#Dienas Grāmata

[dzelonis]

Mēneša grāmata #109 - Februāris 2024

Andris Akmentiņš – Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8) Manu viedokli un iespaidus varat izlasīt šeit

[jauniekartupelisi]

01. Kaut kas nav...

Ir 26. jūlijs 2023. gads. Plkst. 06.08 no rīta. Es tikko pavadīju apmēra, 20 minūtes, lai nogrieztu sev nagus. Es pamodos ~2.30 no rīta. Man pirmo reizi pa ilgiem laikiem bija sapnis. Filmas scenārija cienīgs (vismaz man tā šķiet). Kaut kas starp Neon Demon, Triangle of Sadness un vēl kaut kādu šļuru no manām smadzenēm. Es pierausos no sapņa un sapratu, ka tik retu parādību ir vērts pierakstīt. Uzskricelēju telefona pierakstos vispārējus atslēgas notikumus un mēģināju doties atpakaļ miegā. Nesanāca. Kādu pusstundu centos iemigt, bet, saprotot, ka nebūs, piecēlos, paķēru kreklu un devos prom no guļamistabas, atstājot Danu tur guļam vienu. Es ceru, ka es viņu nepamodināju. Viņai šodien, tāpāt kā, teju, visas citas dienas, ir ļoti daudz jāstrādā. Lai paguļ.

Aizejot uz vannasistabu, secināju, ka mans kakls, pleci un mugura ir ar kaut kādiem dīvainiem apsārtumiem. Es pat teiktu, ka mazliet atgādina tādus kā nelielus zemādas asins izplūdumus. Pabrīnījos. Nu, neko darīt. Pievienoju mentālajam sarakstam ar dīvainībām, kuras ar mani notiek un gāju uz viesistabu. Apsēdos savā darbastūrī, ieslēdzu datoru un sāku strādāt. Strādāšana palīdz. Palīdz nedomāt. Tā nogurdina, bet palīdz. Sataisīju vizuāli priekš jaunā "Riga This Week" izdevuma, kurš uz druku došoties šodien plkst. 17os. Biju uzlicis sev atgādinājumu to vizuāli sataisīt 8.00, bet sanāca nodot jau kādos pusčetros no rīta. Tad turpināju šķirot un apstrādāt bildes no grāmatas atklāšanas pasākuma Mencendorfa namā. Nodevu ap pieciem no rīta. Ko tālāk? Apgriezu nagus un nolēmu, ka jāsāk pierakstīt savus pēdējo laiku piedzīvojumus. Kamēr atceros, kamēr varu pierakstīt, kamēr ir ko pierakstīt. Šī ir devītā diena, kad esmu saņēmies un cīnos ar kaut ko, kas mani cenšas nobeigt.

Viss sākās vēl kādu laiku iepriekš. Atkarībā, kam jautās, precīzu laiku katrs varētu teikt citādāku. Viens teiks, ka astoņus gadus atpakaļ, cits teiks, ka jau padsmit gadus atpakaļ, cits, ka pirmie mēsli sākās 2022. gada septembrī utt. Bet, ja teikšana ir man, tad es teiktu, ka šī gada aprīlis bija tas īstais moments, kad sapratu, ka kaut kas nav.

Jau pirms tam biju sastapies ar to, ka no rītiem bāāāigi sāpēja spranda. Norakstīju to uz daudzajām stundām pie datora, pie sava tizluma, pie tā, ka man ir pāri trīsdesmit un tas viss ir vienkārši veids, kā mans ķermenis saka, ka pirms modernās medicīnas cilvēki ap šo vecuma sāka atstiepties, tāpēc…Nu, tā teikt, "get a hint". Joki par to, ka pēc trīsdesmit pat gulēt var sanākt nepareizi, tā, ka pamosties jūtoties švakāk kā tad, kad gāji gulēt, jau šķiet kā ikdiena vienaudžu bariņā. Bet, nu, bāāāigi sāpēja tā spranda. Tiku pie ortopēdiskā spilvena. Baigā štelle. Noņēma sparandas sāpes jau pirmajā naktī. Žēl tik, ka pēc kādas nedēļas efekts pazuda un sprandas sāpes atgriezās. Ieprovēju arī aizņemties to paklājiņu ar adatām. Riktīga mazohistu padarīšana, bet palīdzēja…apmēram pirmo nedēļu. Smērēju smēres, bet no tām jēga bija tikpat liela kā iezieķējoties ar graudaino biezpienu. Jāatzīst gan, ka biezpienu zieķēt nemēģināju. Varbūt tur būtu bijusi panākumu atslēga.

Astoņu līdz padsmit stundu darbadienas pie datora bija ok. Dienas beigās galva kā spainis un smadzene kūp, bet tas jau būtu saprotams. Problēmas bija tad, kad vajadzēja kaut kur doties pēc darba. Sāka reibt galva. Bet, nu, pēc tik garām un daudzām darba stundām, tas, it kā būtu normāli, vai ne? Vai ne?! Ar laiku sāku piefiksēt arī to, ka uz sāniem redze nav tik asa kā ierasts. Vispār, man ir diezgan jaudīga redze. Tā ir viena no tām dažām lietām, kuras zinu, ka iedzimušas no mana nelaiķa tēva. Bet vismaz par redzi esmu priecīgs. Taču, piemēram, braucot transportā, ja skatījos uz sāniem, tad nevarēju vairs nedz salasīt uzrakstus uz zīmēm, nedz saskatīt vadītājus citos transportlīdzekļos. Vēlāk jau sāka palikt tā, ka, lai izmantotu savu vanagaci un saskatītu/salasītu lietas lielos attālumos, man vajadzēja apstāties. Ejot bija grūti nofokusēties uz lietām. Bet, nu, man ir pāri trīsdesmit, es nejēgā daudz laika pavadu pie datora. Tik daudz, ka esmu sačakarējis sprandu. Tad jau nav brīnums, ka arī redze sāk čakarēties, vai ne? Vai ne?!

Aprīlī ar Danu un bariņu draudziņu aizbraucām nedēļu padzīvoties Budapeštā. Ap to laiku, es jau biju sev sazīmējis vieglus antidepresantus, kurus dzēru no rītiem, lai varu izvilkt dienu. Kad tie iedarbojās, tad viss bija normāli. Nesāpēja spranda, redze bija ok un, pa lielam, visu dienu varēju izvilkt gan fiziski, gan mentāli, bez pārguruma, bez reiboņiem un citām izklaidēm. Respektīvi, antidepresanti mani nepadarīja par saulstariņu, bet vismaz palīdzēja savākties “one day at a time”.

Bet tad pienāca pēdējā diena Budapeštā. No rīta sapakojāmies, savācām savu turienes dzīvokli, paēdām brokastis, izdzērām, kas bija izdzerams un, ko žēl izliet pirms lidostas drošības pārbaudēm, un devāmies uz autobusu, kurš mūs, šķiet, nepilnas stundas laikā aizrāva līdz Budapeštas lidostai. Kad autobuss tuvojās savam galamērķim, visi sāka celties kājās un vākt savas somas/koferus, bet es jutu, ka ir jaunumi. Es nevaru pacelt labo roku. No sākuma roka nešancēja vispār. Kaut kā dabūju mugursomu plecos, izkāpu no busa un tad nolēmu, ka tomēr būs laikam jāinformē pārējo ceļabiedrus par situāciju. Līdz brīdim, kad kāpām lidmašīnā, spēja kustināt roku bija mazliet atgriezusies. Bet tikai tik daudz, lai es spētu to pacelt pusmastā. Alu lidostā dzēru, pudeli cilājot tikai ar kreiso roku. Dzīvotājs būšu.

Bet ne Dana, ne viņas draudzene Līga negribēja likties mierā. Abas bija pārleicinātas, ka šis nu ir tas brīdis, ka man tomēr vairs neizdosies izsprukt un būs jābrauc uz slimnīcu. Viņas šo domu neatmeta līdz pat Latvijai, Dana neatmeta līdz pat mājām. Atbraucām no lidostas, nometām pekeles un izsaucām taksi uz slimnīcu, kur ir dežūrējošais ārsts.

[tiatira]

JĒZUS KRISTUS ATKLĀJUMS 1 - ATKLĀSMES GRĀMATA 1

Komentāri: Apokalipse pieder Jēzum! 

Apokalipse nozīmē Atklāsme.

Tajā pasludinātās lietas notiek.

