#dienas te

[tuvojies]

Es esmu pazaudējusi saskari ar šo pasauli. Ar būšanu šeit dzīvai un veselai. Ar iespēju no rīta dzert kafiju, klausīties radio un rakstīt savas domas savu fotogrāfiju ieskautai. Kāpēc es esmu tik nelaimīga, kad manī jau ir viss, ko es meklēju? Šodien es iešu uz gaisa akrobātiku un šodien nav jāstrādā. Varu darīt visu, ko vien es vēlos. Kāpēc nav labi tā kā ir? Pēc kā es dzenos? Ko man mainītu tas, ja mana mūzika skanētu Nacionālā teātra izrādē? Ja manas fotogrāfijas būtu izstādītas muzejā un uz tām katru dienu skatītos cilvēki un teiktu atzinīgus vārdus? Vai šīs pašas fotogrāfijas manās acīs kļūtu labākas? Vai es kļūtu par labāku cilvēku? Vai tas skaitītos “kaut ko darīt ar savu dzīvi”? Vai tas būtu jēdzīgi pavadīts laiks? Vai tad es pēkšņi iegūtu interesantu dzīvi un draugus? Vai varbūt šī dzīve notiek pirmdienu vakaros, kad mēs pazīstami un mazāk pazīstami cilvēki satiekamies, lai rakstītu un runātos. Vai varbūt dzīve notiek tad, kad dzejas slamā nolasu dažus savus tekstus bārā, kurā klausoties koncertus vienmēr esmu domājusi - kāda būtu sajūta būt tur uz skatuves. Un tad es esmu. Es runāju. Manī klausās. Es neko neredzu, jo acīs spīd prožektori. Vakars tiek pavadīts jaukās sarunas. Mani atbalsta un samiļo draugi un vakara beigās es smaidot  domāju  -  es gribu vairāk šādas dienas. Vai varbūt dzīve notiek tad, kad es aizbraucu uz jūru meklēt izskalotus stikliņus un visu dienu pavadu tos vācot, labi zinot, ka pēc tam tos nekur neizmantošu. Ka tas ir tikai par meklēšanas un atrašanās prieku, un ļaušanos tam, kas interesē. Un tad sarunas uzsākšanu, garlaikojoties vilciena stacijā ar meiteni, kurai patīk iet pārgājienos un sajūsmina puķītes kuras ieliku pierakstu blociņā. Mēs visu ceļu līdz Rīgai norunājam. Mēs vairs netiksmies, bet saruna ir jauka un es domāju -  šī bija skaista diena un es gribu vairāk šādas dienas. Bet tad pienāk nākamā dienā, es aizmirstu solījumu sev (es neuzsēju mezglu redzamā vietā kā atgādinājumu) un atkal domāju “kāda šim visam ir jēga”, “kur es virzos”, “ko es daru ar savu dzīvi”,  “kāpēc man nepietiek ar to, kas man ir”. 

Tad atkal ir jāpiespiež sevi iziet ārā un atcerēties kāpēc dzīvot ir lieliski. Un tad es izeju ārā ar mērķi atrast sejiņas mākoņos, sienu apmetumos un asfaltā un kamēr tos meklēju tikmēr pie apģērbu konteinera atrodu maisu ar pārgājiena zābākiem precīzi manā 40,5 izmērā. Zābākus par kuriem mēnešiem runāju, ka vajag, lai varētu iet pārgājienos, bet nevaru atļauties.

Vai tad dzīvē nenotiek skaista un īsta tad, kad pa sniegputeni nesos ar riteni un redzu mazu, mazu pelīti, kura strauji tipinot gandrīz pārkrīt pati sev pāri. Tad, kad domāju un ceru, ka viņa atradīs savu alu tāpat kā Purvciema strazds pārziemo bēniņos ar draugiem. 

Vai dzīve nenotiek esot ar sevi visā tajā, ko iztēlojos, domāju, pamanu un tirinos nepacietībā ar to kaut kā dalīties?

Kas tad ir tas pārējais? Tas, kas saka, ka šis nevienam neinteresē. Neviens to nesaprot ar tādu degsmi kā es. Viņiem tā ir tikai pele. Tikai putenis. Tikai Elzas bērnišķīgums. Manis pašas balss, kas saka, ka šis ir nenozīmīgi un lai kļūtu nozīmīgi - pārāk grūti.  Vai tā arī ir dzīves notikšana?

Un atkal snieg. Pa virsu tam, kas šorīt tika notīrīts. Es atņemu prieku visam, kam pieskaros. 

[thefoulbeast]

Jau atkal vasaras svelme. Jau atkal sviedri starp maniem pirkstiem, Atkal gaistošā vēsma, Atkal nebeidzami garās dienas, atkal. Ietinos dabas karstajā klēpī, Tūkstu ar katru viņas elpu. Smags, mitrs gaiss gar maniem deniņiem, Smacējoši saules stari krīt - Tepat - Caur logu uz vēsā lamināta. Jau atkal vasaras svelme. Ezers, kur slīcināt bēdas un slīkt, Upe, kas mani izspļautu krastā, Jūra kas aiznes visas manas rūpes, Okeāns klusais – un vairāk nekas.

-LAPARASKOPISKA ĶIRURĢIJA-

Uz brīdi zālē ir klusums. Harmoniskā skalpele taustās taukos Kā nokaunināts suns, Meklēdams kumosu pāršķeltā vēderā. Lūkojos uz video-ekrānu, apburts, Kā knaibles satver miesu, Kā tauki kūst Pie ultraskaņas. Ķirurgijas asistents lidinās - še un te - Nesdams šo un to operācijas māsai, Iztraucēdams manu vieglo atpūtu stūrī, Kur skats ir skaidrākais. “Kas šis par orgānu?” ķirurgs mums jautā, Taustīdams spīdīgo pancreas, Ar savu līkumotās artērijas kroni. “Uz kurieni no šejiens plūst asinis?” Vēna kā virve, cieši piegulst kuņģa sienai. Viņš satver, atver, Griež un izvelk Audu paraugus caur troakāru, Lai tos pārbaudītu Histopatoloģiski. Lēni, nemanāmi, zāle piepildas. Ar neveiklu ceptas gaļas smaržu. Acis saasaro, Un mute paliek slapja Aiz maskas, kur neredz. Vai tu šeit esi pirmoreiz? Atceries – gaļa ir gaļa - Un tā tik skaisti satilpst mūsos iekšā. Āda, fascijas, muskuļi, kauli, Orgāni vēl – cauri un cauri. Uzšķērd, iemērc roku brūcē, Griez un pārkārto līdz patīk, Līdz ķermenis kā jauns.

