#Tā tieši starp acīm

[thebluespacecow]

I hope to get a fever and blow up and die <-only thing that isn't It's Always Me Isn't It that's going on up there

[raksturaksti]

Mūsdienīga acu pārbaude Latvijā

Daudzi klienti līdz galam neizprot ar ko atšķiras optometrists un oftalmologs, vai, piemēram, kas tad ir optiķis. Īstenībā, tas ir tādēļ, kad samērā ilgus gadus ikviens acu ��rsts tika saukts par okulistu. Laikam ejot, dažādas klīnikas sāka izmantot jauno terminoloģiju, bet cilvēki palika nesaprašanā, kas tieši ir kas vai pie kura speciālista tad ir īsta acu pārbaude. 

Tālāk rakstā centīsimies uzzināt, ar ko gan nodarbojas minētie ārsti, starp kādam tad specialitātēm pastāv atšķirība, bet starp kurām tās nemaz nav. Turklāt varēsiet noskaidrot, kā var piemeklēt speciālistu, kā arī kam vērst vērību.

Kā palīdz optometrists un arī citi acu ārsti?

Acu redzes pārbaude – kurš to varētu veikt kvalitatīvi? Agrāk mēs visi gājām pie ārsta okulista, taču tagad šī kvalifikācija ir dažādota, uzradās profesijas - oftalmologs un optometrists. Ko tieši viņi dara, kā arī ar ko gan atšķiras savā starpā, nav īsti saprotams(vairāk informācijas skatīt te - https://www.redzesparbaude.lv/cenradis/). Oftalmologs acu ārsts, kas tad dara var teikt, ka pilnu darba spektru, kas saistās tieši ar acīm. Izdalīta kvalifikācija ir oftalmologs - praktizējošais ķirurgs: tāds ārsts pilda operācijas uz acīm. Oftalmologs var veikt redzes pārbaudi, kā arī diagnostisko izmeklēšanu, nozīmēt ārstēšanu, savukārt jau pēc operācijas, palīdz tikt galā ar sistemātiskām slimībām, kuras veicina sarežģījumus acīm (kā piemēram, diabēts vai artrīts). Turpretim, piemēram, optometrists sniedz primāro redzes aprūpi. Arīdzen viņa uzdevumos tiek iekļauta acu pārbaude un slimību diagnosticēšana, bet tas neveic ārstēšanu, bet var nozīmēt koriģējošās brilles vai kontaktlēcas, izmeklēt pacientu, sniedz neatliekamo palīdzību. Gadījumā ja izmeklējuma brīdī optometrists ierauga būtiskas problēmas iezīmes, tas novirzīs cilvēku pie oftalmologa, lai jau nozīmētu pareizu ārstēšanas gaitu. Taču vēl kāds diezgan nozīmīgs speciālists būtu optiķis, kurš piemeklē piemērotās lēcas brillēm, analizējot un tad izprotot acu ārsta izrakstīto recepti. Viņš ne tikai taisa, taču pēc nepieciešamības var veikt briļļu remontu.

Kam pievērst īpašu vērību, meklējot ārstu?

Pirms tam, kā meklēt acu speciālistu, sākumā būtu jāsaprot – kas konkrēti ir vajadzīgs vai tas būtu oftalmologs, vai jau optometrists. Kā jau tas tika augstāk minēts, šī speciālista uzdevums tomēr ir redzes pārbaude, taču oftalmologa jau ārstēšanas process. Tādēļ, ka šie speciālisti tad ir ārstnieciskās personas, viņiem jāparādās ārstu reģistrā. Ērtībai ir parocīgi, ja ir iespēja digitāli pierakstīties, ja Jums vajadzīga acu pārbaude, nekā ilgstoši gaidīt un gaidīt, zvanot pa telefonu. Uzreiz izpētiet klientu atsauksmes, ja šādas jau ir tieši par atrasto speciālistu. Šodien optometrists ir pat atrodams optikas salonos, kuros iespējams pie reizes uzreiz pasūtīt arī koriģējošās brilles.

[laimdota]

Amālijas Rozenblūmas saruna ar filozofu un kuratoru Roju Brandu

‘‘Tolaik Habermass aicināja uz plašu dialogu un starptautisku solidaritāti. Viņaprāt, apziņai, ka neviens no mums, neviens pats cilvēks, nespēj eksistēt pilnīgi un jēgpilni bez sabiedrības, būtu jābūt jaunās pasaules kārtības pamatā. Tāpat var arī teikt, ka neviena sabiedrība nespēj eksistēt pati par sevi, ārpus plaša citu sabiedrību tīklojuma, ka ir jārada vienota, kosmopolītiska cilvēku sistēma - līdzīga tai, kas daļēji manifestējas starptautiskajās institūcijās. 

(..)

No vienas puses, liekas, ka sociālā solidaritāte aug - ir viens par visiem un visi par vienu pret svešo, nezināmo ienaidnieku. No balkoniem aplaudē medicīnas darbiniekiem, bet sociālie mediji kļuvuši par atbrīvojoša un bezrūpīga prieka krātuvi. No otras puses, visi ir aizdomīgie. Ģimenes locekļi, kaimiņi, bērnudārza bērni, ārsti - visi ir eksistenciāls drauds, kaut paši to nemaz nezina.

Diemžēl ir tā - jo krīze kļūst intensīvāka, jo spēcīgāks kļūst aizdomīgums un solidaritāte pagaist. Mēs varētu nonākt atpakaļ pie tā, ko angļu filozofs Tomass Hobss sauca par “dabisko stāvokli” - visu karš pret visiem jeb, kā pats Hobss to definēja, suns ēd suni. 17. gadsimta angļa acīm dabiskais stāvoklis ir kaut kas līdzīgs džungļiem. Sekojot šai politiskajai filozofijai, destruktīvā cīņa beigsies tikai tad, kad tiks ievēlēts konkrēts vadonis. Tāpēc indivīdi izveido aliansi, paraksta sociālu vienošanos un nodod savu varu suverēnam. Tādā veidā pūlis tiek padarīts par tautu.

(..)

Noteikti tā ir mācība attiecībā uz mūsu kā cilvēku spēju un zināšanu robežām. Grieķu traģēdijās cilvēku pamatgrēks ir lepnība - pārmērīga lepnība, kas noved pie sagrāves. Varonis cenšas uzvarēt likteni, taču tas nav iespējams - viņa sagrāve ir atgādinājums mums visiem, ka dievu vai dabas priekšā ir jāpieņem savs cilvēciskums un jābūt pazemīgam. Tagad mūsu lepnība ir palikusi bez naidniekiem, nav citas varas, tikai mūsējā. Taču mūsu augstprātība atkal sēs iznīcību, jo, izrādās, esam pakļauti vissīkākajai mutācijai

(..)

Bez jēgas ciešanas ir nepanesamas, tieši tāpēc mēs vienmēr meklējam kādu, ko vainot, un bieži mēs vainojam paši sevi. Tas ir veids, kā atgūt varu pār neparedzamo. Tāpēc mums liekas, ka daba ir ar gribu apveltīta būtne, kam ir pašai sava sirds un prāts, un ka šī būtne atriebjas mums par daudzajiem nolaidības, ekspluatācijas un iznīcības gadiem. Tāpēc cilvēki saka, ka tā ir Gaija, Zemes dieviete, kas liek mums iepauzēt. Mēs personificējam dabu un konceptualizējam situāciju tā, lai sajustu, ka esam sastapušies ar kaut ko tiešām lielu - dzīvību visā savā skaistumā un varenībā. Un tagad tā mums atgādina, ka vajag veltīt laiku lasīšanai, elpošanai, būšanai kopā ar ģimeni un pārdomām.

(..)

Dzīvot ar dziļu un fundamentālu nezināšanu, nekļūstot šaubu paralizētiem. Tas nenozīmē, ka mums vajag pārtraukt mūsu attiecības ar dabu. Tieši otrādi - mēģinājums dzīvot labāku dzīvi prasa, lai mēs apzinātos un samierinātos ar to bezgalīgo plaisu, kas ir starp mums.

(..)

Šeit paveras iespēja attīstīt tādu esības kultūru, kas nebūtu orientēta uz ražošanu un patērēšanu. Ikdienas pieredze arī var būt brīnumu avots. Par to var priecāties kā par mākslas darbiem. Iekšējās atklāsmes brīži, kā arī spēja nodalīt - mēs vērojam savu dzīvi no ārpuses, it kā tā būtu filma vai grāmata, kaut paši tur esam galvenie varoņi. Kā sabiedrībai mums ir jārada jauni veidi, kā būt kopā vai kā būt vienatnē, jārada jaunas, nemateriālas prieka, sociālās mijiedarbības un intimitātes formas, kas nebūtu balstītas ekspluatācijā vai šaurās interesēs. Mums jābūt partneriem, kas rada kopīgu dzīvi. Antīkajā pasaulē filozofiju dēvēja par “dzīvo mākslu”, jo tā māca mums vērot un veidot sevi no iekšpuses.

(..)

Filozofija, kā teica Sokrats, ir gatavošanās nāvei. Viņš, iespējams, ar to gribēja teikt, ka filozofija mūs paceļ tīrākā apziņas stāvoklī, vai arī vienkārši ironizēja. Galu galā, tas tika teikts viņa tiesas prāvas un nāvessoda kontekstā. Nāves nenovēršamības akceptēšanā slēpjas liela vitalitāte. Nav tā, ka es gaidītu nāvi, taču dzīvei jēga ir vienīgi tad, kad esmu nostādīts sava galīguma, sava mirstīguma priekšā.

(..)

https://arterritory.com/lv/spiriterritory_by-arterritory/spiriterritory_by-arterritory/25192-filozofija_un_krize

[mazs-top-liels]

Temperaments - dāvana, ko saņemam mantojumā 1.daļa

    Temperaments ir tēma, kuru bieži pieminu  gan brīvās rotaļāšanās nodarbībās, gan individuālajās tikšanās reizēs. Un ik gadu dzirdu, ka vecāki vēlētos par to ne tikai klausīties, bet arī lasīt.  Es zinu ( un esmu to arī teikusi), ka virtuālajā vidē par šo ir  ļoti daudz informācijas. Tomēr saprotu, ka reizēm tā var būt grūti atrodama, reizēm uzrakstīta pārāk zinātniskā vai “sausā” valodā, reizēm vienkārši neienāk prātā ko tādu meklēt. Tāpēc  esmu nolēmusi, ka ir laiks tapt manam rakstam par temperamenta tēmu. Teorija, protams,  nav manis izdomāta. Avoti, no kuriem veidots šis apkopojums, pamatā ir dažādu profesionāļu lekcijas, kurās man bijusi iespēja piedalīties dažādos manu mācību posmos. Laika gaitā teorijai piepulcējušies darba un personīgās pieredzes piemēri  un manas refleksijas. Nodarbībās visbiežāk šo tēmu sadalu divās daļās, un tā esmu nolēmusi darīt arī šoreiz. Pirmajā daļā mazliet ieskicēšu, kas vispār ir temperaments un apskatīšu pirmās divas to veidojošās iezīmes, otrajā daļā pievērsīšos pārējām sešām.

     Temperaments ir kas tāds, kas piemīt mums visiem. Tas ir relatīvi stabils un nemainīgs visas dzīves laikā. Tas veidojas jau  15./16. grūtniecības nedēļā ( tad, kad attīstās nervu sistēma). Mēs un mūsu bērni to neizvēlamies, bet saņemam kā ģenētisku mantojumu. Kā dāvanu un reizēm arī kā izaicinājumu. Bērnībā temperamenta iezīmes bieži nosaka bērna attīstības gaitu. Pieaugušā vecumā tās mēdz ietekmēt visu mūsu dzīvi – sadzīves organizēšanu, partnera un profesijas izvēli, hobijus utt. Man šķiet, zināšanas par to, kas veido šo mums katram dāvāto komplektu, ir ļoti svarīgas. Lai ar izpratni, pieņemšanu un iejūtību izturētos pret sevi. Un, protams, lai šo iejūtību un pieņemšanu piedzīvotu bērni. Jo viena no lielākajām bērna ( un īstenībā mūsu visu) vajadzībām ir būt pieņemtam tieši tādam, kāds es esmu. Bieži esmu piedzīvojusi un novērojusi, ka tieši nezināšana un neizpratne rada risku bērnam piedzīvot sajūtu, ka neesmu tāds, kādu vecāki mani vēlas redzēt. Ka neesmu gana labs. Bērns var dzirdēt dažādus nievājošus apzīmējumus – “viņš mums tāds slinks”, “lēnais divplāksnis”, “pilnīgi nevaldāms”, nereti tie izskan kā salīdzinājumi ( piemēram – re, kaimiņu Anniņa gan vienmēr visu var ātri un akurāti izdarīt). Reizēm bērni kādu sava temperamenta iezīmju dēļ saņem sodu vai piedzīvo emocionālu vai pat fizisku vardarbību. Tas nav labs pamats veselīgas personības un pašapziņas veidošanās gaitai, drīzāk otrādi.

   Zinātniski runājot, temperaments ir iedzimto funkcionālo nervu sistēmas īpatnību kopums. Sarunās par šo tēmu es temperamentu mēdzu salīdzināt ar salātu bļodu, kas  iedalīta mums katram. Bļodu, kurā absolūti unikālās un īpašās kombinācijās sajaukts šis mūsu mantojums – iedzimtās nervu sistēmas īpatnības. Tiek izdalītas 8 galvenās jomas, kuras nosaka tieši mūsu centrālās nervu sistēmas darbība.

1.      Enerģijas daudzums un aktivitātes līmenis.

Šī ir lieta, ko saņemam ļoti atšķirīgos daudzumos. Bērnībā tā ļoti tieši attiecas uz bērna fizisko aktivitāti – cik kustīgs vai mierīgs ir bērniņš.  Bērni ar augstu enerģijas līmeni  lielāko daļu nomoda laika pavada kustībā. Zīdainīšiem augstas motorās aktivitātes dēļ mēdz būt grūtības ar zīšanu ( tā ir ātra, steidzīga, ātri gribas rauties prom) un arī gulēšanu ( var pamosties no savām kustībām miegā). Bērni ar mērenu vai zemu aktivitātes līmeni ilgāku laiku var būt mierīgi, pētīt pasauli ar acīm nevis ar ķermeni. Ēdienreizes var būt salīdzinoši rāmākas un miegs ciešāks.

Lielāki bērni un pieaugušie ar augstu aktivitātes līmeni parasti ir ļoti aktīvi, visi procesi notiek ļoti ātri. Svarīgi atcerēties, ka šie ir cilvēki, kuri ļoti nogurst no mazkustīga, monotona darba (šobrīd skolās un nereti arī pirmsskolā izmatotais pamata mācību modelis var būt milzīgs izaicinājums). Tā kā resursu ir daudz, nereti rodas grūtības ar laika plānošanu un reālu savu iespēju izvērtēšanu ( vai tiešām varu paspēt visu). Tie, kuri savā “starta komplektā”saņēmuši mērenu vai zemu enerģijas līmeni, pieaugot parasti labi iemācās plānot savu laiku, dažiem tīri labi padodas arī organizēšana un/vai deleģēšana. Tomēr šie ir cilvēki, kuri biežāk piedzīvo fiziska noguruma sajūtu un enerģijas trūkumu. Un, tā kā mēs dzīvojam diezgan vērtējošā un salīdzināt naskā sabiedrībā, tieši cilvēki ar zemu erģijas līmeni mēdz “iekrist”perfekcionismā un mazvērtībā. Jo, protams, nekad nespēs “lēkt tik augstu un ilgi” kā tie, kuriem enerģijas ir daudz vairāk. Tomēr mēs nevaram kļūt par ko citu. Ļoti mierīgie nevar kļūt ļoti aktīvi un ļoti aktīvie nevar kļūt ļoti mierīgi. Protams, arvien ir diezgan daudz cilvēku, kuriem katra no šīm iezīmēm izpaužas vidēji intensīvi. Tātad arī enerģijas daudzums, protams, var būt arī vidējs. Un esmu pārliecināta – mums katram šajā dzīvē ir sava īpašā loma un vieta tieši tādiem, kādi esam radīti.

2.      Ritmiskums.

Saistībā ar ritmiskumu var izdalīt 3 jomas, kurās tas izpaužas. Pirmās divas novērojamas jau agrīnā vecumā.

Pirmā ir regularitāte ( vai neregularitāte) , kas norāda uz bioloģisko funkciju paredzamību. Vienkāršāk runājot – vai bērna dabiskais ritms ēšanā, miega/nomoda ciklos u.c. ir vairāk regulārs vai haotisks. Ir bērni, kuri katru dienu mostas aptuveni vienā laikā , ēd “pēc pulksteņa” un arī citi fizioloģiskie procesi noris ar diezgan izteiktu regularitāti. Bet “otrā skalas galā” mēs varam satikt tos, kuriem ir ļoti grūti izveidot ko līdzīgu dienas kārtībai.

Bērni ar tendenci uz ritmiskumu diezgan ātri pēc dzimšanas izveido ko līdzīgu režīmam ( un mammai ir iespēja lepoties – mums ir režīms! ). Mazuļiem, kuriem ritmiskums ir vāji izteikts, katra diena ir  atšķirīga, ritms veidojas grūtāk un vecāki nereti nogurst no tā, ka bērna vajadzības ir grūti prognozējamas.

 Katram bērniņam, protams, vēlama  skaidra, saprotamam  un iespēju robežās nemainīga dienas kārtība, nosacīts “režīms”,  tomēr svarīgi atcerēties, ka sākumā, zīdaiņa vecumā svarīgi ir pieskaņoties mazulim un viņa vajadzībām.

Otra lieta, kas tiek minēta ritmiskuma kontekstā, ir diennakts laiks, kurā jūtamies visaktīvākie un enerģiskākie. Jeb vienkārši runājot, stāsts ir par “cīruļiem”un “pūcēm”. Pūcēm aktīvākā diennakts daļa ir vakars/ nakts. No rīta visbiežāk ir grūtības pamosties, toties šie ir cilvēki, kuri spēj produktīvi mācīties arī desmitos un vienpadsmitos vakarā. Cīruļiem aktīvākā diennakts daļa ir rīts/ priekšpusdiena un pēc septiņiem vakarā lielākajai daļai enerģijas līmenis diezgan strauji krītas, samazinās uzmanības un koncentrēšanās spējas. Tā kā pati esmu no “cīruļu cilts”, varu to apliecināt, pēc septiņiem vakarā iekšējās baterijas ir gandrīz tukšas. Domāju, daudzi vecāki  piedzīvo nopietnus izaicinājumus, ja bērnu dabiskais ritms iegadījies pilnīgi pretējs. Salāgošanās nudien var nebūt vienkārša.

Ritmiskuma kontekstā lielākiem bērniem un pieaugušajiem tiek izdalīti vēl 2 atšķirīgi aktivitātes veidi, kas izpaužas kā darbu realizēšanas, veikšanas stils.

a)      pirmajā grupā ir cilvēki, kuru darbošanās ir regulāra, ritmiska. Ja to zīmētu kā līkni, tie izskatītos kā regulāri vilnīši, kuros mijas aktivitāte un nelielas atpūtas pauzes, kurām atkal seko aktivitāte. Šis darba stils raksturīgs cilvēkiem, kuri domā darīšanas procesā, spēj koncentrēties īsāku laika posmu un labi sadala uzmanību. Veiktie darbi nereti ir liela apjoma, tomēr mēdz būt problēmas ar to strukturēšanu.

b)      otrajā grupā sapulcējušies tie, kuri pie darīšanas ķeras tad, kad ir pilnībā sapratuši uzdevumu un izveidojuši tā mentālo plānu. Šie ir cilvēki, kuri spēj ilgstoši koncentrēties, bet tam vajadzīgs miers. Ārēji viņu aktivitātes līkne visbiežāk izskatās kā salīdzinoši ilga nekā nedarīšana ( horizontāla līnija), kurai seko liels “uzrāviens”, viss tiek izdarīts salīdzinoši īsā laika posmā. Jeb, vienkārši runājot, – “nedaru, nedaru, nedaru, nedaru – un tad izdaru! “. Tas ir visekonomiskākais enerģijas patēriņa modelis ( un tas nav slinkums! ). Un visbiežāk rezultāts ir labi strukturēts, reizēm gan ir pietrūcis laika to kārtīgi pabeigt. Šī raksta tapšana, starp citu, ir lielisks paraugs tieši šai, b punktā aprakstītajai taktikai. 

Man šķiet, ir laiks mazliet apstāties, apdomāt, pajusties. Arī izkustēties. Tāpēc šobrīd pasludinu nelielu pauzi. Šajā daļā esmu pievērsusies pirmajām divām temperamentu veidojošajām iezīmēm, otrajā daļā sekos pārējo sešu apskats. Tiekamies! 

[zinulapa]

Smiltsērkšķi - sastāvdaļas un lielais lietošanas pielietojums

Paši Himalaju kalni parasti tiek dēvēti tieši par šī auga rašanās vietu. Vietējie iemītnieki šos kokus dēvē par "svētajiem augļiem". Ķīnā tas labums, ko tieši var sniegt smiltsērkšķu ogas, ir zināms veselus 12 gadsimtus. Saskaņā ar to mongoliešu leģendu, pats Čingishans un vēl viņa armija pirms jebkuras uzvarošās kaujas izmantoja konkrēti šīs ogas. Smiltsērkšķu augļi kā arī tā unikalitāte jau ir skaidra un šobrīd. Koši oranžās ogās pētnieki jau ir uzgājuši pārsteidzošu Omega vielu klātbūtni: Omega-3, -6, -9 un vēl reti sastopamās Omega septiņi skābes, kā arī tās ir un būs pilnas jau ar minerālvielām un dažādiem vitamīniem.

Līdz ar to vairākās valstīs gadsimtiem ilgi smiltsērkšķi tika lietoti, lai stiprinātu imunitāti, samazinātu holesterīna līmeni, palēninātu novecošanos kā arī dziedētu dažādas ādas slimības.

