#smago

[feetpiclovers]

Helena Vondrácková is a Czech singer. Her singing career spanned five decades and in the 1970s and 1980s she was a regular guest on the GDR entertainment show “Ein Kessel Buntes”. After the fall of the wall, her appearance in the neighboring country became less frequent but she was regularly seen on German language television.

For her achievements in German pop singing, she received the German Smago Award in 2019. She was incredibly happy to receive the award and it was a great pleasure.

Helena Vondrácková's feet pics are also famous and now the internet makes it easy to view Helena Vondrácková feet pics. In 1964 when she came to prominence it was difficult for her fans to view Helena Vondrácková feet pics. Now thanks to the internet you can easily view Helena Vondrácková feet pics and search for feet-specific websites like FeetFinder.

FeetFinder is a feet-dedicated platform where you can buy, view, and sell feet pics. You can find foot categories, albums, and thousands of foot models that are ready to make exclusive content for you. Anyone can join and make money by selling their feet pics to the audience looking for feet. This side hustle is perfect for stay-at-home and college students who want to earn money to support their extra expenses.

FeetFinder is the most authentic platform when it comes to buying or selling feet pics. Many potential buyers prefer this platform when it comes to buying foot pics. You can easily create an account and buy feet pics and search for pics like Helena Vondrácková feet pics. For sellers, it is a big marketplace and they can get buyers on FeetFinder easily.

Whether your feet are ugly you can sell ugly feet pics on FeetFinder to those who are interested. You can sell feet pics anonymously on FeetFinder by just creating your feet pics. So what you are waiting for is to give it a try and make an account on FeetFinder. Make money on FeetFinder with a few easy steps.

Continue talking about Helena Vondrácková feet pics, life, and career.

[kikalasa]

Divas sievietes meklē trešajai dāvanu, viena otrai iesaka.

-Viņa grib kaut ko no latviešiem palasīt.

-Tikai ne tās depresīvās latviešu rakstnieces! Gundegas Repšes “Smago metālu” varētu, tā nav tā latviešu literatūra, ko māca skolā. Judinai ir tie trash detektīvi.

-Žoludi? Ingu Ābeli?

-Nē, tici man. Nē, nē, nē. Šī gada hailaits ir Ielu muzikantu piezīmes. -Skalbi? -Nu beidz! Tve nevajag Skalbi!

[ilserre]

Tēta tētis 0049

Nepatīkami un patīkami notikumi Ļvovā

Nometnē mēs esam sadalīti rotās un grupās. Uz darbu ejot, šis sadalījums netiek ievērots. Jau divas nedēļas esam strādājuši uz dzelzceļa divos baros ar 100 gūstekņiem katrā. Arī sargi ir tie paši. Katra sargu komanda apsargā savus 100 gūstekņus. Darba laikā abas grupas strādā kopā un sargu ķēde ir izvietota darba vietai apkārt. Dažas dienas esmu vienā sargu apsargātā barā, citas dienas otrā.

Kādā priekšpusdienā mūs kā parasti nostāda saskaitīšanai. Katrs sargu brigadieris skaita savus 100 gūstekņus. Izrādās, ka viena gūstekņa nav. Pārskaita otro grupu... Tajā izrādās 101 gūsteknis. Tad sāk noskaidrot, kurš tas ir. Es vienaldzīgi stāvu, skatos debesīs, kur, kā Veidenbaums teicis, "…kā gulbji balti padebeši iet", un man pat prātā neienāk, ka esmu sajaucis sargu pie nometnes sastādītās komandas.

Ar pārējo gūstekņu palīdzību tomēr noskaidrojas, ka tas esmu es. Tad mani nežēlīgi lamājot un grūstot izsauc no ierindas. Es pat brilles nepaspēju noņemt. Man liek gulties ar seju uz leju. Es turu zem pieres mazliet izliektas plaukstas, jo man pa pakausi sit ar šautenes laidnes galu. Tas gan ir vairāk citu iebiedēšanai, jo ar smago šauteni stiprāk sitot, mana galva sašķīstu kā sapuvis ābols. Viss tiek pavadīts ar daudziem krievu lamuvārdiem. Krievu valoda šajā jomā laikam ir visbagātākā pasaulē. Tad mani uzrauj kājās un birst jautājumi krievu valodā: "Ko, bēgt sagatavojies?" Es: "Nē, nav kur bēgt." "Kāpēc tur nostājies?" Es: "Sajaucu. Vienu dienu pie jums, citu dienu tur. Visi šie gūstekņi no vienas rotas."

Esmu paēdis, pret visu apkārt notiekošo galīgi vienaldzīgs un aizsapņojies. Šajā brīdī gan mani nolaiž no sapņu debesīm uz šīs Ukrainas zemītes un turpinās jautājumu krusa:

"Sieva ir?" Es: "Nav." "Tēvs, māte ir?" Es: "To es pašreiz nezinu." "No kurienes krievu valodu zini? Tu esi "vlasovecs"?" Es: "Esmu latvietis. Skolā krievu valodu mācīja." "Bļeģ (блядь), gulies grāvī!"