Decided to do some readings again. Enjoying the sound of my own voice lol

[lietuvens]

piparu plaksteris uz kruskurvja atmodina mani speku sev kaut ko te pierakstit lai viss no galvas neizkrit so lets go : lenai ir tads pats weed addictjon kaa man visu laiku domajam kkadas debilas shemas un sveram viskko un dalam un skopojamies all day long. dr*gu darbs man patik man tik forsa prieksniece vinai 27 nesen palika vina tik cill with it man skiet vina gay un man skiet es pa daudz draudziga esmu yes it is possibll // es vinai teicu ka iesu prom loti driz vina teica ok un neko neiebilda | man vel kolege kas mana vecuma un uzzinot to paargrieza acis nenormali vina mazais shefs man besi vina vinai galva strada tikai pec veikala noteikumiem bet vina ir babymama isak sakot beibe ar beernu un es varu tikai izteloties cik nogurdinosi tas ir tpc es saprotu kape vina tada shefiga un steidziga ===+++ man vairs nav sliktas attiecibas ar markusu kas isteniba jutas loti nais. idk if im projectin vai tur sarunu ikdienisku apaksaa joprojam nav darva gadijuma bet tas ari nekas es tiesam jutos ka man ir sava dzive and ive moved on un ta sajuta ir briniskiga >>>> sajuta kas nav briniskiga ir tas ka es nakamsvetdien pametu valsi un braucu uz spaniju man bail no spanijas no pasaules no visa man bail no taa kaa braucu uz divam valstim ar 1 rynair somu bet taja pasa laika yolo kipa### es ceru ka atradisu darbu spanija lai gan es nihuja nesaprotu### man. bail satikt vecakus jo lol wtf kas te notiek ^ also lol wtf kas vispar notiek man nedaudz bail ka milestiba klust par idejas milestibu vairak neka praktisku ka milestiba uzrapjas pasa pasaules kalna gala un saka vai cik viss ir labi un plasi bet isteniba kalna gala redz tikai miglu un izlikties tai redzet cauri ir mulkiga bravuriba vai drizak romantika ceriba un greizaas acis. man patik rakstit man jaraksta biezak

darba laiks ir sacis iet lenam bet es driz vispar tur neiesu ta ka tas ok. iemacijos ari zagt no veikaliem tagad daudz zogu. man pietruks mana mamma, viss, jaiet pie vinas ciemos.

man uzdavinaja garfiild lelliti varda diena man skiet tas tik jauki

ata

[eternalatmn]

very terry christmas\

kāds man atveda apelsīnu šokolādi no londonas un es domāju par to, cik ļoti man negaršo apelsīnu garša pie šokolādes. pagājušajā naktī cilvēks sapnī teica, ka jāaplaista viens no maniem augiem. šorīt aplikācija atsūta paziņojumu par to. atcerējos sapni brīdī, kad izlasīju paziņojumu. dienu skaits starp laistīšanas reizēm ir neregulārs, aplikācija izvērtē saules pieejamību, siltumu, vēl šo to - cenšos sniegt visas atbildes gudrajiem algoritmiem. un te pēkšņi mana neapzinātā pasaule atgādina, ka būs jāaplaista. un tieši to augu. hmm. vispār vakar aizmigu astoņos. neizmazgāju zobus, neuztaisīju savu skin care routine. aizmigu aizmirstot visus pienākumus. divos naktī pamodos izgulējusies un nesapratu, kā būt tālāk. izmazgāju zobus, uzliku savus krēmus un domāju, vai tagad dzert kafiju vai mēģināt laisties atpakaļ miegā. nospriedu, ka diena būs pārāk gara, ja sākšu to divos naktī. aiz loga nerimstoši lija un es domāju, cik netaisni - laika ziņās teica, ka naktī snigs un pa dienu kusīs, bet te tik lietus vien. nav tālu līdz manai vārda dienai, atceros to skaisto puteni pagājušajā 25.novembrī. biju mežaprkā un tur izskatījās maģiski, visa estrāde sniegā. iemigu klausoties lietus lāsēs, palīdzības dienestu sirēnās un sapņos par sniegu. pamodos atkal sešos un domāju, cik samocīts ir mans miega cikls pēdējā laikā.

[suicideblues]

Ieraksts žurnālā #15

2024. gada 20. augusts. Plkst. 23:19. Wow, nemaz nepamanīju, ka ir jau tik vēls. Darbā šodien ļoti laba un veiksmīga diena. Rīt jādodas un jāturpina sava iesāktā lietā. Priekš manis tā ir nozīmīga, jo tā ir pirmā tāda mēroga lieta un veiksmīgas sakritības dēļ pacelšu "respekta punktus" citu šī profesijas pārstāvju acīs.

Biju ar mazo bandītu jūrā. Viņam ļoti patīk ūdens. Tik ļoti, ka ir grūti atrunāt un doties prom. Pagalmā ūdens mucas ir jau samestas ar ķieģeļiem, suņa bļodām un smiltīm. Cenšos pavadīt ar viņu pēc iespējas vairāk laika.

Tik daudz ko varu atcerēties un dalīties. Saprotu, ka neesmu bijis ļoti nozīmīgs, lai par mani kavētos tik sīkās detaļās, jo jūtos neērti, ka atceros pilnīgi visu, kā maniaks. Saprotams, ka daudz lietas/atmiņas varbūt laika gaitā ir izdzisušas. Atvēru vaļā mākoni, lai atrastu to īpašo foto, bet viss kas tur bija ir laiks no studijas perioda. Piemetu sev vecumu, lai pateiktu - studijas perioda. Gribētu vēlreiz piedzīvot šādu mācību periodu. Domāju, ka pievērsīšos mākoņa tīrīšanai, lai atbrīvotu vietu.

Makonī bija pat saglabājušies gif faili, ko biju sūtījis te pat šajā platformā un Tu biji ierakstījusi, ka "jātur kājas krustā", tāds erotisks piesitiens. Cerams, ka šāds ieraksts Tevi nesatrauc.

Es nezinu, ko piedāvās rītdiena, bet priekš sevis vienu īpašu personu esmu paslēpis zem segvārda "my wonderwall". Sāku justies atkal kā narkomāns, jo šo aplikāciju dienā sāku vērt vaļā ļoti bieži. Atveru, saņemu savu devu un esmu laimīgs.

Nevaru sagaidīt, kad varēšu uzņemt rīt nākamo devu ar ziņām, kā tika pavadīta diena.

[jauniekartupelisi]

27. Kā Tev iet?

“Kā Tev iet?” ir jautājums, kuru dzirdu gan biežāk, gan retāk. Paradoksāli, bet tā sanāk. Ir daži, kuri to jautā retāk, vai vairs nejautā vispār, jo atbilde nevienam noskaņojumu neuzlabos. Vai arī ir tādi, kuri to jautā biežāk, jo, vai nu tiešām interesē, vai…tā vienkārši vajag – apjautāties.

Tad, nu mazliet par to, kā man iet…

Sliktās dienas nav tik sliktas kā tās bija gada sākumā, kad neplānoju neko tālāk par marta beigām, jo nešķita, ka JEBKO vispār vairs spēšu paveikt. Bet…Arī labās dienas nav tik labas, kā bija agrāk. Ja agrāk labā diena nozīmēja, ka, pa lielam, varu darīt lietas, paturot prātā, ka neesmu olimpiskais sportists un drīzāk kotējos kaut kur otrā skalas pusē. Tagad labā diena nozīmē, ka es nepamostos ar mokošām sprandas sāpēm un, līdz ar to komplektā, extra reiboņiem un galvassāpēm. Labā dienā man redze strādā labāk. Es joprojām visu redzu dubultā, bet, par cik mazāk reiboņu, ir vieglāk un ātrāk nofokusēties uz lietām. Ir vieglāk paiet + mazāka iespēja kaut kur visu laiku ieskriet. Es jau jokoju, ka labajai kājai mazais pirkstiņš drīz vienkārši nokritīs, jo, cik var viens pirksts izturēt, ka viņu 30 reizes dienā kaut kur atsit? Respektīvi, labā diena šobrīd ir tad, kad ir, nevis labi, bet nav tik slikti kā parasti.

