#estrāde | Explore Tumblr posts and blogs

anangelstoodbeside · 2 years ago

Text

12. nodaļa. Salmu atraitne

Manā dzīvē sākās lieli sarežģījumi. Aizgāju no vīra. Tas bija nežēlīgi, viņš raudāja kā bērns. Bet tas bija vairāk kā bezcerīgs gadījums. Man nebija vecāku, kas visu izskaidrotu un paskaidrotu. Biju apprecējusies prāta aptumsuma brīdī, kas gadās ar katru jaunu cilvēku, kam blakus nav padomdevēja ar pieredzi. Radi mani nosodīja. Tante teica, ka viņu rados vēl neviens nav tādu kaunu nodarījis, šķiršanās taču ir grēks. Man Rīgā nebija kur dzīvot. Tos desmit gadus, ko nodzīvoju Rīgā, mētājos no vienas gultas vietas uz otru. Desmit dažādas adreses man bijušas. Vienmēr atradās kāds, kas varēja maksāt izīrētājam vairāk.

Bija gadījums, kad vakarā aizgāju uz igauņu vīru kora koncertu, ko diriģēja Gustavs Ernesakss. Tas bija tik populārs, ka neviens sevi cienošs students to nelaida garām nedzirdējis. Toreiz jau nebija ne diskotēku, ne īsti populāru estrādes ansambļu, kur pulcēties jauniem cilvēkiem. Mēs vēl arī nebijām tik lēti, alkām pēc vērtībām. Šis koris bija klasika, un mēs to prātam novērtēt. Skatītāji prasīja piedevas vēl un vēl, un rezultātā koncerts beidzās tik vēlu, ka es vairs netiku uz Jūrmalu, kur tobrīd nelegāli mitu mazā būcenītī Vaivaros. Atcerējos, ka Seska ielā, kur arī kādu laiku padzīvoju, parādes durvis naktī neslēdza ciet.Turp arī aizbraucu un visu nakti nosēdēju kāpņu telpas piektajā stāvā, kur bija siltāks. Negulējusi un nosalusi no rīta negāju uz darbu, bet braucu uz Pārdaugavu pie radiniekiem izgulēties un sasildīties. Radi beidzot bija sapratuši, ka nekādas represijas mani nepiespiedīs atgriezties pie vīra. Viņi mani žēloja, bet palīdzēt nevarēja. Manu istabiņu jau bija aizņēmusi kāda latgaliešu ģimene. Vīrs, sieva un vīra brālis. Viņi bija atraduši darbu Rīgā, labi pelnīja un arī labi mīlēja iedzert. Svinēja visus svētkus, jubilejas un citas atzīmējamas dienas kopā ar dzīvokļa saimniekiem.

Pie viņiem tajā laikā dzīvoja arī mans brālis Zigfrīds, kas nesen bija pārradies no dienesta. Skaistā latgaliete meta acis uz manu brāli, kas arī nebija zemē metams. Visi atkal uzjautrinājās par bezcerīgo gadījumu. Pie viesību galda brālis, izlikdamies galīgi pilnā, uzdziedāja:

"Nav nevienas tautumeitas, Kas pēc manis ilgojās Vesels ducis čangaliešu, Tās pēc manis ilgojās."

Valērija, kā sauca skaistuli, tūlīt lēca kājās, sāka lamāties latgaliešu izloksnē, un, vīriem par lielu izbrīnu, svinības izjuka.

Rīgā vairs nekur tukšs nepalika. Kur viens ārā, tur tūlīt pieci iekšā. Galvaspilsēta pildījās ar visādu sugu ļaudīm. Tā kļuva netīra, piebāzta un nožēlojama. Uz katra ielas stūra rēgojās uzraksti: "Pivo, vodka, ļimonad". Visur skanēja krievu valoda. Rīgā man vairs nemaz nepatika dzīvot. Pilsēta acīmredzami kļuva arvien netīrāka, pelēka kā dubļos izvārtīta avīze, kuru nepatīkami ņemt rokā, kur nu vēl lasīt. Bija vien jādzīvo tālāk. Viss mūžs vēl priekšā.

Doma, ka varētu vēlreiz apprecēties, man nebija ne prātā. Lai bijušajam vīram nedotu veltīgas cerības, nolēmu nokārtot šķiršanās lietu. Gāju uz tiesas namu klausīties šķiršanās procesus, lai zinātu, kā tas notiek, ko jautā un ko atbildēt, ko labāk noklusēt. Uzzināju, ka par šķiršanos ir viena maksa - tūkstotis rubļu vecajā naudā. Kurš vainīgs laulības izjukšanā, tas tad arī maksā. Ja vainīgi abi, maksā uz pusēm. Ja tiesai radās šaubas, ka vaina tikai vienai pusei, sekoja viltīgs jautājums it kā nevainīgajai pusei:„Ko jūs no savas puses darījāt, lai saglabātu laulību?"Ja sekoja plecu raustīšana vai apjukusi taisnošanās, ko gan es varēju darīt, spriedums bija šāds: vainīgajam jāmaksā astoņi simti, bet otrai pusei par to, ka neko nav darījusi, lai laulību saglabātu, divi simti rubļu nodeva.