Tad mani ar kājas spērieniem ieveļ nelielā gravītī, kurā cauri pagājušā gada zāles paliekām tek kādus 5 cm dziļa pavasara ūdens straumīte. Mums iepriekš ir izdoti lietoti vatēti pusmēteļi "pufaikas". Tās ir siltas, un pārmērīgu aukstumu es nejūtu. Es vēl stenu, vaidu un tēloju, ka man ir ļoti slikti. To sargi grib arī panākt, jo tas ir domāts citu iebiedēšanai. Gandrīz pusstundu mani tā notur, pēc tam lamājot liek atpakaļ pie darba. Es noņemu brilles, lai mani nepazītu un vēlreiz nesodītu. Es arī apņemos pie sevis vairs nesapņot un uzmanīties, lai šādu nepatikšanu vairs nebūtu.

Jau nākamajā dienā notiek arī patīkams notikums mūsu dzīvē. Visi baltieši tiek nostādīti rindā un mums tiek paziņots, ka mēs drīz brauksim mājās. Pagaidām gan vēl neesot pienācis šis laiks, bet mums esot atļauts aizrakstīt uz mājām. Mūsu šejienes adrese ir kāds pasta kastes numurs, uz kuru rakstot mēs varam saņemt atbildes, pie kam kā karavīriem, arī mums nav vajadzīgas pastmarkas. Mums arī saka, ka mēs varot saņemt nelielas paciņas. Rakstīt gan nedrīkstot, kur tieši mēs atrodamies, cik mūsu ir un ko mēs te strādājam.

Neviens no Baltijas par mājām nekādas ziņas nav saņēmis. Arī es nezinu, kas mājās notiek, tāpēc atļauja rakstīt ir ļoti gaidīta. Jau nākamajā dienā tabakas karoti iemainu pret zīmuļa galu, darbā atrodu tādu tīrāku papīru no kāda cementmaisa un nosūtu vēstuli uz mājām. Es uzrakstu vien: "Man iet labi, esmu dzīvs un vesels, strādāju dažādus darbus. Novēlu jums visu to labāko un gaidu atbildi." Nekādu paciņu neprasu, jo nezinu, vai viņiem ir ko sūtīt un vai vispār viņi ir dzīvi. Tā sākās atbildes gaidīšanas laiks.

Vēlāk arī noskaidrojām, ka mūsu vēstules visas tika pārbaudītas un tās norādīja izmeklētājiem mūsu adreses, tās tad tika izmantotas izmeklēšanā.

[flowersformyloves]

COME ON SNOWBUGS SNUGBUGS EMBERFROST SILLYBUGS SMAGO PLEASE CHAT LET THEM WIN I NEED THEM IM DESPERATE AND WILL TAKE REQUESTS FOR DRAWING PLEASEEEEEEEEEE

I NEED THEM I WILL START A DAILY SNOWBUGS ACCOUNT FOR THEM IF THEY WIN THIS BRACKET

🔥❄️ 🧡🩵 ❄️🔥

@scottsmajorshipbracket gives you my propaganda 💥

[anangelstoodbeside]

14. nodaļa. Brālīša plikās pēdas

Uz laboratoriju nāca praksē studenti no ķīmijas fakultātes. Kaut arī mācījās klātienē, visi kaut kur pa vakariem vai nakts maiņās piepelnījās, lai izdzīvotu. Viņi brīnījās, kāpēc es te strādāju par tik mazu algu.

"Rūpnīcu laboratorijās maksā divreiz vairāk," viņi stāstīja. Viens students pastāstīja, ka viņš strādā kažokādu rūpnīcā "Elektra" par laborantu. Alga tiešām bija lielāka kā Ķīmijas institūtā. Atkal viena aktīva komjauniete bija paaugstināta par vecāko laboranti. Man šādas izredzes nespīdēja. Paaugstinājumi nāca reti un tika pamatīgi apspriesti. Es sāku apdomāties. Ar algu vien bija gandrīz neiespējami iztikt. Laukos varēju pastrādāt tikai atvaļinājuma laikā, tas ir, nepilnu mēnesi. Par to nevarēju gaidīt, lai divi veci cilvēki mani visu gadu materiāli atbalstītu. Tur auga vēl trīs mazi bērni, par kuriem māte nespēja rūpēties. Tie bija mana mirušā tēva un pamātes divas meitas un dēls. Vecāko meitu Silviju, kurai mīna norāva kāju, Kapiņonkulis gan bija iekārtojis bērnu namā, bet abi mazākie gāja Mores pamatskolā un vasarā vairāk dzīvoja pie Kapiņiem nekā pie savas mātes.

