#skaistulis

[ilserre]

Tēta tētis 0033

Pie Brandenburgas vārtiem

1945. gada 23. aprīļa pēcpusdienā visi barā stāvam pie šiem pasaulē pazīstamajiem vārtiem. Virsleitnantu Neilandu žandarmi kaut kur aizved. Ceru, ka ar viņu nenotiks nekas slikts. Mums jāgaida viņa atgriešanās. Kāds zina stāstīt, ka netālu redzamā žandarmu ķēde neesot vienīgā. Žandarmi stāv ķēdē apmēram 30 m viens no otra. Viņiem laikam uzdevums mūs nekur nelaist. Stāvam jau kādas divas stundas. Apstaigājam visu tuvāko Brandenburgas vārtu apkārtni. Tālāk par 50 m nevaram iet, jo tur stāv žandarmi, kuri mūs tālāk nelaiž. Vārtu labajā pusē ir kāda puspagrabstāva telpas. Kā var spriest pēc greznās apdares miera laikā laikam šeit ir bijusi lepna kafejnīca. Faktiski tur ir divas telpas, kuras tagad stāv pavisam tukšas. Platas slīpēta granīta kāpnes ved lejup. Interesanti, kā šeit izskatījās miera laikā?

Visi vīri ir ar putekļu klātām sejām un nokvēpuši melni. Pats sevi neredzu, bet laikam arī es tāds pats izskatos. Mēs sākām nomelnēt jau degošajā mežā, Berlīnes atpūtas zonā. Kājām saceltie kvēpu un pelnu mākoņi nosedza visu apģērbu un neapsegtās ķermeņa daļas. Kartē redzams, ka šeit netālu vajadzētu būt Šprē upītei, bet to redzēt nevaru. Šeit abās pusēs platajai ielai ir nelieli parka apstādījumi un koki. Varbūt tā ir tur tālāk, aiz parka kokiem paslēpusies? Tur mūs žandarmi nelaiž. Ļoti derētu nomazgāties!

Berlīni arī tagad nepārtraukti bombardē, mēs domājam, ka tās ir angļu vai amerikāņu lidmašīnas. Gaisā ir putekļu jūra. Krievu artilērija laikam pie Berlīnes vēl nav pienākusi. Caur vārtiem, kādu km no mums, uz platās "Unter dem Linden" ielas redzams augsts stabveida piemineklis. Vārtu augšējā arka uzmontēta uz vairākiem apmēram 10 metru augstiem stabiem. Uz tiem novietotas auļojošu zirgu skulptūras. Neesmu nekāds mākslas pazinējs, bet vārti izskatās varen iespaidīgi.

Kā brīnums vārtu kreisajā pusē pie malējā staba stāv kāda jauna, slaida, labi ģērbusies vāciete ar ļoti simpātiskiem sejas vaibstiem, gadus 20-22 veca. Viņa brīnišķā smaidā vēro mūsu sejas. Kāpēc tāds smaids? Ak, jā! Mēs taču esam melni kā velni, galīgi nokvēpuši. Tas viņai laikam smieklīgi. Domās nāk agrāk redzētais, un pats par sevi rodas jautājums - kas notiks ar tevi, meitenīt, kad tiksi pie sarkanajiem? Vai arī tevi vairāki sarkanie ievilks krūmos, un nepalīdzēs tev drausmīga kliegšana, kuru varēja dzirdēt gandrīz km attālumā, kā tas bija pie Baumgartenes sādžas... Kā mums nāca zināms, tad trīs dienas "uzvarētājiem" ieņemtajās vācu teritorijās atļauts darīt visu. Kur paliks brīnišķais smaids. Meitene kaut ko jautā par mums un kas mēs tādi esam. Neskatoties uz to, ka 5 gadus skolā mācījos vācu valodu un jau labu laiku kuļos pa Vāciju, tomēr meitenei atbildēt nevaru. Mani karabiedri vācu valodu nezina nemaz. Ar tādu skaistuli parunāties mums gribētos gan!

Kā parasti, mums nav nekādas apgādes. Tuvumā nav arī māju, kur varētu atrast kaut ko ēdamu. Jābrīnās, kā mēs varam izdzīvot. Sīksta tomēr ir jauna latvieša dzīvība!

Tad kāda vācu virsnieka pavadībā atnāk mūsu komandieris. Mēs tikšot iesaistīti Berlīnes aizstāvēšanā. Ejam labu gabalu atpakaļ uz ziemeļaustrumu pusi. Mūsu baru izvieto kādas Berlīnes nomales mājas otrā stāva kādā plašā telpā. Sastāda jaunas grupas un vadus. Mēs bijām trīs vadi, bet tagad tikai divi. Arī grupās vairs ir tikai pa astoņiem vīriem. Pirmā grupa un ar pirmais vads jāuzrauga man. Otrā vada komandieris ir Livzenieks. Kā brīnums, mums izsniedz maizi un arī margarīnu. Tā laikam ir pirmā reize, kad mums frontē izsniedz kaut ko ēdamu. Var saņemt arī vīna glāzi.

Ar Golubovski ejam saņemt vīnu. Tas ir pudelēs, metāla stienīšu kastēs, kuras sakrautas kādā vārtu rūmē. Šo pilsētas nomali jau apšauda krievu artilērija. Tuvumā sprāgst kāds lādiņš. Gaisa vilnis mani aizmet pāris metrus tālāk un nogāž gar zemi. Pieceļos, viss nosmērējies ar putekļiem. Vairākas pudeles ir saplīsušas. Vīns plūst pa betonēto vārtu rūmes grīdu uz ielas pusi. Man vīns ir galīgi vienaldzīgs. Nezinu kāpēc, bet sevišķu tieksmi uz vīna dzeršanu arī citi "bēdu brāļi" netiecas.

Mums ļauj atpūsties veselu diennakti. Grupa saņem papildus munīciju, divas prettanku dūres un mašīnpistoli. Manā rīcībā nonāk maziņa pistolīte. Tas esot dāmu modelis, kurš ražots Dānijā. Pistolīte ir tik liela kā labas šķiltavas un ļoti viegla. Tik tiešām, to varētu viegli nēsāt dāmu rokas somiņā. Ir arī kādas trīssimt patronas. Tās saberu pie jostas piestiprinātās patronsomiņās. Vēlos pistolīti izmēģināt, tāpēc nokāpju pagrabtelpās un kādā 5x6 m lielā, tukšā telpā, kurai viena siena jau ir sprādziena bojāta, uzvelku uz sienas pusmetru lielu apli. No 5 m liela attāluma tajā nevaru trāpīt. Pistolīte ir tik maziņa, ka rokā to grūti saturēt. Nospiežot gaili, tā rokā pagriežas, un, tāpēc ka tā ir viegla, atsitiens ir ļoti jūtams. Stobrs ir tik īss, ka nopietna tēmēšana nesanāk. Lai gan lode lido ar diezgan lielu spēku, ar rikošetu tā atsitas vēl vairākas reizes pret citām sienām; nekāds ierocis nopietnai karošanai no tā nesanāk. Varbūt pašaizsardzībai tā varētu noderēt, jo lodei ir liela caursišanas spēja, un trenējoties arī trāpījumi varētu būt daudz precīzāki, bet šeit, frontē? Jau otrā rītā saņemam rīkojumu ieņemt pozīcijas kādā ielā kaut kur nomalē, Berlīnes ziemeļu pusē.

Vakar atpūtas laikā divi vīri no otrā vada bija kaut kur izgājuši, laikam meklēt uzturu. Viņus bija nošāvuši žandarmi un pielikuši uzrakstu vācu valodā: "Nošauti par marodierismu". Vīri jautāja, vai negribu tos apskatīt. To es negribēju. Nodomāju, ka labi, ka mani nenoķēra, jo vakar blakusmājā meklēju jaunu Berlīnes karti, jo vecā bija stipri saburzījusies. Vāciešiem kā slīkoņiem (drowneds) jau ūdens smeļas mutē, taču viņi vēl ievieš kārtību!

