#vakaras

[dalksnis]

Arnas (2) (Ženklai ant molinės taurelės)

Su Saulium labai norėjom išgirsti Arną deklamuojant, todėl suorganizavom midaus vakarą. Laužo, deja, nesuorganizavome – užlipome ant Vytauto kalno. Susėdome prie alaus kamšteliais nusagstyto staliuko. Nesimatė nei saulės, nei Nemuno, todėl norimos nuotaikos nesusikūrėme. Priešingai – jausdami, kad čia nuolatinių išgėrimų vieta, mano kompanionai pradėjo siūlyti nuvalkiotus, iš suaugusių nugirstus…

[princesepersikas]

Labas vakaras, čia dangus ir pragaras

[joffyworld]

The dragons are hungry for the blood of tyrants

The motherland has dragons protecting the borders.

[tarasimauthor]

I just finished The Midnight Kingdom (literally minutes ago) and I just wanted to confirm that House Vakara is the correct house to contact about my heart that you just ripped out repeatedly? In all seriousness, I loved it so much and oh my god the characters! The realms! The everything!!!!!

For any and all bodily agonies please petition House Vakara. For any and all emotional damage please contact the author, as she requires the sustenance of your pain.

(Thank you so much, I'm so glad you enjoyed!!)

[ash-and-books]

Rating: 3.5/5

Book Blurb: In this “glorious tapestry of magic and murderous gods” (Buzzfeed News) each heir walks a dangerous path, attempting to undo the damage the gods have wrought across the four realms, but they live on borrowed time—and not all of them will survive.

A cataclysmic battle to save the city of Nexus has left the four noble heirs scattered across the realms.

Taesia, the shadow-wielding rebel of House Lastrider, and Nikolas, the reluctant soldier of House Cyr, have been cast into Noctus, the realm of eternal night. But they are not alone. The dangerous and unpredictable god of light has traveled with them, and he will do anything in his power to destroy Noctus in his bid for cosmic control. 

Risha, the peacekeeping necromancer of House Vakara, must navigate her way through Mortri, the realm of death. But still she cannot help the wayward spirits, nor does she have any idea how to return home. All she knows is that no mortal can survive for long in Mortri. And the creatures that prowl the realm of death don't take kindly to the living.

Angelica, the stubborn elementalist of House Mardova, is on her own in Vitae, trying to keep Nexus from unraveling. But Angelica secretly suffers from an illness that her god left in her veins. And when she is sent on a delicate diplomatic mission, she knows that any weakness will have disastrous repercussions for her family, her kingdom, and her dreams of the throne.  All will encounter old friends and new enemies as they attempt to restore the balance of the universe. But the gods grow stronger. And their descendants will need more than their magic and their wits to survive the war that is coming... 

Review:

The sequel in The Dark Gods trilogy, picking up where the first book left off with the heirs of the kingdom fighting off against manipulative gods, each other, and trying to restore peace before the gods destroy everything and war breaks out. In a world where there are gods and their descendants hold powers, the gods wait in shadows manipulating and scheming against one another and their descendants must find a way to save each other from being possessed and to save their loved ones and the world from the impending war that the gods would bring about. Taesia is the shadow-wielding rebel of House Lastrider and Nikolas is the reluctant soldier of House Cyr, both of them have been cast into Noctus, the realm of eternal night and forced to battle off against the dangerous god of light who will do anything to have cosmic control. Thankfully there is Julian there with Taesia, the hunter who has a beast lurking beneath the surface. Risha is the peackeeping necromancer from House Vakara who has to navigate her way through the realm of death, Mortri. She finds herself traveling with the spirit of Jas, and has to find a way to survive the realm inhabited by dangerous spirits and she has no way of figuring out how to get out alive. Angelica is the elementalist of House Mardova and has to keep Nexus from unraveling while dealing with the fact that she is ill. All of these heirs will have to find a way to work together to stop the gods from starting a war and possessing them as well as saving each other. I really loved the first book but this one ran into the same problem as the first one for me, it felt really slow and dragged out, this was over 500 pages and honestly could have had 100 pages or more taken out. The entire book felt a bit lackluster in plot progress and really didn't feel like much was happening. The first one had better pacing and this one just didn't move as much. Don't get me wrong, I did enjoy the overall story and am looking forward to how the last book ends, I just felt that this one was a bit slower and lacked a bit of action. Overall it was a fine continuation of the first book but I am looking forward to how everything finally wraps up in the last book.