Ķīmiskais smiltsērkšķu ogu sastāvs

Smiltsērkšķu ogas jau tiek klasificētas kā vitamīnu saturošais produkts. Te ogas satur sevī provitamīnus A( līdz pat 10,9 mg%) un vitamīnus (B1, B2, B3, B6, C, E, K utt.). Smiltsērkšķis satur arī 3-6% cukuru (fruktoze va glikoze), līdz 2,5% skābes - ābolu un vīnskābi utt., Miecvielas, dzeltenā krāsvielu pigmenta kvercetīnu, taukaino eļļu, kuras ogu mīkstajā daļā ir 9%, pie tam sēklās 12%. Auga lapās un arī mizā tika uziets alkaloīds hipofēns (līdz 0,4%), askorbīnskābe un līdz 10 dažādiem tanīniem, bet mizā - līdz 3% dažāda sastāva taukvielas. Smiltsērkšķu ogas spēj uzkrāt taukvielu, kura sastāv no triacilglicerīniem kopā ar piesātinātām vai nepiesātinātām taukskābēm, pie tam starp pēdējām dominē mononepiesātinātās (palmitooleīnskābes, oleīnskābes) skābes; pektīns, organiskās skābes, miecvielas, flavonoīdi, nikotīnskābe un folijskābe, makro - un mikroelementi (Br, Fe, Zinc, Cu, Mn, K, Ca), cukuri, kā arī daži augu antibiotiku varianti. Pati smiltsērkšķu eļļa no augļa mīkstuma ir koši oranžā krāsā, bet no sēklām - dzelten��gs, turklāt to ķīmiskais sastāvs nedaudz atšķiras. Ogu mīkstuma eļļa satur līdz 0,350% karotīna un vēl karotinoīdus, tiamīnu un riboflavīnu, diezgan lielu daudzumu (0,165%) tokoferola un vēl ievērojamu daudzuma vitamīna F, kas ir tas, kas regulē ādas vielmaiņu.

Kā tieši var pielietot smiltsērkšķi, mēģinot uzlabot sev organisma pašsajūtu?

Senos laikos zāļu darinātāji smiltsērkšķu ogas izmantoja daudzu kaišu dziedniecībā. kā piemēram, smiltsērkšķu sula tika pielietota zarnu traucējumu ārstēšanā un, lai samazinātu kuņģa sekrēciju. Ogu novārījumu ieteica dzert cukura diabēta, reimatisma, vitamīnu trūkumu vai arī gremošanas trakta traucējumu situācijā. Pat patlaban smiltsērkšķu sula parasti tiek pielietota veselības stāvokļa uzlabošanai, pie tam šeit cena nebūs tik augsta. Smiltsērkšķu ogas ideāli piemērotas desertiem kā arī priekš smiltsērkšķu sulas pagatavošana mājas apstākļos. Neskaitāmas receptes pieejamas online vidē. Ja gribat, iespējams pasūtīt jau gatavu produkciju, plašā klāsta atrodama pie tam arī smiltsērkšķu tēja un smiltsērkšķu ievārījums, dažādas mērces un arī konfektes. Estētiskajā medicīnā smiltsērkšķi parasti tiek daudz pielietoti pret grumbām, tumšiem lokiem ap acīm, un pret matu izkrišanu. Acīmredzams, šī veida dabas dāvanas pielietošana ir un būs ļoti daudzveidīga, taču pirms sākt aktīvi lietot, ir ieteicams aprunāties ar ārstu, ja esiet grūtniece vai Jums ir kādas gremošanas problēmas.

[grifrift]

NOSTRADAMA ORDENIS

Gerhards Traumbergs – Nostradama ordeņa mestrs, sēdēja uz grīdas savos greznajos tempļa apartamentos. Muguru atspiedis pret sienu, viņš tukšām acīm vērās mirgojošajos ekrānos, kuri klāja visu telpas pretējo pusi. Elpa bija smaga, deniņos klauvēja. Auksto sviedru lāses saplūda ar asarām un pilēja uz pulēta granīta grīdas. Trīcošajās plaukstās Gerhards bija sažņaudzis retu Colt Python revolveri. Viņš vairs negribēja karot. Cīņa bija galā. Lode tika taupīta sev pašam. Tā pacietīgi gaidīja savu īsto mirkli, kad pamest ērto pistoles cilindra aptveri un doties visu iznīcinošajā lidojumā.

“Kā tas notika? Kā mēs nonācām pie šīs apokalipses?”

Domas, asas kā metāla dzelkšņi urbās Traumberga pārkarsušajās smadzenēs. Pēkšņi ārā atskanēja kliedzieni un šāvieniem līdzīgas skaņas. Gerhards satrūkās. Lejā bija dzirdami soļi. Pārdomu, nožēlas un atmiņu laiks bija iztecējis. Brīdī, kad atvērās istabas durvis, vārdu ņēma Colt Python. Šāviena troksnis vēl ilgi atbalsojās akmens ēkas neskaitāmajos kabinetos…

***

Krēsloja. Saule, blāva kā nebrīvē audzētas vistas olas dzeltenums, spraucās cauri radioaktīvo pelnu dūmakai. Tās slīpie, vārgie stari nespēja uzsildīt aukstās marmora drupas. Šo sabrukušo likuma un kārtības simbolu atlūzas meta spocīgas ēnas. Pat vienacainā Moreno banda šeit nejutās savā ādā. Īpaši ņemot vērā, ka šī nebija viņu teritorija. Vairāki tumši stāvi gāzmaskās rušinājās akmeņu kaudzē, ik pa laikam uzmetot bažīgu skatu apkārtnei.

“Tinamies! Izskatās, ka te viss ir pārmeklēts,”

dobjā, gāzmaskas izkropļotā balsī noskaldīja Moreno.

“Pagaidiet, bos, te kaut kas ir!”

iesaucās viens no rokaspuišiem. Viņš turēja sarūsējušu metāla kārbu. Atvēris to, Moreno izplūda visnetīrāko lamu vārdu tirādē, skaidri paužot vilšanos.

“Sasodītā grāmata!”

Viņš atvēzējās, lai aizmestu prom tikko iegūto atradumu. Tieši tad, kā jau impulsīviem cilvēkiem raksturīgi, viņa dusmas apsīka un neveiksmīgais marodieris mainīja domas.

“Labs ir, aizvedīšu vecajam Pablo. Viņš prot lasīt. Kas zina, varbūt saburtos kaut ko nodeŗīgu,”

pats sev noburkšķēja Moreno un deva signālu visiem doties projām.

Adrianu Abreu

Ordeņa padomnieka memuāri

Visspilgtākās atmiņas, kas mani piemeklē dzīves gājuma beigās ir no bērnības. Tā jau veciem krabjiem ierasta kaite – pagājusī nedēļa ir tīta miglā, toties zēna dienu notikumi – kā uz delnas. Tomēr, taupot pacietīgā lasītāja laiku (ja šos pierakstus vispār kāds lasīs), ķeršos uzreiz pie pusaudža gadiem. Vien piebildīšu, lai nemaldinātu lasītāju, ka man nāksies šad un tad  iegremdēties vēl senāku dienu notikumos. Padevīgi lūdzu piedošanu par to. Citādi daudzu lietu cēloņsakarības jums netaptu skaidras. Jo tieši skaidŗība un patiesība ir manas vienīgās mūzas, rakstot šo darbu. Šī ir mana grēksūdze, ja vēlaties.

Atgriezīsimies gan pie manām tīņa dienām. Mani vecāki bija no strādnieku kastas. Ļoti likumpaklausīgi cilvēki. Jau no bērna kājas viņi mani audzināja ar domu, ka man jākļūst par inženieri. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, sacīšu, ka man izdevās viņu sapni piepildīt ar uzviju. Taču sāku es savu ceļu uz panākumiem rūpnīcā, strādājot savas noteiktās 6 darba stundas dienā par sava tēva, ražošanas līnijas operatora, palīgu. Darbs nebija grūts, bet monotons un garlaicīgs. Mašīnu attīstība bija sasniegusi tādu līmeni, ka cilvēku iejaukšanās to darbā gandrīz vairs nebija nepieciešama. Brīžiem pat šķita, ka mēs patērējam darba laiku bezjēdzīgi. Taču likums bija likums. Ja Ordenis noteica, ka strādnieka darba slodze ir 6 stundas, tad tam bija savi iemesli. Vismaz mēs ar tēvu tam svēti ticējām. Dzīvojām pieticīgi, taču trūkumu necietām. Papildus bonusus mums deva arī ģimenes izcilais sociālais reitings. Nekavējām darbu, mums nebija neviena aizrādījuma, izvairījāmies no sliktām kompānijām. Māte, kāda inženiera kalpotāja, bieži man stāstīja par viņa pārtikušo dzīvi, cenšoties mani motivēt neslinkot un mācīties. Inženiera sociālajam reitingam, salīdzinot ar strādnieku, tika piemērots 3 reizes lielāks koeficients. Tas nozīmējā 3 reiz vairāk labumu, lielāku dzīvokli, mazāk darba stundu, plašākas izklaides iespējas, tiesības uz kalpotāju no strādnieku klases un vēl daudz ko citu. Jāsaka, ka es nebiju kārs uz mantām. Vairāk mani aizrāva zināšanas, mans slepenais sapnis bija kļūt par mūku. Es vēlējos iepazīties ar Gerhardu Traumbergu, uzzināt noslēpumus, kurus glabā Nostradams. Tiecos izprast pasaules lietu kārtību, būt progresa avangardā. Ceļš uz ordeņa Olimpu bija tāls. Vienīgais veids, kā to sasniegt – uzkāpt pa sociālajām trepēm no pašas apakšas līdz augšai.

Pirmais pakāpiens saskanēja ar manas mammas ekspektācijām - man bija jākļūst par inženieri. Kopīgs mērķis saliedēja mūsu ģimeni. Mēs kļuvām vēl centīgāki un piesardzīgāki. Nevēlējāmies dot nevienu ieganstu visuredzošajiem un dzirdošajiem sargiem atņemt mums reitinga punktus. Patiesībā nevienam nebija skaidrs precīzs algoritms, pēc kura vadās Nostradams. Varbūt vienīgi pašam Gerhardam. Toties visi zināja – katru gadu svinīgā ceremonijā Nostradams izvelas 10% spējīgāko cilvēku no katras kastas un viņus paaugstina. Savukārt, 10% mazāk spējīgo nokāpj par vienu līmeni zemāk. Teorētiski pastāvēja iespēja 3 gadu laikā no strādnieka kļūt par mūku un otrādi, tomēr šādi gadījumi bija ļoti reti. Ordenis šos piemērus plaši izmantoja savā propagandā, radot iespaidu, ka katram ir iespēja izsisties. Parasti gan cilvēkam neizdevās izdarīt vairāk par vienu pakāpienu hierarhijā. Iespējams, ka lielu lomu šeit spēlēja vide, kurā indivīds ir uzaudzis. Visu bērnību pavadot starp strādniekiem, bija grūti, gandrīz neiespējami iegūt zināšanas, prasmes un mentalitāti, kura būtu nepieciešama mūkam. Katrā ziņā, pilsoņiem nebija nopietna pamata nezuticēties šiem sociālajiem liftiem. Personiskais privātums jau sen bija aizmirsts jēdziens. Jebkurš pilsonis bija kā uz delnas. Katrs solis, katrs šķaudiens tika uzskaitīts un glabājās Nostradama datu bāzē. Mašīnai vien atlika izvēlēties gada veiksminiekus un gada zaudētājus. Bez šaubām, sistēma nebija perfekta (vai tāda vispār kādreiz būs?), taču sākotnēji tā darbojās. Ļaudis tiešām redzēja, ka uz augšu tiek labākie. Visi cerēja, ka, ja ne viņiem pašiem, tad bērniem būs gaišāka nākotne. Jāpiezīmē gan viens būtisks mīnuss. Kāda sabiedības locekļa pārcelšana uz citu slāni faktiski izjauca ģimeni. Kontakti starp dažādu kastu pārstāvjiem tika nosodīti. Piemēram, strādnieks nedrīkstēja būt oficiālā laulībā ar sargu, mūku vai inženieri. Līdz ar statusa maiņu, personai sākās jauna dzīve. Mainījās viss – gan dzīvesvieta, gan profesija, gan paziņu loks. Visi tilti bija jāsadedzina. Vecais dzīvesveids jāatstāj pagātnē un jaaizmirst. Tā bija vieglāk.

Atgriezīsimies pie manas necilās personas. Lai negarlaikotu jūs, es izlaidīšu dažus savas dzīves un karjeras līkločus. Vien piefiksēšu faktu, ka kļuvu par vienu no tiem nedaudzajiem, kam izdevās kļūt par mūku, piedzimstot strādnieku ģimenē. Arī mani vecāki bija izkalpojušies līdz sargu jeb bruņinieku kārtai. Neskatoties uz to, ka apstākļu spiesti bijām atsvešinājušies, mēs tomēr sekojām viens otra gaitām un organizējām retas, diskrētas tikšanās. Nekad es nebiju redzējis viņus tik laimīgus un sajūsminātus kā svētās iesvētīšanas ceremonijas laikā. Māte pat apraudājās holokameras priekšā, par ko dabūja savu pirmo sodu sociālajā reitingā. Publiskas asaras bruņiniekiem bija nepiedienīga uzvedība. Tā vai citādi, bet man izdevās iekāpt pirmā vagona pēdējās durvīs. Tas bija ļoti svarīgs sasniegums. Brīdī, kad pats Ordeņa mestrs Gerhards nosauca manu vārdu un roboti-manipulatori implantēja Nostradama nanočipu manās smadzenēs, es no laimes staroju kā radioaktīvais plutonijs. Biju kļuvis par augstākās sabiedrības kastas pārstāvi. Viens no 50 tūkstošiem mūku. Tikai 1 procenta simtdaļa pasaules iedzīvotāju ietilpa šajā grupā. Mans sapnis piepildījās, taču priekšā pavērās jauni apvāršņi. No mūka-noviča līdz padomniekam vēl bija ceļš ejams. Noviča gaitās, es kāri apguvu visu, ko mūkam pienākas zināt. Kaut arī mana pieeja Nostradama sistēmai bija stipri limitēta (Ordenis centās dozēt informācijas apjomu), es tomēr ieguvu propagandas neizpušķotos datu fragmentus par Ordeņa tapšanas aizkulisēm.

Mēģināšu savu literāro spēju robežās pavērt Jums noslēpumainības plīvuru.

Līdzīgi kā seno tautu mītos par visuma rašanos, arī Ordeņa dzimšanā ir vainojams haoss. Visa pasaules vēsture ir svārsts, kas šūpojas virzoties no haosa uz diktatūru un atpakaļ. Vien acumirkli tas uzkavējas vidusceļā starp abiem pretpoliem, ļaujot cilvēcei ievilkt elpu un izbaudīt ziedu laikus. Tad atkal dodas savā nepielūdzamajā lidojumā. Nav mūsu spēkos šo svārstu apturēt vai mainīt tā gaitu. Maksimums, ko varam – uz īsu brīdi to palēnināt, bet šī uzdrīkstēšanās maksā savu cenu. Svārsts vēl strajuāk, vēl mērķtiecīgāk tieksies pretī savam dialektiskajam mērķim, sagraujot savā ceļā kultūras, tautas un civilizācijas. Tagad es to saprotu. Lai nu kā, šis diktatūras tēvs – haoss bija pamatīgi iecirtis savas ķetnas mūsu planētā. Kā jau jebkurai kompleksai parādībai, arī tā laika krīzei nav iespējams nosaukt tikai vienu iemeslu. Tā bija daudzu jo daudzu faktoru, apstākļu, sakritību un negadījumu kopums, kas vienā brīdī sasniedza kritisko masu. Tomēr, ja man būtu jāmin kāds viens pamatojums – es izceltu tā laika ekonomiskās formācijas – kapitālisma sabrukumu. Epidēmijas un citi kataklizmi vien darbojās kā katalizators. Tobrīd pasaule vēl bija fragmentēta politiskajās valstīs. Šis dalījums gan bija kļuvis visnotaļ formāls. Valsts kā institūcija strauji izsmēla savu potenciālu un reputāciju. Aizvien lielāku lomu spēlēja kapitāls – un tam, kā teica klasiķi, robežu nav. Valstsvīri vēl centās piesegties ar nacionālisma retoriku, taču viņiem ticēja aizvien mazāk. Parlamentārā demokrātija savu laiku bija nokalpojusi. 21. gadsimta tehnoloģiju pasauli vairs nebija iespējams pārvaldīt ar 19. gadsimta metodēm. Politiķi to nesaprata, viņi turpināja rīkot savas absurdās vēlēšanu izrādes, nemanot kā vietu varas pjedestālā klusi ieņem korporācijas. Sākotnēji tās nebija pietiekami varenas. Tās negribīgi samierinājās ar savu otrā plāna lomu, kaut gan dažas bija kļuvušas vērtīgākas un ietekmīgākas par daudzām valstīm. Status quo formāli netika izjaukts līdz valstis kļuva pagalam vājas. Ņemot dalību politisko klaunu cīņās, korporācijas sajuta asiņu garšu. Izslēgt kādas partijas kandidātu no mediju telpas, ietekmēt miljardu cilvēku domas, nomelnot, dezinformēt, manipulēt. Apetīte rodas ēdot. 

Kad valstis sevi bija pilnībā diskreditējušas, gandrīz uzsākot 3. Pasaules karu, korporācijas nometa maskas un izmantoja savu iespēju uz visiem 100%. Fakts, ka politiķi rībināja kara bungas to pašu korporāciju interesēs, tika veiksmīgi paslaucīts zem tepiķa. Korporācijas sevi pretnostatīja valstīm, izmantojot plašo propagandas instrumentu klāstu. Visi valstsvīri un ierēdņi tikai nomelnoti kā neganti liekēži (ne bez pamata). Šī birokrātijas blīve starp algotiem darbiniekiem un kapitālu tika pasludināta par nevajadzīgu, kaitīgu. Korporācijas noslēdza slepenu karteli savā starpā, faktiski izveidojot globālu monopolu, kurš aptvēra visas kritiskās tautsaimniecības nozares. Tās ieguva savā pusē arī specdienestus un armijas. Apvienojot spēkus tās izstrādāja jaunu kvantu superdatoru, kurš spēja glabāt un apstrādāt tik lielu datu apjomu, ka ar tā palīdzību varēja pacelt sabiedrības kontroli vēl nebijušos augstumos. Pateicoties datora spējai modelēt neticami precīzas nākotnes prognozes, to nokristīja par godu slavenam fraču aptiekāram un pareģotājam – par Nostradamu.

Tauta pati metās šīs superkorporācijas krampjaini ciešajos apskāvienos. Cilvēki bija noguruši no ciešanām, nestabilitātes, bezdarba un tukšajiem solījumiem. Ekonomika bija depresijā, plīsa uzkrāto parādu,  pārvērtētā akciju tirgus burbulis. Milzīgā inflācija noveda piet tā, ka darījumos sāka cirkulēt sen aizmirstais zelts, netika smādēts arī barters. Korporācija piedāvāja alternatīvu – stabilitāti, kārtību, mieru un nosacītu pārticību. Viss ko tā prasīja pretī – būt lojālam, paklausīgam un zināt savu vietu. Nav dārga cena, vai ne? Laika gaitā korporācija apauga ar mitoloģiju un rituāliem. Tā pārtapa par kvazireliģiozu, globālai sektai līdzīgu veidojumu – Nostradama Ordeni. Par tā guru jeb mestru kļuva Gerhards Traumbergs – Nostradama galvenais izstrādātājs un karteļa līdzīpašnieks. Pārējie korporācijas īpašnieki un menedžments kļuva par īpaši priviliģētu kastu - mūkiem. Viņi uzņēmās izaicinājumu – uzbūvēt jaunu sociālo piramīdu, kurā ieņemtu virsotni, bet pašā smailē novietotu visuredzošo aci – Nostradamu.

Daži domātāji uzskata, ka laiks iet pa spirāli. Tā ir pārak vienkārša, lineāra formula, lai būtu pilnībā patiesa, taču tajā ir savs zinību grauds. Mūki saskārās ar nopietnu problēmu. Nauda kā ekonomikas un sabiedrības regulators vairs neeksistēja. Totāla monopola situācijā, kad vairs nebija pieejami jauni noieta tirgi, un ražošana sasniedza jaunas automatizācijas virsotnes, peļņas norma nokritās līdz nullei. Svētais, visaptverošais “profit” – katra biznesmeņa alfa un omega, tika gāzts no postamenta. Vecajā formācijā Ordenim nāktos darīt absurdas lietas, lai vismaz kaut cik iekustinātu ekonomiku – pašam maksāt bezdarbniekiem pabalstu, par kuru viņi iepirktu tā paša Ordeņa preces. Apburtais loks. Bija nepieciešami citi principi, stūrakmeņi, kas noteiktu lietu kārtību. Traumbergs ar saviem palīgiem diennaktīm sēdēja pie Nostradama ekrāniem, izspēlējot dažādus socioekonomiskās attīstības modeļus, līdz beidzot apjauta, ka tikai radikāli lēmumi spēs glābt pasauli no pilnīga sabrukuma. Tā tika radīta jaunā stratifikācijas sistēma, balstīta uz cilvēku neekonomisku piespiešanu. Brīnišķīgā jaunā pasule bija dzimusi. Tās filosofiju var raksturot dažādi – neofeodālisms, varnas sistēma, modernais neoplatonisms, Akvīnas Toma hierarhijas mūsdienu adaptācija u.c. Visi šie jēdzieni ir pietiekami patiesi un lielos vilcienos atspoguļo šo formāciju. Kā jau mineju – piramīdas augšgalā bija Nostradams (kā viduslaiku baznīcas dieva reinkarnācija). Mašīna bija Dievs un Dievs bija mašīna. Tad sekoja ordeņa mūki – jaunās kārtības priesteri un ideologi. Nākamā kasta pēc ietekmes un privilēģijām bija Ordeņa sargi jeb bruņinieki - policija, kas izsekoja un apspieda jebkuru noziegumu un protestu. Tos balstīja inženieri (zema un vidēja līmeņa vadītāji, skolotāji, ārsti, arhitekti). Visbeidzot pašā piramīdas pamatā atradās strādnieki – mašīnu operatori, palīgi, citu mazkvalificēto darbu veicēji. Katrai kastai bija jāievēro sociālā distance no pārējām (atsevišķi kvartāli, holoteātri, ēdnīcas katram slānim). Produktu un citu labumu sadale notika, balstoties uz sociālā reitinga koeficientiem. Sākotnēji tie neatšķīrās pārāk drastiski. Ja strādnieka koeficients bija 1, tad mūks saņēma vien 20 reizes vairāk. Tolaik vēl jaunā vara vēl nejutās stabili un piesargājās no tautas dusmām. Taču manā laikā šis ieeļļotais mehānisms pārstāja darboties kā iepriekš. 

