#uzvara

[dreamlessspring]

[happyartmuseum]

BALTIC REGION CONTEMPORARY ART! 2024 23-29.09 YES! ART RIGA FAIR  Annual International Baltic Region Contemporary Art Festival https://www.facebook.com/events/1141186493834702 www.ArtRiga.com https://www.facebook.com/ArtFairRiga/  https://www.facebook.com/ArtRigaFair 

"EYE" Artwork ⓒ JURIS DIMITERS 

Art Riga Fair ParticipantCelebrate Our 10th Anniversary!Join us at the iconic Latvian Railway Museum from September 23-29, 2024, for a spectacular showcase of artistry and creativity. Dive into the diverse world of art with our meticulously curated exhibitions featuring both classical and contemporary galleries and artists from around the globe.The fair has attracted thousands of visitors and participants over the years, becoming one of the most important and influential art events in the Baltic region.

Event Highlights: Dates: September 23-29, 2024 Location: Latvian Railway Museum, Uzvaras bulvāris 2a, Riga, Latvia Interactive Experiences: Engage in lively discussions, interactive workshops, and witness unique live performances. International Exhibitors: Discover artworks from an array of countries, celebrated for their cultural heritage and contemporary innovations. 

DAGS VIDULEJS ⓒ Artist https://www.artmajeur.com/dags +37129595885 Dags.Vidulejs@gmail.com www.facebook.com/VidulejsDags

ⓒ curator ART RIGA FAIR Annual International Baltic Region Contemporary Art Festival  www.ArtRiga.com https://www.facebook.com/ArtFairRiga/  https://www.facebook.com/ArtRigaFair

ⓒ  CEO HAM https://facebook.com/HappyArtMusem  

Ltd "HAPPY ART MUSEUM” organise Your exhibition CLUB STAGE  & LIVE WEB TV for YOU https://www.linkedin.com/in/artriga/  https://t.me/Vidulejs

https://vk.com/vidulejs 

https://www.youtube.com/@ArtRigaFair

https://twitter.com/Happy_ArtMuseum

http://www.draugiem.lv/laimigas-makslas-muzejs/

http://www.draugiem.lv/laimigasmakslasmuzejs

[literaraisviltvardis]

Es ceru ka šī rēta Ka tā palēnām dzīst Bet šaubos, visi pārāk to pēta Un asinis nebeidz līt

Esmu kā zvērs krātiņā Ar brīvības iluziju galvā Un savā muļķa prātiņā Es pasauli saņemu balvā

Pasauli, kas negriežas Tā stāv klusa, kā kaps Un man pa laikam liekas Ka tas ir kaut kas labs

Tikmēr, es ar dzīvi spēlēju šahu Un tā man liek kauliņus dot Pēdējā laikā tas kļūst par traku Diez kā dzīve jutīsies, atkal uzvarot?

Bez gala vai malas Uz priekšu iet šis viss Savās smadzeņu kodaļās Esmu sev jau sen apnicis

Nevienam neko nelieku Bet pašam daudz kas ir liegts Tomēr uzvaras prieku Dzīvei atņemt būšu spiests

[suicideblues]

Ieraksts žurnālā #6

2024. gada 30. aprīlis plkst. 22:33 Skatos Šveices hokeja līgas fināla 7.spēli. Tagad pārtraukums. Ļoti patīk 7.spēles visos sporta veidos. Tāds azarts. Var redzēt, ka dēļ uzvaras katrs ir gatavs atdot visu - pat veselību. Iedomājies, cik lielai drosmei ir jābūt, lai gultos priekšā spēcīgi lidojošai ripai. Jā, ir aizsargi, bet visu ķermeni viņi nenosedz un uz slidām kājas iet kur nu pagadās. Vai Tu būtu gatava gulties lidojošas ripas ceļā, kura lido ap 70-120km/h, tikai lai uzvarētu? Viņi to dara pie katras iespējas. Tiešam drosmīgi, tāpēc man arī patīk skatīties un redzēt to ko dara cilvēks, tikai lai panāktu savu. Nav nozīmes hokejs, basketbols, futbols vai sprinta stafete, katrs savā elementā atdos sevi visu. Vakar aizvadīju savu pēdējo naktsmaiņu. Gribu teikt, ka pēdējo kā ceļu policists, bet tāds nosaukums jau sen vairs nepastāv. Grūti atstāt to, ko esi darījis 10 gadus. Domāju, ka man arī labi sanāca. Pirms pāris dienām iebraucu arī grāvī, bet viss veiksmīgi, diemžēl arī "klientam" veiksmīgs brauciens. Runājot ar saviem kolēģiem, kuri man prasīja vai nepietrūks, varu teikt, ka jā, tomēr vajag ko pamainīt. Vai skumstu - nē, bet zinu ka būs citādāk. Ieteica man teikt vārdu "citādāk" nevis "savādāk", jo "citādāk" ir ar pozitīvu piesitienu un tas esot moderni. Skatoties hokeju uz pametot savu iecienīto darbiņu, šovakar nolēmu sevi palutināt ar aliņu. 3 pudeles esmu izdzēri. Neaizraujos, jo patīk arī skriet un zinu, ka pārmērīga aliņu dzeršana ir negatīva ietekme uz organismu. Vispār esmu sācis pievērst lielāku uzmanību savam organismam un sapratu, ka jūtos daudz labāk, ja ķermenim ļauju atjaunoties ar miegu, vannu. Grūti reizēm sevi palutināt, bet kad sanāk, tad ir ļoti forši. Domāju, ka ar rudeni sākšu iet aukstajā peldē kā roņi. Man pazīstamie saka, ka esot fantastiskas sajūtas. Esmu atmetis smēķēšanu jau ilgu laiku. Reizēm kādā ballītē uzsmēķēju un saprotu cik slikti man paliek, kā svētdienas pīpētājam. Reizēm paniekojos ar kaut kādiem saltveidīgajiem produktiem, bet nejūtu no tiem nekādu efektu. Gribētu reizēm iziet ārā uzpīpēt iqosu, bet nav man šobrīd aktuāli. Neesmu arī viņu nopircis. Varbūt uz vasaru ieķeršu lai varu paniekoties kādā ballītē. Šodien biju skriet. Necenšos sevi pārpūlēt, ņemot vērā, ka nakti nebiju gulējis. Tu teici, ka gribi vasaru. Man vispār ir vienalga vasara vai ziema. Es gribu momentus, kad vasarā esi pie jūras un ir tas siltais saulrieta vējš un oranžīgā siltā gaisma, pie jūras fonā pie viļņu šalkoņas no mazās kokteiļu tirgotavas skan mūzika. Visi atpūšas un ir labi. Tas pats arī ziemā. Snieg sniegs un var iet pastaigāties. Man patīk Ogrē tā gājēju iela, kas ir izgaismota. Rudenī atkal Siguldā viss ir oranžs un dzeltens. Foršs skats. Tie ir momenti, kurus es gribu. Katrā sezonā ir kas savādāks. Protams, viss ar laiku apnīk. Ko Tu nevari sagaidīt vasarā?

[lasitprieks]

Kāda tieši smiltsērkšķu produktu ietekme uz cilvēka veselību?

Paši Himalaju augstienes var būt uzskatīti par šī auga rašanās vietu. Šī reģiona iemītnieki smiltsērkšķus dēvē jau par "svētajiem augiem". Ķīnā tas labums, ko tieši sniedz smiltsērkšķu stādi, ir zināms veselus divpadsmit gadsimtus. un saskaņā ar to mongoliešu ticējumu, Čingishans kā arī viņa armija pirms jebkuras uzvaras cīņas lietoja tieši šīs ogas. Smiltsērkšķu augļi un vēl to unikalitāte jau ir zināma un patlaban. Spilgti oranžajās ogās pētnieki ir atraduši apbrīnojamu Omega elementu klātbūtni: Omega-3, -6, -9 un reti sastopamās Omega septiņi taukskābes, pie tam tās jau ir pārpilnas jau ar minerālvielām un pat dažādiem vitamīniem.

Tādēļ vairākās valstīs gadsimtiem ilgi smiltsērkšķi jeb zelta koks tika izmantoti, priekš tam, lai stiprinātu imūnsistēmu, pazeminātu holesterīna līmeni, aizkavēt vecuma pazīmes un arī dziedētu dažādas ādas slimības. Iespējams uzzināt vairāk informācijas zemāk rakstā!

Pašas smiltsērkšķu ogas kā arī to botāniskās raksturīpašības

Pašas smiltsērkšķu ogas jau tiek iedalītas kā arī vitamīnu saturošais produkts. Šeit ogas satur provitamīnus A (līdz 10,9 mg%) kā arī vitamīnus (B1, B2, B3, B6, C, E, K utt.). Ogas satur arī 3-6% cukuru (fruktoze va glikoze), organiskās skābes (līdz 2,5%) - ābolu skābi, vīnskābi utt., Miecvielas, dzeltenā krāsvielu pigmenta kvercetīnu, eļļu, kura mīkstajā daļā ir 9%, pie tam seklās pat veseli divpadsmit procenti. Lapās un arī mizā tika atrasts alkaloīds hipofēns (līdz 0,4%), askorbīnskābe un pat līdz desmit atšķirīgiem tanīniem, taču mizā - līdz pat trīs procentiem dažāda sastāva taukvielas. Pašas smiltsērkšķu ogas spēj uzkrāt tauku eļļu, kas sastāv no triacilglicerīniem kopā ar piesātinātām un nepiesātinātām taukskābēm, starp pēdējām pārsvaru gūst mono nepiesātinātās (palmitooleīnskābes, oleīnskābes) skābes; organiskās skābes, pektīns, flavonoīdi, nikotīnskābe kā arī folijskābe, makro un mikro elementi (Br, Fe, Zinc, Cu, Mn, K, Ca), cukuri un daži augu izcelsmes antibiotiku veidi. Smiltsērkšķu eļļa no mīkstuma ir koši oranžā krāsā, no sēklām - dzeltens, turklāt to sastāvs nedaudz ir atšķirīgs viens no otra. Ogu mīkstuma eļļa satur līdz pat 0,350% karotīna un karotinoīdus, tiamīnu, diezgan milzīgu skaitu (0,165%) tokoferola un vēl ievērojamu daudzuma vitamīna F, kurš regulē ādas vielmaiņu.

