#drausmīgs

[subconsciousimagism]

Zīmējums ar vārdiem (part 7?)

aiiii bračiņ draudziņ saulīt sirsnīt zaķīt kaķīt ai ai ai draudzībā tava beiguseis mēnestiņ bomži strīdās ar bolt somu mugurā un kovboju cepuri smiekli uznāca ha ha ha aj bet bēdīgi atkal jo zaķenei uz zaķu ielu jādodas drīz pēc audēju ielas ar kājām? Ar autobusu? Mēnešbiļete nopirkta taču var jau arī pabraukt nedaudz ai tik tā tīrīšana šodien mani sagaida piektdienas vakarā kamēr jūs tur visi tusējas vai tusēsies mēness gaismā un saules gaismu paspējāt arī izbaudīt kamēr es tē kamerā ar kamerām sēžu iesprūsta tik pa logu sanāca gaismu ieraudzīt mākslīgā gaisma man bojā acis viss kratās un gāžās un drāžās citi kamēr es caur kamerām skatos uz jums un jūsu kailiem ķermeņiem aiiiiiii bračiņņnnnnn koooo lai saka draudziņnnnn

Īsais zīmējums sagurums kārtīgs nogurums drausmīgs šausmīgs trauslīgs kaulīgs maulīgs paulīgs ai kas tie par vārdiem mīļo saulīt taču beidz vēl tik drusciņ pacieties un tad jau varēs doties tālāk zaķīt

Ai vēl šitās krievu dāmas ienākušas nu ejat taču prroooooommmmm aaaiiiijjjjjj nuuuuuu cik var strādāt un cik var mocīties reāli un vēl ienākušas kaut kādas vecenes nu kas jums iiiirrrrrr ejat kaut kur ārā ko jūs darat iekšā

Da zajebal jūs visi es labprāt aizpistu kaut kur citur ble aj

[ilserre]

Tēta tētis 0035

Berlīnes drupās (cont)

25. aprīlī sarkanie atkal uzbrūk blīvā masā. Laikam citās frontēs atbrīvojušās armijas ir sadzītas Berlīnē, tāpēc tādas uzbrucēju masas. Mums nav sakaru kreisajā pusē. Tur sarkanie brīvi virzās mums garām. Tieši mums pretī, jūtot mūsu pretestību, viņi frontālā uzbrukumā neiet, bet drupu kaudzēs pārvietojas mums garām, jo mūsu rindas ir pavisam retas. Mums jāuzmanās no visām pusēm.

Visapkārt drausmīgs troksnis. Krievu artilērija nepārtraukti bombardē tepat netālu mums aizmugurē esošos kvartālus. Atsevišķi mīnu sprādzieni gandrīz nav dzirdami. Ir nepārtraukta mīnu sprādzienu dunoņa. Mūsu komandpunkts izvietojas nākamajā ielā. Visa Berlīnes karošanas "epopeja" izveidojās šāda kārtība - pretējā ielas pusē sarkanie. Otrā ielas pusē šur tur mūsējie. Nākamajā ielā mūsu komandpunkts, nākamajā žandarmu ķēde, bet vēl tālākajās ielās elle tās vistiešākajā nozīmē. Tur tūkstošiem lielgabalu maisa zemi ar debesīm kopā. Gaisā ir necaurredzama putekļu jūra. Saulainā dienā sauli neredz. Jūtama tikai mazliet gaišāka, pelēki dzeltena atblāzma.

Sarkanie laikam pie saviem lielgabaliem un mīnumetējiem nezina, kur konkrētā brīdī atrodas viņu daļas, bet kur mūsu, tāpēc bombardē trešo un tālākās ielas mums aizmugurē. Lidmašīnas bombardē vēl tālāk. Lidmašīnu no liela augstuma mestās bumbas krītot kauc kā sirēnas. Liekas, ka no tāda kauciena vibrē gaiss, un šis troksnis griež ausis un spiež pie zemes. Visapkārt gaisā plivinās tūkstošiem izkaisītu, ļoti plānu, apmēram 1 cm platu un 10 cm garu staniola loksnīšu. Tās ir ļoti vieglas, krīt un lēnām vibrē un laikam domātas pretgaisa aizsardzības traucēšanai. Tā sanāk, ka vismierīgākā ir nākamā iela, kur ir mūsu komandpunkts.