[anangelstoodbeside]

12. nodaļa. Salmu atraitne

Manā dzīvē sākās lieli sarežģījumi. Aizgāju no vīra. Tas bija nežēlīgi, viņš raudāja kā bērns. Bet tas bija vairāk kā bezcerīgs gadījums. Man nebija vecāku, kas visu izskaidrotu un paskaidrotu. Biju apprecējusies prāta aptumsuma brīdī, kas gadās ar katru jaunu cilvēku, kam blakus nav padomdevēja ar pieredzi. Radi mani nosodīja. Tante teica, ka viņu rados vēl neviens nav tādu kaunu nodarījis, šķiršanās taču ir grēks. Man Rīgā nebija kur dzīvot. Tos desmit gadus, ko nodzīvoju Rīgā, mētājos no vienas gultas vietas uz otru. Desmit dažādas adreses man bijušas. Vienmēr atradās kāds, kas varēja maksāt izīrētājam vairāk.

Bija gadījums, kad vakarā aizgāju uz igauņu vīru kora koncertu, ko diriģēja Gustavs Ernesakss. Tas bija tik populārs, ka neviens sevi cienošs students to nelaida garām nedzirdējis. Toreiz jau nebija ne diskotēku, ne īsti populāru estrādes ansambļu, kur pulcēties jauniem cilvēkiem. Mēs vēl arī nebijām tik lēti, alkām pēc vērtībām. Šis koris bija klasika, un mēs to prātam novērtēt. Skatītāji prasīja piedevas vēl un vēl, un rezultātā koncerts beidzās tik vēlu, ka es vairs netiku uz Jūrmalu, kur tobrīd nelegāli mitu mazā būcenītī Vaivaros. Atcerējos, ka Seska ielā, kur arī kādu laiku padzīvoju, parādes durvis naktī neslēdza ciet.Turp arī aizbraucu un visu nakti nosēdēju kāpņu telpas piektajā stāvā, kur bija siltāks. Negulējusi un nosalusi no rīta negāju uz darbu, bet braucu uz Pārdaugavu pie radiniekiem izgulēties un sasildīties. Radi beidzot bija sapratuši, ka nekādas represijas mani nepiespiedīs atgriezties pie vīra. Viņi mani žēloja, bet palīdzēt nevarēja. Manu istabiņu jau bija aizņēmusi kāda latgaliešu ģimene. Vīrs, sieva un vīra brālis. Viņi bija atraduši darbu Rīgā, labi pelnīja un arī labi mīlēja iedzert. Svinēja visus svētkus, jubilejas un citas atzīmējamas dienas kopā ar dzīvokļa saimniekiem.

Pie viņiem tajā laikā dzīvoja arī mans brālis Zigfrīds, kas nesen bija pārradies no dienesta. Skaistā latgaliete meta acis uz manu brāli, kas arī nebija zemē metams. Visi atkal uzjautrinājās par bezcerīgo gadījumu. Pie viesību galda brālis, izlikdamies galīgi pilnā, uzdziedāja:

"Nav nevienas tautumeitas, Kas pēc manis ilgojās Vesels ducis čangaliešu, Tās pēc manis ilgojās."

Valērija, kā sauca skaistuli, tūlīt lēca kājās, sāka lamāties latgaliešu izloksnē, un, vīriem par lielu izbrīnu, svinības izjuka.

Rīgā vairs nekur tukšs nepalika. Kur viens ārā, tur tūlīt pieci iekšā. Galvaspilsēta pildījās ar visādu sugu ļaudīm. Tā kļuva netīra, piebāzta un nožēlojama. Uz katra ielas stūra rēgojās uzraksti: "Pivo, vodka, ļimonad". Visur skanēja krievu valoda. Rīgā man vairs nemaz nepatika dzīvot. Pilsēta acīmredzami kļuva arvien netīrāka, pelēka kā dubļos izvārtīta avīze, kuru nepatīkami ņemt rokā, kur nu vēl lasīt. Bija vien jādzīvo tālāk. Viss mūžs vēl priekšā.

Doma, ka varētu vēlreiz apprecēties, man nebija ne prātā. Lai bijušajam vīram nedotu veltīgas cerības, nolēmu nokārtot šķiršanās lietu. Gāju uz tiesas namu klausīties šķiršanās procesus, lai zinātu, kā tas notiek, ko jautā un ko atbildēt, ko labāk noklusēt. Uzzināju, ka par šķiršanos ir viena maksa - tūkstotis rubļu vecajā naudā. Kurš vainīgs laulības izjukšanā, tas tad arī maksā. Ja vainīgi abi, maksā uz pusēm. Ja tiesai radās šaubas, ka vaina tikai vienai pusei, sekoja viltīgs jautājums it kā nevainīgajai pusei:„Ko jūs no savas puses darījāt, lai saglabātu laulību?"Ja sekoja plecu raustīšana vai apjukusi taisnošanās, ko gan es varēju darīt, spriedums bija šāds: vainīgajam jāmaksā astoņi simti, bet otrai pusei par to, ka neko nav darījusi, lai laulību saglabātu, divi simti rubļu nodeva.

Dienā šķīra kādas trīs četras laulības. Valstij nauda nāca kā pa reni. Šķiršanās iemesli bija visdažādākie – neuzticība, nav kur dzīvot, nesaskan raksturi un daudz citu, visbiežāk izdomātu iemeslu. Visbiežāk pāris jau sen nedzīvoja kopā un šķiršanās bija abpusēja. Cīņa tiesas zālē notika tikai par to, kuram būs jāmaksā. Tās nudien bija interesantas izrādes, kamēr notika ar citiem. Reiz ieraudzīju zāles pirmajā rindā pazīstamu cilvēku. Aktieris Edgars Liepiņš šķīra savu pirmo laulību ar aktrisi Benitu Ezernieci. Viņam gan vēl priekšā bija otrā, trešā un ceturtā šķiršanās. Man šī bija pirmā un pēdējā tiesas zālē. Brīnījos, kā Liepiņš, atnācis uz šķiršanās prāvu, cītīgi tērzē ar vēl likumīgo sievu un bija tā aizrāvušies, ka tiesnesim bija atkārtoti jāizsauc viņu vārdi.

"Kāpēc vēlaties šķirties?" tiesnesis ierasti jautāja sievai. Un notika zili brīnumi. Abi aktieri sāka tēlot katrs savu lomu tik nevainojami, ka likās, viņu kopdzīve ir viena liela traģēdija, neviens no viņiem nav vainīgs, pareizāk, vainīgs ir tas otrs. Es gribēju bērnus, bet vīrs negrib, bija sievas galvenais arguments. Uz jautājumu vīram, kāpēc viņš negrib bērnus, tas sāka tīri loģiski, uzsvērti kautrīgi stāstīt, ka viņi abi ir aktieri ar mazu algu, izrādes notiek ne tikai Rīgā, tāpēc nebūtu gudri palielināt ģimeni.

"Kāda ir jūsu alga?" prasīja tiesnesis.

"Es uzskatu," Liepiņš aizkaitināts aizstāvējās, "ka ar 600 rubļiem mēnesī bērnu nevar izaudzināt."

Protams, tā nebija liela alga, mana laborantes alga gan bija tikai 450 rubļi. Edgars Liepiņš bija pielaidis lielu kļūdu. Viņš bija apvainojis padomju varu, skaļi deklarēdams zemo dzīves līmeni. Laba mācība priekšdienām. Tagad noskaities bija tiesnesis. Tiesas nodevu dabūja maksāt Liepiņš. Viņi šķīrās kā ienaidnieki.

