#aproc

[dawnleaf37]

why did . why did the owner of the marrio heritage posts blog contact and then block me

[sadrottengirl]

Story masterlist [all tw]

1.

"Sorry"

.

.

.

I let out a quick breath leaning on my fisted hand the blinding lights of the convenient store was the only thing keeping me awake, "night shifts are the worst" I cried out.

I quickly turned my head towards the clock stuck onto the wall, my eyes sparked with joy "finally closing time!" my feet moved from behind the counter, so I could clean up the mess the store was.

I let out a huff going in the staff room, taking off my uniform and zipping my cream hoodie back up, I used the keys that where intrusted to me to close the staff room and turned off all the lights, before walking out and stopping in front of the door.

Then a feeling hit me, a feeling of dreed, disgust, fear? I closed my eyes, telling myself it was all ok it wasn't real, it was all in my head even if it's watching me from the corner of my eye it isn't there, i miss the keyhole three times I look down at my shaky hand and use the other to steady myself finally being able to close the door.

I pocket the key and hold onto the strap of my neck purse, the entire street was pitch black only getting slightly illuminated by the lampposts which weren't all working, I start walking at a normal speed my feet hitting the ground with each step making a soft click sound.

Click

Click

Click, click

My eyes widen slightly, now the steps where doubled not only mines but someone else's, I try to reason with myself 'it's just someone else who wants to get home! Just like me it's okay', i still quickened my speed, the steps still tailing me, I move on the other side of the street, the steps just a few feet away from me, I wanted to run scream but it would only make however was following aware that I was aware.

I put a hand into my pocket putting the keys in between my fingers as a makeshift weapon, my breath was uneven my heart pounding inside my chest, I shake off the feeling.

Then the lights started to flicker once then twice before, they fully turned off, I staggered for a second letting out a breathy laugh, I turned only for a second seeing the hooded figure quickly aprocing me, I decide to run, i could scream but I would just be ignore I had to keep all the breath I could to keep running.

I was now sure this person was out to get me, he was running too, following my every step, every turn and he was gaining up on me.

I Let out a sharp gasp my body stopping in it's tracks he had taken hold of Hood, I quickly turn using the Keyes to hit him in the eyes but he took hold of my wrist, I act withouta thought hitting him straight in the gut with my knee, he let's out a groan falling back slightly.

I remove myself from him before resuming my run I couldn't get far however, another man was blocking my way, I take a few steps back noticing he had a hatchet in his hands, 'this day fucking sucks!' i thought I took one step too many it seemed, as the man from before wrapped both his arms around my neck strangling me, I let out a choked sound "Jeff stop your gonna actually kill her" the other man walked closer "oh so now you grew a conscious?" the other man laughed out, "not at all, you know the orders we where given he wants her alive" they started to bicker going back an forth, their voices blending in as I faded in and out of consciousness my mind buzzing in static, "just ease up a little fuck" the man with he hatchet used his free hand to shove 'Jeff's' arms off of me I quickly fell onto the ground let out sharp quick breaths my vision spots of my vision gradually comming back "can you never follow simple instructions?".

I coughed up trying to sit up my lungs felt like they where on literal fire, "ugh fine, do whatever you want not like I was the one following her all day" 'Jeff' huffed, the other man rolled his eyes before crouching to my level, when he tried to reach for me I instinctively moved away eyes still watery as I continued to cough, he left out a quick sigh "sorry but your gonna have to come with us"

That was all I heard before passing out.

[laimibas-tale]

"Es mūžīgi tajā kalnā būšu,

lai cik mani lejā nestu.

Veltīgi atnāci – īstenībā

tikai augšā es esmu.

Aproc mani un nokaucies,

paldies par nesumu...

Bet tikai galā, tikai tur augšā,

manu zaķi,

Es esmu."

Klāvs Elsbergs (1959-1987) no krājuma Bēdas uz nebēdu (1986).

[bulldog-geckorahhhhh]

Continuing on to that, he'd actually would ask Gregor if their was anyone who didn't like Jesus.

How do you thing Gregor would aproce explaining it to him?

I think he’d be very upfront about it! He’d tell him about the crucifying of Christ and how even though there were people who hated Jesus he still loves everyone!

[soppyperson]

Little steps

So, i took a little time and discovered how to change some stetical things in tumblr. But still not so aesthetic like some others that i saw.