Iepriekšējā vasarā man pat izdevās mazajam Jurim izglābt dzīvību. Kapiņa māja bija uzcelta uz purva zemes, ko jau norādīja mājas nosaukums Purkalni. Gabaliņu no mājas bija izrakta aka lopiem ar brūnu ūdeni no purva. Ūdens līmenis bija gandrīz līdz pašai augšai. Akas grodi tikai pāris vainagu virs zemes. Puika skraidīja ar smagu metāla sūkni ābeļu miglošanai. Iesūca no peļķes akas priekšā ūdeni un skrēja miglot ābeles. Kad peļķe bija sausa, viņš sadomāja ūdeni iesūkt no akas. Turpat tuvumā grozījos. Tante bija tālā ganību stūrī pie govīm. Onkulis ar palīgu vāca sienu tālu prom no mājas. Stāvēju ar muguru pret aku, visapkārt bija klusums, bet kaut kas man lika strauji pagriezties pret aku. Kā sapnī acu priekšā nozibēja divi pliki papēdīši. Vairāk neko neredzēju. Pieskrēju pie akas. Nebija nekādu pazīmju, ka tur kāds būtu iekritis. Viss klusu, ūdens līmenis pilnīgi mierīgs. Bet puikas nebija. Caur galvu izskrēja viss, kas bija dzirdēts līdzīgos gadījumos. Atceros, kā pati reiz ziemā iekritu dīķa āliņģī, jo gribēju pamēģināt, cik biezs ir ledus, kas uzsalis āliņģa dibenā. Es toreiz vēl negāju skolā. Brālis stāvēja blakus un nezināja, ko darīt. Bija vien pašai jārāpjas laukā, kas arī pēc vairākiem mēģinājumiem izdevās. Puika bija akas dibenā un pat nemēģināja rāpties ārā. Atcerējos, ka akā jāielaiž garas trepes, ja kāds iekrīt. Nezināju, kur ir trepes, vai es tās varēšu atnest un vai nebūs jau par vēlu. Sāku kliegt, cik skaļi varēju, jo redzēju, ka tante nāk uz mājas pusi. Bet sapratu, ka tas nu ir veltīgi, jo viņa laikā neatskries. Nezināju, cik aka ir dziļa, bet grodi bija zemu, ūdens augstu.

Pieķēros grodiem un laidos akā ar visām drēbēm. Nolaidos, cik zemu varēju, ar vienu roku turoties pie grodiem. Ar kāju riņķoju pa aku, līdz sajutu tādu kā lupatu vīkšķi uz kājas uzķeramies. Uzmanīgi cēlu kāju uzaugšu, saķēru puiku pie rokas un izmetu no akas kā beigtu vardi pārbiedētās, tikko bez elpas atskrējušās tantes acu priekšā. Puika gulēja zemē kā slapja lupata. Tante arī nokrita pie zemes, nespēdama pat pakliegt. Izrāpos no akas un domāju, ka puika būs sarijies ūdeni. Atcerējos kaut kur dzirdēto, ka slīkonis jāņem aiz kājām un jāgriež riņķī, tad ūdens iztekot. Saķēru puiku aiz kājām, parāvu gaisā un sāku griezt. Puika atjēdzas, izrāvās no rokām un, purpinādams, ko tu āksties, aizskrēja uz istabu. Smagais misiņa sūknis palika akas dibenā.

Vēlāk paņēmu grābekli un mēģināju, cik aka dziļa. Dibenu nesataustīju, puika bija palaidīs vaļā smago misiņa sūkni un sācis celties uz augšu, tā es viņu izķeksēju.

Pēc šī gadījuma manas akcijas vecīšu acīs cēlās, bet pati sapratu, ka nedrīkstu viņus vairāk izmantot.

[smagaismetals]

TE VARETU PIEMEST IDEJAS PAR SMAGO METALU

[raksturaksti]

BAUDI SAKĀRTOTU VIDI SEV APKĀRT

Novecojis un vecmodīgs interjers nevienam mūsdienās sajūsmu neizraisa. Tas ir attiecināms uz jebkāda tipa telpām - gan privātām, gan publiskām, piemēram, restorānus, veikalus, viesnīcas, utt. Mēbeļu veikalos ir iespējams atrast un iegādāties visu, ko sirds kāro, jebkurai gaumei un jebkurai nepieciešamībai, kā arī jebkādam telpu veidam un to funkcijām. 

Arī mēbeļu veikali internetā ir soli priekšā laikā un piedāvājumā var atrast mūsdienīgas un aktuālas mēbeles visai mājai un pat birojiem, virtuves virsmas un daudz ko citu.

ERGONOMIKAS JĒGA VIRTUVĒ

Virtuve ir jebkura mājokļa galvenā telpa, jo tajā top gardas maltītes un allaž kāds grib iegriezties. Mūsdienīga un funkcionāla virtuve ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki izvēlas ar vien vairāk laika pavadīt virtuvē gatavojot(ielūkojies te - gultas). Dzīvojot daudzdzīvokļu sērijveida namos, kas celti septiņdesmitajos gados un vēlāk, plašas un ietilpīgas virtuves nav bijusi prioritāte. Šajos dzīvokļos dzīvojošie, bieži vien izvēlas vai apvienot virtuvi ar viesistabu, tādējādi radot vairāk vietas. Var arī izvēlēties funkcionālas, ergonomiskas un skaistas virtuves mēbeles un virsmas, tādā veidā izveidojot virtuvi tieši tādu, kādu sirds kāro. Virtuves dizains, nereti, tiek veidots kopā ar mēbelēm un virsmām, turklāt, visu pasūtījumu ir iespējams pilnībā veidot, balstoties uz rekomendācijām, savām vēlmēm, finansiālajām iespējām un daudz kā cita.