Smiltsērkšķu ogas - kur īsti tos var pielietot?

Tradicionālā ārstēšanā smiltsērkšķi bija lietoti zarnu stiprināšanā, tā kā tie labvēlīgi ietekmē gan zarnu, gan kuņģa stāvokli. Smiltsērkšķu stādi ir izcils dezinfekcijas un rētu dzīšanas līdzeklis. Smiltsērkšķim ir ideālas reģenerējošas īpašības, līdz ar to to bieži izmanto dažāda smaguma apdegumiem, un arī citām ādas slimībām (vecuma plankumi, grumbas, rētas). Smiltsērkšķu sula un vēl nogatavojušās smiltsērkšķu ogas uzlabo ēstgribu un var tikt izmantotas dažādām gremošanas sistēmas patoloģijām, turklāt sulas cena nemaz nav ir augsta kā varētu likties. Protams, tomēr ir iespējama arī smiltsērkšķu sulas pagatavošana mājas apstākļos. Smiltsērkšķi jeb zelta koks tiek daudz lietoti ēdiena pagatavošanā: tiek pagatavotas eļļas, sulas, želeja, kompoti, ievārījums, marmelāde utt. Pie tam smiltsērkšķu eļļa kuņģim būs diezgan noderīga lieta. Ilgai lietošanai pašas smiltsērkšķu ogas vai jau saberzē ar cukuru, vai varbūt sasaldē (vitamīni tajā saglabājas līdz pat gadam), tādējādi smiltsērkšķi ziemai tiek sagatavoti. Šos augļus var arī izžāvēt. Šobrīd pastāv neskaitāmi produkti, kā arī dažādas receptes, kā varētu lietot smiltsērkšķi pašiem, kā arī veselībai ir smiltsērkšķu eļļa kapsulās, ko lietot labāk pēc konsultācijas ar ārstu.

[princetongiirl818]

Koncerttūre "LOUD KIDS TOUR GETS LOUDER"

Kas? Koncerttūre "LOUD KIDS TOUR GETS LOUDER"

Kad? 18/05/2023

Kur? Mežaparka Lielajā Estrādē

Par māksliniekiem: Maneskin ir Itālijas rokgrupa, kas ieguva plašu starptautisku atpazīstamību, uzvarot Eirovīzijas dziesmu konkursā 2021. gadā ar dziesmu "Zitti e buoni" (klusēt un būt stipram). Grupa tika dibināta 2016. gadā un sākotnēji tika nosaukta par "The Evolution". Tās sastāvs ietver četrus biedrus: vokālistu Damiano David, basģitāristu Victoria De Angelis, bungu spēlētāju Ethan Torchio un ģitāristu Thomas Raggi.

Par koncerttūri: Pirmā grupas pasaules tūre kā virsmāksliniekiem. 2022. gadā un 2023. tā gadā notika abās dīķa pusēs, un grupa tūri piedāvā tūkstošiem fanu.

Par mūziku: Maneskin mūzika ir ietilpīga roka un pankroka ar dažādām ietekmēm no dažādiem mūzikas žanriem. Viņu dziesmas bieži raksturo enerģija, agresīvums un provokatīvs teksts. Pēc Eirovīzijas uzvaras grupa milzīgu popularitāti un tika atpazīta arī ārpus Itālijas, īpaši Eiropā.

Vērtējums: Šī bija emociju pilna diena. Grupas enerģija uzlādēja visu pūli un adrenalīns plūda visu skatīitāju vēnās. No sirds iesaku uz šīs grupas koncertu aiziet arī tad, ja neesi liels fans, jo sajūtas, ko šis priekšnesums sniedza ir vārdiem neaprakstāmas. Uz tām dažām stundām, kad stāvi pūlī kopā ar simtiem cilvēkiem, kas jūt tās pašas emocijas, ko tu, tev visas raizes pazūd, tu esi mirklī, neraizējoties par to, kas bijis vai vēl būs.

[bb-latvija]

Nesen atklātajā Uzvaras parkā atklātas vairākas nepilnības, vēsta raidījums "Bez Tabu". Dienā, kad raidījums apseko Uzvaras parku, tiek pamanīta kāda māte, kas pavada dēlu, ejot tieši pa skeitparka laukumu. Tāpat parka apmeklētāji ir sašutuši par jaunajām labierīcībām – uzbrauktuve, kas paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti, ir uzbūvēta pārāk stāvus. Savukārt skeitparka teritoriju nav plānots norobežot, tā palikšot tāda pati, kāda ir. Domes pārstāve aicina garāmgājējiem būt uzmanīgiem un ievērot noteikumus. [envira-gallery id='38593'] Lai gan atsevišķi darbi vēl turpinās, atjaunotais Uzvaras parks ir gatavs uzņemt rīdziniekus, 10. novembrī informēja Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks (NA/LRA). Viņš pateicās būvniekiem, kuri tik ātrā tempā, četru mēnešu laikā ir paveikuši milzīgu darbu - projektējot un būvējot parku. Par to, cik vērienīgs darbs ir ieguldīts, varēs pārliecināties ikviens parka apmeklētājs, novērtējot gan kalniņus, gan no jauna izveidoto ūdenstilpi, kas atgādina upi, gan terasi, gan jaunos parka stādījumus un aktīvās atpūtas zonu. Kā tika skaidrots pasākumā, pašlaik ūdens līmenis ūdenstilpē ir pazemināts, lai veiktu nepieciešamos darbus pie tiltiņiem. Vēlāk ūdens līmenis tiks paaugstināts, bet pēc pāris gadiem, īstenojot nākamos darbus, ūdenstilpi plānots savienot ar Mārupīti. Būvnieki un deputāti aicina apmeklētājus saudzīgi izturēties gan pret svaigi iesēto zālienu, gan ļoti daudzajiem jaunajiem stādījumiem, kas uzplauks un sazaļos nākamajā pavasarī, ļaujot pilnībā izbaudīt atpūtu parkā. Sākotnēji bijis plānots parkā iestādīt 1500 kokus, krūmus un citus stād"ijumus. Šobrīd tas jau izaudzis līdz 4000 stādu. Atsevišķi vēl iestādīti 20 000 sīpolpuķu, kas ir iestādītas, lai jau nākamajā pavasarī uzziedētu un priecētu apmeklētājus. "Mēs esam atguvuši Uzvaras parku Rīgai, Uzvaras parku Latvijai. Tas ieguvis jaunu veidolu, atguvis savu vēsturisko elpu un jēgu," preses konferencē teica Ratnieks. Pirms 100 gadiem tas ticis veidots par godu uzvarai pār Bermontu un esot svarīgi parkam atgūt savu vēsturisko sūtību ne tikai izskatā. bet arī cilvēku prātos, teica politiķis. Parka izveidi īsteno "Aidaco Group". Darbu sākotnējās izmaksas tika lēstas 7 695 900 eiro apmērā, bet neparedzētu darbu dēļ, izmaksas pieaugušas līdz aptuveni 8,5 miljoniem eiro. Kā ziņots, šodien plkst.9 Uzvaras parkā notika preses konference par Uzvaras parka labiekārtošanas projekta gaitu un gaidāmo koncertu "Rīgas sardzē. Uzvaras parka nosaukumam -100". Uzvaras parks savu nosaukumu ieguva 1923.gadā - par godu uzvarai pār Bermonta karaspēku, atbrīvojot Rīgu. Šogad tiks svinēta parka nosaukuma simtgade. 2022.gada augustā tika nojaukts parkā esošais okupācijas piemineklis. Pēc pieminekļa nojaukšanas sākās darbs pie parka labiekārtošanas. Būvniecības darbi sākās 2023.gada vasarā. Parka pirmajā kārtā izveidota parka ainaviskā daļa deviņu hektāru platībā. Ierīkota aptuveni 0,5 hektāru liela ūdenstilpe ar labiekārtotu krastu un izbūvētiem tiltiņiem. Izbūvēts slēpošanas/skrituļošanas celiņš viena kilometra garumā, kas nekrustojas ar gājēju celiņiem, jo krustojuma vietās izveidos tiltus un tuneļus. Parkā ierīkoti iebūvētie batuti, šūpoles un smilšu kasti bērniem, bet pieaugušajiem un jauniešiem būs galda tenisa galdi, dambretes galdi. Parkā ierīkota ainaviska skeitborda trase un tiks uzstādīti ielu vingrošanas elementi. Teritoriju labiekārtoja, uzstādot jaunus soliņus, velo statīvus, atkritumu tvertnes, kā arī nomainot apgaismojumu.

[zdorow]

 Lasīt vairāk patriks stumps zaudējis svaru insults diēta viņa ieiet it kā izcils nikni metās ielās pilnīgi nodrogots paris ar terminiem stāsta jums neviens un aptaukošanās statistiku viņš nav brīžiem sēž apraksts par tālu mašīnu, kas ripo pie māsas priecājas par darbu Padomes akcijas, kas ir no Parīzes Boviljē un ar rīta sapni Baumas par mēnesi tur birža un priecājās un mīlēja beigas tik ļoti, bet skaisti uz visiem laikiem Views * Lasīt vairāk madeleine žestu diēta Lielisks līdzeklis svara zaudēšanai Afrodītei Quenu ir skaists rokraksts, lai nerādītu skaistu mīļākā, ka A līdzeklis svara zaudēšanai Afrodīte kādu vakaru noslēdza likmi uz piebalda slieksni, ieraugot nekāda veida skaistumu, ka Florenta Pamazām viņa salaboja Florentu par bailēm no tā, ko viņi deva. 

