#baznīca

[dreamlessspring]

[aschenblumen]

Jānis Mediņš, Poem for String Orchestra «Pie Baznīcas». Imants Resnis, director

[kaul1]

baznīca| augusta sakums 2024

[grille-thrill]

Baznīcas iela, Riga, Latvia

[andrejsartclub]

2023.02.15. Vecā Ģertrūdes baznīca. Rīga Old Gertruda church. Rīga acrylic/hardboard, 41x33 cm

[uupiic]

On the off chance that a Latvian (this is gonna be fairy Riga-specific, so there is that) in this situation sees this:

Ja esi šādā situācijā, kāp pāri savam lepnumam un piezvani/aizej uz tuvāko pašvaldības kantori un lūdz, lai Tev izskaidro, kur doties pēc sociālās palīdzības.

Tādu super duper ēdiena banku un talonu kā Amerikā un citās valstīs mums, diemžēl, nav, un Eiropas pārtikas pakas arī tagad atstāja tikai tiem, kam tiešām vajag*, tā kā nāksies iztikt ar sociālo dienestu.

(IR Paēdušai Latvijai, btw, var skatīties tur, bet tie pārsvarā strādā ar daudzbērnu ģimenēm, un tikai pēc tam ar senioriem, maznodrošinātajiem utt, ja kas paliek pāri)

Šobrīd (novembrī) daudziem rīdziniekiem aktuāli: Daudzi māju un dzīvokļu izīrētāji un apsaimniekotāji, un sociālie paši to arī īpaši neafišē tik daudz, cik varbūt vajadzētu, bet

apkures sezonā rīdziniekiem ir iespējams saņemt palīdzību centrālapkures rēķinu nomaksai.

Jā, visticamāk Tev būs jāuzrāda rēķini par īri/apkuri un Tavu bankas kontu izraksti (par pēdējiem 3 mēnešiem; algas UN krājkonti, tobiš visi konti, no kuriem Tu vari jebkurā brīdī izņemt savu naudu; vai vajag darbavietas izziņu, to nezinu, manuprāt ne), bet pāris reizes pieciest ''a punch in the nuts'' ir labāk, nekā būt izdēdējušam ģindenim labi apkurinātā istabā. Pie tam, ja nemaldos, tad daudzās pašvaldībās šobrīd to jau ir iespējams nokārtot online, un nekur nav jāiet. Tā, manuprāt, ir daudz vieglāk, jo ļoti samazinās tieši psiholoģiskais faktors. Kovida laika ieguvums :D

Ir zupas virtuves, kas dala zupu visiem, kas stāv rindā. Ja tiešām tik slikti, ka nav, ko ēst, ieguglē zupas virtuves + savu pašvaldību. Visticamāk, ka tās būs baznīcas un reliģiskās draudzes. Šādai virtuvei būtu jāatrodas ārpus baznīcas vai draudzes telpām, parasti viņas izvieto pie tām ēkām (ja nemaldos, tad ir aizliegts sasaistīt šādus pakalpojumus ar reliģiskajām darbībām; dzīvē tas nozīmē, ka ēdienu nedrīkst dalīt, liekot saņēmējam klausīties sprediķi vai piedalīties reliģiskajās darbībās). "Dzīvības Ēdiens"/"Krišnas Māja" Rīgā, manuprāt, dala tikai bezpajumtniekiem un cilvēkiem, kas var pierādīt, ka ir maznodrošinātie un zem tā.

Ja mēnesī pelni zem kaut kādas noteiktās summas (to visu Tev labāk pastāstīs sociālais darbinieks, tā ka sarunā vien noteiktā datumā/laikā vizīti un aizej, parunājies), tad kādreiz bija iespēja saņemt naudu no pašvaldības, lai sasniegtu to noteikto slieksni. Nezinu, vai tas vēl šobrīd notiek. Atkal, sociālajam darbiniekam ir pienākums Tevi izvērtēt un pastāstīt, vai un galvenais kāda palīdzība Tev pienākas. Rīgā it īpaši ir pat vairākas dzīvokļu rindas: invalīdiem, denacionalizētajiem (baaaaaigi ilgi jāgaida, es gaidīju pāri desmit gadiem...), represētajiem, jaunajiem vecākiem utt. To visu var paskatīties, ja nemaldos, riga.lv.