Kad beidzot iesniedzu tiesā visus vajadzīgos dokumentus, izrādījās, ka tiesa nevar notikt, jo vīrs iesaukts armijā, bet tiesas procesā jābūt abiem klāt. Kā viņu paņēma armijā artik mazu izglītību? Arī krieviski viņš nerunāja.Taču viņš bija prom, nezināmās tālēs, un tiesas procesu vajadzēja atlikt vismaz uz trīs gadiem, kā toreiz ilga dienests armijā.

Tā nu sabiju brīva meitene, patiesībā salmu atraitne, gandrīz piecus gadus. Sekoja jauna iemīlēšanās, pašā sākumā lemta neveiksmei. Visi zināja, ka esmu aizgājusi no vīra, bet neesmu oficiāli šķīrusies. Visi apkārtējie vīrieši sāka man pievērst uzmanību. Visi zināja, ka man nav arī kur dzīvot, un centās mani ievilināt slazdā. Institūtā notika visādas svinēšanas, kas ievilkās vēlu vakaros. Mani gribēja pavadīt mājas jebkurš, kas dzīvoja uz manu pusi.

Man patika tikai viens – Maksis, bet viņš dzīvoja Jūrmalā un vienmēr steidzās uz vilcienu. Viņš patika arī zinātniecei Austrai, pie kuras es strādāju. Starp mums sākās klusa sacensība. Cīņa bija traki nevienlīdzīga. Man divdesmit viens, viņai ap trīsdesmit. Man jau sava zināma pagātne, viņa centās uzsvērt savu ārkārtīgo tikumību. Atkal visiem bija par ko uzjautrināties. Vārdu cīņas aizgāja tik tālu, ka Austra darīja visiem zināmu, ka varot atnest ārsta zīmi, ka viņa ir jaunava.

"Jūs domājat, ka es nevarēju apprecēties, ka man nebija pielūdzēju? Bet es biju godīga, es cītīgi mācījos, lai par kaut ko kļūtu," viņa dedzīgi runāja, zīmīgi skatīdamās uz mani. "Ko cilvēks jaunībā zaudējis, to viņš nekad vairs neapgūs," viņa poētiski nobeidza.

Es trīs reizes apgriezu apkārt acis un tikpat poētiski izsaucos: "Jāiet mājās, ārā jau tāda tumsa. Kas nāk uz manu pusi?" "Es eju uz to pusi," teica Aleksandrs Veiss, kurš nesen bija izkritis kādā zinātņu kandidāta eksāmenā, tādēļ ne visai labā noskaņojumā. Es nopriecājos. Veiss bija jau gados, precējies, viņam bija meitiņa, ļoti gudra, kā viņš allaž lielījās, sieva skolotāja, liekas, pa fizkultūras līniju.

Gājām pa tukšo Kronvalda bulvāri klusēdami. "Apsēdīsimies," viņš teica, norādīdams uz soliņu. Apsēdāmies. Brīdi klusējis, viņš pieliecās un kaut kā neveikli teica: "Varbūt drīkstu tevi noskūpstīt?" Ak Dievs, cik pasaule netīra! Zinātņu kandidāts, sieva, meitiņa un ciniķis! "Sveiki," es uzlēcu kājās, "man uz šo pusi," un drāzos prom.

Iela bija gandrīz tukša. Te ievēroju pretējā pusē pie parādes durvīm stāvam kādu jaunekli arodskolnieka mētelī. Garām gāja vecāka sieviete, jauneklis bija pavēris mēteli. Sieviete spēji ierāva galvu plecos un ātri gāja viņam garām. Tad nāca kāds pāris, solīds kungs ar dāmu. Nekas nenotika. Viņi mierīgi aizgāja. Vēlreiz garām ejot, paskatījos uz savādo cilvēku pie parādes durvīm. Pagriezies pret mani, viņš pavēra mēteli. Labi, ka atrados ielas otrā pusē, citādi būtu dabūjusi sirdstrieku. Zem mēteļa viņam nekāda cita apģērba nebija. Biju domājusi, ka tas ir pusaudzis, arodskolnieks, tāpēc pirmajā brīdī radās iespaids, ka viņam priekšā ir palielināmais stikls. Bija sajūta, ka man uzgāzts samazgu spainis. Skrēju mājās ar vienu domu, ka pasaulē palikuši tikai nenormālie. Normālie tika karā nokauti, bet tādi, kā šis, palikuši.

Es vēl daudz ko nezināju. Biju dzirdējusi teicienu – gatavais pederasts. Domāju, ka tā apzīmē lielīgus kā gaiļus vai vienkārši plātīzerus. Gailis ir lielības simbols, kad tas dzied, aste tam "pederējas". Pārējie bija ievērojuši, ka nezinu šā vārda nozīmi. Un izprovocēja mani, lai es šo vārdu lietotu.

"Kā jums liekas," vairāku cienījamu sieviešu sabiedrībā mani uzrunāja laborants. "Vai tas Maksis nav lielīgs un iedomīgs kā gailis?"

"Jā," es gribēju paspīdēt, "gatavais pederasts!"

Likās, ka laboratorija uzsprāgs no apspiestiem smiekliem. Zinātnieces saķēra galvas un izklīda. Joks bija izdevies, es biju klauna lomā. Komsordze mani izsauca uz pārrunām, lai papildinātu manas trūcīgas zināšanas.

"Nelieto vārdus, kuru nozīmi nesaproti," viņa rājās.

"Kāpēc tad man neviens nepateica, ka tas ir nepieklājīgs vārds?" es biju patiesi apbēdināta.

"Kurš tad varēja iedomāties, ka tu esi tāda muļķe!" Valentīna nevarēju rimties.

"Mūsu pagastā tādu nebija, vai tad Rīgā tādi vīrieši ir?"

"Ja jau ir tāds vārds, tad ir arī tādi vīrieši!" Valentīna izbeidza sarunu.

Es nekad vairs neprecēšos, kārtējo reizi sev nosolījos. Man patika gudri vīrieši, gaišmataini, ar zilām acīm, latvieši. Tas bija mans iedomātais ideāls. Pirms kara tādu bija daudz. Karā tieši tādus izkāva. Palika šādi tādi, visbiežāk ar garīgām novirzēm. Nedaudzie, kas bija palikuši dzīvi, atgriezās no gūsta, ātri apprecējās ar materiāli nodrošinātām sievietēm. Izvēle bija milzīga, sievietes bija nospiedošā vairākumā. Tikko parādījās pie apvāršņa kāds brīvs vīrietis, sievietes kā apmātas bāzās viņam virsū, centās visādi iztapt, aicināja uz mājas viesībām. Katra gribēja sevi parādīt vislabākajā gaismā, bet citas nomelnot. Stāvēju malā un uzjautrinājos, izmetu pa trāpīgai replikai, lai uzkurinātu kaislības. Pašai negribot, vienmēr nokļuvu uzmanības centrā. Vīrieši meklēja pie manis glābiņu, jo es viņiem neuzmācos. Sievietes man metās virsū ar patiesi nepamatotiem apvainojumiem. Mana izturēšanās esot apzināti izaicinoša, man taču viņi neesot vajadzīgi, kāpēc es atvilinot citām? Tādās reizēs centos ātrāk pazust no apnikušās kompānijas. Parasti jau pajuka arī viesības, jo visiem bija sabojāts noskaņojums. Gatavā nelaime, nevis cilvēks!