*Thanks Netgalley and Orbit Books, Orbit for sending me an arc in exchange for an honest review*

[thegioigiay]

Khăn Giấy In Logo Giá Rẻ Theo Yêu Cầu

Từ những ngày đầu với chỉ vài chục khách hàng, sau 13 năm phát triển, Thế Giới Giấy (TGG) đã trở thành nhà cung cấp khăn giấy in logo cho hàng ngàn doanh nghiệp lớn nhỏ. Với chất lượng cao, thiết kế đẹp và chính sách ưu đãi, sản phẩm này ngày càng trở thành lựa chọn hàng đầu cho các quán cà phê, nhà hàng, khách sạn, tiệm bánh, trà sữa,…

1. Khăn Giấy In Logo Là Gì?

Khăn giấy in logo là loại khăn giấy có in thương hiệu doanh nghiệp, giúp tạo ấn tượng chuyên nghiệp và tăng nhận diện thương hiệu.

Khăn giấy của TGG được làm từ 100% bột giấy nguyên sinh, không hóa chất độc hại, có độ bền dai, thấm hút tốt, in sắc nét, không lem. là loại khăn giấy có in thương hiệu doanh nghiệp, giúp tạo ấn tượng chuyên nghiệp và tăng nhận diện thương hiệu. Khăn giấy của TGG được làm từ 100% bột giấy nguyên sinh, không hóa chất độc hại, có độ bền dai, thấm hút tốt, in sắc nét, không lem.

2. Lợi Ích Khi Sử Dụng Khăn Giấy In Logo

Quảng bá thương hiệu hiệu quả: Mỗi lần khách hàng sử dụng khăn giấy là một lần thương hiệu được ghi nhớ.

Tạo sự chuyên nghiệp & đẳng cấp: Giúp quán ăn, khách sạn, nhà hàng gây ấn tượng với khách hàng ngay từ chi tiết nhỏ nhất.

Lan tỏa trên mạng xã hội: Hình ảnh khăn giấy in logo có thể xuất hiện trong ảnh, video của khách hàng trên Facebook, TikTok, Instagram,…

Tiết kiệm chi phí marketing: Không tốn thêm ngân sách nhưng vẫn tiếp cận hàng triệu khách hàng.

3. Quy Trình In Logo Trên Khăn Giấy

Giai đoạn 1: In Thủ Công (Trước 2013)

Chất lượng mực in thấp, dễ lem.

Giá cao do chi phí nhân công lớn.

Thời gian sản xuất lâu, số lượng hạn chế.

Giai đoạn 2: Công Nghệ In Hiện Đại (Từ 2013)

Nhận thấy nhu cầu ngày càng lớn, TGG đầu tư hệ thống máy móc hiện đại trị giá hàng triệu đô la, giúp:

Miễn phí 100% chi phí in logo khi sử dụng khăn giấy napkin Japani.

Nâng cao chất lượng sản phẩm, mực in sắc nét, không lem.

Tăng năng suất sản xuất, đạt 5 tấn/ngày, giao hàng nhanh chóng.

4. Những Câu Hỏi Thường Gặp

TGG có hỗ trợ thiết kế logo không? 👉 Có, thiết kế miễn phí trong 5 phút.

Số lượng đặt hàng tối thiểu? 👉 Không giới hạn tối đa, liên hệ hotline để được tư vấn.

Thời gian nhận hàng? 👉 7 – 10 ngày, có dịch vụ lưu kho miễn phí.

Kích thước khăn giấy? 👉 24cm x 24cm.

Màu in logo? 👉 Tối đa 2 màu (liên hệ nếu cần nhiều màu hơn).

5. Đối Tượng Khách Hàng Sử Dụng Khăn Giấy In Logo

5.1 Quán Cà Phê, Trà Sữa

TGG đã cung cấp khăn giấy in logo cho nhiều thương hiệu lớn như The Coffee House, The Alley, The Bunny, Chidori, Sol Retreat Cafe, Vita Cafe,…

5.2 Nhà Hàng Sang Trọng

Các nhà hàng cao cấp như Gongfu Shao, Món Ăn Ngon, Asiana Plaza, Yenly Yours Vietnam,… đều lựa chọn khăn giấy in logo để nâng tầm thương hiệu.

5.3 Khách Sạn 5 Sao

Nhiều khách sạn cao cấp như Rex Saigon, Vakara Hotel, Mercure Hotels tin dùng khăn giấy napkin in logo để phục vụ khách hàng VIP.

