokado maizītēm, Tavu smaidu un elpu un smiekliem. Par to. Kā vasaras siltums padara visu, kas šķitis neiespējams iespējamu. Par mīļo pavasari. Nožēlu un asarām, dzīvi un visu. Katru zelta un sudraba mirkli. Par savu varēšanu. Par koncertiem, pēc kuriem vēl vairāk gribas baudīt katru mirkli. Par iedvesmu, mūzām un velniem. Par visu, ko mēs vēl piedzīvosim un dažādām ikdienām, kad mīlestība ir katrā dienā. Un kad tā ir uzgriezusi muguru. Par uguni. Par to, kas ir tas bezdievīgais ziedos, kas liek tiem plaukt. Par karstumu un ledu. Mītus un pareģojumus, dzīves un nāves, dzejoļus un stāstus, pasakas, ellīgas, ellīgas pasakas, par visu, kas notiek un nenotiek šajās krūtīs, kuras deg un piedzimst no jauna, deg un piedzimst no jauna katru dienu.

[laukos]

***

Es beidzu slēpties, Baidīt pati sevi ar dēmonu slēpšanu, Katras bailes iztēles sēklu aprakt, Ja patiesi tā saulē jāiznīdē. Katru dēmonu un radību prātā, Kas mākslīgi galvā iebridis ir, Es izlieku plašai dejai kaut minimālā gaismā. Es tiem lieku dzīvot tā, kā man tas nācās.

Ar katru dēmonu,  Kas jau sen ar mani dzīvojas, Es turpinu dejot gan nakts tumsā, gan saules bērta. Taču nedodot tiem virsroku. Vairs negribas tumsas segā sevi mierināt, Pat ja tas tāpat nāksies, Gribu izaicināt manis nicinājuma augļus, Vēlos izrādīt tās tumšas radības manos prāta nostūros gaismā.

Lai tie griež savus zobus pret melno asfaltu, Lai tie slīkst lietus plūdos uz netīrām ielām, Lai tie naktī maldās tumšos pilsētas nostūros, Lai tie bauda šausmu uzplaukumus pļavas vidū, Kur no tiem neskaitāmas reizes bēgu. Laiks jau sita to pusnakti, Kad no sava prāta tos izlaidu un acīs tiem skatījos. Mans saprāts jāatīra no tiem traipiem, Lai tie saprot manas gaitas starp maldugunīm.

Es izlieku savus dēmonus un citas briesmas no prāta, Cenšos tiem vietu tur nerast un telpu atbrīvot. Vēlos to vietu aizņemt ar to, ko es zinu -  Izslēgt prāta piesārņojumu sēklas. Es izmetu tos vidē kurā es patiesi dzīvoju, Lai redz lietas caur manām acīm. Prātā aizdzīvojušies visi nelabie, Laiks tiem velniem ar mani pastaigāt pēc manas gaumes. 

[dontalkjustext]

Sensenos laikos, kad zvēri runāja ar cilvēkiem, un cilvēki bija par cilvēcīgu cirku, visi bija vienisprātis, ka zelta laikmets pienāks, kad ceļi būs bez bedrēm un sarkanbaltsarkanā karoga sarkanā būs viena, noteikta krāsa un cita krāsa nedrīkstēs būt. Vējam arī būs jāpūš un jābūt asam, lai karogs skaisti plīvo visu laiku un atgādina mūžīgo uguni. Visi bija vienisprātis, ka lietas darīs nevis Paši, bet Kaimiņš. Neviens vairs nezina teikt, Kaimiņš prasīja zvēram vai cilvēkam, Kur Tu Biji, Kur Tu Biji, kad svētku izskaņā gaisā izšāva un uzspridzināja apmēram 2 tonnas smago metālu oksīdus un kancerogēnas vielas, kad katram bija jāveic dziļa ieelpa un izelpa, stāvot kājās, vēlot Saules Mūžu Latvijai. Pats daudznozīmīgi klusējis, jo tai laikā bijis dzīrēs jūras vidū, tur, tajā stūrī, kopā ar velniem, dzēruši ūdeni, ēduši vardes, klausījušies seksobītu, kūruši uguni un destilējuši pievienotās vērtības nodokli, kuru pats saņēmis uz savas karstās rokas monētu veidā, slepeni perinājis monētas izkausēt un sagaidīt pašu izdevīgāko brīdi, lai salietu kausēto metālu velniem acīs. Monētas nav kusušas uzreiz un Pats vienmēr viennozīmīgi teicis – tā stunda nāk un ir jau klāt, vēl tik tuč tuč jāpakarsē, skat kā gaida sešmetrīgie rezervisti no Himalaju kalnu alām, jau divdesmit tūkstošus gadus īsto brīdi, lai – hopā – un ar blīkšķi parādītu virszemes meitām. Tā arī Pats gaida vēl šobaltdien, kad monētas būs gana izkusušas, metāls tikpat karsts, kā Pats – pietiekami karsts, lai cīnītos ar velniem. Tādus nieka darbus kā ceļu lāpīšanu, karogu krāsošanu, vēja pūšanu un cilvēku dresūru darbam cirkā ar karstu roku atmetis Kaimiņam. Ļaudis runā, ka pusnakts stundā pie dzintara jūras veroties pāri ūdeņiem var redzēt laistāmies mirdzošu atspīdumu. Tās esot monētas Paša rokā, jau izkusušas. Tad vajagot sevi līdz celim ierakt dzintara jūras krastā, jo Zelta laikmets ir klāt.