Strādājot institūtā, vajadzēja ne tikai mācīties, bet ari obligāti piedalīties sabiedriskajā darbā. Lai nebūtu jādara kaut kas "pa komjaunatnes līniju", pieteicos Zinātņu akadēmijas korī. Tur mani iedalīja pirmajos altos. Skolā jau vienmēr dziedāju otro balsi. Bija notikusi diriģentu maiņa. Pagaidām mūsu kori mācīja jauns un talantīgs diriģents Jānis Dūmiņš.Viņš nepārtraukti smaidīja. Pat tad, ja kāds dziedāja nepareizi. Pēc viņa smaida rakstura un intensitātes koris kā spogulī redzēja sava skanējuma kvalitāti. Soprāni un alti bija kā bez prāta iemīlējušies un kā hipnotizēti acis nenovērsa no diriģenta rokām. Aizrāva līdzi arī vīrus, un koris skanēja kā debesu bazūnes. Dūmiņš nebeidza mūs slavēt. "Nepaspēju pat īsti parādīt, ko vēlos, kad jūs jau to esat izpildījuši," viņš smaidīja vissaulaināko smaidu.

Kāds tur brīnums – koris sastāvēja no tīrās inteliģences, stingri atlasītām balsīm, dziedāšanas entuziastēm. Dziedājām daudzās valodās, jo uzstājāmies dažādās republikās. Koncertos dziesmas skanēja latviešu, krievu, ukraiņu, vācu, baltkrievu, igauņu un lietuviešu valodās. Tallinā kori nāca diriģēt Gustavs Ernesakss, Minskā valsts kora diriģents Grigorijs Sirma.

Tās bija atbildes vizītes šo koru koncertiem Rīgā. Vienīgi no Maskavas neviens koris pie mums neciemojās, tāpēc turp neiznāca doties. Paldies Dievam! Uz Maskavu bija aizbraucis vīru koris, kas dziedāja frakās. Maskavā frakās tērpās tikai diriģenti, un izbrīnītie maskavieši bija stāstījuši, ka Maskavā uzstājies diriģentu koris no ārzemēm. Tas būtu smieklīgi, ja koncerta laikā viesnīcā nebūtu nozagti visi vīru personīgie uzvalki. Tad nu pa Maskavu koristi staigājuši frakās. Kaut arī apzagti, nevarēja taču laist garām izdevību apskatīt Tretjakova galeriju un Ostankinu.

Mūsu koris dziedāja latviešu tautas tērpos, kas bija katra personīgais īpašums. Pārstāvēti bija visi Latvijas novadi. Tad nu gan būtu Maskavā ko brīnīties!

Tad nāca neglābjamas pārmaiņas. Zinātņu akadēmijas vadība bija pieņēmusi pastāvīgu diriģentu, un Dūmiņš atgriezās pie sava Valsts kora. Jaunais diriģents Jaunzems bija maza auguma, vidējos gados, vienmēr izskatījās par kaut ko apbēdināts. Viņš uzņēma korī katru, kas vēlējās tur būt. Atnāca zirgu trenere Amenta Liepiņa. Skaista meitene. Jaunzems viņu nosēdināja man blakus – pirmajos altos. Kāpēc viņa atnāca uz kori, nekādi nevarēju saprast. Mēģinājumos rūca kā dundurs, uz viens nots, traucēja un aizdeva dusmas pārējiem, kas sēdēja viņas tuvumā. Koristi, patiesības labad gan jāsaka koristes, zaudēja visu inteliģenci. Viņas ķērca kā vārnas, ka nenāks vairs dziedāt, ja nebūs Dūmiņš.

"Mums vajag labu, profesionālu, principiālu diriģentu, mums nepatīk Jaunzems, mēs gribam Dūmiņu!" viņas uzstāja. Jaunzems korī pieņemot tikai glītus ģīmīšus, bet neklausoties kā viņas dzied, ne visai izskatīgās zinātnieces īgņojās. Sasauca kora kopsapulci. Tā bija vētraina.

Arodbiedrības pārstāvis to nespēja vadīt un pārskaitās:

"Nesapņojiet par Dūmiņu, viņam ir savs darbs, un jūsu dēļ viņš to nemainīs!"

Šis tracis tapa zināms arī neveiksmīgajam diriģentam Jaunzemam. Viņš vairs neparādījās, jo nomira ar sirdstrieku. Varētu teikt, ka viņu nogalināja sievietes, kuras hormonu vētru rezultātā bija zaudējušas inteliģenci un veselo saprātu.

Vīriešu jau Rīgā netrūka. Trūka latviešu – drosmīgu, staltu, iznesīgu, gudru un talantīgu. Rīga bija pilna ar visādu tautību austrumniekiem. Taisnām un šķībām acīm, lielām mutēm, mazu augumu un deguniem. Visi viņi runāja tikai krieviski, it kā citu valodu pasaulē nebūtu. Uzkrītoši daudz bija ebreju, kā viņi tagad sevi sauc. Likās, ka tie visi ir pametuši Padomju Savienību un apmetušies vienā pilsētā – Rīgā.

Viss Uzvaras laukums esot bijis pilns ar šo tautu, kad 1946. gada 3. februārī kāra septiņus vācu ģenerāļus: Jekelnu, kam bija uzbūvēta atsevišķa aile, Rufu, Verteru, Pāvelu, Kiperu, Montetonu, Bekingu. Tur bijuši ne tikai vīrieši, bet arī sievietes stāvoklī, pēdējos mēnešos, lai viņu nedzimušie bērni arī izbaudītu atriebības saldmi.

Dzīvoju tanī laikā Zasulaukā Kuldīgas ielā. Veselu nedēļu pakārtie vācieši karājās Uzvaras laukumā. Otrā dienā viņiem jau vairs nebija zābaku kājās. Tad tur pielika sargus, lai neizģērbj galīgi plikus. Divas reizes dienā, no rīta uz skolu un pēcpusdienā atpakaļ, ar 2. tramvaju vajadzēja braukt garām šai vietai. Vai mēs izraisījām Otro pasaules karu? Vai mēs organizējām holokaustu? Mūsu zemi apgānīja abas lielvalstis. Vācieši te veda slepkavot, krievi kāra vainīgos tagadējā Uzvaras laukumā. Savu zemi negribēja apgānīt ne viens, ne otrs. Varbūt ar laiku vēsturē varēs iegrozīt, ka pie visa vainīgi bijuši latvieši. Daļēji tas jau arī notika.

Zinātņu akadēmijas koris dabūja pastāvīgu diriģentu. Jauno vēl konservatoriju nebeigušo Daumantu Gaili. Viņš bija neiedomājami uzcītīgs. Pacietīgi atkārtoja grūtās vietas, skaidroja un mācīja kā notiesāts. Kaislības korī bija rimušas, bet mieles palika. Valsts svētku demonstrācijā bijām netālu no Valsts kora ar Dūmiņu priekšgalā. Kāds korists viņu skaļi sauca: "Jāni, redzi kur tavas pielūdzējas!" Dūmiņš, neveikli un mulsi smaidīdams, pagriezās uz mūsu pusi. Man kļuva kauns visa kora vietā, un es pamuku pie saviem laboratorijas darba biedriem.

[barfuslv]

🙌🏻 Izmēram nav nozīmes ➡️ visu izšķir barība 😉 🙌🏻 Princis aug par karali 👑 🥩 Katra klienta ceļš pie svaigās barības ir savādāks, biežākie no tiem ir: ✔️ Alerģijas ✔️ Vēlme barot dabiski, dažādi un galvenais veselīgi ✔️ Kavēta ķermeņa attīstība uz cita veida barības ✔️ Pārbarots mīlulis, kas vēlās atgūt formu ✔️ Veselības problēmas, veterinārārsta ieteikums 🧐 Un kāds ir tava mīluļa ceļš uz svaigbarošanu? 🛒 Nāc pakaļ svaigajai barībai uz Barf’us! ❗️ Atceries, ka mīluļa ēdienkarti vajag dažādot, lai kā mīlulim garšo, kāds konkrēts barības veids, tomēr pilnvērtīgam uzturam vajag piedāvāt arī citus proteīnus (gaļas veidus). Kaut vai nedaudz, pievienojot mīļākajai barībai ❗️ 🙌🏻 Plašs sortiments, dažādi produkti: 📍 Nīcgales 53, t/c Green, Rīga (Rimi) 📍 www.barfus.lv #svaigasunubariba #svaigbarosana #vācudogs #kucēns #zooveikals #dabiskiprodukti #piegade #nacarsuni #skaistulis #sunsfuns #suns #barfus (at Barf'us) https://www.instagram.com/p/CYqZPlGMLts/?utm_medium=tumblr

[textrashit]

Guļamvagons Ogre-Rīga

Pirmklasnieks, kuru aiz rokas velk uz skolu vecāki, spārdīdamies, spļaudīdamies, lamājot, bļaujot un lūdzoties pēc žēlastības: “12 GADI!!! PAaaR KOooo???” Jūs, bērniņi, nāciet, ar priecīgu prāt! Pēc neilga laiciņa - jau ierindā - soļo pa Strēlnieku ielu pa pāriem pa priekšu audzinātāja ar karodziņu, šķībi skaudīgi skatieni uz tiem, kuri pa Brīvības ielu brīvsolī. Karavīri rindā iet, asiņaina gaisma aust! Un kurš gan pateiks, ka vainojams nav neviens!?