5.4 Tổ Chức & Doanh Nghiệp Lớn

TGG là đối tác của nhiều thương hiệu nổi tiếng như Heineken, Plaza Premium Lounge, Diva Luxury, Tony Fruit,…

📞 Liên hệ ngay hotline 0901.077.077 để được tư vấn chi tiết! 🚀

Nguồn bài viết: https://thegioigiay.net/tin-tuc/khan-giay-in-logo-mien-phi/

[apkaartpasaulei]

11. DIENA Da-Nang – Hoi An

Da Nang ir patiesi milzīga pilsēta, kura, kā izrādās, nekad neguļ! Pat trijos naktī bija dzirdams dūmojošais rolleru čalis ar skanošo ierakstu “Ban bao”. Pēc salīdzinoši mierīgāka vakara, no rīta mostamies ap 8:00 kā kurais un jūtamies izgulējušies. Ir viens ļoti populārs ēdiens Vjetnamā, kuru neesam vēl mēģinājuši un tās ir bagetes! Redzam tās bieži, bet kaut kā nev aram savienot ar Vjetnaiešu virtuvi. Šorīt ir pienācis tas rīts, kad beidzot mums tas jāizdara, jo brokastis viesnīcā nav iekļautas. Nenoliedzami bagetes ir Franču nospiedums Vjetnamas kultūrā. Franči ieviesa bagetes (tagad vjetnamiešu valodā sauktas par "banh mi") Vjetnamā franču koloniālā perioda laikā 19. gadsimta vidū, un 20. gadsimta sākumā tās kļuva par pamatēdienu. Tikai nieka 5 minūšu gājienā dodamies uz NHÀ VIỆT BÁNH MÌ &CAFFEE, Đà Nẵng, kas pēc nosaukuma jau pasaka, ka tā ir vieta Banh Mi provēšanai! Maizes ir gardas, sašutumu tajā, ka bekonu smalcina uz zemes, mūsos vairs neizraisa. Linda ar Mārci pieturās pie pārbaudītām vērtībām, turpinot dzert ierasto kafiju no rītiem, bet mēs ar Valēriju pilnīgi nododamies vjetnamiešu tradīcijām baudot sāļo kafiju (Ca Phe Muoi). Pareizāk sakot mēs dzeram vienu no viņu kafijas veidiem – kafiju ar iebiezināto pienu, sāļo vai olu kafiju. Pēdējā laikā tieši Ca Phe Muoi ir mūsu favorītu augšgalā – to pagatavo kafiju sajaucot ar kondensēto pienu un pievienojot 1/8 tējkarotes jūras sāls. Izklausās jocīgi, bet ir tiešām ļoti gardi. Tāda kā sāļās karameles kafija sanāk! Brokastojam un kaļam lielo plānu – esam braukuši, skrējuši, kāpuši, peldējuši, airējuši, cēlušies naktī, gulējuši autobusā, gulējuši kruīza kuģī... mēs esam izmantojuši pēdējās nedēļas augsto laiku uz visiem 100% un ir pienācis laiks atpūtai! Laikapstākļi solās uzlaboties sākot no rītdienas un mēs vēlamies izbaudīt arī Vjetnamas saules pusi. Atrodam viesnīcu un nolemjam doties kaulēties uz vietas. Izsaucam taksometru un par 19 EUR esam ceļā uz Hoi An.

Ierodamies Bliss Hoi An Beach Resort & Wellness viesnīcā un viņa patiešām ir burvīga. Viesnīcas administratore mums piekrīt izvest nelielā ekskursijā, lai apskatām piedāvātos numuriņus, paralēli cītīgi mūs skubinot izvēlēties “Indochine” tipa istabiņas, kas ir nedaudz dārgākas, bet ļoti skaistas. Nevienam nezināmā veidā Valērijs ir pamanījies atrast mistiskus kuponus, kuri piedāvā šo šiko viesnīcu norezervēt par cenu , kuru viensīcā uz vietas piedāvāt nevar neviens. Jārezervē internetā. Apskatām visu – tiešām skaisti ir visi numuriņi, bet negribam maksāt papildus teju 100 EUR par skaistāku vannu, nolemjam ņemt lētākos numuriņus, kas palikuši piedāvājumā (viens ar dārza, bet otrs ar okeāna skatu). Kad esam veikuši rezervācijas, dodamies iečekoties. Viesnīcas administrātore, tā pati kas mūs skubināja dārgākam numuram, atzīst, ka patiesībā mūsu rezervētie numuriņi nav pieejami un viņai mūs ir jālaiž iekšā krutajos numuros par to lēto rezervāciju cenu. Vai tu re kā viss iegriezās! Mēs samaksājām 385 EUR par 1 numuriņu uz 4 naktīm, bet saņēmām istabiņu par teju 500 EUR (ar Valērija mistisko atlaidi), kaut arī šādas istabiņas mums normālajiem (es, Linda un Mārcis) nav atrodamas zem 700 EUR. Atvainojiet par sīkumainību, bet saprotiet, ka sajūtas kā loterijā laimējuši :D

