#suņi

[ricardsss]

Rīts Pienācis rīts, logu jāatver Vēsais, ledainais gaiss mani aptver, Ārā dzirdu kā suņi rej, Redzu pat, ka vectēvs miežus sēj. Māte taisa ģimenes mīļako zupu, Gāršvielu tik daudz, ka jaskatas ar lupu, Silta tēja galda malā, Un kaķis sēž palodzes galā. Tēvs ņem nost veco karogu, Augša ceļ mūsu tautas simbolu. Jūtos, vakar biju miglā tīts, Tagad paskatos, sācies atmodas rīts. Grūti izprast, kas viss sis bija, Bet tā tagad kluvusi kā laika mija. Tumšais laiks ir beidzot galā, Ar to vara tiešam ir aizbīdīta malā, Var just tai gaisā brīvības rosmi, Ka pat dzirdu cilvēki Ļeņina galvu sit ar drosmi.

[apkaartpasaulei]

6. DIENA Cat Ba kruīzs

Pamostamies un apkārt tāds mitrums! Logi ir pilnīgi nosvīduši, grīda visur slapja. Liekās, ka visas drēbes, somas, apavi ir slapji. Drēbes, kuras vakardien izmazgājām, šķiet nav mainījušas savu konsistenci! Pēdējās dienas šajā reģionā ir traks mitrums, virs 90%. kas ir anomālija. Ārā skats ir fantastisks, bet vērojama arī migla. Neko darīt, gaisa temperatūra ir ok un mēs negaužamies. Ieturam pieticīgas brokastis un ejam ielās. Dodamies uz akmens taku. Tā kā īsti nesaprotam, vai iekļaujamies laikā, aši nostopējam vietējo, kas aizved mūs līdz takas sākumam. Uh un ah... viss tik skaisti! Lieli, skaisti, vareni akmens izaugumi iznirst no ūdens visdažādākajās formās. Cik neierasti un vareni! Liekās, ka kāds no kosmosa tos būtu nometis. Gribās fotogrāfēt visu, bet neviena fotogrāfija nenotver to skaistumu, ko mūsu acis! Izgājuši taku nolemjam doties uz viesnīcu kājām. Pa ceļam nobaudām dievīgus augļu kokteiļus, nošausmināmies par čaļiem, kuri ved lielos gāzes balonus klēpī braucot ar rolleriem un sestdienas laikam ir kāzu dienas – redzējām veselas 3 kāzas! Kāzās lielākā daļa cilvēku ģērbjas sarkanā – tā šeit ir svētku krāsa. Līgavas nolēmušas iet moderno eiropas stila taciņu uzvelkot kuplas baltas kāzu kleitas.

Viensīcas numuriņā sakārtojam mantas un dodamies uz ostu – aptuveni 10 minūšu gājienā no mums. Ostā, protams, paliels haosiņš, bet mums izdodas ātri atrast savu gidu. Ļoti jauks puisis...vīrietis?... visi šeit izskatās tik jauni... Beidzot kāds runā ļoti labā angļu valodā. Jau pēc pavisam neilga laika sakāpjam laivā un tiekam nogādāti uz savu kruīza kuģi. Kuģis ir salīdzinoši neliels, esam vien 17 ekskursijas locekļi. Tas mums izmaksā aptuveni 105 EUR no personas. Mēs arī nakšņosim uz šī kuģa. Mūsu numuriņi atrodas 1 stāvā, bet ir diez gan plaši un iekļauj dušu. Pavisam drīz arī uzsākam peldēt un tiekam aicināti uz pusdienām. Šķiet, ka viens no lielākajiem uzsvariem šajā kruīzā tiks likts tieši uz ēdienu, jo gan pusdienās, gan arī vēlāk vakariņās mums tiek nests ārkārtīgi liels kvantums ar ēdienu. Ēdiens ir ļoti gards, tas iekļauj tīģergarneles, kalmārus, austeres, liellopu, vistu, augļus un dārzeņus visdažādākajās formās. Lielāko daļu laika pavadām uz augšējās terases pūšot un elšot par apkārtējo skaistumu. Pa ceļam uz mūsu piestātni, apstājamies uz izbaucienu ar kajakiem. Jūtamies ļoti niecīgi blakus milzu klintīm. Atkal – ja to varētu iemūžināt, ja vien to varētu kaut kā nodot... Gar krasta līniju ūdens seklumā izlikti neskaitāmi daudz plastmasas grozu – uzrunājam viertējos strādniekus, kas šos grozus tīra, izrādās ķer gliemenes. Papildus savai peldošajai darbavietai vienuviet notiek austeru audzēšana. Ar kuģi pabraucam garām arī zvejniekciemam vistiešākajā nozīmē – ciemats, kurš atrodas uz ūdens, dažādiem putuplasta un plastmasas baloniem. Tajā reāli dzīvo cilvēki un viņiem pat ir mājdzīvnieki – suņi.