Zōna režimnaja, soļ i suhari! Režīmu iedzen jau bērnībā. Sākumā tas liekas netaisnīgi un pret dabu. Ceļās septiņos, pusaizmiguši pie galda apēd pa brokastu devai, soma, kura liktos smaga pat pieaugušam, mugurā, marš uz skolu, pasniedzēji, no kuriem pusei pašiem vajadzētu mācīties, nevis citus mācīt, bezjēdzīgas atbildības un rituāli, vērtējums no malas no cilvēkiem, kuru autoritāte balstās vien uz to, ka ir par 20-30 gadi vecāki par mums - sīkajiem. Pie visa pierod ar laiku sāk likties normāli - gan režīms, gan pasniedzēji, gan skolas biedri, gan mūžigais miega bads. Pie visa pierod arī pasniedzēji un izlaižās savās aizgaldēs kunga prātā. Tas nav vieglākais darbs un nav ko tur līst sīkiem gariņiem lielā amatā. Sīkie to pamana un atcerās, kad izaug lieli. Bet ko tur padarīsi tāds mazs cinītis. Vēlākos laikos daži labi eksemplāri pamatīgi atrāvās. Laiks, sadzīve un sīkie saliek visu savās vietās. Un kurš gan pateiks, ka vainojams nav neviens? Neviens!

Agrie rīti paliek vēl agrāki, ja uz ieslodzījuma vietu brīvprātīgi - piespiedu kārtā - jādodās nevis kājām, bet ar sabiedrisko transportu. Manā gadījumā tas bija vilciens. Sākumā braucieni bija īsāki - pa 15 minūtēm. vēlāk jau 45-55 minūtes, dažādi posmi. Tādā agrumā visu laiku nāk miegs. Īpaši ziemas tumšajos rītos. Bieži vien tiek gulēts vienlaicīgi pa ceļam ejot uz staciju. Ar vienu aci, kā saka. Stāvēt uz perona un vienlaicīgi būt aizmigušam - ikdiena. Gaisma tuneļa galā ir vilciena prožektors. Tas nozīmē, ka tulīt būs siltumā un varēs pagulēt. Piemiedzot acis, prožektora gaisma izplūst sešos staros. Tas ir skaisti.

Vagonā vienmēr vieni un tie paši pasažieri. Kad ir jāsāk sveicināties, ja redzējušies jau vairākus gadus? Klasesbiedrenes un skolnieces - simpātijas tiek gaidītas jau uz perona, daži labi purni arī jēdzīga kompānija ar ko doties izsūtījumā, sēžam blakus. Ar pieaugušajiem tikai labrīt un labvakar, uzredzēšanos. Tagad tas liekas smieklīgi, 30 - 40 gadīgas “dāmas” un “kungi”, piedodiet seksīgās beibes un čomaki )) Pirmajās reizēs kad mani uzrunāja uz Jūs un kādam bērnelim vecāki aizrāda “Nemaisies pa kājam vīrietim, palaid garām”, dzirdētais mulsina. Tiešām labāk palaist garām, ausīm, man un sīkajam. Cilvēki nenoveco tādā veidā un īpaši nemainās pēc būtības. Tie 10, 20, 40, 60 un 80 gadi - es to nesajūtu ne sevī ne citos kā kautkādu parametru, pēc kura vajadzētu pieslīpēties. Labi pamanu, ja kāds grib par kautko būt, jo nekas nav. Kad tēlo no sevim cienījamus kungus un dāmas, pieprasa atbilsotšu attieksmi, jau no laika gala esmu uz skatījies ar smīnu. Aiz cienījamiem kuņģiem un elitārām kucēm slēpjās pasaules niecības. Vainojams pie tā nav neviens. Tā viņš ir un pie tā pierod, bet Češīras smīns par to karājās gaisā uz visiem laikiem.

Vagonā vienmēr nāk miegs. Ir agrs un ārā liel��koties tumšs. Miegs nāk visu laiku. Arī 10 minūtes pagulēt ir laiks. Braucot uz Rīgu - jau kādu pus stundu. Tas jau ir kautkas! Pamosties pieturā, kura ir krietni aiz vajadzīgās - gadās. Neparasti momenti ir tādi, kad iekāp vagonā, aizmiedz, pamosties pēc ilga dziļa miega, skaties pa logu ārā, kur esi, vai neesi jau garām savai pieturai, bet izrādās, ka vilciens vēl nav īsti izkustējies, pagājušas 3-4-5 minūtes. Fantastika! Maģiski! Sajūta, kā visu nakti gulējis, pamodies absolūti izgulējies un modrs. Pa piecām minūtēm!!! Bieži gadās tā, ka aizmidzis miegā pēkšņi pamosties un - tieši Tava pietura!!! Kā uz pasūtījumu! Reizēm tas klikšķis notiek brīdi vēlāk un, atverot acis, vilciens jau stāv vajadzīgajā pieturā, durvis jau vaļā, cilvēki jau kāpj ārā. Pa logu, pa miegam pamazām noskaidrojās bilde ārā, jopcik! Tā tak Ogre! Pa galvu, pa kaklu, somu padusē un ārā.

Ar laiku izstrādājās nosacījuma reflekss - Braukt vilcienā = Gulēt. Tagad tā mazāk, bet skolas laikā un kādus gadus pēc tam tā bija. Citiem arī tāpat. Iekāp vilcienā jebkurā diennakts laikā - un aizmiedz. Uzreiz! Ķermenis pats prasās gulēt. Iekāp pa dienas vidu un aizmiedz. Pie visa vainīgs Pavlovs ar saviem suņiem! Man pašam miegs nāca riktīgi un pa īstam. Septiņos no rīta jau vilcienā turpinu nakts režīmu. Pamostos apmēram Jāņavārtos vai Vagonparkā. Parasti gulēju uz somas vai pret logu atbalstījies. Nojaušu, ka šoreiz ir kautkā savādāk. Pamazām ataust rīts - guļu balkussēdētāja klēpī, atveru acis, bet vēl nekustos, mēģinu saprast, kas notiek. Pēc visa spriežot tā ir kāda dāma. Jau pamodies domāju, kā iziet no situācijas. Tas, ka guļasvietu esmu dabiski atradis ērtāko no pieejamajām šobrīd nav vienīgais par ko domāt. Nevis kā “liliputi guļ ar muti uz augšu”, es, kā jau gigants, esmu gulējis ar muti uz leju un gadījies ir tā, ka mana jakas piedurkne visa ir siekalās. Man liekas, ka arī dāmas jaka un svārki var būt cietuši. Izliekos, ka pamazām mostos un grozos pa sapņiem, vienlaicīgi izdarot mērķtiecīgas kustības, kuras varētu glābt dāmas jaku, svārkus, manu piedurki un vispār - manu seju, kad būšu jau pamodies un sēdus, nevis klēpī! Viss izdodas tīri neko, ar laipno dāmu sasmaidamies un kautko iesmejam, es fiksi notinos, lai nebojātu to, kas labi iesācies!

