laukos

[laukos]

Melanholija

Esmu iemīlējusies savā melanholīja, Braucot pa tukšām Rīgas ielām, Svētdienas svētā ielu tumsā, Maldugunīm rādot ceļu.

Ik mījiens maigos mūzikas ritmos Un ēnas danco tai līdzi. Lēnām un bez steigas, Minos dziļāk tai melanholijā.

Nekas nav tīkamāks kā tās tukšās ielas, Pār pilsētu kritusī miera sega, Līdz ar nakti, gaisa spirktais dzestrums. Rīga maigos pusnakts toņos valsī slejas.

Esmu iemīlējusies savā melanholijā, Vienai minoties pilsētas ielās, Starp citām viegli pazudušām retām dvēselēm, Ar kurām ceļu draudzīgi sadalīt spējam.

Tā vien domu koridoros klīstu, Pa ielām braucu bez galapunkta. Kur ceļš vedīs, tur es došos. Pacilātos tempos un vieglos ritmos - 

Es esmu iemīlējusies savā melanholijā...

[laukos]

Dāma samtā

Melna gaiteņa malā stāvu, Asins sarkanā samtā tērpta, Kristāla spoguļiem sienas klātas, Greznas sveces malās vien krātas.

Kā no dienas sapņa mostos, Tālāk uz priekši gaitenī dodos, Spilgti degošās sveces rokās, Ceru neaizdegt no liesmām svilstošām.

Spoguļos uz sevi veros, Izbrīns tver par manīto tajos, Tik dīvaini redzēt sevi tik sēru, Tik pat daudz cik patiesi skaistu.

Sarkanais samts pār paklāju velkas, Lēniem soļiem tālāk tumsā. Ik uz soļa jaunas liesmas, Piesātinātā tumsā gaismu rada.

Nav gaitenim gala, Tumsas sega aicina mani, Sveču pavadībā, Dāma samtā, Ar kvēli degošu svečturi tālāk dodos.

Vientuļas acis sevī skatās, Atslābuši sejas vaibsti, Šie bēdu soļi daudz jau mīti, Katru reizi gan greznāk sperti.

Asins sarkanā samtā eju, Pa to melno gaiteni lēnu, Sveču gaisma ļauj sevi manīt, Velns jau ļava doties man tālāk. 

[laukos]

***

Es beidzu slēpties, Baidīt pati sevi ar dēmonu slēpšanu, Katras bailes iztēles sēklu aprakt, Ja patiesi tā saulē jāiznīdē. Katru dēmonu un radību prātā, Kas mākslīgi galvā iebridis ir, Es izlieku plašai dejai kaut minimālā gaismā. Es tiem lieku dzīvot tā, kā man tas nācās.

Ar katru dēmonu,  Kas jau sen ar mani dzīvojas, Es turpinu dejot gan nakts tumsā, gan saules bērta. Taču nedodot tiem virsroku. Vairs negribas tumsas segā sevi mierināt, Pat ja tas tāpat nāksies, Gribu izaicināt manis nicinājuma augļus, Vēlos izrādīt tās tumšas radības manos prāta nostūros gaismā.

Lai tie griež savus zobus pret melno asfaltu, Lai tie slīkst lietus plūdos uz netīrām ielām, Lai tie naktī maldās tumšos pilsētas nostūros, Lai tie bauda šausmu uzplaukumus pļavas vidū, Kur no tiem neskaitāmas reizes bēgu. Laiks jau sita to pusnakti, Kad no sava prāta tos izlaidu un acīs tiem skatījos. Mans saprāts jāatīra no tiem traipiem, Lai tie saprot manas gaitas starp maldugunīm.

Es izlieku savus dēmonus un citas briesmas no prāta, Cenšos tiem vietu tur nerast un telpu atbrīvot. Vēlos to vietu aizņemt ar to, ko es zinu -  Izslēgt prāta piesārņojumu sēklas. Es izmetu tos vidē kurā es patiesi dzīvoju, Lai redz lietas caur manām acīm. Prātā aizdzīvojušies visi nelabie, Laiks tiem velniem ar mani pastaigāt pēc manas gaumes. 