Vismaz Rīgā sociālā palīdzība tiek piešķirta diezgan ātri. Es parasti gāju mēneša beigās, jo man vēl vajadzēja izziņu no darbavietas, un tur parasti visa tā lieta mēdza iesprūst uz kādu nedēļu *shrug*. Mēneša pirmajā (un laikam trešajā arī??? nezinu) nedēļā viņiem centrālajā birojā parasti speciāli savācas padome, kas iet cauri visiem pieteikumiem, kas saņemti līdz iepriekšējā mēneša beigām, un izlemj, ko darīt. Parasti, ja darbinieks sociālajā dienestā bez stresa pieņēma un neteica, ka var nebūt, tad vismaz kaut kādu palīdzību Tu droši vien saņemsi. Par to informēs caur epastu (pašu atbildi skata laikam caur latvija.lv, IDK sen nav bijusi vajadzība ar viņiem kontaktēt) un pa gliemežpastu ar ierakstītu vēstuli.

Un beigu beigās nevajag par šo kautrēties, vai justies slikti, vai vēl nezin ko. Atceries:

PAR ŠIEM PAKALPOJUMIEM TU JAU ESI SAMAKSĀJIS AR SAVIEM NODOKĻIEM. IZMANTO TO, KAS TEV IR PIEEJAMS.

(Obligātā piebilde: pārsvarā tas viss ir piesaistīts klienta ienākumiem. Ja pelni mēnesī baigi pāri tūkstotim, bet liela naudiņa aiziet hobijos, izklaidēs utt, tad sorry, bet visticamākais, ka neko nedabūsi. Labākais, ko Tev ieteiks, būs pārdomāt savus izdevumus/dzīvesvietu.)

______

*varu saprast, kāpēc, jo tās pakas tiešām grāba nejēgā visi, kas varēja, vajadzēja viņiem to vai nevajadzēja, izvilka to, kas garšoja, un pārējo izmeta.

[laimibas-tale]

Piemiņpilnu Lāčplēša dienu!! 🐻🇱🇻

Un svinīgus Mārtiņus! 🐓🇱🇻 (Mārtiņi jau pagāja, a ko?)

^^^ es biju te šovakar!! ^^^ (Rīgas Sv. Jāņa baznīca)

Sen jau vajag Lāčplēša emodži!!! Kur ir?!! Viss tikai japāņiem..

[tiatira]

JĒZUS KRISTUS ATKLĀJUMS 3 - ATKLĀSMES GRĀMATA 3

Komentāri: Sardu baznīca pārstāv mūsu dvēseli, kas savienota ar mūsu diafragmu. Tādējādi tas palīdz atjaunot mūsu dzīvības elpu un darbojas kā ticības vairogs, jo saglabā mūsu raksturu stingru labā saskaņā ar Jēzus mācībām. Tādā veidā bailes nedarbojas, tāpēc savu labo uzdevumu varam veikt ar sajūtu līdzsvaru.

Filadelfijas baznīca simbolizē mūsu dvēseli, kas savienota ar mūsu nabu. Tādējādi mūsu vibrācijas tiek izplatītas lielos attālumos.

Laodikejas baznīca pārstāv mūsu dvēseli, kas saistīta ar mūsu dzimumorgāniem. Saskaņā ar Svēto Bībeli sekss pastāv, lai radītu bērnus. 1. Mozus grāmatā ir rakstīts: esi auglīgs, vairojies, piepildi Zemi.

Turklāt visu labā sekss ir jāveic ar cieņu! Tādā veidā seksu atbalsta un apstiprina Dievs un Jēzus.

Viss ir jāizmanto labi, saskaņā ar dievišķajām mācībām, ieskaitot seksu!

