#Tessa Doty

[facingblue]

Photo by Penny Seaberg

[dear-indies]

Hey Cat and Mouse, hope you're doing well! I was wondering if you could please help me find an alternate FC for Kat Von D? Extra special bonus if they've got piercings. If they could also be at least half english or general european that'd be really helpful (dad's fc is hugo weaving) Thank you! (phone bugged out and sent it too early)

Candy Palmater (1968) Mi’kmaq / Unspecified White - lesbian.

Cristina Scabbia (1972) 

Erica Cerra (1979)

Krysten Ritter (1981) 

Meghan Ory (1982)

Ailyn Gimenez (1982)

Dichen Lachman (1982) Tibetan / German - has tattoos in the tv series “Supergirl.”

Brie Bella (1983) Mexican / Italian, English, Irish, Scottish.

Jena Malone (1984) 

Jaimie Alexander (1984) has tattoos in the tv series “Blindspot.”

Amy Lee (1985) 

Nadia Hilker (1988) Tunisian / German.

Mary Lambert (1989) - lesbian. 

Grace Neutral (1989) 

Ava Elderwood (?) 

Kelly Doty (?)

If you’re willing to change her father’s faceclaim then:

Dascha Polanco (1982) Dominican Republic.

Tessa Thompson (1983) Afro Panamanian / Mexican, Unspecified European.

Levy Tran (1983) Vietnamese.

Vannessa Vasquez (1983) Mexican.

Celeste Thorson (1984) Mexican [Mescalero Apache, Spanish], Lebanese, Syrian / Korean, Scottish, Irish, English.

Maika Harper (1986) Inuit.

Vivian Kim (1986) Korean.

Juliana Huxtable (1987) African-American - trans. 

Zoë Kravitz (1988) African-American, African-Bahamian / Ashkenazi Jewish.

Daniela Vega (1989) Chilean - trans. 

I’ve bolded those with face piercingsor have had face piercings (even fake piercings!) but here are some people that give off a Kat Von D vibe. If our followers have any suggestions please send us a message and this post will be updated! -C

[kikalasa]

Grāmatu Klubs “Totāls Vāks“ lasa atkritumus

Daudziem Zero Waste dzīvesveida entuziastiem par nožēlu jāsaka, šis raksts nebūs par grāmatu kluba ārpuslasīšanas aktivitātēm, uzkopojot apkārtējo vidi. Aprīlī un maijā grāmatu klubā lasījām tā saucamo trashu – lubenes, sieviešu romānus jeb vieglo literatūru.

NB! Tālāk puskaili vīriešu ķermeņi!

Interesenti, kuriem nesanāk atnākt līdz mums dzīvajā, parasti jautā - “Kā jums gāja?”

Kā gan var iet grāmatu klubā? Protams, ka labi. Sliktākajā gadījumā saruna buksē, kāds ir rupjš un aizskarošs vai arī ilgu laiku valda klusums. Labākajā gadījumā – čalojam par tēmu kā palojošs pavasara strautiņš. Pēc saviem pieraktiem secināju, ka mums gāja ļoti jautri, bet arī jāatzīst, ka bijām nepacietīgi tikšanos beigt, lai skrietu mājās skatīties Eirovīziju. Prioritātes. Vakaram par trašu pilnīgi pienākas.

Baronielas regulārie kājamgājēji droši vien būs pamanījuši, ka mūsu kluba mājvieta – grāmatnīca – jau kādu laiku slēgta, tur darbojas miestariņi, flīžu licēji, pulētāji un krāsotāji (būs skaisti, svaigi un iespaidīgi!), tāpēc meklējām alternatīvu mūsu mītiņam. Robert`s Books paziņojums, ka viņi piedāvā tikšanās vietu par kafijas cenu (un kādu grāmatu), nāca tieši laikā. Milleniāļu spieti kof��šopos nav īsti mūsu lieta, par grāmatām jārunā starp grāmatām.

Lai gan “Totālo Vāku” sasaukums notiek jau divus ar pusi gadus, biedri joprojām ir kautrīgi uzsākt stāstījumu pirmie, tāpēc šis gods vienmēr tiek man. Treša mēnesis man izvērtās ļoti ražīgs.

Uzdevuma veiksmīgā izpildē noteikti palīdzēja sagatavošanās. Bija skaidrs, ka te nav ko bremzēt un meklēt kaut kādu augsto mākslu, pārspīlējumā ir spēks! Jau iepriekš ieniru interneta dzīlēs un meklēju klišejiskākos nosaukumus, bet arī neaizmirstot par sev patīkamām tēmām.

Sāku ar žanra klasiku – Harlequin romantiku, kuras darbība risinās Austrālijā. Jaunu sievieti uzaicina vadīt miljonāra saimniecību, un lietišķajam piedāvājumam seko arī mazāk piedienīgs – kļūt par miljonāra sievu, jo viņa jau tāpat tur dzīvo visu laiku, un kāpēc gan nedalīt vienu gultu? Cerētās Austrālijas bija mazāk kā gribētos.