[laukos]

***

Ir piektdienas pulkstens 23.08, Pārmaiņas pēc izlēmu aizbraukt no pilsētas. Atpūsties pie dabas krūts, Tur, kur klusums valda un cilvēku diži nav.

Jau otro aliņu dzeru un drusku domāju, Kas tās par bailēm kas mitinās iekšā. Tās ik vienā no mums ir, Tik dažādāk izpaužas katram.

Sajūta par sevi un pašportrets ir skaidrs, Pat visai tīkami izskatos, es teiktu. Kāpēc gan ir tās bailes, Kas mēdz ieskaut mani tik biež?!

Visu dienu bezspēcīga sēdēju. Pie datora ekrāna patiesību atzīt nespēju. Savas spējas izpaust nevarēju. Asaras vien bažās birdināju.

Pāris dziesmas pārslēdzu, Pašlaik jau ir pulkstens 23.15, Ne mutīti alus neesmu iedzērusi šai laika sprīdī, Taču pašportrets sāk noēnot bailes. 

Varbūt rīt tās bailes vēl manī būs, Bet daudz mazākās proporcijās. Varbūt tas pašportrets būs pārņemis tumšos stūrus, Sanāks patiesi parādīt ko spēju.

Vai pavisam elementāri - jauna diena jaunu spēku dos...

[laukos]

Uguns stihija

Es palaidu uguni savā prātā. Visam tur esošam jāsadeg ātri. Sarkanās liesmās pazūd domas, Prāta saturam gals klāt.

Apnika turēt domas un atmiņas, Iegrevētās sajūtas. Nav ko to visu cilāt no plauktiem, Putekļiem piemēslot vērtīgo.

Lai sadeg viss zināmais, Līdz šim pieredzētais. Nervā vien pati sev krītu, Līdz ar visiem caurgājējiem.

Nevēlos vairs to visu apskatīt, Citā gaismā topašu seju redzēt. Tāpat pēc visa šī krātā Asaras vien krājas.

Lai sadeg viss prātā esošais. Izkūp no manas atmiņu lādes. Lai sārtās liesmas iznīcina visu, Lai tukšums un miers man prātā beidzot vijas.

[laukos]

Velna Advokāts

Pārāk ilgi esmu Velna Advokāts.  Tāpat par to man nemaksā.  Nav arī tā, ka darbā ņēmis būtu. Vajadzības pašai ar nemaz nav.

Pārāk ilgi esmu Velna Advokāts, Vismaz dažādās puses saprotu, Katrā sēdē izcili aizstāvēju, Uzvarētas prāvas vien manā kontā. 

Pārāk ilgi esmu Velna Advokāts, Apnicis visus aizstāvēt, Citu patiesību prezentēt. Laiks pašai savas normas definēt.

Pārāk ilgi esmu Velna Advokāts. Mācību gūto izmantot spēju, Katra taisnību redzēt, Bet apnicis visus tā aizstāvēt. 

[laukos]

Ilgi gaidītais klusums

Klusums beidzot iestājies, Bet tas, kas priekšvārdu vētrai uzsauc. Kādu miera mirkli man sniedz, Sagatavoties vēlākam ļauj.

Klusums pirms vētras, Šis būs tāds ilgāks miers. Jo tālākā vētra vairs nebūs šajos apjomos, Tā vētra celsies lielos spēkos.

Klusums tikko tik iestājies ir, Mieru un skaidrību atnesis tas. Jāizdzīvo klusuma katra sekunde, Kas to lai zin kā tālāk būs...

[laukos]

***

Zini kā ir!? Vēl nesen apjukumā par sevi, Par saistībām ar ne tik tuviem un svešiniekiem, Par komunikāciju pietiekamu trūkumu, Es bažījos un dzērusi centos risinat pazudumu. Strobaskopu gaismās izdejot to centos. Ar acīm, kas reibumā verās visur, Bet fokusu nedabū nekā. Prāts neskaidrībā runā par visu ar visiem. Bet man pašai tas ne visai baudāms šķita.

