pludinjsh-blog-blog

[pludinjsh-blog-blog]

Jana Bali #2

Šodien ir mana pēdējā 7diena Ubudā. Nākamajā nedēļā nekur neceļošu apkārt, bet drīzāk savedīšu kārtībā savu izskatu. Tas nozīmē, ka varu atskatīties uz tām vietām un lietām, kas redzētas un palikušas atmiņā. Lai nebūtu enciklopēdija - dalīšu vietas (vismaz) 2 ierakstos un iešu cauri hronoloģiskā secībā pēc piedzīvotā.

-----------------------

Kajen rice fields & Sweet Orange warung.

Ubudā zināmākā taka ir Campuhan Ridge Walk. Protams, tā bija pirmā otrās dienas aktivitāte. Tomēr jāsaka, ka es diezgan vīlos - taka ir aizaugusi, tā ir salīdzinoši īsa (30min) un tā iet vienā taisnē. Teiktu, ka tā ir forša no drona perspektīvas, kā arī tālāk ir viesnīca ar visiem atvērto infinity pool par 6 eur (sula un pusdienas iekļautas).

Kad meklēju citas takas, Youtube atradu Kajen rice fields. Kopš pirmo reizi to izgāju, uzreiz sapratu, ka tā būs mana ikdienas taka. Tāds labs rīta gājiens, kurā kopā sanāk 5 km aplis no-līdz mājām pa galveno ielu, tirgu un vientuļākiem rīsu laukiem. Turklāt pusceļā ir 2 kafenes - vienā var dabūt garšīgu, ļoti vienkāršu augļu sulu pa 1.25 eur, bet ja gribās ko īpašāku, tad nedaudz tālāk ir foršāka vietiņa, kur sula būs 2.50 un ir plaša ēdienkarte. Bonusā, ja ir mazāk apmācies, var redzēt tālumā kalnu vai vulkānu. Lieliska vieta pilsētas centrā!

Pura Tirta Empul (healing templis).

Kad otrajā dienā nācu ārā no Campuhan takas, mani uzrunāja vietējais šoferis/gids un piedāvāja par draudzīgām naudiņām izbraukt līdz šim templim, attīrīties, aizbraukt nodegustēt kafiju un nobraukt gar rīsu terasēm. Tā kā es ļoti gribēju redzēt apkārtni, tad piekritu aicinājumam. Tagad gan saprotu, ka viņš nedaudz mani piečakarēja, bet ne par to stāsts. Aizbraucām līdz templim, tiku pie saronga (tērpa ar ko jāapmeklē tempļi) un arī izgāju rindiņu pie svētā ūdens. Pēcāk izgājām strūklaku aizmugurē, kur redzams kā svētais ūdens nāk no zemes un aplūkoju vietējo lūgšanu ceremoniju. Tā ir skaista vieta, ko apmeklē ļoti daudzi, tomēr man visvairāk palika prātā tas, ka turpat blakus kalnā atradās G20 mītne, kad šogad pasaules galviņām bija saiets. Gids smējās, ka viņi nespēj pieņemt lielus lēmumus pirms nav attīrījušies. Vieta ir skaista un ja sanāk pa ceļam es ieteiktu apmeklēt tīri pieredzes dēļ.

Air Terjun Tukad Cepung ūdenskritums

Ūdenskritums ir brīnišķīgi skaists, arī taka un ložņāšana gan akmeņiem, lai tiktu pie tā ir skaista, tomēr šīs vietas esence ir notikumā. Otrās nedēļas sākumā satiku kolēģi Ritu. Kā jau aktīvām tūristēm 6dienas plāns bija pabraukāt apkārt un kur nu bez ūdenskritumiem. Kad devāmies iekšā teritorijā, šoferis piedāvāja lietussargus. Mēs tā lepni pasmīkņājām, jo arī iepriekš lietus nesākās. Ejot lejup stāvo kāpienu, piefiksējām kafeni ar tādām kā milzīgām šupolēm, kur var sēdēt vairāki cilvēki un pusdienot. Visas bija aizņemtas, kā arī foršāk būtu ēst pēc objekta apskates, tāpēc devāmies tālāk. Lai aplūkotu ūdenskritumu sanāk ieiet tādā kā alā, kas jau ir ļoti interesanti. Jutu, ka sāk smidzināt, tomēr biju pilnībā pārliecināta, ka tas ir no ūdenskrituma, nevis lietus. Pēc brīža jau bija normāls reality check, kad vairāki tūristi ar gidiem slēpās alas malās, lai “nedaudz” pagaidītu, kamēr tas lietus pāries. Kamēr gaidijām, mani uzrunāja pāris vietējie jaunieši, kas mācās angļu valodu un lai to praktizētu brauc uz tūristīgām vietām. Nezinu vai ala tiešām ir labākais kur dabūt pieredzi, bet es tiku viņu video ar super basic sarunu, kur vairāk runāju es, nevis mans baliešu sarunasbiedrs. Tā gaidījām lietus beigas, līdz sapratām, ka nebūs. Un gājām atpakaļ uz kafeni. Pērkonam un lietum skanot fonā, siltā kafija garšoja izcili, šupoles izskatījās nožēlojami un pašas bijām slapjas tā kā pēc peldes Ubudas upēs. Lai arī bija silti, atbraucot mājās, es ilgi nostāvēju siltā dušā un uzvilku džemperi. Vienīgā reize, kad esmu uzvilkusi ko tik biezu pēdējo 3 nedēļu laikā :D noteikti iesaku aizbraukt!

Monkey forest

Domāju, ka viens no slavenākajiem Ubudas apskates objektiem, jo visi taču ir overhyped par mērkaķiem. Well, not everybody - kopš brauciena uz Gibraltāru Erasmus laikā, man ir bail no viņiem. Papildus piparus iedod arī pieredze Mailaizijā, kad viņi bija vienkāši ļauni neģēļi. Bet varbūt šie būs citādāki, ja jau visi tā iet… Turklāt iepriekšējā dienā nogājām gar teritoriju un pārītis tika barots uz ielas pie tā meža. Visi bija draudzīgi, neleca nevienam virsū. Aizgājām uz to mežu. Sākumā viss forši, cilvēki bildējas un nevienam neko nezog. Gāju mierīgu prātu tālāk, pat tiku līdz sajūtai, ka es arī varu pafočēt, kas ir absolūts pretstats tam ko domāju 2 dienas iepriekš. Un tad tas notika… Nekādu iemeslu dēļ man viens uzlēca virsū. Vēl joprojām nezinu vai pareizi noreaģēju, bet lēnām pavirzīju roku atpakaļ un viņš nolēca, tomēr pirms lēciena mērkaķis paspēja ielēkt peļķē, tāpēc viss saturs nu bija uz manis. Ejot tālāk, centos izvairīties no dzīvniekiem, kā arī pie izejas redzēju kārās acis uz citu somām un plastmasas maisiņiem. Tāpēc es nez, ja gribās šādus jokus, tad droši, bet citādāk es vairs negribu redzēt mērkaķus brīvībā… 

Goa Gajah templis

Jā, jā, vēl viens templis. Tiem, kas nezina, Bali ir tempļu zeme. Te ir ne tikai šādi lielie, vēsturiskie tempļi, bet arī katrā cienījamā mājā būs savs templis. Fun fact, ka meitenes nedrīkst ieiet templī mēnešreižu laikā. Templis atrodas 4.5km attālumā no manām mājām, tāpēc šo apskates objektu apciemojām 6dienā apvienojot to ar pastaigu. Vadījāmies pēc Google maps un tikām ļoti skaistā un šaurā, rīsu lauku ieskautā takā. Otra puse gan gāja gar vietējā mēroga šoseju un tas nu gan nebija patīkami. Tomēr taka palika prātā. Templis. Ieejot teritorijā, pirms paša tempļa, uzreiz virsū metās pāris tirgus bābas, sakot, ka jāpērk viņu sarongs. Tā kā mums jau bija pieredze, tad zinājām, ka sarongs ir iekļauts tempļu apmeklēšanas biļetēs. Tāpēc, neticiet šīm čiksēm, viņas ir kā uzbāzīgas mušas. Devāmies tālāk un šoreiz paņēmām gidu. Man templis paliks prātā ar to, ka aptver 2 ticības - hinduismu un budismu. Lai arī man būtu jāuzsver tempļa un tās slavenās alas skaistums, es vairāk priecājos par lielo zaļumu visapkārt un entajiem pakāpieniem, kas bija forši kāpjot lejā, nevis augšā. Arī - ja ir pa ceļam, iesaku, interesanta vieta. Pašai pēcāk gribējās pabūt kā mūkam, kas sēž tajā dārzā un meditē. 

Ar to vēl piedzīvojums nebeidzās. Nākot mājās, redzējām, ka būtībā ejam pretī tumši zilai pamalei. Rita gan teica, ka nebūtu traki salīt, bet es ļoti stipri cerēju, ka nebūs lietus. Starpcitu savās mājās jumta materiāla dēļ lietu dzirdu daudz spēcīgāku nekā tas ir patiesībā. Un tā skaņa man ir nedaudz apnikusi. Vēl viens starpcitu, arī tagad stipri līst, tikai man ir austiņas. Paldies visiem dieviem, jo mēs paspējām aiziet līdz centram un paslēpties kafenē ar 2 galdiņiem. Es vēl joprojām šad tad iedomājos par to vietu, jo pica izskatījās dikti garda un kā gan es nenotestēšu tādu mantu! Lietus bija nereāli stiprs, turklāt stundu no vietas. Pēc tās stundas palika mierīgāk, tad uznāca vēl viens trakums un tad jau norima pavisam. Tā nu tais tropos notiek! Jāsaka līst katru dienu, pārsvarā pa nakti vai arī agri no rīta, tāpēc neteiktu, ka traucē dienas ritmam.