[apkaartpasaulei]

UBUD

10. DIENA

Pamodāmies un uzreiz devāmies uz jauno viesnīcu 7:00 aptuveni - otrpus Ubud. Ak Dies cik instagramīga, omulīga un forša ir mūsu viesnīca! Paliekam Villa Telaga Wana, par kuru samaksājām 32 EUR ar iekļautām brokastīm. Viss lieliski! Nolikām šeit mantas un devāmies uz Pura Puseh Desa Batuan templi. Tur mūs saģērba piedienīgāk un tā kā nebija pieejams neviens gids, palīgā nāca chat GDP. Hinduisms saka, ka uz pasaules nav cilvēka, kurš būtu tikai labs, vai tikai ļauns, tāpēc neviena no dievībām nav cilvēka veidolā. Daudz tempļu ir krēsla veidolā, lai dievībai būtu ērti to apciemot. Daudzus gadus atpakaļ es lasiju, ka daudz Hindi par savu templi un svētnīcu pasaulē izvēlās pareizticību un tās baznīcas, jo princips ir gaužām līdzīgs - ir daudz svēto un katram svētajam ir sava vieta un sava atbildība. Tempļi ir ļoti interesanti, aizņem lielu teritorijas daļu, bet tā kā visi atrodas svaigā gaisā un šeit ir liels mitrums, ātri apaug ar sūnu. Baliešu Hinduismā kultūra ir tik ļoti saauguši ar ticību, ka ir grūti saprast kur sākās reliģija, bet kur tradīcijas, tās ir nešķiramas.

Pēc tempļu aplūkošanas un izzināšanas, devāmies uz mērkaķu mežu! Tajā bija pagaidām vislielākā ieejas maksa - 80k no cilvēka (teju 5 EUR). Mežs, vai drīzāk parks, atrodas teju pašā pilsētas centrā. Gari skaisti koki, kuru saknes stiepjas vairāku desmitu metru attālumā no pamatstumbra, augļukoki, palmas. Ļoti sakopta skaista teritorija un, protams, mazi un lieli mērkaķi visur - karājās kokos, noguļas un ceļa un bauda tūristu bailes, tiem ejot garām. Ik pa laikam ieķerās kādam kleitā, vai cenšās nozagt brilles, cepures, telefonus un bērnu knupīšus. Mazie mērkaķēni šķiet neatšķir cilvēkus no mērkaķiem un metās virsū cilvēkiem, lai spēlētos. Īpaši interesanti tiem šķiet sieviešu auskari, kaklarotas un pulksteņi, bet mammas to ātri pamana un metās savākt savas atvases. Visapkārt izvietoti parka dežuranti. Kad bijām aizgājuši nomaļus, viens no mērkaķiem ieķērās blakus dāmas kleitā un sāka rāpties virsū - sieviete krita panikā un arī apkārt nebija neviena dežuranta!!! Valērijs drosmīgi metās palīgā plaukšķinādams un izglāba jaunās sievietes dzīvīb! ....nu labi.... kleitu un nervus noteikti izglāba! Mērkaķis Valērijam pretim parādīja zobus, uzšņāca un sāka skriet virsū, bet aprāvās pēdējā brīdī. Tā lūk mums tur gāja.

Nobeidzam savu aktīvo dienas daļu ar dievīgām pusdienām un faaantastisku desertu Tukies Coconut Shop. Kas to būtu domājis, ka apcepts kokosrieks garšo tik fantastiski!

Tagad baudām viesnīcas omulību, mazliet pastrādājam un tūlīt iegrimsim klusajā grāmatas stundā.

!!! Bali iedzīvotāji ikdienā lieto 2 kalendārus. Kā otro kalendāru tie lieto mēness/rituālu kalendāru, kurā ir 210 dienas un tikai 6 mēneši, kur katrā ir 35 dienas - tajā atzīmētas visas ceremonijas.

[i-want-to-lick-ur-toes]

nop

Pasakas

Latvijas Radio 2  un Fonda Nāc līdzās! sadarbībā tapusi jau piektā audio grāmata – CD ar 28 latviešu tautas teikām. Iepriekšējos gados ierakstītas Annas Sakses „Pasakas par ziediem”, Imanta Ziedoņa „Blēņas un pasakas”, „Latviešu tautas pasakas” un Kārļa Skalbes pasakas.