IEBŪVĒJAMO SKAPJU IZGATAVOŠANAS IESPĒJAS

Kurš gan var iedomāties mājas bez liela skapja? Lielo un ārkārtīgi smago sekciju laiks ir beidzies, līdzi sev paņemot atmiņas par aizkrāmētu istabu ar milzīgu mēbeli, jo tendences ir mainījušās, dizainā vairāk liekot akcentu uz askētismu. Iebūvējamie skapji nav domāti tikai guļamistabām, jo savu funkciju lieliski pilda arī priekšnamos un pat saimniecības telpās. iesakām apdomāties arī par stūra skapja iegādi, jo tie ir pārsteidzoši ietilpīgi un kalpo arī kā dizaina elements. Mūsdienu mēbeļu izgatavošanas tehnoloģijas ļauj piepildīties jebkuriem sapņiem!

[roadbikejp]

#気になる壁シリーズ 🚴‍♀️👀 ・ 壁ではないのですが、ゴミ箱の側面です😅 いま、表参道に設置されているゴミ箱がキョロちゃん仕様になっています。 昨日投稿したスライムに引き続き、カワイイつながりで放出☺️💕 森永は、持続可能な .. #ロードバイクJP

#気になる壁シリーズ 🚴‍♀️👀 ・ 壁ではないのですが、ゴミ箱の側面です😅 いま、表参道に設置されているゴミ箱がキョロちゃん仕様になっています。 昨日投稿したスライムに引き続き、カワイイつながりで放出☺️💕 森永は、持続可能な .. #ロードバイクJP

@crescent_moontan この投稿をInstagramで見る 三日月(@crescent_moontan)がシェアした投稿 #気になる壁シリーズ 🚴‍♀️👀 ・ 壁ではないのですが、ゴミ箱の側面です😅 いま、表参道に設置されているゴミ箱がキョロちゃん仕様になっています。 昨日投稿したスライムに引き続き、カワイイつながりで放出☺️💕 森永は、持続可能な開発目標（SDGS）達成に向けて、スマートゴミ箱（ #SmaGo…

[craftyphilosophertaco]

Nachträglich - Dankeschön #smago 😍 Dancefloor vom Feinsten Der #Lebensbeat👍 #playlist #radio #fernsehgarten #90vier #nowplaying▶️ https://www.instagram.com/p/Byw7mVHoajl/?igshid=1t40n3yir8el2

[naadzira]

comeback again.

yaampunnn akhirnya bisa juga login ;_; thanks to microsoft edge yang memang paling edgy ;_; ya walaupun memang jarang posting tapi tumblr ni ena banget buat tempat curhat. user interfacenya uwu banged. sangat disayangkan kalo gabisa login lagi owo. by the way ngetik pake laptop malah cape ya, ga berasa curhat. berasa ngerjain tugas mengarang.

apaya. ga ada cerita apa-apa sih akhir akhir ini. sibuk meng-kalemkan jiwa dan raga. masih bimbang urusan jurusan. isoke masih lama juga. sempet error juga kemaren 2 mingguan nangis-nangis ga jelas. but again, thx god for bring me back to this beautiful life.

hmm terus kemaren aku chat lagi temen di smago, karena abis stalk ig dan berasa kangen (padahal di smago cuma berapa bulan lol) ga ada petir ga ada ujan tiba tiba aja pengen ngechat orang. untungnya dibales alhamdulillah ya. dan yang aku pelajarin dari itu, ga ada salahnya untuk memulai. untuk aktif dan inisiatif. contoh simplenya ya itu tadi, reach out ke orang-orang yang kiranya bisa mendengarkan. kalopun nanti ternyata itu orang ter-shut down ya gpp. begitulah hidup berjalan, kids.  

okedeh. gitu aja dulu. huaah i was so relieved to have you back, tumblr. i thought you already RIP. hiks. i’ll try to take care of you more. 

14/march/2021 

[laimeirtepat]