Nesaprotu, kā žandarmi uzmin, kad atkāpties. Kad mēs to izdarām, viņi ir jau prom. Varbūt viņi ne visur ir. Es tos redzēju tikai pie Brandenburgas vārtiem, bet dažus viņu līķus atrodam ar visiem "bleķiem"*. Arī mūsu rindās ir kritušie. Manā grupā ir viens viegli ievainots vīrs, bet vēl viens ir kaut kur pazudis. Pat nezinu kur. Es esmu vēl dzīvs, tikai manu daudzcietušo mēteli rotā vēl daži caurumi, bet man nav nevienas jaunas skrambas.

Šādā veidā ir pagājusi vēl viena diena. Mūsu grupas nomaina kaut kādas vāciešu daļas. Tas vairs nav regulārais karaspēks, bet laikam žandarmu salasīts bars no dažādām daļām.

Mūsu grupas aizsūta uz Berlīnes dienvidrietumiem. Tātad sarkanie jau arī ir šeit. Tas nozīmē, ka Berlīne jau ielenkta. Varbūt kāda sprauga vēl ir dienvidaustrumos? Tur mēs vēl neesam bijuši.

Atkal vienā ielas pusē esam mēs, aiz ielas drupās kustas sarkano pūlis. Atkal atejam no ielas uz ielu, jo sarkanie iet mums garām. Jādomā, ka no mūsu šaušanas arī viņiem ir kritušie. Šaujot tādā pūlī, trāpījumiem jābūt lieliem. Ne pa labi, ne pa kreisi no mums nekādas citas daļas šeit nav atrodamas.

Pa kreisi no manas grupas kādā ielā brauc krievu tanks. Kā viņš šeit gadījies, kā tas ticis pāri drupu kaudzēm? Blakus grupas vīrs Jānis Ivans (kaut kā tāds krievisks uzvārds viņam bija) ar prettanku dūri to aizdedzina. Arī manas grupas zonā ir parādījies kāds tanks. Tālāk tas netiek, jo priekšā ir liela drupu kaudze. Tas mūs neredz, jo tam sānos nav spraugu, bet apstājies šauj ielā uz priekšu. Mums pašreiz nav nevienas prettanku dūres, tāpēc mēs nevaram tam neko izdarīt. Varbūt tā ir labāk, jo māju drupas 2-3 stāvu augstumā knapi turas un no lielā prettanku dūres sprādziena spēka tās var sabrukt šāvējam virsū. Mums atkal jāatkāpjas. Tanks paliek, šaujot ar savu lielgabalu ielā uz priekšu. Kur viņam ir tik daudz munīcijas?

Tad man ir jau sajukuši dienu rēķini. Laikam ir 27. aprīlis. Man ir pazudis vēl viens vīrs. Esam tikai seši. Manu grupu noņem no pirmās līnijas un pievieno komandpunktam. Faktiski komandpunktā ir tikai virsleitnants Neilands, ar kuru gandrīz vienmēr kopā būts. Komandpunktā viņš uzturas reti, bet pats pārbauda daļu izvietojumu. Mums ir daudz kritušo jeb pazudušo un grūti izsekot, kur mūsu grupu atlikumi atrodas, tāpēc man uzdots pastāvīgi kontrolēt grupu atrašanās vietā. Kā virsleitnants teica, es būšot bataljona sakaru vada komandieris. Tas tāds "karātavu" humors vien iznāk. Nav vairs ne bataljona, ne vada. Mani seši vīri mani ieskaitot tāds vada izsmiekls vien sanāk.

Mūsu komandpunkts parasti ir nākamā iela no ieņemtās pozīcijas skaitot. Šeit ir vismierīgāk. Tā kā man ir 5 vīri, tad divus sūtu uz savu bijušo vadu un divus uz Livzenieka vadu. Viens vīrs staigā kopā ar virsleitnantu. Viņiem man katru stundu jāziņo par izmaiņām un jāuzmana, vai sarkanie jau nav mums aizmugurē. Es kartē atzīmēju visas izmaiņas, ar kurām iepazīstas Neilands. Visbiežāk komandpunktā atrodos viens. Ja kādā spārnā mūs jau apgājuši, mēs atkāpjamies. Es savu komandpunktu pārceļu uz nākamo ielu un iekārtojos kādā pagrabā, kura ieeja ir brīva un virs galvas ir ciešams segums.