Īsumā – esam riktīgi krutā viesnīcā turpmākās 4 dienas. Šī viesnīca papildus piedāvā saunas apmeklējumus, jogu, bezmaksas transfērus uz un no pilsētas centra un vēl un vēl... Esam ļoti saviļņoti un priecīgi! Svinīgi nosvinām baseina bārā šo veiksmi, Valērijs paziņo, ka negrib redzēt cilvēkus un nolien istabā, kamēr mēs 3 dodamies uz Hoi An. Ar ko Hoi An ir pazīstama? Ar ātro apģērbu šūšanu! Esam ar Lindu atradušas vietas, kur kvalitatīvi un ātri var pašūt dažādus apģērbus. Kā izrādās beigās – tā ir viena un tā pati vieta! Tad nu mums noteikti jādodās tieši tur. Ak vai, cik Hoi An ir ārkārtīgi pilna tūristiem, tirgiem, satiksmes, skaņu... Šūšanas vieta saucās Yaly Couture un pavisam ātri to atrodam. Ļoti pieklājīgi, profesionāli un efektīvi mums tur sokās. Tur pavadām aptuveni 2 stundas un kopā esam pasūtījusi 3 kleitas, 2 bikses un uzvalku. Izejam visi nedaudz apstulbuši, bet priecīgi. Nevaram paši noticēt, ka viss bija tik viegli... Pats atelje ir ļoti liels, bet ārkārtīgi loģiski organizēts – audumi ir sašķiroti, katalogi ir izvietoti un labi pārskatāmi kā arī katram klientam ir tieši viens šuvējs, kurš individuāli asistē, noņem mērus un palīdz orientēties. Kopumā attiesme ir ļoti laipna un patīkama. Rīt mums visiem ir pirmā pielaikošana, skatīsimies kā būs!

Esam badā un dodamies ēst - var just, ka tūristu rajons, jo cenas ir dārgākas, bet paēdam ļoti gardi. Izejam cauri tirgus ieliņām, Nopērkam vēl citus niekus un pulkstens jau ir 18:30, kas nozīmē, ka mūsu transfērs uz viesnīcu drīz aties.

Ierodamies viesnīcā un taisnību sakot, neko vairāk arī nevēlamies darīt. Lielais pūlis mūs ir iztukšojis. Ar lielām cerībām rīt sagaidīt sauli, liekamies uz auss. Priekšā ir vēl plānoti piedzīvojumi, bet vēlamies arī vairāk vienkārši pabūt, palasīt, sauļoties un peldēties.

!!! Hoi An jau 15. – 19. gadsimtā bija viena no svarīgākajām ostas pilsētām Dienvidaustrumāzijā. Tā piesaistīja tirgotājus no Ķīnas, Japānas, Indijas un Eiropas. Tirgotāji bieži veda audumus un apģērbus, kas palīdzēja attīstīt vietējo tekstilrūpniecību un drēbniecību.

[salas2025]

Rotorua - maoru kultūra

tas pats 5.marts, vakars

Šī ir vēl kompleksāka tēma, kā ģeoloģija. Maoru vēsture nav vienkārša, kaut arī es jau dienām par to lasu, ir ļoti grūti uztaisīt īsu konspektu. 

Mums savā ziņā šī ir vienojošā tēma visā ceļojumā, jo maoriem, Franču Polinēzijas un Havaju salu cilvēkiem ir vieni senči. Viņi 5000 gadu garā ceļojumā ieradās Okeānijā no mūsdienu Taivānas (pierādīts, izpētot gēnus), ar savām kanoe laivām aizceļoja līdz okeāna vidum (Taiti) un tad sadalījās - daļa uz Havaju salām un daļa uz Jaunzēlandi . Maoru un taitiešu valodas ir ļoti līdzīgas, arī daudzas kultūras iezīmes ir līdzīgas.