Viss notika ļoti strauji un gāzās virsū kā lavīna. Kamēr gremdējos arhīvos, mūku rindās sāka briest ķecerīgas idejas. Pienāca diena, kad arī es sajutu gaisā spriedzi. Sāku novērot, ka mūki ir sadalījušies divās nometnēs. Tām pat bija savi apzīmējumi – “Gerhardisti” un “Jaunā plūsma”. Klusi čuksti, slepenas sanāksmes, pat publiski apvainojumi. Šķietami vienotais un nedalāmais Ordenis bija sašķēlies un mani tas ieintriģēja. Īpaši ņemot vērā, ka burtiski vakar biju sargs, kura pienākums bija šādas lietas citos slāņos kontrolēt un apspiest (protams, uz mūkiem manas pilnvaras neattiecās). Pamazām man izdevās izprast abu nometņu ideoloģiskās atšķirības. Gerhardisti bija par esošo lietu kārtību – tie bija vecie mūki, kuri piedalījās tās izstrādē. Viņi nevēlējās mainīt to, kas pietiekami labi darbojas. Taču “Jaunās plūsmas” pārstāvji bija lielākoties karjeristi, kas līdzīgi man uzkalpojās un izcīnīja savu vietu. Viņus mocīja ambīcijas, alkas pēc aizvien jaunām privilēģijām, vēlme kā minimums nosargāt, iecementēt savu vietu un nodot to mantojumā bērniem. Statistika liecināja, ka visbiežāk tika pazemināti tieši jaunpienācēji. Dažiem paveicās un viņi pēc gada atkal nokļuva kārotajās mūku rindās. Taču kopumā šāda lietu kārtība viņus nekādi neapmierināja. Es gan biju stingri izlēmis, ka gadījumā, ja pienāks stunda X, es cīnīšos par Traumbergu. Mans respekts pret viņa ģēniju un autoritāti atsvēra visus iespējamos bonusus, kuri man bija mazsvarīgi.

Man kā novicim nebija iespēju bieži tikties ar Ordeņa mestru, tomēr pat es biju ievērojis, ka viņš kādā brīdī bija sācis svārstīties. Sajutis, ka tronis šūpojas, viņš galu galā nolēma piekāpties Jaunās plūsmas prasībām. Formāli tas bija kompromiss – no dažiem punktiem Jaunplūsmieši atteicās. Taču galveno viņi panāca – Nostradama mūki oficiāli kļuva par 100% izredzēto kastu – vairs neviens sargs nedrīkstēja kāpt Ordeņa templī. Par mūkiem varēja tapt iesvētīti tikai mūku pēcnācēji. Lieki teikt, ka šis lēmums satricināja piramīdu līdz pašiem pamatiem. Situāciju saasināja tas, ka jaunie likumi visvairāk skāra sargu intereses. Kareivjus, kuru uzdevums bija sargāt likumu un kārtību. Viņu rokās bija koncentrēta liela vara, Ordenis to nedrīkstēja ignorēt. Mums izdevās atpirkties, paaugstinot viņu sociālos koeficientus. Bet neapmierinātība nepazuda, tā gruzdēja kā ogles, kuras gatavas jebkurā brīdī atkal uzliesmot.

Tikmēr es no noviča pārtapu par pilntiesīgu mūku. Mana prāta spējas bija nobriedušas. Es sāku apjaust, ka pasaule, kuras kārtība man bērnībā likās nesatricināma, nebūt tāda nav. Ar Nostradama čipa palīdzību es analizēju dažādus rādītājus un nonācu pie secinājuma, ka sabiedrību sāk pārņemt stagnācija un atsevišķās jomās pat regress. Kamēr mūki iegrima izlaidībā, izpriecās un savstarpējos ķīviņos, galvu pacēla pārējās kastas. Tās pieprasīja arī sev kādu kripatu no mūku koeficientiem, kas tika regulāri negausīgi paaugstināti uz pārējo rēķina.

Pamazām visas kastas iekapsulējās. 10% likums tika anulēts un aizmirsts. Turklāt, katra sociālā grupa sāka ar medicīnas inženieru palīdzību koriģēt savus un plānoto bērnu gēnus, lai uzlabotu organismu atbilstoši profesijai. Ja strādnieki vēlējās bērnus ar lielāku fizisko spēku un izturību, tad mūki savām atvasēm cēla intelekta līmeni. Cilvēce pārstāja būt vienota homo sapiens pasuga. Man radās bažas, ka mēs atkārtojam senās Indijas likteni. Viena no senākajām civilizācijām ar bagātu kultūru un zinātni degradēja līdz tam, ka vairākus gadsimtus to kontrolēja un paverdzināja bariņš eiropiešu. Ne pēdējo lomu šajā apkaunojumā, manuprāt, nospēlēja varnu sistēma, kas iekonservēja un sadrumstaloja sabiedrību, apturēja progresu. Mēs kāpām uz tā paša grābekļa. Šaubas un pārdomas gan neietekmēja manu karjeru. Es godīgi pildīju savus pienākumus, kalpoju Ordenim. Stiprināju tā ideoloģiju un plānoju kastu ikdienas dzīvi. Savus prātojumus es paturēju pie sevis, pievēršoties tiem vien neskaitāmajās bezmiega naktīs. Man izdevās izkalpoties tiktāl, ka Gerhards Traumbergs iecēla mani par vienu no saviem 12 padomniekiem. Ap to laiku sociālā spriedze bija sasniegusi apogeju. Mēs zinājām, ka bruņinieki plāno apvērsumu. Savu mērķu labā, viņi pārkāpa kastu barjeru un sazvērējās ar daļu no inženieriem. Pat strādnieki sāka dumpoties, organizēt protestus, izmantojot sargu novērsto uzmanību.

Pretrunas, kas plosīja sabiedrību, ietekmēja arī mani. Ar vecākiem es vairs nekontaktējos, lai netiktu apšaubīta mana lojalitāte Ordenim. Taču saprotot, ka viss iet uz krahu, es nolēmu vairs neklusēt un lūgt audienci Nostradama mestram. Personīgais liktenis mani vairs nebiedēja. Es mocījos no bezdarbības. Ja mestram mani vārdi šķitīs pārlieku zaimojoši, ja viņš apsūdzēs mani, ka esmu zaudējis ticību.. Lai! Esmu gatavs izciest sodu, vismaz būšu izteicis savus apvērsumus.

Gerhards pieņēma mani savā svētnīcā – Nostradama galvenās vadības pults telpā. Savulaik es to uztvertu kā necerētu pagodinājumu, bet pašreizējos apstākļos tā drīzāk bija ceremoniju mešana pie malas. Kādreiz tik valdonīgais Traumbergs tagad bija vecs, bēdu sagrauzts vīrs. Viņa tērps saburzīts, plakstiņi drebēja. Tas arī saprotams. Šis viennozīmīgi neordinārais cilvēks piedzīvoja sava “bērna” bojāeju. Viņa radītā sabiedrības iekārta nodzīvoja vien dažas paaudzes.

“Jūsu svētība,”

es beidzot pārtraucu neizturami smago klusumu,

“vai ir vēl atlikuši kādi mierīgie scenāriji?”

Gerhards vien pašūpoja galvu un nomurmināja:

“Nē, Adrianu. Nostradams tomēr nav visvarens, lai kā arī man to gribētos. Ir atlikuši vien sliktie un katastrofālie varianti. Pat nevēlos tos analizēt.. situācija ir izgājusi no kontroles..”

“Jūsu svētība…”

“Sasodīts! Met tak pie joda tos titulus. Es tev šobrīd atgādinu svēto?”

Tik pēkšņi eksplodējušais vadonis ar sarkanām acīm un izspūrušajiem matiem drīzāk līdzinājās trakajam vai pašam velnam.

“Khm, Traumberga kungs, vēlos tikai teikt, ka jums nav ko sev pārmest – rīkojāties pareizi. Neviena sistēma nav mūžīga. Vairākas paaudzes jums izdevās pasargāt pasauli no bezdibeņa, nodrošināt mieru. Tas tomēr ir kaut kā vērts.”

“Khe.., he, he, he!”

Skumjie, rejošie, vecišķi-sarkastiskie smiekli mani abstulbināja.

“Tu rūgti maldies. Pieļauju, ka būsi ievērojis slepenu failu mapi, kurai pat tev, Ordeņa padomniekam,  nav piekļuves?”

Apstiprinoši palocīju galvu.

“Lūk, tur, mans draugs, glabājas patiesība, kas apgāž tevis teikto. Mums bija konceptuāli alternatīvs attīstības vektors. Jā, tas prasītu lielāku piepūli, cīņu, revolucionāras pārmaiņas. Taču arī rezultāts būtu progresīvāks, ilgtspējīgāks. Tam bija viens liels mīnuss – man un korporācijas līdzīpašniekiem tur nebūtu tik ekskluzīva loma. Es biju pārāk varaskārs un gļēvs. Baidījos no korporācijas biedru dusmām un atriebības – viņi man nepiedotu savu pozīciju zaudēšanu.  Man bija cita iespēja, kuru neizmantoju -  balstīties uz, plašākiem sabiedrības slāņiem – strādniekiem, inženieriem… Šaubu nav, tas būtu riskanti, Nostradams kalkulēja izdošanās varbūtību ap  67%..”

“Oho!”

es nenoturējos,

“tagad mēs balstāmies uz daudz “šķidrākām” prognozēm.”

“Tev taisnība, laiki mainās.. es beidzot esmu godīgs pret sevi. Pats nevēlējos spert šo soli. Nosacīti vājas izredzes, korporācijas pretestība – tās ir atrunas, lai nomierinātu sirdsapziņu. Taisnība tāda, ka mēs atradāmies epohālu krustceļu priekšā, bet neizmantojām vēstures doto iespēju. Netici Ordeņa arhīviem, arī tie ir “pieķemmēti”. Ne visi bija gatavi pieņemt mūsu kārtību. Es pielietoju varu, autoritāti, Nostradamu, lai izsekotu, apspiestu opozīciju. Rezultātā ievedu visus strupceļā. Progresa vietā es izvēlējos barbarismu. Modernu, maskētu ar skaistām dekorācijām, bet tomēr barbarismu. Droši slēdzies klāt un apskaties pats. Šiem failiem tu vari piekļūt tikai no manas pults, tavs čips te nederēs. Es vairs nespēju viens pats nest šo nastu…”

Tajā brīdī sāka aurot signalizācija un virs durvīm iemirgojās sarkana gaisma. Telpā ieskrēja vairāki padomnieki un aicināja mūs steidzami evakuēties. Templis esot gandŗīz aplenkts. Gerhards kategoriski atteicās. Viņš aizbildinājās ar to, ka nolēmis ievadīt Nostradama pasiznīcināšanās komandu un palikt savā postenī līdz galam. Vispārīgā juceklī un panikā katrs rūpējās par sevi, neviens pat necentās Gerhardu atrunāt. Vienīgi es izrādīju vēlmi palikt kopā ar mestru, taču viņš nikni aizdzina mani projām, dodot pēdējo uzdevumu – aprakstīt ordeņa vēsturi, tā bojāeju. Traumberga pavēlei es nespēju pretoties un devos kopā ar pārējiem meklēt glābiņu.

Atspoguļot vakhanāliju, kas notika tālāk, man neceļas roka. Sirds sažņaudzas sāpēs. Pateikšu vien to, ka ordeņa krišana deva starta zalvi totālam pilsoņu karam. Visi pret visiem – skarbs un nežēlīgs slaktiņš kā jau visi pilsoņu kari. Civilizācija tika ierauta gaļasmašīnā. Vēstures svārsts pārtapa par Alana Po inkvizīcijas moku asmeni, kurš centās iešķelt pēc iespējas dziļāk cilvēces miesā. Brālis nokāva brāli.  Mani vecāki tika nogalināti uzreiz – kā ordeņa padomnieka radinieki. Gerharda līķis tika saplosīts un apgānīts. Ielās plūst tādas asiņu straumes, ka ar tām varētu krāsot māju sienas. Planēta sadalījās vairākos anklāvos, kurus vada dažādu kastu bandīti. Ordenis pazuda, bet vecais, gadu desmitiem krātais stratu naids ne. Mūkus un īpaši padomniekus medī kā trakus suņus. Katru dienu es gaidu, ka mana slēptuve tiks atklāta. Brīžiem es pat ceru, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Savas dienas es vadu nožēlas pilnā bezcerībā, pārmetot sev aklo ticību Gerhardam un viņa ordenim. Apsūdzu sevi bezdarbībā, kad paredzēju tuvojošos vētru, bet neko nedarīju, lai to novērstu. Jā, manos spēkos nebija glābt sistēmu vai kardināli reformēt to. Taču es neizmantoju iespēju pat mēģināt izvairīties no neprāta, kas notiek tagad. Man atliek vien cerēt, ka netiks pielietoti kodolieroči. Daži desmiti raķešu glabājās ordeņa arsenālā..pat nezinu kādiem nolūkiem.

Otra lieta, kas nomoka manu prātu ir Gerharda fails, kuru nepaguvu iepazīt. Kas bija š�� mistiskā alternatīva stratu sistēmai, kuru Traumbergs neuzdrošinājās atbalstīt un vadīt? Beidzamajās dienās man šķiet, ka esmu radis atbildi uz šo jautajumu. Bet es nevēlos, lasītāj, ierobežot tavu domu lidojumu ar savām, iespējams, kļūdainām teorijām. Jums, jaunajai paaudzei, būs savas atbildes. Progrsīvākas, humānākas – tādas, kuras es, kā sava laikmeta produkts, pat nespēju iztēloties. Meklējiet, meklējiet tās ar prātu, sirdi un dvēseli. Agri vai vēlu šis murgs beigsies un jums būs jābūvē jauna brīnišķīgā pasaule.

Adrianu Abreu,

bijušais Nostradama ordeņa padomnieks

2121. gada 15. marts

slepenais ordeņa bunkurs nr. 0129

[modernbelles]

Deja vu. Tā varētu raksturot to sajūtu, kas bija pārņēmusi Meisonu brīdī, kad viņš skatījās uz savu bezsamaņā esošo dēlu un skaudri atminējās sava jaunākā brāļa likteni, kas joprojām bija kā naža dūriens sirdī. Vienīgais, kas abus Eliasus šobrīd šķīra, bija trausla robeža starp dzīvību un nāvi, jo viņa dēls bija darījis visu, lai sekotu sava tēvoča pēdās un pašiznīcinātos. Redziet, publikas acīs Karolaina bija tā spožā zvaigzne, kas vadīja Rīdu ģimeni un savu politisko karjeru, bet Meisons…. Bet Meisons tika uzskatīts par pelēku fonu, uz kura izcelties pārējiem ģimenes locekļiem. Un daudzējādā ziņā viņš šos pieņēmumus bija arī vairojis, taču tas nevarēja būt tālāk no patiesības. Karolaina bija tik strauja, paštaisna un iedziļinājusies tajā, lai visapkārt viss būtu ideālā kārtībā, ka viņa neredzēja to, kas notiek ar pašas bērniem. Franklins gadu gaitā bija kļuvis par savas mātes labo roka un baidījās viņai iebilst jebkurā jautājumā, pat ja tas nozīmēja cīnīties par savu mīlestību un izteikt savas patiesās izjūtas. Ričards pazuda uz abu brāļu fona, jo viens no viņiem it visā izdabāja Karolainai, bet otrs – darīja visu, lai pretotos viņas gribai. Ričards daudzējādā ziņā bija līdzīgs viņam, jo mātes politiskajai kampaņai bija vajadzīgs tikai kā smuka bilde uz plakātiem un bija izvēlējies iet pats savu ceļu, tādā veidā parādot, ka viņā bija slēpts spēks un vienaldzība par ārējo spēku ietekmi uz savu raksturu.

Bet viņa jaunākais dēls… Eliass bija viņu acuraugs un posts. Viņa mazulis, kurš pēdējā gada laikā bija iznīcinājis pilnīgu visu ticību tam, ka spēs laboties un atgūt jebkādas attiecības ar savu ģimeni. Viņš tik daudzējādā ziņā bija līdzīgs savam tēvocim… Dalot arī vienu kaislību. Vīriešus. Un neviens to nezināja. Tikai vērīgais Meisons, kuru nevarēja padarīt aklu skaisti vārdi un maldīgi žesti. Ne viņa vecāki zināja, ka abus Eliasus plosa viena un tā pati uguns, kas lika pašiznīcināties, ne arī Karolaina, kura joprojām ticēja, ka vienkārši nebija gana laba viņa jaunākajam brālim. Bet ne jau tā bija problēma. Problēmas nebija kā tādas. Vienkārši viņi abi deva priekšroku citiem, taču neviens to neredzēja. Viņi redzēja straujos un neprognozējamos ģimenes locekļus, bet viņi neredzēja kas slēpās aiz samocītiem smaidiem un mirušajām acīm.

Un ja savu jaunāko brāli viņš nebija spējīgs nosargāt, tad viņš nepieļaus tādu pašu kļūdu ar savu jaunāko dēlu. Šajā gadījumā viņam bija tikai viens variants, lai Eliasam būtu izvēles brīvība un iespēja tikt projām no Karolainas Rīdas. Izņēmis telefonu no žaketes iekšējās kabatas, Meisons sameklēja savas mātes telefona numuru un gaidīja to mirkli, kad viņus savienos. Izdzirdējis Nanas balsi, viņš vispirms pastāstīja par to, kādā stāvoklī atrodas Eliass, un visbeidzot izteica to, ko bija nolēmis darīt, “Nana, Karolaina vēl to nezina, bet kad Eliass pamodīsies, viņam nāksies doties uz privāto klīniku un ārstēties…. Šajā situācijā man ir vienalga, ko viņa teiks un kā viņa oponēs pie savas politiskās karjeras. Mūsu dēls iet bojā un tam vajadzētu būt svarīgākam, nekā tam, ko par to teiks politiskie pretinieki un kādas pasakas sacerēs dzeltenā prese….. Ir tikai viena lieta, par kuru es vēlos lūgt…. Ja viņš izies ārstēšanās kursu un dosies vizītēs pie terapeita, tu dosi viņam pielaidi pie trasta fonda. Nana, jā, es zinu un atceros ļoti labi, bet es nevaru atklāt un pateikt, kāpēc es uzskatu, ka tas ir pareizi. Vienkārši uzticies man. Lūdzu. Un nesaki Karolainai, ka tāda saruna ir vispār bijusi. Labi? Mīlu tevi.”

Nelielās mājas fasādes bija noplukusi un prasījās pēc svaigas krāsas kārtas. Zālājs bija noaudzis un pārņēmis pie mājas augošās rozes. Un trepes, kas veda līdz terasei un ārdurvīm, bija lāpītas jau vairāk reizes, nekā bija reāli iespējams. Lai nu kā, māja bija necila un nekopota, bet aiz šīm durvīm slēpās kāds ļoti svarīgs cilvēks, par kura eksistenci nezināja neviens viņa ģimenē un tika nolemts, ka šo patiesību viņi aiznesīs sev līdzi kapā, jo Bendžamins nevēlējās uzjundīt vecas atmiņas un nodarīt kādam pāri. Meisons tam nepiekrita, bet labprāt izpildīja viņa vēlēšanās, jo katra no tām varēja būt pēdējā. Nonācis līdz ārdurvīm, viņš pie tām neklauvēja, bet droši gāja iekšā, kā jau vecam draugam pienācās. Tas, kas viņu sagaidīja, lika viņa pleciem sagumt vēl vairāk un paļauties tam, ka liktenis drīz būs atņēmis  viņam pēdējo saiti starp viņu un viņa brāli. Sasveicinājies ar Kelliju, kas bija sertificēta apkopēja un medicīnas māsiņa, Meisons apvaicājies par Bendžamina veselības stāvokli, savilka seju uzspiestā smaidā un atvēra guļamistabas durvis, kur viņu gaidīja caurules, caurules, caurules, sistēmas un balta jo balta gulta, kuras vidū gulēja izdēdējušas Bendžamina aprises.

Ieraudzījis atveramies sava drauga acis, Meisona smaids noslīdēja no sejas un viņš piesteidzās pie gultas. Bendžamins lēni pacēla savu kaulaino roku un uzlika to uz viņa plaukstas, “Nebēdājies, Meison. Drīz es būšu ar Eliasu un tas ir pats svarīgākais,” viņa balss uz beigām noklusa, taču apgarots smaids tāpat rotāja viņa seju, kurā nevarēja atpazīt agrāko cilvēku, kuru bija iemīlējis viņa brālis. Meisons apsēdās uz gultas malas un smagi nopūtās, “Ja vien tu būtu ļāvis ģimenei pastāstīt par sevi. Eliass to būtu vēlējies….,” taču drīz vien apklusa, jo Benu šīs sarunas neapmierināja, “Tu nezini, ko Eliass būtu vēlējies. Jā, mēs mīlējām viens otru un plānojām par to paziņot saviem tuvākajiem, taču viss aprāvās pārāk strauji. Arī tu nebūtu neko uzzinājis, ja ne bēres….” Šie vārdi bija zemteksta pilni, jo katrs no viņiem atcerējās, kas tieši bija noticis Eliasa bērēs un kā Meisons bija atradis raudošu Bendžaminu pie svaigi izrakta kapa, kad visi bija devušies prom. Gandrīz visi, izņemot Meisonu, kurš atgriezās, jo Nana bija pazaudējusi savu pērļu auskaru. “Un es ne mirkli nenožēloju to, ka mūsu satikšanās tomēr notika,” Meisons saspieda Bendžamina roku un pēc ilgākās pauzes pateica to, kas vienkārši bija jāpasaka, “Ben, ar mani sazinājās tavi ārstējošie ārsti. Tu vairāk nevari palikt šeit bez pienācīgas aprūpes. Es zinu, ka šeit ir tavas atmiņas ar manu brāli, bet es tevi lūdzu....,” bet Bendžamins viņu pārtrauca un salika visu pa plauktiņiem, lai nebūtu vairāk nekādu pārpratumu, “Meison, es mirstu. Es zinu, ka man ir palikušas tikai pāris dienas, bet es to labprāt izdarītu šeit. Lūdzu,” Bena skatiens izteica visu un tad viņš strauji mainīja tematu, sapratis, ka arī šoreiz Meisons izpildīs viņa vēlēšanos un neiebildīs, “Un tagad… Pastāsti man par jūsu nedarbiem ar Eliasu, kad bijāt mazi bērni.” Un Meisons paklausīja.

Rīta agrākajās stundās Meisons pietrūkās no telefona zvana. Otrā galā viņam tika paziņots, ka Bendžamins Hemptons miris trijos no rīta pēc vietējā laika no AIDS radītajām komplikācijām. Bija pārtrūkusi pēdējā saikne un Bens bija devies nākamajā dzīvē ar viņa brāli un cerams, ka tā dzīve bija labvēlīgāka pret viņiem.

