#vasara2022

[tuvojies]

Prāgā, uz kāpnītēm pie upes. Es uz akmens upē. Mēs runājām par atmiņu glabāšanas smagumu. Par to kā es velku līdzi atmiņas kladēs, gigabaitos, bildēs baidoties tās pazaudēt. Zane P. stāstīja, ka ik pa laikam sadedzina savas vecās klades un bildes un pēc gadiem to nenožēlo. Nevarēju saprast kā viņa to spēj. Atcerējos kā pārdzīvoju, kad man nomira whatsapp un visas sarakstes ar Andri izdzēsās. Palika tikai balss ziņas, kuras es saglabāju folderī un ieliku cietajā diskā domājot, ka kādreiz izmantošu kādam mākslas projektam. Es nekad tās neesmu klausījusies. Un visas reizes, kad esmu pārlasījusi pagātni man tas ir uzdzinis tikai smagumu vai negulētas naktis. Es iztēlojos to laiku un sapņoju, ka varbūt tas kādreiz atkal pienāks. Nespēju pieņemt, ka tieši tāda es nekad vairs nebūšu un tie cilvēki arī nē. Ka dzīvē ir dažādi laika posmi, kas kaut ko māca un tad tie beidzas. Jāzina, kad izkāpt un iekāpt kaut kur citur.

“Es izdzēsu savu blogu, kurā kādreiz daudz rakstīju. Sapratu, ka tā ēra ir noslēgusies. “Es arī tā esmu gribējusi izdarīt. Dramatiski aiziet, bet man vienmēr bijis žēl beigt nozīmīgu laika posmu. Es to vēl gadiem ilgi cenšos vilkt garumā, atdzīvināt līdz beigu beigās pat ja tas atdzīvojas tāpat tas ir kaut kas cits.“ (Tad pienāca vasaras beigas un es spēcīgi izjutu, ka šim ir jāmainās. Ir jābeidz dzīvot pagātnē.)

[tuvojies]

dienas ir saplānotas laukumos ar bezgalīgiem darāmo darbu sarakstiem domas šaudās galvā kā mašīnu gaismas aiz loga braucot tumšā autobusā man šķiet nozīmīgi visu pierakstīt, saglabāt mapēs un piezīmēs, kladēs un kalendārā, nepabeigtos tekstos un fotogrāfiju atlasēs un pēc vairākiem gadiem kad es saprotu ka tam nav nekāda nozīme tās tik un tā turpinās kustību inercē deg bremzes

līdzko aizbraucu uz citu valsti vienīgais kas paliek ir kamera un klade skaidros prāta brīžos es skatos debesīs koku šalkoņa tik glāstoši līst ausīs es runāju ar sevi balsī saku sev tev ir jādara viss ko tu vari lai tiktu prom sakrāj naudu ēd visprastāko ēdienu pārdod visu ko vari jebko lai tu varētu staigāt pa kalniem un ar katru dienu baidīties mazāk es viņu apbrīnoju par viņa drosmi bet es negribu ciest lai mainītos (un es nedomāju, ka sāpes ir vienīgais veids kā mainīties un augt) kāpjot pāri aizai nekad nezini kur kritīsi maigās jūras smiltīs vai ar galvu pret akmeņiem ko mēs toreiz ar čehieti pie jūras runājām viņš prasīja kur ir mana sirds un ka es varu nebaidīties no tā ka sēdēšu uz vietas bet es neatceros kontekstu pārmaiņas piezogas nemanāmi tās iesēžas prātā klusi kamēr tu esi aizņemta ar kaut ko citu un tad lēnām lēnām ēd un ēd un ieēdas arvien dziļāk prātā līdz kļūst par tavu būtību tad dažreiz, parasti mežā vai naktī skatoties debesīs tu atceries kā sapņus, fragmentāri un miglaini, ka kādreiz tu biji pavisam citādāka

bet varbūt tajā visā arī ir mācība ko var saprast tikai atkāpjoties