Jumping for other things, there is a little magic in writting in a webpage that anyone can see, even if no one still saw. This way i don't feel alone, the feeling is somewhat beeing heard, and for now this is what i need.

It's not like i don't have anyone to talk to, but when i talk to someone i can't openly say everything in my mind without letting them worried, and the least thing i want is to worry the ones i love.

My mother the other day financially humiliated me again, but i didin't felt that bad. Feeling bad about what she says is a power that i let her have, if i don't give it i will not feel that much. What i need right now is be running out for something, and i'm doing that! I finished writting my masters qualification project, i hope it will be aproced, and i'm still going in the studies in being a public servant (even thought not as strong as it could be, but it is better be doing it than not doing, right?)

Well, i will end by here, it is already somewhat big. Thank you for reading this (if is there anyone), if you are in a position similar to mine, i hope we can continue walking, and not giving up. Not easy, but we are still here.

[apkaartpasaulei]

8. DIENA Tam Coc – Phong Nha

Absolūti neticama un aizraujoša diena, bet vēl pārsteidzošāks tās noslēgums!

Cēlāmies agri, jo vēlējāmies doties kādā ļoti pieprasītā tūristu atrakcijā – laivu braucienā pa Tom Coc centrā atrodošos upi. Tā kā šis bija tikai viens no daudzajiem apskates objektiem, nolēmām īrēt motorollerus. Laiks mūs šodien nelutina un esam saģērbušies silti – kādi 18..19 grādi tikai. Dodamies uz laivu piestātni – tur izrādās, ka var iegādāties biļetes tikai paplašinātajai ekskursiju tūrei. Ne pirmo reizi mūs izbrīna tūrisma objektos atrodošos servisu sniegšanas stratēģiskais izkārtojums. Biļetes iegādājamies cituviet, tad mūs ar ekskursiju mašīnītēm aizved uz aktivitātes sākumu. Mums tiek iedalītas divas smaidīgas vjetnamietes, no kurām viena pārsteidoši ok runā angliski. Šim reģionam ir raksturīgs, kas ļoti īpašs – laiva tiek vadīta kājām! Jap, ar kājām – rokas airiem tik pat kā nepieskarās! Vērojot laivu vadītājus, lielākoties, kādi 85% gadījumu tās ir sievietes. Papildus interesantajam airēšanas veidam, dabas skati, kas paverās apkārt ir galvu reibinoši – lielās klintis, rīsu lauki, putni, pie klintīm pielipušās kazas un pa upi izbraucām cauri 3 alām. Kad esam pabeiguši laivu tūri, vienisprātis saprotam, ka esam noilgojušies pēc kārtīga deserta. Varbūt neesam vēl atraduši īsto, bet šeit nav desertu – ir pasakaini gardi augļi un augļu kokteiļi, bet mēs gribam kārtīgu kūku! :D

Izdodas atrast ļoti eiropejisku vietiņu un apēdam katrs kā minimums vienu kūku (es apēdu divas) un dabūnu arī ilgi kāroto kapučino (arī izdzeru divus)...

Pilni cukura un kofeīna dodamies uz Mua Cave. Šiet laikam visskaistāk būtu doties maijā, kad ir saziedējušas ūdensrozes. Milzu lauki ir nopludināti un tajos mākslinieciski sastādītas ūdensrozes visdažādākajās krāsās. Bet ūdensrozes te nav vienīgais, pati galvenā atrakcija ir 500 akmens pakāpienu augstumā atrodošie skatu punkti. Pūšam un elšam, bet nebeidzam priecāties, ka ārā nav +30, kas šo kāpšanu padarītu neizturamu. Skati patiesi ir fantastiski – redzama visa provinse, rīsu lauki, milzu klintis. Cik interesanti, ka šo klinšu augšas nav līdzenas un gludas, bet visas ir kā tādām milzu adatām noklātas. Esam tur augšā diez gan ilgi un mēģinam ar acu plakstiņiem iemūžināt visu, jo šie ir skati, kurus noteikti gribētos turēt savā atmiņu kladītē!