Reizēm miegu traucē. Kontrole! Kontra! To, ka iekāpusi kontrole varēja manīt jau krietni pirms tā bija parādījusies konkrētajā vagonā. Cilvēki baros no tās muka no vagona uz vagonu caur tamburiem. Tie nebija pieci vai desmit cilvēki. Tās reāli bija masas, kas tur gāja cauri. Pēkšņi - ledus ir izkustējies! Visas pasaules bezbiļetnieki - apvienojieties. Varianti, kā izvairīties no nometnes uzrauga un soda bija vairāki. 1) Sēdēt un izlikties, ka biļete ir, meklēt un reizēm kontrole uzliek mīksto un notinās. 2) Viena biļete uz vairākiem purniem. Tai jābūt mēnešbiļetei, jo parastās izkompostrē caurumainas. Biļeti jāmāk padot tā, lai kontra nepamana. Vislabāk ir sēdēt krēslos “aiz muguras”, tā var iegūt laiku, kamēr kontrole ņemās ar citiem zaķiem. 3) Viltota mēnešbiļete... Vajag vienu oriģinālu un mazliet pačakarēties ar datumiem. 4) Bēgšana pa tamburiem uz citu vagonu, gaidīt, kad atvērsies durvis, skriet uz vagonu, kurā kontra jau pabijusi. Tā var palikt arī ārā, ja jānoskrien kādi 3-4 vagoni. Tā bija īsta jautrība ar krietnu devu adrenalīna. Reizēm pasākums vainagojās ar fizisku agresiju, naudas sodiem ieslodzījumu vieninieka kamerā pie vilciena vadītāja durvīm. pieredzējušākie kolonijas pasažieri, kuri piekopa braukšanu pa zaķi, nesāja līdzi vilciena durvju atslēgas. Mūkot no uzraugiem, tie aizslēdza tambura durvis un kontra netika tālāk par vienu vagonu līdz nākamajai pieturai. Atslēga noderēja arī vieninieka kamerā, no kuras ar to varēja viegli izkļūt laukā. Atslēga lieti noderēja arī tad, ja bija vērts paslēpties tajā pašā vieninieka kamerā. Par to neko nezināja viena sieviete stāvoklī, kuru viens īpaši agresīvs kontrole izgrūda pa durvīm uz perona. Atceros reizi, kad tas pats kontra tamburā mani dirsināja, man liekas, ka man pat bija biļete toreiz. Es tur kautko pretodamies viņam dirsu pretī ar apmēram tādu domu, ej tu dirst, man ir biļete. Viņš man saka, tas nekas, es viņam vienkārši nepatīkot. Daudzus viņš bija sitis un pazemojis, apsaukājis, atņēmis arī naudu un visu, kas ienāk prātā darīja. Bija tur tādi vairāki eksemplāri, bet šis kautkā izcēlās ar agresiju un stulbumu. Kautkādus gads vēlāk dzidrdēju, ka to pašu esot noķēruši ārā vienā stacijā un atspārdījuši barā. Ar smagiem miesas bojājumiem. Un kurš gan pateiks, ka vainojams nav neviens? Kontroles brigādē bija viena dāma, kuru es, laikam, karstumā nosaucu arī par bābu. Meitene brauca vai nu bez biļetes vai bija pazaudējusi, ilgi meklēja un tā. Kontrolbāba sāka tai bļaut virsū, skaļi un pa visu vilcienu. “Meklē, Tu, nevīža! Pati zini, kur iebāzi! Sīkā mele! Tu vispār nopirki biļeti! Skuķis, Tu!“ Pasažieri to visu tolerē un neiesaistās. Tas ir standards. Pamatu pamats. Cilvēks uniformā - tas ir pusdievs, kad uz to skatās no malas un olimpa dievs, kuram uniforma gadījusies mugurā. Zaķis sākumā tikai uztraucās un nervozēja, pēc tam jau izplūda asarās. Tas kontrabābu tikai vēl vairāk uzbudināja, Sāka vēl vairāk atļauties pret meiteni. Apbrrīnoju apkārtējo pacietību. Kam ir jānotiek, lai tie, kuri tam visam ir liecinieki, iesaistītos un pārtrauktu nejēdzību? Piecēlos un aizvēru muti kontrai. Prasu - ko Jūs bļaujat te, pie pilna prāta visār esat? Ko apsaukā meiteni par skuķi, nevīžu un vēl nezin ko. Kas tā ir par attieksmi!?” Tā pretī “A kas man viņa tāda ir? SKUĶE!“ Piesteidzās kontrabābas kolēģi, kautkādi veči, sāk viņu aizstāvēt, kautko man draudēt. Nacās uz vietas nokomunicēt iespējamās sekas gan brašajiem aizistāvjiem kolēģiem tepat uz vietas, gan agresīvajai kontrolei - ka viņi te jau sāk uzvesties tā, ka šī būtu viņiem pēdējā darba diena. Piesteidzās vēl viens pasažieris un pārņēma situāciju. Saka, ka lai nesanāk par traku.. Uzjautāja, vai es esmu kautkāda veida profesionālis līdzīgās lietās? Ar mājienu uz to, ka kāds drošībnieks vai psihologs vai kas? Saku, ka nē, parasts pasažieris. Ir bijuši vēl visādi līdzīgi podi. Latvijas Dzelzsceļs pieņem darbiniekus pēc tā paša principa kā Jūrmalas Dome, (laikam jau arī ex-Rīgas Dome un daudzas citas) vairākas ministrijas un vēl dažas labas valsts struktūras - pēc lielākā kretīna principa, kuru ieviesis skaistulis, gudrinieks un itkā pat jēdzīgs tips, kurš maizi radis griezt vienā šķelē, priekš tiem, kuri par labumu to dēvē.. Tas, kurš varēja kļūt par pasaules līmeņa politiķi un būt cienīts ļoti augstās aprindās, bet Latvijas sūrā ikdiena to novedusi līdz līmenim, ka tam jakārpās pa Rīgas miskastēm un, atrodot tur kādu smeķkīgu kumosu, jāpadalās arī ar citiem bomāriem, kuri tad viņu slavē līdz olimpa virsotnēm par gudrāko cilvēku, kuru satikuši - ne ar ko neatšķirīgu no bomžiem - kuriem interesē miskastes un nauda. Daudz lielākas summas? Lielāks bomzis!

Kontrai jau arī ikdienā darīšana ar izcili deklasētu kontingentu. Smalkais stils ir pasažierim, kurš atsakās uzrādīt biļeti, jautāts, kapēc gan nerādīsiet biļeti - tas ir visu pasažieru pienākums, ar ko jūs atšķirieties? Viņš esot nezin kāds tur Latvijas prezidenta izstrādājums! Uz to kontrole atbild - “tas neko nemaina, es savukārt esmu Francijas karalis un Jums, kā jau daudz mazāka valdījuma īpašniekam, nāksies subordinēties un biļeti parādīt!” Viss, prezidents jau velk ārā biļeti un ļaujās kompostrēties. Vienīgais tips, kurš manā pieredzē ir guvis virsroku pār kontrām - ir Latvijas leģenda - Pasaules Valdnieks! Milzīga auguma bārdains vecis, kurš padomju laikos bija kautkāds politskais funkcionārs, pēc atmodas vēl kautko pabiznesojies un ticis paaugstināts atbilstoši savai garīgajai autoritātei - par Pasaules Valdnieku. Viņa autoritāti respektēja ļoti daudzi, un atbilstoši viņa piredzei, zināšanām un viedumam - arī politiķi un top biznesmeņi, uzturējās arī ar augsti stāvošiem cilvēkiem no ārzemēm, bet pats dzīvoja dzīvi, kuru vislabāk raksturo viņa garā bārda, lina drānas svārki, liels koka zizlis rokā un skaļa zema balss, kuru viņš lika lietā skaļi dziedot Rīgas ielās, uzrunājot garāmgājējus un arī pasažieru vilciena vagonā - sūtot pie velniem visas kontroles, dodot biļetes vietā kompostrēt visādas avīzes un bukletus, kas pagadās kabatās. Viņš esot pasaules valdnieks, kādas vēl biļetes!?? Pasaules valdnieks! Nu Francijas Karalim tur arī nav nekādas ietekmes. Brauca pa brīvu Pasaules Valdnieks, kur acis rāda un sirds vēlās!