Harlequin in pasaulē pazīstams vieglās literatūras brends. Kas latviešu lasītājam asociējas ar vārdu Kontinents, tas pasaulē, tikai miljons reižu lielākā mērogā, ir Harlequin un visas tā sānizdevniecības un grāmatu sērijas. Sākusi savu darbību 50tajos, šobrīd tā ir lielākā romantikas izdevniecība pasaulē ar vairāku tūkstošu lielu mīlasstāstu bilanci un moto :”Romance for every mood”. Arī vāciņi ir ļoti daiļrunīgi:

Kā jau daudzas lubeņu štampētājas, arī šī izdevniecība sāka ar serializētu mīlasstāstu izdošanu, uz ko specializējas arī mūsdienās. Pirmās esot bijušas dakterīšu romances. Fascinējoši, ka kaut kas tik šķietami gaisīgs, netverams un radošs kā mīlasstāsts var tikt kataloģizēts pēc vajadzības. Gribat erotiku? Sērija Blaze.

Gribat vēl vairāk erotikas? Harlequin Presents Extra.

Harlequin Blaze – erotica

Harlequin Desire – rich and successful protagonists

Harlequin Medical Romance

Harlequin Nocturne – paranormal romance

Harlequin Presents – "alpha males, decadent glamour and jet-set lifestyles"

Harlequin Presents Extra – with additional erotica

Harlequin Special Edition – "features relatable characters"

Harlequin Superromance – "a strong emotional punch and a guaranteed happily ever after"

Un kā tad definēt žanru romānam, kura galvenais varonis ir bagāts dakteris-vampīrs, kurš strādā nabadzīga pilsētas rajona slimnīcā par brīvu, nodarbojas ar seksu katras 5 lpp, un beigas, protams, ir laimīgas?

Par Tessa Dare “Castles Ever After” sēriju biju lasījusi labas atsauksmes Goodreados, tāpēc šīs šķita kā labas izklaides garants, un lielos vilcienos tā arī bija. Jautras, interesantākas vēsturiskās romances, kas mēģina iet pret žanra straumi. Protams, bez raksturīgākajām komponentēm neiztikt – Īstajam Vīrietim ir jābūt vai nu ļooooti skaistam vai nu ļooooti bagātam, bet kas šajās grāmatās bija forši, Īstais Vīrietis bez visa cita bija arī akls, otrs nebaidījās atzīt, ka jūtas vientuļš, un trešais vispār pieļāva nedramatizētu varbūtību, ka varonei vispirms dzīvē (19gs sākumā) kaut kas profesionāli jāsasniedz, pirms viņa dzemdē viņam dēlus. Ziniet, ir trash, kas ir trash, bet ir arī trash, kas ir auglīgais – ne-degradējošais. Šo sēriju iesaku kā labo piemēru.

Diānas Gabaldones fani, lūdzu, nesatraucieties. Outlander sērijas 8.grāmata šajā sarakstā ir tikai radniecības dēļ – jo pēc 3 gadu lasīšanas pabeidzu ''Written in My Own Heart`s Blood'',  un iegrimšana Outlandera pasaulē mani mudināja izlasīt KC Dyer “Finding Fraser”, ko varētu nosaukt par fan fiction, bet kas vairāk tomēr velk uz post-fan fiction. Amerikāņu jaunkundzei ļoooti patīk Outlander grāmatas (hear hear!), viņai ir apnikuši visi lupatainie vietēji reālās pasaules vīrieši, un viņa izdomā doties uz Skotiju savu Džeimiju meklēt. Seko piedzīvojumi, pārpratumi, jauni draugi, un skarbais atklājums – ne viņa vienīgā uz pasaules tāda Džeimiju alkstošā. Pats mīlasstāsts neizvērtās ļoti oriģināls, un dažas galvenās varones izvēles bija ārkārtīgi apšaubāmas (pavadīt 2 nedēļas Invernesā un tikai TAD doties uz Culloden Battlefield, doh), bet man ļoti patika veselīgā pasmiešanās par pārlieku apsēstajām fanēm. Fanošanas ēnas puses, ak vai. Brīnišķīga aina ar vidēja vecuma lielizmēra Outlander lasītājām pusnakts bārā, gaidot mākslīgi iedegušu striptīzdejotāju saveltā rudā parūkā, mini r��tainā brūncītī, histēriski klaigājot: “JAMIE, SHOW US YER COCK!!!!”.

Bet grāmata, kas mani patiesi nogāza gar zemi ar savu romantisko nišu un kvalitāti, bija “Pregnant Widow`s Amish Vacation”. Patiesībā pietiek arī ar šiem 4 vārdiem, lai izskaidrotu grāmatas būtību. Pilsētniece atraitne stāvoklī ir spiesta pavadīt nelielu atvaļinājumu amišu viesu namā. Viņas bērna tēvs tikko miris autoavārijā, bēgot projām ar mīļāko. Amišu viesu namā strādā amišs Zaks. Arī viņš ir atraitnis. Trīs reizes miniet, kā ir mirusi viņa sieva?