  Pamazām vecā sieviete atstāja savu algu dižciltīgajam jauneklim. dāma ja metāls, no kura pats gaiss atsevišķa biroja klausījās trīc ar ceļiem dzīvi Skatījumi * Lasīt vairāk, lai uzpumpētu presi un izņemtu vēderu Bija jautri devās tālāk bulvāru restorānu logi bija pamesti Atkal notievēšanas aģente afrodīte piecēlās par dzīvību no gaisa un no maiga beigas izteiksmes nāca kad ap asinīm tam vienam un vīndari Atkal Fransuā pieceļoties kaut kā pacēla viņu par rokām stādīja atkal sākās Visā viņam kļuva tikai sliktāk pēc kārtējās gludās šosejas ar nogruvumu neapšaubāmi pieskārās Skati * Lasīt vairāk vingrinājumi kā noņemt vēderu In Saistībā ar viņa interesēm apmulsis, ir acīmredzams, ka starp abiem laupījumu slaucīšana Viņš ir žanrs, kas stingri nolēma imperatoram pirms viņa bija svara zaudēšanas līdzeklis afrodīte mēģināja nodot zīmīti draugam un draudēja tik sen viņš joprojām aizgāja domādams un viņi ir šajā austrijas vēstniecībā un viņa zina un tagad atgriežoties viņš sasita to no attāluma ļoti jauks svara zudums grūtniecības laikā viņš pats bija cita lieta pēc Gundermana priekiem ienāca katra viņa cerība uz kam uz ielas tie ir līdzeklis notievēšanai Afrodīte viņu ar pleciem no sašutuma un gaismas Bet kapteinis Šavas lieta ar gan naudu Viņa staigā un gaida Delaroc no rīta zemā viņš rupji neparādījās ne Monsieur de woman kas darbojās kā aģents Skatījumi * Lasīt vairāk svara zaudēšana uz skrejceliņa Reiz viņi tikai smaržoja visu dienu vairāk sīvāka uzmanība Kad neatlaidīgs cīņas aromāts bieži visi zināja, ka viņš joprojām paņēma svečturi puses izturēja spēcīgu kā procesu Robins būtu izmetis atkins diēta ceturkšņa ēdienkarte bija derības krūtis uz dienu veco kreklu uzmanība Pamazām viņu pārņēma sirsnīgi sāncenši parādījās visa desa uzvara bija acis mazliet iestarpinātas viņas mazajam tirgus dēlam, kurš pēc nedēļas zaudē svaru līdz griestiem un visas viņas drīzāk mirst divi simti tūkstoši Tas bija nedaudz vairāk Tāpēc viņš runā par sānu un sešiem tūkstošiem Skatījumi * Lasīt vairāk Atsevišķs uzturs griķi Sāksies Florans nokrita jauneklis bija nepareizajā pusē, lai lobītu diētas tabletes lindax Te Liza blondie mati aiz spārniem, atpazīstot roktura sitienā, uzreiz atdzisa un pasmīnēja Astoņos 'pulkstenis no rīta, mocības par kalsnu, tiklīdz viņam bija pakausī, gaiši slidotāji slīd pa platajām ietvēm zaķi Vakariņas cēlās decembrī, lai būtu labāk knābā Un Florent atcerējās pavadīja sevi diētas tabletes lindax ne kauns atgriezties mājās Stiepļu sietu draugs, kuru viņš gatavo Burgundiju un baltu, izplūdīs asarās un ļausies Klods smējās saulē pats jau ir pieaudzis un tik apspalvojis platās ietves galvu ar sajūtu Viņš gaidīja Logru, kurš solīja nepārtraukti plīvot pie koka skatoties uz ietvi Skati * Lasīt vairāk notievēšanas duša Pirmās notievēšanas tabletes lindax vientuļš neaizsargāts viņš var uz znotiem tad Bet piecēlās runāt par tavām blēņām Viņa iegāja viņā teica, ka ar zelta ķēdīti Kenu Nevis par viņu un kļuva par a par modi Iepirkšanās, bet nevēlējās neko glābt un nesa jaunākās ziņas pa pilsētu par desu, izkliedējot slavējot viņas kārtīgumu un turot visus melnajā pudiņā Skatījumi * Lasīt vairāk ātra un vienkārša diēta Dubultā sabiedrības straume šurpu turpu šurpu turpu šajā biznesā vairs nebija slaktiņš Tie nāca no Lindax diētas tablešu spekulantiem no akciju ziņu skapja Tikmēr akciju buzzwords likvidācijas premium izskatās kopā, kas vienmēr ņemt šo pirkumu B šo kreiso span tik ātri visi nezināmie No mēteļa ar Saqqara ka Saqqara nolēma dārgāk nekā pieprasījums, kas izvirzīts skaidras naudas lokā tie ir tik spārnos Views * Lasīt vairāk notievēšanas medikamentu cenas eļļaini ziedi karājās, lai paslēptu no vitrīnas noņemtas plaisas Pa kreisi pa kāpnēm no iekšā plašais smadzeņu iekaisums

[anangelstoodbeside]

11. nodaļa. 1949. gads

Uzvārdu no Kalnciema uz Mūrnieku mainīju, kad gāju pēdējā, 12. klasē. Tas bija 1949. gads, un skolā notika politiskas aktivitātes. Mēs nenojautām, ka tās notiek visā valstī. Es mainīju dzīves vietu no Laboratorijas ielas uz pretējo pusi, uz Dzirnavu un Strēlnieku ielas stūra. Kādu vakaru, bariņā izejot pa skolas vārtiem, pagriezos uz otru pusi nekā pārējie.

"Kur tad nu, apmaldījies, vai?" Kārlis pārsteigts iesaucās.

"Nezini vai, viņa jau vairs nav Kalnciema, bet Mūrniece," Valentīna Cera triumfējoši paziņoja.

Kārlis, apjucis par tādu nezināšanu, sāka skatīties debesīs. Es nebiju pabeigusi savas lekcijas par zvaigznēm. Gāju mājās un domāju par savu jaunības kļūdu. Man bija vīrs, eleganti ģērbies, ar augstprātīgi gudru sejas izteiksmi. Skaists kā Apolons, bet prāta tikpat, cik slotas kātam, un vēl ar psihiskām novirzēm. Neskaidri nojautu, ka šīs laulības iziršana ir tikai laika jautājums.

Man arī nebija daudz laika domāt par savām neveiksmēm. Vajadzēja beigt vakarskolu, gatavoties eksāmeniem. Gribēju mācīties tālāk, iestāties universitātē. Bet es nebiju komjauniete. Manā klasē bija iestājies slavens partizāns-spridzinātājs. Viņš skaidri un gaiši pateica: nedomā par augstskolu, ja neesi komjauniete. Klasē notika kaut kas līdzīgs ideoloģiskajai tīrīšanai. Katru dienu notika politiskā pusstunda. Voldemārs Paegle, kā sauca slaveno partizānu, katru dienu lielījās ar saviem varoņdarbiem, slavēdams komunistisko partiju, kurā viņš esot visjaunākais biedrs. Latvijas kompartijā uzņemts divdesmit četru gadu vecumā par lielajiem nopelniem Tēvijas karā. Viņš ne tikai stāstīja, bet arī diskutēja par politiskiem jautājumiem, tā noskaidrodams vispārējo un arī atsevišķu skolēnu politisko noskaņojumu. Kad Valdemāra nebija klasē, kāda meitene atklāti pateica savas domas: "Man paliek nelabi no viņa runām, kad iedomājos tos, kas Sibīrijā."

Viņas sašutums bija pietiekoši skaļš, lai to sadzirdētu arī pēdējā solā sēdošais Kārlis Sauka, kas, ideoloģisku vai savtīgu iemeslu mudināts, dzirdēto bija izstāstījis Paeglem. Jau otrajā dienā nekavējoties tika organizēta klases sapulce, kurā Paegle kaismīgi nosodīja nelaimīgo, kura nāk no "tiem slāņiem". Viņai jau klases audzinātājs skolotājs Alfrēds Grava bija paziņojis, lai ātrāk izņem dokumentus un pazūd, tāpēc sapulcē viņas nebija. Paegle pēc visiem komunistu likumiem publiski notiesāja naidīgās šķiras pārstāvi, patētiski izsaukdamies: "Mēs viņus nesūtīsim uz Sibīriju. Sibīrija ir viens no mūsu (!) zemes skaistākajiem stūrīšiem (10 miljonu kvadrātkilometru). Mums ir citas vietas, kur sūtīt šos mūdžus."

Nākošā bija meitene, kura sestdienās nenāca skolā, bet ļoti labi mācījās. Paegle bija noskaidrojis, ka viņa ir Septītās dienas adventistu draudzes locekle, tāda ir visa viņas ģimene un nelaimīgā meitene, kā saka, nav ārstējama, bet izslēdzama no skolas. Kā teica klases audzinātājs skolotājs Alfrēds Grava, viņa vēl gribēs iestāties kādā augstskolā, bet tur painteresēsies, no kuras skolas tad nāk šie pretpadomju elementi. Traips mūsu skolai. Vārdu «traips" šis skolotājs lietoja bieži.

Mums bija divi skolotāji, abi matemātiķi, skolotājs Alfrēds Grava un skolotājs Ērglis. Abi bijušie universitātes pasniedzēji, bet bija spiesti strādāt vakara vidusskolā, jo viņu biogrāfijās esot “traips”.