Āra temperatūra ir salīdzinoši zema un laiku pavadām savās siltākajās drēbēs. Pirms vakariņām visi tiekam aicināti uz augšējās terases, lai mācītos kā gatavot Vjetnamiešu pavasara rullīšus. Mīļie, negribas jau lielīties, bet mums sanāca tik labi! Apsolām visiem, mēs iemācīsim arī jums!

Un tagad, manuprāt, pati aizraujošākā daļa. Dodamies ķert kalmārus! Gids mūs sagatavo sliktākajam – kalmāri ir ļoti gudri, ir ļoti jāpaveicās, lai tos noķertu. Kalmāri tiek ķerti ar makšķeri, kurai nekas nav uzlikts uz āķa, tikai māneklītis. Kalmāri ir zinkārīgi un iet uz gaismu, tāpēc uz ūdens virsmas tiek spīdināta lampa. Lai tie būtu ieinteresēti patstāvīgi, katras 5 minūtes lampai tiek uzlikts virsū sarkanais filtrs. Makšķere, līdzīgi kā bļitkojot, ir visu laiku jākustina. Pirmais pie makšķeres ķerās Valērijs. Un te Tavu pārsteigumu un veiksmi – nepilnu 5 minūšu laikā viņš izvelk pirmo kalmāru! Gids ir absolūtā šokā! Šī aktivitāte ieņēma pavisam citādu noskaņojumu un azarts nu mums visiem ir dubultojies! Arī man izdevās noķert kalmāru un Mārcis dusmojās, ka mana sajūsma būs aizbiedējusi visus pārējos kalmārus. Sēžam, tie patiesi palikuši mazāk. Bet mēs esam pacietīgi. Pēc nu jau ilgāka laika Linda izvelk savu kalmāru - satraukums ir burtiski taustāms. Iesaistās pilnīgi visi, bet viņas kalmārs ir īpaši ņiprs, jo sāk šaudīties ar tinti un nošļaksta mūsu kalmārus. Kad Lindai sakām, ka viņai jātiek galā ar savu kalmāru un jānomaina viņiem ūdens, viņa atsakās. Sēžam vēl kādu laiku, bet kājas ir nejūtīgas un rīt agri jāceļās. Ļoti negribīgi nolemjam, ka jāiet gulēt. Nebūtu Valērijs, domāju, ka līdz rītam tur sēdētu. Kamēr makšķerējām, redzējām arī citus mošķus – dažādas zivtiņas, garneli, kaut ko kam nezinu nosaukumu.

Mūsu kuģis ir notāvojies kaut kur starp klintīm un apkārt dzirdama tikai tā motora skaņa, nekas cits. Neredzam nevienu pilsētas gaismu tikai dažus kuģus kas mums ir blakām. Ņemot vērā, ka apkārt ir klintis, ūdens ir ļoti mierīgs un vējam te nav, kur ieskrieties. Rīt mums gaidāma tik pat interesanta diena. Šodien vairāk kā citas dienas iespaidi ir ļoti nogurdinājuši un rakstot jūtu, kā plakstiņi paliek smagāki un smagāki... Arlabunakti!