2019

pēc dienu ilgas domāšanas un sapņainas gada gandrīz pēdējās dienas atskārstu, ka 2 0 1 9. gads manā dzīvē ir bijis kā tāda gara, smaržīga mīlestības vēstule. Rakstītais man vienmēr ir nozīmējis atzīšanos. Patiesību. Mīlestības vēstules man vienmēr ir likušās ļoti personiskas, sirdspilnas. Jā, tieši tāds ir bijis šis gads. Cenšos skatīties uz janvāri un nevaru atcerēties. Ne sevi februārī, ne aprilī. Nevaru atcerēties garos matus un smago ceļa somu. Atceros, kā kādā citā decembrī rakstīju, ka gribu būt, cik vien iespējams, vairāk es. Varu droši teikt, ka tajā brīdī pat iedomāties nevarēju, ko tas nozīmēja. Aizveru acis un klusībā nočukstu paldies Debesīm, ka šodien esmu šeit ar tieši šādu sirdi un laimīgām (vien mazliet pagurušām) acīm. « if you get far enough away, you will be on your way back home” Es nevaru atcerēties, kā bija pirms tam. Ar šodienas prātu iepriekšējās izvēles šķiet mazliet muļķīgas, bet tur jau tā lieta – ar šodienas prātu. Toreiz es gribēju rāpties kalnos un mērot simtiem kilomteru kājām. Smieties līdz nemaņai un nedomāt par to, ko ēdīšu (un vai ēdīšu) vakariņās. Iet bezceļos. Maldīties. Iemīlēties, skriet kā negudrai, sēdēt jūras klusumā (šo gan labprāt daru vēl joprojām), kāpt svešās mašīnās un cerēt, ka nonāksim līdz gala mērķim. Šķiet, tā bija pavisam cita “es”. es noteikti melošu, sakot, ka tas dzīves posms, kurā esmu pašlaik, ir kaut kādā ziņā nepareizs. Nekas nešķiet dīvains. Ļoti citāds un tāls no manis izdomātā, bet ir tāda..pareiza sajūta. To ir grūti uzrakstīt, bet manī tā vienmēr ir bijusi. Tādā bezgalības simbolā es nepārtraukti atgādinu sev pateicību..kā man ir paveicies, ka es dzirdu savu sirdi. Ka es tajā izvēlos klausīties biežāk, nekā apkārtējā pasaulē. k a u t g a n pirms paspēju apskriet apkārt globusam, man nozīmigi cilvēki apkāŗt vienmēr atgādināja par mūziku. Par mani mūzikā. Tobrīd es sevi tur vēl neredzēju. Šķita, ko tad es, vai tiešām nav nekā cita bez tā? un redzi kā, ap savu asi trīssimt un vēl reižu apgriezies un tu saproti, ka varbūt tiem « viņiem » bija taisnība. Bet tam īsti nav nozīmes. Varbūt šodien vienkārši ir labi apzināties, ka mana sirds saka to pašu, ko pasaule man apkāŗt. (es nezinu, kur tu esi pēc gada un ko tu dari, bet solfedžo noteikti nav kaut kas tāds, par ko nenormāli šai dzīvē ir jāpārdzīvo. Un tu to zini. Tu to ļoti labi zini) Es gribu domāt, ka par to jau šis viss patiesībā ir. Par kļūšanu, par atnākšanu, par atgriešanos pie sevis. par.. atnākšanu mīlestībā. Es nevienā visuma paralēlē nevarēju iedomāties, ka sirdssaites var būt tik nepārraujamas. Ne kilometri, ne laika nogriežņi nespēj pārraut to, kas vienmēr ir pastāvējis. Es nespēju atcerēties dzīvi bez tevis. Tur jau tā lieta. Kopš pirmo reizi satikāmies, man vēl esot bērnam, ik pa brīdim nemanot sevi pieķeru pie domas par sirdsmieru blakus tavai. es nevaru zināt, cik ilgi mēs tā dzīvosim. varbūt tas beidzās šodien,varbūt tā dzīvosim visu dzīvi. Es to negribu zināt, man nav jāzin. man pietiek ar to nebeidzamo mīlestību, kurā dzīvojam šķirti. Ar mīlestību, kura neuzdod jautājumus un neliek šaubīties. Ar to, kura vienkārši ir, ar to, kurā un kura esam mēs. Es zinu vienu, zinu, ka varu lūgt un lūgšu par tevi, lūgšu par mums. Lai mēs būtu pietiekami gudri un rūpīgi, lai saudzētu to liesmiņu, kas iededz gaismu citai, tālai no zemes (tuvāk mūzikas) paralēlei. Līdz brīdim, kad atkal būsim viens otram blakus, es vienkārši ticēšu, ka arī tu cerēsi uz to pašu. tādas divas mazas un milzīgas, dzīvi mainošas lietas. Divas ? divas lielākās. Neko citu.. ak nē, ja nu vienīgi to, kā aizbēgām no restorāna, kā ar ragavām triecāmies pa šveices alpu virsotnēm, kā gandrīz pazudām sniegā Francijā, kā gandrīz nomirām (vārda vistiešākajā nozīmē) slīdot lejā pa kalna nogāzi.. kā pēc vairākiem simtiem kilometru bez pasēm somās izlēmām braukt uz Itāliju ēst vakariņās labu picu. Kā neizkrāmējām somas, jo tulīt, jau pēc pāris dienām, atkal dosimies ceļā. Kā Briselē todien lija lietus un es nodomāju, ka, ja izturēšu iestājeksāmenus, tad mana sirds man ne mirkli nemelo un kopš tās dienas es klausīšu tikai to. es atceros, kā pirmo reizi pasūtīju burgeri vietā, uz kuru tagad vienmēr vedu savus draugus. Es atceros kafiju Venēcijā un 25.decembri ar Balsīm anglikāņos. Es atceros karstu, karstu augustu ar “fare thee well” mašīnā. Ak dieniņ, es atceros..Saunagu. Un tas viss nieka 365 dienās. Pēkšņi šķiet, ka debeskrāpji un pievarētās virsotnes ir tādi mazi laimes puteklīši, salīdzinot ar to, kas noticis šogad. es šo visu nevarēju zināt, es neuzdrošinājos ko tādu sapņot. Un tomēr ticu, ka Kāds (kurš visskaidrāk runā sirds valodā) vada mani cauri un pa zvaigžņu ceļu. Tik vien kā to prātu, lai es ļautos paļāvībai, pazemībai un pilnībai. Atceries, cik mierīga bija todien jūra? It kā pasaule tev klusi un saprotami čukstētu, ka tikai šajā brīdī viss patiesībā sākas. Tu esi atnākusi. Galamērķi tu tagad sauksi par pirmo pieturu savā ceļojumā. Šī nebūs pirmā reize, kad dosies ceļā. Bet šoreiz viss būs citādāk. Mieru, tikai mieru. Todien jūra tev solīja mieru. Un noteikti ne velti tajā brīdī tu smiltīs nestāvēji viena.