Tagad jau skaidrā starp citiem reibumā esmu. Dzērienu pie lūpām pat neprasās likt. Dejas kustībās tāpat cenšos dziesmu ritmus izbaudīt. Ar cilvēkiem tāpat nevedās sarunas baigās. Bet man tāpat tas netraucē. Ja godīgi, tad pat nemaz nepiesaista.

Strauji mainošās košās gaismās tāpat, Mana dvēsele maldās piesvīdušā telpā. Skaidri vērojot apkārtējos, Pilnībā valdot pašai sevi. Sejas izteiksme nemainīga, Dažādu krāsu tīta ik mirkli. Mans skats pazudis tāpat nefokusē. Nē, klau, man acis ciet taču ir... Nakts melnumā maldugunis mani ieskauj Ar mūzikas skaņām, Kas vienmēr iekustina kaulus un citus slāņus.

Nevajag man neko, Ja skaidri varu pazust nakts laikā, Mākslīgi radītu gaismu ieskauta, Pāris mīļu cilvēku dejas aplī. Mana pazudusī dvēsele jau tā neskaidrībā maldās it visur...

[laukos]

Pazudums

Pazudusi pilsēta pildīta pazudušu jauniešu. Pašīznīcināšanās konstanta, Katram indivīdam savā tempā un laikā sākas, Tā jau kļuvusi par katras jaunās paaudzes bioloģisku posmu.

Reiz kara darbība bija iemesls depresijai un tumsai, Nu jau karu par daudz katra galvā. Ķēdes smēķēšanas dūmu miglā, Konstantas neskaidrības reibumā sabiedrībā. 

Pazudusi pilsēta ar pazudušiem cilvēkiem. Harmoniska mijiedarbība tā tomēr ir. Kopēji viens otru papildina, Vienmērīgā tempā viens otru pazudina. 

Pielūdzot anonīmas domas, Aizlūdzot izšautu cilvēku kadriem, Vienīgi krāsas no dienas gaismas modernismu aino, Kamēr cilvēku miesas ielas ēno.

Jau tā daudzi saka, ka lietām ko mīli jāļauj sevi iznīcināt. Šī jau kurā narcisisma paaudze ir, Skaisti cilvēki skaistās drēbēs, Tik skaistāk vien tie pašīznīcinās.

Nekas jau nav mainījies situācijas aprakstā, Cilvēku dabas jau tādas pašas vien ir. Tik visa informācijas apmaiņa daudz vieglāka tagad, Koorporatīvāka sevis nīcināšanas paaudze ar to pazudušo pilsētu... 

[laukos]

***

Nezinu par ko cilvēki vairs runā.  Piedzerās, salietojās un dikti bazarē. Centos nonākt tajās kondīcijās Un cerēju, ka sapratīšu sarunas un tematus. Nekā no tā gan nebija, Tik pašai drusku neskaidri. 

Toties manas iekšējās sarunas nebeidzas. Turpinās uz urrā un iesaista vēl citas iekšējās balsis...

[laukos]

E S

Būt vienai pašai, Knapi apklātā ķermenī, Augoša mēness gaismā, Kad pāris mākoņi stājas tam priekšā Un gaismu padod tālāk savā starpā - Tad es jūtos kā Es.

Būt bēdīgai vai domās vienai, Prātā ejot no visiem prom, Kad balsis apklusušas Un pāris dūmu makoņi gaisā virmo - Tad es jūtos kā Es.

Vēsā vakarā, Mierīgas mūzikas pavadā, Domās tumsā dejojot, Skatienam vērstam uz tumsu Ar sveces gaismo mazu - Tad es jūtos kā Es.

Cīņa no bezspēka apklususi, Tuvo, apkārtējo domas izprastas, Pilnīgi viena šai skaistā naktī. Jā naktī - Tanī es jūtos kā Es.