Tā nu maori mierīgi dzīvoja (vai ne tik mierīgi, jo šīs ciltis praktizēja kanibālismu, un vispār bija gana kareivīgas, arī savā starpā), līdz 17.gs vidū parādījās pirmais eiropiešu kuģis. To uzņēma ne pārāk jauki, cilvēkus, kas mēģināja izcelties krastā, nogalināja, un tad maoriem kādus 140 gadus atkal bija miers. 1769.-1977.gadam te pabija Kapteinis Kuks. Tam veicās drusku labāk, un jau ap 1780.gadiem šo rajonu sāka izmantot britu vaļu un roņu zvejnieki. Pamazām balto cilvēku skaits Jaunzēlandē auga, bet maoru samazinājās. Ap 1840.gadu Jaunzēlandi iekļāva britu karaļvalsts sastāvā. Nav tā, ka baltie cilvēki būtu tā tieši apslaktējuši maorus (to viņi daļēji izdarīja paši, jo viena cilts no baltajiem ietirgoja ieročus un karoja pret otru). Bet gana daudz izdarīja arī baltais - konfiscēja zemes, atveda visādas slimības. Katrā ziņā, maori ļoti veiksmīgi aizstāvēja savas tiesības, atšķirībā no salīdzinoši netālu esošās Austrālijas aborigēniem. Jau 1840.gadā cilšu vadoņi parakstīja līgumu ar angļiem, kas noteica un kārtoja savstarpējās attiecības, piemēram maoriem nebija jāmaksā nodokļi. Un jau 100 gadus atpakaļ maoriem bija vietas parlamentā. Tik un tā asimilēšanās un kultūras saglabāšana bija un ir smags jautājums. 

Organizēti kultūras pasākumi ir domāti tūristiem, tas fakts. No otras puses, tie sniedz interesantu ieskatu.

Piemēram, es biju dzirdējusi par haka deju, ko izpildījusi Jaunzēlandes regbija izlase pirms spēles. Tā ir tradicionāla deja pirms došanās kaujā, ar saucieniem uzmundrinot sevi un ar briesmīgajām sejas izteiksmēm (izbolītām acīm, izkārtām mēlēm) iebiedējot pretiniekus. Mums parāda to, un arī citas dziesmas/dejas. Bet vakara nagla ir paliela, solīdi ģērbta vīriešu grupa, kas ieradās reizē ar mums un apsēdās pirmajās rindās (spriežot pēc aprocītēm, tādi paši tūristi kā mēs). Pēc vietējo HAKA, šie pieceļas, un izpilda tādu pašu pretī. Izradās, ka ugunsdzēsēji no cita reģiona ekskursijā.

Tas, ka šī kultūra pastāv paralēli angliskajai, vai pat sajaucoties ar to, Rotorua rajonā jūt labāk kā citur. Mums iesaka aiziet uz vietējo krodziņu, un te ir ļoti daudz cilvēku ar maoru vizuālajām pazīmēm. Un ģeotermālajā baseinā, kur bijām piestājuši izsildīties, redzēju sievieti gados ar maoru tipisko tetovējumu sejā, tik dīvaini - tāda kā uztetovēta bārda. Redzēju arī ziņu diktori ar šo īpašo tetovējumu. 

Un vakarā televīzijā nejauši atrodam kanālu, kur rāda ko līdzīgu kā mūsu tautas deju skates - uzstājas daudzi dažādi kolektīvi ar tradicionālajām dejām un dziesmām.  

P.S. nosūtu video ar maoru puišiem māsai, viņa saka- izskatās pēc Magic Mike 😀

Satikšanās vieta kopienai - marae

[beautiful-story]

🎶🎸🎙️🌱

[onedreamcastentertainment]

ARMIJAS IESAUKUMS

iesaukums armijaa, ir tikai tiinji un siikie armijaa. muzikas pasniedzejas viljumas deels. reali resns. visi araa Kjegumaa pie majas pagalmaa trenneejaas. met kulenjus. es gaisaa lidinos un taisu apjlveida ksutibas ar gurniem. Infrastrukturas departamenta SHults, kas mani solija iizrubiit liftaa, iskrienas un tiasa salto, nokriit uz sejas pret zzemi un vinjam parluuzt mugura, vinjsh locas uz zemes sakjeeris muguru. es saku, ka vareja dzirdet klikshkji. parejie piekriit. Pec tam ir kkadas ainas no barakaam, krutas Viljumas deels resnais saka ka te ir baiga birokraatija. ir kautkadas runas par eeshanu, ka katram jasavaac kko edamu lidzi. Atnaak to lji VIljuma vai kkada vecena, kas vada to musu armijas grupiu jauniesaucamos un prasa, ko k uram no veikala atnest, ko edisim vakara. visi tur vienojas par vistu. nekas ipash tads nenotika