Apokalipsei ir arī svētības!

Jēzus padarīja Jāni evaņģēlistu par vienu no pirmajiem svētīgajiem cilvēkiem šajā pasaulē.

Septiņas Āzijas baznīcas pārstāv mūsu septiņas

spēka centri: septiņas mūsu dvēseles čakras. 

Jēzus Atklāsmes grāmatā māca viņu funkcijas un to, kā tās pareizi vadīt.

Kunga diena nozīmē 

Dieva telpa-laiks, tā Jēzus un Jānis evaņģēlists redzēja sevi Garā.

Septiņu baznīcu septiņi eņģeļi ir viņu dvēseles, tāpēc katram cilvēkam ir vismaz 7 dvēseles.

7 zelta svečturi ir 7 Jēzus dievišķā spēka centri.

[oldsoulperson]

2024.gada 17.augusts [papildināts]

bāc! reāli, bāc! es nezinu ar ko, lai es sāku! es esmu šokēta un tas būtu maigi teikts! šorīt braucu mājās no dežūras, šķita, ka ieraudzīju Tevi, pildot darba pienākumus, iespējams, sajaucu. izlasot Tavas dienasgrāmatas, es īsti nesapratu, kur tad Tu īsti tagad strādā. neslēpšu, ka būdama Limbažos, ieraugot dienesta auto, kaut kur klusībā ceru, ka brauksi Tu, zinu, ka izklausās pavisam dīvaini, bet tas tā ir bijis vienmēr!

esmu pēc 24h maiņas, neesmu gulējusi ne minūti, bija traki. esmu ļoti nogurusi. man vajadzētu pagulēt, jo man pēc 2h ir jādodās uz Rīgu. apmeklēšu ar draudzenēm Dona koncertu. draudzenes uz dzimšanas dienu uzdāvināja biļetes. braucam visas kopā - gandrīz kā tradīcija būs iegājusies. šķiet, ka šis ir 3. koncerts, kur visas dodamies kopā!

atzīšu, šodien iedomājos ienākt šeit, un nē, nekad neesmu izdzēsusi šo aplikāciju, jo vienmēr zināju, ka šeit mūs abus kaut kas vieno, kaut kur dziļi sirdī ticēju un zināju, ka Tu kādu reiz šeit būsi, vienalga, pēc gada, diviem, desmit!! bet zinu, ka būsi!

un to, ko es ieraudzīju, izmantoju savu gulēšanas laiku, lai to visu izlasītu. es izlasīju tavas dienas grāmatas. es raudāju.

es apsolu, ka pēc koncerta, nākamajā dienā ienākšu šeit pastāstīt, kā man iet un atbildēt uz visiem Taviem jautājumiem!

saudzē sevi, Tu esi vajadzīgs bandītam!

plkst. 14.25. braucu ar autobusu uz Rīgu. negribu pati braukt ar auto pēc dežūras un domāt, kur tajā biezoknī noparkoties. bet es tik ļoti izbaudu to procesu, kad varu vienkārši sēdēt, ielikt austiņās savas mīļākās un skaistākas dziesmas un vienkārši neiespringt. ļoti reti tā sanāk, bet man patīk! man šobrīd austiņās skan creed - with arms wide open, pēdējo divu gadu laikā, esmu baigi iecienījusi šo grupu, kā arī bryan adams esmu tik daudz sākusi klausīties, tikai man bija ļoti skumji, ka man nebija ar ko kopā aiziet uz bryan adams koncertu, kad viņš nesen bija arēnā rīga. sameklē un paklausies creed, varu ieteikt savu top 3, kā jau minēju with arms wide open, one last breath, my sacrifice. es esmu pārliecināta 100% par to, ka Tev patiks! mani ir pārņēmusi vēl nebijusi sajūta, bet tas man nav nekas jauns, ka Tu esi cilvēks ar tādu zelta sirdi, kuru es, iespējams, esmu salauzusi savā veidā un nav tā, ka man par to būtu vienalga un ticu, ka man par to bumerangs jau ir atlidojis vairākkārtīgi atpakaļ!

teikšu, kā ir. man neiet labi. man iet smagi, es necenšos to izrādīt. bet es noprotu, ka esam diezgan vienlīdzīgās dzīves sajūtās, nosacīti! pagaidām īsi un konkrēti. esmu viena, esmu pārvākusies, man ir ļoti grūti, es eju pie psihologa.

es gribētu Tevi satikt, ja arī Tev ir vēlme parunāties. ja nē, es sapratīšu, turpināšu žurnālu un kādu dienu tāpat zinu, ka satikšu un varēsim parunāt, pat, ja vairs man neuzticies, tad vienkārši priecāšos dzirdēt visu, ko vien vēlēsies man teikt.

noskaņošos koncertam un kā jau minēju, rīt, pieķeršos šim un centīšos atbildēt uz visu, man ir daudz jautājumi arī Tev! lai mierīga maiņa, saudzē sevi!

[apkaartpasaulei]

UBUD

10. DIENA

Pamodāmies un uzreiz devāmies uz jauno viesnīcu 7:00 aptuveni - otrpus Ubud. Ak Dies cik instagramīga, omulīga un forša ir mūsu viesnīca! Paliekam Villa Telaga Wana, par kuru samaksājām 32 EUR ar iekļautām brokastīm. Viss lieliski! Nolikām šeit mantas un devāmies uz Pura Puseh Desa Batuan templi. Tur mūs saģērba piedienīgāk un tā kā nebija pieejams neviens gids, palīgā nāca chat GDP. Hinduisms saka, ka uz pasaules nav cilvēka, kurš būtu tikai labs, vai tikai ļauns, tāpēc neviena no dievībām nav cilvēka veidolā. Daudz tempļu ir krēsla veidolā, lai dievībai būtu ērti to apciemot. Daudzus gadus atpakaļ es lasiju, ka daudz Hindi par savu templi un svētnīcu pasaulē izvēlās pareizticību un tās baznīcas, jo princips ir gaužām līdzīgs - ir daudz svēto un katram svētajam ir sava vieta un sava atbildība. Tempļi ir ļoti interesanti, aizņem lielu teritorijas daļu, bet tā kā visi atrodas svaigā gaisā un šeit ir liels mitrums, ātri apaug ar sūnu. Baliešu Hinduismā kultūra ir tik ļoti saauguši ar ticību, ka ir grūti saprast kur sākās reliģija, bet kur tradīcijas, tās ir nešķiramas.

Pēc tempļu aplūkošanas un izzināšanas, devāmies uz mērkaķu mežu! Tajā bija pagaidām vislielākā ieejas maksa - 80k no cilvēka (teju 5 EUR). Mežs, vai drīzāk parks, atrodas teju pašā pilsētas centrā. Gari skaisti koki, kuru saknes stiepjas vairāku desmitu metru attālumā no pamatstumbra, augļukoki, palmas. Ļoti sakopta skaista teritorija un, protams, mazi un lieli mērkaķi visur - karājās kokos, noguļas un ceļa un bauda tūristu bailes, tiem ejot garām. Ik pa laikam ieķerās kādam kleitā, vai cenšās nozagt brilles, cepures, telefonus un bērnu knupīšus. Mazie mērkaķēni šķiet neatšķir cilvēkus no mērkaķiem un metās virsū cilvēkiem, lai spēlētos. Īpaši interesanti tiem šķiet sieviešu auskari, kaklarotas un pulksteņi, bet mammas to ātri pamana un metās savākt savas atvases. Visapkārt izvietoti parka dežuranti. Kad bijām aizgājuši nomaļus, viens no mērkaķiem ieķērās blakus dāmas kleitā un sāka rāpties virsū - sieviete krita panikā un arī apkārt nebija neviena dežuranta!!! Valērijs drosmīgi metās palīgā plaukšķinādams un izglāba jaunās sievietes dzīvīb! ....nu labi.... kleitu un nervus noteikti izglāba! Mērkaķis Valērijam pretim parādīja zobus, uzšņāca un sāka skriet virsū, bet aprāvās pēdējā brīdī. Tā lūk mums tur gāja.

Nobeidzam savu aktīvo dienas daļu ar dievīgām pusdienām un faaantastisku desertu Tukies Coconut Shop. Kas to būtu domājis, ka apcepts kokosrieks garšo tik fantastiski!

Tagad baudām viesnīcas omulību, mazliet pastrādājam un tūlīt iegrimsim klusajā grāmatas stundā.