—-------------

Tas lūk par pirmajām 5ām īpašajām vietām. Pēc kāda laika aprakstīšu nākamās :) 

[pludinjsh-blog-blog]

Jana Bali #1

Sen sen atpakaļ biju Erasmusā Spānijā. Lai netērētu laiku stāstot visiem vienu un to pašu, sāku rakstīt savu piedzīvojumu / pārdzīvojumu blogu. Man tas tā iepatikās, ka turpināju aprakstīt arī nākamos ceļojumus. Kādā brīdī sapratu, ka tas prasa pārāk lielas pūles, tāpēc pārtraucu. Tomēr esot šeit, Bali, lai ne tikai ceļotu, bet arī strādātu = ieietu rutīnā, sapratu, ka vēlos atsākt rakstīt. Visticāmāk raksti nebūs daudz un tas noteikti nebūs stāsts par must-visit vietām. Drīzāk tāds sajūtu un piedzīvotā apraksts. 

Pirms ķeros pie stāstāmā, 2 lietas, kas jāpatur prātā:

Bali būšu 45 dienas, no tām 4 nedēļas strādāju un pēcāk 2 nedēļas baudu atvaļinājumu.

Rakstīšanas brīdi ir pagājušas 2 nedēļas un pāris dienas kopš atbraucu uz šejieni. 

—------------------------------------

Kāpēc tieši Bali?

Par Bali runā visi. Nu labi, ne visi, bet katrs 3ais noteikti. Un ja ne par Bali, tad par dienvidaustrum Āziju gan. It īpaši tie, kas vēlas aizmukt no Latvijas ļaunās ziemas. Arī es par to domāju ilgi un dikti, jo viens ir būt saulē, bet otrs ir būt saulē citā valstī ilgāku periodu. Vēl atceros, ka pirms kādiem 2 gadiem skeptiski jautāju draudzenei par paziņu, kas šeit dzīvo - ko viņa šeit dara ikdienā? Jā, izskatās forši, bet nevar būt tik awesome, lai pārvāktos, ja visa dzīve līdz šim bijusi Latvijā. Vārds pa vārdam, bildei, apkures rēķinam, saules deficītam, arī es nonācu pie lēmuma pārziemot tieši šeit. Pirms braukšanas kārtīgi izrunāju visu ar vadību, jo kā nekā 6h stundu starpība, klausījos podkāstus, runāju ar to laimīgo paziņu, kā arī aktīvi lasīju Facebook diskusijas. Par labu Bali nospēlēja tas, ka šeit ir labs internets, ar ko citviet varētu būt krietni problemātiskāk.

Ceļošanas veids

Es esmu budžeta ceļotājs, tāpēc arī manas aktivitātes tomēr ir tādas diezgan backpackerīgas. Vismaz sākotnēji tā bija plānots. Jāsaka gan, ka šeit daudz kas ir lētāk nekā Latvijā un tieši tāpēc ir sajūta, ka visu vajag pamēģināt, kas savukārt galīgi neiet kopā ar backpacker pieeju un fināla ciparu maciņā :) Mana vēlme ietaupīt izpaudās gan pērkot biļetes, gan rezervējot mājvietu. Sākotnēji to skatījos dažādās FB grupās. Tomēr cenas nebija tādas par ko biju dzirdējusi no citiem. Jā, Bali īres tirgus ir sabrucis ar pandēmiju, ar kaimiņzemes iebraucēju biezajiem makiem un vispār lielo pieprasījumu. Tāpēc priecājos, ka iekš airbnb atradu foršu istabu ar izeju uz baseinu Ubudas centrā par 370 uz mēnesi. Rolleris gan man nav, jo nemāku un negribu riskēt. Pietiek jau ar stresu šķērsojot ceļu kā gājējam :D 

Pirmās dienas jaunajā dzīvesvietā - emocijas

Līdz pējam brīdim Latvijā man vispār nebija nekāda stresa. Jā, forši atbraukt siltumā, pie palmām un mīļajiem mazajiem banāniem, bet ne tā, ka stress vai citādi satraucošs. Un tad es atbraucu uz Ubudu. Pirmajā naktī man bija 2 panikas lēkmes pēc kārtas - kādā sakarā es šeit esmu, ko es šeit darīšu un kas vsp notiek. Ko tikai es neizdomāju, lai sevi nomierinātu. Pirmajā nedēļā, manuprāt, nebija tāds vakars, kad es neraudātu. Paradoksālākais, ka no rītiem un pa dienu biju pārlaimīga par iespēju būt šeit, kā arī dienas bija piesātinātas, bet līdz ko paliek tumšs tā bēdīgi vismaz uz pāris minūtēm. Skaitīju dienas gan līdz atvaļinājumam, gan līdz braukšanai mājās. Palēnām nomierinājos, jo iepazinos ar savām mājas biedrenēm, satiku kolēģi Ritu un pieņēmu jauno mindset - es šeit dzīvoju, nevis tikai ceļoju, tāpēc rutīna ir ok. Šodien esmu apradusi ar visu, iedzīvojusies un pat pāris reizes aizdomājusies par to ko es darīšu 2024 ziemā...

Skan jocīgi, tomēr pavadot mēnesi vienā vietā rutīna is a thing, arī Bali. Jau no pirmās dienas cenšos celties laicīgi. Tikko gan pieķēru sevi runājam par šejieni tā kā dzīvotu jau nez cik ilgi. Jā, celšanās, tad seko staipīšanās un, protams, pelde manā brīnišķīgajā baseinā. Tad dodos pilsētas ceļos ar mērķi izdzert kādu svaigo sulu un dažreiz arī paēst. Man ir sava mīļākā pastaigu taka, kas kopumā ir ap 5km. Tā ved caur nepārtikas tirgu, gar rīsu laukiem, guest houses, skaidrā laikā ļauj saredzēt vulkānu (vai kalnu, tā arī nesaprotu) un noiet tieši gar super foršu kafeni ar svaigajām sulām. Tālāk seko vēl viena pelde un tad jau jāsāk strādāt. Ja viss sagājis ar laikiem, aizeju launagā kādā ēstuvē. Vakarā nedaudz Neflix vai kāds latviskāks saturs, piemēram, kaut kas no Comedy Latvia vai “Daudz laimes” pa LTV1 (vecums nenāk viens), un tad gan čučēt. 

Ikdienas rutīna Bali - citādāka versija

Jāsaka godīgi, otrajā nedēļā mana rutīna bija citādāka un ne tik rutīniska. Jo atbrauca kolēģe Rita. Brīvdienās kārtīgi apbraukājām apkārtni un izstaigājām centriņu, darbadienās - izklaidējamies pilsētas ietvaros. Bijām tempļos, ūdenskritumos, monkey forest, dažādās kafenēs, un arī pasauļojāmies pie kāda fancy infinity pool.  

Secinājumi

Galvenais secinājums ir tāds, ka sala ir brīnišķīga un izjūta par laimi sākās mūsos pašos jebšu mūsu maindsetā. Katru dienu pasakos kosmosam (un arī Printful) par iespēju šeit būt un piedzīvot tik daudz saules un siltuma februārī! 

Vispār, rakstot savas pārdomas, sapratu, ka laikam tomēr gribēšu uzrakstīt par apskatītajām vietām un satiktajiem cilvēkiem, jo to nevar nepieminēt. Tas gan darbiņš nākamajām brīvdienām :) 

[pludinjsh-blog-blog]

Manas divas visspilgtākās pieredzes Malaizijā

- Ar laivu pa džungļiem

- Saulriets

Ar laivu pa džungļiem. 

Pārlasot uzrakstīto, sapratu, ka viss izklausās ļoti mierīgi un relaksēti, tāpēc, lai sajustos kā es, vispirms ir fonā jāuzliek Indiana Jones soundtrack (https://youtu.be/-bTpp8PQSog) vai vismaz jāatcerās filmas kopējā sajūta un viss tālākais jālasai ar lielu aizrautību un labi pamodinātu piedzīvojuma garu.

Kā rāda manas ceļojuma piezīmes, 5. brauciena dienā mēs devāmies no betona džungļiem un īstajiem, zaļajiem džungļiem. Brauciens, kā jau vienmēr, bija garš, tomēr ietvēra, manuprāt, vislabāko ceļojuma daļu - pāris stundu braucienu ar laivu pa nacionālā parka Taman Negara upi. Lūk, YouTube atradu citu ceļotāju video: https://youtu.be/XcM6a_kpQzs. Ļoti iesaku to noskatīties, jo, ja pati būtu uzņēmusi video garāku par pāris sekundēm, būtu to darījusi tieši tādā pašā formātā - 360 grādu skatījums uz apkārtni, tā lai vai novērtēt dabu un arī pašu laivu, mazliet iefilmēti ceļojuma biedri, piezūmots laivas šoferis un mūzika, kas atgādina Indiana Jones soundtrack. Patiesībā, apsēžoties tajā super zemajā koka laivelē man skanēja galvā tikai 2 dziesmas - jau minētais Indiana Jones vai Boats, boats, boats no How I Met Your Mother (https://youtu.be/kuMV6OdcwxY). Un jā, es biju tieši tik excited kā Indijs par iespēju doties nezināmajā un Beckie dziedot par dažāda veida laivām. Pēc tik spilgtajām megapolēm kā Singapūra un Kualumpura, es dikti biju sailgojusies pēc dabas, tāpēc arī jutos ļoti priecīga būt tuvu ūdenim un redzēt neko citu kā vien dažāda veida un izmēra augus visa ceļa garumā, bifeļu baru guļam krastā un vietējos bērnus baudām super silto ūdeni. Plus vēl bija tieši tik silts, lai nebūtu par daudz, un pat, kad palika par siltu, ūdens šļakatas perfekti atsvaidzināja. Laiva sākumā izskatījās ne pārāk droša, taču tieši tā arī bija brauciena sāls - viss ir droši un pārdomāts, un vadītāji zina kā jābrauc, lai neuzskrietu sēklim. Brauciena laikā man bija sajūta, ka tieši tas ir tas, ko sagaidīju no ML - miers, brīvība un kaut kas nezināms. Tajā brīdī es sajutu, ka mans atvaļinājums pa īstam ir sācies, jo ir tāda itkā čill, itkā woooow sajūta - vienā brīdī prasās, lai kāds no tiem saules mīlošajiem bifeļiem atnes labu grāmatu un rumkolu, bet nākamajā jau iedod binokli un biezokni izbrienamos apavus:)