*metāls, metāla izstrādājums; mazvērtīgs krāms. google translates it weirdly. nothing to do with 'blacks' lol

[veselssunslaimigssaimnieks-blog]

Kāpēc es savam sunim nedodu sauso barību? 

Šis ir Punktiņš, vecmāmiņas suns, labākajos gados. pirms kāda gada viņam sākās veselības problēmas - izkrita visa spalva, viss ķermenis bija klāts ar krevelēm, svara zudums bija drausmīgs - kauli un āda bija palikusi, acis žēlīgas un sāpju pilnas, visu laiku tikai gulēja un pat īsti sev nevienu klāt nelaida. vecmāmiņa jau bija gatava atvadīties no sava sirdsdrauga, taču es nepadevos, atradu vetārstu, kurš atbrauks uz mājām. (viņi dzīvo ārpus Rīgas) Dakteris atbrauca, paņēma analīzes, izrakstīja diez gan daudz un dārgus medikamentus, viņam palika labāk. tad man ārsts piezvanīja, lai mēs pamēģinam nedot sauso barību. šoks. kā? ko lai tad es tagad dodu? teica, lai dodam gaļu un biezpienu. jūs neticēsiet! pēc nedēļas zvana ome : Robin, viņš atkal skrien! viņš ar prieku gaida katru ēdienreizi, viņam sāk augt spalva, viņam beidzot atkal bija dzīvesprieks acīs. pagāja vēl kāds laiks un nemaz vairs nevarēja pateikt, ka viņam kādreiz bija kāda vaina. ārsts laimīgs par rezultātu un to izskaidroja ar to, ka šīs sugas pārst��vjiem un vispār visiem haskijveidīgajiem suņiem nedrīkst dot pārtiku, kas satur miltus, kukurūzu, rīsus, griķus u.tt, viņš to sevī krāja 10 gadus un tad tas viss nāca ārā, bet nu Punktiņš skraida pa pagalmu ar kārtējo gaļas gabalu un noteikti ir laimīgākais suns ciemā. :) 

[katedoma]

Persona 2

1.Kādas ir vispārējas emocijas pret to vietu, saistot to ar tās būtību un izskatu? 2.Kā juties dzīvojot tur pirmo mēnesi, un pēdējo mēnesi? 3.Kādi tev personīgi ievērojami (vai pat niecīgi) stāsti, notikumi, novērojumi, anomālijas? Jo vairāk jo labāk, der arī ļoti mazi sīkumiņi. Droši var kratīt sirdi, pat ja drošvien jau sen  jebkāds kreņķis ir atmests.