!!! Bali iedzīvotāji ikdienā lieto 2 kalendārus. Kā otro kalendāru tie lieto mēness/rituālu kalendāru, kurā ir 210 dienas un tikai 6 mēneši, kur katrā ir 35 dienas - tajā atzīmētas visas ceremonijas.

[elywaaa]

Lietaina pirmdiena. Es sev un ar sevi. Ralaxing music fonā ar skaistiem dabas skatiem, lavandas, miers. Šodien domājamā diena. Kaut ko padaru, apsēžos dīvānā ar krūzi tējas un domāju, paraudu, ļauju sev just un izjust. Visi esam cilvēki un arī pieaugušie raud, vai- vismaz vajadzētu. Pirms gada, kad sēdēju krēslā pretim psihologam, es nemācēju īsti izteikt savas domas. Bet kāpēc tu atnāci? Kas noticis? Minstināšanās. Kamols kaklā. Gan jau būs labi. Un tā pāris reizes un es raudāju, nerunāju viņai neko, bet raudāju. Tās asaras tiešām bira kā pupas un atmiņas, notikumi šaudījās galvā kā kādā sprādzienā. Bet man pietika paraudāt. Jo nu.. kurš gan raud tā vienkārši, kad skumji? Nu beidz! Pieaugušie taču neraud. Manī bija tik daudz baiļu, kompleksu, ka grūti bija pat salikt visu pa plauktiņiem, kas nu kad sācies, atsācies un kāpēc sācies. Bērnība, pamatskolas laiki, vidusskola. Tik daudz kam iets cauri, bet uzmanība nav pievērsta tā īsti nekam, ne iekšējam stāvoklim, ne vēlmēm. Šobrīd atskatos un samīļoju sevi katrā no šiem posmiem, kad nebiju sev līdzās. Reāli nebiju. Izvairījos no sevis. Tad, kad izraudāju visu tur, tajā krēslā, kaut kādu daļu es atlaidu, kādu vēl laižu prom palēnām, kā nu dzīve iegrozās. Daudz bija jāraud par posmu pēc dzemdībām. Depresija, trauksme, panikas lēkmes, zems pašvērtējums, 0 vēlmes ko dzīvē vispār pasākt. Protams, laime, ka mazs bērns, vesels un tā. Bet iekšēji es biju tukša un nekādīgi nevarēju sevi dabūt atpakaļ sevī. Likās, ka ķermenis man ir, bet dvēsele kaut kur citur. Zvans ārstam, zāles, čik un gatavs. Pusgads paiet nemanot, izmaiņu nav, bet sliktāk arī nav. Ļoti labi. Ja jau nav zāļu, tad jau var vīniņu vakaros ieraut. Viena glāzīte nekad nekaitē. Ar vēl kādu Salt dūmiņu tā, lai visi neironi norimst. Paiet pusgads. Nekas nav mainījies. Tikai pašvērtējums krities, sliktie ieradumi un svars kāpušies. Bet vismaz nav panikas lēkmju, visu kontrolēju! Jo kā zināms alkohols savu reizi jau palīdz un arī nikotīns, un arī gardi paēst. Psihologa krēslā, viņai man neko nesakot, es sapratu to, ko man vajadzēja iespējams saprast jau sen, kad mocījos ar trauksmi, sirdsklauvēm, reiboņiem, paniku, elpas trūkumu, un vēl visādiem simptomiem, ka neviens mani nenāks un neizglābs! Neviens ārsts, neviena maģiskā tabletīte vai vīna glāze, vai mīļotā padoms. Neviens! Man ir jāatbild par savu dzīvi un beidzot jāsaprot, kas tur iekšā ir. Bet vieglāk tiešām ir ieslēgt TV, ēst vakaros, dzert, pīpēt, gulēt, nekā parunāt ar sevi un sajust sevi. Dziedināt sevi. Es piecēlos un aizgāju ar smaidu. Un tajā pašā nedēļā pieteicos autoskolai. Jā, bija bail. Jā, iepriekš pie stūres no panikas lēkmes gandrīz nomiru gan es, gan mans vīrs, jo panikas lēkmju laikā es sastingstu un nevaru paelpot. Un tā. Man bija panika un trauksme no tik daudz kā, ka es sapratu arī to, ka viegli nebūs sevi likt tagad kopā. Pats pirmais bija sākt mīlēt sevi. Pats, pats, pats galvenais. Bez mīlestības pret sevi mēs tā nodarām sev pāri. Arī citiem, jo nemīlam sevi un izturamies tāpēc slikti pret citiem, lai augtu pašvērtējums. Vai sajustos labāk, nezinu. Ar mīlestību pret sevi sāku sliktos ieradumus aizstāt ar labajiem. Atmetu jebkāda veida alkoholiskos dzērienus, nikotīnu, sāku pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Daudz dabassss, meditācijas, afirmācijas, labs miegs, rakstīšana, grāmatas, mūzika, tas viss dziedē. Pat, ja man sākumā likās, ka viss būs kaķim zem astes, ilgtermiņa labie ieradumi lika par sevi manīt. Un trauksme atkāpās. Kad tā nāca, es vairs nebēgu, bet jautāju sev-kas noticis?Ko man darīt citādāk? Ar mīlestību pret sevi sākas viss. Tad vairs nav vietas graujošām lietām, ko sev nodari. Vienmēr prioritāte būsi pats. Vienmēr atradīsi laiku sev, veselīgai maltītei, saposties, atpūsties, pateikt nē, atteikties no kaut kā, pateikt citiem visu labu uz visiem laikiem. Vienmēr. Un tagad joprojām sēžu, paliek jau tumšs. Un atkal domāju. Cik mums visiem laika atlicis. Un mēs skrienam, lai paspētu un paspējam, jo skrienam. Bet kur paliekam mēs paši? Mūsu dvēsele? Vēlmes? Emocijas? Mīliet sevi! Un nedariet sev pāri!

[ilserre]

Tēta tētis 0002

Tālās bērnu dienas (cont)

Ar apbrīnu atceros arī tos smagos darbus, kurus veica māte. Kādu vasaru, tas varbūt bija 1939. gada vasarā, mēs ar tēvu bijām aizbraukuši pļaut sienu Ošas upītes līčos. Tie atradās vairāk nekā 15 kilometru attālumā no mājām tagadējā Rožupes pagasta teritorijā. Māte, ar tumsu izslakusi govis, ap pusdienlaiku bija atnākusi mums palīgā. Vakarā viņa steidzās mājās, lai izslauktu govis un apkoptu pārējos mājlopus, kopā nostaigājot 30 kilometrus.

Atceros, ka mums bija ābeļu dārzs ar kādām 15 ābelēm. Atceros divas ābeles ar garšīgiem baltiem "cukuriņiem", tādu šķirni vairs nekur neesmu sastapis. Žēl, ka visas ābeles bija vasaras un rudens šķirnes, tāpēc mums ziemā ābolu nebija. No mums četriem Auzānu bērniem es biju lielākais ābolu un ogu ēdējs. Es pirmais noskaidroju, kad jāņogas un avenes jau sāk sārtot. Zinu, ka viena no mūsu ābelēm vēl "Auzānu" mājās ir saglabājusies, to sauc par "bumbierābeli". Zem šīm 15 ābelēm bija izvietoti bišu stropi. Tie lielākoties bija izgatavoti no resniem, apaļiem koka klučiem ar izdobtu vidējo daļu. Protams, tādos stropos turot bites, nekādu lielo medus ražu nevarēja iegūt. Ar bitēm nodarbojās mana māte, jo mēs ar tēvu baidījāmies no bišu kodieniem. Man viens bites kodiens sejā izsauca visas sejas sapampumu līdz tādai pakāpei, ka abas acis bija pilnīgi ciet.

Lai gan mūsu nelielā lauku saimniecība bija viena no labākajām apvidū, mēs ar sevišķu turību lepoties nevarējām. Naudas ienākumi bija nelieli, tāpēc tikai vienu no bērniem, tas ir, mani, varējām atļauties sūtīt vidusskolā. Brālim Izidoram un māsai Jūlijai bija tikai pamatskolas izglītība. Vi��iem pilnu laiku bija jāstrādā saimniecībā. Mana māsa Roze gan pabeidza vidusskolu un Mālpils Meliorācijas tehnikumu, bet tas bija jau Padomju laikos, kad par skolu nebija jāmaksā un visas grāmatas un burtnīcas bija ļoti lētas.