[eternalatmn]

un nouveau monde\

ir nakts. aiz loga piesniguši ceļi, jumti un balkoni. koku zaru kailums kļuvis īslaicīgi netverams. vieglas pārslas vēl turpina krist. sēžu satinusies mīkstā vilnai līdzīga auduma segā. mūsdienu cilvēks pieradis pie materiāla, kas nekņudina ādas nervgaļus, tāpēc nevaru teikt vilnas segā, jāizlīdzas ar ko līdzīgu. something alike. kā es un tu? dzeru savu vakara tēju - šoreiz raspberry and white chocolate. medu nepieliku, jo vakars tomēr vēls, nav ko tracināt sirsniņu ar uzbudinošu glikozes devu. vēroju kā pretējā mājā divi kūpoši skursteņi saplūst vienā dūmu mutulī. man šonakt tāds romantisks garastāvoklis laikam. bet patiešām - tie dūmi, lai kurp sāktu, aizplūst tālumā savijoties kopā. aizdūmo piedzīvojumā. es tikmēr cenšos atgūt balsi pie tējas tases. temperatūra 38 grādi un esiet sveicinātas ciešanas. pirms mirkļa atradu dziesmu, kuru mūžu meklēju, tikai nezināju. klausos uz riņķi un domāju, cik labi ka tā. un, kad maigām sniega pārslām birstot, pasaule gausi iemieg, par ko tu domā tajā brīdī?

[isspskola]

"Sadzīvot kapos"

Guna Kaše

Apkārt ir tik tumšs, ka man ar acīm jātaustās koku galotnēs, lai tiktu mājās pa šo mazo, nomaļo Lielo kapu taciņu. Bažīgās domas par to, ka, fotografējot vakara melnumā, atkal nekas nav sanācis, pēkšņi izkliedē marihuānas smarža, ko sajūtu gaisā. Drusku salecos – tepat aiz kapu pieminekļa stāv kāds pāris un sapņaini kūpina dūmu. Interesanta pīpētavas izvēle. Nez, kādā ceļojumā tā viņus aizvedīs, nodomāju. Man kādreiz bija suns, ar kuru šeit katru dienu staigājām krustu šķērsu, bet tagad man te patīk atnākt padzert kafiju. Kā pasaku mežā Lielajos kapos šalc vecie, augstie koki, vītero putni. Pavasarī zemi klāj zilsniedzīšu paklājs, vēlāk uzplaukst savvaļas tulpes un drīz pēc tam arī mežonīgās, bet tik gaisīgās, poētiskās gārsas. Ja kādreiz gadās brist pāri šim ziedu laukam, kājas sajūt kapu kopiņu reljefu. Izbaudīdami brīvības garšu, te joņo pilsētas suņi, kamēr vīrietis, turēdamies pie koka, malko “Lāčplēša” alu. Netālu guļ Andrejs Pumpurs. Māte izklājusi bērnam segu uzkalniņā, kur kādreiz bija apbedīti vācu karavīri. Kāda sieviete, runādama pa telefonu, apsēžas uz zemes aiz Krišjāņa Barona kapa pieminekļa un atspiež pret to muguru, it kā ērti ieslīdot klubkrēslā pie televizora. Latvijas dižgaru atdusas vieta, memoriālais parks, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – sauc, kā gribi, bet te notiek dzīve! Un kā jau dzīvē – ne bez grēciņiem. Iepriekš aprakstītos kadrus neesmu mēģinājusi fotografēt (izņemot zilās puķītes, protams). No pastaigām tie ir saglabājušies tikai manā atmiņā. Tādēļ projektā “Sadzīvot kapos” vēlējos iemūžināt dzīvību, kas sastopama Lielajos kapos, visās tās izpausmēs. Kāda patlaban ir šī vieta, kur mēs, dzīvie, sadzīvojam ar mirušajiem, ar vēsturi un, galvenais, paši savā starpā? Kas šeit ikdienā notiek virs kapavietām, kuras padomju laikā izpostītas un tagad klusi slēpjas zem sniega un pērnajām lapām? Mans mērķis nebija analizēt Lielo kapu un tajos esošo kultūrvēsturisko pieminekļu stāvokli, sakoptību vai nosodīt cilvēkus. Gribēju vienkārši vērot. Būt te. Jo man taču patīk te šad tad atnākt padzert kafiju.