1. Kad pirmo reizi atnācu aplūkot savu potenciālo dzīves vietu, biju sajaukusi un domāju, ka man ir cita māja. apskatījos uz to slaveno pagalmu un nodomāju, cik creepy būtu tur dzīvot. Atnāca saimnieks/izīrētājs un pārsteigums- tieši caur to pagalmu arī jāiet apskatīt manu dzīvokli. Tad es ieraudzīju milzīgo kastaņu pagalma vidū un nodomāju, ka kaut kād burvībiņ jau tur ir. Kāpņu telpa neomulīga un dzīvoklis bija smieklīgi drausmīgs. Es redzēju potenciālu, bet nu drausmīgs. :D katru vakaru nākot mājās nodomāju cik skaisti būtu pa visu pagalmu izkarināt lapiņu virtenes, šobrīd tur apgaismojums nav un var viegli paklupt aiz koka saknēm. dzīvoju sestajā stāvā, kas ir ok, bet nest mēbeles nebija ok. kādreiz tur ir bijis lifts, kurā ielīst varētu tikai smalciņš tieviņš cilvēciņš ar mazu maisņu, tagad tāds nestrādā, bet uz lifta durvīm uzlīmēts "I ❤ kazahstan" 2. ātri uzzināju, ka ūdens spiediens praktiski nav un remontējos dzīvokli no 6. stāva izkrita guļamistabas logs, kas droši vien kaut ko pasaka par mājas stāvokli. es sākumā tur vēl nedzīvoju, tikai krāsoju sienas un slīpēju grīdas. Kad sāka izskatīties mīlīgi un sāka strādāt pods, ievācos. :D man sākumā bija nedaudz bail, bet tagad vispār vairs ne. laikam viss pārējais, kas man sakāms, vairāk atbildīt 3. jautājumam 3. kad pa kāpņu telpu uzkāpj uz manu stāvu, līdz dzīvoklim vēl jaiet cauri gaitenim, kur nav logu un gaismiņa iedegas ar sensoru. (gaiteni dala 4 dzīvokļi) tā gaiteņa durvis bieži nevar atslēgt un tad jādauzas, lai kāds kaimiņš ielaiž iekšā. vienu dienu dzirdu, ka kāds klapējas un eju ielaist un tur stāv sveša dāma un vaicā: "sveiki, vai te nedzīvo tāds pārītis?" es saku, ka jā, viņa turpina :"aha, jūs nezinat vai viņi ir dzīvi?" vēl citā reizē dzirdēju, ka kāds klauvējas un atkal gāju atvērt durvis, bet tur par pāsteigumu kāds asiņais kungs jau bija ticis gaitenī un spēra caurumu cita dzīvokļa durvīs kliedzot " laid mani iekšā, es tur dzīvoju, man atņēma atslēgas, ES TUR DZĪVOJU" un es biju tik apjukusi, ka vienkārši pateicu "sveiki", viņš apstājās, iztaisnoja muguru un atbildēja "labdien" tā dzīvokļa durvīs 2x tika izsperts caurums, tik liels, ka var ielīst iekšā un tā ģimene, kas tur dzīvo čiliņā aiznaglo caurumu ciet un turpina dzīvot. tad man ir kaimiņš kas mani vēro, tas tā. viņš dažas dienas nedēļā skaļi dzied, citas dienas kliedz. zem manis ir dzīvoklis, kurā puisis ir nesen nopircis bungas. kad viņam sanāk nospēlēt tā, ka pašam patīk, viņš iekliedzas "WHOOOOOOOOP" un turpina spēlēt, parasti ļoti neadekvātos diennakts laikos. kāpņu telpa mēdz būt nasty. vienreiz 3 stāvu garumā kāds bija pavēmis un 2x bija atsāti kakuļi. vienreiz bija tādā displejā nolikta kompozīcija "kaka un cimds" par šo man nav ko teikt, tas laikam ir pretīgākais ko esmu pieredzējusi šajā vai jebkurā dzīve vietā. Man vienmēr bail, ja kāds nāktu ciemos, ka tieši būtu kaut kāda riebeklība kāpņu telpā atstāta. bet pats dzīvoklis man ir ļoti omulīgs, es pat ļoti lepojos par to meikoveru. :D vienreiz bez brīdinājuma visu dienu bija atslēgts ūdens un pirmajā stāvā ar zilu pildspalvu un lapiņas uzrakstīts "ūdens nebūs līdz pusdienlaikam, ūdeni var dabūt šļūtenē pie konteinera" svarīgi ir zināt, ka dzīvoklī nolaižot ūdeni, pāris minūtes pazūd ūdens un tapēc ja grib iet dušā vai nomazgāt traukus ir jāsaplāno, lai nesakrīt tieši ar pačurāšanu. :D neizklausās labi, bet tas ir 5 min gājienā no akadēmijas un pats dzīvoklis tiešām ir jauks, tāpēc pagaidām vēl neesmu iespringusi uz jaunas vietas meklēšanu un godīgi sakot pēc tā lielā darba, kas ieguldīts, pilnīgi žēl atstāt būs to mājiņ skats ir uz visiem rīgas baznīcu torņiem. :D skats labs par alberta 11 komūnu runājot, es neesmu īsti iesaistijusies. ar kaimiņiem sveicinos, bet tas arī viss. vispār manā mājā dzīvo ģimenes ar 10 bērniem un vienreiz redzēju kā pa trepēm maziņa bēbīte šķietami nes lelli, bet tas ieskatījos un viņa nesa dzīvu mazuli..pa trepēm

pagalmā reguāri kāds ir atstājis savas mēbeles. vienu dienu ledusskapis, citu dienu bērnu gultiņas, dažkārt vesela iedzīve. man pat kaut kur ir bildes