Nonākuši lejā tā vietā, lai justos noguruši, jūtamies uzlādēti! Ko daram tālāk? Es gribu uz SPA, bet Linda atrod templi. Saliekam galvas kopā – mēs taču varam visu! Dodamies uz Bai Ding Pagona templi. Stāsts tas pats – punktā A noliec rolleri, punktā B nopērc biļeti, punktā C noskanē biļeti, D gaidi speciālo transportu, kurš aizved līdz E, no E ved transports uz F un no F atkal cits un tā līdz Z :D Papildus katrā no šiem punktiem Tev ir asistents – uzskatām, ka tas arī ir iemesls tik zemam bezdarba līmeņa rādītājam. Ir cilvēks, kurš stāv un tikai atvadās, ir cilvēks, kurš palīdz nopirkt biļeti, papildus ir cilvēks, kurš palīdz noskanēt biļeti pie ieejas, kaut arī ir automātiskie aparāti. Visos iepriekšminētajos puntos papildus ir cilvēks, kurš pārbauda atkārtoti biļeti (kaut arī slēgta teritorija un numurēta aproce uz rokas, vienalga jāparāda arī biļete)... nu kaut kā tā. Templis ir pasakains! Šis tempļa komplekss ir viens no lielākajiem un iespaidīgākajiem budistu tempļu kompleksiem Vjetnamā. Budas statuja, kura atrodas šajā templī ir viena no lielākajām Dienvidaustrumāzijā. Ejot pa templi katrs ausī ieliekam austiņu un ChatGPT fotogrāfējam statujas un uzrakstus un lūdzam pastāstīt par tiem. Tā arī izstaigājam templi ar ļoti interesantiem stāstiem un atziņām. Vienā no tempļa lielākajām zālēm atrodas mizlu zvans, kurš tiek izmantots lūgšanu un meditācijas laikā. Uz šī zvana ir uzraksts, šeit tulkojums:

"Dzirdot zvanu, bēdas izgaist kā mākoņi.

Mana sirds ir mierīga, un uz lūpām parādās smaids.

Es sekoju zvana skaņai atpakaļ pie apzinātības,

kur gudrības ziedi zied spoži.

Lai šī zvana skaņa atbalsojas visā Dharmas pasaulē,

nesot gaismu visām būtnēm tumsā,

vedot tās pāri dzimšanas un nāves ciklam,

modinot viņu prātus uz apgaismību.

Om Mani Padme Hum."

Jūtamies absolūti pārsteigti un gandarīti, ka esam šeit nokļuvuši un pilni emociju dodamies uz SPA. Ceļš ir garš un auksts. Kaut arī esam sapaunojušies uz rolleriem sašļūcam tuvāk viens otram. Satiksme brīžam ir izaicinoša, bet mums izdodas. Es biju sazinājusies ar SPA un norezervējusi mums visiem masāžu uz 6:00 vakarā. Ierodoties SPA esam diez gan nosaluši, tāpēc priecājamies, ka mums uzreiz priekšā tiek nolikta tēja un karsts ūdens kājām. Manu jautājumu, vai vienlaikus varēs mums visiem uztaisīt masāžu, viņi laikam pārprata, jo salika mums visiem masāžas galdus kopā un pēcāk paprasīja, vai arī dušā mēs visi četri kopā iesim :D

Šī nebija šāda tāda 5 EUR masāža tirgū, bet gan skaistā koptā salonā upes krastā ar tēju un uzkodām. Katram šāda pilnā ķermeņa masāža 60 minūtes izmaksāja 320 000 VND (11.48 EUR), jap šodien mēs sev neko neatsakām! Eju uz masāžu bez ekspektācijām, bet ir tik super! Masāža bija fantastiska – ļoti pārdomāts, patīkams, tīrs un skaists pakalpojums! Iznākam visi ar 5 centrimetri virs zemes sajūtām. Dodamies uz mūsu viesnīciņu, lai paņemtu mantas. Ļoti laipnie īpašnieki nebeidz smaidīt un priecāties par mums. Ok, sagaidot mīļi, bet nu jau mazliet jocīgi... izrādās abi kaut ko patiesi pīpē un piedāvā arī mums! Pamatīgi smejamies – tā garā pīpe pēkšņi ļoti daudz ko izskaidro... Izsaucam taksti un dodamies uz autobusu piestātni – pie piestātes pavisam ātri apēdam katrs pa zupai un autobuss ir klāt. Jā, mēs sēžamies autobusā 21:00. Nekad neviens no mums nav braucis ar nakts autobusu un ekspektācijas ir dažādas. Esmu salikusi pidžammu, visus līdzekļus. Iztēlojusies baltu gultiņu ar spilventiņu uz regulējamo gultas atzveltnīti – TĀ NAV!!! :D :D :D Divguļamās gultas ir izkārtotas 3 rindās – pie viena loga, otra loga un vidū. NAV LABIERĪCĪBAS – tas ir mans lielākais šoks. Nav pat vietas, kur nolikt somu! Respektīvi – ļoti daudz kā nav. Bet nekas, mēs ātri savācamies, iekārtojamies kā nu varam un esam pilni pozitīvisma, lai baudītu cik nu var baudīt šo piedzīvojumu. Jābrauc 8h. Gribētos ticēt, ka pēc tik ļoti pilnas dienas miegs būs stiprāks par mūsu pārsteigumu. Nu ko, mēģināšu kaut kur iebāzt datoru un pagulēt savā šaurajā gultiņā. No visa, ko es biju iztēlojusies ir tikai aizkari! :D