Lai kas galvā grozītos, Lai kas ķermenī nospriegotos, Lai kādas ķīmiskās reakcijas ķermeņa vielās notiktos, Viena es pati Šai tumšā naktī - Tad es jūtos kā Es.

[laukos]

Ehhh

Balsis manā galvā lūgšanas skaita. Visam nomirušajam pēcvārdu dod. Balsīm savas pretrunas izskan, Vienas pozitīvu ideju raisa, Otras velna pātarus skaita. Viss tomēr velnam dodas, Tās manā galvā apglabā visu, Pat to, kas reiz tikai domās vien bijis. Uzmest vien melnzemi prātam vajag, Tā, lai tumsā ne domas rosas, ne acis redz. Vien apglabāt dzīvo zem zemes atliek. Tāpat viss prātā nomiris sen Un tērēt ķermeņa spēkus nav vērc. Balsis manā galvā pātarus skaita, Ķermeni lieki netērēs pēc saprāta nāves...

[laukos]

***

Katru nakti sapņos redzu, To, kas balsīm galvā vaļu dod. Pārņem varu domām manām, Un rīta gaismā apjukumu nes.

Tik īsts daudz kas šķiet. Tik nepatīkams viss tas ir, Bet balsis manā galvā Jau pie auss čukstēt sāk.

Slikti sapņi vij manu prāt, Gulēt ķermenim ļauj, Spēkus uzkrāt var, Bet prāts bailēs dreb.

Katru nakti sapņus redzu, Dīvainos notikumos viss vijās, Tuvos cilvēkus kustībā, Kad aiziet tik dīvaini viegli.

Sapņi prātu nogurdina, Ķermenis mosties nespēj. Ieslodzīta pati savās domās, Vai aizbēgt no miega varu?!

[laukos]

Darba dienas beigas

Viens. Darba dienas beigas, Svešie viesi atstājuši telpas. Aiz bāra glāzes celtas, Tāpat tās arī citiem sniegtas. Brīvākā gaisā visi riņķo, Intīmākas gaismas telpā. Sarunas un smiekli, Tā tā darba diena beigta.

Divi. Savējie smieklus lūpās tur, Sākumā speciāls jaukums jāiedzer. Aiz bāra luste neliekas mierā. Dziesmas un vārdi izskan tur. Instrumenti telpā aizmirsti. Mūziķi tur pat vien atrasti. Jāsalej vēl tā dziriņa ir, Lai drusciņ vēl piešķirtu reibumu.

Trīs.  Katrs sit vienu ritmu. Katrs dzied vienu dziesmu. Vārdi visiem vieni. Bet dzērums katram savs. Tas vārdiem liek izskanēt dažādi. Tas lustes tempus katram maina. Bet atmosfēra viena. Dziesmas un dejas. Darba dienas beigas. Sākums svinēt vien.

Četri. 'Oh, Lordy, trouble so hard, Don't no body knows my troubles but God, Don't no body knows my troubles but God...' Dziesma pārņem visu, Sinhronus sitienus visi sit. Kas nu kuram tuvāks ar skaņu. Ledusskapja durvis, krēsli, glāzes. Bet dzērumā problēmas neskāra viņus. Tik vienota dziesma  Un draudzīgs reibums, Tais darbadienas beigās...

- Spilgtas atmiņas no vecās darba vietas, pēc darba koncerts ar draugiem mūziķiem. Tas vakars cieši tiks turēts sirdī.

[laukos]

Esence

Naktis reibumā un sekunžu uzbudinājumā vadītas. Puse no laika ar pusvērtām acīm. Lietas meklētās skatītas tālumā, Bet reāli tuvumā vien redzamas. Katra iespēja ņemta un Katrai no tām ļauts sevi saplosīt. Ko vien nedarīs atkarības dēļ. Pat sevi saplosīt neskaitamos pīšļos, Lai tik atkal izjustu to mīlestību.