“Karolain, ko tu dari?” Meisons nekad nebija tik skarbi runājis ar savu sievu, taču viņam sāka aptrūkties pacietība un jau kārtējo reizi nostiprinājās pārliecība, ka viņas aprobežotību būtu jāsoda ar kaut ko nozīmīgu. Ar kaut ko, kas izsistu visu stulbību no viņas galvas un ļautu saprast, ka viņu dēlam beidzot bija labāk un tas bija pats svarīgākais šajā situācijā, nevis tas, ka Eliass bija attiecībās ar vīrieti. Nē, tieši šī pārmaiņa viņa dēlu bija padarījusi par labāku cilvēku, kurš bija lūdzis piedošanu savai ģimenei gan par naudas zādzību, gan par apvainojumiem, gan arī par plānoto sevis nolaupīšanu, pēc kuras taisījās izspiest pats no savas ģimenes izpirkšanas naudu. Meisons zināja, ka agrāk vai vēlāk Eliass izpletīs savus spārnus un uzdrošināsies atklāti just to, ko viņa brālis nekad nebija izdarījis, nodarot pāri tik daudziem cilvēkiem. Un pēc Bena nāves, viņa pacietība sāka izsīkt, kas savienojumā ar bailēm par dēla dzīvību pēc autokatastrofas, tikai padziļināja viņā ticību, ka viņai sievai vajadzēja skarbu mācību. Un tagad, kad viņš bija atvedis uz mājām savu mīļoto vīrieti un tāpēc tika atraidīts, lika viņam runāt tā, kā viņš nekad nav darījis, “Aizspriedumaina demokrāte. Tas ir kaut kas nedzirdēts,” viņš aiztaisīja aiz sevis darba istabas durvis un ar sakautu skatienu pagriezās pret sievu, “Karolaina, es šķiršos no tevis, ja vien nekas nemainīsies. Un šoreiz tu neko nevarēsi izdarīt. Es mīlu tevi, bet tava dedzība ir pārtapusi par apmātību. Fakti ir vienkārši. Eliass ir laimīgs. Viņš ir sastapis kādu, kurš viņu mīl un ir pieņēmis ar visām nepilnībām. Viņš būs atkarībnieks visu savu mūžu, taču es ticu, ka šis jaunais cilvēks….ka Fabians būs pietiekami drosmīgs, lai savienotu savu dzīvi ar mūsu dēlu. Es būšu pirmais, kas sniegs savu svētību. Es zinu pārāk daudz, lai kaut uz mirkli par to šaubītos. Un tu… tev ir jāizvērtē savas prioritātes. Tu mīli Eliasu kā nevienu citu. Tad esi beidzot tā, kura stāv pāri aizspriedumiem un neuzgriež muguru savam bērnam!” Meisons jau bija tik tuvu pie kliegšanas, ka vienā mirklī vienkārši nolēma apklust un atstāt Karolainu ar savām pārdomām vienatnē. Vienīgais, kas šoreiz viņam nelika dzīties pēc Eliasa, bija apjausma par to, ka šoreiz viņš bija kopā ar Fabianu. Viņš gribēja ticēt, ka viņš spēs pasargāt viņa dēlu. Viņam tam vajadzēja ticēt.

Eliass bija atklāts pret Meisonu un atklāja, ka pēc gandrīz notikušās šķiršanās atkal bija izjutis tieksmi pēc narkotikām, lai aizmirstos un dzīvot iedomu pasaulē, kur viss bija kārtībā un nekas viņu nevarēja ievainot. Bija nonācis pat tik tālu, ka viņš bija iegādājies kokaīnu un glabāja to sava galda atvilknē. Pirmais, ko Meisons vēlējās izdarīt, bija iekaustīt Eliasu, kas tas tādā veidā apdraudēja savu dzīvību un attiecības ar Fabianu. Tad viņš gribēja iekaustīt arī Fabianu, jo tas nevarēja savaldīt viņa dēlu, kurš emociju uzplūdos atkal sāka uzvesties pārgalvīgi. Un dīleri? To viņš vienkārši gribēja pakārt aiz viņa dārgumiem, taču viņš nedarīja neko no tā. Ja, nu, vienīgi sazvanīja Fabianu un uzreiz ķērās pie paša svarīgākā, “Fabian, tev man ir jāapsola. Ja būs tāda situācija jūsu dzīvēs, kad Eliass atkal ķersies pie narkotikām, tev man jāapsola, ka tu nešaubīsies ne mirkli un ievietosi viņu ārstniecības iestādē. Tas būs smagi un tu vēlēsies nolaist rokas, taču mēs zinām, ka viņš ir pietiekami svarīgs, lai cīnītos par viņu un ar viņu nevienu vien reizi. Un es tev palīdzēšu. Par to vari nešaubīties.”

[dailesteatris]

Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Alvas sieviete” (04.04.2019.)

Rēzijas Kalniņas režisētās izrādes es gaidu tikpat ļoti kā Ziemassvētkus, jo zinu, ka tās būs sirsnības un brīnumu pilnas par attiecībām, ģimeni, pieņemšanu, mīlestību un piedošanu. Arī viņas jaunākā izrāde “Alvas sieviete”, kuras lugas autors ir Šons Grenans (tāpat kā viņas iepriekš iestudētajai izrādei “Liec Dievam pasmieties”), tieši tāda ir – brīnumaina un līdz sirds dziļumiem aizkustinoša. Esmu ļoti, ļoti priecīga, ka Dailes teātrim bija iespēja ielikt papildizrādi, lai tie, kas šo izrādi nav redzējuši, varētu to paspēt noskatīties vēl šajā sezonā.

Manuprāt, izrādes veiksmes atslēga ir stipra un saliedēta komanda. Viņi viens otru jūt. Tik ļoti, ka man kā skatītājam aizraujas elpa. Protams, to var tik spēcīgi arī sajust tādēļ, ka izrāde notiek Mazajā zālē, bet ne vienmēr jau ar pirmajām izrādes minūtēm varu aizmirst par visu citu apkārt un tik ļoti līdzdzīvot notiekošajam. Elpot vienā ritmā vai brīžiem pat aizturēt elpu un gaidīt, kas notiks tālāk. Šajā izrādē tā man bija vairākkārt. Īpaši gaidot tēva atzīšanos.

Bravo visai aktieru komandai! Viņi visi mani apbūra savos tēlos. Katrs tik ļoti atbilstošs un īpašs. Ērika Eglija tik pārliecinoši atveido Džoiju, ka man bija viegli iztēloties, kas ar viņu šobrīd notiek. Kaut kā ļoti, ļoti uzrunāja šis tēls un lika par daudz ko aizdomāties. Vairāki viņas izteiktie vārdi joprojām ir dziļi iespiedušies manā atmiņā. Gints Andžāns Džeika tēlā tik īsts! Viņš vienmēr mani atkal un atkal savaldzina ar savu aktiermeistarību un īstumu, pat bez teksta, un šeit, skatoties šo izrādi, viņš paspilgtināja manas sajūtas un atmiņas, kad man ir šķitis, ka mani tuvinieki, kas vairs nav starp mums, tomēr mani reizēm sargā un mierina. Pēteris Liepiņš un Lilita Ozoliņa – tik stipri un tajā pašā laikā arī vāji savā zaudējumā. Un mani saviļņoja L.Ozoliņas mīlestība un sirds siltums pret Džoiju. Leldes Dreimanes Semija – jauna sieviete ar tik tīru sirdi! Joprojām man saskrien asaras acīs, atceroties ainu, kurā viņai sariešas asaras acīs, domājot par zaudēto brāli, un tajā brīdī viņš pavisam viegli uzliek savu roku uz viņas pleca. Brīnišķīgas savos tēlos bija arī Lidija Pupure kā medmāsa un Ilze Vazdika kā Džoijas draudzene Darla. Abas palika manā atmiņā ar savām rūpēm par Džoiju, un Darla arī piešķīra humora devu brīžos, kad pēc iepriekšējās ainas ir kamols kaklā iestrēdzis.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

No Mazās zāles iznācu ārā ar saraudātām acīm, bet vienlaicīgi biju arī priecīga par tik ļoti īstu izrādi. Skatītāji zālē piecēlās kājās, visapkārt kāds slaucīja asaras un šņukstēja – visi uz viena emociju viļņa! To pat grūti aprakstīt vārdos, jo jāsajūt pašam. Pelnītas stāvovācijas!

Šādām ir jābūt izrādēm! “Alvas sievietē” tik ļoti var sajust režisores mīlošo sirdi! Tā pukst katrā no aktieriem, katrā dekorācijā, katrā izvēlētajā dziesmā! Tieši tas arī mani visvairāk uzrunā, skatoties Rēzijas iestudētās izrādes, jo tajās katrai detaļai ir ļoti, ļoti būtiska nozīme. Ne tikai režijai, scenogrāfijai, tērpiem, gaismām, mūzikai, bet arī izrādes programmiņai. Spilgti atmiņā palikusi arī vēstuļu lasīšana – tai piemita īpaša noskaņa un burvība. Man patika arī telpas iekārtojums, kuru Rēzija veidojusi kopā ar Ramonu Barsegjanu (viņa ir arī izrādes kostīmu māksliniece). Pieminot nozīmīgās detaļas, beigās pie sienas pukstošā gaismas sirds “parāva vaļā” visus manus asaru kanālus. Pēc izrādes mājās klausījos izrādē izmantotās HAEVN dziesmas un atkal raudāju, domājot par jēgpilnas un piepildītas dzīves dzīvošanu, pukstošu sirdi krūtīs, spēju mainīties mīlestībā un pieņemšanā, par spēku dzīvot tālāk...

Ejiet un baudiet šo izrādi! Gribētos katram, kurš man jautātu, ko noskatīties Dailes teātrī, uzreiz, ilgi nedomājot, ieteikt “Alvas sievieti”. Tie, kam ir atvērta un mīloša sirds, sajutīs, ko Rēzija kā režisore vēlas pateikt caur šo izrādi un saviem aktieriem. Šajā vakarā tas bija par vairāk kā 100% jūtams un tika no sirds uz sirdi nodots. Šī noteikti ir labākā izrāde, ko šajā sezonā esmu redzējusi!

[goosebumpsonyourlips]

Tu pārstāji mīlēt svētdienas, kad Tev bija deviņpadsmit. Kā un kapēc joprojām ir spilgtās atmiņās, kuras nospiež krūšu kaulus. Tu sāki mīlēt Viņu, kad Tev jau bija pāri divdesmit. Tu atceries kā vienmēr sev meloji un slēpi – to apjukumu, kas kā spoks ceļo starp acīm, kuras Tu redzi. Šodien Tu lasi viņas mīļāko grāmatu un viņas guļ uz Tevis. Viņas mati maigi glāsta Tavus plecus, viņas siltā elpa grauž Tavu koncetrēšanos. Tu zini, ka tā ir Viņas mīļākā pozīcija, jo tā Viņa dzird Tavu balsi izdrebam cauri visam ķermenim. Viņa reiz Tev teica, ka Tas viss jūtas it kā, ja lītu lietus, bet visa pasaule atrastos zem ūdens. Viņas acis bija aizvērtas, taču katru reizi, kad Tu mainīji akcentu vai Tava balss intonācija izdvesa smieklīgu toni, Viņas smiekli pārvērtās Tavos smieklos. Un Tu pie sevis nodomāji, ka varbūt, varbūt tieši šādi laime kļūst par atkarību. Tu reiz domāji, ka svētdienas nekad nebūs saldas, Tu reiz domāji, ka mīlestība nevar būt īsta, bet šodien ir svētdiena un Viņa ir Tev blakus, siltumā un drošībā. Tu skaties uz viņu un smaidi, lai gan viņa Tev liek lasīt tālāk. Ārpusē, sniega sega ir tik smaga, cik Tava sirds ir gaiša.

[pales148123-blog]

Dižā Mīlestības Dāvana E.Fromma Mīlestības Teorija mūsdienās.