Es joprojām neesmu izdomājusi, kas mani pārsteidza vairāk –

- tas, ka galvenā varone, būdama 6.mēnesī, vēl nav neko domājusi par dzemdībām, nedz regulāri apmeklējusi ārstu;

- tas, ka galvenā varone 2 nedēļās izlemj kļūt par amišu kopienas locekli, jo viņa ļoti gribētu būt Zaka sieva, jo viņi ir devušies 2 pastaigās un 3 stundas runājuši pa telefonu par Dievu;

- tas, ka šī ir sērijas 7.grāmata (!), un visas pārējās arī ir par amišu atraitnēm.

Kas lasa šīs grāmatas? Amišu sievietes? Vai viņas var lasīt “laicīgo literatūru?” Varbūt aizbēgušās amišu sievietes, kuras ilgojas pēc ģimenes? Parastās sievietes, kuras meklē mīlasstāstus ar rozīnīti?

Un ja par teksta kvalitāti – tik vienkāršas teikumu konstrukcijas un minimālu vārdu krājumu nebiju redzējusi kopš 7.klases angļu valodas stundām.

Lasīt TIKAI lubenes īstenībā bija ļoti nomācoši. Nu cik var zaudēt nevainības caurvējotās pilīs, glāstīt muskuļotus, nosauļotus torsus un saņemt mantojumā Skotijas palienes ar dzimtcilvēkiem? Lai atskurbtu no vijolītēm, maipuķītēm un varavīkšņu vienradžiem, kontrastēju lasāmo ar izzinošu dokumentālo literatūru un latviešu socreālijām.

“Ragnaroks” bija ātra pietura skandināvu mitoloģijā. Manu kopējo priekšstatu par skandināvu dieviem un mītbūtnēm galvenokārt veidojuši “Almighty Johnsons”, Marvel Tors un TV Vikingi, tāpēc šis bija, pieņemu, mazāk popsīgi un vairāk detaļās.

“Norakstītie” ļoti izklausījās pēc mana dzimtā ciema un Rīgas autoostas vidējā pasažiera grēksūdzes. Izlasot šo, neviens šokējošs ziņu virsraksts neliksies neticams. Tā notiek visur un pa kluso, un ir vērtīgi, ka autore ir devusi balsi sistēmas pamestajiem.

Ar “Cheap” gatavojos profesionālajiem veikalnieces pienākumiem, un salasījos daudz par atlaižu kultūru un lēto sūdiņu tikai pa 0.99 centiem pirmssākumiem. IKEA ir slikts, Maķītis maksā miljonus spečukiem, lai tie uzlabo servisa pelnītspēju (efektīvāks ēdienkartes izvietojums un neērti krēsli, lai klients ilgi neaizsēdētos), un jā, amerikāņi ir tiešām tik stulbi, ka brauc 15 jūdzes, lai pirktu preces ar dažu centu atlaidi. Ja par grāmatu vienā teikumā, tad - “Tu neesi tik bagāts, lai varētu atļauties pirkt lētu preci”.

“Būt mirstīgam” bija ļoti smaga grāmata, bet absolūti nepieciešama. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka grāmata būs palīgs tuviniekus viņsaulē aizvadot, bet izrādījās, grāmata ir par laiku pirms. Nevis kā sadzīvot ar kāda nāvi, bet kā cieņpilni viņu palaist un kā saprast, kad un vai ir vērts cīnīties par katru elpas vilcienu. Kā ir mainījušies novecošanas paradumi, kas notiek ar pensionāriem pansionātos, kur mēs liekam savus vecīšus, utt. Otra grāmatas puse bija par nedziedināmo slimību ārstēšanu, cik daudz naudas mēs pumpējam zaudētās cīņās, tikai lai mazinātu vainas apziņu. Cik maz runājam par neizbēgamām izvēlēm. Laba populārzinātniskā literatūra tiek tulkota latviešu valodā tik mazos apmēros, jūs nepieklājīgi apdalāt sevi, ja šo laižat garām.

Kā gāja citiem?

Madara lasīja tipisku amerikāņu koledžas romantiku “Losing it”, (Cora Carmack). Jauna studente cenšas zaudēt nevainību ar savu britu pasniedzēju. Ak, tie laiki, kad vīrietim pietika ar britu akcentu, lai savaldzinātu sievieti! Lai uzzinātu, vai meitenei izdevās ar to zaudēšanu, Madara necik tālu netika – e-lasītājs uzkārās. Varbūt arī labi, ka uzkārās.