[ilserre]

Tēta tētis 0031

Berlīne

1945. gada naktī no 19. uz 20. aprīli manu fizolieru bataljonu, kurš faktiski sastāv no trim vadiem, virsleitnanta un leitnanta, kurš mani komandēja jau Pomerānijas kaujās, vadībā sasēdina 4 kravas mašīnās. Uz rīta pusi esam izraudzītajā vietā vai tās tuvumā. Kapteini, kurš mūs komandēja apmācību pārformēšanas laikā, šeit neredzu.

Fizolieru bataljonam jāpilda savas funkcijas. Mums jāizrauga un jāieņem izdevīgas pozīcijas, kuras paredzētas visai divīzijai. Tai laikam jāierodas pavisam drīz. Mēs esam kaut kur Berlīnes ziemeļaustrumos, kādus 10 km no pašas Berlīnes, lai sagaidītu sarkano uzbrukumu no Oderas puses. Mums kaprāļiem nekas daudz nav paskaidrots. Mēs esam "mazi" cilvēciņi, tāpēc ar augstāko komandieru izstrādāto karošanas stratēģiju mūs neiepazīstina.

Man ir tikai Berlīnes karte. ST apvidus kartes nav. Apvidū ir daudz dažādu ceļu, celiņu un krustojumu. Ir priežu meža puduri jeb parki. Tie ir uzkopti un tālu caurredzami. Ir lauki, pļavas un sādžām līdzīgas dārza mājiņu grupas jeb vasarnīcas. Viss glīti iekopts. Dzīvžogi kārtīgi apcirpti apmēram žoga sieta pinuma augstumā. Ir arī krāsoti latiņu žogi. Viss kārtīgi uztaisīts. Mūsu bars ir nonācis šeit, Berlīnes piepilsētas rajonā.

Daudzus gadus vēlāk A. Pētersons rakstīs, ka 15. divīzija, kuru komandēja pulkvedis Janums, jau 18. aprīlī nonāk austrumos no Berlīnes. Bet fizolieru bataljonam trūkst transporta, tāpēc uz šo rajonu tiekam atvesti vēlāk, lai gan pēc plāna mums bija jābūt pirmajiem. Kad mēs šeit nonākam, Januma divīzija (viens pulks) jau ir aizgājusi uz rietumiem, apejot Berlīni no dienvidaustrumu puses, kur tā padevās sabiedroto gūstā.

Vēl Pētersons rakstīs, ka izlūkbataljonam bija trīs kājnieku rotas un smago ieroču rota. Tas laikam ir galīgi nepareizi. Nekādu smago ieroču mums nav. Faktiski tikai viena rota, kura ir diezgan vāji apbruņota. Ir tikai šautenes, nedaudz mašīnpistoļu un dažas faustpatronas, tā sauktās prettanku dūres. Vēlāk, izlasot šo Pētersona rakstu, man radās iespaids, ka divīzija bija mūs atstājusi likteņa varā.

Te Berlīnes piepilsētā pavisam tuvu dzirdams kara troksnis. Tātad sarkanie ir jau klāt. Virsleitnants Neilands norīko mūs ieņemt pozīcijas uz lauka abās pusēs šosejai. Mums uzbrūk sarkanie, un jūtam, ka viņi apiet mūsu pozīcijas no abām pusēm, jo tur dzirdams kara troksnis.

Mūsu saujiņa uzbrūkošajām masām nekādu nopietnu pretestību izrādīt nevar, tas ir skaidrs. Esam spiesti mazliet atkāpties. Sarkanie, jūtot drīzo uzvaru, lieliem spēkiem strauji pa visiem ceļiem un celiņiem tuvojas Berlīnei. Vāciešu aizsardzības līnija pie Oderas ir pilnīgi iznīcināta. Šeit vācieši tikai vietām un ar atsevišķām vienībām izrāda pretestību.

Mēs atkāpjamies uz Berlīnes pusi. Ejam pa platu, asfaltētu automaģistrāli. Bataljonu sāk apšaudīt ar mīnumetējiem un arī no zemu lidojošām lidmašīnām. Mīnumetēji laikam šauj no lielāka attāluma, jo trāpījumi nav precīzi. Ir ievainotie. No automaģistrāles, kuru stipri apšauda, izvēršamies retā ķēdē tikko izdegušā priežu mežā. Redzami vairāki apdeguši kritušie karavīri vācu armijas formās. Tos laikam nogalinājušas un arī mežu aizdedzinājušas sarkano lidmašīnas, kuras apšauda arī mūs. Par lidlaukiem tās izmantojot platās, līdzenās automaģistrāles. Mežs vietām vēl deg, dūmi kož acīs un degunā. Mūsu zābaki saceļ kvēpu un pelnu mākoni, tāpēc mēs izskatāmies pēc melniem velniem. Kārtīgam cilvēkam, mūs ieraugot, būtu jābēg, bet sarkanie pie tādiem laikam nepieder.