Jaunākā audiogrāmata aicina ielūkoties  mūsu tautas teiku un nostāstu pasaulē. Gan teikas, gan pasakas ierunājuši Fonda Nāc līdzās! jaunieši un bērni, kā arī Latvijas Radio darbinieki un viņu bērni. Visi ierakstītie audio diski pirmkārt ir dāvana tiem, kas paši nevar lasīt un, protams, arī visiem, kas grib ieklausīties no sirds stāstītās teikās un pasakās. Tradicionāli diskus dāvinām Latvijas neredzīgo bibliotēkām, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Bērnu klīniskās slimnīcas “Saulaino dienu stūrītis” bibliotēkai, kā arī aicinām klausīties LR2 mājas lapā un populārākajās podkāstu straumēšanas vietnēs.

Nosūtīt ziņu

Jaunākie

6. janvāris 2022, 17:24

Rumzas pilsPasakas

6. janvāris 2022, 17:22

Rēzeknes pilsPasakas

6. janvāris 2022, 17:20

Talsu pilskalnsPasakas

Raidījuma ieraksti

Rumzas pils 1

6. janvāris, 2022

Rēzeknes pils

6. janvāris, 2022

Talsu pilskalns

6. janvāris, 2022

Cēsu pils teika

6. janvāris, 2022

Par veco Dundagas pili

6. janvāris, 2022

Kā Kokneses pils celta

6. janvāris, 2022

Mežotnes pilskalns 1

6. janvāris, 2022

Ķoniņciems

6. janvāris, 2022

Kā Latgales ceļi radušies

6. janvāris, 2022

Turaidas roze

6. janvāris, 2022

Unguras baznīca

6. janvāris, 2022

Staburadze

6. janvāris, 2022

Lielauces ezera dzīvnieks

6. janvāris, 2022

Babītes ezers

6. janvāris, 2022

Lubānas ezers

6. janvāris, 2022

Alauksts, Inesis un viņu salas

6. janvāris, 2022

Kangaru kalni

6. janvāris, 2022

Kā Velns taisīja ceļu uz Sāmsalu

6. janvāris, 2022

Abava

6. janvāris, 2022

Griķupīte

6. janvāris, 2022

Lielupe

6. janvāris, 2022

Kā Venta cēlusies

6. janvāris, 2022

Kā Ogre cēlusies

6. janvāris, 2022

Gauja un Tirza

6. janvāris, 2022

Vairāk..

Par mums

Radio

Organizācija

Radio vadība

Stratēģija

Sabiedriskais pasūtījums

Rīcības kodekss

Latvijas Sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas

Vadlīnijas Latvijas Radio satura kļūdu labošanai

Vadlīnijas raidījumu veidošanai Latvijas Radio priekšvēlēšanu aģitācijas periodā pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām

Trauksmes celšanas noteikumi

Kara un konfliktu žurnālistikas vadlīnijas

IT drošības politika Latvijas Radio

Latvijas Radio privātuma politika

Personāla atlases politika

Latvijas Radio pasaku lietotnes privātuma politika

Latvijas Radio darbinieku personas datu apstrādes politika

Interešu konflikta un korupcijas riska novēršanas politika

Lietotne

Sabiedrisko mediju ombuda atzinumi

Dalībnieku sēdes

Informācija presei

Logo

Logo izmantošanas vadlīnijas

Autortiesību atruna un Privātuma politika

Vakances

Frekvences

Kontakti

Finanses

Atalgojuma likmes

Izsoles

Noteikšanas kritēriji piemaksām, prēmijām, naudas balvām, soc.garantiju

Finanšu pārskati

Izvirzītie nefinanšu un finanšu mērķi

Finanšu risku pārvaldība

Iepirkumi

Piedāvājumi

Latvijas Radio 5 DJ skolas 2023 konkursa nolikums

Konkursa “Latvijas Radio 5 Eksperimentālais podkāsts” nolikums

Suvenīri

Bezmaksas raidlaika piešķiršanas un izmantošanas kārtība priekšvēlēšanu aģitācijai