[nesapnuota]

kažkas laukia vasaros, o aš laukiu žiemos. kai apsiniaukę ir jau per pietus atrodo, kad vakaras. kai gąsdinančiai sninga ir eini per mišką, kur nė gyvos dvasios. kai dar kelias neišmintas stirnų, kai praskrenda čia žiemojantys paukščiai, bet tuo pačiu girdi ir savo alsavimą, širdies stuksėjimą, po kojomis girgždantį sniegą.

kažkada prisimenu ėjau ir mačiau kartu einančią moterį su vaiku, tempiantį roges. jie jau kulniavo namo, o aš gilyn į mišką. buvo baisu. nežinojau, ar grįšiu, ar nesutiksiu vilko, meškos ir kitų pabaisų mano galvoje.

vienintelė pabaisa – tai aš. visados nerimaujanti, bijanti, būkštaujanti, praleidžianti gyvenimo siunčiamas galimybes, verkianti, yranti, vėluojanti, tačiau amžinai ateinanti, kur reikia, ganėtinai per anksti.

einu mišku. įkvėpus oro, rodos, net plaučiai šalčiu prisipildo. ir taip gera žiūrėti į medžius. jeigu kas nors pasakytų, kad esu medis, apsidžiaugčiau. spėju, kad drebulė.

[duanestudentscadetsunlmtd7]

Ansamblių vakaras „Tėvyne mūsų“ Kalnų parke. Dainų šventė 2018 / Ensembl...

[apkaartpasaulei]

4. DIENA Pho Quoc

Vakardienas pašā vakara noslēgumā nolēmām, ka mums ir jādodās ‘snorkeling’ (peldēt ar trubiņu?) Valērijs attiecās, bet mēs nolēmām, ka jādodas. Pho Quoc ir viena no izcilākajām vietām Vjetnamā kur to darīt un būtu muļķīgi to laist garām. Diena sākās 7:30 (jums 2:30) pabrokastojām un devāmies uz ostu. Tad nu beidzot mēs redzējām Vjetnamu. Izbraucot cauri skaistajām, tukšajām mājām, pabraucot garām kolizejam un bigbenam mēs iebraucām vietējā ciemā! Un tur mēs mīļie redzējām to pašu autentiskāko Vjetnamo - ar ielas tirgiem, ar karājošiem vadiem, ar vietējiem tirgoņiem, banānu lapās tītiem labumiem, visu ikdienas trakumu... Mēs ar tik atvērtām mutēm to vērojām, ka pat neiemūžinājām, bet gan jau!

Nonācām ostā – mūsu nirēju grupa ir liela, 27 cilvēki, bet mēs esot vienīgie NEvietējie. Visa atlikusī grupa ir vjetnamieši. Sakāpām visi laivā ar aizvērtu jumtu. Nopriecājamies, ka visiem ir iedotas vestes. Cik forši, ka domā par drošību! Un tad sākās ceļš... OMG... Mārcis jau laivā palika nedaudz zaļš... Linda vienu brīdi kliedza uz Mārci, lai viņš aiztaisa vesti un sargā zobus... Man likās, ka tā laiva apgāzīsies, tas bija kaut kāds vājprāts! Visi 27 cilvēki bija panikā un 4 gidi jautri kliedza līdzi kā amerikāņu kalniņos...