Minu, ka švakāk ir arī tāpēc, ka organisms sāk aprast ar zālēm, kuras lietoju kopš marta sākuma. Ja sākumā efekts bija diezgan lielisks, tad ar laiku vairs nav tik skaisti. Sprandas sāpes un tām komplektā nākošie reiboņi un galvassāpes, sākumā pazuda vispār, pateicoties ikdienas zālīšu kokteilim. Taču tagad, no rītiem, lielākoties, pamostos ar sāpošu sprandu un kādu pirmo pusstundu/stundu nomodā, pavadu mazkustīgi, lai spranda aprod ar to, ka arī šodien būs jāsaņemās un jāeksistē.

Pa lielam, vienalga, cikos es aizeju gulēt, es mostos kaut kur laikā no 5:00-6:30. Cenšos ieturēt kaut kādu “ritmu” un gulēt doties +/- vienā laikā katru dienu (sanāk ap pusnakti), bet arī reizēs, kad noplīstu ātrāk, vai aizsēžos ilgāk, pamošanās laika amplitūda nemainās. Lai nebūtu tik vienmuļi, ja es noguļu vairāk par kādām 6h, kā balvu saņemu izteiktākas sprandas sāpes no rīta/pa dienu. Tādēļ, reizēm, pat, ja jūtu, ka varbūt pat varētu vēl uz kādām 30-60 min iemigt, ja man pa dienu kaut ko jādara, labāk celties, nevis riskēt ar extra mocīšanos. Nav tā, ka, pamostoties no rīta, jūtos neizgulējies vai kā tml. Es vienkārši pamostos un viss, esmu gatavs celties un velties. (par to vēlāk) Bet tad pa nedēļu tās miega stundas, kuras, acīmredzot, manam organismam tomēr pietrūkst, kaut kur sakrājās un kādā random dienā, es vienkārši pa dienu atslēdzos. Gluži kā tāds kaķis, varu aizmigt jebkur un jebkurā brīdī.

Kad es iemiegu, vienalga, vai tas ir uz 6h vai 10min, es katru reizi pamostos un man uzreiz vajag uz labierīcībām. Katru reizi. Ja es pamostos, aizeju uz wc, atnāku atpakaļ, iemiegu uz 10 min un tad atkal pamostos – atkal jāskrien uz wc. Ja reiz runāju par wc, es dzeru vienus vitamīnus, kuri palīdz mazliet pasargāt aknas no tā pārējā zāļu krājuma, kuru lietoju. Un tie vitamīni, kā novērots, stipri piepalīdz tai nemitīgajai staigāšanai uz wc. Kad regulāri lietoju tos aknu vitamīnus, mēdz būt dienas, kad uz wc eju 3x stundā + katru reizi, kad pamostos no iesnaušanās/miega. Līdzīgi kā ar gulēšanas stundām/sprandu, arī te ir plānošana. Ja es ar kādu tiekos dzīvē un ārpus mājas, 95%, ka, ja tā bijusi plānota tikšanās, es kādas 2 dienas pirms tam jau atmetu aknu vitamīnus, plānojot to, ka man būs jādodas ārpus mājām un var nebūt konstanta wc klātbūtne lokācijā. Ejot mazliet tālāk wc situācijā, numur divi lietas arī ir mazprognozējamas. Tādēļ, profilakses nolūkos, ja mēs tiekamies dzīvē un ārpus mājām, tad es, ne tikai dienas divas neesmu dzēris aknu vitamīnus, bet, pirms mūsu tikšanās, es, visticamāk, dienas gaitā, esmu izrijis vismaz puspaciņu aktīvās ogles, kas var nostrādāt kā vajag, bet var arī izrādīties tikpat noderīgi kā noskaitīt pantiņu ne-Ziemassvētkos.

Došanās ārpus mājas vispār ir diezgan liels pārbaudījums katru reizi. Neskaitot jau iepriekšminētos drošības pasākumus, jo tālāk jādodas, jo lielāka iespēja, ka, gan turp, gan atpakaļ nāksies ceļu mērot ar taksi vai vismaz sab. transp. Man sāk šķist, ka būs jāpaskatās, vai varu tikt pie kādiem sab. transp. biļešu maksas atvieglojumiem, jo tā lietošanas biežums ir palielinājies par kādiem 400%. Ja kādreiz kilometrīgie gājieni kaut kur, nekad nebija problēma un es pat biežāk izvēlējos kaut kur vilkties kājām nekā braukt ar transportu, tad tagad… 3min gājiens līdz Rimi, fiksa iepirkšanās un 3 min gājiens atpakaļ līdz mājām…Nūūūū, kā kurā dienā. Vienu dienu šāda avantūra beidzas ar to, ka, atnākot mājās, vajag tik uz brītiņu piesēst, atelpoties. Bet citā dienā, es jau mājupceļā jūtu, ka enerģija izsīkst, labā kāja sāk ķerties pret zemi, mājupceļā vairāk varu paļauties uz to, ka zinu, kur dzīvoju, nekā uz to, ka redzu, kur eju. Un tad, tiekot mājās, sabrūku dīvānā uz kādām 10-30 minūtēm, līdz ir atjaunojušās kaut kādas enerģijas un eksistences krātuves. Par lielāku gabalu iešanu ir vēl cita opera. Ja mani turp var aizvest transports, mēs brauksim ar transportu. Tā visiem būs drošāk…

Bet vispār, pēdējos laikos pieķeru sevi, ka ir grūtāk saņemties un kaut ko sākt darīt. Es runāju par jebko, sākot no pakošanās, lai kaut kur dotos, līdz pat tādiem sīkumiem kā uztaisīt tēju. Kādreiz man riebās sēdēt, neko nedarot. Vajag kaut kur iet, kaut ko darīt, vai vismaz kaut ko skatīties, kaut ko klausīties, kaut ko iekost, kaut ko padzerties utt. Tagad, saprotot, ka ir jāpieceļās un jāiet uztaisīt tēju, es varu attapties pusstundu vēlāk, joprojām sēžot dīvānā un cenšoties vienkārši…piecelties un sākt. Bija uzpeldējis kaut kāds PVO online tests, kurš dievojās, ka nekādā veidā neaizstājot profesionāļa veiktus izmeklējumus un testus…bet aizpildi tik un tā for shits and giggles, vane?