autors: Dr. psych., LU profesors Oļegs Ņikiforovs Darbā ar klientiem man bieži ir nācies dzirdēt: „Mani neviens nemīl...” vai „Es atdevu viņam visu...visu savu mīlestību...” kā arī „Maziņa viņa bija tik laba meitenīte, es viņu tā mīlēju...” Tam seko garš, žēlabu pilns stāsts par nepateicīgajiem tuviniekiem, likteņa smagumu, jaunības sapņu par vienīgo mīļoto cilvēku sabrukumu. Turklāt, gan vīrieši gan sievietes stāstot raud kā bērni. Kāpēc gan pasaulē ir tik maz mīlestības, kāpēc cilvēki nevar, negrib vai neprot mīlēt? Atbildes uz šiem jautājumiem dod E.Fromms. Cilvēki neprot sarunāties viens ar otru . Viņi ir iegrimuši egoistiskos centienos un domā tikai par labklājības iegūšanu, aizmirstot, ka šo labklājību ir jānopelna. Bieži sarunās ar savu skolēnu vecākiem manī rada izbrīnu viņu pedagoģisko iemaņu trūkums. Jau no agras bērnības izdabājuši katrai sava „acurauga” kaprīzei vecāki nesaprot, kāpēc viņš vai viņa negrib mācīties, kāpēc bērns ir spējīgs apvainot un pat iesist cilvēkam, kurš devis pašam dzīvību. Kāpēc ģimenē nav miera un mīlestības. Sarunās ar audzēkņiem mani satriec to nemācēšana draudzēties, vēlmes trūkums padarīt dzīvi skolā interesantāku un daudzveidīgāku. Šausmina to cietsirdīgās spēles, neprasme koncentrēt uzmanību un atmiņu. Jaunā paaudze praktiski nelasa, neiet uz muzejiem un izstādēm, nezin ne tikai pilsētas, bet arī savas ģimenes vēsturi un reizēm pat nezin, kā sauc vecmāmiņu vai vectētiņu, kuri nedzīvo ar viņiem vienā dzīvoklī. Tie viņiem ir tikai „oma” vai „opaps”. Protams, šajā plānā aina ir drūma. Nenoliedzami, ir arī ļoti labas ģimenes, kurās valda miers un saticība, kur ir milzīga mīlestība un divu, pat trīs paaudžu saskaņa. Es centīšos izanalizēt ģimenes laimes avotus un savā nākamajā esejā mēģināšu formulēt savus empīriskos secinājumus. Mīlestība...Tās ir brīnišķīgas jūtas. Bet Mīlestība- tā ir arī Dieva dāvana. E.Fromms uzskata, ka cilvēks šo dāvanu nesaņem gatavā veidā. Šo dāvanu cilvēks ne tikai saņem no Visuaugstākā,- viņam tā ir arī jālolo. Šo dāvanu jānopelna. Turklāt cilvēks, kurš nav pratis iegūt šo brīnišķo velti, nolemj tās trūkumam arī savus bērnus. Fromms uzskata, ka cilvēkam savā dzīvē jāizjūt sešus mīlestības veidus un tikai tad viņš var sevi skaitīt par pilnvērtīgu cilvēku. Turklāt visi šie veidi ir jāizzin pakāpeniski un rodoties stuporam kādā no etapiem, nākošo veidu cilvēks neapgūst. Mīlestību ir daudz jāmācās. Tas ir ērkšķains ceļš,- ciešanu un meklējumu pilns, noraidījuma asaras vientuļās naktīs, ieguvumu un zaudējumu ceļš, bet kā balva- laime un neierobežota mīlestība. Pirmais mīlestības veids- mātes mīlestība. Cilvēkam tā ir īpaši svarīga pirmajos dzīves gados. Viņš ienāk pasaulē kā neaizsargāta, maza būtne. Mātes klēpī ir bijis silti un valgi. Viņš ir jutis pilnīgu fizioloģisku komfortu un mierīgi gulējis, bez rūpēm un raizēm. Un piepeši...kaut kādi cilvēki izvelk viņu aukstā, spilgtā pasaulē. Mazulim tas ir spēcīgs šoks, viņš kliedz, protestē. Tam pāri tikt palīdz mamma. Viņa auklē savu mazulīti, baro to ar krūti, glāstot ar savām maigajām, siltajām, rokām un nevar vien nopriecāties par mazulīša glīti veidotajām lūpiņām. Aizmiegot māte raugās uz savu mazulīti, pamostoties uzreiz steidzas pie tā. Naktī mazākais troksnītis liek viņai pamosties un uzmanīgi ieklausīties bērniņa elpā. Vai vienmēr ir tā? Bija laiks, kad dzemdību namos bērniņu uzreiz pēc piedzimšanas paņēma prom no mātes, viņš gulēja pavisam citā palātā. Pie mātes to atnesa uz barošanas laiku. Līdz ar to tika izjaukta bioloģiskā saite starp māti un bērnu. Bet māte naktīs neguļ- viņa domā, kā tur mans bērniņš? Arī mazulis neguļ- viņš jūt mātes nemieru. Rezultātā abi raud- māte klusu spilvenā, bērns- skaļi un uzstājīgi-„atdodiet mani manai mammai!”. Bet nervu sistēma abiem taču vāja...Lūk arī pirmā neiroze, kuru mediķi sauc par „dzemdību traumu”. To var nosaukt par veselības aizsardzības sistēmas vainu. Tā ir viņa, kas sagādājusi šo pirmo psihisko traumu. Lai gan to var attaisnot ar rūpēm par mazuļa veselību- izsargāšanās no vīrusu infekcijām. Otrs variants- mazulis ir ar mammu, bet nav viņai vajadzīgs vairāku iemeslu pēc. Vai nu viņš ir nevēlams bērns tāpēc, ka mamma mācās un viņai jau tā ir daudz problēmu. Vai arī mamma šo bērnu ir, kā saka, „atnesusi svārku stērbelē”- viņš nav mīlestības auglis. Vai mamma vispār nezin, ko ar mazuli iesākt, kā apieties. Bet tādas mammas rodas tur, kur vecmammas un vectēvi bērnībā netika devuši pietiekami daudz mīlestības savai meitai. Netīši ir vainīga ģimene kopumā. Es nemaz nerunāju par tiem bērniem, kurus atstāj dzemdību namos. Neviena valsts, nekādi bērnu nami, silītes, internāti nevar aizstāt bērnam viņa mīļo māmiņu. Var apbērt bērnu ar pašām skaistākajām rotaļlietām, nolikt viņa priekšā televizoru, kurā rāda multfilmas un pasakas, barot bērnu ar pašām dārgākajām delikatesēm, tomēr nekas neaizstās mammu. Par nožēlu, šiem mazuļiem ir laupīta mīlestība jau pašā dzīves sākumā. Bet ja mammas radītais emocionālais komforts iekļūs bērna dvēseles dziļumos, ja mamma mīl bērnu no visas sirds- tad var garantēt, ka bērniņš ir laimīgs. Tomēr šīs laimes mazo graudiņu vēl vajag izaudzināt. Otrs mīlestības veids- tēva mīlestība. Mamma ir svarīga, taču tētis ne mazāk svarīgs. Īpaši tēva mīlestība ir svarīga 3-5 gadu vecumā. Kāpēc? Par to parunāsim vēlāk. Bet kur gan ir mūsu tēvi? Vieni, un ticiet- diemžēl to nav daudz, ir lepni par tēva lomu un ar visu dvēseli ir pie bērniņa. Viņi palīdz savai mīļajai rūpēties par mazulīti, vāra putriņu, maina autiņus, mazgā traukus un vispār uzņemas pusi, pat vairāk, mājas rūpes. Tā ir uzvedības norma. Un nav nekā skaistāka, kā tētis ar bērnu ratiņiem... Citi tēvi bērna piedzimšanu uztver kā lieku problēmu. Viņi ne tikai nepalīdz sievai, bet arī to apvaino, ja ne tieši, tad savā dvēselē par šīs problēmas radīšanu. Atzīmējuši bērna piedzimšanu kopā ar draugiem viņi guļ un nedzird, ka bērns prasa uzmanību, raud, jo viņam ir slapji autiņi, raud kad šķiļas zobiņi vai sāp vēderiņš. Šie tēvi kliedz...”Sieva! Nomierini bērnu!!!” un piemet vēl pāris „epitetu” veltītus, sievai, bērniem un vispār visiem ko vien var atcerēties. Šeit no tēva mīlestības nav ne miņas... Nākamais mīlestības veids ir: ģimenes mīlestība. Bērnam ir jāsaprot, ka viņš ir ne tikai mammas vai tēta mazulis, bet arī pilntiesīgs ģimenes loceklis. Un nav muļķīgāka jautājuma par „ko tu vairāk mīli- mammu vai tēti?”, kuru tik bieži bērnam uzdod dažādas tantes. Un nevajag apspriest, kam bērns ir vairāk līdzīgs, tā vedinot bērnu uz kaut kādu izvēli par labu vienam no vecākiem. Viņš ir. Un nav svarīgi, ka bērns tiecas vairāk pie viena no vecākiem- tas ir signāls otram, ka ne viss viņa mīlestībā ir kā nākas. Vecmammu, vectēvu, brāļu, māsu, pārējo tuvinieku mīlestība- tas viss kopā rada bērnā piederības sajūtu ģimenei, sajūtu, ka viņš ir interesants visiem un arī uzliek atbildību par ģimenes godu. Jūs teiksiet „Ko gan viņš saprot? Kāds tur gods...? Neuztraucieties- mazais visu saprot savā bērna dvēselē, kura vēl nemāk melot un izlikties. Viņš raugās uz pasauli tīrām, naivām acīm un arī pārdzīvo visas ģimenes nedienas un problēmas. Jau šajā vecumā bērns var piedalīties ģimenes budžeta plānošanā. Jo tad viņš veikalā neuzsāks histēriju, prasot sev dārgu mantiņu nepieciešamo produktu vietā. Jau šajā vecumā (4-6 gadi) bērnam ir jādod mammai vietu tramvajā vai autobusā, jāmāk uzslaucīt grīdu, patstāvīgi uzkopt savu istabu, palīdzēt mammai klāt galdu un arī novākt no tā. Un nav liela bēda, ja traukus pēc bērna mātei jāpārmazgā, vai arī grīdu tēvam jāpārslauka. Bērns apzinās, ka darot mājas darbus, viņš priecē mammu un tēti. Uzslava pēc padarītā bērnam ir ļoti svarīga. Bet kā mēs uzslavējam? „Kāds tu skaists!!! Kāds tev skaists sarafāns!!! Kāds tu mazs gudrinieks!!!”- tādas uzslavas rada bērnā ilūziju par vieglu dzīvi. „Kāpēc man kaut kas jādara- es jau tāpat esmu pats labākais!!!” Un galu galā sastopoties ar skarbo realitāti bērnam ir šoks- „bet izrādās, ka man ir arī jāstrādā, lai saņemtu uzslavu!!!”. Nākamais mīlestības veids- brāļa mīlestība. Tā ir ne tikai brāļa vai māsas mīlestība. Tā ir vienlīdzīgo mīlestība. Jau bērnudārzā bērns mācās un apgūst visas starppersonu saskarsmes formas. Viņš mācās draudzēties un mīlēt otru. Viņš mācās atrisināt starppersonu konfliktus, apgūst savu sociālo statusu un savu sociālo nišu. Ja viņš nokļūst draudzīgā kolektīvā, ar labu līderi, kuru novēro pieredzējis pedagogs- viss ir kārtībā. Bet ja ne? Nav priekš bērna nekā ļaunāka, kā tikt noraidītam, kā saka psihologi- kļūt par autsaideri. Vecākiem ir jāpievērš uzmanība, ar ko bērns draudzējas, kādas spēles spēlē un kāda ir viņa loma šajās spēlēs. Jo bērns dzīvi iepazīst caur spēli. Diemžēl gan bērnudārzos gan sākumskolā bērni bieži tiek atstāti savā vaļā- „lai paši tiek galā! Paēduši, apģērbti, apauti ir, bet spēlēs es nelīdīšu!” Slikti, ka nelienat!!! Bērns vēl līdz galam nesaprot, kas ir labi bet kas slikti. Viņam vajadzīgs padomdevējs un palīgs. Bet pedagogiem- slinkums, viņiem ir maza alga un nav ieinteresētības Jūsu bērna labklājībā. Un tā arī noveļam- ģimene uz skolu, skola uz ģimeni. Nevis no slimā uz veselo, bet no slimā uz slimo...Kad es lekcijās skolotājiem saku ka lielākā daļa no viņiem (ne visi!) neatstrādā pat to mazo algu kuru saņem šodien- zālē atskan protesta troksnis. Bet aizejot uz stundām ( atvērtajām, nevis paraugstundām), saproti, ka tev ir taisnība. Inertums, jaunu ideju un radošu lēmumu trūkums, snaudulība un milzīgs negatīvisma un autoritāra stila potenciāls- lūk, ko lielākoties nākas redzēt. Galvenais pedagoga uzdevums bērna apmācības jomā- ieinteresētība savā priekšmetā. Otrkārt, kļūt par bērna draugu, iemācīt viņam draudzēties un mīlēt tuvāko- galvenais pamatuzdevums audzināšanas jomā. Turklāt, otrais ir nesalīdzinoši svarīgāks uzdevums. Jo ne jau visi kļūs lobačevski, einšteini, mendeļejevi, čaikovski, vavilovi- bet visi kļūs CILVĒKI. Tāpēc, analizējot milzīgo mācību materiāla apjomu, iekļauto skolas standartā, es priecājos par to, ka esmu beidzis skolu pirms 20 gadiem un pirmkārt, varējis kļūt par psiholoģijas doktoru un, otrkārt, šķiet, nepavisam ne sliktu cilvēku. Pirmais- pateicoties maniem pedagogiem un skolasbiedriem, otrs- mammai. Erotiskā mīlestība- tas ir meklējumu laiks. Tas ir ne tikai „sekss”- tā visupirms ir laime mīlēt tuvāko, ar kuru tu gatavojies saistīt savu dzīvi un dot dzīvību savam bērnam. Mūsdienu jaunieši, kuriem laupīta normāla mātes, tēva vai ģimenes mīlestība, kuri saņēmuši samaitātu brāļa mīlestību, nemāk mīlēt erotiski. Eross- tā ir ne tikai sajūsmināšanās par ķermeni, bet arī par cilvēka dvēseli. Tā ir dzeja, tie ir sapņi, tā ir interešu, mērķu un plānu saskaņa. Diemžēl, pakratoties diskotēkā, kopā uzsmēķējot kāpņutelpā, izdzerot pudeli vīna ( bet reizēm arī ko stiprāku) pusaudzis sajūt kaut kādu mīlestību. ..Bet, piedodiet, tie ir hormoni nevis mīlestība. Cilvēks savu pirmo mīlestības pieredzi iegūst pusaudža gados. Bet pusaudži- tas ir grūts vecums. Un kurš viņiem pastāstīs, kas ir mīlestība? Pieaugušie naivi cer, ka bērni šīs zināšanas saņems lasot Dostojevska, Tolstoja, Puškina darbus...Ticiet, tā nav un Nataša Rostova vai Tatjana Larina viņiem ir tikpat tālas kā Mēness otra puse. „Izejot” (bet biežāk gan „izskrienot”) cauri šiem darbiem skolā, zēni nosaka „štrunts” bet meitenes novērsušās pasmejas. Bet līdz Annai Kareņinai viņi vispār „neaizies”. Nez kāpēc, piesātinot skolas programmu ar informātiku, ekonomikas un biznesa pamatiem, dažādām svešvalodām, pie varas esošie nedomā par ētiku, uzvedības normām, kultūru, etnisko vēsturi, reliģiozo un tikumisko audzināšanu, atvēlot šīm mācībām ceļabiedra lomu „humanitāra virziena” skolās. Un tā nu sanāk, ka mūsu bērni nezin ne tēvzemes vēsturi, ne dižus dzejniekus un rakstniekus, ne mūziķus, ne zinātniekus ar kuriem jālepojas ikvienam kulturālam cilvēkam. Bet reliģiozā audzināšana ar savu „demokrātiju” un strīdiem par „daudzkonfesionālu skolu” noved pie tā, ka jehovieši un krišnaīti, dažādas sektas izrauj bērnus no sociālās un tikumiskās vides, tāpēc, ka bērns, aizmirstot savu senču reliģiju beigu beigās aizmirsīs arī savus vecākus un pats sevi!!! Es apzināti runāju pastiprināti kritiskā tonī par mūsdienu skolu un mūsdienu bērniem. Tāpēc, ka klusēt vairs nedrīkst! Pretējā gadījumā mēs pazaudēsim šo paaudzi. Es katru dienu saskaros ar bērnu un vecāku sāpēm. Viņus piekauj (gan bērnus, gan vecākus, bet gadās arī: bērni- vecākus), viņus apmāna, šantažē. Skola audzināšanu realizē virspusēji- ar notāciju, lekciju palīdzību darot zināmu, kā jāuzvedas, bet šīs uzvedības iemaņas netiek ieaudzinātas. Zēni nezin, kā jāizturas pret meitenēm, meitenes savukārt nezin, ka ārējais skaistums- tas vēl nav skaistums. Vajag viņiem izskaidrot visu, sākot no elementāras uzvedības pie galda un beidzot ar dzimumaudzināšanas pamatiem. Bet kas to darīs? Direktors? Viņam jau tā ir darba pilnas rokas- remonti, soli, krāsas, mācību plāni, komisijas, akreditācija, eksāmeni un tā tālāk. Skolotāji? Viņiem jāpaspēj iedot zināšanas! Klases audzinātājs par 3 ls nedēļā? Smieklīgi. Turklāt ārpus klases audzināšanas viņam vēl ir stundas- slodze, pat pusotras. Vecāki iegrimuši rūpēs, kā pabarot un apģērbt ātri augošo bērnu. Smagi, ļoti smagi šobrīd audzināt un iemācīt mīlēt!!! Bet vajag. VAJAG mūsu nākotnes vārdā. Beidzot pēdējais un pats svarīgākais mīlestības veids- Dieva mīlestība!!! Dievs ir katrā no mums un tāpēc tad, kad mēs izjūtam dvēseles mieru, kad mūsu domas ir priecīgas un optimistiskas- tā arī ir Dieva mīlestība. Cik bieži man nācies dzirdēt „Dievs mani ir atstājis, man visu laiku neveicas!!! Viņš mani nemīl!” Man uzreiz gribas cilvēkam jautāt: „Bet ar ko tu esi pelnījis šo mīlestību? Tu lūdz no Dieva palīdzību, bet kam pats esi šai dzīvē palīdzējis, pasniedzis roku? Tu gaidi mīlestību no Dieva, bet vai pats mīli savus novecojošos vecākus, savus tuvākos, tos kuri blakus?” Kas dzīvo bez mīlestības dvēselē, nekad nesajutīs Dieva mīlestību. Bet Dievs mīl cilvēkus!!! Tas ir neapstrīdami!!! Kāds no maniem radiniekiem reiz teica- „bet ko man ir devis tavs Dievs?” uz ko es klusi atbildēju: „Dzīvību”. Mums pastāvīgi jāpateicas Dievam par to. ES DZĪVOJU!!! ES REDZU PASAULI, ES DZIRDU TO!!! ES MĪLU!!! ES TIEKU MĪLĒTS!!! PALDIES TEV, DIEVS!!! Dzīves beigās cilvēks, domājot par priekšā stāvošo tikšanos ar Dievu, sāk apmeklēt dievnamu. Ja cilvēks dzīvo mīlestībā un saskaņā ar saviem tuviniekiem- viņš ir laimīgs- bērni izauguši un atbild ar mīlestību, dzīvesbiedre vai dzīvesbiedrs ir pie viņa ar visu sirdi un dvēseli, radi un draugi ar prieku sanāk kopā svētkos, raisās sarunas. Kā tur nebūt laimīgam? Bet, ja cilvēks nemāk mīlēt, viņš ir nelaimīgs. Viņš skauž citu laimi un bieži kurn uz visiem- vecākiem, draugiem, bērniem un reizēm pat uz Dievu. Kad es, atnākot uz Dievnamu redzu cilvēkus, kuri lūdz Dievam piedošanu, žēlsirdību, skaita lūgšanas, jūtu sirdī aizkustinājumu. Bet daudzi, nemaz nesaprotot vārdu nozīmi, vienkārši pārkrustās, klusām sarunājas un atgādina man paviršus skolniekus skolā. Bet Dievs ir teicis: „Lūdziet un jums taps dots!” tomēr daudzi nemaz negrib lūgt!!! Ātri ieskrien dievnamā, aizdedzina svečturī sveci, šķībi pārkrustās un aizsteidzas. Vai tad tā ir lūgšana? Bet pēc tam vakarā stāsta aizkustinātajiem radiniekiem: „Es šodien biju baznīcā! Cik tur skaisti!” Bet allaž jautā „kur te aizlūgumam svecīti nolikt?” Norādu uz .”kanunniku” un saku: „krusta priekšā uz galdiņa!” bet ja teikšu “kanunniks”, nesapratīs!!! Bet vispār runa nav par to! Ienākusi Dieva Namā, un arī tas ir labi, svētīgi! Un ne man ļaudis sodīt. Pats grēcīgs. Bet mani jau neviens nemācīja. No kurienes tad manī tādas slāpes pēc dievišķīgās mīlestības, no kurienes? No kurienes? Vai tas nav brīnums? Vai tā nav neizmērojamā mīlestība pret nomaldījušos avi, kāds es biju vēl pirms 3 gadiem!!! Tikai slimība, sūtīta man kā pārbaudījums, varēja pamatos mainīt manu pasaules uztveri, manu dzīves filosofiju, manu dzīvesveidu un parādīt, ka nav nekā absolūta izņemot Dievu un tā bezgalīgo mīlestību pret mums!!! Tad būsim šīs mīlestības cienīgi!!! Ļaudis egoistiski prasa Dievam mīlestību un brīnumus!!! Bet atvērsim Svētos rakstus. Sātans teica Jēzum, uznesot to uz dievnama jumta: „...meties lejā, jo ir teikts rakstos: viņš dos pavēli saviem eņģeļiem tevis dēļ pasargāt tevi, un tie tevi nesīs uz rokām, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi.” Jēzus atbildēja: „ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu kārdināt...” Bet deviņi baušļi tieši un noteikti parāda, kā sasniedzama Dievišķā mīlestība. Vajag dzīvot saskaņā ar tiem, nenogurstoši atceroties dižo Dieva dāvanu- Dzīvību un Mīlestību.

[raksturaksti]

Acu pārbaude – kā tad nekļūdīgi atrast speciālistu?

Vairāki cilvēki pilnīgi nesaprot ar ko atšķiras savā starpā optometrists un tāds ārsts, kā oftalmologs, vai kas tad ir optiķis. Īstenībā, tas būtu tāpēc, ka ļoti ilgus gadus ikviens acu ārsts jau tika dēvēts tieši par okulistu. Pēc gadiem, dažādas medicīnas iestādes uzsāka izmantot jaunu terminoloģiju, bet klienti palika nesaprašanā, kas ir kas un pie kura speciālista tad ir īsta redzes pārbaude.

 Turpmāk centīsimies noskaidrot, ar ko gan nodarbojas šie speciālisti, starp kurām profesijām jau ir starpība un starp kurām tās īsti nav. Gan arī varēsiet uzzināt, kur piemeklēt ārstu, kā arī kam tieši pievērst uzmanību.

Kā palīdz cilvēkiem oftalmologs un arī citi acu ārsti?

Redzes pārbaude – kas tad šo pakalpojumu varēs izdarīt kvalitatīvi? Pirms tam mēs visi devāmies konkrēti pie ārsta okulista, taču tagad šī specialitāte jau ir sadalīta, uzradās profesijas - oftalmologs un optometrists. Ko tie dara, kā arī ar ko atšķiras savā starpā, nemaz nav saprotams(vairāk informācijas skatīt te - https://www.redzesparbaude.lv/oftalmologs-acu-arsts/). Oftalmologs acu ārsts, kas veic var teikt, ka visu, kas saistās ar acīm. Īpaša kvalifikācija jau ir oftalmologs-ķirurgs: tāds ārsts veic redzes koriģējošās operācijas. Šis ārsts varēs veikt acu pārbaudi, kā arī diagnostisko izmeklēšanu, nozīmēt ārstēšanas procesu, tostarp jau pēc operācijas, ārsts palīdz tikt galā ar sistemātiskām slimībām, kas rada acu slimības (piem., diabēts vai artrīts). Turpretim, optometrists sniedz pamata aprūpi acīm. Arīdzen viņa uzdevumos ietilpst acu pārbaude, kā arī kaišu atrašana, viņš neveic ārstēšanu, taču drīkst nozīmēt koriģējošās brilles un arī kontaktlēcas, veikt izmeklējumus, var sniegt neatliekamo palīdzību. Taču ja izmeklējuma laikā optometrists ierauga būtiskas slimības pazīmes, viņš novirzīs pacientu tieši pie acu ārsta - oftalmologa, lai noteiktu pareizu ārstēšanas gaitu. Taču vēl kāds ne mazāk nozīmīgs profesionālis ir optiķis, cilvēks, kurš atrod piemērotās lēcas brillēm, pētot un tad izprotot ārsta nozīmēto recepti. Optiķis ne vien izgatavo, bet arī pēc vajadzības var veikt briļļu remontu.

Kur un kā var atrast redzes ārstu?

Jau ir cilvēki, kuriem nu jau daudzus gadus atrasts personīgais acu ārsts, bet, piemēram, ko pasākt brīdī, kad ir nepieciešams oftalmologs vai optometrists, bet nebūs saprotams meklēšanas virziens? Visbiežāk, kad vajadzīga acu pārbaude, mēs jautājam draugiem. Situācijā, ja nespēj sniegt palīdzību paziņas, šajā gadījumā parasti acu ārsts tiks skatīts online vidē. Mūsu laikmetā par okulistiem arī iespējams sameklēt faktus gan par sertifikātu, kas tad ir pirmais, kas jānoskaidro, tā arī vai pastāv jebkādas sūdzības konkrēti par izvēlēto ārstu. Medicīnas iestādēm ir to vietnes, kur arī dažreiz ir minēta ārsta izglītība un sertifikāti. Un tieši pats galvenais ir medicīniskās personas sertifikāts, turklāt viņam tomēr ir jābūt, kā oftalmologam, tā arī optometristam. Ja Jums vajadzīga ikgadējā redzes pārbaude, droši ejiet pie optometrista, taču, kad ir jebkādas problēmas pazīmes vai, piemēram, vēlaties padziļinātu izmeklēšanu, tad nepieciešams jau oftalmologs.

[grifrift]

Ekspedīcija uz Eridānu

Beno sirds spelēja bungu solo. Tam bija nopietns iemesls. Viens no izcilakajiem Piena ceļa savienības zinātniekiem gaidīja viņu savā kabinetā. Viņas akadēmiskās karjeras augstākais novērtējums! Neticami – tūlīt viņa satiks vaigā pašu Skaliusu – nopelniem bagātāko sociologu, ekonomistu, filosofu..(sarakstu varēja turpināt). Sasodītais magnētiskais lifts rāpās augšā lēnāk par Venēras fosforgliemi. 179..181.. Ak, nē – vēl 200 stāvi.

“Interesanti, kāpēc viņš mani uzaicināja?”

vismaz simto reizi nodomāja satrauktā zinātniece. Šis jautājums tirdīja viņu veselu nedēļu, kopš viņa saņēma holografisku ziņojumu no Skaliusa asistenta. Lifta durvis mēmi atvērās un Beno ieskāva gaiša un askētiski pieticīga uzgaidamā telpa. Atskanēja sekretāra-androīda sausais sveiciens un aicinājums apsēsties. Dīvānā kāds jau sēdēja. Jauns vīrietis ap 70 gadiem, reti garš, melns un sprogains galvas apmatojums. Apģērbā dominēja tumšās krāsas. Acis bija ciet un Beno radās iespēja novērtēt ideālu trīsstūra formas degunu – asu kā lāzernazis.

“Ar šī deguna palīdzību bērnu internātos varētu pasniegt Pitagora teorēmu,”

nodomāja sieviete un apsēdās blakus. Dīvāna kompanjons atvēra vienu aci. Tā bija zaļganbrūna un neizskatījās pārāk laipna. No lielā deguna apakšas noburkšķēja kaut kas līdzīgs sveicienam. Acs aizvērās. Atkal sākās gaidīšana. Beno nepacietībā sita pirkstus pret dīvāna mīksto roku balstu un hipnotizēja antīkā hromogrāfa ciparnīcu virs smaidīgā androīda galvas. Laiks bija apstājies. Pēkšņi no blakussēdētāja jeb, precīzāk izsakoties, blakusgulētāja puses atskaneja krākšanai līdzīgas skaņas. Nē, tā patiešām BIJA krākšana!

“Ak, svētais kosmosa saprāts, tik antisociala uzvedība! Mūsdienās taču var atbrīvoties no šī netikuma viens un divi,”

krācēja dīvānbiedrene sašutumā nodomaja. Par laimi mocības bija galā, androīds aicinaja viņus iekšā šīs ēkas svētnīcā – vecākā akadēmiķa Temora Skaliusa darba apartamentos.

Temors Skalius bija ģeniāls cilvēks. Viņa prāts apvienoja sevī ne tikai plašāko redzesloku un enciklopēdiskās zināšanas, bet arī spēju rast atbildes uz jaunā laikmeta morāliem, filosofiskiem izaicinājumiem. Kuplais viņa skolnieku un sekotāju loks atrada viņā līdzības un pēctecību ar antīko grieķu filosofijas skolu pamatlicējiem. Skalius bija simbols, kas cauri gadu tūkstošiem savienoja divas apgaismības ēras. Šis 110 gadu vecais Piena ceļa savienības ideologs necentās maskēt sevī novecošanas pazīmes, uzskatot to par necienīgu. Vecais vīrs, tērpies baltā, brīvā dabīgās kokvilnas tērpā, vērās apmeklētājos ar savu gudro, pelēko acu hipnotizējošo skatienu. Sirmās uzacis kustējās kā dzīvi autonomi organismi. Platā, krunkām bagātā piere un spīdīgais galvaskauss bez apmatojuma – tāds bija Temora ekscentriskais tēls.

Stāvot pie loga, pacēlis dūri sveicienā, viņš momentā ķērās pie lietas:

“Beno Kostra un Terro Merosi. Priecājos Jūs satikt. Vai zināt, kāpēc esat šajā zinību templī?”

“Nē, skolotāj,”

Beno un Terro vienbalsīgi atbildēja.

“Ļoti labi,”

atteica Temors un pasmaidīja.

Jaunizveidotais trio ieņēma savu vietu PCS Augstākās padomes sēžu zālē. Beno un Terro plaši ieplestām acīm kāri tvēra visu notiekošo, cenšoties neko nepalaist garām. Milzīgais, mozaīkām klātais kupols iedvesa bijību. Visapkārt notika diskrēta rosība. Simtiem deputātu no dažādām planētām meklēja savus solus un pieklusinātā balsī sarunājās. Beno dažus no viņiem līdz šim bija redzējusi holovīzijā. Atrasties tik tuvu blakus šķita sirreāli. Tikmēr Skalius, pretstatā saviem biedriem, bija ierasti nosvērts un cēls, neskatoties uz to, ka tieši viņam šajā izrādē atvēlēta galvenā loma. Izskanot sveicieniem u.c. rituālām frāzēm, sēdes sekretārs paziņoja pirmo izskatīšanai paredzēto tematu: “Izpētes ekspedīcija uz Eridānu. Vārds planētas Zeme deputātam Temoram Skaliusam.” Telpu pārņēma aplausu vilnis.