Saulriets Pulau Perhentian Besar salā. Nākamā pieturvieta pēc džungļiem bija paradīzes sala. Protams, tā nav ne paradīze, ne vienīgā ML sala, tomēr spriežot pēc ūdens dzidruma un ziluma, un palmu daudzuma un zvaigznēm pilnajām nakts debesīm kādā brīdī tā varētu šķist kā paradīze. Uz salas mēs bijām divas naktis - pēcpusdienā atbraucām, palikām visu nākamo dienu un tai sekojošajā rītā jau cēlāmies un devāmies tālāk. Šajā brīdī man vajadzētu jūsmot par to, cik uz salas viss skaisti un kāds miers un tādā garā. Tomēr jāsaka, ka pats labākais bija nelielais pārgājiens gar salas krastu uz kādu spotu, kur vislabāk varot vērot saulrietu. Sākotnēji saulrietam bija sekundāra nozīme, jo pats labākais taču ir kaut mazliet pabrist pa džungļiem. Tas, protams, bija lieliski, līdām pāri trubām un kāpelējām pa koku saknēm. Turklāt, kāds vēl teica, ka neilgi pirms tam tur bija manīta čūska. Pa ceļam redzējām wild mērkaķus un skaistas, bet tomēr aizslaistas terases un margas. (Te Indijs jāizslēdz un jāpāriet uz ko mierīgu, piemēram: https://youtu.be/zHalXjs0cDA ) Un tad bija pats saulriets. Kā rakstīju iepriekš, viena no ticībām ML ir islāms, tāpēc nereti var dzirdēt skaļus lūgšanu ierakstus. Man ar ticību ir ļoti atsvešinātas attiecības un es arī nesapratu, kas tiek skaitīts vai vairāk tā kā izdziedāts. Bet viss redzamais ar dzirdamo tik skaisti saplūda kopā. Šis ir piedzīvojums, ko es, atkal, ilgi mēģināju uzrakstīt ne tik šīzīgi, bet es nevaru - citādāk pazustu visa jēga. Debesis, krāsā starp oranžo, maigi rozā un gaiši violeto. Saule, kas pazuda debesīm pa vidu. Un lūgšanu teicēja balss un tembrs. Es pat nemāku pateikt, kāds tas bija. Galvenais, ka tas iedvesa mieru un radīja sajūtu par kopumu, kur viss ir vienotā, mierīgā plūdumā un ļāva paiet malā no visa pasaulīgā. Man tas bija tāds absolūts zen. Pilnīgi aizmirstot par sevi, par pasauli kā atsevišķu vienību. Drīzāk saplūstot ar to vienā veselumā. Mans ego tajā brīdī apklusa un kādu brīdi turpināja nebūt.

Tad nācās atgriezties realitātē. Un pa tumsu doties atpakaļ. Ar ieslēgtiem telefona lukturīšiem devāmies mājup pa to pašu trubu un koku sakņu pilno taciņu, kas arī bija interesanti, mazliet mežonīgi, man ļoti patika un ir ieskaitāms otrā labākā piedzīvojuma statusā.

Runājot par pašu salu, te ir links uz karti - kur tieši mēs bijām: https://goo.gl/maps/dc7nc37YP982. Te ir links uz kāda cita video par mājām, kur dzīvojām: https://youtu.be/BuNQSYJioJY Tālāk par 2min nav vērts skatīties. Jāpiemin, ka bijām nesezonā, tādēļ galīgi nebija daudz cilvēku. Par pašu salas dzīvi - es sāku apšaubīt, vai tāda neko nedarīšanas atpūta ir domāta man - brīvās dienas pirmajā pusē varēju gulēt pie ūdens. Bet tas bija tik grūti. Ir tik karsts, ka saulē īsti pagulēt nevar, kā arī ūdens ir tik silts, ka teju vai nav vērts tajā iet. Un tad atliek sēdēt mājiņā. Īsāk sakot, labāk dodiet man džungļus un skaistus saulrietus!  

Aprakstot saulrieta pieredzi, nejauši sāka skanēt lieliska dziesma. Tekstam gan vispār nav nekāda sakara, tomēr man lirika neko nenozīmē un pati mūzika perfekti piestāv sajūtām: https://youtu.be/N64Chq7iMO8

[pludinjsh-blog-blog]

Malaizija 06.03.2019 - 19.03.2019 - 1.daļa

Malaizija - valsts, kas ir multikulturāla un multietniska. Sākotnēji ikvienam var šķist, ka tā taču var teikt par jebkuru valsti un tās iedzīvotājiem, tomēr ilgi domājot, kas varētu vēl precīzāk ietvert Malaizijas (ML) esenci un manas ceļojuma sajūtas, ne pie kā “skaidrāka” es tā arī nenonācu.

Kāpēc? Lūk, par to tad arī turpmākajās stāsta rindkopās un postos. Visupirms, dalīšos savos lielajos iespaidos par valsti un kultūru. Savukārt, nākamajā ierakstā detalizētāk aprakstīšu savus TOP 5 piedzīvojumus Malaizijā, kas sevi dēvē par īsto Āziju (Malaizijas tūrisma sauklis - Malaysia - truly Asia).

Šis man bija ļoti gaidīts ceļojums, jo jau pāris gadus atpakaļ biju pārliecināta, ka pēc Šrilankas, Malaizija ir nākamais solis, lai tuvotos pasaules kartes malai. Tagad atskatoties es pat nevaru pateikt, kas tieši mani vilināja šajā zemē, ņemot vērā, ka neko daudz īsti nezināju. Ja nu vienīgi to, ka tur jābūt karstam laikam, daudz daudz palmām un citiem zaļumiem, kā arī to, ka Feliks Baumgartners 1999.gadā noleca no Petronas torņiem, kas tajā brīdī bija augstākā ēka pasaulē. Tā kā Šrilankas pieredze bija vairāk kā lieliska, redzot, ka Piedzīvojumi.lv piedāvā braucienu uz manu tā brīža sapņu zemi, neminstinoties sapratu, jā, tas būs mans nākamais ceļojums pasaulē.

Atgriežoties no ceļojuma es ilgi mēģināju apkopot savas domas un sajūtas. Un man nesanāca. Es nevarēju nonākt pie vienota iespaida par to, kā tad raksturot ML. Pati nesapratu, kā tas ir iespējams un domāju, ka kaut ko ne tā esmu darījusi. Tomēr arvien vairāk domājot un arī lasot, sapratu, ka tur jau ir tā būtība - ML vienkārši ir tik dažāda. Runa pat nav par to, ka viss ir atkarīgs no vietas, kur tu esi. Nē, tā dažādība un raibums ir visur apkārt. Pa lielam jau neko citu nevar gribēt - ja valstī dzīvo 3 ne tās mazākās nācijas - malaji, indieši un ķīnieši. Ja pamatā ticība ir islāms, bet pastāv reliģiskā brīvība, kas ļauj katram pieņemt vēlamo. Ja Kualumpura ir 38. apdzīvotākā pilsēta pasaulē, turklāt vēl tiek atzīta par 85. no 140 valstīm pēc dzīves kvalitātes - ne gluži tas ko varētu gaidīt no džungļu zemes kartes stūrī.

Ja man agrāk šķita, ka visas lielās pasaules valstis ir raibas un dzīvo savas kārtības haosā, tad ML mani pārsteidza, ar to, ka neskatoties uz lielo kultūru sajaukumu, visi ļoti patīkami mijiedarbojās un pieņem viens otru. Piemēram, katrā mazas pilsētiņas kioskā avīžu stendā katrs stāvs ir avīzēm citā valodā. Runājot par ēdienu, viena kafejnīca var ietvert vairāku virtuvju miksu vai arī blakus būs dažādu virtuvju kafejnīcas. Protams, Kualumpurā ir savas pilsētas daļas savai kultūrai, bet citviet ir viens liels mikslis, kas mierīgi, nevienu neiazskarot rit uz priekšu.

Otrs mans pārsteigums bija par ML dabu. Kā jau iepriekš minēju, man šķita, ka dodos uz džungļiem. Jā, bija džungļi, bet ilgo un daudzo pārbraucienu iespaidā, man šķiet, ka ML pamatā ir viens liels kalns ap kuru mijās nemitīgs serpentīns. Kaut kā savā prātā iepriekš biju uzbūrusi bildi par plakaniem džungļiem, tomēr garo pārbraucienu dēļ pirmkārt gribās minēt tieši kalnus un tikai tad to, ka tie bija apauguši ar zaļumiem un lielajām palmu plantācijām. Protams, visticamāk vienkārši galvenie ceļi ir izbūvēti starp kalniem, tomēr es nebiju gaidījusi tik kalnainu vidi. Tāpat, iespējams, tieši skaisto skatu dēļ mēs braucām tieši šādā maršrutā. Jebkurā gadījumā, ML ir kalnaina, turklāt tik ļoti, ka serpentīni kādam laikam man būs gana. Visādi citādi, vietējie ļoti labi ir apguvuši savu zemi un pielāgojuši to vajadzībām - Cameron Highlands atvēlēts visa kā audzēšanai, tostarp arī zemeņu, kas diemžēl vēl dikti skābas bija, savukārt tik mīļie džungļi un dzidri zilās pludmales nu jau tā tiek uzraudzītas, ka tūristi bez vietējo pavadības netiek nekur diži laisti, jo gadījumi ar sliktām beigām ir bijuši vairāk nekā vajag. Arī vieglāka atpūtas tūrisma iespējas ir apgūtas un visur beigu beigās būs jāmaksā, vai tā ir ieeja kādā salā vai rezervātā.