Es mācījos Līvānu Valsts komercskolā, kurā mācību maksa bija 90 lati gadā. Mūsu saimniecības galvenie ienākumi bija no izaudzētajiem un pārdotajiem bekona rukšiem, kurus uzpirka eksportam uz Angliju. Bekoni, tas ir, 90-100 kg smagie rukši, bija speciālas baltas sugas cūkas. Mana māte katru gadu nobaroja 5 vai 6 rukšus. Tādus audzēja visur tuvakajā apkārtnē. Pieņemšanas - uzpirkšanas dienās, kad bija stacijā pienākuši vagoni, uz bekonu nodošanu veidojās vairākus kilometrus garas zirgu pajūgu rindas. Par katru bekonu maksāja aptuveni 90-95 latu. Veikalā mēs pirkām tikai pašu nepieciešamāko - sāli, petroleju apgaismojumam, nedaudz cukura un nedaudz dažādu dzelzs izstrādājumu, kuri bija nepieciešami saimniecības inventāra izgatavošanai. Mans tēvs gatavoja ratus, ragavas un ecēšas pats savā smēdē. Pirmā pasaules kara laikā mans tēvs bija iesaukts krievu armijā, kur kādā kara posmā Smoļenskā viņš bija kalpojis kā rakstvedis. Vēlāk viņš bija dabūjis zīmi no draugiem kara slimnīcā, ka esot nepieskaitāms, un tādā veidā viņam bija izdevies no kara atbrīvoties. Bet, tā kā fronte starp krievu un vācu armijām bija pārtraukusi satiksmi ar Latviju, viņš bija pieteicies pie kāda Smoļenskas kalēja par mācekli. Tur viņš bija nostrādājis gandrīz gadu, tāpēc diezgan labi prata kalēja darbus. Man tagad interesanti liekas, ka, lai gan viņam bija tikai četru klašu izglītība, viņš bija nozīmēts par rakstvedi krievu armijā… Viņš skolā bija gājis tad, kad latviešu valoda skolā bija pilnīgi aizliegta un par tās lietošanu skolēni tika smagi sodīti, tie esot tikuši pērti ar rīkstēm un esot piemēroti citi soda mēri.

4 klašu izglītība kā manam tēvam esot tajos laikos uzskatīta par pietiekoši labu, jo ļoti daudziem neesot bijis pat tādas. Mans tēvs patiešām rakstīja ļoti glīti, un pat krievi apbrīnoja viņa pareizo krievu valodu. Glītrakstīšana gan esot tajos un pat vēl manos laikos bijis pasniegts kā atsevišķs priekšmets. Lielākā daļa Krievijas armijas karavīru un iedzīvotāju esot bijuši analfabēti.

Pēc atgriešanās Latvijā mans tēvs bija ierīkojis nelielu smēdi. Tajā izgatavoja un remontēja saimniecību inventāru un darba rīkus. Šajā smēdē arī es kaut ko no metālapstrādes iemācījos, kas manā tālākajā dzīvē lieti noderēja.

Mums saimniekošanu ļoti apgrūtināja tas fakts, ka visa lauksaimniecībā apstrādājamā zeme nebija vienā vietā. Pie mūsu mājas mus bija aptuveni 9 hektāri zemes, nepilni 3 bija aiz dzelzceļa aptuveni pusotra kilemetra attālumā. Pēc labības nopļaušanas tur ļoti bieži ganījām lopus. Šai vietai, kura bija iesaukta "Kumelnīca", blakus atradās valsts mežs, kurā arī noteiktās zonās bija atļauts ganīt lopus, jo mums mežniecībā bija nopirkta atļauja.

Mums bērniem mežs bija laba izklaides vieta. Tas bija izskatīts, izstaigāts, visas vārnu un vanagu ligzdas izpētītas, visas bedres izložņātas. Ar lopu ganīšanu pie meža vairākus gadus bija jānodarbojas man. No sākuma kopā ar vecāko brāli, bet vēlāk arī vienam pašam. Kad paaugās mūsu māsas, viņas mani nomainīja ganu gaitās. Man tad bija jāsāk veikt nopietnāki lauku darbi, ieskaitot ecēšanu, pļaušanu ar izkapti, labības un siena vezumu kraušanu un tā tālāk.

Man visnepatīkamākais darbs bija kūtsmēslu vešana uz Birzākiem. Tur mums atradās vēl kādi 4.5 hektāri zemes. Viena puse no tās bija uzarta un apsēta ar labību, un, lai tā labi augtu, uzarto zemi vajadzēja mēslot. Tā kā minerālmēsli bija ļoti dārgi, tad mēslošanai izmantoja kūtsmēslus. Tos tad vajadzēja atvest staļļa, kurā gada laikā mēslu bija sakrājies pietiekoši daudz. Šis bija visriebīgākais darbs, kādu man ir nācies darīt. Mēslu vešana notika jūnija sākumā, kad visi pavasara darbi bija padarīti - labība iesēta un dārzi apstādīti. Parasti dienā bija jāveic pieci reisi turp un atpakaļ. Kopumā šis darbs ilga aptuveni divas nedēļas katru dienu. Man ar pirmo vezumu bija jāizbrauc jau pirms sauleslēkta. Tā kā vezumi tika piekrauti vēlu vakarā pie lukturu gaismas, bet jūnija naktis ir visīsākās, tad iznāca gulēt tikai dažas stundas. Atceros savas rīta rasā salstošās kājas un pēc tam, kad saule bija izžāvējusi rīta rasu, nogurumā un miega trūkumā nepārvarami ciet krītošās acis. Par to domājot, vēl tagad, pēc 70 nodzīvotiem gadiem, man pārskrien drebuļi. Atceros arī to, ka jau toreiz apņēmos tādu vergu darbu nestrādāt. Nolēmu, kā tautā dažreiz saka "lai velns par stenderi!", bet darīšu visu, lai tādi darbi vairs nebūtu jādara. Lai tas tā notiktu, izdarīju noteiktu secinājumu - ir jāmācās. Jau toreiz kaut kur biju dzirdējis vai lasījis, ka cilvēka inteliģences pakāpi nosaka zināšanu līmenis, izlasīto grāmatu skaits, kā arī pārvaldīto valodu skaits. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tikai iepriekš minētais dos iespēju no šāda darba izvairīties. Lai to panāktu, svēti apņēmos mācīties un darīt visu, lai mans zināšanu līmenis būtu pēc iespējas augstāks.

[bb-latvija]

VAAD aicina skolēnus uz augu veselības dienas pasākumu LU Botāniskajā dārzā

Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) atzīmējot Starptautisko augu veselības dienu, aicina skolēnus uz augu veselības dienas pasākumu Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajā dārzā, aģentūru LETA informē dienestā. Pasākuma laikā Gurķu mājā tiks izstādīta VAAD ceļojošā izstāde “Skaistie un bīstamie augu kaitnieki”, prezentēta jauna bērnu aktivitāšu grāmata “Veseli augi, vesela planēta” un…

[princetongiirl818]

Grāmata “The Cousins”

Kas? Grāmata “The Cousins”

Kad? 6/01/2023

Autors: Karen M. McManus

Žanrs: Trilleris

Par grāmatu: “The Cousins” ir noslēpumaina, mistiska un melanholiska grāmata par traģisku bagātnieku ģimeni, ar jautriem akcentiem un pusaudžu drāmas piegaršu.

Anotācija: Storiju ģimeni apskauž viņu kaimiņi: lielākā īpašuma īpašnieki savā austrumu krasta salā, viņi ir bagāti, skaisti un tuvi. Līdz tas viss sabrūk. Viņu māte pēkšņi atmet četrus bērnus ar vienu teikumu:

“Jūs zināt, ko jūs izdarījāt.”

Viņi nekad vairs nedzird no viņas.

Gadiem vēlāk, kad 18 gadus vecās māsīcas un brālēns Obrijs, Milija un Džona Storiji saņem noslēpumainu uzaicinājumu pavadīt vasaru pie vecmāmiņas kūrortā, viņiem nekas cits neatliek, kā sekot savai zinātkārei un satikt sievieti, kura visu mūžu ir bijusi tāda mistērija.

Visa šī ģimene ir balstīta uz noslēpumiem, vai ne? Tas ir Storiju ģimenes mantojums.