!!! Kalmāram ir 3 sirdis. Divas no sirdīm atrodas kalmāra brohos, kur tiek pumpēts skābeklis.

[isspskola]

"Sadzīvot kapos"

Guna Kaše

Apkārt ir tik tumšs, ka man ar acīm jātaustās koku galotnēs, lai tiktu mājās pa šo mazo, nomaļo Lielo kapu taciņu. Bažīgās domas par to, ka, fotografējot vakara melnumā, atkal nekas nav sanācis, pēkšņi izkliedē marihuānas smarža, ko sajūtu gaisā. Drusku salecos – tepat aiz kapu pieminekļa stāv kāds pāris un sapņaini kūpina dūmu. Interesanta pīpētavas izvēle. Nez, kādā ceļojumā tā viņus aizvedīs, nodomāju. Man kādreiz bija suns, ar kuru šeit katru dienu staigājām krustu šķērsu, bet tagad man te patīk atnākt padzert kafiju. Kā pasaku mežā Lielajos kapos šalc vecie, augstie koki, vītero putni. Pavasarī zemi klāj zilsniedzīšu paklājs, vēlāk uzplaukst savvaļas tulpes un drīz pēc tam arī mežonīgās, bet tik gaisīgās, poētiskās gārsas. Ja kādreiz gadās brist pāri šim ziedu laukam, kājas sajūt kapu kopiņu reljefu. Izbaudīdami brīvības garšu, te joņo pilsētas suņi, kamēr vīrietis, turēdamies pie koka, malko “Lāčplēša” alu. Netālu guļ Andrejs Pumpurs. Māte izklājusi bērnam segu uzkalniņā, kur kādreiz bija apbedīti vācu karavīri. Kāda sieviete, runādama pa telefonu, apsēžas uz zemes aiz Krišjāņa Barona kapa pieminekļa un atspiež pret to muguru, it kā ērti ieslīdot klubkrēslā pie televizora. Latvijas dižgaru atdusas vieta, memoriālais parks, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – sauc, kā gribi, bet te notiek dzīve! Un kā jau dzīvē – ne bez grēciņiem. Iepriekš aprakstītos kadrus neesmu mēģinājusi fotografēt (izņemot zilās puķītes, protams). No pastaigām tie ir saglabājušies tikai manā atmiņā. Tādēļ projektā “Sadzīvot kapos” vēlējos iemūžināt dzīvību, kas sastopama Lielajos kapos, visās tās izpausmēs. Kāda patlaban ir šī vieta, kur mēs, dzīvie, sadzīvojam ar mirušajiem, ar vēsturi un, galvenais, paši savā starpā? Kas šeit ikdienā notiek virs kapavietām, kuras padomju laikā izpostītas un tagad klusi slēpjas zem sniega un pērnajām lapām? Mans mērķis nebija analizēt Lielo kapu un tajos esošo kultūrvēsturisko pieminekļu stāvokli, sakoptību vai nosodīt cilvēkus. Gribēju vienkārši vērot. Būt te. Jo man taču patīk te šad tad atnākt padzert kafiju.

[eternalatmn]