Kas attiecas uz džungļiem, tad man likās, ka tie būs kas līdzīgs Latvijas mežam, tikai ar palmām un dienvidnieciskākiem augiem. Pēc brauciena esmu pilnīgi mainījusi viedokli par to, kas ir džungļi - ja LV mēs redzam mežam cauri, tad džungļos nekas nav redzams tālāk. Viss no vietas ir aizaudzis, nekas nav tīrīts, turklāt viss vēl pārklājas vairākos slāņos un līmeņos. Līdz ar to nav brīnums, ka vienā vietā var dzīvot entās dzīvnieku un putnu sugas, netraucējot viens otram. Te laikam atkal jāatsaucas un to dažādību, kas piemīt ML.

Runājot par klimatu, tad neko jaunu es nepateikšu - bija ļoti karsts un mitrs, vidēji kādi 32 grādi. Tomēr mums par laimi, vietējiem drošvien ne tik ļoti, globālā sasilšana dara savu un neskatoties uz to, ka bija jābūt lietus sezonai, lija tikai vienu reizi. Lai arī nesezona nodrošināja brīvākas pludmales, diemžēl nebija augļu laiks, kā arī ūdenskritumi bija izžuvuši. Braukājot apkārt, varēja redzēt, ka daudzviet viss bija nokaltis un sauss. Tai pat laikā, nekas no tā netraucēja ēst manus mīļos un ilgi gaidītos mazos banānus un teju vai pārtikt no mango sulām un smūtijiem. Te vērts pieminēt, ka tieši karstuma dēļ manas spējas patērēt ēdienu dramatiski kritās - bija dienas, kad vairāk neko par pāris mango dzērieniem un rīsu bļodu vienkārši nespēju ieēst. Savukārt, kad pārbraucām uz vēsāku vietu, uzreiz prasījās apēst ko brangāku un lielāku.

Aprakstot lielos iespaidus, nevar nepieminēt dzidri zilo ūdeni. Jā, filmās visu ko var redzēt, bet ir tik ļoti patīkami iekāpt ūdenī, kam visu var redzēt cauri. Vēl viens mans brīnums bija mēness. Esam pieraduši, ka Latvijā mēness stāv un aug no viena sāna uz otru. Tai pat laikā, ML mēness guļ un mainās no lejas uz augšu vai otrādāk.

Sākot rakstī šo postu, sapratu, ka ML mani tik ļoti mulsināja, ka es pat nespēju uz sitienu pateikt, kāda mūzika jāliek fonā, lai vislabāk izstāstītu savas pārdomas. Pēc mazliet cītīgas meklēšanas atradu vajadzīgo, tomēr, zinot, cik parasti viegli atrodas perfektā pleijliste, šis ir vēl viens pierādījums, cik raiba un ne-vienveidīga ir Malaizija.

Apkopojot savus lielos iespaidus, jāsaka, ka manā prātā ML paliks kā viens liels un skaists prāta mežģis, kas var pārsteigt ik uz soļa. Domāju, ka mēs katrs varam mācīties ko no šī miermīlīgā mikšļa, jo patiesībā jau tā vienotā dažādība ir ļoti interesanta un laikam jau ne visu vajag ielikt kopīgos rāmjos, lai teiktu, ka ir forši.

P.S. Kā vienmēr, bildes gan iesaku ieguglēt, jo fotogrāfs no manis nav sanācis.

[pludinjsh-blog-blog]

[pludinjsh-blog-blog]

Ok, deep enough…

[pludinjsh-blog-blog]

Cameron Highlands July 2018

[pludinjsh-blog-blog]

Penang Hill - Malaysia (by Michael Camilleri) 

[pludinjsh-blog-blog]

Batu Caves - Kuala Lumpur - Malaysia (by oarranzli) 

[pludinjsh-blog-blog]

[pludinjsh-blog-blog]

ASV brauciens - 2

2.daļa

Nākamais un diemžēl pēdējais rīts bija grūts, ļoti grūts, taču tas netraucēja visiem aizdoties uz iepirkšanās parku ar daudzajiem outletiem. Te jāpiebilst, ka darbā, kad jāskatās kā uzlabot kādu interneta veikalu, skatos Tommy Hilfigher veikalu kā piemēru. Kāpēc es to saku? Jo tur bija arī mana mīļā Tomija veikals un tas mani gan pamodināja, gan atgrieza ēstgribu - tiku pie ilgi meklētas mugursomas un džempīša. Runājot par cenām, ir lietas, kam varēja atrast ļoti labus piedāvajumus, piemēram, Columbia tūrisma jakām, tam pašam Michael Kors. Tai pat laikā sporta apģērbus var arī mūsu Sport Direct atrast par tādām pat naudām. Pēc iepirkšanās priekiem braucām uz lidostu, kas bija otrā pilsētas malā. Lidostā noskaidrojām, ka zemo cenu kompānija Norvegian air, ļoti taupa uz visu - ēdiens pat garajos lidojumos ir jāpiepērk atsevišķi, tāpēc šim iesaku turpmāk sekot līdzi. Lidojumu sāku skatoties Eat Pray Love, taču man uznāca miedziņš. Lai aizmigtu, man vajadzēja mūziku, bet tur nebija tādas iespējas, tāpēc labākā alternatīva, manuprāt, bija skatīties Family guy epizodi, kur ir vairāk mūzikas. Ilgi diemžēl metode nestrādāja un es pagulēju kādas 10min. Jāpiemin, ka biju tieši tik izmisusi pēc mūzikas, ka nākamajai filmai, ko skatījos, redzēju arī subtitrus, jo bija forša dziesma. Diemžēl tā arī 9h laikā aizmigt man nesanāca. Lidojām mēs caur Londonu. Biļetes tika pirktas caur Kivi.com un viņiem nav savienoto lidojumu. Respektīvi mums LND vajadzēja izņemt koferus un tad atkal iesniegt pa jaunu. Ja ir mazliet vairak par stundu lidz nākamajam lidojam, sirds ir nemierīga. Paldies dievam, visu paspējam un laimīgi atlidojām mājās, kā arī veiksmīgi tikām pie savas bagāžas. Aizbraucot mājās, momentāli aizgāju gulēt. Nogulēju tik ilgi, ka arī jetlag īsti nejutu, ja nu tik pirmos 3 vakarus bija grūtāk iemigt. Vairāk jau tās sajūtu bildes par to, ka būts tajā Great country un redzēti tie paši skati, kas pavīd daudzās filmās un Must visit listēs, apgrūtināja atgriešanos realitātē… Nobeigumam varu tikai teikt, ka esmu mežonīgi pateicīga savam darbam par šādu iespēju, jo bez tā ideja par Amerikas apciemošanu paliktu tālā nākotnē. Ir tik vienkārši dzīvot mazajā Latvijā, domāt, ka es esmu teju centrs visam, bet brīdī, kad Tu esi valstī, kas ir lielāka nekā Eiropa, kad Tu redzi augstos torņus (jā, es viņus dievinu), nemitīgo kņadu un citādāku pieeju visam, rodas mazliet reibinoša sajūta, ka pasaule ir tik liela un interesanta. Tāpēc, draugi, nebeigsim sapņot, ceļot un iepazīt!

[pludinjsh-blog-blog]

ASV brauciens

Ir pagājusi nepilna diena kopš atgriezos no Amerikas. Ir pagājušas labi, ja pāris stundas kopš atgriezos ne tikai fiziski, bet arī morāli. Un drošvien paies vēl vairākas dienas, kad patiesi būšu atkal vecajā ritmā. Tā kā man ASV vienmēr bija kā kaut kas tāls un iespējams pēc kādiem gadiem 10, šis notikums ir pelnījis savu bloga ierakstu. Lai būtu vieglāk lasīt, esmu sadalījusi savus iespaidus divās daļās - pirmajā daļā vairāk aprakstu to, kā viss sākās un ko redzēju Ņujorkā, savukārt, otrajā daļā dalos ar iespaidiem par Teksasu un piedzīvoto konferencē.

1.daļa.

Mans piedzīvojums sākās kādā vienmuļā un drūmā janvāra rītā, kad, gaidot autobusu, lai dotos uz darbu, nodomāju - lai vai kādi notikumi ir bijuši un ieplānoti, kaut kā man tomēr dikti pietrūkst piedzīvojumi, tādi varen lieli un pārsteidzoši, bet oh well, ar laiku varbūt kaut kas parādīsies. Pēc pāris stundām kolēģi sāka runāt par konferenci UK un es vēl nosmējos, ka tiešām šis būs gads, kad UK varēšu saukt par otrajām mājām. Pēc aptuveni pusstundas sarunā tika iepīts fakts, ka Scandiweb ir biļetes uz labu konferenci ASV, bet vēl nav zināms, kas brauks. Neskatoties uz to, es jau sāku pārdomāt, kā būtu tur būt un ja es braukšu, mēģināšu sarunāt, lai dienu vēl varu pabūt Ņujorkā. Beigu beigās viss salikās perfekti - kādā vakarā, kad biju mega pārgurusi un priecājos, ka esmu tik beigta, ka beidzot varēšu laikus aiziet gulēt, saņēmu ziņu no kolēģes, ka ne tikai es braucu uz konferenci Teksasā, bet mēs lidojam caur NY un būsim tur mazliet vairāk par 1 dienu! Protams, no laicīgās gulēšanas nekas nesanāca, bet tas bija absolūti tā vērts!