!!! Vjetnamā ir vairāk nekā 50 miljoni motociklu, kas nozīmē, ka gandrīz katram pieaugušajam ir savs divritenis ar motoru! Valsts ir pasaulē viena no līderēm motociklu blīvuma ziņā, un tie ir galvenais pārvietošanās līdzeklis gan lielpilsētās, gan laukos. Hanojā un Hošiminā satiksmē dominē skūteri, un bieži var redzēt cilvēkus, kas uz motocikla ved veselas ģimenes, dzīvniekus vai pat ledusskapjus!

[damayalquicira]

El esquema CARAIPER

Dra Deborah Minerva Damayanti Poblano Alquicira.

Modelo útil en la educación en ciencias de la salud para la formación y evaluación de competencias a través de las Actividades Profesionales Confiables (APROC). Se enfoca en las características clave de una actividad profesional confiable, asegura que tanto los docentes como los estudiantes puedan enfocarse en el desarrollo de habilidades críticas, habilidades, destrezas y competencias necesarias en la práctica profesional.

CARAIPER es un acrónimo que representa los siguientes componentes clave de una Actividad Profesional Confiable:

Complejidad: La actividad debe reflejar la complejidad de la práctica profesional.

Autonomía: Se debe evaluar el nivel de autonomía que se espera del estudiante o profesional al realizar la actividad.

Repetibilidad: La actividad debe ser algo que se realiza repetidamente en la práctica profesional.

Aplicabilidad: La actividad debe ser aplicable en múltiples contextos dentro de la profesión.

Integración: La actividad debe integrar varias competencias y conocimientos.

Prueba: La actividad debe poder ser evaluada de manera objetiva.

Evidencia: Debe existir evidencia clara de que la actividad se ha realizado correctamente.

Responsabilidad: La actividad debe implicar una responsabilidad significativa para el profesional.

Para los Docentes

Ventajas:

Estructuración del Currículo:

Proporciona un marco claro para diseñar el currículo y las actividades de aprendizaje, asegurando que todos los aspectos críticos de la práctica profesional sean cubiertos.

Evaluación Eficaz:

Facilita la creación de métodos de evaluación que reflejan con precisión las competencias necesarias, permitiendo una evaluación más efectiva y justa.

Orientación en la Enseñanza:

Ayuda a los docentes a enfocarse en áreas específicas de desarrollo de competencias, haciendo que la enseñanza sea más dirigida y efectiva.

Importancia:

Alineación con Estándares Profesionales:

Asegura que la educación esté alineada con los estándares y expectativas de la práctica profesional, manteniendo la relevancia y la calidad del programa educativo.

Mejora Continua:

Proporciona un marco para la retroalimentación y la mejora continua de los métodos de enseñanza y evaluación.

Beneficios:

Calidad de la Formación:

Eleva la calidad de la formación al garantizar que los estudiantes adquieran y demuestren competencias clave antes de graduarse.

Preparación para la Práctica:

Prepara a los estudiantes de manera más efectiva para la práctica profesional, aumentando su confianza y competencia al entrar en el campo laboral.

Para los Estudiantes

Ventajas:

Claridad en los Objetivos:

Los estudiantes tienen una comprensión clara de lo que se espera de ellos y de las competencias que deben desarrollar.

Autoevaluación:

Permite a los estudiantes autoevaluar su progreso y detectar áreas de mejora de manera proactiva.

Feedback Estructurado:

Facilita la recepción de feedback estructurado y específico, ayudando a los estudiantes a mejorar continuamente.