ir vakars\

pulkstens ir četri vakarā un man vajadzētu sevi pabarot. mazliet reibst galva, bet man patīk karuseļi. laikam. šodien no kastītes izņēmu divus smaržu iepakojumus, kurus pasūtīju uz dullo, jo pēdējā laikā esmu tāda nevaldāma kļuvusi. vienas smaržas man mazliet nepatīk, otras mazliet patīk. sēžu un domāju, kas man pirms pāris dienām pulsēja prātā, ka veicu šādas izvēles. neatceros. kad šķita, ka esmu sasniegusi miera pieturu, bez klauvēšanas pie durvīm iegāžas satraukums. pēdējās naktis nenāk miegs. vienu vakaru braukājos apkārt, jo biju nolēmusi kārtīgi sasildīt mašīnu, lai to nomazgātu. divus mēnešus braukāju ar pelēku ple��i, ne vairs sudraba. kārtīgi saziepējot un noskalojot, atklāju ka kāds man tā pamatīgi noskrāpējis labo priekšējo sānu. saskumu. drošvien vairāk, kā vajadzētu, bet tik netaisni taču!! tāpēc mēs nevaram labas lietas. mums nepienākas, jo neprotam uzvesties. bija pagājuši desmit gadi kopš pagājušās reizes un saņēmos doties pie ģimenes ārsta pēc potes. difterija reizi desmit gados, kā man stāv pierakstīts telefona atgādinājumos. tagad mazliet sāp roka. ļoti noguru darbā, cilvēki arī kā mežoņi uzvedas, visi kā norāvušies no ķēdes. eju garās pastaigās, lai atgūtu savu mieru, bet viss ir par daudz. dzīvojam pazemē, tumsā no rīta līdz vakaram, bet tur aiz loga tāpat ir pārāk spožs, skaļš un ātrs. stāvu pie pārejas un domāju, kur cilvēki nesas tāda neprātīgā ātrumā? tiešām ir kur tā steigties? laikam visiem lielas mīļas ģimenes, kas gaida mājās. cerams. bet ir par ātru. pienācis pēdējais laiks mazliet piebremzēt. pirmajā decembra dienā saliku savu porsche adventes kalendāru. nenoturējos. mazā rūcošā mašīnīte tagad priecē. nopirku eglei lampiņas. mana pirmā mana eglīte mūžā. pavisam mana. pasūtīju ar roku darinātus filcētus egles rotājumus. lāči, peles, suņi un vēl. izskatās tieši tā, kā vēlējos. mana egle. nav īsti šķīvis vai trauks, ko palikt apakšā podiņam. tā nu tur ir lapu kaudze, kuru virskārtu klāj mans gleznojums. kaut kādi ķeburi, protams. jūtos laimīga. jūtos tur, kur man jābūt. bet arī laimīgs cilvēks var nogurt, vai ne? vai ne?

[bb-latvija]

Mazgāt vajag, bet reti. Veseliem dzīvniekiem praktiski nav smakas. Kaķi un suņi, truši un jūrascūciņas par savu higiēnu rūpējas paši, skaidroja veterinārārsts, ķirurgs, ortopēds, radiologs Aleksandrs POLOZS. Kopā ar netīrumiem nomazgājam no dzīvnieka ādas aizsargkārtu, kas pasargā no iekaisumiem, plaisāšanas... Labs risinājums tīriem īpašniekiem ir sausais šampūns. Apkaisiet un pēc tam izķemmējiet mājdzīvnieka kažokādu. Kaķi smaržo galvenokārt no pakaišu kastes. Galu galā viņi nedodas uz vienu un to pašu vietu divreiz. Tātad, ja ir smaka, jautājumi jāadresē nevis mājdzīvniekam, bet gan saimniekam.

[gatissluka]

Health and insect experts are calling it a perfect storm of conditions coming together to create a tick population explosion. Specifically, the mild winter has allowed ticks, much like other insects to thrive and emerge earlier than usual. 🐕

[syko-yuuki]

Husky (via Pinterest)

[citi-zeni]

Happy birthday to Suņi Iziet Ielās, which was released on Oct. 28th, 2021!!

[beautiful-story]

🎶🎸🎹🍂

[apkaartpasaulei]

19.DIENA

UBUD

Velosipēdu tūres nekad neliek vilties. Kaut gan bija nedaudz bail par trakoti karsto laiku kombinācijā ar velosipēdu, nebija tik traki! Mēs pieteicāmies nelielā grupas ekskursijā ar elektrovelosipēdiem. Tūre, kuru izvēlējāmies bija nedaudz dārgāka (40 EUR), bet negribējām tūristu galamērķu braucienu, bet ko autentiskāku. Tajā bijām tikai mēs un vēl viens pāris un 2 gidi - paktiski privātā tūre. Šie gan bija citādāki elektroriteņi kādus bijām lietojuši, jo varēja arī vispār nemīt, bet turēt pogu un ritenis brauca uz priekšu. Tas bija forši, jo pa šiem kalniem un serpentīniem augšup braukt citādāk būtu grūti - izmantojām kombināciju pedāļi un poga.