25.marta rītā mēs satikāmies Rīgas lidostā, lai dotos uz NY caur Maskavu. Pirmais lidojums bija mierīgs, tad maza steiga un nākamo, savienoto lidojumu, un pēc neilga laika mēs visi seši sēdējām lidmašīnā uz NY. Kas interesanti, aptuveni pus lidmašīnu bija aizņēmuši ebreji, pēc kuriem tā palikā kā ja ne kara lauks, tad veikals, kurā apgāzies un saplīsis čipšu plaukts. Izkāpjot, pirmās raizes bija par vīzām, jo visādi stāsti dzirdēti un mazums kas tur kādam varētu nepatikt. Par laimi, muitas darbiniekam bija pilnīgi vienalga par mums un viss bija kārtībā. Ja vien neskaita to, ka divi no grupiņas savu bagāžu saņēma tikai pirms došānās uz Teksasu. Tālāk jau ar Uber XL devāmies uz “mājām”, kas bija ļoti forši iekārtotas, tikai bez dižas skaņas izolācijas un blakus tiltam, tādēļ ikreiz, kad garām pabrauca lielāka mašīna, drebēja it viss. Ja nu kādam interesē, te ir Airbnb links: https://goo.gl/nnrVSX Pirmie iespaidi par pilsētu bija gaužām vienk��rši un neizteiksmīgi - ā, tad tādi tie lielie torņi uz salas izskatās. Pieņemu, ka nogurums darīja savu, jo vienīgais, ko pēc lidojuma spēju bija nedaudz uzēst picu un gulēt.

Nākamajā rītā acis atvēru jau ap 4iem, bet tā kā varēju gulēt vēl pāris stundiņas, tā arī darīju. Ar kolēģi Olgu ap 8iem jau devāmies ārā no mājām, pabrokastojām klišejiskā kafejnīcā Brooklyn Bridge un devāmies un īsto Brooklyn Bridge. Šajā vietā es sapratu, ko nozīmē amerikāņu izmēra porcijas - mēs paņēmām sendvičus, kurus, kā izrādās, pasniedza vēl ar kartupeļiem un, protams, es nespēju visu apēst :D Tā kā mēs izgājām agri un nācām no pretējās puses, tad tilts nebija pārpilns ar cilvēkiem un visu skaisti varējām izbaudīt un sabildēt. Turklāt, mums arī paveicās ar laiku - bija vēss, taču dzidri zilās debesis un spožā saule visu atsvēra. Iegājām pilsētā un man tā sākotnēji šķita mega mega līdzīga Londonai, tā ka pat varētu teikt mehh, es gaidīju vairāk. Protams, mazās vienvirziena ieliņas, butique veikali, China town, masīvās, gaišās ēkas un trepītes gar ēku sienām ir ļoti smuki, bet man pietrūka tie milzīgie torņi, kurus rāda visās bildēs. Pēc pāris stundām, kad daļu bijām izstaigājušas, nonācām tik ilgi gaidītajā torņu daļā un tajā brīdī es sapratu, kur ir NY un it īpaši Manhetenas šarms - staigā tik paceltu galvu un brīnies par to, cik augstu viss ir, ļoti ļoti forši! Ap 16iem, kad bijām pusbeigtas, pienāca mūsu laiks, doties uz Top of Rock virsotni, no kuras paverās varens skats pār NY. Domāju, ka te man nav ko rakstīt, bet jums labāk jāieguglē:) Ar jaunu sparu devāmies iepirkties. Mans mērķis bija papildināt savus kosmētikas krājumus ar Bath&Body Works skaistajiem iepakojumiem. Nonākot veikalā, es pat apsvēru domu, ka nefokusēties uz smaržām, jo tur viss ir mega salds, bet, ka tik iepakojums ir iespaidīgs. Paldies dievam, šī ideja pieklusa un es atradu optimālus produktus :) Redzējām Time Square gan dienā, gan vakarā un tā ir atšķirīga pieredze, kas, manuprāt, daudz iespaidīgāka ir tomēr naktī, jo tad visur visur visur ir gaismiņas, viss spīd un mainās un ir tāds raibums, ka acis nezina, kurp skatīties. Bija jau diezgan vēls, tādēļ devāmies mājup ar taksi, kas neskatoties uz vakara stundām, aizņēma mega daudz laika, bet tā laikam notiek pilsētās, kas neguļ.. Starpcitu, nostaigāti 19km, nav mega daudz, bet tomēr patīkami.

Nākamajā rītā, pirms braukšanas projām, ar Olgu aizstaigājām līdz Dumbo, kur var redzēt maģisko skatu - Empire State Building zem Manhattan bridge: https://goo.gl/qSZaLk Mums gan ļoti paveicās, jo tur vispār nebija cilvēku, līdz ar to skaistām bildēm būs būt!

Pēc gājiena devāmies mājup, lai dodotos uz lidostu un brauktu tālāk uz Teksasu, kas būs absolūti citādāka pieredze nekā NY, bet par to jau nākamajā ierakstā, ko apsolos uzrakstīt šīs nedēļas laikā..

Runājot par bildēm, es neesmu fotogrāfs un NY ir sabildēta tik daudz un skaisti, tādēļ labāk tomēr ieguglējiet un papriecājaties par tām:)

[pludinjsh-blog-blog]

11.diena - 17.11.2016

Viena no pēdējām dienām Šrilankā sākās ar agru cēlienu ap 6iem no rīta, lai dotos izbraucienā ar kuģīti pa okeānu un skatītos delfīnus un iespējams vaļus. Jau iepriekšējās dienās bijām par šo iespēju runājuši ar citiem braucējiem, tāpēc tika nolemts, ka jā, jādara, jo varētu būt dikti interesanti...

Pulkstens 7os mums atbrauca pakaļ sarunāti 2 tuk-tuki, kuros salīdām 6 braucēji - Edža, es, Annija, Rūta,Jods un Santa. Daļa izvēlējās nebraukt, lai varētu pasērfot, bet daži vienkārši negribēja. Pēc 15 minūšu brauciena mēs izkāpām pagalmā, kura galā bija mājiņa jeb kuģīšu braucienu ofiss. Maksājot par biļeti, pamanīju, ka pie kasiera galda stāv trauks ar ripiņām. Tajā brīdī skaisti nodomāju - re, tas tiem nīkuļiem, kam jūras slimība, cik jauki, ka par to ir padomāts! Paejot mazu gabalu ārpus pagalma, nonācām pie kuģīšu piestātnes, kur bija ļoti daudz atkritumu, kā arī tikpat daudz divstāvīgu tūristu kuģīšu gluži kā Daugavā peldošās Jelgavas un Liepājas. Kā pēc noteiktas sistēmas, pa vienam kuģīši atgāja no piestātnes. Mēs ieņēmām labākās vietas kuģīša otrajā stāvā. Varu tikai uzslavēt kuģīša staffu, kurš, redzot, ka vēl labā reibuma pakāpē esošais gids un Annija apgūlās uz grīdas, uzreiz izvilka matraci un iedeva to jauniešiem. Neilgi pēc tam es jutu, ka man paliek mazliet slikti, protams, nodomāju, ka tas jau tikai tā, sākumā, gan pieradīšu. Biļetes cenā bija iekļautas brokastis - banāns, divas sviestmaizes un desiņa, un ūdens. Mazliet nokožoties no sviestmaizes, sapratu, ka man paliek tikai sliktāk un atpakaļceļa vairs vienkārši nav, jo bijām jau gana tālu no krasta. Sākumā palūdzu tableti, kas, protams, uzreiz neiedarbojas. Tad apgūlos blakus Annijai un Edgaram, ka bija pievienojies arī Jods, jo viņai arī palika slikti. Man palika tikai sliktāk, tāpēc pēc Edgara ieteikuma, devos lejā uz pirmo stāvu, kur bija nokāpuši arī citi “varoņi”. Mēģināju iemigt, bet nekas nesanāca. Toties man blakus apsēdās kāds no kuģa darbiniekiem (kopā viņi bija kādi 6-8 puiši, ļoti draudzīgi un jauki), ar kuru es forši papļāpāju un nomierinājos. Puisis izstāstīja, ka viņiem ir katru rītu jāceļas ap 5iem un tā 3 mēnešus ikdienu. Dienā ir divi braucieni. Pēc 6 mēnešiem laikam mēnesis brīvs. Un atkal no viss no jauna. Uz tā fona manas divas nedēļas un brīvās 6,7dienas šķita kā paradīze :) Mūsu sarunu pārtrauca pāris darbinieku saucieni, ka netālu ir delfīni. Loģiski, ka visi pasažieri sametās uz kuģa priekšu un pētīja, kur nu draudziņi ir. Arī es devos turp, neskatoties uz to, ka man bija slikti. Lai arī tajā brīdī redzējām tikai pāris delfīnus, bija ļoti skaisti. Pēc tam es aizmigu, nav ne jausmas cik ilgi, bet zinot sevi, teiktu, ka uz kādam minūtēm 20. Pamodos un viss sliktums bija kā ar roku aizslaucīts. Pat gribējās ēst, tāpēc pajautāju kādam no darbiniekiem, vai varu dabūt pārpalikumus no brokastīm, ko man laipni atnesa, turklāt ar 2 banāniem, nevis 1, kā pārējiem. Jap, banāni ir mans lielais Šrilankas prieciņš! Braucot tālāk, redzējām vairākas reizes vaļu muguras un to kā viņi izšņāc ūdeni, ~40 delfīnu baru un vietējos zvejniekus, kas teatrāli nozvejoja lielu zivi. Ilgu laiku nosēdēju lejā, pēc tam devos pie pārējiem augšā, taču īsti nebija vērts, jo visi, izņemot mani un Edgaru, gulēja. Atbraucot mājās, pārējie smējās par mūsu braucienu, bet man patika, kaut vai tikai tādēļ, ka varēju parunāties ar vietējiem un redzēju delfīnus un paēdu :) Tālāk visi savācām mantas un devāmies uz pēdējo pieturas punktu Šrilankā - kūrortu Hikkaduwa. Pēc būšanas tik ilgi pie vietējiem, kur ir maz tūristu, man šis kūrorts bija nepatīkams. Bāc, tur pat uzraksts “Nestaigāt pa ielu peldkostīmā” bija krievu valodā. No visām valodām tieši šī.. Un tā arī bija, tur bija pilns ar krieviem.. Brauciens bija kādu stundu un ar diviem autobusiem. Otrajā no tiem mūs apčakarēja par 100 rūpijām uz cilvēku, kas nav pat 1 eur, bet tajā brīdī Edgars un daļa grupas bija gatavi dikti strīdēties. Protams, nav smuki, bet ja padomā, ka tas ir tikai 1 eur, tad neko negribas teikt :D Hotelis mums bija tieši okeāna krastā ar skaistu terasi un patīkamiem numuriņiem. Dzīvoju ar Kristīni, kā jau vienmēr. Tajā vakarā mēs paēdām turpat vakariņas - lielisks tuncis un es pat pirmo reizi apēdu visu porciju! Pēcāk pastaigājām ar Kristīni pa galveno un vienīgo ceļu, kas ved cauri visam ciemam uz galvaspilsētu, un ir apbērts ar dažādiem veikaliņiem. Vakarā izdzērām pa alum un devāmies gulēt. To vakaru atceros ar lielām pārdomām par to, cik ļoti ļoti tūristiski viss var būt, tāpēc arī nākamo dienu īpaši negaidīju. Ceļojuma biedri gan mani mierināja, ka nevajag nekur iet un var tikai gulēt pludmalē, bet par to jau nākamreiz..