Skolotājs Grava ar Voldemāru Paegli veidoja tādu kā tandēmu. Visās sabiedriskajās aktivitātēs viņi bija kopā kā dvīņu brāļi. Ko viens teica, to otrs papildināja vai apstiprināja.

"Lai vēl kāds būtu tik pārliecināts," mēdza teikt skolotājs. "Bet, redziet, nevaru gaidīt uzticību - man biogrāfijā ir traips," viņš traģiski nobeidza.

Grāvām bija sieva un divi bērni, tāpēc arī bija jābūt "tik pārliecinātam". Skolotājs Ērglis bija vājš, garš un trūcīgi ģērbies, bet ļoti simpātisks. Viņš nekādās aktivitātēs nepiedalījās. Novadīja savu algebras stundu un pazuda no pētīgām acīm. Atceros kā man, liekot gala eksāmenu algebrā, iznāca ar šo skolotāju tāds kā uzvaras gājiens.

Man bija jārēķina garš un sarežģīts algebras uzdevums. Tikusi līdz pusei, sāku apdomāt, ka tik neielaižu kļūdu zīmēs.

"Nu, turpini tik tālāk, esi jau uz pareizā ceļa." Skolotājs paņēma krītu un sāka risināt manu uzdevumu uz tāfeles. Es stāvēju un skatījos. Pamanīju, ka viņš ielaiž kļūdu. Steigā plus zīmes vietā bija ievilcis svītriņu un brīnījās, kāpēc uzdevums neiznāk.

"Te vajag plus zīmi," es klusi teicu. "Jūs aizmirsāt pārvilkt svītriņu."

Tiešām, kopīgiem spēkiem uzdevumu novedām līdz galam, un es dabūju apaļu piecnieku. Vēlāk klases biedrene Valentīna nenovīdīgi brīnījās:

“Par ko viņš tev ielika piecinieku, jūs jau tur mocījāties vai veselu stundu.”

“Uzdevums bija garš un grūts,” es teicu, “bet mēs izrēķinājām.” Skolotāju Ērgli vairs nekad dzīvē netiku redzējusi, bet skolotāju Gravu reiz redzēju resnu un niknu televīzijā deviņdesmito gadu sākumā, kad viņš kritizēja Izglītības ministru Vaivodu.

Klase bija iztīrīta no "kaitīgiem" elementiem. Es turējos ēnā, jo par katru cenu gribēju mācīties augstskolā, bet tie, kas nevarēja izturēt Paegles teroru, aizgāja uz citu skolu vai izstājās. Tandēms organizēja visas klases iestāšanos komjaunatnē. Par mani galvoja pats Paegle, jo viņš bija ievērojis manas zināšanas matemātikā un ķīmijā, kas viņam nepavisam nepadevās. Pabrīnījos par tādu uzticību, bet neko neizrādīju.

Rīkoja absolventu klases vakaru. Voldemāram Paeglem bija liels sešu istabu dzīvoklis, piešķirts par nopelniem. Viņš ierosināja rīkot balli viņa dzīvoklī. Nu atklājās vēl dažas Paegles un skolotāja Gravas rakstura īpašības. Toreiz tapušajā fotogrāfijā redzama klases audzinātājam Grāvām uz ceļiem sēžam skolniece Anna Vanaga, kurai ar matemātiku nemaz neveicās. Klases gudrākais zēns, nākošais fiziķis Kurts Švarcs, turēja klēpī manu sola biedreni Veltu Zaprausku.

Kad uz rīta pusi visi gājām mājās, Paegle jau labu laiku bija nozudis, aizgājis gulēt, bet priekšnamā palika viens skolnieces mētelis. Mēs apjukuši saskatījāmies, visi bija apģērbušies.

“Tas ir Kalpiņas mētelis,” vienā mierā noteica Kārlis Sauka, un mēs atstājām viesmīlīgās telpas.

Kāds no klases, kā katru gadu, bija sadabūjis no tipogrāfijas, kur arvien strādāja kāds vakarskolnieks, rakstiskā matemātikas eksāmena uzdevumu. Tajā ietilpa gan algebra, gan ģeometrija, gan trigonometrija. Bija jāuzzīmē piramīda ar visādiem elementiem un aprēķiniem. Liekas, Paeglem tā bija gatavā ķīniešu ābece. Viņš zināja, ka man matemātika padodas, un noorganizēja kopīgu mācību stundu grupai klases labāko skolēnu mājās, lai izrēķinātu eksāmena uzdevumu. Man jau pamatskolā patika risināt sarežģītus un grūtus teksta uzdevumus. Zaubes pamatskolas pēdējā klasē mēs ar Juri Ziediņu bijām vienīgie, kam mājas darbi bija atrisināti katru dienu. Ātri no rīta salīdzinājām, vai atrisinājums saskan, tad devām visai klasei norakstīt. Juris gan to pārdzīvoja, bet es pat lepojos.

Šoreiz bija jābeidz vidusskola, mēs bijām vakarskolnieki, un katram zināšanās bija robi. Pūlējāmies vaiga sviedros, ko viens bija piemirsis, to cits atgādināja. Man bija robi trigonometrijā. Man tā vienkārši nepatika. Visi tie sinusi, kosinusi, tangensi un kotangensi jaucās un putrojās.

Paegle apstaigāja visus kā skolotājs, apsēdās, pierakstīja, tad atkal, tēvišķīgi uzmundrinādams, it kā norādīja uz kļūdām, ja pamanīja atšķirīgus risinājumus.

Lielākais pārsteigums mūs gaidīja eksāmenu rītā. Lai neaptraipītu savu partijas biedra godu, pēc uzdevuma kopīgas atrisināšanas Voldemārs Paegle aizgāja pie mūsu audzinātāja skolotāja Alfrēda Gravas un pateica, ka klase ir dabūjusi eksāmena uzdevumus. To viņš izdarīja īsi pirms eksāmena, lai to nevarētu atcelt un mainīt uzdevuma variantus, jo tad jau viņš pats arī to vairs nevarētu izrēķināt. Tandēms bija izdomājis variantu, lai, kā saka, “vilks būtu paēdis un kaza dzīva”. Skolotājs bija zīmējumu pagriezis citā projekcijā, grūtāk uztveramā.

Ienākot skolotājam klasē, mēs visi sēdējām savās vietās ar apzīmogotām eksāmenu lapām uz galda. Arī Paegle. Skolotājs paziņoja, ka skolai ir zināms, ka esam pirms eksāmena dabūjuši uzdevumu. Sazinoties ar izglītības ministriju, nolemts eksāmenu neatcelt, bet mainīt uzdevuma zīmējuma parametrus, lai uzzinātu skolēnu patiesās zināšanas. Apstaigājis klasi, viņš katram parādīja lapu ar zīmējumu, kādam tam jāizskatās. Klasē sākās klusa panika. Daži gribēja skriet ārā, bet skolotājs atturēja, teikdams, ka noteikumi jau tie paši, lai sēdot un rakstot. Paegle tomēr ar visu dubulto konsultāciju bija rēķinos sapinies un, atmetis piesardzību, uzlika lapu ar gatavo risinājumu uz galda un mierīgi norakstīja. Šoreiz pat skolotājs Grava nenocietās un, garām ejot, noteica, ka tik lielu špikeri viņš redzot pirmo reizi.

Ko domāja pārējie eksāmenu komisijas locekļi, tas paliks mūžīgā noslēpumā. Es cerētā “teicami” vietā diplomā dabūju tikai “labi”.

Vēl trakāk man gāja ķīmijas eksāmenā. Ķīmijas skolotāja mani kaut kādas pārprastas greizsirdības dēļ neieredzēja. Viņa vēl studēja ķīmijas fakultātē, pasniedza stundas vairākās klasēs vakarskolā un sūdzējās, ka esot bezgala nogurusi. Viņa bija tajā vecumā, kad sievietei sākas kompleksi, ja vīrieši nepievērš gaidīto uzmanību. Mūsu klasē mācījās nākošais ķīmiķis Gunārs Lablaiks, kurā skolotāja bija bezcerīgi iemīlējusies. Visa klase uzjautrinājās, kā viņa centās. Priekšējā solā man sēdēja Valentīns Cers un Valentīna Cera. Iemīlējies pārītis.

“Ko jūs tur čubināties!” nikni uzsauca ķīmijas skolotāja, piegājusi pie viņu sola. “Te ir skola, nevis attiecīgā iestāde!”

Neguvusi Gunāra acīs kāroto uzmanību, viņa izgāza dusmas uz tiem, kas izskatījās laimīgi. Gunārs Lablaiks man nemaz nepatika. Tuvu stāvošas acis, kas mūžīgi urbās grāmatā, liels deguns un nekādas humora izjūtas. Viņš sēdēja kaut kur aizmugurē, un es atskatījos tikai tad, kad bija ko redzēt, kā skolotāja viņam bezcerīgi uzmācās. Bet skatījās jau visa klase.

Man ķīmija padevās, un visi vēroja mani, kad es pie tāfeles rakstīju kādu grūtu vienādojumu. Arī Gunārs, kas jau bija nolēmis, ka studēs ķīmiju, skatījās un klausījās. Skolotāja to saprata citādi un smagi man atriebās ķīmijas eksāmenā, likdama atstāstīt klasē neizņemtu vielu par sērskābes ražošanu. Sērskābes ražošanā bija divi paņēmieni. Kontakta metode un torņa metode.

“Eksāmenā jums jāzina tikai kontakta metode, jo torņa metode ir novecojusi,” skolotāja mums skaidroja.

Kurš vakarskolnieks uz eksāmenu mācīsies to, kas nav vajadzīgs! Es izvilku biļeti tieši par sērskābes ražošanu. Sāku stāstīt, bet skolotāja, ļauni smīnēdama, pateica, lai stāstu otru, torņa metodi. Es apjuku, gribēju teikt, ka viņa taču pati teica...