Brauciens bija ļoti interesants - redzējām daudz rīsu laukus no pašas diedzēšanas līdz novākšanai, žāvēšanai un rīsu lauka pēcapstrādei. Rīsus Bali var audzēt visu cauru gadu. Lai izaudzētu "parastos" baltos rīsus nepieciešami aptuveni 4 mēneši - no lauka sagatavošanas un rīsu novākšanas. Traktorus rīsu audzēšanā izmanto galveokārt tikai lielie audzētāji, kuri savu produkciju pēcāk pārdod. Tie, kuri rīsus audzē savai lietošanai rīko talku rīsu novākšanai - respeektīvi tos nogriež pie saknes un tad attiecīgo kušķi zvetē pret kastes malu, kurā ieklāts audums. Attiecīgi rīsu graudiņi nobirst kastē ( daudz gan lido arī kur pagadās…). Pēcāk tos izklāj uz ceļa 1-3 dienas žāvēties (un tas nekas, ka suņi iet pāri, auto pārbrauc vai skūteris…) Kad tie izžuvuši, ļoti viegli nolobās rīsa čaula un tas ir lietojams uzturā. Kad rīti no lauka ir novākti, uz lauka tiek palaistas zosis, kuras attīra lauku no nobirušajiem rīsiem un kaitēkļiem, kā arī pārklāj ar mēslojumu.

Ar riteņiem nobraucām nedaudz vairāk kā 10km. Pa ceļam arī apskatījām, kā tiek novākti kokosrieksi. Tieši tik primitīvi - puisis novelk savas stringčībiņas, apsien ap sevi un koku virvi un bliež ar sirpi augšā pa garo koku - met kokosriekstus lejā :D

Brauciena vidū tikām uzņemti Bališu ģimenē uz pārtraukumu. Balieši mīl troksni! Bijām salīdzinoši turīgu baliešu mājā, kura novietota pie pašiem džungļiem. Ja ar to jau nebūtu gana, mājas kopējā platībā izvietoti 5 putnu būri, kuri teju konstanti dzied. Tikko piebraucam un mani uzreiz aiz rokas satver mazs zēns, aptuveni 4-5 gadi un ved visu izrādīt. Aptuvi 20% visas saimniecības aizņem tempļa teritorija un tad 4 papildus mājas, kas paredzētas katrai no ģimenēm un koplietošanas virtuve. Ēdam zona ar skatu pa miljonu. Tur mūs cienāja ar kokosriekstu sulu un pašgatavotām, Bali iecienītām uzkodām. Teju viss Baliešu iecienītais sevī ietver vienu vai divas sastāvdaļas - kokosrieksts un rīsi. Kopumā gardi, bet mums ne līdz galam saprotama konsistence - mazliet gēlveidīgs, kā auksta putra - toties pasniegšana fantastiska, viss skaisti un akurāti ietīts kokosrieksta lapā.

Turpinam ceļu pa nelielu taciņu kalnā un tad seko nobrauciens. Pabraucam garām prezidenta pilij un ierodamies Tirta Empul temple. Viens no populārākajiem, kā arī svētākajiem tempļiem, kurš salīdzinoši nesen ir atvērts tūristiem. Templī atrodās dabīgais avots, kurš smeļas pirmajā baseinā. No pirmā baseina caur vairākām izejām/trubām ūdens plūst otrajā, trešajā un ceturtajā baseinā. Visas šīs izejas ir svētītas un katrai tiek piedēvēts citādāks spēks. Cilvēki no visas pasaules brauc uz šejieni sevi attīrīt šajos svētajos ūdeņos.

Īsumā rituāls:

Tiek atnests ziedojums un skaitīta lūgšana, lai gūtu atļauju ieiet ūdenī.