Saeimas sēdes

Fonotēkas ieraksti

Kursi

Paziņojumu izvietošana

Pakalpojumu izcenojumi

Mūzikas ierakstu nošu īre

Latvijas Radio Vadlīnijas paziņojumu izvietošanai un sadarbībai ar partneriem

SEPLP Vadlīnijas satura un paziņojumu veidošanai un izvietošanai sabiedriskā medija programmās un pakalpojumos

Vadlīnijas sadarbībai ar neatkarīgajiem producentiem

Kritēriji satura nodošanai bezatlīdzības lietošanā citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem

Izcenojumi satura vienībām nodošanai citiem masu informācijas līdzekļiem

Kritēriji sadarbības partnera izvērtēšanai un atzīšanai par augsta riska partneri

Projekti

Jaunā Eiropas nākotne

[bb-latvija]

Ar pagalam nepatīkamu situāciju saskārusies Romas Katoļu draudze Salaspilī. Svētdien, 5. oktobrī īsi pirms pusnakts divi jaunieši ienākuši baznīcas teritorijā un veikuši ļaunprātīgu dedzināšanu, ziņo TV3 raidījums "Degpunktā". Abi ļaundari fiksēti videonovērošanas kamerās. Vienam no viņiem rokās bijusi alkohola pudele, kas vedina domāt par neapdomīgu rīcību alkohola reibumā. Uzbrukums gan bijis neveiksmīgs.  Video: "Degpunktā" sižets Salaspils katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs stāsta, ka jaunieši mēģinājuši aizdedzināt granulas, kas izbirušas pie baznīcas.  "Viena no manām versijām ir tā, ka baznīca ir izgaismota sarkanbaltsarkanās karoga krāsās. Ir arī Ukrainas karogs. Mēs zinām šo vidi, kurā Salaspilī mēs dzīvojam. Man pašam būtu interesanti uzzināt, ja šos cilvēkus atradīs, kāda bija viņu motivācija, kāpēc viņi to gribēja darīt. Vai es viņiem nepatīku? Vai viņiem katoļu baznīca ir ļauna? Man būtu interesanti saprast, kāds noskaņojums, domas virmo šeit vietējo cilvēku vidū," stāsta prāvests. Visi materiāli ir nodoti policijai un likumsargi ļaundaru sejas nepublisko.

[dreamlessspring]

[eberlinudrava]

Kvalitatīvas naturāla bišu vaska sveces lietošanai ikdienā un svētku reizēs. Sveces baznīcas lūgšanām un dievkalpojumiem. Baznīcas misei.

http://www.eberlinudrava.lv/sveces

----- Quality natural beeswax candles for everyday and festive use. Candles for church prays and services. Church mass.

https://www.en.eberlinudrava.lv/candles

----- #Latvia #Europe #EU #Beekeeping #Apiculture #Apiary #Bees #Honey #Pollen #Beebread #Wax #Beeswax #Candles #Candlemaking #Wicks #Propolis #Export #Import #Trade #Research #Development #Entrepreneurship #Natural #Food #Nutrition #Health #Environment #Biodiversity #Ecology #Sustainability

[kaul1]

Baznīca

[buutgaismaa]

Jūrmalas baznīca (at Jūrmala, Latvija) https://www.instagram.com/p/CpsRe_pMAEAs5B41-e9iHRtgVCsRw-HCDayeX00/?igshid=NGJjMDIxMWI=

[anangelstoodbeside]

7. nodaļa. Sosedka Eļa

Maija sākumā uzzinājām, ka karš beidzies. Visu to naktī nebeidzās orģijas. Viss slimnīcas personāls ēda, dzēra un līksmojās kā prātu zaudējuši. “Es braukšu strādāt uz Sočiem, es uz Latviju, es paskatīšos, kur labāk,” sauca krievu māsas un sanitāres. Jāsāk tik kravāt mantas. Tās nu katram bija bez gala. Man gan nebija nekā vairāk, kā tas, kas mugurā un mana skolnieka apliecība no Cēsu ģimnāzijas. Apliecība bija vācu un latviešu valodā. Fotogrāfijā redzamajai skolniecei ar apaļu seju un divām resnām bizēm nebija gandrīz nekādas līdzības ar mani. Mati nogriezti uz nulli, vāja, maza, ar nez��došu šausmu izteiksmi acīs. No visa redzētā un piedzīvotā man palika kompleksi uz visu mūžu.