Viola ļāvās kolēģes ieteikumam un lasīja 90ajos izdotu Džūdas Devero latviskojumu “Savaldīšana”. Liāna, bruņinieka Džilberta vecākā meita, pēc pamātes rīkojuma tiek izdota pie vīra. Pēc pūra tīkodami, pilī sarodas daudzi titulēti jaunekļi. Starp viņiem Rougens Peregrīns izskatās pēc biedēkļa — nekopts, nesavaldīgs, mežonīgs… Bet Liānai un Rougenam ir kāds kopīgs noslēpums… Vāks iedvesmo, ne? Viola raksturoja: ''Riktīgs sieviešu romāns – visu laiku kaut ko tīra, kārto!''

''The Assistant'', Ramona Gray, Violai gan lika ļoooti vilties, labākais moments grāmatā esot pāra kopīgais lēmums adoptēt mājdzīvnieku. Un curvy esot jaunais sexy. Bet nejaukt ar poļu sliktajām meitenēm.

Egita lasīja krievu valodā, jo visu mājās esošo kontinentu esot jau izlasījusi. Zināt, kura ir pieprasītākā tulkotā dāmu romānu autore lietoto grāmatu veikalos? Džūdita Maknota. Kontinenta tulkojumi iznākuši pirms vairākiem gadiem, tāpēc uzticīgajiem lasītājiem nākas meklēt vecos izdevumus, lai apmierinātu savu kāri pēc viduslaiku piedzīvojumiem un saldām, laimīgām beigām. “Kaut kas brīnumains” esot bijis Egitas lasītās grāmatas nosaukums, uz ko Ivetai bija komentārs: “Es domāju, ka tas ir grāmatas vērtējums!”. Brīnumainais esot bijis diezgan paredzams.

Austrai chick-lits ļoti ātri piegriezās, viņa knapi izturēja to vienu “Līgavas gultu” (Linda Needham):  “Trash ir trash, bet nevajag pārdozēt”. “Rūgto mīlas kausu” (Kate Forsyth) tā arī neizdevās izdzert līdz galam, vien saintriģējā mūs pārējos ar sēklu interesei, ka šajā stāstā Salātlapiņa ir Pētersīļa Zariņš. Bet ne viss bija tik slikti. Par spīti centieniem atbaidīt lasītājus ar vākiem, Austra ir atradusi savu iecienītāko Kontinenta autori, un tā ir Millija Džonsone. Viegls sižets, labs humors, minimums klišeju.

Beāte turpināja lasīt par francūzietes un bārdainā īra mīlas līkločiem no “Laimīgie dzer kafiju un lasa grāmatas”. Īrs esot tikpat rugājiem pilns kā pirmajā grāmatā, un arī krekls esot tikpat bieži atpogāts.

Bija prieks atkal satikt Baibu un Gintu, kas mums pievienojās pēc dekrēta atvaļinājuma. 90% viņu ikdienas lasāmvielas sastāv no tādiem varoņiem kā Gribulītis un Kika Mika, bet dažreiz izdodas izlasīt arī kaut ko no pieaugušo bibliotēkas. Vieglās literatūras sakarā tika pieminēts Bukovskis un viņa “Sievietes”. Gints teica, ka skolas laikā viņš un klasesbiedri noteikti būtu gribējuši dzīvot Bukovska dzīvi un darīt visu to, ko viņš raksta par sievietēm, bet tagad grūti iedomāties, kam Bukovskis to visu raksta. ““Catch me of You can”(Frank W. Abagnale) grāmata ir ģeniāla! Galvenais nenonākt franču cietumā, zviedru cietumā ir ok.” “Trakie veči – šokējoši, biedējoši, smieklīgi. Sākumā domāju, kas tas tāds par cilvēku, kaut kas nenormāls, vai tā ir autobiogrāfija?”.

Lauma, mūsu drosmīgā Lauma, kas reiz jau ņēmusi smagu krustu uz sevi grāmatu kluba labā – izlasījusi “After” sērijas pirmo ķieģeli, tagad ķērās pie absolūtās clit-lit klasikas - “Fifty Shades of Grey”. Lauma izturēja, bet tālāk sēriju, domājams, neturpinās. Visiem, kas gaida Troņu Spēles pēdējo daļu latviešu valodā, Lauma iesaka lasīt Aleksandra Grīna “Nameja gredzenu”. Pietiekami asiņains.

Nauris grāmatu klubam nekā īpaši negatavojās, vien pabeidza “Sfēru” (Dave Eggers) - “Viena no visdebīlākajām grāmatām. Vai tiešām cilvēki ir tik stulbi? Bieza, garlaicīga un ātri lasās”.

Laurai biju aizdevusi savu mīļāko romantisko - “On Dublin Street” (Samantha Young), kura, kā es sapratu, neieviesa Lauras dzīvē nekādas radikālas pārmaiņas, bet viņa šogad ir izlasījusi vismaz vienu grāmatu.