Tad sākot ar pirmo izeju ir jāpalien zem ūdens un jāiedzer 3 malki un tā no kreisās puses uz labo jādodas pie visām izejām

Tad dodās uz otro baseinu un tur palien zem visiem izņemot pēdējiem 2 (tie ir parmirušajiem)

Tad dodās uz trešo baseinu, kur palien tikai zem pirmā.

Iznāk no ūens, apģērbj sausu sarong un seko pateicības mantra.

Vieta ārkārtīgi svēta, skaista. Bija iespēja vērot arī tur notiekošo ceremoniju. Arī mums piedāvāja attīrīties, bet mēs abi nolēmām, ka vēlētos par iemācīties padziļināti pirms speram tādu soli.

Bijām ļoti pateicīgi Wayan (jau kāds septītais Wayan šajā ceļojumā), jo viņš ar pacietību ar mums izstaigāja visu templi un ne tikai un atbildēja uz visiem jautājumiem.

Cauri blakus esošajam tirgum ejot uz auto, pamaīju, ka ļoti nelielos iepakojumos pa (20k) iespējams nopirkt AUGĻU KARALI DURIANU! Es pielauzu Valēriju, ka tā diena ir pienākusi un mums ir jāizmanto, ka mums blakus ir vetējais, kurš ieteiks kas un kā. Tad nu mēs to izdarījām!!! Un viņš ir pretīgs 😅😅😅 Viņa konsistence ir ļoti mīksta, sulīga, miltaina, viegli atdalās mīkstums. Viņa garša ir… iztēlojieties sagrieztu sīpolu, kurā iespiež ķiploka daiviņu un pārklāj nedaudz ar medu. Drausmīgākais ir tas, ka tā nav īsa pieredze - briesmīgākās pēc viņa ir atraugas un es apētu aptuveni 1 ķirša izmēra apjomu…

Pēc šīs pieredzes devāmies gardi paēst un pagozēties saulītē savā viesnīcā.

Kad pulkstens sita 17:00, mums tika piegādāts skūteris - šoreiz Yamaha Xmax 250 kubi (tētim tas svarīgi noteikti, ka ir) Šis ir par smagu, lai braukātu pa Bali, bet nenoliedzami ērti. Lecām uzreiz skūterī uz devāmies uz Babi guling. Viens no Baliešu nacionālajiem ēdieniem ir cepts sivēns. Gan šis ēdiens saucās Babi guling, gan vieta. Jau atkal mēs bijām vienīgie tūristi, kas man vienmēr silda sirsiņā, jo sanāk, ka esam ielūkojušies "īstajā Bali". Kopumā teikšu, ka bija pat ļoti gardi! Desertā pasūtījām augļus ar salējumu. Abi skatamies uz desertu - ok, saldējums ar avokado. Nebūtu likuši gluži šādu kombināciju, bet kā saka "Ja esi Romā, dari kā romieši!". Pirmā karote neslikti, otrā… bet kas tā par garšu? Trešā karote un pēkšņi kumoss ar daudz izteiktāku garšu - TAS IR DURIANA SALDĒJUMS! I drit vai kociņ! Kad bijām par šo pieredzi jau aizmirsuši…

Samaksājam un dodoamies uz nakts tirgu. Kas par jandāliņu! Cilvēki kā jūra. Var iegādāties akvārija zivtiņas visās varavīksnes krāsās un vēl un vēl… Esam priecīgi, ka paēdām iepriekš, jo šeit ēdiens kaut kā neuzrunā. Pārsvarā tirgo drēbes un ēdienu. Ah, arī šeit esam vienīgie tūristi - vietējie izskatās viegli pārsteigti mūs ieraugot.

Ceļš uz viesnīcu - esam par kādiem 75% apguvuši ceļu satiksmes noteikumus. Es spēju atpazīt aptuven 80% galvenos ceļus. Valērijs brauc teju kā Balietis, turpretim es ceļā nožēloju, ka vakariņās nepaņēmu ko stiprāku.

!!! Kad Bali nomirst cilvēks, viņš tiek kremēts. BET kremēšanas biežums tiek regulēts ciema ietvaros. Piemēram, ciems pa kuru mēs šodien baucām, kremē tikai reizi 4 gados. Respektīvi, ja cilvēks nomirst, viņš sākumā tiek aprakts, bet tad atkal izrakts kad pienāk kremēšanas laiks un kremēts.