Pienāca diena, kad kopā ar abu mazo meitenīšu māmiņu stāvējām garā rindā, patiesībā, milzīgā pūlī, lai pie kaut kādas komisijas dabūtu ceļa zīmi uz mājām. Cerība par tādu iespēju aizēnoja visu pārējo. Pirms dažām dienām gan biju piedzīvojusi tādas šausmas, ko atceros visu mūžu. Lazaretē tika ievietots kāds poļu jauneklis, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija sajucis prātā kāda šausmīga pārdzīvojuma rezultātā. Viņu kā cietumnieku atveda divi spēcīgi sanitāri. Uzģērba slimnīcas drēbes, ierādīja guļas vietu. Vājš, ļoti gaišs jauneklis, apgarotu seju. Runāja “kā no Bībeles”, tikai Svēto rakstu citātiem. Sievietes sāka viņu ziņkārīgi iztaujāt.Tā kā visapkārt runāja krieviski, arī viņš pilnībā pārgāja uz krievu valodu, runāja brīvi, bez akcenta. Pirms tam viņš citēja Bībeli gan poļu, gan vācu, gan, laikam, franču valodā. Jauneklis uz jautājumiem atbildēja loģiski. Stāstīja, ka esot baznīcas kalpotājs, kas īsti – nesapratām. Protot sešas valodas. Varot strādāt jebkuru darbu, ja tikai viņam to uzticētu. Tad atkal sāka ātri runāt par ticības lietām, aicinādams visus gatavoties uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Tad viņš atlaidās guļvietā un sāka izjusti dziedāt kādu Dieva slavēšanas korāli. Ziņkārīgās sievietes domīgi izklīda.

Man bija žēl izglītotā poļu jaunekļa. Apjautu, ka šajā vidē viņam lemta neizbēgama bojāeja. Viņš bija it kā no citas pasaules. Eņģelis, kas nokāpis ellē un no visa redzētā zaudējis prātu. Varbūt viņš gara acīm bija ieraudzījis to, ko mēs tikai zemapziņā nojautām. Kā krīt no baznīcu torņiem krusti, kā tiek apgānīti dievnami, pārvēršot tos par lopu kūtīm. Kā izvaroja pusotra miljona sieviešu Sarkanās armijas iekarotajās zemēs, kā izvaroja viņa māti.

Vēlu naktī pamodāmies no liela trača vājprātīgā jaunekļa palātā. Jauneklis bija norāvis sev visas drēbes un, nepārtraukti kliegdams “sarkanarmieši paņēma manu māti”, lauzās ārā no palātas. Divi sanitāri viņu ar grūtībām varēja noturēt. Māsa drebošām rokām gatavoja injekciju. Jauneklis bija pilnīgi kails, it kā caurspīdīgs. Viņš atgādināja apgarotu, kliedzošu skulptūru. “Sarkanarmieši paņēma manu māti!”

Visu nakti nevarēju aizmigt. Atnāca ārsts rīta apgaitā, un slimnieces viņu iztaujāja par nelaimīgo jaunekli. Ārsts daudz nestāstīja, tikai noteica, ka visas analīzes ir normālas, un viņam nav pat temperatūras. Acīmredzot, nebija īsti pārliecināts par jaunekļa vājprātu un viņa personību.

Bija klusā stunda, ārā spīdēja maija saule, visi slimnieki sēdēja laukā. Palātas bija tukšas, nolēmu pagulēt pēc nakts uztraukumiem. Pēkšņi jutu, ka kāds ienāk palātā. Paskatījos no segas apakšas. Baltās drēbēs, spožām acīm durvīs stāvēja trakais. Šausmās sastingu un uzrāvu segu uz galvas. Varbūt nepamanīs. Visā stāvā nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai viņš un es. “Celies, Kristus ir atnācis!” Jauneklis pienāca lēnām pie manas gultas. No bailēm pamiru. Brīdi pastāvējis, kā gaidīdams kādu reakciju, viņš viegli pabikstīja mani pie pleca. “Celies, Kristus ir klāt!” Es nekustējos. Tad, laikam nospriedis, ka zem segas guļ nelaiķis, viņš skaļi sāka dziedāt kādu apstāvēšanas dziesmu. Pacēla rokas un lēnām izgāja no palātas, skaļi dziedot.