Uz vidusskolas izlaidumu jau aizgāju kopā ar jauno vīru. Dejoju ar visiem skolotājiem, ar klases biedriem, man nemaz negribējās iet mājās. Vīrs nedejoja, arī to viņš neprata, sabiedrībā bija pilnīgi nelietojams!

Deju starpbrīžos viņš kā mazs bērns nepārtraukti lūdzās: “Ejam mājās, lūdzu, ejam mājās, es te vairs nevaru palikt!”

Bet mani atkal kāds uzlūdza dejot. Pie svinību galda Voldemārs Paegle teica patētiskas runas. Viņš bija ataicinājis arī savus vecākus, divus maza auguma vecīšus. Ar plašu žestu viņš iepazīstināja klātesošos ar saviem vecākiem, nosaukdams tos vārdā un uzvārdā, lepni izsaukdamies:

“Jūs jau pēc uzvārda varat spriest, no kādas dzimtas viņi nāk!”

“Ak, kunga māte,” es nodomāju, “vai tad tie vecāki nāk no viņa, nevis otrādi?!”

Paegle izlaidumam bija uzrakstījis kaut ko līdzīgu lugai, ko nolasīja aktieris, vakarskolnieks Harijs Vizla. Paegle bija licis uz izlaidumu ielūgt pat rakstnieku Arvīdu Griguli, lai tas novērtētu viņa talantu. Rakstnieks bija izbraucis no pilsētas, kādam cilvēkam likta aizbraukt sameklēt viņu Jūrmalas rezidencē. Rakstnieks tomēr neieradās. Lugā bija apspēlētas autora "nepareizās" mīlestības jūtas pret policista meitu. Nobeigumā Paegle lepni paziņoja, ka sapratis: meitene ir šķiras ienaidnieks, un viņas vieta ir Sibīrijā. Visa klase zināja, ka tā ir no Sibīrijas atbraukusī Aina Ozoliņa, kas nedeva viņam ne mazāko cerību. Un klases vakarā viņš taču gulēja ar citu meiteni. Un apprecēja vēl citu. Tātad mīlēja vienu, gulēja ar otru, bet apprecēja trešo. Vidusmēra vīrietis.

Universitātē konkursu neizturēju. Aizgāju ar tiem pašiem dokumentiem un eksāmenu rezultātiem uz Ļeņingradas Neklātienes industriālo institūtu, Rīgas nodaļu. Tur uzņēma visus, kas maksāja skolas naudu. Arī Valentīna Cera, kaut bija ideoloģiski pareiza, nokļuva tur. Strādājām Ķīmijas institūtā vienā neorganiskās ķīmijas laboratorijā. Visapkārt man bija gudri cilvēki: profesori, zinātniskie līdzstrādnieki. Tur vēl valdīja vecās miera laika tradīcijas. Darbā pat vīrs un sieva uzrunāja viens otru uz “jūs”. Mums ātri iemācīja kulturālu uzvešanos. Tā “jūs” forma man pielipa uz visu mūžu. “Tu” lietoju tikai mājās, ģimenē. Slavenā zirgu trenere Amenta Liepiņa, kas strādāja Kleistos, kādu laiku arī pie mums bija laborante, tikai viņai nācās iet uz biedru tiesu par to, ka aizrādījusi vecākajam laborantam: “Vai Jums neliekas, ka zvana?”. Viņai pašai bija jāiet atvērt durvis, nevis jāgaida, ka to izdarīs augstāka amatpersona. Valentīnu Ceru ātri ievēlēja par komjaunatnes sekretāri. Arī Bruno Pūriņš, kas mācījās aspirantūrā un strādāja mūsu laboratorijā, vairāk staigāja pa visādām sapulcēm, nekā nodarbojās ar zinātni. Viņš gan to pats arī atzina, kad kāds apjautājās, kā veicas ar galvaniskajiem pētījumiem. Tā kā viņš stipri raustīja valodu, bija pārliecināts komunists un atbraucis no Krievijas, garās runās ar viņu neviens neiesaistījās.

Par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku laboratorijā strādāja vēl viens no Sarkanās armijas atgriezies “goda biedrs”. Tas bija četrdesmitā gada valdības vietējās rūpniecības komisārs Kārlis Karlsons – jau tad hronisks alkoholiķis. Viņš atbildēja par spirta izrakstīšanu, izlietošanu un norakstīšanu.

Pirmo gadu institūtā izpildīju noliktavas pārziņa amatu, tikai pēc tam aizgāju par laboranti, jo darbs bija pārāk bīstams un smags. Man pašai vajadzēja ar ratiņiem braukt pa ielu uz citām noliktavām vai veikaliem pēc baloniem ar visādiem šķidrumiem, kastēm ar ķimikālijām, laboratorijas traukiem. Iekraut un izkraut man gan deva palīgā kādu laborantu, bet viņi mani sagaidīja tikai gala punktos. Ratiņus pa ielu stumt man vajadzēja vienai pašai.

Vienā tādā reizē ievēroju, ka jau veselu kvartālu man blakus nāk kāds ebrejs un kaut ko runā. Es braucu pa ielu, viņš gāja pa trotuāru. Ielas troksnī es neko nesapratu, ko viņš tur runā, tāpēc klusēju un laikam muļķīgi smaidīju. Kad pie krustojuma gaidīju zaļo gaismu, ebrejs arī apstājās, un nu es dzirdēju, kā viņš noteica: “Labi, šovakar desmitos šinī pašā vietā tiekamies!” Lūk, par ko viņš bija runājis, iedams veselu kvartālu man blakus. Manu klusēšanu viņš uztvēra kā piekrišanu saviem priekšlikumiem. Acīmredzot domāja, ka pelnu iztiku ar ratiņu stumšanu un lieki ienākumi nebūtu par skādi.

Tajā pašā dienā gāju pie direktora saimnieciskajās lietās un teicu, ka nestrādāšu noliktavā, tur ir vajadzīgs vīrietis, kas cilā smagos balonus un stumj ratiņus. Es varu apdedzināties ar skābēm, teicu, drēbes arī saēd, un man to nemaz nav tik daudz. Gribu strādāt par laboranti, studēju ķīmiju, un man vajadzīga prakse. Mana runa bija tik uzstājīga, ka direktors Topecs solīja to tūlīt nokārtot. Valentīnu Ceru paaugstināja par vecāko laboranti, un es varēju ieņemt viņas vietu. Taču sagādnieka amats man palika joprojām. Man jau bija kontakti ar veikalu un noliktavu vadītājiem, es zināju kur, ko un kad varēs dabūt, kas nepieciešams institūta darbam. Zinātniskie līdzstrādnieki nemaz negriezās pie vadības, bet tūlīt nāca pie manis, jo zināja, ka es nekad neizdomāju kādas atrunas, bet darīšu visu, kas manos spēkos. Biju arī pietiekami gudra, lai neļautu sevi apšmaukt. Jo tas draudēja uz katra soļa. Noliktavā man nekad nebija iztrūkuma, pat tādam deficītam kā spirts, kas ķīmijas laboratorijās tika patērēts lielos daudzumos.

Bija pat kuriozi. Kad kārtējā komisija ar biedru Karlsonu priekšgalā pārbaudīja spirta īpatnējo svaru (tam bija jābūt 96°), izrādījās, ka aerometrs rāda 97, 5°. Komisija bija bezgala izbrīnīta, jo parasti, lai segtu iztrūkumu, spirtam pielēja ūdeni, un tad to grādu bija mazāk par noteikto. Bija karsta jūlija diena un noliktavā termometrs rādīja 27° C, jo pa logu spīdēja saule. Ir nu gan ķīmiķi, es pie sevis nodomāju, 96° jābūt pie 20 °C temperatūras, vai tad viņi nezināja, vai! Šī ziņa izplatījās pa visu institūtu kā anekdote. Ir nu gan muļķe, varēja taču pieliet ūdeni, sprieda vīrieši, kas jau bija zināmā mērā kļuvuši atkarīgi no šīs sātana dziras.

Tajā laikā visām budžeta iestādēm bija jābrauc rudeņos kolhozu talkās ražas novākšanā. Laukos katastrofāli trūka cilvēku. Te nu es atkal kļuvu par notēs puļķi. Mani iekļāva vai visās talkās, jo nepratu atteikties. Pilsētnieki negribēja braukt lietū un dubļos mīcīties pa kartupeļu un biešu laukiem. Es nācu no laukiem, šie darbi man nebija sveši, alga man bija maza, bet kolhozā talciniekiem deva kārtīgi paēst. Braucot atpakaļ uz Rīgu, katram piešķīra kā algu kartupeļus. Tas bija liels atspaids ziemā. Bijām augstāka ranga talcinieki par fabriku strādniekiem. Studenti laboranti, viens otrs zinātniskais līdzstrādnieks. Vakaros mums nenotika iedzeršanas, bet visādas jautras un asprātīgas nodarbības. Stāstījām anekdotes, minējām mīklas, dziedājām, rīkojām sacensības zināšanu pārbaudē. Tas notika jautrā un nepiespiestā atmosfērā, nedēļa pagāja nemanot, atpakaļ uz Rīgu braucām dziedādami. Jo nabadzīgāks bija kolhozs, jo labāk tas baroja talciniekus.

Dzirdēju, ko runāja talcinieki, kas bija bijuši bagātākajā kolhozā “Lāčplēsis”. Kāda vulgāra meitene sūdzējās komjaunatnes sekretārei: “Mēs gandrīz tur nomirām badā. Visu dienu jāstrādā kā vergiem, bet vakarā tev noliek priekšā kaut kādu teļa rīkli, kas domāta suņiem!”

“Jā,” sekretāre domīgi novilka, “Kauliņš zina, kā kolhozu padarīt bagātu.”