[pludinjsh-blog-blog]

10.diena - 16.11.2016

Līdz ar šo dienu mani stāsti paliek arvien īsāki, jo piedzīvojumi paliek vienmuļāki, bet ne mazāk sirdi sildoši...

Šis rīts bija kā no kūrorta dienasgrāmatas ik rīta apraksta - labi izgulējusies, rītu sākusi ar mūzikas klausīšanos, piecēlos ap kādiem 10iem...

Pievienojos pārējiem pie brokastu galda un nobaudīju vietējo kafiju, kas īsti tomēr nav pieskaitāma pie kafijas, drīzāk atšķaidīta kafijas dzēriena, un omleti ar tik garšīgajiem baltmaizes grauzdiņiem, lūkojos viegli saredzamajā okeānā un priecājos par siltumu un sauli. Pēc neilga laika ar meitenēm devāmies uz pludmali. Šoreiz autobusa vadītājam drosmes bija vairāk nekā paprāvam kara pulkam, jo tas nesās kā traks un vienubrīd mēģināja iebaidīt priekšā “lēni” braucošo tuk-tuku un vieglo mašīnu. Pludmalē visur ir sauļošanās krēsli, kas atšķirībā no Latvijas, ir brīvi pieejami visiem. Ieņēmām katra savu krēslu un skatījāmies, kā citi mūsējie mācās sērfot. Arī es uzkāpu uz dēļa un ar Rūtas palīdzību tiku gana dziļi, lai rāptos virsū un slīdētu pa vilni. Šeit man lieliski noderēja SUP iegūtās iemaņas un pat veicās tīri labi. Tomēr pēc kādas stundas es jau jutos gana nogurusi, jo vairs nespēju tikt cauri viļņiem, kā arī rokas sāka sāpēt. Kas interesanti, sērfojot lielu atdevi prasa tieši rokas - jāairējas un lecot jāatbalstās uz rokām, lai arī no malas šķiet, ka viss spēks ir tieši kājām. Mazliet pastaigājos pa pludmali un nopētīju, kādas grandiozas viesnīcas tur saceltas un tiek būvētas. Šajā brīdi gan sapriecājos, ka mums nav tāda, bet gan mīļš hostelis vietējās noskaņās. Atnākot atpakaļ, bija sācies pamatīgs paisums, kas mēģināja ieskalot arī pie krēsliem esošās mantas. Papildus sākās lietus un visi samukām zem nojumes. Tas turpinājās krietnu brīdi, bet tā kā jau tāpat bijām slapji, tad bija diezgan vienalga. Ar Santu un Rūtu devāmies uz netālu esošo kafejnīcu baudīt kārtējo augļu kokteili un paēst. Pēcāk iepirkām augļus un alkoholu un devāmies mājās. Augļu veikalā pamanīju karambolu - augli zvaigznes formā. Kad jautāju vietējam pārdevējam, aptuveni 17 gadus vecam jaunietim, vai tas ir salds, man to iedeva pagaršot. Tas ir interesanti, ka pārdevējam kabatā ir nazis un vienmēr var palūgt gabaliņu nogaršot. Pēcāk nopirku tik mīļos banānus un iegriezto augli man ielika dāvanā :) Atnākot mājās mums visām bija mega liels pārsteigums, ka neskatoties uz to, ka saules aizsargkrēmi tika ziesti ik pa minūtēm 20, visas bijām sarkanas. Palīgā nāca Santas Dzintara SOS, ko lietoja visa grupa. Vistrakāk bija Ļudai, kura bija absolūti sarkana. Pēc laika pievienojās pārējā grupa un tajā vakarā visi sēdējām uz terases un malkojām ko nu kurais. Līdz ar vakaru, grupa devās uz kādu vietējo beach party. Ņemot vēra, kādi ballētāji visi bija, es un Rūta izlēmām nebraukt, jo līdz rītam galīgi nebija spēka. Jāsaka šo gan nožēloju, jo lielākā daļa bija ap 3iem mājās un esot labi izdejojušies. Mēs ar Rūtu aizgājām līdz pludmalei, kur novērojām kā paisuma laikā caurspīdīgie krabīši ielien zem smiltīm savās alās un līdz ko vilnis prom, izlec ārā, lai skrietu uz nākamo alu. Tikpat mierīgi kā dienu iesākusi, devos pie miera, lai rītdien dotos tālākajā piedzīvojumā, kas izvērtās ne tik labs kā gaidīts, bet par to nākamajā ierakstā. Un beach life ir ļoti laba lieta!

[pludinjsh-blog-blog]

9.diena - 15.11.2016

Kā jau iepriekš rakstīju, 8.dienas nakts nebija no tām patīkamākajām, tāpēc es biju pārlaimīga, kad man bija jāceļas 5os ar iespēju aizmukt no Veiksmīgās Villas. Devāmies visi uz Safari parku, kas bija kādu 20min brauciena attālumā.

Iepriekšējā dienā bijām rezervējuši divus džipus, bez jumta un logiem ar 6 sēdvietām. Iepriekš bijām dzirdējuši, ka citi redzējuši daudz dzīvniekus, tai skaitā ziloņus un lauvas. Visi diezgan saguruši, bet priecīgi salecām mašīnās un uz parka atvēršanu bijām klāt, otrie iebraukšanas rindā. Braucām no rīta, lai vēl nav karsts un dzīvnieki nav sagūluši zem palmām. Brauciens ilga līdz 11iem, sanāk savas 5h. Tā bija pirmā reize, kad redzēju tādu sajūsmu par stirnām, pāviem, kuri bija teju uz katra stūra, bizoņveidīgajiem, varūniem, putniem un pat mežacūkām(!!!!).Vislielākais prieks bija par ziloņiem, tie gan bija dikti priecīgi un smaidīgi - mamma ar mazo un abi laimīgi košļāja koku lapas. Šī bija pirmā diena, kad piebraucām pie okeāna parka ietvaros un tas bija viens no laimīgākajiem brīžiem - viļņi. Pēc tam jau palika karstāks un nogurums darīja savu, tāpēc puse atlūza. Vēl joks par braucienu safari - vienīgais, ko mēs daudz redzējām, bija lauvas, jo tā sauca alu, ko dzērām :) Jāsaka, nebiju baigi sajūsmā par šo braucienu, jo atmiņā palicis safari parka brauciens Anglijā, kur bija daudz vairāk dzīvnieku un šādi tādi action momenti, piemēram, lauvu ašais bez-emociju kniebiens vai tas, kā žirafe iebāza galvu priekšā braucošā mašīnā. Ar safari pa lielam arī beidzās mūsu aktīvā ceļojuma puse, jo devāmies pie gulēt pie okeāna un beidzot nosauļoties. Sanāca braukt kādas 2h līdz Veligamai, kas ir viens no labākajiem Šrilankas surf spotiem, jo tur ir viegli caurejami viļņi, kas iesācējiem ir liela problēma. Pa ceļam mazliet sabijos, jo beidzot pienāca iespēja pielāgot ādas krāsu vietējiem kaut cik, bet sākās pamatīgs pērkona negaiss un vēl trakāks lietus, bet viss izvērtās man par labu, jo Veligamā lietus bija jau sen beidzies. Nonākuši hostelī visi bijām maigi sakot sajūsmā par to komforta līmeni. Dzīvoju vienā istabā ar Kristīni - katrai 2 guļamā gulta, klāta ar moskītu tīklu, solīda vannasistaba, nepārtraukti dzirdamas okeāna skaņas, jo tas ir mazāk nekā kilometra attālumā (hostelis - dzelzceļa sliedes - divu joslu ceļš - pludmale) un turpat arī ēdināšana. Atbraucot, visi kopā paēdām. Man laikam bija rīsi ar dārzeņiem un alu. Porcija, protams, ierasti milzīga, tāpēc apēdu tikai pusi, lai arī kā centos apēst visu, nebūs, vismaz Šrilankā toč. Pēcpusdienā aizbraucām līdz surf spotam, ar autobusu kādas minūtes 5-10, atkarībā no šofera drosmes un ātruma pakāpes. Daži jau uzkāpa uz dēļa, bet vēl nevilka. Aizgājām līdz alko veikalam, tad pasēdējām okeāna krastā. Arī šajā pilsētā bija tā, ka ātri paliek tumšs, nelīst, bet nemitīgi zibeņo. Pavakariņojām vietējā kafejnīcā un devāmies mājās. Bija plāns ar autobusu, bet tas atteicās mūs vest, tāpēc nācās vien ņemt tuk-tuku. Vakarā visi pasēdējām pie alus kausa un Marčello un Jods dalījās ar saviem jaunības dienu piedzīvojumiem, kas bija ļoti interesanti klausāmi. Uz pavisam mierīgas nots visi jau ap 23iem bijām devušies pie miera, jo iepriekš nekvalitatīvi gulētās stundas darīja savu. Diena mierīga, bet dikti patīkama!