Kristīnei B. arī bija konstruktīva pieeja trasha uzdevumam. Lasīt 1) kaut ko par indiāņiem, 2) kaut ko par pilīm, 3)grāmatu ar leģendāro Fabio uz vāka:

Fabio nodoms gan neizdevās, jo kā izrādās, šīs grāmatas nav tik viegli atrodamas. Par vienu no militārajām romantiskajām (jā, ir arī tādas) Kristīne teica: “Bija foršs moments, pilnīgi emocijas kāpj laukā no lapām.”

Iveta mums ir čaklākā lasītāja, jo viņai vienīgajai no mūsu lasītājiem ir darbs, ģimene ar bērniem un suni un saimniecību, kas, protams, nozīmē bezgalīgas brīvā laika rezerves. Iveta ir vislasītāja. Dženetas Evanovičas “Tik dēļ naudas” viņa izlasīja tik dēļ kluba. Visu ko citu viņa izlasīja tīrā prieka dēļ. Visu Ferrantes Neapoles ciklu un rekomendēja arī mūs, pārējos ķerties klāt. Tā esot tik patīkama urķēšanās cilvēka dvēseles dziļumos, ka grūti nolikt malā. “Virsnieku sievas” gan esot bijusi riktīga vilšanās, ja Kotas “Istaba” bija daudz maz pozitīva, tad šī ir atkal kārtējā latviešu vaimanu grāmatu. Bet kur nebija vaimanu – Narinē Abgarjanas “Maņuņā”! “Par skuķiem, kam patīk darīt dažādas blēņas, nu, piemēram, grib nošaut fizkultūras skolotāju, utt.”

Jūs man jautāsiet, kā es atceros visu šo cilvēku vārdus? Un ko viņi lasīja? Un kā viņiem patika?

Nu jau tie ir mani draugi, tas ir mans darbs, un es pierakstu!

Bija forši, ka klubs pavilkās uz šo nolaišanos literārajās padibenēs, un ka mēs skopīgiem spēkiem sapratām – dažreiz ir labi palasīt sūdiņus, lai aptvertu, pie kādām pērlēm pieturēties. Un dažreiz ir labi lasīt vienkārši priekam un atslodzei.

Nobeigumā vēl daži uzskates materiāli -

SNL ideja par perfekto romānu grāmatu veikalu “The Scorched Corset“

Spridzīgākie grāmatu vāki

Vēl tikai mazs atgādinājums, un tad gan viss, pa mājām!

Nākošo reizi tiksimies 20.jūnijā plkst. 20, “Jāņa Rozes grāmatnīcā” Kr.Barona ielā 5. Runāsim par ceļojumu literatūru, ceļotājiem literatūrā, ceļojumu aprakstiem un grāmatām, ar kurām ir patīkami ceļot kopā. Mums pievienosies šarmantās Baibas no Baiba Books, kuras ir izdevušas ne mazums tieši šādu grāmatu. Gatavojiet jautājumus!

Grāmatu Klubs “Totāls Vāks” ir brīvprātīgs, atvērts pasākums visiem grāmatu lasītājiem un mīlētājiem, un arī nīdējiem, ja tādi kaut kur atrodas. Nāciet un pastāstiet mums, kas no lasītā jums patika un kas nepatika!

[italianaradio]

MCU: 10 personaggi secondari “salvati” dal franchise

Nuovo post su italianaradio https://www.italianaradio.it/index.php/mcu-10-personaggi-secondari-salvati-dal-franchise/

MCU: 10 personaggi secondari “salvati” dal franchise

MCU: 10 personaggi secondari “salvati” dal franchise

MCU: 10 personaggi secondari “salvati” dal franchise

L’accesso “limitato” a solo una parte dei personaggi dei fumetti ha costretto i Marvel Studios a introdurre pian piano figure anche meno note nel MCU (Spider-Man ad esempio sarebbe arrivato soltanto nel 2016), compreso il primo supereroe del franchise, Iron Man, non esattamente “famoso” se paragonato ai colleghi Hulk e X-Men.

Ma oltre a Tony Stark, quali sono quei supereroi secondari “salvati” e valorizzati dal Marvel Cinematic Universe?

Nebula

La figlia adottiva di Thanos ha debuttato nel MCU cinque anni fa grazie a Guardiani della Galassia vol.1 e nel tempo sembra aver ottenuto il ruolo importante che meritava grazie alla trama di Avengers: Endgame. Trattandosi infatti del culmine della Infinity Saga, quale momento migliore se non questo per far brillare l’eroina?

Di fatto i Marvel Studios hanno valorizzato tantissimo la storyline di Nebula, costruendo un arco narrativo coerente e molto emozionante, soprattutto nel percorso intrapreso con la sorella/nemica Gamora.