Importancia:

Preparación Realista:

Prepara a los estudiantes para las demandas reales de la práctica profesional, asegurando que estén listos para desempeñarse de manera autónoma y competente.

Transparencia en la Evaluación:

Promueve la transparencia en el proceso de evaluación, reduciendo la subjetividad y aumentando la equidad.

Beneficios:

Confianza en sus Habilidades:

Al saber que han sido evaluados y han demostrado competencia en actividades clave, los estudiantes ganan confianza en sus habilidades y en su capacidad para ejercer profesionalmente.

Mejora en la Calidad de Atención:

Contribuye a la mejora de la calidad de la atención al paciente, ya que los estudiantes se gradúan con habilidades prácticas comprobadas.

Conclusión

El esquema CARAIPER para las Actividades Profesionales Confiables (APROC) es una herramienta poderosa en la educación en ciencias de la salud. Para los docentes, proporciona un marco claro y estructurado para la enseñanza y la evaluación, asegurando que se cubran todas las competencias necesarias de manera efectiva. Para los estudiantes, ofrece una guía clara de las expectativas y les permite desarrollar y demostrar sus habilidades en un entorno controlado antes de enfrentarse a la práctica profesional real. En última instancia, este enfoque mejora la calidad de la formación y la preparación de los futuros profesionales de la salud, beneficiando tanto a los educadores como a los estudiantes.

Referencias:

Durán-Pérez Verónica Daniela, Esquema CARAIPER: una estrategia de enseñanza-aprendizaje del razonamiento clínico, Educación Médica, Vol 20, Issue 1, 2019, P.p 55-59, ISSN 1575-1813, https://doi.org/10.1016/j.edumed.2017.03.016. (https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1575181317300633

González-Flores, Patricia, & Luna de la Luz, Verónica. (2019). La transformación de la educación médica en el último siglo: innovaciones curriculares y didácticas (parte 1). Investigación en educación médica, 8(30), 95-109. Epub 20 de febrero de 2020.https://doi.org/10.22201/facmed.20075057e.2019.30.18165

Londres Osorio, M. D., Brooks Michel, Y., & Sierra Ortega, N. (2018). Análisis crítico de los esquemas de integración en América Latina y el Caribe . EduSol, 18(62), .

[bb-latvija]

Latvijas basketbola valstsvienības svinīgā sagaidīšana norisināsies pirmdien, 11.septembrī plkst.17.30 Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, informēja Rīgas domes Ārējās komunikācijas nodaļā. Pasākuma rīkotāji aicina līdzjutējus nedoties uz lidostu "Rīga", bet pulcēties pie Brīvības pieminekļa. Precīza informācija par maršrutu Rīgā, pa kuru sportisti no lidostas "Rīga" dosies uz Brīvības pieminekli, tiks sniegta pirmdien. Medijiem foto un video iespēju izmantošana, sagaidot komandas ierašanos lidostā "Rīga", jāpiesaka līdz 11.septembra plkst.10 lidostā "Rīga". Plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem būs iespēja tikties ar valstsvienības spēlētājiem un treneriem pie Brīvības pieminekļa. Dalība pasākumā jāpiesaka līdz 11.septembra plkst.10 Rīgas pašvaldībā. Iekļūšanai mediju zonā tiks izsniegtas aproces. LETA jau ziņoja, ka Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komiteja atbalstīja 64 267 eiro piešķiršanu komandas svinīgās sagaidīšanas pasākuma organizēšanai. Latvijas vīriešu basketbola izlase ceturtdien Manilā Pasaules kausa finālturnīra pusfinālā par 5. līdz 8.vietu pārspēja Itāliju un meistarsacīkstes noslēgs sestdien ar maču par piekto pozīciju.

[jauniekartupelisi]