Pabeidzot testu, man uzrādīja, ka esot “mild depression” jeb “viegla depresija”. Kas, pie velna ir “viegla depresija”?! Tas ir tad, kad jūties štruntīgi, bet tomēr apzinies, ka neesi bārenis Āfrikas nostūrī? Kad neko negribās darīt un nekam nevari saņemties…Bet, nu, ai! Kas jādara – jādara? Neesmu jau apavu rūpnīcā Ķīnā? Mans “mild depression” skaidrojums ir, ka varētu uztaisīt tēju…Varbūt…Kaut kad vēlāk…Vai rīt.

Visbeidzot, ir arī zilonis istabā, par kuru jāparunā…Es. Es esmu tas zilonis. Visa situācija, man izrakstītās zāles un vēl sazin kas, rezultējas tajā, ka mana vielmaiņa ir…vietā, kur mugura zaudē savu pieklājīgo nosakumu. Pateicoties zālēm, gribas vairāk ēst. Cenšos ēst daudz savus mīļos griķīšus, grauzt burkānus un gurķus, grauzt rudzu kraukšķus, grauzt bezcukura un beztauku standziņas utt., Bet, nu, tāpat jau sagribās un aiziet kāda piciņa…vai kāda paka ar cepumiem, vai šokolādes tāfelīte…Gadās. Bet tas viss aiziet, škiet, tikai un vienīgi masā. Vienalga, vai paēdu griķus ar tvaicētiem dārzeņiem, iestumju 30cm picu vai nokopju tāfelīti šokoādes, tas nedod man nekādu enerģiju. Gluži pretēji, viss tikai uzdzen miegu un nogurumu un…riepu. Un atsvērt to ar fiziskām aktivitātēm nesanāk, jo par iešanu es jau rakstīju augstāk, paskriet es nevaru un ar velosipēdu mīties vispār šķiet kosmoss, ņemot verā manu labās kājas funkcionalitāti, manus random balansa zudumus, manu redzi utt. utjp.

Īsāk sakot, paēd, iemiedz, pamosties, skrien uz wc, atnāc atpakaļ, sagribi tēju, jo no zālēm baigi kaltē, bet…Principā, jau nav tik traki…Uztaisīšu tēju rīt.

[apkaartpasaulei]

20.DIENA

UBUD

Ir tāds dārzenis - CHAYOTE, Bali to sauc par GEPANG. Tas izskatās pēc paprikas/bumbiera. Ir ciets. Kad pārgriež izskatās pēc avokado. Pēc konsistences ir kā kartupelis, bet garšo kā kartupeļ-kabač-gurķis. Ļoti labā nozīmē, tāpēc nolēmām, ka mums ir jāatved mammām sēklas, lai varētu šādu interesanto dārzeni mēģināt izaudzēt mājās. Tā nu pēc sarunas ar vietējiem uzzinājām, ka visas sēklas un stādus jādodās pirkt Sekaan ciemā. Devāmies tur!

Kaut arī bijām nolēmuši, ka salīdzinoši pasīvi pavadīsim dienas bez ekskursijām un skatapunktiem, kad pamanām, ka braucam garām Tegalalan rīsu terasēm, nevaram neapstāties. Ieeja terasēs 25k no cilvēka ( nepilni 1.50 EUR). Dodamies iekšā, bet šodien šķiet bija īpaši stipra saule, vai arī bezvējš terasēs, vai tomēr neesam tik ļoti pie karstuma pieraduši, bet ir nenormāli karsti. Izmetam līkumu un tinamies pēc sēklām. Kad izejam no terasēm un turpinam braukt secinām, ka viņas stiepjās ļoti, ļoti tālu un tas skaistākais skats ir no augšas nevis pašās terasēs. Turpinam ceļu un iebraucam ciemā kur ar lieliem burtiem rakstīts AGRICULTURE PARADISE (labi, otro vārdu es izdomāju, tas bija kaut kas bali valodā, bet pilnīgi noteikti varētu būt paradīze). Respektīvi - visapkārt ziedu, dārzeņu, koku stādi. Cilvēki no mums izvairās, bērni bēg. Angliski nerunā teju neviens. Tūristi te nav redzēti pilnīgi iespējams, ka nekad. Sēklas neviens nepārdod, tikai stādus. Kad esam jau runājuši ar 10 cilvēkiem, beidzot satiekam pāri. Abi uzlec uz rollera un saka, lai sekojam. Aizved mūs uz vietu un tiešām, tur ir sēklas! Priekšā meitene, kura nerunā teši nevienu vārdu angliski. Mūsu avokado-gurķ-kabacis nav, bet ir citas. Viņa dod mums papajas sēklas. Prasu cik maksā, lai saprastu, kādas vispār ir cenas un viņa atbild, ka kkādi 850 k IDR. Mēs šokā, kas tās par zelta sēklām! Izrādās, ka iepakojumā 700 sēklas - esam atbraukuši kārtīgā zemnieku veikalā 😅

Eh, to nevar uzrakstīt kā mēs ar viņu amzierējāmies, bet meitene bija laimīga no mums vaļā tikusi. Tiklīdz mēs uzlecām uz rollera, lai atgrieztos Ubud, no visiem stūriem saradās arī viņas kolēģi. Nez vai tā bija sagadīšanās? 🤔 Uzkāpjam uz rollera, izbraucam no iebrauktuves un es netīšām pametu skatu augšā un ak vai - milzu zirnekļu tīkli un tajos pilns ar zirnekļiem. Milzīgiem, trekniem ar garām kājām!!!! Kaut kas briesmīgs!

Dodamies uz Ubud un nolemjam, ka nepieciešama kafija. Valērijs atrod fantastisku vietiņu kafijai ar viekārši dievīgu skatu uz Tegalalan rīsu terasēm. Esam iestiprinājušies, un dodamies pēc mantām un uz jauno viesnīcu.

Pēdējām divām naktīm Ubudā esam paņēmuši ko šikāku, jo zinām, ka reāli izmantosim piedāvāto. Apmetāmies 1.5 gadu jaunā viesnīcā Kappa Senses Ubud. Viss ir dievīgi skaisti! Pa viesnīcu izveidoti visur tiltiņi aptuveni 1-2 metrus virs zemes, lai ērti pārvietotos starp džungļu zaļumiem. Iekšā ir divi baseini viens tāds modernāks un viens džungļu. Mēs dodamies uz džungļu, kur arī blakus ir mūsu namiņš. Es jau ejot skatos, ka 2 tādas palielākas ķirzakas - džungļi tie tiešām ir. Noguļamies pie baseina un Valērijs uz mirkli aiziet. Lasu grāmatu uz ar acs kaktiņu redzu, ka kas kustās - OMG tā ir lielākā ķirzaka kādu esmu redzējusi - vismaz 60 cm! Atnāk Valērijs un pēkšņi viņas nav!? Kamēr es neuzzināšu kur viņa ir, miera nebūs. Paiet laiks un kāpjam baseinā un kas tur ĶIRZAKA PELD PĀRI BASEINAM! 🙈

Dienu noslēdzam ar šopingu, ļoti veiksmīgu šopingu 🥳 Ņemot vērā, ka 80% Bali ekonomikas sastāda tūrisms, variet iedomāties to apjomu, kas pieejams tirgos un ir grūti atrast ko īpašu, kaut ko izteikti Indonēzijas vai Bali, bet man šķiet, ka mums izdevās!