Shuri

Prima del suo debutto cinematografico, Black Panther non figurava certo nella galleria di personaggi più noti al grande pubblico come Wolverine o Hulk, ma era alla pari con Ant-Man e Doctor Strange. Lo stesso si può dire di Shuri, sorella geniale di T’Challa, che nel MCU ha avuto tutto lo spazio necessario per brillare.

L’eroina interpretata da Letitia Wright ha fatto innamorare gli spettatori di tutto il mondo grazie al suo carattere intelligente e divertente, e non sorprende che in molti abbiano già richiesto a gran voce uno standalone su di lei.

Groot

Un albero parlante doppiato da Vin Diesel non era esattamente la miglior premessa per un personaggio da introdurre nell’universo cinematografico Marvel, eppure qualcosa di magico ha funzionato grazie all’impronta sensibile di James Gunn sul franchise di Guardiani della Galassia e Groot ha subito conquistato l’affetto del pubblico.

Ora quell’albero è un’icona imprenscindibile del MCU e dei fumetti.

Valchiria

Pochissime persone estranee alla comunità di appassionati di fumetti conoscevano Valchiria, la guerriera asgardiana introdotta nel MCU in Thor: Ragnarok e successivamente riapparsa in Endgame.

A renderla così popolare sarà stata la performance di Tessa Thompson e il fascino innegabile del personaggio, leggermente cambiato rispetto all’originale, e siamo sicuri che il futuro riserverà ottime prospettive per questa eroina e nuova regina di Asgard.

Yondu

Yondu, leader dei Ravagers e padre putativo di Peter Quill, è uno di quei personaggi che non verrà dimenticato facilmente. Alla fine di Guardiani della Galassia Vol. 2 il suo sacrificio riscatta l’anonimato e si consegna agli spettatori come il vero simbolo della poetica di James Gunn.

Korg

Prima di Thor: Ragnarok erano in pochi a conoscere Korg, il personaggio interpretato in motion capture da Taika Waititi e ispirato ad un buttafuori che aveva conosciuto in Nuova Zelanda.

L’eroe debutta però nella storyline di “Planet Hulk”, ma è grazie al MCU che acquista la popolarità che merita e un fascino impossibile da replicare viste le doti comiche uniche di Waititi nel ritrarlo.

Gamora

Gamora era già un personaggio molto amato dai lettori dei fumetti prima del suo arrivo nel MCU, ma è grazie ai Marvel Studios che l’eroina diventa davvero mainstream. Spietata, feroce, divertente, più forte e intelligente di tutti i Guardiani della Galassia, e Zoe Saldana è fantastica nel ruolo.

Thanos

I fan dei fumetti Marvel hanno sempre riconosciuto in Thanos uno dei villain più temibili e potenti della storia, ma è inutile negare quanto sia stato importante il contributo di Infinity War e Endgame per rendere ancora più celebre e riconoscibile (alla pari di un Darth Vader) il Titano Pazzo.

Lo schiocco delle dita è ormai un gesto iconico, come la sua vittoria contro i Vendicatori.

Rocket Raccoon

Rocket Raccoon è rapidamente passato dall’essere un personaggio ignorato a diventare uno dei più amati del MCU. A questo va sommato l’incredibile doppiaggio di Bradley Cooper, e la caratterizzazione personale di James Gunn nella scrittura e nella regia dei film che hanno reso Rocket un tassello fondamentale del canone Marvel.

Iron Man

Chiudiamo questa lista con il primo supereroe del MCU, non esattamente una star dei fumetti che però ha trovato riscatto grazie ai Marvel Studios e all’interpretazione di Robert Downey Jr.

Ad oggi Iron Man è forse uno dei personaggi più conosciuti da tutto il pubblico, fan e non, alla pari di un qualsiasi Captain America, Thor e Hulk. E prima del 2008, quanti al di fuori della comunità dei fumetti sapeva chi fosse?

Leggi anche – MCU: i 10 personaggi più “sprecati” del franchise

Fonte. Screenrant

Cinefilos.it – Da chi il cinema lo ama.

MCU: 10 personaggi secondari “salvati” dal franchise

L’accesso “limitato” a solo una parte dei personaggi dei fumetti ha costretto i Marvel Studios a introdurre pian piano figure anche meno note nel MCU (Spider-Man ad esempio sarebbe arrivato soltanto nel 2016), compreso il primo supereroe del franchise, Iron Man, non esattamente “famoso” se paragonato ai colleghi Hulk e X-Men. Ma oltre a Tony […]

Cinefilos.it – Da chi il cinema lo ama.

Cecilia Strazza

[jeonclouds]

2018 Books / January.

2018 Brooks / January.

January books. January 24, 2018 | Tessa MM. (04/48)

 A new personal goal i hope i can commit to, read 4 books each month.