Bija tāds gadījums, kas kontroli atstāja absolūtā neziņā. Tiku izlidināts no vilciena otrajā pieturā pēc tās, kurā iekāpu. Uz skolu kautkā jānokļūst, eju štopēt mašīnas uz šosejas Daugavpils - Rīga. Uzreiz arī noštopēju. Ar foršu meiteni pie stūres braucu uz skolu. Tieku līdz Jāņavārtiem ātrāk par vilcienu, no kura tiku izlidināts. Fiksi nopērku biļeti Jāņavārti - Rīga. Smīnot ielecu tajā pašā vagonā, no kura ne tik ļoti tālā pagātnē nelabprāt izkāpu. Nāk pretī tieši tā pati kontrole, tāda feina dāma. Tā uz mani skatās un nāk jau skaidroties, kas par lietu?Pasniedzu biļeti. Tā uz mani skatās vēl lielākām acīm! Pēta to biļeti no visām pusēm, pilnīgā izbrīnā, kā uz spoku skatās! Es neko, performance jāiztur līdz galam. Tās acis, tās acis es aizmirst nespēju! 

:)

Guļamvagonā notikušas arī tādas lietas, kuras var pārsteigt pat mani. Tie cilvēki vagonos ir vienmēr vieni un tie paši. Mazākais par ko tos var saukt pēc pāris kopā pavadītiem gadiem - paziņas. Bet tas būtu pat kautkā par maz. Tā vienu dienu cauri vagonam lēnā solī dodās pasažieris ar pilnu konfekšu maisu. Šodien ir viņam dzimšanas diena, kuru izlēmis nosvinēt arī ar mums - pasažieriem. Tas bija burvīgs moments. Esmu pieredzējis arī kautko neparastāku. Žāvas, smiekli un vēl viskautkas ir lipīgi. Vagonā kāds sāka smieties. Pēc tam sāka smieties vēl kāds. Pēc brīža sāka smieties viss vagons. Pilnā kaklā, visi zviedz līdz asarām. Troksnis! Pilnīga ekstāze. Pēc tam visi tākā apklusa sāka skatīties viens uz otru domājot, kas te tikko notikās!? Maģija!

Miegainos rītos pavadot vilcienā biju ievērojis, ka līdzīgi smiekliem un žāvām, cilvēki arī grupveidā iemieg. kautkādā apzinātākā vecumā, jau braukājot uz sestdienas matemātikas kursiem pirmajā ģimnāzijā, sāku tam pievērst vairāk uzmanības. To, ka var iemidzināt balkussēdētāju es jau zināju pasen. Pāris reizes bija sanācis iemidzināt visus blakussēdētajos savā un pretējā solā. Vienu reizi ir noticies kautkas tāds, ko vēl šodien atceroties paliek tā interesanti. Agrā rītā atkal baucot uz skolu, nāk miegs, bet modrumu uztur doma, ka varētu atkal pamēģināt gulēt tikai ar vienu aci. Viens pēc otra aizmieg tuvāk sēdošie, pārslēdzos uz citiem. Tie arī iemieg. Beigās skatos - viss vagons guļ! Guļamvagons Ogre - Rīga! Fantastika! Tās acis, tās acis es aizmirst nespēju! Klusums! Maģiska sajūta!

Agro miegaino rītu pa ceļam uz ieslodzījuma vietu vislabākās atmiņas ir no tumšiem rītiem un vakariem. Parastas lampu gaismas, tumsā piemiedzot acis, “izlaiž” sešus starus un, grozot galvu, stari grozās līdzi. Īpaši foršas tās lampas izskatās posmā Jāņavārti - Rīga, kur ir zaļas, sarkanas, arī prožektori un visādas. Agros ziemas rītos un vakaros, kad ir tumšs un piesalst, elektrovilciena vadi met spožas dzirksteles - līdzīgas foto zibspuldzei un ārā laiku pa laikam izgaismojas piesniguši koki. Katrā dzirkstelē starp elektrības vadu un pantogrāfu mīt mazs brīnumiņš, ar maza bērna acīm uz Tevi raugās viņš. Nav viegli būt jaunam.

[dailesteatris]

Tatjana Krolle par izrādi “Bīstamie sakari” (03.10.2019.)

No filmām, kas veidotas pēc šī romāna, man mīļāka ir “Valmons”, kas patīk vairāk kā “Bīstamie sakari”. Un, kā izrādījās, filma pārāk daudz ietekmēja manu iespaidu no izrādes – galvā visu laiku grozījās salīdzinājums. Pat atbraucot mājās noskatījos vēlreiz filmas beigas – tās ir pavisam atšķirīgas. Filma ir veidota viegla un uzjautrinoša, ar nelielu skumju piesitienu. Toties izrāde beidzās nopietni, režisors Valmona vārdos ielicis dziļo domu, ko es no viņa noteikti negaidīju.

Artūram Skrastiņam ļoti piestāv Valmona loma. Protams, viņš nav karstasinīgs skaistulis, bet, kā mēs redzam, pierunāt māk jebkuru sievieti. Ko tur runāt, es pati viņam ļautu to izdarīt. Izrādās, ka sapioseksuāļi jau 18. gadsimtā bija trendā. Viņa duets ar Rēziju Kalniņu ir lielisks, gaisā jūtama īsta mijiedarbība, kustība tandēmā, viņi ir uz viena viļņa.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Izrādes stilistika atgādināja slaveno “Amadeju”, jo veidojis ir tas pats režisors. Ļoti gaumīgi tērpi, kas ir bieži redzams šajā teātrī. Interesanti mūzikas iestarpinājumi, tiesa gribējās tos pat spilgtākus, jaudīgākus un skaļākus.

Jā, nav ko tēlot pārgudru (to es pamatā saku sev), skatīties kaudzi ar filmām, lasīt daudz grāmatu un recenziju, lai nepazaudētu šo brīnišķīgu pārsteiguma efektu, kas teātrī bieži vien ir ļoti svarīgs un pat nepieciešams.

Tā ka daudz interesantāk būs skatīties tiem, kas nezin šo stāstu. Vai nu atļaujiet sev nesalīdzināt.

[dontalkjustext]

Mūžīgā badā, lai tas paliek starp mums, tiek fotografēts izcelsmes avots, process un iznākums. Interjers, kūts, plīts un Sūds. Uz karstām pēdām publicēts - redzamajā pasaules daļā - par pierādījumu, tam, kam ir ko ēst, tam ir ko dirst. Ai, kāds skaistulis, brangulis, prieks skatīties. Kārdinošs, dārgs Sūds. Redzamā pasaules daļa izvirzās priekšplanā. Ķermenis aizpilda visu ekrānu, iestīvējās tievējamajās biksēs, spraucas iekšā pa logu, smagas Tavas bildes In Sta Gramīgās, Bada Laiki, smagi liekie Kilo Baiti. Mūžīgā badā, Zelta Būrītī. Nežēlīgā trūkumā, garlaicībā un klusumā, nepiesegtā kaunumā. Ar barību pārbāztas bildes, dārga greznība, augstā līmenī draugu ielenkumā, Gucci, Cartier, Chanel, Trussardi bruņojumā. Ar Laiku dirsā lien, Tuvāk Sūdam. Tuvāk Vēl. Ko tu tur Dirs? Tēlotāja māksla ir ļoti skaista. Visām utēm Laikosim, Zelta Aunādu mantosim. PaRīt, PaRēx, PaDirst. Tad Citu Dēlu DaRīt. Tu visu Laiku Dirs. Mūžīgā badā. Pilnu muti. Pārēdies. Redzams Uzbarojies Izkamējis Ķermenis Caurspīdīgs. Aizrijies. Apdirsies. Apvēmies. Apmīzies. Aizveries. Apēd kautko neredzamu vienureiz. Uz dzer, ja esi izslāpis/usi. Un Lai Tev iet Labumā.