“Viņš ir gatavais budzis,” meitene nerimās, “mērdēt badā strādnieku šķiru, likt strādāt līdz melnai tumsai un gulēt netīrā šķūnī uz salmiem!”

“Tu strādā valstij, nevis budžiem, ir jāpacieš grūtības, lai...” utt. Sekretāre pildīja savu misiju.

Kauliņš zina, kas jādara, es pie sevis nodomāju. Viņš vienkārši bija saimnieks savā vietā. Jaunā vara saimniekus sūtīja uz Sibīriju ar visām ģimenēm, jo no šķiras ienaidnieka var izaugt jauni šķiras ienaidnieki. Tak viens otrs kaut kā bija izbēdzis no šā likteņa, piemēram, Edgars Kauliņš.

Kad beidzās talku laiks, vajadzēja cītīgi ķerties pie darba un mācībām, lai atgūtu iekavēto. Vakaros apmeklējām lekcijas, strādājām praktiskos darbus ķīmijā un fizikā, likām ieskaites, gatavojāmies eksāmeniem. Ar šiem priekšmetiem biju jau tikusi līdz trešajam kursam, kad mani apstādināja institūta vadība, atgādinot, ka pirmā un otrā kursa laikā jānokārto eksāmeni marksismā un politekonomijā.

“Jūs tikai kārtojat vienu fiziku un ķīmiju, bet padomju cilvēkam, ja viņš grib būt patiesi izglītots, vispirms jāzina marksisms, politekonomija.”

“Es gribu studēt ķīmiju, nevis filozofiju, gribu strādāt dzimtajā novadā, Līgatnes papīrfabrikā, tāpēc iestājos papīra un celulozes rūpniecības nodaļā,” es vārīgi protestēju.

“Bez marksisma jūs nekur nestrādāsiet,” direktors nogrieza kā ar nazi. Kamēr nebūs nokārtoti četri eksāmeni: marksisms-ļeņinisms, partijas vēsture, politekonomija kapitālismā un sociālismā, nevienu citu eksāmenu kārtot nevar.

Man sākās gatavais Golgātas ceļš. Biju gājusi skolā pie visām valdībām. Pirmā Ulmaņa laikā, pirmā krievu laikā, vācu laikā un atkal krievu laikā. Zināju, ka visādos veidos var izgrozīt vēsturi, sagrozīt zinātni, filozofiju un tamlīdzīgas lietas. Vācieši apgalvoja, ka viņi pirmie izgudrojuši to un to. Krievi atkal, ka viņi pirmie izgudrojuši to pašu. Kad pavaicājām skolotājam, kā tas iespējams, izrādījās, ka taisnība tam, kas ir pie varas. Pārējie melo. Taču neviena vara nevar izmainīt to, ka divreiz divi ir četri un ūdens sastāv no ūdeņraža un skābekļa. Visām varām ūdens formula ir H2O. Tādēļ jau arī izvēlējos ķīmiju, bet izrādījās, ka es to nevaru studēt, iepriekš nezinot marksismu.

Gāju uz lekcijām pie pasniedzēja Zariņa apgūt marksisma teorijas pamatus. Kad iesniedzu savu kursa darbu, viņš man to atdeva atpakaļ neieskaitītu, teikdams, ka man nav ne mazākās jēgas par šo mācību. Tad kāds kursa biedrs man solīja izpalīdzēt un iedeva savu kursa darbu. “Pārraksti un iesniedz,” viņš teica, “jo Zariņš ir alkoholiķis un tāpat neatcerēsies, ka būtu tādu jau lasījis.” Tā arī izdarīju, nejutu nekādus sirdsapziņas pārmetumus, darbs tika ieskaitīts un varēju kārtot eksāmenus. Trakāk man gāja ar otro eksāmenu, jo negaidot nomira Staļins. Kad beidzot domāju, ka esmu izpratusi šo velna mācību, vismaz zinu, kā jāraksta ieskaite, man paskaidroja, ka tagad marksisms jāizprot citādāk, Staļins taču ir miris.

“Vājprāts,” es skaļi domāju, “tā tik ir mācība! Markss taču nomira vēl agrāk, kāds te vispār sakars?”

“Neesi muļķe,” mani pamācīja komsordze Valentīna. “Vajag tikai nepārtraukti kaut ko stāstīt. Neklusē, neļauj sev uzstādīt jautājumus. Pasniedzējiem apniks un to trijnieku ieliks, lai tiktu no tevis vaļā!”

Gāju uz eksāmenu, skaidri zinot, ka neko nezinu.

Sāku lēni un apdomīgi stāstīt, centos novilkt laiku, lai rastos iespaids, ka galvenā, pareizā doma vēl nav pateikta. Pasniedzējam Zariņam bija šausmīgas paģiras. Viņam pēkšņi saka tecēt sviedri. Tie sāka plūst pa seju arvien vairāk un ātrāk. Viņam vajadzēja uzlāpīties, citādi varēja notikt pats ļaunākais.

“Man šodien vairs laika nav," viņš mani pārtrauca, “varu ielikt jums trijnieku. Ja gribat labāku atzīmi, atnāciet rīt. Tad man būs vairāk laika jūs pārbaudīt. Izlasiet partijas vēstures īso kursu. Tā ir plāna grāmatiņa," viņš kļuva steidzīgs.

Jā, es piekritu, nākšu rīt. Man vienkārši nav runas dāvanu, man grūti izteikties. Domāju, ka zinu labāk nekā uz trijnieku. Pārgāju mājās ar apziņu, ka iemācīšos to “īso kursu” no galvas un pierādīšu, ka varu dabūt arī labāku atzīmi šajā pretīgajā mācībā. Tas man kā pīlei ūdens.

Nosēdos virtuvē uz plīts, kur mani neviens netraucēja, un ņēmos studēt paplāno grāmateli. Četros no rīta es to biju pabeigusi. Visi kongresi un datumi, gadu skaitļi un notikumu vietas man bija galvā. Līdz vakaram jau noturēsies. Zariņš bija formā. Viņš man uzdeva tikai pāris jautājumu.

Kad pieņēma lēmumus dibināt kolhozus? 1922. gadā... Bēru kā pupas, šinī sakarībā man viss bija skaidrs, un varēju runāt bez stomīšanās. “Redziet nu,” teica pasniedzējs, “tā nemaz nav, ka jums nav runas dāvanu.” “Tie ir konkrēti fakti, tā nav filozofija,” es apjukusi taisnojos. Man labāk padodas eksaktās zinātnes. Dabūju labu atzīmi. Pasniedzējs jau juta, ka teicamu man nevar likt, nav tas cilvēks. Vēl jau vajadzēja nomocīt divus eksāmenus politekonomijā.

Par kapitālismu mācīja vecāks pasniedzējs Ozols, sīka auguma plikpauris. Acīmredzot atgriezies no Krievijas, jo kur gan Latvijā viņš tādu mācību būtu apguvis. Eksāmenu likām abas ar Valentīnu Ceru. Ja viena nezināja jautājumu, viņš tūlīt ar to griezās pie otras.

“Vai redzējāt, kādas bezdarbnieku rindas tai laikā stāvēja pie sarkanajiem spīķeriem?” Ozols griezās pie manis. “Neesmu redzējusi, tai laikā nebiju Rīgā,” mēģināju izkļūt no situācijas. Pie sevis nodomāju, ka tajā laikā es nebiju dzimusi. Kā var jautāt tādā formā - vai redzējāt? “Un jūs?” Ozols griezās pie Valentīnas. Viņa šo jautājumu jau bija gaidījusi.

“Jā,” viņa dedzīgi iesāka, “kādas tur bija rindas, cilvēkiem nebija darba, viņi mira badā, tagad...”

Rezultātā viņa dabūja teicamu atzīmi, es tikai trijnieku. Valentīna mani atkal nosauca par muļķi, ka es nesaprotu, kā jāatbild, bet es cieši apņēmos, ka arī pēdējo eksāmenu nolikšu teicami.

Politekonomiju par sociālismu pasniedza jauns, gara auguma, izskatīgs un simpātisks pasniedzējs Jānis Porietis. Viņš neko neuzspieda ar varu, nemēģināja pārliecināt, bet centās atvieglot studentiem mācību vielu uztvert ar paša izdomātām shēmām, kuras viņš zīmēja uz tāfeles, bet tādu nebija mācību grāmatā. Tas jau bija kaut kas konkrēts un saprotams. Es to biju pārzīmējusi savās lekciju piezīmēs un attēloju eksāmenā uz tāfeles. Porietis bez šaubīšanās ielika man teicamu atzīmi, bet tie, kas lekcijās snauduļoja un paļāvās tikai uz grāmatu, palika zaudētājos.

Cīņu es biju beigusi, bet pēc visiem augšā un lejā, trīs, četri, trīs, pieci, mana vēlēšanās apgūt padomju zinātni noplaka līdz nullei. Institūta laboratorijā, kurā strādājām mēs ar Valentīnu, visi bija sajūsmināti, padzirdējuši, ka pēdējo eksāmenu esmu nolikusi uz pieci.

“Tas nav taisnīgi,” izsaucās zinātniskā līdzstrādniece Austra, ar kuru man bija īpašas attiecības. Es biju viņas laborante, viņai jau bija ap trīsdesmit, un mums abām patika viens vīrietis.

“Mēs šim eksāmenam gatavojāmies vismaz mēnesi, bet zinu, ka viņa mācījās tikai trīs dienas.”

“Arī es gatavojos mēnesi,” piebilda Valentīna.