Šovasar pusaudži ir apņēmības pilni atklāt patiesību savas ģimenes sirdī. Bet dažus noslēpumus labāk atstāt mierā.

Mīļākie citāti: “Everybody has secrets,�� she says, taking a sip of her drink. “That’s nondebatable. The only question is whether you’re keeping your own, or someone else’s.” 

“family first, always”

“Leave the past where it is” 

“It feels erratic ... But Alison knew what the problem was with her mother's heart: it was broken.” 

Vērtējums: Esmu lasījusi vairākas Kārenas M. McManusas grāmatas, jo tās nekad nepieviļ, un šī noteikti nebija izņēmums. Kaut gan autore nav jauniete, viņas grāmatās jaunieši ir aprakstīti tādi, kādi mēs esam, kas man ir ļoti svarīgi, jo nevaru ciest lasīt grāmatas, kurās jaunieši tiek aprakstīti kā “tipiskais stereotips”. Šo trilleri izlasīju vienas dienas laikā, jo tas ievelk stāstā, no sākuma palielinot spriedzi un sniedzot norādes, bet vēlāk, pasniedzot pēkšņu notikumu pavērsienu, kas savelk vēderu. Šī grāmata tik tiešām tur lasītāju uz pirkstgaliem, nezinot, kad stāsts paņems negaidītu pavērsienu. Grāmatai ir vasarīga noskaņa, tāpēc noteikti pārlasīšu to vasarā. Kopumā grāmata ir tiešām fantastiska un noteikti iesaku izlasīt jebkurai vecuma auditorijai, it īpaši jauniešiem.

[daktinusilva-blog]

Ikdiena

Ir sajūtas, ka vienas dienas laikā gribas tik daudz izdarīt, gribas to un to, gribas pasportot, gribas palasīt, jāmācās, jāizglītojās, jāpaelpo, jāizbauda, jāatpūšās... tik daudz gribas, ka galva kūp, nekam beigās nav laika, viss ir stresā, nekas nav izdarīts, sāc palikt skumjš un nemotivēts... kāda jēga.

Taisnība ir, mēs neesam supervaroņi, mēs esam cilvēki. Bet, mūsu spēkos ir sakārtot savas dienas un laikus tā, ka mēs paspējam izdarīt visu iecerēto, ar limitiem, ar to, kas ir mūsu spēkos. 

man dažreiz liekas, ka man nav laika izdarīt visu iecerēto. Bet es meloju sev, man ir laiks. sāksim ar to, ka ir jāceļas laicīgi, nu 7:00 no rīta? par vēlu, labi 6:00, mierā un klusumā sākt rītu, iziet svaigā pastaigā, ieelpot rīta gaisu, sakārtot domas. pēc tam svaiga duša, tīras drēbes un esmu gatava dienas turpmākajām gaitām. Stundiņu atvēlu grāmatas lasīšanai, 3 stundas sporta aktivitātēm, kādas 5 stundas mācīties, vakarā noskatīties labu filmu, protams pa vidu labi paēst. visam jābūt ar limitiem. 

sevi ir jābīda, jāmotivē un dažreiz jāpiespiež. Mēs visu varam, ko gribam. Viss ir mūsu spēkos. 

[miivija]

Ziedojumu sniegšana Ukrainas valstij

Kara darbība Ukrainas teritorijā nenorimst arī tagad, kļūstot aizvien nežēlīgāka. Cietušo skaits aug un tas, ko izjūt Ukrainas valsts iedzīvotāji, nevar aprakstīt vārdos. Tik daudzi cilvēki ir pazaudējuši ne tikai mājokļi, bet arī tuviniekus. Šajā vietā ir humanitārā krīze, kur tiek apšaudīti parastie iedzīvotāji, kam pietrūkst pārtikas, ūdens, medikamentu un arī dažādu citu ikdienas dzīvē vajadzīgo lietu. 

Turklāt šiem cilvēkiem nav pieejami, piemēram, medicīniskie pakalpojumi, ne tik ierastas lietas, kā transporta satiksme un vienkāršākie komunālie pakalpojumi. Tādēļ ikviena cilvēka palīdzība ikvienā pasaules malā tiek tiešām vērtēts. Pat neskatoties uz to, ka veikto ziedojumu daudzums jau ir liels, taču, turpinoties karadarbībai, jebkāda palīdzība vajadzīga ikdienu.

Kur tad parasti tiek virzīti ziedojumi karā cietušajai Ukrainai?

Tad, kad ir pieņemts lēmums veikt ziedojumu, galvenais jau ir īstās organizācijas izraudzīšanās. Visplašāk pazīstamā vietne ziedot.lv jau ir pārbaudīta un uzticama vieta, taču nemaz nav viena pati. Ir liels skaits dažādu biedrību un vēl citu iestāžu, kuras organizētā kārtība savāc ziedojumus un tad piegādā tos uz Ukrainu. Varēsiet veikt ziedojumu pa taisno Ukrainas valsts oficialajās vietnēs redzamajos rekvizītos, tādā veidā sniedzot finansiālu palīdzību. Ir arī cilvēki, kas ziedo ne tikai naudu, bet arī dažādas lietas, medicīnas rakstura preces, spēles un grāmatas bērniem, apģērbu un pat pārtiku. Biežāk tādas organizācijas sniedz atskaiti jau par to, ka ziedojumi nonākuši galamērķī.

Vispārīgie ziedojumu un atbalsta vācēji arī atskaitās par palīdzības plūsmas virzieniem. Piem., ziedot.lv min 3 plūsmas, kur pirmais būs Ukrainas valsts militārie spēki. Kā otrais virziens tiek minēts humanitārā palīdzība un kā jau trešais – palīdzība kara bēgļiem. Visi virzieni tiks saskaņoti kopā ar Ārlietu ministriju, bet iknedēļu tiek sagatavotas atskaites par to izlietojumu.

Kas tad piedāvā atbalstu Ukrainas valstij?

Svarīgākie Latvijas ziedotāji ir un būs tauta. Tieši Latvijas iedzīvotāji vien pāris dienās savāca 2 miljonus EUR Ukrainas valsts palīdzībai, bet uz šodienu dotais cipars jau sasniedz var teikt, ka 9,5 miljonus! Mūsu valsts pašvaldības sniedz palīdzību kara bēgļiem kā arī nogādā ziedojumus uz Ukrainu. Taču, piem., Jelgava savai Ukrainas draudzības pilsētai nosūtīja 6 ģeneratorus, nemaz nerunājot par pirmās vajadzības lietām, medicīnas rakstura precēm un pārtiku. Piedaloties akcijā “Palīdzēsim Ukrainas tautai”, aktīvi ziedo Smiltenes uzņēmēji, kas tad pāris nedēļās spēja savākt sešdesmit tūkstošus EUR. Arī miljardieri pieslēdzas palīdzībai Ukrainas cilvēkiem. Atbilstoši Dienas Bizness datiem miljardieri Mihails Fridmans un arī Pjotrs Avens Ukrainas valstij jau ziedojuši 150 miljonus EUR, bez tam šie cilvēki palielinās Alfa Bank Ukraina bankas kapitālu līdz miljardam eiro, uzzināt vairāk var šeit!

Šis ir tas laiks, kad tad palikt vienaldzīgs nevar neviens! Palīdzēsim kopā Ukrainai uzvarēt tādā smagajā karadarbībā!

[dzelonis]

Inga Ābele - Klūgu Mūks

Links uz grāmatas Goodreads lapu Izdevniecība: Dienas Grāmata Manas pārdomas Klūgu Mūka sākums kā prologs iesākas ar Franciska ‘’Franča’’ Sebalda suspensu no līdzšinējiem pienākumiem, liegumu ieiet baznīcā pat svētku dienā un citām līdz šim baudītām pašsaprotamām lietām, ne tikai amata privilēģijām. Turklāt atrodas dažs labs, kurš uzdrīkstas apšaubīt viņa ticības spēku un leģimitāti, bet tas…

[placefornothing]

Klusēšana piekrišana

Rudens ir nosacīti mans mīļākais periods, tas arī ir laiks, kad jūties visvairāk sačakarēts – bet pilnai gammai vajag tik dziesmu listē uzpeldēt kādam ‘blast from past’ un sajūtās aizej tā, kā tikko kāds tev censtos krūtīs izraut pēdējo kumosu gaisa. To laikam sauc par sava veida melanholiju, vai vismaz kaut kādām depresijas pazīmēm, ar kurām, es nešaubos, sirgstam kādā mērā ik katrs mēs, tikai jautājums – kurš un ko cik labi spēj atrast, lai to nobīdītu labāk pagultē, vai ar to kādā veidā cīnītos. Parasti tas ir būt cilvēkos, aktivitātēs, piedzīvojumos un hedoniski dzīvot, nedomājot par to, kas būs rīt.