 1. Living, loving and learning. - Leo F. Buscalia.

 2. Into the magic shop, a neurosurgeons quest - James R. Doty.

 3. The ones who walk away from omelas - Ursula K. LeGuin.

 4. The owl service - Alan Garner.

 Favorite Quotes of each:

Living loving and learning.  (001)

“Philosophists and Psychologists have been telling us this for years《you are the only thing u have. So, turn into the most beautiful,sweet, fantastic and wonderful person in the world. Then, you will survive”

 “Take back delicatedly to yourself, not to who i want you to be, but to who you trully are”

 “If everyone had at least just one person to tell them "i will love u no matter what, even if u are still stupid, if u make mistakes, if u behave like a human being”, then i think that no one would end up in a mental institute.“

 “The easiest thing to be in the world is you. The most difficult thing to be is what other people want you to be. Don’t let them put you in that position.”

 “The hardest battle you are ever going to have to fight is the battle to be just you.”  

 “You are the only you … You are the best you. You will always be the second best anyone else.”  

 Into the magic shop, a neurosurgeons quest. (002)

 ’‘i am good, its not my fault, i am a good person”

 “i am worthy i am loved, i am cared for, i care for others, i choose only good for myself, i choose only good for others, i love myself, i love others, i open my heart, my heart is open”

 “Ruth was improving my ability to regulate my emotions, increasing my empathy, my social connectedness, and making me more optimistic. She changed how i perceived myself, and how i perceived the world. And that changed absolutely everything”

 “i cant accept that i am a lost cause, i wont accept it”

 “not to let circumstances define me, not to let other people define my worth”

 “Even more interesting to me than the science, the research, and the questions about an afterlife that resoult from a near death experience is the common thread that runs through these experiences, why is that so many travel toward the light and the warmth and the love?”

 “Perhaps what we experience during NDE’s are our hearts greatest longings. To be loved unconditionally, to be welcomed, to feel the warmth of love and family, to belong”

 “We can die a thousand times in this lifetime, and that is one of the greatest gifts of being alive”

 “Each of us, in our lives experiences situations that cause pain. I call them wounds of the heart. If you ignore them, they wont heal. But sometimes when our hearts are wounded thats when they are open. Frequently it is the wounds of the heart that give us the greatest opportunities to grow. Difficult situations. Magic Gift.”

 “The heart has an intelligence of its own, and if we learn from it we will know that we keep what we have only by giving it away. If we want to be happy, we make others happy, if we want love, we give love, if we want joy we want to make others joyful,if we want forgiveness, we have to forgive. If we want peace, we have to create it in the world around us. If we want our own wounds to be healed, we have to heal others”.

 “it can hurt to go through life with your heart open but not as much as it does to go through life with your heart closed”

 “You’re going to have to choose and you’re going to have to stand up for yourself. No one else can do it for you.”

 The ones who walk away from omelas (003)

 “Happiness is based on a just discrimination of what is necessary, what is neither necessary nor destructive, and what is destructive.”

 “The trouble is that we have a bad habit, encouraged by pedants and sophisticates, of considering happiness as something rather stupid.“

 ’'Only pain is intellectual, only evil interesting. This is the treason of the artist: a refusal to admit the banality of evil and the terrible boredom of pain.”

 The owl service (004)

 "Possessive parents rarely live long enough to see the fruits of their selfishness”

 “She wants to be flowers, but you make her owls. You must not complain, then, if she goes hunting.”

[gazemoil]

RECENSIONE: Janelle Monàe - Dirty Computer (Bad Boy, 2018)

Dopo uno hiatus durato cinque anni, la cantante, modella ed attrice Janelle Monàe pubblica il suo terzo LP, Dirty Computer. Attesissimo dai fan ed anticipato da sostanziosi singoli, tutti diversissimi, e da dichiarazioni riguardanti l'orientamento sessuale e politico dell'artista (ha fatto coming out come pansessuale ed ha parlato del presidente Trump e della provocazione creata dal collega Kanye West a riguardo), tutte le mosse di Monàe antecedenti all'album sembrano in qualche modo entrarci qualcosa con le tematiche che troveremo dentro e inizia a dipingerne il contesto. L'artista è quindi entrata in pieno "Dirty Computer mode" legittimando l'idea che questo progetto dovesse essere qualcosa di grande, un commento sulla società di oggi celato sotto una storia urban-fantasy.

Monàe non è estranea ai concept album ed il suo fascino per il mondo robotico è ormai più che noto. Dirty Computer si muove sugli stessi territori e si pone come album concettuale. Il "Cortometraggio Emozionale" (Emotion Picture) rilasciato con l'album, ci aiuta a capire meglio qual'è la storia che si è inventata Monàe per affrontare tematiche attualissime con un nuovo approccio creativo e stilisticamente giustifica la diversità dei video musicali. 