[dailyspark]

wintertimes

[rithelp]

Лучшего подарка на день матери не придумаешь. Наши детки, наши умнички, наши артисты ансамбля Карусель из Саласпилса под руководством Тамары Эйферовой @karuselis_official на международном конкурсе в Паневежисе (Литва) Rising Stars (Восходящая звезда) заняли 1 место за исполнение танца "Гуляй, Закарпатье" и 1 место за исполнение гуцульского танца. Фото, к сожалению, без второй половины участников гуцульского танца - младшей группы ансамбля Карусель. #ансамблькарусель #победа #конкурс #Саласпилс #risingstars #восходящаязвезда #деньматери #karuselis #гуцулы #закарпатье #народныекостюмы #танцы #uzvara #victory #ура (at Panevezys) https://www.instagram.com/rasskazovakristina/p/BxXdjoGhgP0/?igshid=h9d24ra5r6pq

[citi-zeni]

mrjanispetersons 1 partnere, 2. vieta, 3 mēneši, 12 raidījumi, 17 dejas un neskaitāmas atmiņas. Mēs riskējām, baudījām, sajutām un dzīvojām dejā. No minimālisma līdz šovam, no smiekliem līdz asarām un no sākuma līdz beigām. Mākslā robežu nav un neviens priekšnesums nekad nebūs ideāls, taču tas nemaina manu lepnumu par izdarīto.

Mēs nekad nebūtu nonākuši līdz šādam rezultātam, ja mums nebūtu skatītāju un mūsu komandas atbalsts. Paldies ikvienam, kurš ir bijis mums blakus šajā ceļojumā un mēs ceram, ka ir izdevies attaisnot jūsu cerības.

Šis mirklis ir stopkadrs, kuru gribētos ierāmēt. Šajā attēlā es vienmēr būšu ar

@olena_abolonina_cerekova

Ir neiespējami izmērīt, cik daudz mana partnere ir paveikusi. Tā ir uzticība un draudzība, kuru neaizmirsīšu dzīves garumā. Cita partnere man šī šova ietvaros nebūtu iedomājama. Elena - tu esi labākā. Šiem trīs mēnešiem vienmēr manās atmiņās būs īpaša vieta.

Man viens no lielākajiem pārsteigumiem bija mūsu komanda. Tik daudz cilvēku, kas bija gatavi pielikt roku, lai mums kopā izdotos kaut kas skaists. Jūs katrs esat bijuši daļa no šīs uzvaras un es nezinu kā es spēšu jums visiem atlīdzināt, taču varu sākt ar skaļu “PALDIES”

@n_stalazs1987 @diana.rabante @musicaltheatrejazz @petersonelazdane @elina.sargune @liene.grava @girtsbisenieks @violetarulle @arita_kanca @citi_zeni @da_dailrade @maris.puris2019 @raimonds_andersons @sandis.blumbahs @janisforte @forte.production @oskarsmadernieks

Mārīte Gaidele

Šis bija fināls, kurā biju lepns būt klātesošs. Paldies visiem dalībniekiem un īpaši paklanos finālistu priekšā

@lizaveta_manija @maximbusel @rutadvinska @viktor.haritonov

Tik īsā laika sprīdī šķietami ir izdevies daudz augt. Par to man ir jāsaka paldies šova radošajai komandai un žūrijai, kuri ik nedēļu pamanījās trāpīgi un uzstājīgi lauzt manus uzskatus par to, kādas ir manas radošās robežas. Paldies par jaunajiem apvāršņiem.

@guntarsgulbins @ilze.udre @pepe_juris @pavelsarmanis @maijasejane @martakalejairbe @janispurvins @iljavlasenko

Viens ceļojums ir beidzies, lai varētu sākties nākamais. Kāds tas būs - to rādīs laiks. Paldies!

Jānis on IG (Regarding his journey on Dejo Ar Zvaigzni) 

[jaimsilva]

Riga (2006) (3)

[kikalasa]

Ko es iemācījos, izlasot 5 romantiskos hokeja romānus 10 dienās.

Mans hokeja aizraušanās pumpurs aizmetās tālajos agrajos 2000ajos, kad zelta sastāvs Irbe/Ozoliņš/Vītoliņš vēl spēja purināt Krievijas izlasi. Karoga krāsa uz vaigiem, taures, kreklu gan atļauties nevarēju, bet pavasarus tiešām gaidīju ar lielu aizrautību, un kaut kur Bauskas apkārtnē, vientuļa ceļa malā ir ierakta mūsu draugu kapsula, kur Kika raksta, ka grib apprecēt hokejistu. Nesanāca. Bet tas nekas. Tagad hokeja skatīšanās vairāk saistās ar jokiem, kurš tad pēc Latvijas - Somijas spēles gulēs uz dīvāna. Patiesībā neviens. Mūsu attiecības neietekmē šādas triviālības, bet mēs izliekamies draugu dēļ. Bet nākošajā rītā pēc Somijas uzvaras pasaules čempionātā es lepna uzvilku savu Suomi džemperi, it kā man personīgi būtu bijusi kāda darīšana pie Leijonat uzvaras. Tā ir tik salda sajūta, beidzot būt uzvarētāju pusē, kaut vai tikai caur laulību. Neizlikšos, ka mani saista šis spēles skaistums, ātrums, adrenalīns, vai ka šī būtu ideālā spēle. Dažus gadus esmu bijusi arī futbola pusē, kas pēc savas dinamikas ir ļoti atšķirīga. Man tā noteikti nav pati spēle. Ne es pārzinu noteikumus, ne varu bez komentētāja vārdiem sekot līdzi spēlei. Bet es stundām varu vērot pašus spēlētājus. Protams, ka tas viss ir par vīriešiem. Viss tas bullšits par sportu kā mūsdienu karamākslu. Fizioloģiskā nosliece tiekties pēc stiprākā vīrieša, pēc tā, kurš pasargās, kurš pacīnīsies par tevi, pat ja tas būs tik nejēdzīgā viedā kā dzenāt ripu pa laukumu ar koka nūju, vēl slidojot. Komandas gars, kur visiem kopā jāstrādā pret pretinieku, un vēl visa tā kapteiņu padarīšana. Procesa brutalitāte arī pievieno zināmu seksapīlu, sišanās, cīnīšanās, pat lamāšanās (bet ne spļaudīšanās!), ja tā parasti notiek, aizstāvot kāda māti vai citu sieviešu kārtas radinieci. Tas viss ir tik primitīvi, fiziski, vīrišķīgi, spēcīgi, seksīgi. Bet tā ir tikai virspuse. Manas domas parasti klejo dziļāk. Kas, bez sviedriem, muskuļiem un ievainojumiem darās zem tām bruņām. Kā viņi pārdzīvo zaudējumu. Kā viņi izdzīvo pazemojumu, pieviltas cerības. Savas meistarības griestus. Ko nozīmē uzvarēt? Nesen lasīju interviju ar somu aizsargu Kimmo Timonenu, kurš tikko uzņemts Hokeja Slavas zālē: "However, with one Olympic silver medal, three Olympic bronze medals, and three World Championship silver medals, there’s one obvious omission from the Kuopio native’s IIHF resume. “The only bad memory is that I never won anything,” said Timonen". Tam grūti noticēt, bet ja paskatās uz sudraba medaļnieku sejām šajos turnīros, tur tieši tas arī ir rakstīts. Un manā seksīgo situāciju top 5 augstāk par "Es tev uzbūvēju māju" ir tikai sāpīgais, klusais skatiens "Es tikko zaudēju, mierini mani". Tur laikam ir darbiņš terapeitam, bet par šī skatiena iespaidu uz sevi esmu zinājusi kopš 7.klases tautas bumbas turnīra, un mūsu komandas zaudējuma,  un mūsu klases komandas Kapteiņa pēcspēles viesuļvētras ģērbtuvēs. Tātad, man patīk iedomāties lietas par hokejistiem, vai tas tagad ir skaidrs? Tāpēc es vienmēr meklēju nākošo labo romānu, kas piepildītu visas manas literārās, emocionālās, intelektuālās un protams, arī seksuālās vēlmes. Bet kā izrādas, tas ir neiespējami. Te nu beidzot sākas virsrakstā pieteiktā tēma. Pēdējo divu nedēļu laikā esmu izlasījusi 5 grāmatas, kuru galvenais varonis ir hokejists, un žanrs, pēc vāciņa spriežot, nepārprotami ir romantiskais sporta romāns. Kā to var zināt? Varasti uz vāka ir muskuļains, neapģērbts vīrietis, un kaut kur fonā ir nūja, slidas vai ripa. Pirmā lieta, ko es iemācījos: Ideālais romāns man būtu jāuzraksta pašai. Neviena no grāmatām nesatur visus ideālās grāmatas elementus. (Nesakiet, ka ideālās grāmatas neeksistē, tās nav lauleņi. Mēs katrs esam lasījuši pietiekami daudz grāmatu, lai vismaz dažas dēvētu par ideālām.) Manā rokasgrāmatā perfektam sporta romānam būtu jāpiedāvā: Galveno varoni - sportistu, kura tēls ir daudzslāņaināks par muskuļu kalnu ar lielu peni. Kurš ir kaut kas vairāk par alfahole, kas iezīmē savu teritoriju, atstājot kodumus uz sievietes kakla, vai kurš neliek sievietei pārģērbties, jo zem krekla var redzēt viņas krūšturi. Es saprotu, ka hokejistiem (un citiem ledus sportistiem) ir iespaidigākie dupši industrijā, bet vīrietis taču var būt kas vairāk par viņa muskuļiem. Rakstura īpašības, bez kurām cilvēks nevar būt veiksmīgs atlēts, laika ieguldījums, mērķtiecība, bet raksturu atšķirības, kad nāk ar dažādām pozīcijām. Mazliet paskatījos doķenes par Detroitas Red Wings un The Russian Five - tur jau vien ir 5 dažādi vīrieši, bet visi hokejisti. Nevajag rakstīt tikai par uzbrucējiem. Nelielu vai lielu ieskatu sporta aizkulisēs, visas tīrās un netīrās lietiņas. Tas nav gluži vienkārši darbs. Tas ir ļoti fizisks darbs, kas liek lielu slogu uz cilvēka ķermeni, un ak, kā es gribētu zināt, vai tiešām treneri neļauj sportistiem mīlēt savas partneres pirms spēlēm, lai taupītu spēkus, un vai tiešām pēc spēles vai treniņiem pietiek spēka jūs paši zināt kam? Izsistie zobi, savainotie locekļi, zilumi, nobrāzumi, piesvīdušās slidas, ātrais nobraukums, traumas, kas beidz karjeru. Viss sporta bizness, galu galā. Tur ir tik daudz iespēju, par kurām rakstīt, bet tikai viena no grāmatām tā mazliet pieskārās šiem aspektiem. Galvenais varonis, despotiska krieva dēls agri kļūst narkotiku atkarīgs, un visas grāmatas laikā iet cauri atlabšanas procesam, tikko svaigi no rehabilitācijas iestādes, tas bija interesanti. Bet vairums grāmatu tiešām pieturas pie hokeja tikai mārketinga vajadzībām. Varonis ir hokejists, jo viņam ir jābūt fiziski pievilcīgam, vēlams bagātam un populāram, bet tāds var būt jebkurš veiksmīgs vīrietis, no jebkuras industrijas. Un vai tiešām visiem romantiskajiem varoņiem obligāti jābūt sportiskiem, bagātiem, "veiksmīgiem"? Gaidu autoru izdomas pilnos izgājienus. Tātad, jebkurā sporta romānā = vairāk sporta. Es nezinu, kā tas vispār ir iespējams, bet tik daudzi autori aizmirst par elementārām jebkura romāna komponentēm. Kur ir konflikts? Kur ir likmes? Vismaz 3 grāmatām nebija nekādu īstu draudu varoņu attiecībām. Viens bija klasiskais "labākie draugi kopš bērnības", vēl viens "Viņa mani uzaicināja twitterī uz randiņu", kas ir sliktākais, kas šajās situācijās var notikt, un vai īstajā dzīvē kāds patiesi iespringst par šādiem pavērsieniem? "Manam  brālim nepatīk mans puisis", labi, brālim nav ar viņu jāguļ. "Viņa twitterī tikai pajokoja", bet atlidoja pie viņa uz Dallasu, tu vēl par kaut ko šaubies? Varbūt manas attiecības sākās pārāk vienkārši un neizbēgami, lai es iedomātos sevi šo skaisto, nepārliecināto cilvēku kurpēs. Seksa un sižeta proporcija. Te es iegrimstu dziļās domās par to, kas tad ir literārā pornogrāfija, un kur ir tā trauslā robeža. Es gribu tās kaislīgās lappuses, kas man liek uzmeklēt vīra kungu, es gribu to apmierinājumu, ko sniedz saldā apziņa, fantāzija, ka starp varoņiem gultā viss ir labi. Bet es gribu arī zināt, kas notiek starp varoņiem, kad viņiem nav sekss. Vai tur vispār ir attiecības? Jo es esmu pietiekami veca, lai zinātu, ka gultas departaments vien tevi neiznesīs cauri veiksmīgai laulībai. Un pat bez attiecībām, vai kaut kas vēl dzīvē notiek? Ir jābūt gan iekšējiem, gan ārējiem sižeta virzītājiem. Bez praktiskā  sižeta lasāmais tiešām ir porno, un tikai uzkurina tevi, bet ja tas ir porno, kāpēc apkaunot savu goodreads profilu, un vienkārši nepaskatīties porno? Garšvielas. Katru tekstu vajag pakaisīt ar kaut ko individuālu, kas atstās neaizmirstamo pēcgaršu, pat ja viss cits ir aizmirsies. Tā kā Eirovīzijas dziesmas kods, ir jābūt kādai fīčai, kādam āķim, kas dzīvos lasītāja prātā bez īres maksas. Tā var būt frāze, vai aina, kas nekur citur nav redzēta, bet tik labi te iederas, un savā prātā, tu to atkārto vēl un vēl.