!!! Tegallalang rīsu terases ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Izveidotas pirms vairāk nekā 2000 gadiem ar tradicionālo apūdeņošanas sistēmu. Daudzpakāpju līmeņi maksimizē ūdens apriti un barības vielu izplatību.

[tuvojies]

A.G. teica, ka nevajag sevi spiest. Nevajag turēties pie akmeņa, bet ļauties, lai straume aiznes, kur tai jāaiznes. Citādāk pārāk daudz spēka iztērē turoties. Tas, kas būs mans, tas arī ar mani notiks. Tur es dabiski aizvirzīšos. Bet es nejūtos, ka esmu upē, bet gan milzīgā mežā. Man nav ne jausmas uz kuru pusi jāiet. Un es izvēlos vienu virzienu, bet es eju un eju un nekas nemainās, es esmu viena pat tad, kad neesmu viena. Man nav nekāda pārliecība par savām izvēlēm. Un tur ir izmisums, ka es nekur nenonākšu nekad. Varbūt, ja es uzrāptos kādā kokā, tad es redzētu pāri un tur būtu virziens, bet šo koku zari lūzt zem kājām. Viss ir vienāds un kas ir atšķirīgs ir izgaistošs. Pasaule ir aiz bieza stikla. Es esmu klātesoša, bet neesmu tur. Ik pa laikam jaukos brīžos es esmu, stikls izgaist, bet kad tas beidzas es atkal atgriežos pie tās pašas sajūtas. Es nekam nepietuvojos.

[raksturaksti]

KĀDAS IR MAKSIMĀLĀS KREDĪTA SUMMAS E- KREDĪTIEM?

Ilgtermiņa kredīti ir viens no izplatītākajiem veidiem, kā ātri iegūt trūkstošo naudas summu. Aizdevumu saņemšanu ar interneta starpniecību mūsdienās meklē ārkārtas gadījumos, kad nepieciešams segt neparedzētus izdevumus. Mūsdienās patēriņa aizdevumi ir pieejami ne tikai bankās, bet arī pie interneta aizdevējiem.

Eiropas Savienībā jau labu laiku darbojas Datu aizsardzības regula, kas liek savu identitāti apstiprināt elektroniski, pretējā gadījumā, pieteikumu nav iespējams iesniegt. Aizdevuma summa ir līdz pat divdesmit pieciem tūkstošiem eiro, ko ir iespējams saņemt līdz desmit gadiem.

VAI IR NEPIECIEŠAMA ĶĪLA FINANSĒJUMA SAŅEMŠANAI?

Lielu daļu biedē aizdevuma procenti, kas ir maksa par kredīta izsniegšanu, taču, piebildīsim, ka aizdevumu ir iespējams atmaksāt arī ātrāk. Visbiežāk ir iespējams saņemt ilgtermiņa aizdevumu sākot no 500 eiro. Tā ir summa, kas ir elementāri atmaksājama dažu mēnešu laikā, savukārt maksimālā summa, kas ir divdesmit pieci tūkstoši eiro, ir elementāri atmaksājama 10 gadu laikā. Piekritīsiet, ka tas ir izdevīgi. Procentu likme par aizdevuma saņemšanu, ir sākot no nepilniem septiņiem procentiem.

ATBALSTS BEZ JEBKĀDAS ĶĪLAS LĪDZ 25000 EIRO

Ilgtermiņa aizdevums ir pieejams saņemšanai tiešsaistē un nav vajadzības iziet no mājas(uzzināt vairāk te - https://vs.lv/raksts/sabiedriba/2023/07/07/ka-sakrat-naudu-lielakam-dzives-merkim). Latvijas likumdošana nosaka, ka dažāda veida aizdevumi tiek piešķirti personām, kuras ir sasniegušas vismaz 21 gada vecumu kā minimums. kredīta pieteikumu izskata vienas darba dienas laikā un par lēmumu paziņo elektroniski. Aizdevuma saņemšanai nav jānoformē ķīla, taču būs jānorāda informācija par savu darba vietu, izdevumiem, esošajām parādsaistībām un cita informācija, kas palīdzēs vieglāk pieņemt lēmumu. Parādsaistības nav nekas apkaunojošs vai traģisks, taču pret tām jāizturas atbildīgi. Tā ir normāla prakse visā pasaulē un lieliska iespēja segt neparedzētus izdevumus vai piepildīt sen kārotu sapni, ko vairāk nav vēlmes atlikt uz vēlāku laiku. Kredīti ilgtermiņā internetā ir ērti, jo pieteikumu ir iespējams nosūtīt jebkurā diennakts laikā, pat brīvdienās. Pakāpeniska ilgtermiņa aizdevuma atmaksa nerada robu ikdienas budžetā un ir vienkāršāk plānot ikdienas izdevumus un zināt summu, ar ko rēķināties, parāda segšanai.

[zinulapa]

ILGTERMIŅA AIZDEVUMS INTERNETĀ

Visā pasaulē dažāda veida kredīti un aizdevumi ir ierasta prakse jau gadu simtiem. Lielākā daļa aizdevumu ņēmēju naudu izmanto dažādu pēkšņu situāciju risināšanai un izdevumu segšanai, piemēram, par medicīnu. Patēriņa aizdevumus ir iespējams saņemt ne tikai bankās, bet arī ar interneta starpniecību dažu minūšu laikā. Lai elektroniski aizpildīts aizdevuma pieteikums, būtu juridiski legāls, ir nepieciešams autorizēties ar internetbanku, kas kalpo kā sava veida elektroniskais paraksts.

Aizdevumu ir iespējams ņemt uz desmit gadiem un summā līdz pat divdesmit pieciem tūkstošiem eiro, kas ir pietiekoši liela summa neparedzētiem izdevumiem vai biznesa ieceru realizācijai.

KREDĪTS AR LABU GADA PROCENTU LIKMI IKVIENAM INTERESENTAM

Iesākumā varētu šķist, ka ilgtermiņa aizdevums ir pats sliktākais un neizdevīgākais no visiem aizdevumu veidiem, taču tā nebūt nav, piedevām, aizdevumu ir iespējams vienmēr atmaksāt ātrāk kā noteikts līgumā(ieskaties vairāk te - https://www.radio1.lv/lv/Reklamaraksti/1/54878/Ka-sakt-veidot-naudas-uzkrajumu). 500 eiro ir zemākā summa, ko ir iespējams saņemt kā patēriņa aizdevumu. 500 eiro ir viegli atmaksājams dažu mēnešu laikā. Ja aizdevumā tiek ņemta maksimālā aizdevuma summa, tad vidējās izmaksas mēnesī, lai aizdevumu atmaksātu bez problēmām, būs 265 eiro. Protams, tiek piemērots arī procentu maksājums, kas ir cena aizdevuma ņemšanai. Procentu apmērs var svārstīties atkarībā no aizdevuma summas.

KAS VAJADZĪGS RAITAI ATBALSTA SAŅEMŠANAI?