[pludinjsh-blog-blog]

8.diena - 14.11.2016

Šī diena ir mana otrā mīļākā diena Šrilankā, jo organizācijas nosaukums “Piedzīvojumi” pilnībā attaisnoja savu nosaukumu visā tā krāšņumā. Jāpiebilst, ka pirmā mīļākā bija brauciens ar vilcienu, bet atgriežoties pie otrās dienas…

Mūsu pēdējā diena Ellā sākās tīri normāli ap kādiem 9iem ar nākamo pārgājienu un vienu no citām virsotnēm. Iespaidojusies pēc pagājušās dienas kāpiena biju mazliet nobijusies, ka atkal varētu būt krietns gabals ko iet, taču šī virsotne Little Adams peak bija labi, ja kilometra attālumā no mājām un nesalīdzināmi vieglāk sasniedzama. Rīts bija saulains, bez jebkādam lietus pazīmēm un arī no dēlēm nebija ne miņas. Skaisti un viegli visi aizčāpojām, pabaudījām skatu un suņu ģimeni ar kucēniem, kas turpat bija iemitinājusies un laimīgi gājām uz mājām. Mūs sagaidīja brīnišķīgas brokastis ar atkal tik lieliskajiem baltmaizes grauzdiņiem un margarīnu, augļiem un omleti. Plāns bija doties tālāk uz kādu tējas plantāciju, kur mūs izvestu ekskursijā un parādītu kādus tējas dzeršanas rituālus. Diemžēl to nācās laist garām, jo šī diena bija lielie Pilnmēness svētki, kad visā valstī ir brīvdiena un viss ir ciet. Tāpēc mēs devāmies uz nākamo punktu salas dienvidos - Yala National Park jeb safari parku. Lai turp nokļūtu, bija jābrauc līdz mazākai pilsētai un tur jāpārsēžas citā autobusā. Turp brauciens bija ļoti skaists, pēdējo reizi novērtējām apaugušos kalnus un apkārt esošos ciemus. Izkāpjot no autobusa secinājām, ka līdz otram autobusam jāgaida 2,5h, kas esot teju tuksnesī nav diez ko iepriecinoši. Protams, uzreiz bija klāt vietējais vadonis, kas piedāvāja privāto busiņu, kopā prasot 13k rūpijas, kas sanāk no katra pa 1,1k vai aptuveni 4 eur par braucienu. Latvijā tas nebūtu nekas liels, taču priekš Šrilankas tas ir nepiedodami daudz. Nolēmām, ka labāk gaidām tās stundas. Ar Rūtu, Santu un Anniju aizgājām līdz ciema centram jeb 2 kvartāliem, ko veido veikalu rindas. 20minūtes nostaigājušas, Annija saņēma zvanu no Edgara par to, ka tomēr visi izlēmuši braukt ar privāto busiņu, jo nokaulējuši cenu līdz 8k un smejies vai ne, bet no cilvēka 666 rūpijas :) Satikāmies visi, gājām uz “privāto busu”, kas izrādījās sabiedriskais transports. Visiem jau tā bija paliels wtf, kāpēc tā jāmaksā, bet nu labi, varbūt būs jāpārsēžas. Turklāt, mums vēl lika visiem savas somas salikt autobusa aizmugurē, bagāžas nodalījumā. Mazliet sabijušies pievienojāmies esošajiem pasažieriem. Pēc minūtēm 30 pienāca pietura, kurā visi pasažieri izkāpa ārā un mēs jau arī cēlāmies kājās, kad “Vadonis” teica, ka nē, nē, mums nav jākāpj ārā, tas ir mūsu autobuss. Tā nu mēs braucām vēl kādu 1,5h ar privāto lielo sabiedrisko autobusu - 13 cilvēki pa kādām 40-50 vietām. Lai viss būtu vēl iespaidīgāk, tika uzlikts kāds vietējais gangsta rap un drillēts uz riņķi savas reizes 15. Tad pie mums atnāca Vadonis ar džointu un piedāvāja ievilkt. Pēcāk viņš pienāca ar cigareti, turklāt pasniedza to tā, ka tas ir vēl kkas krutāks par džointu. Šajā brīdī visiem jau bija apnikusi tā viena vienīgā dziesma un visi bija gana jautrā prātā, tāpēc Grandpa uzlika Rīgas Centra dziesmu “Kas tas i pa čali”, kuras bīts bija ļoti saskanīgs ar iepriekšējo melodiju, ja nu tā var teikt. Lūk, links, jo tas ir jādzird: https://www.youtube.com/watch?v=b7dDMMJmhbw . Šo lielisko skaņdarbu nomainīja Tranzīts ar Nevaru būt balts, kura laikā pāris meitenes dejoja kopā ar vietējiem un mēs visi vienojāmies kopējā dziesmā. Tālāk Annija, kurai ļoti patīk braukt, sarunāja ar šoferi, ka kādu gabalu pabrauks, tā kā viņas kontā nu jau ir brauciens ne tikai ar tuk-tuku, bet arī vietējo sabiedrisko transportu. Visi sajūsmināti un pārsmējušies atbraukuši savā jaunajā mājvietā, uzņēmām selfijus ar vadības komandu, devāmies skatīties kāda nu būs mūsu Lucky Villa (jā, tieši tā sauca mūsu mājvietu). Apkārtne izskatījās diezgan pamesta ar pāris mājām un pāris km attālumā no pilsētas/ciema centra. Aizejot līdz mājām, man vajadzēja vismaz pusstundu, lai līdz galam apjēgtu, ka, jā, man tur būs jāguļ. Tā īsti nebija māja, tā bija divstāvu zaru būda, kurai nebija visas sienas noslēgtas, ja neskaita tos zarus, kas pielikti priekšā. Turklāt bija jābūt divām mājām, bet visi jau tā sadraudzējāmies, ka 12 cilvēki mierīgi sagulējām 8 cilvēkiem paredzētā mājvietā. Kamēr gaidījām mājas saimnieku, turpat netālu nemitīgi atskanēja pāvu balsis, kas līdzīgas kaķu mjauināšanai, un klīda arī pa kādam varānam. Saimnieks tā arī neatbrauca un visiem gribējās ēst, tāpēc gājām tos 5km līdz centram. Tā bija pirmā “pa īstam vietējā” ēšanas pieredze - tāds kā zviedru galds (pašai nāk smiekli, cik absurdi tas izklausās), kur bija salikti vairāki ēdieni. Kundzei tiek pateikts ko tu gribi un tev saliek, visiem porcijas cena vienāda, man šķiet, kādas 350 rūpijas par milzīgu un dikti asu porciju. Es neko daudz neņēmu un jau tā tie bija neasākie ēdieni, bet sūrstēja kakls. Visiem bija pa kolas pudelei, lai viss asums pazustu, un tie, kas paņēma asos ēdienus, teju mocījās asarās, cik ass tas bija. Šī bija pirmā vieta, kur principā bija tikai vietējie, kas atbilstoši savām paražām, ēda ar pirkstiem. Tad devāmies uz parku, kur bija templis. Pilnmēness svētkos vietējie nes augļu grozus ar lotosa ziediem pie tempļa kā ziedojumus, līdz ar to tirdziņā pie tempļa šādu grozu bija pa pilnam ar dažādu sortimentu un krāsām. Šī bija pirmā reize, kad kādā vietā bijām vienīgie baltie un līdz ar to visi ne tikai skatījās uz mums, bet arī diezgan atklāti pasmējās. Mēs gan arī skaisti gājām pa parka galveno ceļu, bet anyways - interesanta pieredze :) Templī nolēmām neiet, jo nebija atbilstoša apģērba. Nākot atpakaļ novērojām, kā upē, kas pie tempļa, cilvēki mazgājās, skujās un mazgā drēbes vienuviet brūnajā un netīrajā ūdenī. Ejot uz tuk-tuku bāzi, pie mums pienāca vietējā gang diktors un čomiski parunāja ar Edgaru, jautājot no kurienes esam. Mājās bijām gana agri, tāpēc domājām ko darīt, spēles jau apnikušas. Tika nolemts, ka jāskatās kino. Izvēle krita par labu Jaunzēlandes režisora filmai par vampīriem - What do we do in shadows (lūdzu, noskatieties treileri - https://www.youtube.com/watch?v=Cv568AzZ-i8 ). Sabīdijām krēslus kā kino, fonā vēl lielais pilnmēness, pāvu skaņas, piķa tumsa un pie kājām pat divi mazi, plakani skorpioni taranēja simtkāji. Izcila kombinācija, ko var piedzīvot tikai Šrilankas džungļos! Filma beidzās un visi gājām gulēt. Meitenes gulēja mājas otrajā stāvā, kur nebija sienas, bet tikai zari. Virs gultas bija aizsiets moskītu tīkls, taču tas netraucēja tur salīst pamatīga izmēra (diametrā 3-5cm) insektiem un veselai komūnai ar citiem sugas brāļiem. Pirmajā stāvā atvērtajā pusē gulēja Marčello ar Jodu, kas nākamajā rītā, protams, bija sakosti viscaur. Es gulēju mājas otrā pusē, kas bija ar normālām sienām, pirmajā stāvā, pie vienīgās dušas un toletes, kur dzīvojās gekons, kopā ar Dašu un Ļudu. Pilnīgs bezgaiss, bet durvis jātur ciet, lai nesalido insekti, ieslēgts ventilators, kas vairāk rūca, nekā deva labumu. Piekam gulēju garajā termo veļā, lai nesakož nekas. Pa virsu sega un gultai pāri moskītu tīkls. Taču insektiem tā nav problēma - ja vajag, tiks visur. Otrajā stāvā, kas arī bija ar normālām sienām, gulēja Antons, Stasis un Edgars. Kāds no puišiem bija ko vēlējies paņemt no mantām, un saprata, ka nobraucis gar ko neierastu - kā izrādījās, tā bija ķirzaka. Tieši tik jautra mums visiem bija gulēšana :) Paldies dievam, bija jāceļas ap 5iem no rīta, tāpēc kaut kā nu spējām izvilkt tās stundas, bet tas bija mokoši, un katra iepriekšējā māja šķita kā pat ne 5 zvaigžņu, bet visu 10 vērta. Atskatoties gribās teikt, ka visa diena bija liels NU KOOO?????, bet tai pat laikā tas bija tik interesants piedzīvojums, kam pati nekad neparakstītos, taču to noteikti ir jāpiedzīvo. Domāju, ka arī jums tapa skaidrs, kāpēc šī man bija viena no TOP 3 dienām Šrilankā :)