Labajā pusē no mums atkāpjas neliela vācu vienība. Tās nav SS daļas, bet regulārā karaspēka vērmahta vienības. Uz siksnu sprādzēm ir uzraksts "Gott mit uns" (Dievs ar mums). Arī mēs no 1944. gada vasaras vairs neskaitāmies pie SS, bet esam kaut kāda ieroču brālības daļa. Mums vairs nav SS zīmotņu ar nāves galvas ģerboni uz cepurēm, bet latviešu emblēmas. Tas tika izmainīts laikam pēc atentāta mēģinājuma uz Hitleru.

Tad skatos un nesaprotu, kur šeit pie Berlīnes gadījušies apmēram 25-30 Sarkanarmijas gūstekņu. Kāpēc viņi atkāpjas kopā ar mums? Viņi ir tikai virskreklos un biksēs. Mēteļu nav. Laiks nemaz nav silts. Nonākot viņu bariņam blakus, es krievu valodā saku: "Lūk, jūsējie, ejiet turp, ejiet turp, ejiet pie savējiem! Atkāpjoties gūstekņus neņem, ejiet turp!" Baidos, ka tik atkal kādam neienāk prātā tos apšaut kā toreiz Pomerānijā ielenktos poļus. Liels ir mans pārsteigums, kad viņi saka: "Mēs turp nedrīkstam iet". To es galīgi nevaru saprast. Nodomāju, ka laikam viņi manu krievu valodu nav sapratuši, un es viņu teikto laikam arī neesmu pareizi sapratis. Tikai pēc kara noskaidroju, ka viņi pie savējiem patiešām iet nevarēja. Tur visus tos, kuri bija iepriekš nokļuvuši gūstā, tiesāja kara tribunāls un vai nu nošāva, vai izsūtīja uz vistālākajiem ziemeļiem no kurienes reti kurš atgriezās. Sarkano gūstekņus virsniekus visus sodīja ar nāvi kā dzimtenes nodevējus. Tā dažreiz dzīvē gadās, ka savējie nemaz nav savējie… Pēc šīs apmaiņas viņi kaut kur atpalika. Vairāk viņus neredzēju.

[bb-latvija]

Šā gada janvārī Rietumzemgales iecirknis saņēma informāciju, ka Dobelē, iespējams, seksuāli izmantota nepilngadīga meitene, informēja Valsts policijā. Šī gada 24. janvārī Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Rietumzemgales iecirknis no Dobeles bāreņu tiesas saņēma informāciju, ka Dobelē, iespējams, seksuāli izmantota kāda sešpadsmit gadu vecumu nesasnieguša meitene. Tajā pašā dienā Smago un sērijveida noziegumu apkarošanas nodaļā tika uzsākts kriminālprocess par seksuālu vardarbību pret personu, kas nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu. Izmeklēšanas gaitā šā gada 29. martā Valsts policijas darbinieki aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizturēja 2002. gadā dzimušu vīrieti, un nākamajā dienā aizturētais tika atzīts par aizdomās turēto un arī aizturēts. Jāpiebilst, ka aizdomās turētais jau iepriekš nonācis policijas redzeslokā saistībā ar mantiska rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp zādzībām, svešas mantas tīšu bojāšanu, laupīšanu personu grupā, kā arī huligānismu. Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības, smagu un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes Kriminālpolicijas nodaļas amatpersonas pabeidza pirmstiesas izmeklēšanu kriminālprocesā un šā gada 24. jūlijā tika nosūtīts uz Rietumzemgales prokuratūru kriminālprocesa uzsākšanai pēc Krimināllikuma 160. panta sestās daļas. Par šādu noziedzīgu nodarījumu soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz pieciem gadiem.

[logumazgatajstiessaiste-blog]

Noma Profesionālie logu mazgātāji, lai palīdzētu jums labi uzturētam īpašumam

Logu mazgāšana un noteku tīrīšana ir ļoti svarīgi uzdevumi, kas ievērojami uzlabo mājas izskatu, komfortu un efektivitāti. Katrai mājsaimniecībai ir jākļūst par daļu no viņu pavasara tīrīšanas kārtības.

Daudzi māju īpašnieki domā, ka viņi var pārvaldīt logu tīrīšanu. Tomēr biežāk nekā nav, viņu centieni atstāj viņus neapmierināti, kad viņi stāv atpakaļ, lai apskatītu logus, kurus tie ir iztīrījuši, lai atrastu tos ar svītrām. Lai izvairītos no smago darbu rašanās, labāk ir nolīgt profesionālu logu mazgātāju, lai veiktu darbu. Jums ir jātērē mazliet, lai nolīgtu pakalpojumus, bet tas šķiet lietderīgi, ja redzat dzirkstošos tīros logus.

Apskatīsim galvenos iemeslus, kas padara profesionālu logu mazgāšanas pakalpojumu pieņemšanu par gudru lēmumu.

Ietaupa Jūsu laiku un piepūli: logu tīrīšana ir diezgan smags un laikietilpīgs darbs. Jums var būt grūti atkal un atvēlēt savu brīvo laiku. Bez tam, jūs varētu justies ļoti apbēdināti pat pēc tam, kad to izsitāt, un tērējat savu dārgo atvaļinājumu, iztīrot logus, ja jūs neatrodat tīrīšanu jūsu apmierinātībai. Vai nebūtu labāk uzticēt darbu ekspertam un turpināt savu ikdienas dzīvi?