Ilgtermiņa aizdevums ir pieejams saņemšanai tiešsaistē un nav vajadzības iziet no mājas. Latvijas likumdošana nosaka, ka dažāda veida aizdevumi tiek piešķirti personām, kuras ir sasniegušas vismaz 21 gada vecumu kā minimums. Aizdevuma pieteicējs saņems ziņu savā mobilajā telefonā un e-pastā pēc tam, kad, dienas laikā tiks pieņemts lēmums par kredīta piešķiršanu. Labā ziņa ir tā, ka, lai saņemtu aizdevumu, nav nepieciešama ķīla, bet klientam jārēķinās, ka tiks lūgts norādīt darba vietu un tiks pārbaudīta kredītvēsture. No kredītsaistībām nav jābaidās, ja ir rūpīgi izsvērts aizdevuma atmaksas process. Patēriņa jeb ilgtermiņa kredīts ir lieliska iespēja ikvienam segt pēkšņi radušos izdevumus un realizēt sen nepieciešamu pirkumu iegādi. Pieteikumus tiešsaistes kredītam ir iespējams nosūtīt pat brīvdienās un nakts stundās. Aizdevuma piemērošanas procenti ir salīdzinoši nelieli, tādēļ tam nevajadzētu kļūt par šķērsli.

[lasitprieks]

LIELISKA IZDEVĪBA PIEPILDĪT SAVUS SAPŅUS BEZ PROBLĒMĀM!

Patēriņa kredīti dažādu izdevumu segšanai ir viens no izplatītākajiem kredītu veidiem visā pasaulē. Šādi ir iespējams norēķināties gan, piemēram, pērkot auto vai par medicīnas pakalpojumiem, gan remontējot mājokli vai jebkāda cita veida izdevumu segšanai. Lielākā daļa banku savu kredītu piedāvājumu aicina nokārtot ar interneta starpniecību, tādējādi aiztaupot laiku, resursus un izdevumus.

Lai elektroniski aizpildīts aizdevuma pieteikums, būtu juridiski legāls, ir nepieciešams autorizēties ar internetbanku, kas kalpo kā sava veida elektroniskais paraksts. Aizdevumu ir iespējams ņemt uz desmit gadiem un summā līdz pat divdesmit pieciem tūkstošiem eiro, kas ir pietiekoši liela summa neparedzētiem izdevumiem vai biznesa ieceru realizācijai.

PIE KĀ ATRAST IZDEVĪGU AIZDEVUMU?

Lielu daļu biedē aizdevuma procenti, kas ir maksa par kredīta izsniegšanu, taču, piebildīsim, ka aizdevumu ir iespējams atmaksāt arī ātrāk. Visbiežāk ir iespējams saņemt ilgtermiņa aizdevumu sākot no 500 eiro. Tā ir summa, kas ir elementāri atmaksājama dažu mēnešu laikā, savukārt maksimālā summa, kas ir divdesmit pieci tūkstoši eiro, ir elementāri atmaksājama 10 gadu laikā. Noteikti piekritīsiet, ka tas ir izdevīgi(vairāk informācijas skatīt te - kredītu refinansēšana). Procentu likme par aizdevuma saņemšanu, ir sākot no nepilniem septiņiem procentiem.

KĀ PIETEIKTIES AIZDEVUMAM?

Aizdevuma saņemšanai ir nepieciešamas darbības, kas viegli paveicamas online. Šāda veida aizdevumi tiek piešķirti personām, kuri ir sasnieguši vismaz 21 gada vecumu, ir regulāri un pietiekami ienākumi un nav kavēti citi kredītmaksājumi. Lēmums par kredīta piešķiršanu vai noraidīšanu, tiek paziņots vienas darba dienas laikā. Lai saņemtu patēriņa kredītu pie kreditora, kas nav sevi definējis kā banku, nav nepieciešama ķīla, kas ir laba ziņa daudziem, kuriem ir interese saņemt patēriņa kredītu bez lieka riska. No kredītsaistībām nav jābaidās. Tā ir normāla prakse visā pasaulē un lieliska iespēja segt neparedzētus izdevumus vai piepildīt sen kārotu sapni, ko vairāk nav vēlmes atlikt uz vēlāku laiku. Aizdevumi internetā ir ērti saņemami, turklāt, pieteikumus iespējams nosūtīt pat brīvdienās. Pakāpeniska ilgtermiņa aizdevuma atmaksa nerada robu ikdienas budžetā un ir vienkāršāk plānot ikdienas izdevumus un zināt summu, ar ko rēķināties, parāda segšanai.

[eternalatmn]

es nezinu, bet tu zini. un kad es paļaujos uz to, ka tu zini, man kļūst vieglāk elpot. mīlestībā, k\

pabraucu pāris dienas ar vecāku raviņu un sapratu! man nepietrūkst bembis, man pietrūkst jauda. ierasto 12-15 minūšu vietā, aizbraucu uz darbiņu 7 minūtēs. ar prātu, protams, bet nedaudz veiklāk.

tētis svētku vakariņās pagatavojis gardāko putnu savā mārtiņdienas vēsturē. šoreiz bez zoss, bet tā pīle. mmm. un karamelizētie kartupelīši. pārēdos. mamma saka, ka man vairāk jāēd, jo viņai sāk likties, ka katru reizi redz ar vien mazāk manis nākam. te nu paēdu par visām tām reizēm, kad nepaēdu.

bet vispār, esmu baigi aizrāvusies ar gatavošanu pati. eksperimentēju, plānoju, atklāju jaunas garšas. tik jauki!

šovakar ļoti spontāni izplānoju savas dzimšanas dienas vakariņas. jāuzrīko tak vienreiz sirdscilvēkiem mīļas vakariņas. pierakstos stāv gurķu egle, desu rozes, siera gleznas. nosapņoju kūku. nosapņoju svētku galdu. tik jāizdomā pamatēdiens. laipni lūgti sestdienā, dienu pēc manas piedzimšanas.

produktīva nedēļa!

[miivija]

KĀDAS IR MAKSIMĀLĀS KREDĪTA SUMMAS E- KREDĪTIEM?

Ilgtermiņa kredīti ir viens no izplatītākajiem veidiem, kā ātri iegūt trūkstošo naudas summu. Aizdevumu saņemšanu ar interneta starpniecību mūsdienās meklē ārkārtas gadījumos, kad nepieciešams segt neparedzētus izdevumus. Mūsdienās patēriņa aizdevumi ir pieejami ne tikai bankās, bet arī pie interneta aizdevējiem.

Eiropas Savienībā jau labu laiku darbojas Datu aizsardzības regula, kas liek savu identitāti apstiprināt elektroniski, pretējā gadījumā, pieteikumu nav iespējams iesniegt. Aizdevuma summa ir līdz pat divdesmit pieciem tūkstošiem eiro, ko ir iespējams saņemt līdz desmit gadiem.

VAI IR NEPIECIEŠAMA ĶĪLA FINANSĒJUMA SAŅEMŠANAI?