Lēkmes kļuva aizvien smagākas, un kādu dienu ieraudzīju, kā sanitāri, piesietu pie nestuvēm, nesa viņu uz mašīnu. Jauneklis sajūsmināti, skatīdamies uz debesīm, dziedāja slavas dziesmu “Ozianna”. Divi eņģeļi spēcīgu sanitāru izskatā aiznesa viņu uz debesīm.

Gaidot ceļa zīmi uz mājām, bēgļu pūlī pārdomāju piedzīvoto un cerēju, ka visi murgi beigušies. Ka viss vēl beigsies laimīgi. Mana ceļa biedrene, pie ierēdņa tikusi, dabūja zīmi, kur rakstīts viņas vārds, uzvārds un abi bērni, ka viņa brauc uz Latviju, t.i., Padomju Savienību – vīza nav vajadzīga.Tad laimīgā sieviete atjēdzās, ka arī man taču vajadzīga atļauja, jo bez manis viņai ar abiem bērniem būs grūti ceļot. Ierēdnis prasīja manu vārdu un uzvārdu “Elfrīda Kalnciema”, es teicu. Uzvārdu ierēdnis nespēja izrunāt. “Viņa ir mana kaimiņiene, mēs braucam uz vienu pusi,” sieviete skaidroja. Ierēdnis brīdi domāja, tad paņēma stendeniecei izdoto atļauju un otrā pusē uzrakstīja “i sosedka Eļa.” “Tas papīrs derēs arī viņai,” viņš teica, un vērsās pie nākošā bēgļa.

Noskaidrojām, kur atrodas dzelzceļa stacija, un nosēdāmies ar visām mantām, lai gaidītu, kad ies vilciens uz Latvijas pusi. Vilcienu saraksta nebija. Neviens arī neko necentās paskaidrot. Kad pienāca kāds vilciens, par tā ceļa mērķi uzzinājām no pasažieriem. Cita izziņas avota nebija.

Vairākkārt pārsēdāmies, lai tiktu uz vilcienu, kas iet uz Rīgu. Beidzot vēlu naktī iebraucām Rīgā. Bija maija beigas. Pāris nedēļu kā beidzies karš. Stacijā uzzinājām, ka pēc dažām minūtēm atiet vilciens uz Ventspili. Mana ceļa biedrene bija panikā.

“Palīdzi man ar bērniem un mantām tikt uz to vilcienu. Tas taču iet gar Stendi,” viņa izmisīgi lūdza. “Brauc man tagad līdzi, palīdzi nokļūt mājās. Tev vienai nebūs grūti nokļūt atpakaļ Rīgā.”

Nu kūres naktī iešu, domāju. Ar steigu, pēdējā brīdī iekļuvām Rīgas-Ventspils vilcienā. Nenojautu, ka atkal iekļūstu slazdā. Manai ceļa biedrei bija dokuments, ka viņa dzīvo Stendē, es biju “kaimiņiene Eļa” mēs varējām braukt uz Kurzemi. Taču Kurzeme nebija “tā pati Latvija”. Latvijas vispār vairs nebija. Bija Sarkanās armijas ieņemtā zona, kurā Kurzemei bija īpašs statuss. Te bija sabēguši visi tie Latvijas iedzīvotāji, kas bēga no Sarkanās armijas. Daļa gan jau bija pāri jūrai, daļa palika jūrā, bet liela daļa palika Kurzemes katlā. Tie, kas šaubījās, tie, kas nepaspēja, un tie, kas sargāja šo Dzimtenes stūrīti līdz pēdējai stundai. Ne visi dzīvi palikušie padevās gūstā. Daļa aizgāja mežos, daļa pārģērbās civilās drēbēs un slēpās. No Kurzemes vēl nevienu nelaida ārā. Visiem bija jāiet caur filtrāciju.To mums pastāstīja sieviete, manas ceļa biedrenes radiniece, pie kuras biju pārlaidusi nakti. Vainīga juzdamās, ceļa biedrene man iedeva vienīgo papīru, ko mums abām kopīgi bija iedevis krievu ierēdnis Vācijā, un teica, lai eju uz staciju un mēģinu ar to tikt prom.