!!! Baliešu mēness kalendārs tiek skaitīts katrā ciemā individuāli sākot no dienas, kad tiek uzbūvēts templis.

[ancestorsalive]

Nerejati ciema suņi. TDA Līgo gadalaiki. Ziema.

Traditional Latvian Winter Solstice celebrations

[bali2023]

Amed piekraste. Ainava ir fenomenāla, mazi līcīŝi, zvejnieku ciematiņi. Ar rolleri gan te braukt nav tik vienkārŝi, kā varētu ŝķist. Pat neskatoties uz Māra pieredzi. Vai varbŭt tieŝi tāpēc. Jo ceļi ir bedraini, satiksme diezgan haotiska, vistas, suņi vietām uz ceļa smiltis, vietām ŭdens. Itin viegli iztēloties iespējamās problēmas. Tālāk no Amed austrumu virzienā, ceļŝ gan paliek pavisam tukŝs, un mēs izbaudam braucienu.

[bb-latvija]

Sarežģīts vecums ir tad, kad pusaudži pārstāj paklausīt saviem vecākiem, kad no viņiem vairākas reizes jāprasa viens un tas pats un kad šķiet, ka viņi apzināti visu dara savādāk, nekā tiek prasīts. Izrādās, ka tik grūtu vecumu pārdzīvo ne tikai cilvēki, bet arī suņi. Notingemas universitātes un Ņūkāslas universitāšu pētnieki veica eksperimentu ar vairākiem desmitiem jaunu labradoru, zelta retrīveru un viņu krustojumiem: kinologi un svešinieki pavēlēja "sēdēt", un suņi vai nu paklausīja nekavējoties, vai arī atteicās paklausīt un bija jākomandē vēlreiz. atkal. (Šīs šķirnes parasti tiek audzētas kā suņi-pavadoņi, tāpēc viņiem jāpakļaujas ne tikai tiem, kas tos apmāca, bet arī tiem, kam tie vēlāk tiek doti.) Suņu uzvedība tika salīdzināta pēc pieciem mēnešiem līdz 8 mēnešiem. Piecos mēnešos suņi paklausīja gan saviem saimniekiem, gan svešiniekiem, bet astoņos mēnešos sākās problēmas: suņi pārstāja paklausīt dresētājam, bet bija pārāk gatavi paklausīt svešiniekiem. Astoņi mēneši atbilst pusaudža vecumam, un Biology Letters rakstā tika atklāts, ka jo sliktākas bija pusaudžu suņu attiecības ar viņu saimnieku-dreseri, jo vairāk viņi bija gatavi paklausīt svešiniekam. Kas atkal līdzinās cilvēku pusaudžiem, kuri aktīvāk meklē autoritāti ārpus ģimenes, jo sliktākas ir attiecības ar tuviniekiem. Autori papildus aptaujāja 285 suņu īpašniekus un suņu trenerus, kuri strādāja ar labradoriem, zelta retrīveriem un vācu aitu suņiem par to, kā suņu psiholoģija mainās jauniem suņiem. Patiešām, astoņos mēnešos, pēc suņu audzētāju domām, suņiem sākās grūts vecums: ja no pieciem līdz astoņiem mēnešiem viņi bija labi apmācīti un ātri izpildīja komandas, tad astoņos mēnešos viņus apmācīt kļuva daudz grūtāk, un suņi apstājās. izpildot pat tās komandas, kas bija labas.iemācījies agrāk. Grūtības augt parasti tiek skaidrotas ar hormoniem (lai gan šajā jautājumā ir dažādi viedokļi) un izmaiņām smadzenēs, kas attīstās. Acīmredzot hormoni un smadzeņu pārveidošana notiek ne tikai cilvēkiem, bet arī suņiem, un būtu interesanti uzzināt, kādiem zīdītājiem jaunībā ir grūts vecums.