Rokām nolaistām lielākoties maldos. Vien mazu mirklī patiesībā ceļos. No viena stāsta uz otru. Sāpināt ar katru reizi vien vairāk un dziļāk. Bet katru iespēju grēks laist vaļā. Ik katrā citādā laikā, Jauna atkarība no otra parādās. Vien galva nolaistāka kļūst. Visai bieži izeja nešķiet manāma tuvu. Bet, tas mazais kaisles mirklis, Tas ir viss vajadzīgākais.

Tā vien acīs sev spogulī skatos. Šķiet tik bēdīgas un nemaz prieks nav manāmas. Bet tas reibums liek prātam aizmirsties. Toksiskiem viļņiem ķermeņa nervus kontrolēt. Saprātam jau paliek vienalga. Vēl apzināties faktu, Ka uz īsu mirkli jutīšo kaut ko, Sajutīšu to mazo devu, Kuras dēļ šķietami dzīvoju...

Apsolīt sev vienu lieku -  Izvairīties no sāpināšanas tālākas. Sejas tik dažādas un katra savdabīgi skaista. Pat klusums stāsta vārdu vietā, Vien ķermeņa valodas spējās. Kā kam tādam var atteikumu dot. Sevi izjaukt ar vien un vēl vairāk. Saplosīt, kā nezvēra nagos. Bet tā jau vien ir, Ka darīs visu atkarības dēļ.

Sejas vaibsti izsit formas, Acis sakrāsotas uzrunā Tevi. Reibums vaigu sārtumu dod Un ļauj gribēt vēl. Izskats vien liek vēlēties izmēģināt. Varbūt citādāks efekts būs. Gan jau tikai īss patiesības mirklis, Tālāk vien nāksies salāpīt sevi kopā. Tik jau citi toņu paterni būs jāņem. Visi pārējie izcili izlietoti pirms tam...

Spēlēties uz dzīvību visaizraujošāk. Tikai katrs citādāk ar to rotaļājas. Man lūdzu vienu mīlestības un kaisles devu. Gan jau tā nedarbosies ilgtermiņā. Nekad tas nestrādā ilgi, Vismaz līdz šim nav bijis.  Just to tāpat gribās, Pat ja saudzēt sevi izlēmu. Bet man vajag to vienu devu, Kuru klusībām lūdzu ik mirkli...

https://www.youtube.com/watch?v=X9Yv6J6Vzyw

[laukos]

Oh, Lover

Such a beautiful word it is. Lover. Can fill one’s body and soul, Fulfill another human being. Can make one feel alive, More than ever before. Yet it also is a deadly word, Capable to destroy the other one,  Capable to fill with emptiness and pain. The worst feeling is the craving for love.

Lover. It is a word of two sides. Two extremes are gathered in one. Hoped it to grow from lust and emptiness To fulfillment and extreme happiness. Yet believed it might be, That the damage could be undone. Only one memory can be found, Buried deep in a dark mind,  Felt strong in a still beating heart. Wished to change all around. To be true and felt all again...

Oh, Lover...

[laukos]

Dēmoni galvā

Galvā episka cīņa notiek. Vieni dēmoni pret otriem. Ik mirkli sekas graujošākas kļūst. Ik mirkli izpostīts tiek vairāk.

Dažādi dēmoni cīnās starp sevi, Katrs savas domas un sāpes cilā. Katrs tās padara vēl karstākas, Vēl iekšēji plosošākas.

Dēmoni cīņa prātu man plēšs. Šķiet, kas tāds vien ellē būtu. Velns vien zin, kā atrisināt visu. Bet pag - turpat malā viņš sēž un saldi smej.

Tur tie viens otru plosa un nāvē, Līdzi vēl spožāk savu pārstāvību sviež. Tie dēmoni tur cieši tās sāpes manas. Tie dēmoni plosa mani vēl vairāk.

Episka cīņa man galvā notiek. Vieni dēmoni pret citiem. Visam pa vidu velns priekā smej, Visam pa vidu es jūku prātā.

Dēmoni demulē visu ap sevi Velns vien zin un baudā skatās. Tie manas sāpes iededzina prātā Es tik valdos liesmās sārtās...

https://www.youtube.com/watch?v=9PvIIn6cc1M