Esmu sevi noķēris un laikam tāpēc ir īstais brīdis atkal šeit kaut ko bilst. Parunāt ar sevi un kas zina, varbūt pēc kāda laika šo būs vērtīgi pārlasīt – zinu, ka meloju sev jo jau savus iepriekšējos postus izlasīt prasa zināmu noturību un domāšanu – kur gan es tāds varēju būt.

Šķiet, ka pareizi būtu atzīt un nedaudz izkliegt, ka nebiju gana stingrs un mani sabojāja – dusmošanās ir veids, kā cīnīties ar sevi un par lietām un dusmojos es daudz, bet ne pietiekami, lai faktiski vienā dienā apgāztu galdu, paņemtu un uzsāktu ko jaunu – kādu senāku mērķi, par ko vienmēr dienas gaitā sapņojot (diez kā korekti būtu daydreaming??) iztēlojies, kā Tu visiem parādītu, ja prastu darīt šo, vai tev būtu tas, vai būtu sasniedzis to – man bieži patīk šādi iztēloties bet ļoti pietrūkst tā grūdiena, lai apsēstos pie klavierēm un sāktu spēlēt. Ir lieliski, ja par tevi kāds krīt un atbalsta, pat ja tas nav jādara, ja tas ir tikai koleģiāli, vai cilvēks saprot, ka Tu varētu būt kas vairāk un redz, kā tā spūldzīte blāvi kvēlo jo nav līdz galam rozetē kontakta.

Pastarpināti iesāku 2x dzīvē lasīt Trīs draugus (Remarks) un šķiet, ka šoreiz arī pabeigšu – palikušas pēdējās 100 lapaspuses, grāmata, kas sākotnēji šķita pliki par dzeršanu ir tik tiešām grāmata par dzeršanu un ne tikai, kaut kā lasu un domāju, diez vectēvs šo grāmatu ir lasījis, jo daudz ko es redzu līdzīgu ar to, ko un kā viņš dara vai saka – patiesībā vispār šajos savos gados nekad neesmu redzējis viņu lasām kādu grāmatu, tikai agrāk kādas avīzes vai žurnālus…

Rudens skaņās neatņemama sastāvdaļa ir daiļrade no šī stāsta

[grifrift]

NEPARASTS GADĪJUMS VĒSTURĒ

Ļeningradas N vidusskolas lepnais absolvents Aleksandrs jeb kā draugi viņu čomiski dēvēja – Šuriks, jau piekto stundu sēdēja istabā, studējot vēstures enciklopēdiju. Logs bija cieši aizvērts un noslēpts aiz tumšiem, bieza auduma aizkariem. Neviena pati ārpasules vilinošā vasaras smarža vai skaņa nedrīkseja novērst Šurika uzmanību no gatavošanās procesa iestājeksāmenam vēstures fakultātē. Kaut arī topošais vēsturnieks bija tikai ceļā uz universitāti, vinš jau instinkīvi bija apguvis studentu metodiku, kā vislabāk sagatavoties pārbaudes darbam. Proti, atzīmejis 11. klases izlaidumu, Šuriks nolēma veltīt sevi visu atpūtai, laiski baudot silto laiku, jūras peldes un diskotēkas. Gatavošanās eksāmenam katru dienu tika atlikta uz rītdienu, līdz nemanot pienāca biedējošais datums – pēdējā diena līdz pārbaudījumam. Sakopojis visu savu gribasspēku, apkrāvies ar foliantiem un atslēdzis telefonu, Šuriks bezbailīgi metās zinību bezdibenī, optimistiski cerot atgūt iekavēto. Jāsaka, ka Aleksandrs par vēstures entuziastu kļuva pavisam nesen. Skolā viņam šajā priekšmētā bija knaps 4. Ideja kļūt par vēsturnieku viņam radās spontāni, divu faktoru ietekmē. Pirmkārt, uz Šuriku atstāja iespaidu nenovērtējamais Ermitāžas muzejs, kuru viņš apmeklēja klases ekskursijā. Otrkārt, viņu aizrāva nesen redzētā kara drāma “Karš un miers”. Pavisam atklāti runājot, bija vēl trešais iemesls – Šurikam negribējās iet armijā.

Kad Šurika pie intensīvas slodzes nepieradušās smadzenes dumpinieciski sāka atteikties uztvert neskaitāmās burtu un gadskaitļu rindas, viņš sadzirdēja nepazīstamas balsis nākam no viesistabas. Saspicējis ausis, jaunietis piecēlās un lēniem pantēras soļiem devās runātāju virzienā.

“Zagļi!.. Vai arī kaimiņš Vasja atkal pillā sajaucis dzīvokļu durvis?”

Puiša sagurušajā galvā pazibēja divas versijas. Saņēmis drosmi, viņš paķēra pustukšo “Tarhūna” pudeli (vienīgo ieroci, kas trāpijās pa rokai) un strauji atvēris durvis, devās uzbrukumā.

Aina, kas pavērās Šurika acīm tik ļoti abstulbināja, ka viņš, pārvarot inerci, momentā apturēja savu lēcienu un atvēris muti vaļā palika stāvam kā statuja. Viss, ko viņš spēja izdvest, bija vaicājoši izteiksmīgs:”Ēēēēēēēēē…?!”

Viesistaba bija pilna ar svešiem cilvēkiem. Taisnību, sakot viņi nebija gluži sveši. Lielāko daļu nelūgto viesu Šuriks spēja atpazīt pēc sejas. Problēma bija tā, ka cienījamās personas nu nekādi nevarēja šeit atrasties. Visi fizikas un veselā saprāta likumi iebilda pret šo situāciju. Taču te viņi bija – tērpušies tik atšķirīgās drānās kā masku ballē, “ciemiņi” okupēja lielo Dienvidslāvijas ražojuma dīvānu, taburetes un aizrautīgi polemizēja savā starpā. Sanākušie bija augstākās raudzes sabiedrības krējums. Jebkurš vēsturnieks nekaulējoties pārdotu dvēseli velnam par iespēju saņemt ielūgumu uz šādu saviesīgo vakaru. Šuriks ievēroja Jūliju Cēzaru, Ādamu Smitu, Marku Antoniju, Napoleonu, Suvorovu, Hanibalu, Katonu vecāko, Ļeņinu un vēl dažus personāžus no slavenākajām pasaules vēstures lapaspusēm. Tikai viens kungs sēdēja istabas stūrī uz krēsla un maigā stāvlampas gaismā aizrautīgi lasījā grāmatu. Viņš bija tērpies koši sarkanā sutanā un apsedza galvu ar kardināla cepuri.

Kaulainā plauksta, kas uzgūlās Šurika plecam no aizmugures, jau atkal lika zēnam satrūkties. Strauji pagriezies par 180 grādiem, viņš ieraudzīja Danti Aligjēri, kurši izskatījās gluži kā atdzīvojies Botičelli gleznotais portrets. Vienīgi sejas āda izskatījās dzeltena un neveslīga.

“Buonasera, mans dārgais draugs! Redzu, ka esi viesmīlīgi atnesis kādu spēcinošu dziru, lai remdētu mūsu slāpes. Skat, visi tā aizrāvušies, cenšoties pierādīt savu taisnību, ka nemaz nav pamanījuši tevi ierodamies.”

Viņš trīs reizes skaļi sasita plaukstas, nokrekšķinājās un uzrunāja visu raibo kompāniju:

“Cavalieri lūgšu jūsu uzmanību! Galu galā esam šeit sapulcējušies, lai palīdzētu centīgajam novicim Aleksandram iestāties universitātē un tapt svētītam ar mūsu kristīgā Dieva zinību gaismu. Lai gan pats neesmu studējis tik augstās skolās, tomēr esmu dzirdējis, ka pārbaudījuma disputi nav nekāda vieglā procedūra, turklāt tie noris tīrā latīņu valodā. Īstas mocības. Gandrīz vai jāiekļauj savā “Dievišķajā komēdijā.””