Augstākās padomes deputāta Temora Skaliusa runa

“Godātie deputāti un padomes viesi! Katras civilizācijas vēsturē ir pagrieziena punkti, krustceles. Tie ir atslēgas mirkļi, kuros izšķiras attīstības vektors turpmākajiem gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem. Viena izvēle, viens lēmums var ietekmēt triljonus dzīvo būtņu likteņus vairākās paaudzēs. Man ir pārliecība, ka šobrīd mēs atrodamies ļoti nozīmīgas izvēles priekšā. Sākotnēji apstākļu spiesta izolācija no apkārtējās pasaules ar laiku kļuva par mūsu  apzinātu izveli. Daļēji tas izskaidrojams ar vēlmi aizmirst galaktiskā imperiālisma laikus, kad mūsu metropole paverdzināja citas planētu sistēmas. Daļēji tā ir dabiska tieksme norobežoties no haosa un vardarbības, kas valda   aiz PCS robežām. Klātesošie noteikti zina, ka pēc Galaktiskās impērijas sabrukuma un neotumšajiem laikiem, esam zaudējuši kontaktus ar daudzām perifērijas planētām. Tagad, kad esam atguvušies un veiksmīgi uzbūvējuši jaunu, uz vienlīdzības un sadraudzības principiem balstītu savienību, ir pienācis laiks atjaunot sakarus ar pazudušajiem brāļiem un māsām. Laiks uzņemt viņus draudzīgajā saimē. Kā PCS padomes loceklis es nenogurstu runāt par šo tematu. “Kartāga ir jāiznīcina!” Kaut arī PCS nav ideāla, esam pārvarējuši cilvēku ekspluatāciju, nevienlīdzību. Esam atraduši balansu starp sabiedrību un personību. Radām iespēju apmierināt katra sabiedrības locekļa vajadzības un dot viņam brīvo laiku vispusīgai talantu attīstībai. Saglabājām un attīstījām Imperijas zinātniskos sasniegumus. Vai nav absurdi slēpt šos dārgumus kā nekrietnu pirātu laupījumu? Galu galā, mēs izmantojam Impērijas mantojumu, kas tika iekrāts arī pateicoties to planētu ekspluatācijai, no kurām mēs šobrīd nepatikā norobežojamies. Mūsu pilsoņi domā, ka neotumšie laiki ir beigušies. Taču šis apgalvojums ir patiess tikai attiecībā uz PCS, kas ietver sevī pavisam niecīgu daļu mūsdienu Ekumenes. Vērtējot objektīva pētnieka acīm - joprojām ir neotumšie laiki, kuros kā Aleksandrijas bāka rāda ceļu PCS – progresīvo spēku anklāvs. Savienība, kas ietver sevī Platona, Aristoteļa, senās Spartas ideālu labākās īpašības. Es uzskatu, ka izolacionisms ir strupceļš. Mums ir jādalās ar saviem sasniegumiem politikā, ētikā, kultūrā.  Es paredzu piesardzīgo skeptiķu argumentus. Jā, mums apkārt ir pirāti, barbari, pat slepkavas. Viņi atpaliek gan kultūras, gan tehnoloģiskajā ziņā no mūsu sasniegumiem. Es nesaku, ka risku nav. Tie ir skurpulozi jāizvērtē. Tomēr, arī apkārtējā haosā ir jābūt miera un kārtības oāzēm, kuras varētu būt gatavas vienot ar mums savu likteni. Es jautāšu, kāda ir alternatīva? Mēs varam norobežoties, iekapsuleties. Taktiski tas šķiet drošs gājiens. Es jūs aicinu uzlūkot šo tēmu plašākā, stratēģiskā mērogā. Ja mēs nedalīsimies savās vērtībās, neatstāsim savu ietekmi uz apkārtējiem, agri vai velu parādīsies cits spēks. Tumšs spēks, kas vienosies laupījuma kārē, paverdzinot citus. Jauna impērija, kurai mums gribot vai negribot nāksies stāties pretī. Ar laiku mēs paši būsim kļuvuši mazāk aizsargāti, atradinājušies no cīņas, iespējams, pat ieslīgsim savstarpējos ķīviņos un domstarpībās. Noriets sekos neizbēgami. Mēs neesam pasargāti no šāda scenārija. Pēcteči, iespējams, neizjutīs vairs tādu riebumu pret imperiālismu, kādu jūtam mēs. Šīs rētas aizaugs, var iestāties jauns verdzības laikmets. Neatkārtosim Bizantijas likteni, mācīsimies no citu kļūdām. Ilgtermiņā skatoties mums būs jāsatiek savi kaimiņi. Vai nebūtu prātīgāk, tālredzīgāk to darīt tagad, kad viņi vēl ir vāji, sadrumstaloti un mēs varam iegūt viņus savā pusē, tādā veidā bagātinot arī sevi? Jā, es ticu, ka arī mēs varam mācīties, izdarīt atklājumus, kļūdīties. Aicinu Jūs, nekļūsim par Ēģiptes priesteru kastu, kas varaskārā egoisma pārņemta slēpa zinību gaismu un izmantoja apkārtējo tumsonīgo masu savas virskundzības stiprināšanai. Būsim kā Prometejs – dāvāsim cilvēkiem uguni!”

Beno, Terro un Skalius ieturēja pusdienas vienā no zāles ēdnīcām. Neskatoties uz Temora spilgto runu, deputātu vidū vienotības nebija. Visu izšķirs balsojums. Temors gan izturējās tā, it kā viss jau būtu izlemts par labu un aizrautīgi stāstija par pirmās paredzētās misijas projektu. “Kā jau teicu, lidosim uz Eridāna zvaigznāju. Zvaigzne “82G. Eridani”, 19,71 gaismas gadu attālumā no Zemes. Ir saglabājušās liecības, ka uz turieni devās bēgļu-kolonistu kuģis 3. Impērijas pilsoņu kara sākumā. Mums izdevās uztvert dažus radiosignālus no šīs planētas. Saprotams, ka hipersakaru raidītāja viņiem nav, tādēļ pat veiksmīgas komunikācijas gadījumā mēs saņemtu atbildi tikai pēc 39,5 gadiem. Tādēļ atliek vien lidot uz aklo. Oficiāls ekspedīcijas mērķis ir diplomātiski-pētniecisks. Tu, Beno, varēsi apliecināt sevi lingvistikas un psihologijas lauciņā, bet Terro rādīs klasi astrofizikā un bioloģijā. Grūti prognozēt, ar ko mēs tur sastapsimies, bet vienu varu apsolīt – būs interesanti. Startu plānoju pēc 90 dienām. Mums ir daudz darba, netērēsim lieki ne minūti!”

Beno pagodināti nosarka un pamāja. Terro ar Plutona molusku pilnu muti kaut ko piekrītoši noburksķēja.

Beno dienasgrāmata

20. vandemjers

Beidzot esam sasnieguši 82G. Eridani – maza un blāva zvaigzne pat salīdzinājumā ar  Sauli. Riņķojam orbītā ap vienīgo apdzīvoto no 9 planētām. Pagaidām savā starpā to saucam zvaigznāja vārdā – par Eridānu. Tuksnešaina planēta, 3 reizes lielāka par Zemi. Vairākas dienas uztveru un analizēju tuvo rādioviļņu pārraides. Esmu secinājusi, ka valoda ir ļoti stipri izkropļots Impērijas centauriešu dialekts. Atsevišķas frāzes jau spēju saprast, bet priekšā vēl daudz darba. Ceru, ka ies raitāk, kad nolaidīsimies. Līd tam man ir jāsagatavo īsa un saprotama iepazīšanās runa, kas uzsvērtu mūsu miermīlīgos nolūkus un postulētu vizītes mērķi. Biedrs Merosi pēta atmosfēras analīzes un ik pa laikam palīdz arī man. Viņš nav tāds antisociāls elements kā man sākumā šķita. Iegrimis domās par Fobosa sūnām vai Epsilona indīgajiem vienšūņiem, viņš vienkārši nepiešķir nozīmi etiķetei. Lai gan sirdī ir ļoti atsaucīgs cilvēks un lielisks sarunubiedrs, ja izrāda kaut niecīgu interesi par viņa aizraušanos. Skaliusu pirmo reizi redzu tik drūmu. Viņš ir norūpējies par mūsu drošību. Ir aizdomas, ka esam nonākuši neattīstītā sabiedrībā, kur valda barbariski tikumi. Dažas atšifrētas radiopārraides šo versiju apstiprina.

27. vandemjers

Nolaižamies! Mūs sagaida lielākās Eridāna valsts valdības diplomāti. Skan neparasta un kareivīga mūzika. Smaidam un cenšamies izskatīties draudzīgi, esam tērpušies vieglajos skafandros. Manis izstrādāta automātiskā tulkošanas programma atskaņo mums austiņās garu, garlaicīga patosa pilnu delegāta sveiciena runu. Eridānieši ir augumā īsi un drukni. Droši vien pateicoties augstai gravitācijai. Sejas ir bālas dēļ mazās zvaigznes UV staru intensitātes vai, iespējams, dēļ sliktās gaisa kvalitātes – te joprojām izmanto neekoloģisko un sarežģīto iekšdedzes dzinēju, kā arī termoelektrostacijas. Beidzot runas plūdi sāk apsīkt. Mēs tiekam ielūgti uz pirmo apskates un kultūras apmaiņas objektu – Hekationas (gan valsts, gan galvaspilsētas nosaukums) parlamentu. Iesēžamies skaļā un smakojošā transportlīdzeklī. Pa priekšu brauc vietējie kārtības sargi un agresīvi izdzenā pilsoņus, lai atbrīvotu mums ceļu. No pirmiem iespaidiem jau skaidrs, ka līdz PCS līmenim šai zemei ir tāls ceļš ejams. Tehnoloģijas var apgūt salīdzinoši ātri, ko nevar teikt par vērtībām un mentalitāti. Es uzskatu, ka šeit mēs nedrīkstam rīkoties pārsteidzīgi, lai neizraisītu kultūršoku. Jāiet maziem solīšiem uz priekšu. Tikmēr mēs iesoļojam baltā parlamenta ēkā. Gids vispirms aizved mūs uz parlamenta muzeju un sāk lasīt lekciju: ”Hekationas valsts pārvaldes iekārta – visprogresīvākā un taisnīgākā. Mēs to saucam par emokrātiju jeb emociju varu. Tās pamatā ir atziņa, ka pār cilvēku valda emocijas un ir bezjēdzīgi tām pretoties. Mēs kultivējam pareizās emocijas, kuras dod mums spēku augt, vairoties un paplašināt mūsu teritoriju. Jau no mazotnes mūsu bērni zina, ka ir vislabākās tautas parstāvji. Tas dod Hekationai tiesības uz ekspansiju. Mēs dāvājam emokrātiju citām neattīstītām tautām, tā ir mūsu svēta misija un pienākums…”

“Savādi gan, vien dažus gadsimtus iepriekš, kad bēgāt no kara – jūs visi bij��t vienoti. Pietika ar pāris gadsimtiem un jūs jau esat gatavi pārgrauzt viens otram rīkli, turklāt vēl atrodat tam moralu attaisnojumu.”

Terro sev ierastajā manierē pārtrauca gida monologu. Tiesa gan, izpelnoties Skaliusa nosodošo skatienu – izraisīt starpplanētu diplomātisko konfliktu nekādi neietilpa viņa plānos. Pats augstākās padomes deputāts  apzinājās, ka vērtīgāk ir uzdot pareizos jautājumus, nevis izteikt sasteigtus un subjektīvus spriedumus. Viņa jautājums pārtrauca neveiklo brīdi:

“Kas notiek, ja kaimiņvalsts nevēlas vai nav gatava pieņemt jūsu emokrātiju, bet vēlas turpināt dzīvot saskaņā ar savu filosofiju un tradīcijām?”

“O, labi, ka jūs pajautājāt. Ja kaimiņu tautas valdība ir regresīva un nevēlas ieviest emokrātiju, mēs vēršamies pa tiešo pie tautas. Mēs izglītojam, atveram acis, parādam, kādā kroplībā viņi dzīvo un kurš pie tā vainīgs. Jaudīgie raidītāji mums ļauj dominēt svešā informācijas telpā. Otrajā fāzē mēs sūtam savus emisārus, atrodam vietējo līderi, kurš gatavs pulcēt ap sevi ļaudis un gāzt novecojušo iekārtu. Šos emokrātijas aizstāvjus mēs apgādājam ar ieročiem, ja nepieciešams. Diemžēl, ceļš uz emokrātiju nav gluds, bez upuriem neiztiek, jāsaka godīgi. Tomēr, tas viss ir gaišās nākotnes labad.”

“Hmm…” Temors palika domīgs, “kā īsti izpaužas jūsu emokrātija? Ar ko tā ir pārāka par citu valstu iekārtām?”

“Vienu mirklīti, tūlīt jūs redzēsiet savām acīm. Pēc brīža sāksies parlamenta sēde. Esat laipni aicināti to apmeklēt. Būsiet goda viesi.”

Mums piešķīra vietas ložā. Telpai bija amfiteātrim raksturīga arhitektūra. Centrā apaļa skatuve, visapkārt sēdvietas. Pēdējās rindās sēdēja un klusu sačukstējās korpulenti, pēc skata turīgi vīri. Ik pa laikam bija dzirdami viņu dobjie smiekli. Tad mūsu uzmanība pievērsās skatuvei. To piepildīja dažādu spilgtu krāsu kostīmos tērptas figūras. Šie cilvēki veica neparastas saraustītas kustības un šķietami haotiski pārvietojās. Līdz beidzot sastājās vairākās grupās. Viskrāšņāk tērptais skaļi nolasījā īsu ievadrunu, kurā akcentēja šīs dienas sapulces tematu. Hekationas centrālajā parkā neilgu laiku atpakaļ esot uzstādīti jauni soliņi. Šodien jāpieņem svarīgs lēmums – kādā krāsā tos vislabāk nokrasot?

Sākotnēji izveidojās četras frakcijas – zaļā, zilā, dzeltenā un sarkanā. Atsevišķās balsis bija dzirdamas arī par pelēko un violeto krāsu. Spilgti oratori sacentās un aizstāvēja savu viedokli. Pēc minūtēm piecpadsmit sarkanā un dzeltenā frakcijas izjuka. Oponenti argumentēja, ka tās ir naidīgās kaimiņvalsts karoga krāsas, kurām nav vietas emokrātijas citadelē. Atsevišķi deputāti, kuri sākumā iestājās par citām krāsām, pieslējās zaļajai vai zilajai partijai. Debates iekarsa un pārgāja strīdā. Kāds indivīds no “zaļajiem” pat iemanījās apliet viedokļa pretiniekus ar zaļo krāsu, kuras trauku bija iepriekš sagatavojis. Tas bija kā signāls kautiņam. Lietā tika laistas dūres un viss, kas pa rokai – glāzes, krēsli, galdi.. Baisa vakhanālija. Mēs apjukuši lūkojāmies uz gidu, kurš sēdēja blakus, labpatīkā smaidīja un sita plaukstas.

“Vai es jums mineju, ka mūsu emokrātiskās procedūras ir pilnīgi caurspīdīgas? Visas parlamenta debates tiek pārraidītas tautai tiešajā televīzijas ēterā. Mūsu pilsoņi ir politiski ļoti aktīvi. Šīm pārraidēm ir nemainīgi augsti reitingi.”

“Ļoti interesanti,” noteica Terro, “sakiet, kā jūsu valstī iespējams kļūt par deputātu un uz cik ilgu laiku tiek piešķirtas pilnvaras?”

“O, es redzu, ka jūs patiešām esat ieinteresēts. Cik patīkami! Redziet, Hekationā tiesības kļūt par deputātu ir ikvienam pilsonim. Protams, ir jāatrod sponsori velēšanu kampaņai. Mūsu veiksmīgākie, bagātākie sabiedrības locekļi labprāt finansē jaunus, talantīgus cilvēkus, bieži vien aktierus, kas ir gatavi realizēt sevi pārvaldē. Tie, kas uzvar tautas balsojumā, iegūst mandātu uz pieciem gadiem.”

“Tātad, lai cerētu uz uzvaru vēlēšanās, ir nepieciešama liela naudas summa… Un  šie dāsnie sponsori – viņi taču ir darījumu cilvēki, kuri prot skaitīt naudu. Diezin vai viņi iegulda to kandidātu finansēšanā, necerot gūt kādu labumu sev? Kā īsti ir?”

“Prieks runāt ar tādu speciālistu kā jūs, Terro Merosi kungs. Bez šaubām, jaunie emokrāti apņemas pārstāvēt savu sponsoru intereses valdībā. Tas gan ir tāds – nerakstīts likums. Vienkārši tradīcija.”

“Jaukas tradīcijas jums,” sarunai pieslēdzās Temors, “ceru, ka tās izdodas savienot arī ar tautas vairakuma interesēm. Starp citu, gadījumā, ja pilsoņi redz, ka ievēlētais tautas pārstāvis nepilda savu programmu, vai viņiem ir iespeja atsaukt deputātu pirms 5 gadu termiņa beigām?”

“Protams, ne. Tas noteikti mazinātu valdības stabilitāti un neatbilstu emokrātiskajām tradīcijām.”

“Sētnieku vai rūpnīcas strādnieku par sliktu darbu jūs atlaistu uzreiz vai arī gaidītu piecus gadus?”

“Uzreiz.”

“Paldies, man jautājumu vairs nav, tikai īsa piebilde. Tiesības bez reālām iespējām, tās realizēt – tas ir lāsts, nevis dāvana, padomājiet par to!”

“Man gan ir vēl viens jautājums,” nerimās Tero, “Kas ir tie zolīdie kungi, kuri apsriežas pēdējās rindās, tajos ērtajos dīvānos?”

“O, tie ir Hekationas turīgākie, cienījamākie vīri – dabas resursu īpašnieki, ieroču ražotāji, mediju magnāti. Starp citu, dāsnākie politiķu sponsori. Arī viņiem ir svarīgas lietas, ko apspriest neformālā gaisotnē. Es jūs noteikti iepazīstināšu!”

Tikmēr notikumi uz skatuves liecināja, ka debates tuvojas beigām. Nevienai pusei gan tā arī neizdevās iegūt izšķirošu pārsvaru. Prožektoru gaismā iznāca spīkeris un skaļrunī paziņoja, ka sessija ir galā. Ņemot vērā, ka lēmums par soliņiem netika pieņemts – debates tiks rīkotas atkārtoti, pēc 10 dienām.

Mēs ar Terro saskatījāmies un neizpratnē pavērāmies uz ekspedīcijas vadītāju – viņa seja bija bezkaislīga, tomēr pieres grumbu reljefs kļuva izteiksmīgāks. Bija laiks doties uz mūsu lidaparātu, lai pārrunātu iespaidus.

28. vandemjers

Mūsu gids un pavadonis vārdā Janus turēja savu solījumu un saveda mūs kopā ar vienu no Hekationas t.s. cienījamākajiem vīriem – lielākā dienas laikraksta īpašnieku Nuntiusu. Nuntius bija apaļīgs, maza auguma (pat pēc vietējiem standartiem) vīriņš ar kuplu sejas apmatojumu. Mehāniskais smaids atņirdza asus, nedabīgi baltus zobus. Tas dissonēja ar viņa auksto, viltīgo skatienu, kas vērtējoši urbās mums cauri gluži kā medicīniskais holoskeneris.

“Nāciet, mani jaunie draugi, es jums parādīšu, kā top saturs, kas ir prātos un uz mēles visai Hekationai! Es aizvedīšu jūs ekskursijā pa emokrātiskākās, neatkarīgākās un profesionālākās avīzes redakcijas telpām,” viņš pašpārliecināti nodeklamēja.

“Ceru, ka jūs kā mazu pateicību neatteiksiet man kādu ekskluzīvu materiālu par savu planētu?” Nuntius pārgāja uz klusu, sazvērniecisku toni un atkal ieslēdza savu nepatīkamo, skenējošo skatienu. Tikai Skaliusa apstiprinošā atbilde mūs atbrīvoja no tā. Nuntius apmierināti nosmīnēja un aicināja mūs doties tālāk. Mēs nonācām plašā, gaišā telpā, kur cilvēku balsis, rakstāmo datoru taustiņu klabināšana un citas neatpazīstamas skaņas saplūda lapseņu pūžņa dūkoņā.

“Iepazīstieties, viens no maniem labākajiem žurnālistiem – Kastons!” Nuntius mūs pieveda pie kāda galda, kur ļoti izstīdzējis garš vīrietis (īpaši jau uz Nuntiusa fona) cītīgi klabināja savā rakstāmmašīnā. Kastons acīmredzami nervozēja un nepārtraukti piekārtoja savus garos, taukainos matus. Neveiklā klusuma minūte ieilga. To pārtrauca neviens cits kā Terro: “Saki mums Kaston, pie kāda materiāla tu šobrīd strādā?”

“Eee… es argumentēti pamatoju, kādēļ visi Hekationas parku solīņi ir jānokrāso zaļā krāsā. Redziet, vakardien es ļoti nopūlējos ar rakstu, kurā pasludināju, ka Hekationas soliem jābūt tikai un vienīgi ziliem un nēkāda cita krāsa vienkārši neder. Tādēļ, lai saglabātu laikraksta emokratisko objektivitāti, man ir jānopublicē pretējs viedoklis.”

“Jūs dzirdat?” sarunā iejaucās Nuntius, “es jau jums teicu – šeit viss ir objektīvi.”

“Tas ir visnotaļ apsveicami, tomēr, sakiet – vai tiešām jūsu sabiedrība ir atrisinājusi visas fundamentālās problēmas? Vai šis soliņu jautājums nav mazliet pārspīlēts?”

“Pilnībā jums piekrītu,” acis nepamirkšķinot atbildēja Nuntius. “Kā reiz tā būs nākamā raksta tēma, pie kuras strādās Kastons. Mums jau ir gatavs virsraksts: “Pārspīlētā soliņu problēma – vai tiešām pārspīlēta?” Mums jāaptver pēc iespējas plašāks lasītāju loks, tāpēc cenšamies publicēt pēc iespējas vairāk dažādu viedokļu. Pirmkārt, tas ir emokrātiski. Otrkārt, tā mēs vairāk nopelnam. Es redzu, ka mēs esam uz viena viļņa, vai ne, godātais Skalius?”

Temora acis bija neitrālas, bet atbilde skanēja vēsi:

“Vai jūsu planēta jau ir pārvarējusi nabadzības, nevienlīdzības, cilveku ekspluatācijas problēmas? Vai par tām jūs arī rakstat savā izdevumā?”

“Ak, jūs par to…” gari novilka izdevuma īpašnieks, “mēs diemžēl vēl saskaramies ar šīm parādībām, bet pie tā visa ir vainīgi Hekationas ārējie ienaidnieki un viņu aģenti. Viņus mēs regulāri atmaskojam. Mūsu agresīvā, morāli neattīstītā, neemokrātiskā kaimiņvalsts Minotora regulāri taisa mēslus. Kādreiz mūsu starpā bija karš, bet tagad viņi mēģina destabilizēt mūsu sabiedrību ar citām metodēm. Par laimi Hekationas valdība, apzinoties šos draudus, man nesen dāsni piešķīra apaļu summu - 20 miljonus fafņiku, lai mēs spētu pretoties šai agresīvajai propagandai. Bet mēs esam pārāk aizrāvušies – man vēl jums jānodemonstrē sensāciju nodaļa – tur top mūsu lasītākie raksti – par slavenību gaitām, baumām un sazvērestībām. Starp citu, arī jūs tagad esat slavenības un noteikti nokļūsiet šajās atzītajās slejās,” pabeidza Nuntiuss un vulgārā grimasē atņirdza zobus.

29. vandemjers

Uz kuģa, pārrunājot iespaidus, mēs nonācām pie secinājuma, ka vajadzētu iepazīties tuvāk ar Hekationas ekonomiku un konkrēti ražošanu. Janus mums laipni sarunāja tikšanos ar Hekationas lielākās transporta rūpnīcas īpašnieku. Kāda sagadīšanās – arī šo kungu mēs redzējām parlamenta telpas beidzamajā rindā. Viņa vārds bija Mobilius.

30. vandemjers

Tuvojoties Mobiliusa autotransporta rūpnīcai, Terro seja kļuva aizvien drūmāka. Trokšņainais, dūmojošais transportlīdzeklis nesās garām atkritumu kaudzēm. Mēs redzējām kā pilsētas upē ieplūst rūpnieciskie atkritumi. Pilsētas industriālais kvartāls bija klāts ciešā dūmakas aizsegā, ko vietējie dēvēja par smogu. Januss nelikās manām mūsu skābo noskaņojumu, viņš klāstīja par augstajiem ekonomikas attīstības rādītājiem un komentēja visu, kas bija redzams pa logu.