[pludinjsh-blog-blog]

7.diena - 13.11.2016

Šis rīts mums sākās agri - ap kādiem 7iem bija visiem jātiekas uz terases sporta vai garā pārgājiena tērpos. Mērķis bija nokļūt vienā no augstākajām Šrilankas virsotnēm, noejot kādus 5-7km vienā virzienā. Sākām iet tik agri, lai paspētu izvairīties no karstuma. Turp gājām ne pa ierasto tūristu taku, bet gan pa Edgara iepriekš nejauši iepazīto taku, kas ļauj saredzēt arī vietējo iedzīvotāju dzīvi.

Pirmais posms bija pa dzelzceļa sliedēm, pa kurām braucām iepriekš ar vilcienu uz ciemu. Visapkārt mežs. Otrais posms jau aptvēra vietējās būdas. Redzējām tomātu tīrumus, klejojošus dingo un to, ka mežā/nekurienes malā cilvēki spēj dzīvot pilnīgi normāli. Bija jocīgi redzēt, ka tādā netīrībā skolēnu formas tik un tā ir Ariel baltumā. Trešais posms bija visgrūtākais, jo bija jāiet pa mežu, bet nereāli stāvu taku, kur daļa bija veidota no zemes, bet daļa no lieliem akmeņiem. Un es vēlreiz gribu uzsvērt, ka taka bija dikti stāva. Daži no grupas uzskrēja, dažiem bija ļoti grūti un vajadzēja ņemt ik pa pāris soļiem pauzi, bet es gāju pa vidu savā tempā ar apbrīnu skatoties uz tiem, kas iepriekšējā vakarā bija paņēmuši vairak uz sirds, piemēram, Edža, taču tik un tā raiti tika augšā. Jāsaka, mūsu Grandpa viss tik labi gan nebija, bet augšā visi tikām. Un tad bija jāpaiet pāris metri un iznācām uz klints, no kuras pavērās fantastisks skats ar daudz zaļumotiem kalniem un tikpat zaļām ielejām. Nezinu kā tas bija iespējams, bet bijām pretējā pusē mūsu mājām. Es nemēģināšu izplūst sajūtās par to kā viss izskatījās, bet bija dikti patīkami un to noteikti ir vērts redzēt. Kādu brīdi sēdējām klints virsotnē un baudījām visu, un atpūtāmies. Pirms gājām pārgājienā, Edgars mūs brīdināja, lai uzvelkam slēgtos apavus un garās zeķes, jo dzelzceļa posmā var būt dēles, kas it kā nav nekas slikts, bet viņas dabūt nost ir liels čakars un ilgi tek asinis. Visi lieliski sekojām norādēm, jo neviena normāla čiepa taču nebūs gatava cīnīties ar ko tādu :) vīrieši gan bija ar citu attieksmi un uzkāpjot klintī, Stasis ieminējās, ka viņam šķiet, ka kāda dēle ir piesūkusies. Protams, viņam bija šorti, īsās zeķes un kedas. Kad viņš novilka kedu, nokrita, kā Stasis teica, viņa jaunais pārēdies asinsradinieks. Pārējie vien pasmējām par to, ka, ja dēle būtu piesūkusies Edgaram, diezko veselīga maltīte nebūtu, ja nu vienīgi apreibinoša :D Pēc neilga laika devāmies atpakaļ uz mājām, šoreiz pa tradicionālo tūristu taku, kas iet vairāk pa kalna ārpusi un ir pilnīgi citas sajūtas nekā ejot turp. Lai arī man nebija līdzi biezs apģērbs, arī tā viena jaciņa bija par daudz. Nākot mājās daudz runājām ar Stasi par veselīgu dzīvesveidu, darbiem un visu ko citu, tāpēc atpakaļ ceļš paskrēja diezgan ātri. Atnākot mājās, visi skrēja pa dušām un pie brokastu galda, ko par normālām naudiņām bija sagatavojusi māju saimniece. Tā ļoti ilgā laikā bija pirmā reize, kad ēdu baltmaizi un margarīnu un sapratu, cik tas ir izcils ēdiens! Lai gan banāni tik un tā ir vislabākais ēdiens Šrilankā:) papildus vel bija cepta ola un salāti no Jackfruit, kas,manuprāt, garšoja pēc sagriezta mīksta koka, tātad nekas īpašs. Visi mazliet atpūtāmies, pusdienās atkal bija lietus, tādēļ sagaidījām, kad tas beidzās, un devāmies uz netālu esošo ūdenskritumu. Gājām uz sabiedrisko autobus, kas brauca pa serpentīnu kā Šumahers un diezgan skaisti pabaidīja mūs visus par savām dzīvībām, bet viss beidzās labi.. Ūdenskritums, protams, ļoti skaists, augsts, tieši pie ceļa un starp kalniem. Kā jau Āzijas valstij pieklājas, pie ūdenskrituma ir milzīga dzeltena zīme, kas brīdina - peldēties aizliegts, 37 cilvēki jau miruši, taču tai pat laikā tajā peldās un visticamāk mazgājas neskaitāmi vietējie un viņu bariņš tik pieaug. Pēc tam apsēdāmies blakus esošajā kafejnīcā, kur ēdiens atkal bija jāgaida stundu. Man bija pasakaina tomātu zupa, kurā nebija teju nekas, bet tas kļuva par vienu no maniem atkal iemīļotākajiem ēdieniem Šrilankā. Visi paēduši devāmies uz ciemu, kur bija brīvais laiks. Mazliet pastaigājām pa centru ar Kristīni jebšu kādu 5min laikā aizgājām no viena gala līdz otram un atpakaļ, kā arī vēl 10min pavadījām vienīgajā pilsētas lielveikalā, kas būtu pielīdzināms mūsu viena x maximai. Kas interesanti, šrilankieši cenas norāda nevis uz lapiņām, kā tas ir pie mums, bet gan uz produkta iepakojuma, kur cena tiek uzprintēta. Ja nemaldos, tā gan bija ieteicamā cena, taču pa lielam visi arī pie tās pieturās un pat ja nē, tad 10 centi nav tik traka starpība. Devāmies mājās, pagulējām, ar Kristīni atkal visu ko izpļāpājāmies par puišiem un vēlāk terasē runājāmies ar Jodu, Marčello un Edgaru par dzīvniekiem, futbolu, darbiem un ceļojumiem. Tā kā nāca vakars, sagribējās ko ēst, ar Kristīni, Anniju, Rūtu un Santu gājām uz centru paēst. Tikām kādā ultramodernā restorānā, kur bija arī dzīvā mūzika, protams, ne jau vietējā. Visas paņēmām kottu rotti, kas bija lielisks, ja neskaita to, ka vienīgā paņēmu bez gaļas, taču tieši manā porcijā bija pāris kauliņi, kas arī nav nekas īpašs, jo vistu griež visu, īpaši nesadalot. Jauki pasēdējušas devāmies mājās, kur visi jau bija pa istabām, ja neskaita Jodu, Marčello un Edgaru, kas turpināja dzert iesāktos alus, lai arī temps bija krietni sarucis nekā iepriekšējās dienas. Tā nu viņiem pievienojos un mēs kopā skatījāmies Joda veidotos video no Bali, kur Edgars bija viņu gids. Nu tā, ka principā varētu diezgan drīz turp aizdoties, nebūtu iebildumi :) domāju, ka ap pusnakti jau visi bijām pa gultām krietni pārguruši un gatavi nākamās dienas krietni mazākam kāpienam un ceļam tālāk.