Rūpīga un drošāka tīrīšana: Profesionāliem logu tīrītājiem ir zināšanas, aprīkojums (kāpnes, birstes uc) un labākie tīrīšanas risinājumi, kas nepieciešami rūpīgai darbam. Jūs varat būt pārliecināti, ka uz logiem nebūs netīrumu un svītru, un tīrīšanas materiālu pilēšanas dēļ īpašums netiks sajaukts. Viņi arī ir lietpratīgi uzkāpt un stāvēt augstumā darba gaitā. Iesācēju māju īpašnieks riskē savainoties, veicot to pašu darbu.

Labāka mājas izskats: rūpīgāk iztīrītie logi, protams, novedīs pie jūsu mājokļa uzlabošanas. Lielākā daļa logu mazgāšanas uzņēmumu piedāvā arī papildu pakalpojumus, piemēram, noteku tīrīšanu, spiediena mazgāšanu utt., Kas palīdz notīrīt notekas, jumtus, piebraucamos ceļus un klājus un paaugstināt mājas izskatu.

Uzlabota Windows efektivitāte: Windows, kas ir pareizi iztīrītas un bez netīrumiem vai netīrumiem, darbojas labāk. Tie izskatās elegantāki no ārpuses, piedāvā skaidrāku skatu uz ārpusi un ļauj saules gaismai nokļūt mājā.

Izturīgākas Windows: savlaicīga un pareiza tīrīšana novērš putekļu, mitruma, oksidācijas utt. Bojājumus logiem un pagarina to mūžu.

Iepriekš uzskaitītajām priekšrocībām ir jābūt novērstām jebkādām šaubām, kas varētu būt saistītas ar profesionālu logu mazgātāju izmantošanu, lai regulāri tīrītu un uzturētu jūsu mājas logus. Ja jums ir nepieciešami šādi pakalpojumi, jūs varat viegli atrast kvalificētus un cienījamus logu mazgāšanas uzņēmumus savā reģionā, meklējot tiešsaistes vietējā uzņēmējdarbības katalogā.

[talija]

Es varētu uzrakstīt garu monologu par laimi, bet, ja esat redzējuši Sprīdīti, tad noteikti zināt, ka laime atrodas mājās, laime atrodas mūsos.

Tā nav atkarīga no zvaigžņu stāvokļa, “īstā” laikmeta vai piedzimšana “labākā” kontinentā.

Laime neslēpjas atzinīgos skatienos, panākumos vai naudas kalnos. Laime slēpjas pozitīvā un veselīgā attieksmē pret dzīvi, priekā par to, ko mēs katrs pats paveicam, prasmē priecāties par saviem draugiem. Mazi dzīves sīkumi un spēja pasmieties par sevi.

Novēlu, Jums visām un visiem, lai spējat pacelties virs aizspriedumiem, standartiem, kodīgiem viedokļiem, un atļauties priekam par savām sirdslietām, priecāties par dubļiem un lietu, priecāties par saules stariem un par mazām lietiņām, ko citi varbūt nesapratīs. Priecāties par citiem un no sirds atbalstīt tuvos.

Lai šajā pavasarī gaišas būtu ne tikai mūsu sirdis, bet arī mūsu smaidi, daiļajām būtnēm vēlos pastāstīt par maniem šī pavasara aktuālākajiem produktiem no @artdeco_latvia . Tā kā pavasarī prasās dabīgs un mirdzošs meikaps, gribas paspīdēt saulītē un skriet pretī vasarai, smago makeup es atstāju ziemā. Pavasarim esmu izvēlējusies trīs top produktus: Universāla powder&makeup otiņa. Lieliski uzklāj tonālo krēmu, atstājot dabīgu mirdzumu un izskatu.

Viens no katras sievietes must have produktiem ir tieši kompaktais pūderis, tā kā ARTDECO ir brends, kuram es kā ļoti kaprīzas un jūtīgas ādas īpašniece uzticos, nolēmu vienu pūderi iekļaut arī Sieviešu dienas konkursa dāvanu komplektā, par ko vairāk uzzināsiet rīt no paša rīta! ☀️

Savukārt dabīgā makeup lielisks papildinājums ir Hot chilli lip booster lūpu spīdums, kurš palīdz izveidot lielāku un sulīgāku lūpu efektu. Produktus var apskatīt zemāk. #Dāvana

[agneseupp]

Neapstājies, pat ja zābaki smagi kā svins. Un sajūtas, ka pacelt kāju no zemes nevar. Tici saviem spēkiem. Ja Tu elpu vari elpu ievilkt vēl vienu, un Tavi sirdspuksti sitas, Tas vien saka, ka ceļš Tev nav galā. Ir ceļš, kas Tev vēl ejams,  Novelc zābakus smagos, atstāj tos ceļa malā. Basām kājām ejot neviens vēl nav miris.  Ir bēdas un ir cilvēki un situācijas, kas apstāties liek, Kas sirdi uz pusēm plēš un pēdējos spēkus mēģina nozagt. Atstāj visu, kas nav Tavs, kas Tevi smagu dara.  Tici saviem spēkiem. Tu esi, un Tev ir dotts daudz. Vienmēr ir izejas un ceļš ir vienmēr. Pat ja tā nav, ej uz radi savu taku, savu ceļu ko iet.