“Šeit, pa labi, jūs varat redzēt Mobiliusa rūpnīcas izejvielu ieguves vietas.”

Mūsu skatam pavērās karjers, kur rakšanas mašīnas metodiski cirta savus ekskavatorkausus nevainīgajā augsnē. Apkārt kā skudras rosījās mazi, tumsnēji cilvēki, klāti ar biezu putekļu kārtu. Viņu skatieni vērsti uz mums pauda noguruma pilnu apātiju.

“Saki, Janus,” beidzot ierunājās Terro, “Kas šie ir par ļaudīm? Viņu sejas un ķermeņu aprises neatgādina Hekationiešus.”

“Jā, godātais, tie ir nepilsoņi – viesstrādnieki no Zeonas. Tā ir nabadzīga zeme. Bija karš.. Mēs centāmies viņiem nest emokrātiju, tomēr viņi savā tumsonībā nespēja to vērst sev par labu. Zeoniešiem trūkst resursu un viņu rūpniecība nespēj sacensties ar mūsējo. Viņu dzimtenē valda trūkums un bezdarbs. Tādēļ šie ļautiņi gatavi strādāt uz jebkādiem nosacījumiem – ka tik ir paēduši.

“Cik ērti Mobiliusam,” nomurmināja Terro.

“Tā gan!” sajūsmināts atteica Janus (viņš kārtējo reizi nenolasīja raksturīgo sarkasma noti Terro balsī).

“Turklāt, gada sākumā parlaments pieņēma likumu, kas atvieglo imigrantu nodarbināšanu. Tagad uz viņiem neattiecas maksimālā darba laika ierobežojumi. Daudzi ir gatavi strādāt 15 stundas dienā, gandrīz bez brīvdienām! Tā ir laba mācība mūsu valsts pilsoņiem. Starp mums runājot, tie bija palikuši pagalam slinki. Regulāri mēģināja pieprasīt sev dažādas piemaksas un atvieglojumus. Iedomājieties, dažus no strādnieku līderiem pat apsūdzēja un notiesāja par valsts nodevību un spiegošanu Minotoras labā! Pēc jaunā likuma pieņemšanas palikuši rāmāki. Ik pa laikam gan nolaiž tvaiku, izgāžot savas dusmas uz iebraucējiem. Nevienam nepatīk, kad viņu gatavs aizstāt lētāks un strādīgāks darbinieks. Tie gan ir nieki, galvenais lai neaiztiek cienījamus cilvekus.”

“Tas, kā šie zeonieši strādā neizskatās droši. Viņiem nav nekādu darba aizsardzības līdzekļu, pat ķiveres!”

“Nav vērts par to satraukties. Viņi ir primitīva tauta, nemaz neprot apieties ar dārgu ekipējumu. Kādēļ uz viņiem tērēties, ja uz robežas caurām dienām stāv tūkstošiem garas zeoniešu rindas, kas ir gatavi ieņemt atbrīvojušos vietu par dienišķo zupas bļodu?” Janus laikam saprata, ka beidzamie vārdi uz mums neatstāja pārāk labu iespaidu, tādēļ steidza pārslēgties uz citu tēmu. “Esam gandrīz jau klāt – vai redzat tos dūmojošos skursteņus un angārus? Tā ir Mobiusa rūpnīca. Slavena ar to, ka konveijers tajā strādā cauru diennakti un neapstājas ne uz mirkli.”

Mobilius mūs gaidīja rūpnīcas augšējā stāvā stiklotā kabinetā, no kura bija ērti uzraudzīt strādnieku darbu lejā. Pašlepnums un pārliecība šķiet pildīja katru rūpnīcas īpašnieka ādas kroku, ieskaitot trīs dubultzodus. Viņš te jutās kā seno, aizvēsturisko Zemes karaļvalstu valdnieks. Kad man no viņa patmīlības jau sāka sāpēt galva, iniciatīvu pārņēma Temors.

“Sakiet, Mobilius, jūs visu laiku uzsverat, ka tā ir jūsu rūpnīca, tā pat ir nosaukta jums par godu, bet vai tā nepieder arī citiem?”

“Nujā, man ir divi līdzīpašnieki, tomēr kontrolpakete – 70% pieder man,” mazliet pikti atcirta Mobilius.

“Un kā ar strādniekiem?” turpināja iztaujāt Skalius, “vai viņiem nekas nepieder?”

“Ha, ha, ha. Mobiliusa skaļie smiekli uz brīdi apklusināja konveijera dūkoņu. Strādnieki.. Ha-ha.. Jums tur tajā Galaktiskajā savienībā ir laba humora izjūta. Viņiem jāpriecājas, ka es tiem dodu darbu un maksāju algu. Bez manis viņi ubagotu uz ielas. Nekādas rūpnīcas daļas viņiem neredzēt. Tā tik vēl trūka!”

“Sakiet, cik maksā jūsu transporta vidējās klases modelis?”

“Ap 10000 fafņiku,” mazliet saņēmis sevi rokās strupi un atturīgi atteica Mobilius.

“Cik no šīs summas ir tīrā peļņa?”

“Ziniet, šī informācija ir komercnoslepums… Bet labi, jums, kā īpašiem viesiem, es varu to atklāt. Vienīgi uz stingras konfidencialitātes pamata. Tīrā peļņā ir 2000 fafņiku no vienas mašīnas.”

“Un cik no viena transportlīdzekļa aiziet darbaspēka izmaksās?”

“Ap 1500 fafņiku. Bet kāpēc tāds jautajums?”

“Redziet, sanāk, ka jūs šajā rūpnīcā, neveicot smagu darbu, saņemat vairāk kā vairāki simti tās darbinieku kopā. Nav brīnums, ka esat kļuvis par vienu no turīgākajiem cilvēkiem Hekationā.”

Mobiliusa treknā seja izplūda atbaidošā smīnā: “Tieši tā, jūs sapratāt pareizi, Tomēr tas ir taisnīgi – es viņus nodrošinu ar ražošanas iekārtām, kuras pieder man. Bez tām nev iespējams saražot nevienu pašu auto.”

“Es nejautāšu, kādā ceļā jūs tikāt pie savas rūpnīcas. Pieņemsim, ka sakrājāt no savas sūri nopelnītās algas iepriekšējā darba vietā. Parunāsim par ko citu - šo gadu desmitu laikā, kopš darbojas jūsu rūpnīca, darbinieki jau vairākas reizes ar savu darbu ir atpelnījuši tās iekārtas un visas pārējās investīcijas. Jūs labi to zināt, tomēr nesteidzat dalīties. Bet lai nu peliek, neesam šeit, lai kritizētu. Pastāstiet labāk, kā tas nākas, ka jūs katru gadu palielināt ražošanas apjomus? Pēc maniem aprēķiniem 10 gadu laikā jau katram Hekationas valsts iedzīvotājam, ieskaitot zīdaiņus, būtu pa diviem transportiem. Turklāt, ir taču arī citas mašīnu rūpnīcas.

“Te nu gan nav nekāda noslēpuma,” apmierināti paskaidroja Mobilius: “Hekationas oficiālā autobūves kvalitātes kontrole nosaka, ka katrs transports jābūvē tā, lai pēc 5 gadiem tam būtu augsta nolietojuma pakāpe un aktivizētos ieplānotie dzinēja vai konstrukcijas defekti. Attiecīgi, tas nonāk metāllūžņos, bet pilsonis iegādājas sev jaunu, modernu auto, ar kuru braukt vēl 5 gadus. Ģeniāli, vai ne?”

“Ir ļoti liels mīnuss ��ādai shēmai. Jūsu plānēta drīz aizrīsies ar šiem lūžņiem. Tās ekosistēma jau ir uz sabrukuma robežas. Jums jau šobrīd ir problēmas ar tīru dzeramo ūdeni. Atcerieties, ka lielāko planētas daļu klāj tuksnesis. Lūdzu, nepieļaujiet, ka tas aprij visu,” nopietni bilda Terro.

“Tas nav mans lauciņš. Es nodrošinu darba vietas un transportu par pieņemamu cenu. Ar ekosistēmām lai nodarbojas botāniķi,” Mobilius atgaiņājās no Terro kā no apnicīgas mušas.

Sarunā atkal iesaistījās Temors:

“Ņemot vērā, ka tirgū ir arī citi auto ražotāji, kā jūs zināt, cik liels pieprasījums būs pēc jūsu transporta? Jūs regulāri saskaņojat savus ražošanas plānus ar konkurentiem?”

“Ko vēl ne, es ar tiem nīkuļiem neko netaisos saskaņot. Es esmu tirgus līderis un gribu savu daļu palielināt vēl. Pie mums ir brīvais tirgus. Turklāt, kaut ko saskaņot mums aizliedz antimonopola likums.”

“Tad jau neizbēgami jūsu planēta saskaras ar neprognozējamību un haosu ekonomikā. Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka jūs piemeklē ciklisksas, pārprodukcijas izraisītas krīzes ik pēc 10-15 gadiem, vai ne?”

“Tā gan, tā ir. Šķiet, ka zināt par mums visnotaļ daudz. Man tās krīzes gan iet par labu. Ikreiz kāds mans konkurents neiztur pieprasījuma kritumu un bankrotē. Tādā veidā mans pīrāga gabals paliek tikai lielāks. Jāpiemin arī ka, lielākos ražotājus, tādus kā es, valsts neatstāj nelaimē un palīdz ar dotācijām.”

“Ceru, ka jūsu valsts palīdz arī tiem tūkstošiem strādnieku no bankrotējušajiem uzņēmumiem, kuri paliek bez darba.”

Mobiliusa atbilde bija klusums. Atvadīšanās notika saspīlētā atmosfērā. Mobilius izskatījās aizvainots ar Skaliusa un Terro komentāriem. Īpaši viņam negāja pie sirds Temora atvadu frāze: “Jūs teicāt, ka strādnieki bez jūsu “žēlsirdības” paliktu uz ielas. Iespējams. Tomēr padomājiet, ko bez viņiem iesāktu jūs ar visu savu rūpnīcu?

Esmu pārliecināts, ka viņi bez jums varētu iztikt, bet jūs bez viņiem ne.”

“Cik labi, ka mājās esam atraduši veidu, kā apmierināt visu sabiedrības locekļu vajadzības un centralizeti plānot tautsaimniecības attīstību,” es atviegloti nodomāju.

1. brimērs

Mūsu nākamo ekskursiju es sagaidīju ar vislielāko entuziasmu. Janus veda mūs uz kādu no vietējām bērnu izglītības iestādēm. Izglītības sistēmā es cerēju rast atbildes uz vairākiem jautājumiem par hekationiešu sabiedrību, psiholoģiju un uzskatiem. Atklājumi sākās vēl pirms mēs devāmies ceļā. Kad es informeju Janusu par savu vēlmi apciemot kādu skolu, viņš uzreiz precizēja, vai es gribu doties uz maksas skolu vai publisko? Sākumā es viņu nesapratu. PCS nav tāda jēdziena kā “maksas skola”. Visas apmācību iestādes ir brīvi pieejamas. Skalius man paskaidroja, ka arī uz Zemes un citām planētām neotumšo laiku pirmssākumos eksistēja šāda prakse, kura sekmēja sabiedrības noslāņošanos un beigās noveda pie kastu sistemas ieviešanas un vispārēja regresa. Pēc visa spriežot, Eridānu tuvākajā nākotnē sagaidīja līdzīgs liktenis. Regresa elpa jau jūtama. Tās pazīmes šeit ir ik uz soļa – aizmirstās kosmosa tehnoloģijas, novecojusi infrastruktūra, ekoloģijas problēmas un agresīva, parazītiska sociālā iekārta..

Janus joprojām vaicājoši lūkojās manī. Es nospriedu, ka dosimies uz skolu, kuras programmu apgūst lielākā sabiedrības daļa. Protams, bezmaksas izglītība.

Mēs paspējām tieši uz apmācību sākumu. Ja to, ko redzējām, vispār ir tiesības apzīmēt ar šo jēdzienu. Pirmā nodarbība bija “patriotiskā audzināšana”. Tā sākās ar kopīgu dziedāšanu. Dziesmas vārdi slavināja Hekationu, tās vēsturiskās kaujas un uzvaras pār citām valstīm. Minotora tika pasludināta par barbarisku zemi, kurai drošsirdīgie Hekationas karavīri nesīs emokrātiju. Bērni pirmsbrieduma vecumā centās, dziedāja no sirds. Viņu acīs bija degsme, nāsis trīcēja. Vaigi bija sarkani no piepūles un uzbudinājuma.

Nākamā nodarbība bija Hekationas vēsture. Pasniedzējs laipni atļāva arī mums noklausīties savu lekciju. Tā bija diezgan vienpusēja, to varēja saprast pat nepārzinot priekšmetu. Skolotājs sāka ar to, ka Hekationai jau kopš laikiem, kad kolonizētā planēta sadalījās pa reģioniem, ir īpaša loma Eridāna apgūšanā. Ar dažādiem propagandas paņēmieniem viņš centās pretnostatīt savu tautu citām, izceļot tās pārākumu visās jomās. Fakts, ka vēl pirms dažiem simtiem gadu visi kolonisti ieradās šeit bēgot no kariem jaunas, mierīgas dzīves meklējumos vēsturnieku nekādā ziņā nemulsināja. Skalius pieņēma, ka kolonisti, apdzīvojot planētu diezgan ātri sadalījās etniskos vai teritoriālajos grupējumos un uzsāka savstarpējo cīņu par auglīgo zemi, resursiem, liekot pamatus tām valsīm, kuras šodien ir uz Eridāna politiskās kartes.

Stundas izskaņā skolotājs sintezēja diezgan primitīvu secinājumu: “Ņemot vērā, ka Hekationa neapšaubāmi ir pārāka pār citām valstīm, tai pienākas daudz vairāk. Minotora būtu jāpiespiež atdot strīdīgās, ar ūdeni bagātās teritorijas. Savukārt, neattīstītos zeoniešus, kuri neprot pienācīgi apstrādāt savu zemi un atgrūž emokrātiju, ir pienācis laiks pakļaut pilnībā. Beidzamie vārdi bija tikko saklausāmi dēļ entuziasma pilniem  bērnu aplausiem.

Mēs nolēmām palikt vel uz vienu stundu. Tā bija reliģiskā mācība. Vietējie pilnā nopietnībā pielūdz seno grieķu dievus - īpaši Hekātu, kuras vārdā pat nosauca valsti un galvaspilsētu. Neskatoties uz to, ka valsts iekārta ir sekulāra, de facto tā ir dzļi reliģioza. Mēs vēl neesam paspējuši iegūt priekšstatu par šī kulta doktrīnām. Viens gan ir skaidrs – reliģija ir vēl viens faktors, kas ietekmē savstarpējos konfliktus uz šīs planētas. Piemeram, Zeona piekopj kādu ticību, kas balstās uz Centaura alfas iedzīvotāju uzskatiem par saprātīgo visumu. Vēl viens iemesls, kādēļ viņus šeit nemīl. Es kārtējo reizi salīdzināju šo pasauli ar Zemi un citām PCS planētām. Neapšaubāmi arī starp mums ir nelielas iedzīvotāju, grupas, kuras atzīst mistiku un tic augstākiem spēkiem. Tomēr pārvaldes līmenī PCS ir tikusi pāri šai tumsonībai un atzīst vienīgi zinātni un veselo saprātu. Vēl svarīgāk – nedod priekšroku nevienai reliģiskai grupai.  

Reliģiskās mācības klases siena bija noformēta kā altāris. Tās priekšā bija novietota dievietes statuja ar trīs sejām, kuras skatījās katra savā virzienā. Dievietei rokās bija īsta, degoša lāpa. Skolotājs, ievadot stundu, aicināja bērnus lūgties. Pēc kopīgas lūgšanās, viņš pastāstīja par Hekātas īpašo lomu Hekationas kultūrā. Atgādināja, ka viņa ir ne tikai karotāju, mednieku un atlētu aizstāve, bet arī bērnu sargātāja. Stundas beigās katrs bērns statujas priekšā kā upuri jeb ziedojumu nolika nelielu daudzumu pārtikas no savas pusdienu kārbas. Izrādījās, ka šī bija pēdējā mācību stunda šodien. Kad es paudu savu neizpratni par tik nepiesātinātu programmu un eksakto zinātņu trūkumu, skolas vadītājs vārdā Kronus man atcirta, ka šī neesot privātskola. Daudziem bērniem pēc stundām vēl ir jāstrādā. Jebkurā gadījumā – fermā, fabrikā vai armijā plašas zināšanas neesot nepieciešamas. Mēs devāmies prom. Trūkstošie mozaīkas gabaliņi manā galvā salikās kopā. Vienīgais vēl neizpildītais misijas uzdevums šajā valstī ir tikšanās ar vietējās zinātnes pārstāvjiem. Izpalīdzīgais Janus to mums ir ieplānojis uzreiz pēc skolas apmeklējuma. Tikmēr Skalius vairākas reizes mums nolasīja instrukcijas, lai mēs neatklājam vietējiem zinātniekiem pārāk daudz informacijas. Viņam esot bažas, ka Hekationa to izmantos tikai saviem mērķiem, lai vēl vairak nostiprinātu savu dominējošo stāvokli uz citu valstu rēķina.

Mūsu līdera prognozes piepildījās. Kuplajā zinātnieku pulciņā jau no pirmā acu uzmetiena varēja atpazīt personas, kas ar savu izturēšanos, kustībām, mīmiku atgādināja  armijas pārstāvjus. Viņi izcēlās uz pārējo fona kā vilki aitu barā. Nekāda maskarāde to nevarēja noslēpt. Lieki teikt, ka šie “pētnieki” ņēma iniciatīvu savās rokās un bija aktīvākie jautājumu uzdošanā. Abpusēja viedokļu apmaiņa izpalika. Mēs jutāmies kā nopratināšanā. Pārliecinoši lielākā daļa jautājumu bija tieši vai netieši saistītas ar kara tehnoloģijām. Viņus interesēja viss, ko varētu izmantot pakļaušanai un iznīcībai. PCS flote, bruņuskafandri, kaujas roboti utt. Tās bija top tēmas uz planētas, kur ir dzeramā ūdens trūkums, bads un ekoloģijas kolapss! Mēs ātri nogurām izvairīties no tiešām atbildēm. Tas bija grūts un neirasts uzdevums – slēpt patiesību.

Neskatoties uz armijnieku-zinātnieku uzkrītošo nevēlēšanos mūs laist vaļā, Skaliuss atri vien lika punktu sapulcei, aizbildinoties ar pārāk saspringto grafiku. Pametot telpu smagnējā klusumā, es jutu asus, nepiepildītās ziņkāres skatienus uz savas muguras.

Visticamāk, šis ir mans pēdējais audioieraksts. Atpakaļceļā, vien pāris kvartālus tālāk, mūs jau gaidīja militāristu bruņumašīnas. Kāds virsnieks neko nepaskidrojot, tikai pieminot kādu pavēli, lika mums iekāpt vienā no šiem kara monstriem. Aptuveni stundu mūs veda nezināmā virzienā.

Virsnieka mudināti, mēs izkāpām. Bruņutransportieris atradās kādā bunkuram līdzīgā telpā bez logiem, iespējams pazemē. Pa šauru, labirintam līdzīgu tuneli, mēs drīzumā nonācām kabinetā, kas bija tik trūcīgi mēbelēts, ka nebija divu domu – tā ir nopratināšanai paredzēta vieta.

Virsnieks, nebilstot ne vārda, aši izgaja un aizslēdza aiz sevis durvis, atstājot mūs drūmā neziņā. Taču dažas minūtes vēlāk, durvis atkal atvērās. Mūsu priekšā stāvēja pilnīgs Virsnieka kontrasts. Smaidīgs, viegli iesirms vīrietis civilajās drēbēs. Viņa rokās bija paplāte ar siltiem dzērieniem un uzkodām. Diemžēl, jau pēc pāris teikumiem, mēs sapratām, ka šī draudzība ir uzspēlēta. Tā bija tikai stratēģija, lai izvilinātu no mums informāciju par augstajām tehnoloģijām, kuras noderētu armijai. Pēc mūsu vairākkārtējiem atteikumiem sadarboties, pratinātāja seja izmainījās. Visa labvēlība tika novilkta kā maska. Mūs nostādīja fakta priekšā – esam ķīlnieki. Izpirkuma maksa ir viena – tehnoloģijas. Nelīdzēja pat Temora brīdinājums, ka mūs noteikti dosies meklēt citi PCS kuģi. Bija skaidrs, ka pat sniedzot šiem varmākām vēlamo, mēs netiksim brīvībā. Tas bija vien kārtējais māns, lai piespiestu mūs runāt. Veltas pūles. Armijnieki neko nedabūs, mēs cietīsim klusu. Savukārt, mēģinājums piekļūt raķetei iniciēs tās pašiznīcināšanos. Šie tumsonīgie ļaudis nespēj iedomāties, ka manā skafandrā ir iebūvēts slepens raidītājs. Tas ir pietiekami jaudīgs, lai nosūtītu vienu elektronisku ziņu uz tuvāko PCS planētu. Es jums sūtu šo dienasgrāmatu. Kad to saņemsiet, mēs vairs nebūsim starp dzīvajiem.

Par nelaimi, mēs novērtējām par zemu šīs viltīgās planētas pašnāvniecisko agresiju. Tā vēl nav gatava civilizācijai. Mācieties no mūsu kļūdām. Tomēr, es ticu, ka progress ir neizbēgams. Tas triumfēs arī šeit. Paliec sveika, Piena ceļa savienība!

A.

[mazs-top-liels]

“Viņš pats vispār nespēlējas un mantas viņu neinteresē!”    Mazliet par pusotrgadniekiem un viņu interesēm

     Šo, pirmajās rindiņās lasāmo teikumu pavisam nesen dzirdēju no kāda pusotrgadnieka mammas. Atcerējos, ka to nācies dzirdēt arī brīvās rotaļāšanās nodarbībās no ļoti, ļoti daudzām šī vecuma bērniņu mammām. Sarunās nereti izskanējuši arī apcerējumi par UDS un sūdzības, ka neko, patiešām neko mājās nav iespējams padarīt. “Jo viņš pats vispār nespēlējas.”  Sajutu aicinājumu par šo mazliet uzrakstīt. Dažas lietas par pusotrgadniekiem un viņu interesēm. Šis noteikti nebūs detalizēts izklāsts ( tas būtu pārāk apjomīgs lasāmgabals), drīzāk daži pieturas punkti, kuri, domājot par šo tēmu, man nāca prātā. Tēmas, pie kurām atkal un atkal esam atgriezušies nodarbībās. Tēmas, kuras varbūt jums ļaus mazliet citām acīm palūkoties uz šo nespēlēšanās lietu. Te noteikti nebūs atrodama recepte, kā bērniņu pusotra gada vecumā piedabūt darīt to vai šo. Vairāk tas iecerēts kā neliels ieskats viņa pasaulē.