Lielu daļu biedē aizdevuma procenti, kas ir maksa par kredīta izsniegšanu, taču, piebildīsim, ka aizdevumu ir iespējams atmaksāt arī ātrāk(uzzināt vairāk te - https://riga.pilseta24.lv/zina?slug=7-noslepumi-biznesa-izaugsmei). Visbiežāk ir iespējams saņemt ilgtermiņa aizdevumu sākot no 500 eiro. Tā ir summa, kas ir elementāri atmaksājama dažu mēnešu laikā, savukārt maksimālā summa, kas ir divdesmit pieci tūkstoši eiro, ir elementāri atmaksājama 10 gadu laikā. Piekritīsiet, ka tas ir izdevīgi. Procentu likme par aizdevuma saņemšanu, ir sākot no nepilniem septiņiem procentiem.

ATBALSTS BEZ JEBKĀDAS ĶĪLAS LĪDZ 25000 EIRO

Ilgtermiņa aizdevums ir pieejams saņemšanai tiešsaistē un nav vajadzības iziet no mājas. Latvijas likumdošana nosaka, ka dažāda veida aizdevumi tiek piešķirti personām, kuras ir sasniegušas vismaz 21 gada vecumu kā minimums. kredīta pieteikumu izskata vienas darba dienas laikā un par lēmumu paziņo elektroniski. Aizdevuma saņemšanai nav jānoformē ķīla, taču būs jānorāda informācija par savu darba vietu, izdevumiem, esošajām parādsaistībām un cita informācija, kas palīdzēs vieglāk pieņemt lēmumu. Parādsaistības nav nekas apkaunojošs vai traģisks, taču pret tām jāizturas atbildīgi. Tā ir normāla prakse visā pasaulē un lieliska iespēja segt neparedzētus izdevumus vai piepildīt sen kārotu sapni, ko vairāk nav vēlmes atlikt uz vēlāku laiku. Kredīti ilgtermiņā internetā ir ērti, jo pieteikumu ir iespējams nosūtīt jebkurā diennakts laikā, pat brīvdienās. Pakāpeniska ilgtermiņa aizdevuma atmaksa nerada robu ikdienas budžetā un ir vienkāršāk plānot ikdienas izdevumus un zināt summu, ar ko rēķināties, parāda segšanai.

[jauniekartupelisi]

21. Jauns gads...un tas arī viss

Satikos ar ķirurgu, parunājām. Viņš nav starā. Teica, ka pacels manu gadījumu konsīlijam. Pacēla. Pēcāk zvanīja un teica, ka gribot mani likt atkal slimnīcā. Sarunājām, ka pēc svētkiem 02.01.2024. sazvanīsimies un tad mani uzreiz liek slimnīcā.

Šodien ir 02.02.2024. un es joprojām neesmu bijis slimnīcā. Nav tur vietas man. Vienreiz, kad vieta atradās, man pašam nācās viņiem atteikt, jo tad nevarēju tikt. Bet pārējā laikā vietu nav. Tad vēl pamanījos apslimt un man draudēja, ka mani ieliks izolatorā, pirms kaut ko sāks pētīt ar visu šito padarīšanu. Vakar sazvanījāmies un izskatās, ka nākampiektdien beidzot likšos slimnīcā. Prasīju, ar cik ilgu laiku jārēķinās. Teica, ka parasti neesot ilgāk par nedēļu. Tātad, piektdien ieguļos, sestdien un svētdien vienkārši pūstu tur un jūku prātā, un tad ceru, ka no pirmdienas viss ātri un operatīvi, lai varu tikt no turienes laikus prom…

Es laikam esmu jau noguris no visa šī. Ar “šo” domājot to, kas mani te beidz nost.

Kopš, šķiet, oktobra, es jau vairs nezinu, sprandas sāpes ir atgriezušās ar uzviju. Sāp katru dienu, visu dienu, visu laiku. Sprandas sāpes visai regulāri pāriet galvassāpēs. Ja cenšos ar sāpēm cīnīties, labākais, ko varu dabūt gatavu, ir, ka sāpes mazāk traucē kaut ko darīt. Bet tā īsti nekad nepāriet. Man vakar jautāja, kādas ir tās sāpes un labākais salīdzinājums, kuru varēju atrast, ir, kad tu aizej uz smagās mūzikas koncertu, divas stundas pavadi hardkorā headbangojot, un tad nākamajā rītā katra galvas kustība rada sāpju šautru, kas kaut kur no galvas vidus, iziet cauri kaklam un eksplodē kaut kur vietā, kur kakls pāriet rumpī…Nu, vai arī tas pats, tikai otrā virzienā.

Tās nerimstošās sāpes ir mani nomocījušas. Ir dienas, kad baterijas kapacitāte ir uz kādiem 15%, bet neviens jau nekādas atlaides nedod. Kā reiz, aizvakar ar tādiem 15% nostrādāju 14h pie datora, kaut viss ko gribējās, bija apgulties un…viss.

Man šķiet, ka tā konstantā sāpēšana ir sākusi arī mazliet nomocīt motoru (sirdi). Es nekad savā mūžā nebiju jutis sirdi (jo man tādas nav, haha). Bet pēdējos laikos, dienās kad esmu ekstra nekāds un sāpes ir ļoti prominentas, es…jūtu savu sirdi. Es jūtu, kur viņa ir, es jūtu, ka viņa cenšās darīt savu darbu, bet man šķiet, ka viņai iet grūtāk kā agrāk, un tāpēc es viņu jūtu. Pretīga sajūta.

Jebkuri gājieni kaut kur, kļūst arvien grūtāki un grūtāki. Es esmu noguris jau sataisoties, lai ietu ārā. Jau pēc īsa noietā gabala, esmu aizelsies, sirds dauzās, galva reibst un acis vairs lāga nerāda. Paejot vēl nedaudz, enerģija sāk pazust pavisam. Kājas iet ķīselī un sajūta ir tāda, kad esi pāāāāāāāāmatīgā ķirsī un ej kaut kur. Kad katrs solis prasa piepūli, un Tu ar savu neskaidro skatu, lūkojies, vai kaut kur nav kāds soliņš vai maliņa, kur piemest pakaļu, jo ilga tā iešana vairs nebūs. Vai arī tas es vienīgais esmu bijis tādā lupatā?

Kā pateikt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ja arī līdz šim aprakstītais, nav par to pārliecinājis? Es kino neesmu bijis kopš 6. decembra. Kad nestrādāju pie datora un guļu gultā, nav apņēmības pieķerties kādai filmai. Es nespēju sevi veltīt, lai kaut ko nopietni uzkapātu uz Xboxa vai Switcha. Ja nu sadūšojos, es ieslēdzu konsoli uz kādu pusstundu un pēc tam man vairs nav iekšās ar to ņemties, un izslēdzu ārā. Man nākamnedēļ, pirms slimnīcas ir kaut kā jātiek uz kino, lai vēlreiz uz lielā ekrāna redzētu Denī Vilnēva 2021. gada Dune. Kaut kā man būs tam jāsaņemas un to jāizdara. Es nezinu, kā, bet, fucking, hell, es sevī būšu super-vīlies, ja neaiziešu.