Klātesošo skatieni pievērsās Šurikam. Viņam šķita, ka caur tiem strāvo visa, vairāk kā beidzamo 2000 gadu cilvēces pieredze. Republikas, impērijas, pilsoņu kari, reliģiozie slaktiņi, renesanses un revolūcijas – tas viss koncentrējās asajos, gudrajos skatienos.

Pirmais ierunājās Bonaparts:

“Ņem to visu vieglāk, puis’. Kas gan ir vēsture, ja ne meli, ar kuriem visi ir vienisprātis? Protams, ir vērts pastudēt izcilos karavodoņus un viņu kaujas (mani tajā skaitā), valsts pārvaldes lietas.. Taču īstā zinātne ir artilērija. Atceries, Dievs būs tavā pusē, ja tev būs labāka artilērija! Dari ko darīdams, bet vienmēr paturi prātā, ka no varena līdz smieklīgam ir tikai viens solis.”

“Ko tas nicināmais galls tur vāvuļo?”

sašutumā iesaucās Gajs Cēzars no Jūliju dzimtas, “nezinu, kādus dievus viņš pielūdz un kas ir artilērija, bet mani leģioni Alēzijas kaujā pierādīja, ka Marss un Jupiters ir viņu pusē. Vercingetoriks neļaus man samelot.”

“Jā, toreiz mēs jums kārtīgi sadevām!”

Glaimīgi piebalsoja Antonijs.

“Ciet klusu, nelieti!”

Viņu nikni aprāva Cēzars,

“Savā nodevībā tu pārspēji Brutu. Viņš nostājās pret mani dzīves laikā, bet tu, nešķīstais tārps, uzsāki gļēvu cīņu pret manu garu, manu mantojumu. Vēsture pierādīja, ka izvēle bija pareiza. Oktaviāns Augusts, pieņemtais dēls, tev ierādīja vietu. Nespēju saprast, kā Kleopatra kļuva tik akla, ka sev par postu nolēma izrādīt tev labvēlību.”

“Godātie patrīcieši,”

Sarunā iespraucās Katons,

“Jūsu runas bez šaubām ir Olimpa dievu iedvesmotas un ļoti svarīgas, tomēr arī es vēlos ko teikt - Ceterum autem censeo Carthaginem esse delendam - Kartāga ir jāiznīcina!”

“Liecies nu mierā, vecais, Kartāga ir nolīdzināta līdz ar zemi. Tu savu panāci.”

Viedo Katonu aprāva Dante.

Uz brīdi telpā iestājās nosacīts klusums. Varēja saklausīt vien divu diženu karotāju balsis. Suvorovs un Hanibals, nemanot apkārt notiekošo, karsti diskutēja par Alpu šķērsošanas īpatnībām. Hanibals sūdzējās par untumainajiem ziloņiem, bet Suvorovs oponēja, ka lielgabalu vilkšana pāri kalniem arī neesot bijusi viegla pastaiga.

Pauzi pārtrauca Ādams Smits:

“Aleksndr, teikšu tev vienu - realizējot savus nodomus, indivīds veicina sabiedrības intereses daudz efektīvāk, nekā tad, ja viņš patiešām vēlētos palīdzet sociumam.”

“Neklausies to buržuju!”

Nekavējoties atcirta Ļeņins,

“Uzskatīt, ka kapitālisti, rīkojoties savās egoistiskās interesēs, brīnumainā veidā padarīs pasauli labāku, ir utopisms un muļķība.”

“Es viennozīmīgi, esmu buržuā, par to nav šaubu. Tomēr, atšķirībā no tevis, atdusos pieticīgā kapavietā, nevis dārgā, glaunā mauzolejā. Labāk ej un klāsti savas tēzes no balkona.”

Ļeņins noteikti nebūtu palicis atbildi parādā, tas nebija viņa stilā, bet tajā brīdī negaidīti atsprāga dzīvokļa durvis. Viesistabā lepni iesoļoja Aleksandrs Lielais kopā ar Hefastionu.

“Visiem vīnu!” viņš pavēlēja, “Mēs šodien svinam, vai ne, mans Hefastion?”

Valdonīgi paziņoja maķedonietis un familiāri sapurināja savu kompanjonu.

“Tikai nepārprotiet, mēs esam tikai draugi – neticiet tām neķītrajām baumām! Kurš ir šī nama saimnieks? Mūsu rīkles ir sausas.”

Šuriks kā bites sadzelts pieskrēja pie Aleksndra un stādījās priekšā:

“Aleksandrs N., komjaunietis, vecāku prombūtnes laikā esmu šī pieticīgā mitekļa īpašnieks.”

“O, vārda brālis? Par to mums jāsadzer. Laikam arī būsi no elliniem?”

“Nē, godātais, esmu no Ļeņingradas. Pēc jūsu iekarojumiem visā pasulē kļuva populāri saukt zēnus par Aleksandriem.”

“Tas mani priecē. Ja vien mani Diadohi nebūtu visu nolaiduši pa akveduku… Ai, lai nu paliek. Labāk rādi, kur te vīna pagrabs.”

Apjukušajam Šurikam nācās ķerties pie tēva pudeļu rezervēm. Virtuvē viņš pilnīgi negaidīti satika kādu dāmu, tumši brūnā kleitā, kura jau šiverēja pa plauktiem un atvilknēm.

“Marija Tjudora.”

Veicot elegantu reveransu, viņa stādījās priekšā.

Šurika pārsteiguma limits tika izsmelts, viņš tikai pamāja ar galvu, nosauca savu vārdu un ķērās pie pudelēm.

“Beidzot, te ir kāds džentlmenis! Ziniet, es labprāt nobaudītu to dzērienu, kas nosaukts manā vārdā. Dzirdēju, ka viena no sastāvdaļām ir tomātu sula. Vai Jums tā ir?”

Kad, Maķedonijas Aleksandra skubināti, visi jau bija iemalkojuši un baudīja Asiņainās Mērijas kompāniju, no telpas stūra atskanēja nepiedienīgi vārdi franču valodā. Visi jau bija aizmirsuši par garīdznieku sarkanā sutanā, kurš tagad visnotaļ amizanti par sevi atgādināja.

“Izdzimtenis, sātanists, herētiķis! Kā viņš uzdrošinājās? Mani, kurš savu dzīvi, savu prātu, savu sirdi ziedoja Francijai, tā nomelnot. Es viņu sabradāšu.”

Šuriks tūdaļ atpazina šo daiļrunīgo kungu – tas bija neviens cits kā Viņa Eminence kardināls Armāns Žans di Plesī de Rišeljē. Kā bija noprotams, viņa dusmas izraisīja grāmata, kuru kardināls tik ieinteresēti iepriekš lasīja. Šuriks pievērsa uzmanību grāmatas vākam – tas bija leģendārais Dimā romāns no zēna bibliotēkas – “Trīs musketieri”.

Tajā mirklī pie durvīm kāds pieklauvēja. Nesagaidot, kamēr dzīvokļa saimnieks atvērs, apartamentos apkampušies ievēlās vēl divi Aleksndri (tikko pieminetais Dimā un Puškins). Abi bija kungu prātā un gardi smējās. Mazliet apvaldījies, druknais francūzis paklanījās un bilda:

“Lūdzu piedošanu, man Puškins tikko pastāstīja anekdoti. Esot izplatījusies absurda teorija, ka mēs esam viena un tā pati persona. Kā varat pārliecināties – tikai asprātīga pīle. Starp citu, šķiet, nākot iekšā, dzirdēju kādu pieminam manu uzvārdu?”

“Sasodīts, tu dzirdēji pareizi, melu skribelētāj!”

Strauji pieceļoties no krēsla, niknā tonī ieaurojās Rišeljē un iemeta Puškina biedram sejā baltu, smalku kazādas cimdu.”

Dimā acumirklī nobālēja, stostīdamies mēģināja taisnoties. Tad apjauta, ka šādu izaicinājumu liecinieku priekšā var nomazgāt tikai duelis. Krievu dzejnieks laipni piedāvāja savu pistoļu komplektu, kuru tikai pašam zinamu iemeslu vadīts bija paņēmis līdzi. Puškins neatteica kompanjonam arī sekundanta pakalpojumus. Par kardināla sekundantu kļuva Smits. Viesi sadrūzmējās virtuvē, atbrīvojot vietu gaidāmajai cīņai. Jāpiezīmā, ka arī skatītāju starpā izcēlās neliela kauja, par labāko vietu pie durvju ailes. Lietā nekautrējoties tika laisti pleci un elkoņi.