  Sākšu ar vairākiem jautājumiem, kurus noteikti uzdotu, ja mēs tiktos “dzīvā” sarunā. Ko mēs vispār domājam ar “spēlēšanos”? Kādas ir gaidas par šo nodarbi, kā to iztēlojamies? Kas ir piedāvātie priekšmeti/rotaļlietas?  Reizēm skaļi izteikts, bet bieži neizteikts ( taču ne mazāk aktuāls un arī ļoti saprotams) ir iemesls, kāpēc vispār gribas, lai mazulis spēlējas. Tas ir mammas brīvais laiks un telpa, kuru pēdējā pusotra gada laikā ir bijis vairāk kā nepietiekami. Bieži dzirdēta vēlme ir – ja viņš kaut brīdi paspēlētos, es varētu būt ar sevi/darīt citas lietas utml. Bez tam – kā likums – šo to padarīt visbiežāk mamma vēl var, bet, tikko gribas iemest aci žurnālā vai telefonā ( jo īpaši telefonā) – nu nespēlējas neparko! Atbilde uz šo ir diezgan īsa – bērns ļoti ātri sajūt diskomfortu, kas rodas, ja mamma “pazūd” viedierīcē vai literatūrā. Cilvēks it kā ir, bet viņa nav un es ( bērns) esmu kļuvis tāds kā neredzams. Pieņemu, katrs no mums to ir piedzīvojis saskarsmē ar kādu pieaugušo, kurš “ienirst” telefonā. Bija kontakts un pēkšņi vairs nav. Sajūta ir ļoti nepatīkama. Mazam bērnam jo vairāk un viņš ( par laimi!) ātri reaģē. Un tam nav nekāda sakara ar spēju vai nespēju spēlēties. Lai rotaļātos, bērnam jājūtas droši un komfortabli.

    Atļaušos apgalvot, ka visi bērni rotaļājas. Problēmas nereti rada pieaugušo priekšstati par to, kas ir rotaļa, kādai tai jābūt un – jo īpaši – cik ilgi tai jānotiek. Piemēram, diezgan izplatītas “sūdzības” ir par to, ka pusotra gada vecumā bērni neliek piramīdas, nekrāmē torņus no klucīšiem vai neliek puzles. Arī par to, ka “viņam ļoti ātri viss apnīk , drusciņ tik paskatās un viss”.

     Vispirms par rotaļāšanās ilgumu. Vienas epizodes ilgumu. Ir teorija, kura saka, ka bērns vienai rotaļu nodarbei spējīgs pievērsties tik minūtes, cik viņam ir gadu. Tātad pusotra gada vecumā tā ir pusotra minūte. Novērojumi nodarbībās rāda, ka vidējais laiks, ko bērns pavada vienā “stacijā”, ir divas minūtes. Absolūti koncentrējies. (Starp citu, pavērojiet kādreiz paši sevi – cik ilgu laiku jūs spējat palikt absolūti koncentrējies kādai vienai lietai vai darbībai? ) Protams, tas mēdz būt dažādi. Viens no faktoriem, kas šo spēju ietekmē, ir mūsu uzmanības īpatnības. Dotas no dabas, mūsos katrā vairāk dominē koncentrēšanās vai uzmanības pārslēgšana. Bērns, kuram dominējošā iezīme ir koncentrēšanās, visticamāk, salīdzinošai ilgi spēs pievērsties vienai rotaļu darbībai, viņu arī pārāk “neizšūpos” apkārtējās norises vai citu mantu klātbūtne. Bērniem, kuru dominējošā iezīme ir uzmanības pārslēgšana, daudz nopietnākus  izaicinājumus un arī pārslodzi sagādā liels mantu daudzums apkārt un citi stimuli ( piem., TV, mūzika utt.). Jāsaka gan, ka visiem atbalstoša būs vide ar nelielu mantu daudzumu un skaidru struktūru. Protams, var būt visādi, bet, man šķiet, ļoti reti ir gadījumi, kad priekšmetu ir par maz. Visbiežāk to bērna redzeslokā ir pārāk daudz.

 Vēl viena dabas dotā iezīme ir tas, uz ko bērni labprātāk fokusējas. Daļa prioritāri izvēlas priekšmetus un daļai interesantāki par visu citu šķiet cilvēki. Un ja vien būs izvēle, otrie izvēlēsies attiecības, ne rotaļāšanos.

  Trešā lieta, kas nav dabas dota, bet mēdz būt vecāku vai citu līdzcilvēku ietekmēta, ir rotaļāšanās pieredze. Tas, cik daudz/maz bērnam līdz šim bijis iespējams piedzīvot netraucētu, paša vadītu un organizētu rotaļāšanos. Rotaļāšanos, kurā pieaugušais ir klātesošs, bet pasīvs vērotājs. Ir vērts apdomāt un pavērot sevi – vai brīžos, kad bērns iegrimis kādā izpētes procesā, nemēdzam no tā viņu “izraut”, pievēršot uzmanību kādām pašiem  būtiskām lietām.

      Atsevišķa tēma, kurai vēlos nedaudz pievērsties, ir rotaļlietu piedāvājums. Arī tam, kas tad ir lielais “ģenerālplāns” bērna attīstībā. Nu, kāpēc vispār bērni attīstās? Pieņemu, piekritīsiet, ka lielā plāna galvenais mērķis ir izaugt par tādu pašu brīnišķīgu pieaugušo kā mamma vai tētis. Lai to realizētu, bērnam rūpīgi jānovēro viss, ko un kā dara pieaugušie. Viņam jāiepazīst šī pasaule, priekšmeti, to fizikālās īpašības un pielietojums. Mēs visi zinām ( esmu dzirdējusi daudz sajūsmas pilnu stāstu!) par to, ar cik lielu aizrautību un izpratni pusotrgadnieki dara “pieaugušo lietas”. Aiznes kaut ko uz miskasti. Palīdz izņemt veļu no žāvētāja. Jā, nereti gan miskastē, gan žāvētājā tiek arī šis tas ielikts, bet tā taču dara arī pieaugušie! Slauka grīdu, gan ar slotu, gan lupatu. TĀ ir viena liela daļa no rotaļāšanās šajā vecumā! Otra daļa – ja parūpējamies par atbilstošu piedāvājumu -  ir pieminētā priekšmetu fizikālo īpašību un funkcionalitātes izpēte. Noteikti nespēšu te uzskaitīt visu, kas varētu interesēt pusotrgadnieku, tāpēc vien dažas lietas. Lielu daļu bērnu šajā vecumā vēl arvien fascinē lielie un arī smagie priekšmeti. Lieliskas ir lielas bļodas, kastes ( der arī uz ritentiņiem), grozi. Topa augšgalā, pieņemu, lēnām ierindojas lietas, kuras var savietot kopā – burciņa ar vāciņu, katliņš ar vāciņu. Pāris piltuves – tās var salikt gan rindiņā, gan tornītī. Aktuāla arī ir izpēte “kas kur ietilpst”. Gan pats pētnieks, gan dažādi priekšmeti. Lietā liekamas un noderīgas noteikti ir praktiskās lietas – piemēram, birstītes un slotiņas. Šķiet, nedalīta pirmā vieta ir un paliek rotaļām ar ūdeni. Liet, pārliet, “pačkāties”, visvisādi darboties līdz (mammas) apnikumam. Lielākajai daļai bērnu šajā vecumā interesanta šķiet dažādu līmeņu iepazīšana – gan pašiem kāpjot, gan liekot priekšmetus, piemēram, uz plauktiņa. Aicinu atcerēties par rotaļāšanās ilgumu! Ļoti iespējams, tās būs īsas epizodes, bet kaut ko no visa šī, man šķiet, savā ikdienā jūs noteikti varat novērot. Un tā ir vecumam atbilstoša rotaļāšanās. Mani novērojumi grupu nodarbībās rāda, ka lielākā daļa bērnu šajā vecumā lieliski spēj regulēties, paši mainot nodarbes. Pēc koncentrēšanās seko izkustēšanās, tad, iespējams, vajag ielīst mammai klēpī, un tad atkal var pievērsties kādai rotaļāšanās/izpētes darbībai. Piebildīšu, ka izpēte var notikt, ja ir skaidri strukturēts rotaļāšanās laukums un atsevišķi nolikti izpētes objekti. Neinteresants un, atļaušos teikt, bezjēdzīgs šajā vecumā ir piedāvājums mantu kastes formātā. Vienīgais, ko ar to var iesākt, ir izbērt vai izmest, kas neko lielu pasaules izpētes kontekstā nedod. Apjukumu rada arī haoss un mantu pārpilnība uz grīdas, ir vērts atcerēties, ka bērni šajā vecumā paši nav spējīgi strukturēt sev apkārt esošo vidi, arī savu rotaļlietu “saimniecību”. Tas šajā vecumposmā ir pieaugušā uzdevums.

       Nobeigumā vēl mazliet tieši par šo vecumposmu un tā īpatnībām. Pieņemu, daudziem zināma lieta, tomēr, man šķiet, ir vērts atgādināt. Līdz gada vecumam bērniņš ir ciešā emocionālā sasaistē ar mammu.  Pēc gada sākas atdalīšanās, bet tā dabā iekārtots, ka pusotra gada vecumā atkal notiek diezgan izteikta tuvināšanās. Mammu atkal vajag vairāk/tuvāk/ciešāk. Zinu, ka daudzas mammas tas dzen teju vai izmisumā – “vai tiešām atkal?!” Jo resursi šķiet patiesi izsīkuši. Un pacietība/iejūtība/ empātija arī. Šis, man šķiet, ir laiks, kad mammām atkal vajadzīgs “ekstra” atbalsts! Līdzīgi kā pašā sākumā, kad bērniņš bija pavisam maziņš, arī šis, pusotrgadnieka mammas dzīves posms ir izaicinājumu pilns. Mammu grupas, gudras un iejūtīgas draudzenes, PEP mammas atbalsts – kas nu šķiet piemērotāks, bet noteikti var noderēt. Jo tavam bērniņam tavs atbalsts un klātbūtne šobrīd patiešām (vēl) ir ļoti vajadzīgi. Un tāpēc ir svarīgi domāt arī savu bateriju uzpildes virzienā. Ar PEP mammu noteikti varēsi pārrunāt arī ar rotaļāšanos saistītus jautājumus. Jo ir normāli visu nezināt.

[dailesteatris]

Diāna Auziņa par izrādi “Planēta Nr. 85” (18.10.2018.)

Ejot uz “Planētu Nr.85”, kas teātra mājas lapā pieteikta kā izrāde ģimenei (stāsts bērniem un viņu vecākiem), man likās, ka šis piedāvājums nebūs domāts man, jo esmu to nedaudz tā kā pāraugusi. Tomēr uzrunāja izrādes foto galerija, kurā atpazinu dažādas savas bērnības reālijas, tāpēc nu jau droši varu teikt – “Planēta Nr.85” ir negaidīti aizraujošs iestudējums, kuru ļoti novērtēju arī es.

Izrāde dod daudz iespēju, par ko padomāt un vienlaikus ļauj par daudz ko pasmieties. Viens no režisora Dmitrija Petrenko un dramaturģes Justīnes Kļavas mērķiem varētu būt bijis vecākus mudināt kopīgi ar bērniem pēc izrādes pārrunāt aizgājušos laikus, pagājušā gada astoņdesmitos gadus, tā izvirzītās vērtības un vecāku atmiņas un skatījumu uz sava laika bērnības sapņu pasauli. Domāju, ka bez sarunas neiztikt, jo daudz kas no izrādē aplūkotā mazākiem bērniem varētu būt nesaprotams un drīzāk tiks uztverts par krāsainu tēlu, muzikālu un horeogrāfisku kustību pārvietošanos pa skatuvi, nevis kā tilts starp paaudzēm.

/Foto: Daina Geidmane/

Izrādē sapulcināts lielisks aktieru sastāvs – viņu atraktivitāti uz skatuves vērojot, brīžiem pašai gribējās mesties piedzīvojumos ar visiem. Īpaši azartiski, aizraujot bērnus, savos tēlos iejutās galvenā varoņa Krišjāņa iedomu draudziņi kaķis Indriķis (aktieris Niklāvs Kurpnieks), Čeburaška (aktieris Artūrs Dīcis) un Pioniere (aktrise Dārta Danēviča). Jauda, kas nāca no muzikālajiem priekšnesumiem, dejām un rūpīgi pārdomātajām mizanscēnām gan radīja lielisku noskaņojumu, gan lika sirdij sažņaugties aizkustinājumā pašās izrādes beigās Krišjāņa sarunā ar savu tēvu. Simpātisks šķita no fantastikas literatūras aizgūtais paņēmiens – galvenā varoņa, 12 gadīgā Krišjāņa (aktieris Gints Andžāns) ceļošana laikā, satiekot savus vecākus jaunībā, kad viņiem bija vien septiņpadsmit gadu. Neliegšos – aizgrābta un sajūsmas pilna vēroju izveidoto skatuves laukumu divos stāvos (atsevišķs plusiņš par to scenogrāfei Sintijai Jēkabsonei), kas atgādināja lielu zemūdeni vai kosmosa kuģi – ja vienā konstrukcijā nodzisa apgaismojums, ar neslēptu ziņkāri varēja nodoties nākamās “mājiņas” izpētei, kurā noteikti notiks kādas kārtējās brīnumainās un smieklīgās lietas.

Spēles veidā, viegli un nepastarpināti, izrādes veidotāji skatītājiem atklāj attiecības paaudžu starpā, savstarpējo neizpratni, kāpēc, piemēram, vecākiem nav izdevies izveidot savu dzīvi, par kādu bija sapņots agrā jaunībā, kā viņus ir mainījusi iegūtā dzīves pieredze, bet pati galvenā mācība – ka vecāki, visticamāk savu bērnu nesaprasti, patiesībā vēlas tikai pasargāt viņus no pašu agrāk pieļautajām kļūdām. Aizmirstot, ka katrs pats grib iet, darīt, kļūdīties un dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Lai pēc tam varētu “mācīt” savu jauno paaudzi. Iestudējums ar pieaugušu aktieru acīm, lai arī paši aktieri ietērpti Baibas Litiņas gatavotajos pusaudžiem tik atbilstošajos krāsainajos un stilizētajos kostīmos, manuprāt, ļauj saprast vai atcerēties (kā nu kuram, atkarībā no pases datiem), kādas domas valda galvā, kas ir būtiskākais, par ko rodas vēlme runāt, izzināt, saprast tad, kad ir tā saucamais trakais pusaudžu vecums.

/Foto: Daina Geidmane/

Mūzikai, kā izrādās, šajā iestudējumā ir noteicoša loma. Ne tikai Krišjānis kopā ar saviem skolas draugiem spēlē grupā (lai gan ne par ko nevēlas spēlēt obligātos skaņdarbus pie klavierēm), Krišjāņa mamma ir izcila mūziķe, kas uzstājas uz pasaules slavu guvušām skatuvēm, Krišjāņa tēvs (aktieris Mārtiņš Počs) – nerealizējies tubists, Krišjāņa ome (aktrise Olga Dreģe) ir samērā stingra un kārtību un paklausību mīloša mūzikas skolas direktore. Laikam tieši tādēļ tik ar mūziku pārpildītā izrādē kā saldo ēdienu klausījos Mārtiņa Brauna komponētās grupas “Sīpoli” perioda populārākās dziesmas.

Pilnīgi noteikti varu ieteikt ņemt līdzi savus bērnus, radu bērnus, draugu vai kolēģu / kaimiņu bērnus un kopīgi doties baudīt šo lielisko iestudējumu!

[dailesteatris]

Diāna Auziņa par izrādes „Būt Kejai Gondai” ģenerālmēģinājumu (22.03.3018.)

Dziļi personiska izrāde. Ejot uz to, biju izlasījusi Dailes teātra mājas lapā pieejamo izrādes aprakstu, taču prātā paturēju tikai vārdus – Rēzija Kalniņa un Dž.Dž.Džilindžers. Sižetiski – par kinozvaigzni, pielūdzējiem, ideāliem un sapņiem. Vairāk neko arī nevajadzēja zināt, jo jautājumus un atbildes uz tiem saredzēju un sadzirdēju 3 stundu 10 minūšu garajā uzvedumā. Pārsteidzoši laba, gaumīga, skaista un ļoti baudāma izrāde.

Kad atvērās priekškars, pirmo pamanīju lielo plakātu ar Rēzijas tuvplānu, zem kura rakstīts – AIZLIEGTĀ SAJŪSMA. Patiesībā šos divus vārdus varētu likt kā izrādes raksturojošos elementus.

Izjutu nebeidzamu sajūsmu par Rēziju izrādes galvenajā lomā – aktrise ir tik noslēpumaina un apburoša kā dīva, ēteriski maiga un pat trausla, taču vienlaikus – stipra, jo tas spēks, kas visas izrādes laikā bija jaušams viņas kustībās, skatienā un iekšējā pārliecībā, neradīja šaubas, ka „viņa ir visas pasaules sapnis, viņu dievina miljoni, viņa ir gandrīz reliģija.” Tieši tādēļ spēju sasaistīt sevi ar Kejas Gondas talanta pielūdzējiem – tādu zvaigzni nav iespējams nepielūgt. Pavisam lieliski, ja šī zvaigzne un tās pielūgsme dara konkrēto pielūdzēju labāku – atvērtāku savā sirdī, dzirdīgākām ausīm un redzīgākām acīm, tādu, lai ar katru nodzīvoto dienu iedvesmotu kļūt, iespējams, par sevis labāku versiju, kāds bija vakar.

Tieši tāpēc atgriežos pie vārdu salikuma – Aizliegtā sajūsma. Izrāde pierādīja, ka ne vienmēr un ne visiem šī kinozvaigznes pielūgsme ir tik vēlama / vajadzīga un pat galu galā var tikt nodēvēta par aizliegtu, jo tās ietekmē tiek pastrādātas lietas, bez kurām varētu iztikt... Taču izrāde apliecināja arī to, ka šī nav vienvirziena kustība – katram no mums var būt savi elki, savas zvaigznes, savi ideāli, kurus pielūgt, kuriem sekot vai pēc kuriem tiekties kādā noteiktā dzīves posmā, taču arī šīm zvaigznēm ir vajadzīgi pielūdzēji, jo tikai ar šo savstarpējo enerģijas apmaiņu mēs visi spējam dzīvot. Kad Kejai Gondai enerģijas baterijas bija tukšas, viņa devās satikt savus fanus... ne tik daudz tā iemesla dēļ, ko Rēzijas Kalniņas varone minēja, bet gan tāpēc, lai vienkārši papildinātu savus enerģijas krājumus un lai varētu atkal turpināt dzīvot un aizraut skatītāju miljonus, raisot pret sevi mīlestību un apbrīnu. Jo to miljonu apziņā Keja Gonda ir tas ideāls, kas skatītāju dvēseles paceļ spārnos, kas spēj sniegt to, ko neviena cita lieta pasaulē to nespēj.  Tieši tādēļ izrādes fināls – negaidīts un pārsteidzošs.

Man patika, ka izrāde ļāva ne tik virspusēji aplūkot zvaigžņu attiecības ar saviem pielūdzējiem, bet pats galvenais – lika domāt, kas tad ir ideāls katra skatītāja apziņā. Ideāls darbs, ideāls laulātais draugs, ideāla dzīve vai varbūt ideāla pasaule? Un kas ir sapnis vai mērķis, kura dēļ Tu esi gatavs nodot savus ideālus? Izrādē Arta Robežnieka Čaka Finka un Dārtas Danevičas Fannijas Finkas tēlotie varoņi skaudri atklāja, kāda ir viņu ideāla cena un ko viņi ir spējīgi upurēt tās labā...

Mēs visi vienmēr tiecamies pēc kādas iedomātas pilnības savā dzīvē (pēc ideāluma!) un vienlīdz sāpīgi ir piedzīvot brīžus, kad tiek nolaistas rokas bezspēcībā, nesaredzot iespēju savu sapni vai mērķi piepildīt / sasniegt vai tieši pretēji – kad tiek samaksāta pārāk augsta cena, lai sasniegtu šķietamo ideālu, cerībā, ka tas beidzot darīs laimīgu. Aizkustinoša šķita Daiņa Gaideļa varoņa Dvaita Lenglija satikšanās ar Rēzijas Kalniņas Keju Gondu – mirklis, kas pierādīja, ka ir nepieciešama patiesi vīrišķīga drosme nebaidīties sastapt savu ideālu.

Konfrontācija starp šo vārdu spēli – ideāls, kas jāsasniedz, un ideāls, kas nogalina sapni, ļāva man ar neatslābstošu interesi visu izrādes laiku sekot uz skatuves notiekošajam.  

Jau iepriekš vairākkārt pieminēju Rēziju Kalniņu – šajā galvenās varones Kejas Gondas lomā nespēju iedomāties nevienu citu aktrisi. Rēzija ir izcila un īsta un tik atbilstoša šajā izrādē. Taču negribu atstāt novārtā arī pārējos aktierus. To bija daudz un viss aktieru ansamblis, manuprāt, bija labi gatavojies. Interesants šķita risinājums vairākiem aktieriem piedāvāt iejušanos vairākos atšķirīgos tēlos un es uzskatu, ka viņi ar to lieliski tika galā!

Ļoti sajūsmināja Kristiana Brektes rūpīgi pārdomātā scenogrāfija un Arta Dzērves veidotās ģeniālās videoprojekcijas, jo pirms katras ainas (pirms katras Kejas Gondas tikšanās ar kādu savu pielūdzēju) tika nolasīta šī pielūdzēja vēstule un tās lasīšanas laikā skatītājiem bija iespēja sekot līdzi uz ekrāna notiekošajam. Ja video fragments tika vērots rūpīgi, tā atstātās metaforiskās zīmes varēja ļoti viegli nolasīt, kad konkrētā aina tika nospēlēta ar aktieriem uz skatuves.

Katjas Šehurinas gatavotie tērpi ir kā ķirsītis putojošā šampanieša glāzē – pasakaini skaisti, burvīgi un saskaņoti. Īpašs prieks bija vērot Rēziju viņas melnajā mežģīņu kleitā – tik sievišķīgi graciozu un elegantu.

Annas Ķirses mūzika radīja atbilstošu noskaņu – tā noteikti nebija ne pārcukuroti salda, ne mežonīgi drūma.

„Būt Kejai Gondai” – būt vai nebūt, tāds ir jautājums? Noteikti būt! Iesaku noskatīties ikvienam, kas vēl joprojām tiecas pēc saviem ideāliem.