“Dokumentu man pēc tam atsūtīsi pa pastu. Vai labāk noskaidro, vai nevari dabūt biļeti uz rītdienu, un atnes man to papīru atpakaļ.”

Stacijā bija tikai formā tērpies dzelzceļa dežurants, kas sagaidīja un pavadīja vilcienus. Tātad jaunās valdības uzticamības persona. Varbūt demobilizēts sarkanarmietis. Skaidroju viņam savu kļūmīgo situāciju, ka atgriežos no bēgļu gaitām Vācijā, man nebija jābrauc uz Stendi, es tikai palīdzēju nabaga sievietei ar diviem maziem bērniem. Tagad gribu tikt atpakaļ uz Rīgu un tālāk uz savu Mores pagastu, kur ir manas tēva mājas, mana ģimene. Dzelzceļnieks pētīja dokumentu un teica, ka te taču rakstīts, ka jūs esat tās sievietes kaimiņiene, kas dzīvo Stendē. Varēja just, ka viņš netic nevienam manam vārdam. Noskatījis mani no galvas līdz kājām, noteica: “Un mati arī nogriezti.” Laikam viņš domāja, ka esmu no meža iznācis partizāns.

“No Kurzemes nevienu ārā nelaiž,” viņš stingri noteica. “Visiem jāiziet filtrācija.”

Atdevis man papīru, viņš nolikās uz soliņa, uzlika cepuri uz acīm un gulēja nost, nelikdamies par mani ne zinis. Es pagāju sānis, bet no stacijas prom negāju. Vēlu vakarā nāca kāds preču vilciens no Ventspils puses. Tas palēnināja gaitu, neatceros, vai tas vispār apstājās. Kad vilciens sāka uzņemt ātrumu, es jau atrados uz kāda preču vagona buferiem. Notupos, lai mani neieraudzītu stacijas dežurants.

Vilciens brauca bez apstājas līdz vēlai naktij, tad apstājās Jelgavā. Notika kaut kāda pārbaude. Dzirdēju runājam, ka vilcienā paslēpies kaut kāds partizāns. Vai tiešām ierēdnis bija ziņojis par mani?

Tupot visu naktī uz buferiem, biju tā pārsalusi, ka nespēju pakustēties. Maija beigās Latvijā vienmēr ir auksts. To nakti pat bija salna. Visi dzelži nosarmojuši. Kamēr domāju, ko man tagad iesākt, pienāca atkal zilā formā tērpies ierēdnis, stipri iereibis, runāja krieviski. Sapratu, ka viņš man prasa dokumentus. Šoreiz iedevu savu skolnieka apliecību no Cēsu ģimnāzijas. Ierēdnis, protams, neprata lasīt ne vāciski, ne latviski. Viņš aizgāja ar manu apliecību pie vilciena vadītāja, kurš, acīm redzot, bija latvietis. Tas bija izskaidrojis, ka esmu skolniece no Cēsīm. Uz fotogrāfijas bija meitene ar divām resnām bizēm. Piedzērušais krievu ierēdnis neievēroja, ka man bija nogriezti mati „uz nulli". Atdevis man apliecību, viņš aicināja mani kāpt nost no buferiem, jo saprata, ka esmu tur galīgi nosalusi. Viņš ielaida mani vagonā, kur brauca privātā ģērbtas sievietes, kas sēdēja uz vagona grīdas pie karstas čuguna krāsniņas. Viņas runāja krieviski. Aicināja mani tuvāk pie krāsniņas sasildīties. Stāstīja, ka viņas esot virsnieki, tikai demobilizētas, un braucot uz Rīgu.

“Es arī braucu uz Rīgu,” teicu, “pie radinieces ciemos.” Varēju jau tīri labi saprasties krieviski. Biju taču gandrīz četrus mēnešus pavadījusi krievu lazaretē.