12. Gaitenis

Pirmā augustā rītā es sapakojos, saliku somā visus našķus, parpalas, lādētājus, planšetes utt. un devos uz slimnīcu, nezinot, cik ilgi mani tur paturēs šoreiz. Nebija arī īsti skaidrības, ko ar mani tur darīs. Vienīgā spalvainā sajūta gan bija, ka MRI gribēs taisīt, lai paskatītos, kā manām smadzenēm sokas pēc tām piecām dienām IV dripu un nedēļas steroīdu ripu. Aizkratījos līdz slimnīcai un devos uz savu korpusu iereģistrēties. Tur man pateica, ka esmu nepareizajā ēkā, jāiet uz otru. Aizgāju uz otru ēku, paņēmu rindas kārtas numuriņu un gaidīju. Kad mani izsauca, ievilkos kabinetā ar visām savām parpalām, iedevu papīrus, kuri man bija ārstes iedoti, kad iepriekš mani rakstīja ārā, iedevu personu apliecinošu dokumentu un gaidīju, kad mani iereģistrēs. Tiku atkal pie aproces, kura, joprojām, apstiprināja, ka esmu vīrietis. Slimnīcas darbiniece man jautāja, vai ir kas mainījies personas datos, kopš iepriekšējās ciemošanās. Teicu, lai pārbauda kontaktpersonas tel. nr., jo iepriekšējā reizē, kad mani mēģināja dabūt rokā uz kavēto IV dripu, kontaktpersonu nevarēja sazvanīt. Protams, ka tel. nr. bija pierakstīts kļūdaini, tāpēc arī tur nevienu nevarēja sazvanīt. Izlaboju numuru, tagad piekodināju Danai, ja zvana no “no caller id”, būs jāceļ. Ja zvana no “no caller id”, kamēr es skaitos slimnīcā…nu…gatavojies. Diez vai zvana pateikt, ka man viss ir kārtībā un es sūtu sveicienus.

Mēģināju pateikt arī to, ka neēdu gaļu un man nevajag dot šļuras vien, jo es varu sakost ēdienu pats. Abas slimnīcas reģistratūras darbinieces tikai nosmējās par man šļuru pretenziju (jā, jo viņām tas nav jāēd) un pateica, ka par gaļas neēšanu man esot jāsaka manā nodaļā. Tikai, kam tieši jāsaka? To man nepateica. Iedeva papīrus un teica, lai eju atpakaļ uz otru māju, braucu uz piekto stāvu un liekos gultiņā. Vēl speciāli noprasīju, vai tiešām uz piekto stāvu (iepriekš bija ceturtais), uz ko man atbildēja, ka esmu ielikts piektajā stāvā.

Aizkātojis atkal atpakaļ uz otru ēku, devos iekšā līdz liftam, uzspiedu podziņu un gaidīju. Pēkšņi, man blakus uzradās daktere, kura pirmajā ciemošanās reizē bija dežurējošā neiroloģe un izteica man aizdomas, ka man varētu būt audzējs. Šoreiz mēs jauki parunājām. Viņa izteica prieku par to, ka izskatos labāk, kustos labāk, ka roka jau ir daudz kustīgāka un vispārīgi par to, ka es esot saņēmies pie viņiem nākt un kaut ko darīt. Atvērās lifta durvis un viņa aicināja mani iekšā, sakot, ka viņa arī braucot turpat. Viņa uzspieda 4. stāva pogu. Ieminējos, ka otrā mājā man teica, ka esmu ielikts 5. stāvā. Uz ko daktere atbildēja: “Nū…nē. Tu joprojām esi pie mums, Tevi turpinās ārstēt tā pati daktere, Tev jābrauc uz 4. stāvu.” Te slimnīcā joprojām ir sajūta, ka viena roka nezina, ko otra dara. Un es kā nesens roku un to trūkuma eksperts varu apstiprināt…tas ir kaitinoši.

Iegājis savā neiroķirurģijas nodaļā, apstājos pie recepcijas dāmas un smaidīju. Viņa mani pat atcerējās. Tā varētu būt, ja esmu, šķiet, jaunākais pacients visā nodaļā. Man blakus uzradās arī mana ārstējošā daktere, kura šķita priecīga, ka neesmu notinies ar galiem un esmu ieradies kā bija norunāts. Izrunājāmies, kā man sokas, kā jūtos utt. Teicu, ka ir labāk…daudz labāk. Pacilāju rociņu, nolasīju apkārt redzamos tekstus utt. Viss baigi forši. Daktere saka, ka esmu atpakaļ savā mīļajā 13. palātā, uz ko reģistratūras dāma atbild, ka…13. palātā nav vietas. Daktere saka, ka šodien tur viens džentelmenis rakstīšoties ārā, es iešot viņa vietā. Saka, lai es pagaidām pasēžu tepat gaitenī. Nu, labi. Iekārtojos krēslā, noliku parpaliņas blakus un sēžu.