Un, lai tam visam uzsietu galā skaistu bantīti, man jāatzīst arī, ka ir tomēr mīziens no tās gulšanās slimnīcā. Pirmajā reizē tas bija, lai varbūt saprastu, kas ar mani vispār notiek. Bet šoreiz tas ir vairāk lai saprastu, tieši, cik slikti ir, un, vai kaut ko var darīt lietas labā. Un kaut kāds mazs lizard-brain gabaliņš liek aizdomāties par to, vai es maz tikšu no turienes ārā. Stulbi tā domāt, bet, ja nu mani apskata, saprot, ka ir auzas un mēģina kaut ko saglābt…bet neizdodas? Tas ir tas, kas man traucē vakaros aizmigt, modina no rītiem un, tīri profilaksei, iegāž pa pauri arī pa dienu. Paldies par uzmanību!

[lietuvens]

note to self : jaiet ara no majas uz vietam kur ir cilveki un ar viniem var runat , satikt cilvekus karoc. citadak man visa ikdiena ir aiziet uz veikalu reizi diena, mos braukt metro un izvairities no acu kontakta. atbildet paris iszinam, sazvanities ar mammu. justies neerti virtuvē un nevarēt atrast spēku domāt sarunu tēmas. doomer lifestyle big L (lol) . pastrādāju kristiānas vietā divas ar pus h bārā un sapratu, ka esmu tālu no tā cik tomēr daudz dažāda dzīvība pilsētā ir te tepat. atpelnīju naudu, kuru iztērēju šodien zālēs. nopirkšu kebabu (the biggest luxoriy). esmu skaidrā katru dienu ar pāris zaza izņēmumiem, bet arī tad fadyy secinu, ka sakarīgāk skaidrā. vo tev

[ilserre]

Tēta tētis 0065

Lielā meža sādžā

Kapteinis te priecājas, ka ir atsūtīts rakstvedis (пиcapь). Es gan mēģinu paskaidrot, ka man ar to rakstīšanu krievu valodā ir slikti. Viņš, noskaidrojis manu izglītību, saka, ka gan jau būs labi.

Kapteinis ir pavisam vienkāršs pavecāks vīrs, kurš pēc pamatskolas ir beidzis karaskolu un pēc savas uzvedības un stājas varētu drīzāk būt zemnieks vai kolhoza brigadieris nevis virsnieks. Mana komercskolas izglītība viņam, jūtams, šķiet diezgan respektējams fakts. Viņš smejoties saka, ka, ja negribēsi - piespiedīsim, ja nemācēsi - iemācīsim. Es tāpat, lai tiktu vaļā no grūtajiem meža darbiem, būtu ar mieru pat ellē par rakstvedi strādāt un velnu valodu iemācīties! Varbūt te kaut kur ir tādi, kuri jau mana komunistu solīto "gaišās nākotnes" atspulgu, tāpēc mežu cērt priecīgi. Es gan neko tādu spulgojam nekur nemanu, tāpēc laikam galīgi neveicas…

Tā nu sākas jauns posms manā dzīvē. Es skaitos kā rakstvedis - mantzinis. Man ir jāraksta daudz dažādu papīru un tad jāsūta uz štābu. Katru dienu ir jāsūta ziņas par karavīru sastāvu, par slimajiem, par uzturdevām utt. Jāved arī mantu un produktu uzskaite. Jāsastāda arī visas kara daļas sastāva saraksts ar dzimšanas datiem, mājas adresi, izglītību utt.

Mums produktus katru dienu ved no Kotlu ciema ar pajūgu. Šeit ir kādi 200 vīri. Daži atnāk, bet citi kaut kur tiek aizsūtīti tālāk. Man tas viss jānokārto. Man darba pietiek, bet dažas stundas dienā man ir pavisam brīvas. Cenšos visu rakstīt kārtīgi. Rokraksts sāk ar laiku uzlaboties.

Bieži pie manis ienāk kapteinis. No pašas pirmās dienas viņš neprasa no manis nekādu miera stāju un reglamentā paredzēto karavīra uzvešanās noteikumu pildīšanu. Gandrīz tāpat viņš izturas pret pārējiem maniem biedriem. Kad mēs esam divatā, tad drīzāk viņš jāuzskata par manu vecāko biedru vai tēvu, jo viņam ir jau 45 gadi, bet man tikai 23. Viņš ir humora pilns. Kādu dienu viņš saka:

"Rakstvedi, tu zini, kāpēc suns pie katra koka paceļ kāju?"

"Nezinu."

"Tas tāpēc, ka kādreiz vējš koku nolauza un suni saspieda, tāpēc tagad viņi koku pietur ar kāju."

Citā dienā viņš saka:

"Rakstvedi, tu zini trīs karavīru likumus?"

"Nezinu."

"Pirmais: nekad uz dienestu neprasies, bet arī neatsakies."

Tas tā varētu būt. Armijā nav ko liekus darbus uzņemties, bet, ja pavēl, tad jāpilda.

"Otrs: neblandies kā p… priekšniecības priekšā.

Trešais: neatej no virtuves tālāk par 50 metriem."

Tas arī saprotams. Uzturs mums ir pavisam trūcīgs, bet virtuvē dažkārt ir kādi ēdiena pārpalikumi, un atrodas arī kādi palīgdarbiņi, kurus izpildot, var izpelnīties papilddevu. Pirmo divu likumu pareizību armijās dienējot esmu daudzreiz pārbaudījis. Uz dienestu ir muļķīgi brīvprātīgi pieteikties, bet atteikšanās var izsaukt lielas nepatikšanas. Priekšniecības acīs arī nav ko daudz rādīties, jo vienmēr atradīsies par ko "piekasīties". Visi viņa minētie likumi ir pareizi, vismaz mūsu pašreizējā stāvoklī.

Kapteinim ir arī daudz "sālītākas" anekdotes, kuras uz papīra nav pieņemts rakstīt...

Bataljona štābā par rakstvežiem strādā mūsējie. Man bieži pie viņiem ir jābrauc. Tur izrakstu vajadzīgās mantas: karavīru veļu, virtuves piederumus, pārtikas produktus utt. Darba instrumentus izsniedz meža izstrādes iecirknis. Man to uzskaite nav jāved.

Štāba vīri ir man pazīstami. Mēs latviski sarunājam visu vajadzīgo. Priekšnieki tikai paraksta vajadzīgos papīrus. Bieži mans kapteinis aizbrauc uz štābu un no priekšniekiem lūdz kaut ko izrakstīt. Priekšnieki, nebūdami lietas kursā, mūsu kapteini atraida, pie kam vēl noskaita morāli. Viņš ātri ievēro, ka vajadzīgo es izrakstu bez problēmām, tāpēc visu izrakstīšanu turpmāk uztic tikai man, pat tad, kad arī viņam ir jābūt štābā.

Štābā strādā kārtīgi vīri. Man viņi ir draugi un ir pazīstami vēl no lāģeru laikiem. Ja viņiem vajadzīgais bija, tad tas tika mums izrakstīts. Ja nebija, tad pastāstīja, kad apmēram tās mantas varētu būt.

Vieglajā darbā un mātes atvesto taukvielu rezultātā mans fiziskais un arī garīgais stāvoklis sāk uzlaboties. Nodomāju, ka pacentīšos, lai šajā darbā varētu noturēties ilgāku laiku.