[mairissunman99-blog]

Kāds skaistulis!

[barfuslv]

Kad ☀️ silda un 🐾 smaida! Mazs, bet pašpārliecināts, ikdienas pastaigā un visā savā grācijā 👉🏻 Klientiņš skaistulis 🤩 🙌🏻 Prieks satikt un samīļot visus savu klientiņus arī ārpus veikala telpām 😘 🤗 Saulainu dienu, pilnus vēderus, priecīgu noskaņojumu, visiem mūsu 🐾 Pakaļ “vēdera priekiem” gaidam visus: 📍 Barfus, Nīcgales 53, t/c Green (Rimi) Vai www.barfus.lv #jorkšīrasterjers #terjers #klēpjsunītis #mazssunitis #suns #skaistulis #dabiskiprodukti #edveselīgi #svaigabaribasuniem #veselsuzturs #zooveikals #kepas #klients #saulīte (at Barf'us) https://www.instagram.com/p/CDvQt3zJQiW/?igshid=1i8ek17egsbe4

[barfuslv]

🙌🏻 Kamēr saimniece iepērkās, tikmēr mīlulis ticis pie jauna “apbučošanas objekta” 🤣 ☀️ Karstais laiks dara savu, bet tu vari palīdzēt savam mīlulim justies labāk! 👉🏻 tu drīksti pasniegt sasaldētu barību (izņemot gadījumus, ja mīlulis rij barību) 👉🏻 pievieno papildus šķidrumu barībai (piem. buljonu, bez sāls vai sūkalas) 👉🏻 pavadi laiku ūdenī, bet esi uzmanīgs, pārāk garas peldes kaitē ādai 👉🏻 neatstāj barību uz visu dienu, ja mīlulis to neapēd 5-10 minūtēs, liec to atpakaļ leduskapī (arī mums karstā laikā ir mazāka apetīte) 🛒 Nāc pēc svaigās barības uz Barf’us, ņem līdzi savu skaistuli ❤️ 📍 Nīcgales 53, t/c Green, Rīgā (Rimi) 🚛 Piegāde visā Latvijā 2-3 dienu laikā! 💻 www.barfus.lv #svaigasunubariba #suņubarība #svaibarošana #barfus #zooveikals #piegademajas #nacarsuni (at Barf'us) https://www.instagram.com/p/CRf5BXapTEK/?utm_medium=tumblr

[barfuslv]

🙌🏻 Liekam Jaunu bildi iekšā un turpinām iepriecināt savus 🐶🐱 ar labākajiem dabiskajiem produktiem! 👉🏻 Ja tev ir suns Juniors ❗️ieskaties: 🌱Dabisks augu un minerālu miks, kas palīdzēs tavam mazulim izaugt par īstu skaistuli. ✔️ striprinās spalvu un uzturēs kažoku skaistu, pigmentētu un labi apmatotu ✔️ stiprinās locītavas, palīdzēs “pacelt” austiņas, atbalstīs skeleta sistēmu ✔️ palīdzēs imūnsistēmai tikt galā ar dažādiem kairinājumiem un veidos stipru aizsargsistēmu 🙌🏻 Rūpējies par savu junioru, palīdz tam ķļūt par stipru un skaistu suni 💚 🥩 Neaizmirsti arī svaigo barību, kas daudz labāk pārstrādājās organismā un nodrošina dzīvnieku ar dabiskajiem vitamīniem un minerāliem P.s. (termiski apstrādātā barībā tie fiziski nevar izdzīvot)❕ 📍 Nāc pakaļ uz Barf’us: ✔️ Nīcgales 53, t/c Green, Rīga (Rimi) ✔️ Lielā iela 11, Liepāja (viesnīca Līva) ✔️ Piegādes pa Vidzemi Barfus Latvija ✔️ www.barfus.lv #dabiskiprodukti #veselsēdis #kucēns #suņaprieks #kepudraugs #esiveselsunaktīvs #veselāmiesāveselsgars #barfus #nacarsuni #kopā #svaigasunubariba (at Barf'us) https://www.instagram.com/p/CQptiXnJ98F/?utm_medium=tumblr

[dailesteatris]

Mūžīgās jaunības eliksīrs

Vivita Morusa par izrādi „Doriana Greja portrets” (3.02.2017)

Jāatzīst,ka vēl dažas dienas pēc izrādes noskatīšanās, tā manī raisīja pārdomas. Par jaunību, dzīves lēmumiem un galvenais, ko cilvēks ir gatavs darīt, lai sasniegtu apmierinājumu. Ignorējot savus iekšējos signālus var pazaudēt iekšējo garīgo brīvību.

Kad aizies jaunība un tai līdzi skaistums,tad iespējams piepeši atklāsies,ka nav vairs uzvaru.Vaigi iekritīs,acīs izdzisīs mirdzums un priekšā nežēlīgas ciešanas. Doriana Greja traģēdiju iespējams labāk sapratīs tie, kam uz galvas ir jau vismaz pāris sirmu matu, bet galvā iezogas doma, ka laiks rit pārāk ātri. Kurš gan nevēlētos iegūt mūžīgu jaunību? Bailes novecot sevišķi spēcīgi izjūt Dorians.

Dorians Grejs tik samulsināti naivs, jauns, nevainīgs bagātais skaistulis iepazīstas ar Bazilu Holvardu (I.Rešetins) ,mākslinieku, kurš uzglezno viņa skaisto portretu. Taču tik viegli ietekmējas no lorda Henrija(J.Žagars). Savu pievilcības vērtību apjūsmo un sāk dzīvot izvirtušu dzīvi,domādams tikai par baudām. Izmaiņas gleznotajā portretā pamana ātri vien – tas noveco.

Brīnišķīgs kopdarbs – režija, mūzika, aktieri un skatuves noformējums! Perfekts aktierdarbs, īpašs paldies Dainim Grūbem, Jurim Žagaram, Intaram Rešetinam. Dainis Grūbe (D.Grejs) vēl izcilāks nevarēja būt! Apbrīnojami!

Naivums un cinisms caurvijas visu izrādes laiku...Lai ko mēs dzīvē darītu, mēs esam un paliekam tikai un vienīgi cilvēki. Ievainojamas, jūtīgas un bieži vien viegli ietekmējamas būtnes. Neskatoties uz personīgo nogurumu, izrāde iespaidoja, stāsta galvenā doma mūžam aktuāla. Mums katram šai dzīvē ir sava loma, sava iekšējā balss, kura brīdina par sliktiem nodomiem. Sirdsapziņa ir kompass,kurš rāda mums pareizo vai brīdina par nepareizo ceļu. Tā vajadzīga katram no mums, lai virzītu taisnīguma virzienā, vairotu atbildības sajūtu pret līdzcilvēkiem, disciplinētu, kontrolētu mūsu uzvedību.Mēs varam noklusēt daudzas lietas, apmānīt visus, bet tikai ne sevi un savu sirdsapziņu...Noteikti iesaku izrādi apmeklēt!

Ieskaties jau tagad:

http://www.dailesteatris.lv/izrade/563/doriana-greja-portrets