Pēc kādām 40 minūtēm nesa brokastis. Es nezinu, kas bija brokastīs, jo tos, kuri sēž gaitenī, nebaro un, pa lielam, vispār ignorē. Turpināju sēdēt. Vēl pēc divām stundām gaiteņa krēslā, pie manis pienāca reģistratūras dāma un tā mazliet žēli teica, ka man joprojām neesot gulta un, ja es neaizklīstot pavisam tālu, es varot iet kaut kur pastaigāt vai ko tml. Uzmetu plecā somas un devos ārā. Svaigs gaiss un tā. Apsēdos slimnīcas teritorijā uz soliņa, pagāja kādas 3-4 minūtes un sāka līt. Vilkos atpakaļ uz savu gaiteni un krēslu.

Kādu pusstundu vēlāk, pie manis pienāca medmāsa un teica, ka likšot man katetru, jo es tomēr šodien tikšot uz MRI. Iegāju pie viņas kabinetā (jo palātas un gultas man joprojām nav), uzliku roku uz galda un gaidīju dūrienu. Māsa pateica, ka dikti negribētu durt elkoņa locītavā, jo, ja nu kaut kas noiet greizi un es nolaužot katetru. Nu, paldies, tāda paranoja, ka tā adata/truba nolūzīs un…paliks manā vēnā(?) man vēl nebija. Tagad ir…Viņa tur pētīja un bakstīja manu roku, līdz saprata, ka sakarīgākā vieta, kur iedurt katetru ir…elkoņa locītavā. Super! Iedūra, ielika katetru, notestēja katetru, viss forši, ej sēdi gaitenī un gaidi, kad sauks uz MRI. Sēdēju gaitenī, baidoties kustināt roku, lai katetra nenolūztu un gaidīju savu MRI kārtu.

[random-askbox-shit]

Oh this doesn't take much time, mostly the ask limit is an issue, besides this tumblr i also run a poll blog. also i got wednesday, thursday, sunday off of everything wich helps, with college on monday, tuesday, friday wich i get aproc 2 hours off while at school i gotta fill and ofcourse travel time of 2 hours a day i gotta fill and i barely got homework, really the only day i cant do this is saturday and even then i get like 4 hours off, i also still do gaming and art requests besides this and sleep aprox 10 hours on my days off

This is what the spread looked like day 1:

close ups:

November 10th: full project complete

[relogioserelogios]

The new Audemars Piguet Royal Oak Concept Split-Seconds Chronograph GMT Large Date features a combination of complications first for the ROC collection. The new Caliber 4407 is housed in a futuristic-style case in titanium measuring 43 x 17.4 mm, water resistant up to 50 meters. 💰 170,000 Swiss Francs . O novo Audemars Piguet Royal Oak Concept Split-Seconds Chronograph GMT Large Date exibe uma combinação de complicações inédita para a coleção ROC, cronógrafo split-seconds, GMT e grande data. O novo Calibre 4407 é abrigado em uma caixa de estilo futurista em titânio com dimensões de 43 x 17,4 mm, resistente à água até 50 metros. 💰 170.000 Francos Suíços 📷 @audemarspiguet • • #audemarspiguet #aproc #royaloakconcept #splitsecond #gmtwatch #splitsecondschronograph #audemarspiguetroc #finewatchmaking #hautehorlogerie #relogioserelogios https://www.instagram.com/p/CoiBpKJO04D/?igshid=NGJjMDIxMWI=

[destructive-ilya]

SHE CALLED HIM A BREEDER IM SHAKING BREEDER I- SHE- BREEDER !!!

[drevmnotnap]

JOKING YOURE JOKING YOURE ACTUALLY JOKING

[song-system]

2020 Has Forever Changed Me

I will now forever look at years as seasons on a tv show called EARTH

I have participated in 14 seasons of this accursed show

[thefoulbeast]

smagai zemei vieglas smiltis aproc mani ar akmeņiem, ar dzelzbetona plāksnēm.

aproc tā, lai šaubu nav, ka tur arī palikšu.

pie jūras, zem kāpām, ļauj kaijām knābāt manu kapakmeni

smaga zeme, vieglas smiltis. paliek grūtāk un grūtāk visu nest, dienas kā oļi krājas kaudzēs, grēdās.

dzīve kā karjers - māls un akmens, dolomīts un ģipsis.

veros pāri kraujas malai - vējš nes smiltis pār smiltīm pār dzelzs rūdas zemi.

aproc mani tepat, tieši šeit, kur starp rītu un dienu iespiežas naža asmens gals.