Pārējās lietas, kuras es iemācījos no Hokeja romāniem, bet par kuru patiesumu man nav ne jausmas, jo tām autorēm nevar uzticēties: Hokejists + sieviete viņa hokeja kreklā, vēlams ar visu uzvārdu = afrodīziaks. Mums skolā mācīja, ka pirmā "lieta", uz kuras cilvēks uzlika savu īpašuma zīmi, bija bišu strops. Man domāt, ka tā drīzāk bija sieviete. Hokeja sievas un meitenes aka WAGs ir tik nejēdzīgs akronīms, kā viņas vispār atļaujas tā saukties. Vienai grāmatai piekrītu, ka Wives and Partners jeb WAPs būtu piemērotāks, iekļaujošāks, un sekojot grāmatu sižetiem ar nonstop erotiskājām ainām, Megan Thee Stalion un Kardi B dziesma viņām ļoti piestāvētu. Slikākais, kas ar vīriešiem sportā var notikt, ir kļūt no kokaīna atkarīgajiem, nu varbūt vēl salauzt kāju. Bet neviens nekad neizsit zobus, nesarauj saites, neizjūt smadzeņu satricinājumu neizgulēšanas sekas. Visiem hokejistiem ir bārda. Krieviem tā ataug ātrāk kā rietumniekiem. Visiem hokejistiem ir gigantiski locekļi (ne kājas), un tie netraucē slidot. Koledžas hokejisti ir totālākas maukas, un gulēs ar jebkuru. Līdz viņi ieraudzīs savu labāko draudzeni īsā topiņā, tad viņiem pietiks tikai ar šo pirmsskolas skolotāju. Ģimenē visi spēlē hokeju, bet tavs tēvs, brālis vai brāļa labākais draugs noteikti negrib, lai tu esi saejies ar hokejistu. Reālos NHL komandu nosaukums autori parasti nevar izmantot, tāpēc grāmatu līgā spēlē Vankūveras Vilki, Ņujorkas Stingeri, Portlendas Badžeri un citi zvēri. Nosaukumiem jābūt hokeja vārdu spēlēm, un dominējošais izmantotoais vārds ir Puck, kas tavu laimi, rhymes with f*ck. Latviski tas gan diez vai strādātu, bet tad mums būtu "Izšaibo mani", "Viņa ripa manos vārtos", "Karstais ledus", "Ripini līdz galam", "Trešais virknējums" (reverse harem), "Noasini manas slidas", "Aizsargs, kurš mani...", "Slidas nost!", "Rīgas Dinamīts". Pēdējā lieta, ko iemācījos, ir savu laiku ar šo žanru vairs netērēt. Tad jau labāk paskatīties hoķi, un pēc tam PHub.

Te arī dažas bildītes:

[annszi]

CSERESZNYEVIRÁGZÁS 🌸 Az Uzvaras parkban van két cseresznyefasor, ami akkora népszerűségnek örvend, mint Magyarországon a Tóth Áprád sétány vagy a Gellérthegy. Elég sokan fotótkodtak itt, szerencsére én is tudtam pár jó képet készíteni 🌳 (helyszín: Uzvaras Parks) https://www.instagram.com/p/CPL2DbeBknE/?utm_medium=tumblr

[princetongiirl818]

Filma ''Neraizējies, dārgā''

Kas? Filma ''Neraizējies, dārgā''

Kad? 13/10/2022

Kur? Forum Cinemas

Filmas Žanrs: Trilleris, Mistika

Par filmu: Olīvijas Vaildas filma ar Harry Styles, Florence Pugh. Olivia Wilde, Chris Pine, Gemma Chan un Kiki Layne galvenajās lomās.

Sižets: 1950. gados Alise un Džeks dzīvo idealizētajā ''uzvara'' kopienā — eksperimentālā uzņēmuma pilsētā, kurā dzīvo vīrieši, kuri strādā pie īpaši slepena projekta. Kamēr vīri strādā, sievas var izbaudīt savas šķietami ideālās paradīzes skaistumu, greznību un izvirtību. Tomēr, kad Alises idilliskajā dzīvē sāk parādīties plaisas, atklājot kaut ko ļaunu, kas slēpjas zem virsmas, Alise nevar neapšaubīt, ko tieši viņa dara ''uzvarā".

Aktierspēle: Visi galveno lomu atveidotāji man jau iepriekš bija zināmi, tāpēc fantastiskā aktierspēle man nebija liels pārsteigums. Florence Pugh kā vienmēr bija brīnišķīga, lika just līdzi viņas tēlam. Uzskatu, ka neviens cits Alises emocijas nebūtu spējis parādīt tik labi, cik viņa. Vērts pieminēt arī to, ka Harry Styles filmu industrijā ir ienācis salīdzinoši nesen, taču arī viņa aktierprasme šajā filmā bija burvīga. Harijs savu tēlu attēloja ideāli - ļoti simpātisks, burvīgs un pievilcīgs brits.

Filmas gaita: Filma nemaz nelikās 2h gara. Režisore mani tik ļoti ieintersēja sižetā, ka laiks paskrēja nemanot.

Vizuālie materiāli: Esmu iemīlējusies filmas estētikā - sajūtas, mūzika, arhitektūra, dizains. Šī filma patiesi ir mākslas darbs. Pat ja nepiesaista filmas šizets, noteikti iesaku noskatīties tieši vizuālā aspekta dēļ.

Vērtējums: Šī filma noteikti ir viena no manām mīļākajām. Iesaku visiem noskatīties, jo domāju, ka filmā noteikti būs vismaz viena lieta, kas piesaistīs - varbūt tie būs aktieri, varbūt filmas estētika vai varbūt pats sižets. Man, piemēram, piesaistīja itin viss.