In una cittadina, o forse un'intera nazione, in un tempo non precisato ma sicuramente futuristico, gli umani sono dei mezzi cyborg, cittadini di una rigida società totalitaria. Coloro che per qualche anomalia non obbediscono al regime vengono chiamati "dirty" e per questo "ripuliti" tramite un tecnologico programma di rimozione ricordi. Gli addetti alla procedura frugano tra i ricordi della protagonista, Jane, (un pò à la Sunshine Of The Spotless Mind) e li riproducono sul monitor svelandone i comportamenti proibiti. Per questo motivo l'ascoltatore viaggia tra le avventure ribelli di questo Dirty Computer che considera i suoi "errori di programmazione" non come difetti, ma come caratteristiche che lo rendono unico, anche se dall'esterno non vengono accettati e addirittura repressi.

In questo quadro di simbolismi Monaè rivendica la sua individualità, come persona e come cittadina americana, facendo della sua appartenenza alla comunità queer, afroamericana e femminista i punti focali da cui vengono pronunciati i suoi inni di trionfo. Benché gli argomenti vengano affrontati in maniera vasta e approfondita e, in sempre più persone appartenenti alle minoranze si sta manifestando quel bisogno di essere riconosciute ed incluse nella società proprio come Jane, la componente androide del personaggio sovrasta quella umana quando si tratta di estendere il messaggio al di fuori di se stessa. Monaè difende la sua libertà d'espressione e si auto-celebra ma non incita con la stessa animazione chi si trova all'esterno a fare lo stesso, anzi, a volte sembra non essere consapevole dell'ascoltatore. Insomma, Janelle è molto umana quando si tratta di focalizzarsi su se stessa e sentire una donna raggiungere questa sicurezza è sicuramente d'ispirazione, ma quando si tratta di empatizzare col prossimo è ancora un pò cibernetica, già il fatto che si riferisce alla sola società americana e non ad una più ampia situazione mondiale rappresenta un ostacolo e motivo di distacco da parte di chi si trova in altre parti del mondo ma vive ugualmente le stesse difficoltà.

Sul livello musicale Monaè esplora molteplici territori musicali, dal pop, al neo-soul, all'hip-hop, facendo sempre largo uso di synth come una sorta di impronta di continuità, se così si può dire, in un album che canzone dopo canzone risulta sempre diverso. Non ci sono filtri, sotto nessun punto di vista, ma qualche volta l'inventiva porta a bizzarri esperimenti di parole come in Pynk, dove è tutta un allusione per descrivere qualcosa che fosse stata trattata in modo troppo diretto avrebbe stonato, invece, grazie anche alla collaborazione della regina delle bizzarrie Grimes, risulta una traccia spiritosa e improbabile, malgrado la performance vocale di Janelle non faccia impazzire. Da Take a Byte fino a I Like That il percorso è notevolmente consistente, occasionalmente riuscendo anche a superare gli standard. A tal proposito si merita una menzione l'esplosiva Django Jane, una traccia feroce, fiera e con un flow trap-peggiante pazzesco che denuncia l’oppressione del patriarcato, dove Janelle si cimenta con delle barre hip-hop: 

“I got it all covered like a wedding band / Wondaland, so my alias is Alice / And we gon' start a motherfuckin' pussy riot / Or we gon' have to put 'em on a pussy diet”. 

Mentre Make Me Feel è il vero e proprio fiore all’occhiello dell’album, una hit che potrebbe resistere anche da qui a qualche anno. Monae ripropone la formula trap in I Like That e la tessa tematica di Pynk in I Got The Juice, ma questa volta sotto intesa in maniera decisamente meno anti-convenzionale e quasi banale, inoltre, combinata con la collaborazione di Pharell non aggiunge molto al contesto, certo i suoi beat sono sempre ammiccanti ed inspiegabilmente orecchiabili ma è un pò un mantenersi sul sicuro in un album che esclusa questa traccia rifiuta di stare nella comfort-zone. Le ultime menzioni vanno a Screwed con le sue chitarre leggere, e azzecca la scelta di collaborare con Zoe Kravitz, della quale non conoscevo le doti vocali e in particolare il breakdown in Crazy, Classic, Life dove Janelle ci da un’assaggio del suo rap. Da Don’t Judge Me in poi il disco si perde, malgrado sotto il punto di vista lirico diventi più vulnerabile, le strumentali sono poco ispirate e fuori luogo.

La distopia e l'inventiva della storia funzionano, tuttavia, se non accompagnato dal cortometraggio, è difficile giustificare un album così all-over-the-place e disomogeneo che, seppur abbiamo detto che rimane nuovo e fresco anche dopo i primi ascolti, ha la pecca di disorientare per più tempo del solito. Sotto questo punto di vista, la troppa saturazione del sound e del contenuto lirico possono diventare il punto debole. In questo caso decidere di essere più coincisi avrebbe dato maggiore potenza all'album. Comunque sia Dirty Computer è un punto di svolta nella carriera di Janelle Monàe, sicuramente si è fatto notare e tutti gli apprezzamenti che ha ricevuto, sia da parte della critica che del pubblico, sono legittimi e in gran parte meritati.

CLICCA QUI PER IL VOTO