[dinozaurs]

Un mums ir jāceļās, lai arī cik debesis būtu kritušas pie mūsu kājām un cik daudz nāvju redzēts. Mums jāatskatās uz velniem, kas min mums pa pēdām katru vakaru un jāpaceļ cepure to priekšā, jānoliec galva. Jāļauj tiem paklanīties. Mums jālaiž vaļā dvēseles, kuras mūs indē un jāsūta tām mīlestība, tīra gaisma. Kad viss ir nokavēts, ļauj, lai laiks padara visu mīkstāku. Liec rokas sev uz krūtīm un zvēri par skaistākām dienām. Un ja neredzi rītu saules, apjaut to klātbūtni. Ļaujies. Lai domas plūst, lai plūst. Saudzē savas rokas, tās dara maģiju. Un ja trīc, lai dreb tās, nevis sirds. To Tu turi savās krūtīs mierīgu. Neaizmirsti par uguni. Un kad zeme atvērsies zem Tavām kājām un tur būs okeāna dzelme, esi mierīgs. Es zinu tās domas, kas Tevi vajā naktīs, un pat dienās mierīgās kā svētdienas. Kad Tu nezini, ko pie velna iesākt ar savām elpām, kad tās visas liekas nevajadzīgas un līdz kaulam pretīgas. Izdzīvo tām cauri. Jo tilti nav jādedzina, ja tie paši ir iemīlējušies liesmās. Esi mierīgs. Tu esi mājās. Tu nāc mājās.

[dinozaurs]

Diemžēl nezinot, kas ir īsts turpinu maldīties. Iet ceļus, kurus uzskatīju par nīstamiem, takas, kuras nav pelnījušas manus soļus. Slīkstu atmiņās un ļaujos tiem viļņiem, kas grūž vēl dziļāk aizās. Plēšu sevi nemaz nedomājot likt atpakaļ. Gaidu. Un ja gaidīšana ir viss, kas atlicis dzīslās, tad velns ar visu. Asinis un dzīvības slīcinu aizmirstībā un otrādi. Gribēdama elpot tik ļoti, ka atdodu savas elpas citiem. Visiem, kas lūdz un, kas nelūdz. Tukšojos. Tik tālu, ka degt vairs nav spēka. Ļauju velniem sevi nest. Un partizāniem mest savos ugunskuros. Bet tā dvēsele skrien brīva atkal. Atkal. Un ja deg. Ja tiešām gaišākas dienas visas ir atdevušās citiem. Un nekas cits kā uzticamā Nāve nestāv tai klāt. Tad lai deg, lai deg, lai deg.

[dinozaurs]

Rokoties cauri pagātnei, dzēs kļūdas. Neko jau nemainīs tajos pergamentu ruļļos, bet neatceries kļūdas. Pat pārrakstītas ar sudrabaināko tinti, tās paliks postošas, veselo saprātu ēdošas, iznīcinošas kļūdas. Melni traipi uz kuriem atskatīties nav vēlams. Kur nu vēl pieminēt tagadnes dienās, vai pat sekundēs. Neskaties atpakaļ. Tur gaida sešsimtsešdesmitsešas cilpas, mānīgi izvērtas viena caur otru, gaidot Tavu soli atpakaļ. Tad ievilks bedrē, no kuras ārā neviens laimīgs neizkļūst. Pēc tāda kritiena pat neviena rēta negribēs dzīt. Paliks tikai asiņainas peļķes un tā dzīvosi savas dienas. Lāpot caurumus, kuri ar katru adatas pieskārienu taps lielāki. Tā sairsi pavisam. Skaties uz priekšu. Neļauj nāvēm jaukt soļus un velniem mīt takas. Tunelis? Gaisma redzama? Nē. Nav gan. Bet nekad jau nav. Saule uzlēca nepareizajā pusē Tavam ceļam. Kā vienmēr. To pielūgt nevar. Bet ej uz priekšu, tas nekas, ka priekšā tikai melnāka un melnāka tumsa. Acis pieradīs un sirds radīs tur mājas. Varbūt kāds zelts kaut kur iemirdzēsies. Varbūt sastapsi viltīgu acu pāri un mānīgu mazu smaidu. Varbūt, varbūt.

Ejot soli liec uzmanīgi. Visi sien cilpas, mēģinot pakārties savās elpās. Neatdod tiem savu.

[dinozaurs]

Mācījusies patiesības. Runājusi ar velniem aiz muguras. Gaudojusi kopā ar saviem vilkiem. Lūgusi vēl pa vienai elpai no katras vakardienas, tā arī nekad nemākot dzīvot uz priekšu. Vienmēr skatījusies atpakaļ. Bijusies gaismas, kad tā sniegta plaukstās. Cēlusies, bet vienmēr kritusi vakardienās. Gājusi pie Nāves, smeļoties tur jebkādu dzīves dvesmu. Kaut vai niknumu, kas dzen dienas uz priekšu. Staigājusi pa zemi kā svētā, kā mirstīgā un kā pats velns. Metusi cilvēkiem sej��s melus. Pēctam nožēlojusi savu eksistenci, ar galvu karājoties otrpus izcilajam, sestajam stāvam. Atzinusies mīlestībā dzīvei, tad nolādējusi to un dedzinājusi. Klanījusies dieva priekšā, bet tiek mesta katrā elles lokā. Kārusi kaklā cilpas sev un apkārtējiem. Smējusies asaru vietā, pēctam raudājusi kopā ar lietu. Uz katru dzīves izmesto šķērsli skatījusies ar vieglu smīnu. Neko nesaudzējot iet tālāk, soļus skaita uzmanīgi un lēni. Zinot, ka visas takas ved uz to pašu izcilo, līdz kaulam sāpīgo vietu.

Kritiens ir jūtams. Laime ir tuvu. Velni vēl tuvāk. Kurš kuru pirmais apēdīs dzīvu.