Ok, nonācām pie pirmās salas – aizved mūs uz kaut kādu vietu, kur iespējams ar milzu ķiveri, nu tā kā tie senie ūdenslīdēji, pastaigāties pa ūdens apakšu. Mēs sakam, ka šis nav priekš mums un, lai laiž mūs lūkot koraļļus. Gids nepretojas – visi vjetnamieši paliek staigāt pa ūdens dzelmi, bet mēs trīs ar gidiem laižam ņurkot. Aizbraucam, iedot mums instrukcijas un nepieciešamo inventāru un lecam iekšā. Sākumā vispār nav zivis, bet tas mūs nebaida, jo esam paņēmuši līdzi maizi un sabāzuši ūdens pudelēs, lai to vieglāk izdalīt zem ūdens. Koraļļi skaisti, bet dēļ viļņiem ūdens dzidrums nav tāds kā gribētos. Vairāk priecājamies par zivīm nevis koraļļiem un pēkšņi saprotam, ka atrodamies miljons mazu medūziņu pūznī!!! Ak, cik tas bija anormāli pretīgi. Un tā ik pa laikam – cik nu ātri iespējams, notinies no glumajiem pļekučiem un pēc neilga laika atkal esi ieskauts. Mūs ar Lindu arī sadzēla mazās riebekles... bet nekas traks, uzlej svaigu ūdentiņu un viss labi. Pēcāk mums tiek iedota 30 minūšu pauze uz salas. Saprotam, ka esam nevien 3 baltie savā grupā, bet visā salā. Lai kur mēs ietu, visi skatās :D Bet tas mūs netraucē. Sēžamies laivā un dodoamies uz nākamo salu. Labi, ka v��jš ir norimies un laiva brauc daudz līganāk. Pusdienās sēžam ar interesantu pāri – vjetnamiete ar amerikāni cienījāmā vecumā. Amerikānis uzreiz steidz stāstīt cik viņam kauns par savu prezidentu un cik lielā viņš ir sašutumā... ok... ēdam – atkal gardais buljons, jūras veltis, zaļumi, salāti, garneles. Linda sev paņēma arī austeri. Pirmāmkārtām tā bija gigantiska. To servēja siltu, ar ļoti gardu mērcīti un zemesriekstiem. Tā šķiet bija likta ar čaulu uz grila. Ļoti, ļoti garda!

Gardi paēduši dodamies tālāk uz otro ņurkošanas vietu. Mārcis ielien pirmais un absolūtā pārlaimībā kliedz – te ir tik daudz zivju!!! Es ielienu nākamā un viņas tiešām ir tik ļoti daudz... vispār nebaidās no cilvēkiem un praktiski sejā lien. Linda arī neatpaliek ar sajūsmu – tā nu mēs pirmās 15 minūtes tikai ar zivīm vien spēlējamies. Gidi arī salec ūdenī un rāda mums visādus trikus. Viens ieņurko un izvelk krabi :D

Šeit ūdens ir dzidrs un mierīgs, zivis daudzveidīgas un koraļļi ir maģiski skaisti. Viss ir tik ļoti skaisti, ka negribas līst ārā un peldam ar dibeniem gaisā kādu stundu absolūtā pārlaimībā. Mūsu ālēšanās tiek laipni pārtraukta un braucam mājās. Pa ceļam sapērkam vietējā rajoniņā augļus, kuri šeit maksā ļoooti lēti.

Ejam uz saviem numuriņiem un Linda saka: “Ilze, kā Tev ir apdeguši ikri?”

Es paskatos, tiešām:”Klau, tas laikam no peldēšanas!” Pavelku platos šortus uz augšu un Linda iekliedzas: “Ilze, Tev dibens ir galīgi nodedzis!!!”

Un es saprotu, ka mēs neiedomājāmies sasmērēt dibenus un kājas un esam pusi dienas ar dibeniem gaisā peldējušas... Lieki piebilst, ka Lindas dibens izskatās tieši tā pat.

Atlikušo vakaru saprotam, ka esam izsmelti un nekur no saviem zviļņiem prom nedosimies. Vakariņojam tur pat ar skatu uz jūru. Mārcis pa kluso ielavijās kaimiņu sētā un nospēra svaigu aloeveras kātu! Nu ko, šodienai pietiks, ejam visi smērēt savus sārtos vaigus!

!!! Saskaņā ar 2017. gada datiem, Vjetnamā dzīvoja aptuveni 94,57 miljoni iedzīvotāju, padarot to par 14. visapdzīvotāko valsti pasaulē.

[bukimevieningi]

Arūnas Vaikšnoras: "Virš Maskvos bus mėlyna - geltona" (N-16)

Ėjo eilinis mano, Vaido Žemaičio Lekstučio, šeštadienio vakaras feisbuke. Į draugus pasiprašė kažkoks Arūnas Vaikšnoras. Visų pirma, pasižiūrėjau, ar paskyra tikra, po to pasižiūrėjau nuotraukas – matėsi, kad didelė šio žmogaus kūno dalis buvo tatuiruota, taip pat jis viešai, nesigėdydamas, nuotraukose demonstravo alkoholio vartojimą. Pagalvojau, gal žmogui reikia pagalbos (karts nuo karto padedu…