Beidzot, sagatavošanās darbi un sekundantu pārrunas tika pabeigtas. Dimā un Rišeljē nostājās istabas pretējās pusēs. Ņemot vērā tuvo distanci, tika nolemts šāvienus izdarīt abiem vienlaicīgi, pēc signāla. Par norunāto signālu kalpoja atkorķējamā šampanieša blīkšķis.

Nepagāja ne minūte, kad gandrīz vienlaicīgi atskaneja trīs šāvieni. Šaujampulvera dūmiem izklīstot, uzvarētajs bija skaidrs. Populārā romānista pieri rotāja rozā gumijas puļkis. Rišeljē domātā “lode” bija pielipusi pie loga centimetrus divdesmit virs dueljanta galvas. Dimā izlaida no drebošajām rokām smago pistoli, atzīstot sakāvi. Diemžēl, šim duelim bija vēl viens negadījuma upuris – Suvorovs, verot vaļā šampanieti, ar korķi bija trāpijis Napoleonam acī.

Incidents bija izsmelts un visi ar dubultu sparu ķērās pie bāriņa tukšošanas. Šķita jau, ka kaisles ir pierimušās, kad jau tā pārpildītajā iestabā ielauzās kāds komiska paskata pārītis. Viens bija garš, izkāmējis, ar bezzobainu smaidu un spīdīgu metāla bļodu galvā. Otrs pilnīgā pretstatā bija tukls, maza auguma, bez galvassegas. Abi bija noskrandušā, nospeķotā apģērbā un šaurajā, smacīgajā telpā izgaroja vecu sviedru, skāba vīna un ēzeļa mēslu bagātīgo aromātu. Kāpņu telpā bija dzirdama ēzeļa maušana un zirga zviedzieni.

Izrādās, ka Šuriks bija maldījies – viņš vēl tomēr varēja tapt pārsteigts. Jaunpienācējos puisis nekļūdīgi atpazina atjautīgo idalgo - Lamančas Donu Kihotu un viņa uzticamo ieroču nesēju Sančo Pansu. Nepaguva klejojošais bruņinieks atrast sev vietu, kur piemesties, kad labi iestiprinājies Ādams Smits smejoties viņu apsauca:

“Hei, klaidoni, ko tu te dari? Tu taču nemaz neesi īsts!”

Par nožēlu jāatzīst, ka liberāļa smiekliem piebiedrojās arī daļa no pārējās iereibušās publikas.

Dzirdot šo aizskarošo frāzi, Dons Kihots tūliņ ķērās pie zobena roktura un karstasinīgi nodeklamēja:

“Es jums rādīšu, kurš te nav īsts! Labāk miršu ar debešķīgās Dulsinejas dižciltīgo vārdu uz lūpām, nekā ļāušu sevi pazemot.”

Mēģinot izspraukties cauri pūlim līdz uzpūtīgajam skotam, godpilnais idalgo nevilšus aizsāka neatgriezenisku ķēdes reakciju. Ambiciozo personību emocijas bija kā uzkarsēts tvaika katls un bruņinieka neakurātais reids izprovocēja to, ka tvaika spiediens pārsniedza pieļaujamo līmeni.

Daži grūdieni, uzmīšana uz tulznainās pēdas, asa vārdu apmaiņa un panesās varens jandāliņš.

Redzot, kādus apgriezienus uzņem pasākums, burzmā metās arī drosmīgais ieroču nesējs, skaļi saucot:

“Sinjor, es dodos Jums palīgā! Man nevajag karaļvalsti, es apmierināšos ja Jūs man dāsni dāvāsiet šo hruščovku!”

Cēzars veikli zvetēja Antoniju, Napoleons centās atriebties Suvorovam par korķa uzsisto aci.

Puškins, rādot boksa paņēmienus atbalstīja Dimā pret Rišeljē un Sančo Pansu, kurš bija trāpījies nepareizajā vietā. Hanibals ar savām dūrēm atmaksāja Katonam par Kartāgu. Marija Pirmā bruņojusies ar mīklas rulli un uzkāpusi uz galda, nešķirojot dalīja sitienus pa labi un pa kreisi. Vienu no šiem apdūlinošajiem belzieniem saņēma arī neveiksmīgais Lamančas Dons Kihots, cenšoties glābt daiļo dāmu pret viņas pašas gribu. Neskatoties uz to, ka viņam bija dārga trofejas ķivere, varonīgais piedzīvojumu meklētājs tomēr krita un guva vieglu nokdaunu. Ja neskaita Aleksandru Lielo un Hefastionu, kuri pa kluso bija kaut kur nozuduši, vienīgi Sašam un Dantem izdevās palikt malā. Ielīduši stūrī viņi ar smagām nopūtām bezspēcīgi vēroja notiekošo jampadraci. Kamēr Bēdīgā izskata bruņinieks pūlējās piecelties kājās, Ādams Smits jau bija nolūkojis sev jaunu mērķi. Pamatīgi atvēzējoties viņš meta Vladimiram Iļjičam ar savu slaveno grosbuhu “Nāciju labklājība”. Brīvā tirgus piekritēja roka laikam nebija tik labi trenēta kā viņa mēle – precizitāte pievīla. Lielā, smagā grāmata, neskarot Krievijas sociālisma revolūcijas tēvu, trāpija Šurikam tieši pa pieri. Saņemot šo triecienu, Šurikam viss sagriezās karuselī un viņš iekrita tumšā, melnā bezdibenī.

Atverot acis, Šuriks saprata ka ir noguldījis galvu uz vēstures enciklopēdijas, kura nu bija pamatīgi nosiekalota. Klusums un kārtība dzīvoklī tomēr pārliecināja bažīgo zēnu, ka piedzīvotais bija vien murgains sapnis. Viņš apskatījās pulkstenī – bija 8:15 no rīta. Steidzīgi nomazgājies un saģērbies, Aleksandrs raitā solī devās ārā. Militārā dienesta iesaukšanas centrs bija jau vaļā.

A.

[dzelonis]

Andris Akmentiņš - Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu Izdevniecība: Dienas Grāmata Manas pārdomas Pirmā Skolotāju daļa un teju divas trešdaļas no romāna garuma ir no divu skolotāju (tēvs direktors) atvases Sarmītas perspektīvas, kura grāmatai sākoties ir vēl pašās pirmajās klasēs. Var jūst kā izpaužas bērna nezināšanas naivums, ka varētu būt citādāk, labāk vai vienārši atšķirīgāk un pieņem esošo par normālu,…

[secretnerdarcade]

Ir septembris. Vēsās Londonas ielas četros rītā ejot uz biroju. Ar kafiju rokās un ar Kafiju pie pavadas. Viena no vairākām pirmdienām. Pirms gadiem trīs devos uz skolu un nu jau uz darbu. Cigarete rokās. Ir balanss. Mūzika ausīs. Mašīnu troksnis nedzirdams. Atmiņas no vasaras un karavānas Itālijas dienvidos svaigas. - Es mīlu saules siltumu, un Itālijā saule ir skaistāka nekā jebkur citur, kur es esmu bijusi. Un esmu bijusi daudzās vietās.Todien biju tērpusies baltā kleitā, sēžot kādā no Sicīlijas mazajām kafejnīcām un ēdot slaveno itāļu saldējumu. Nogurusi no nemitīgās staigāšanas pa romas bruģētajām ielām un vecajiem kultūras pieminekļiem. Tāpēc sēžot pie baltā galdiņa, es plānoju, vai šeit pārvākties uz dzīvi. Pa galdu bija izmētāti, kā jau parasti, dažādi pieraksti un kartes, grāmatas par itāliju un pastkartes.Es pati lasīju kādu melno vākos iesietu grāmatu, kas bija pilna ar Metjū piezīmēm. Kāds viesmīlis izmēģināja ar mani uzrunas divās vienīgajās valodās kuras viņš zināja. Viņam kolēģis zināja vairāk. Un te es, savā otrajā dienā siltajās zemēs, biju iemācījusies kā vienīgi pateikt lūdzu un paldies.Toreiz bija dienas vidus, un man pie kājām bija visa Itālija.- Skaista atmiņa. Bet šodien un šobrīd, aukstais Anglijas vējš kutina man vaigus.