Dienā šķīra kādas trīs četras laulības. Valstij nauda nāca kā pa reni. Šķiršanās iemesli bija visdažādākie – neuzticība, nav kur dzīvot, nesaskan raksturi un daudz citu, visbiežāk izdomātu iemeslu. Visbiežāk pāris jau sen nedzīvoja kopā un šķiršanās bija abpusēja. Cīņa tiesas zālē notika tikai par to, kuram būs jāmaksā. Tās nudien bija interesantas izrādes, kamēr notika ar citiem. Reiz ieraudzīju zāles pirmajā rindā pazīstamu cilvēku. Aktieris Edgars Liepiņš šķīra savu pirmo laulību ar aktrisi Benitu Ezernieci. Viņam gan vēl priekšā bija otrā, trešā un ceturtā šķiršanās. Man šī bija pirmā un pēdējā tiesas zālē. Brīnījos, kā Liepiņš, atnācis uz šķiršanās prāvu, cītīgi tērzē ar vēl likumīgo sievu un bija tā aizrāvušies, ka tiesnesim bija atkārtoti jāizsauc viņu vārdi.

"Kāpēc vēlaties šķirties?" tiesnesis ierasti jautāja sievai. Un notika zili brīnumi. Abi aktieri sāka tēlot katrs savu lomu tik nevainojami, ka likās, viņu kopdzīve ir viena liela traģēdija, neviens no viņiem nav vainīgs, pareizāk, vainīgs ir tas otrs. Es gribēju bērnus, bet vīrs negrib, bija sievas galvenais arguments. Uz jautājumu vīram, kāpēc viņš negrib bērnus, tas sāka tīri loģiski, uzsvērti kautrīgi stāstīt, ka viņi abi ir aktieri ar mazu algu, izrādes notiek ne tikai Rīgā, tāpēc nebūtu gudri palielināt ģimeni.

"Kāda ir jūsu alga?" prasīja tiesnesis.

"Es uzskatu," Liepiņš aizkaitināts aizstāvējās, "ka ar 600 rubļiem mēnesī bērnu nevar izaudzināt."

Protams, tā nebija liela alga, mana laborantes alga gan bija tikai 450 rubļi. Edgars Liepiņš bija pielaidis lielu kļūdu. Viņš bija apvainojis padomju varu, skaļi deklarēdams zemo dzīves līmeni. Laba mācība priekšdienām. Tagad noskaities bija tiesnesis. Tiesas nodevu dabūja maksāt Liepiņš. Viņi šķīrās kā ienaidnieki.

Kad beidzot iesniedzu tiesā visus vajadzīgos dokumentus, izrādījās, ka tiesa nevar notikt, jo vīrs iesaukts armijā, bet tiesas procesā jābūt abiem klāt. Kā viņu paņēma armijā artik mazu izglītību? Arī krieviski viņš nerunāja.Taču viņš bija prom, nezināmās tālēs, un tiesas procesu vajadzēja atlikt vismaz uz trīs gadiem, kā toreiz ilga dienests armijā.

Tā nu sabiju brīva meitene, patiesībā salmu atraitne, gandrīz piecus gadus. Sekoja jauna iemīlēšanās, pašā sākumā lemta neveiksmei. Visi zināja, ka esmu aizgājusi no vīra, bet neesmu oficiāli šķīrusies. Visi apkārtējie vīrieši sāka man pievērst uzmanību. Visi zināja, ka man nav arī kur dzīvot, un centās mani ievilināt slazdā. Institūtā notika visādas svinēšanas, kas ievilkās vēlu vakaros. Mani gribēja pavadīt mājas jebkurš, kas dzīvoja uz manu pusi.

Man patika tikai viens – Maksis, bet viņš dzīvoja Jūrmalā un vienmēr steidzās uz vilcienu. Viņš patika arī zinātniecei Austrai, pie kuras es strādāju. Starp mums sākās klusa sacensība. Cīņa bija traki nevienlīdzīga. Man divdesmit viens, viņai ap trīsdesmit. Man jau sava zināma pagātne, viņa centās uzsvērt savu ārkārtīgo tikumību. Atkal visiem bija par ko uzjautrināties. Vārdu cīņas aizgāja tik tālu, ka Austra darīja visiem zināmu, ka varot atnest ārsta zīmi, ka viņa ir jaunava.

"Jūs domājat, ka es nevarēju apprecēties, ka man nebija pielūdzēju? Bet es biju godīga, es cītīgi mācījos, lai par kaut ko kļūtu," viņa dedzīgi runāja, zīmīgi skatīdamās uz mani. "Ko cilvēks jaunībā zaudējis, to viņš nekad vairs neapgūs," viņa poētiski nobeidza.

Es trīs reizes apgriezu apkārt acis un tikpat poētiski izsaucos: "Jāiet mājās, ārā jau tāda tumsa. Kas nāk uz manu pusi?" "Es eju uz to pusi," teica Aleksandrs Veiss, kurš nesen bija izkritis kādā zinātņu kandidāta eksāmenā, tādēļ ne visai labā noskaņojumā. Es nopriecājos. Veiss bija jau gados, precējies, viņam bija meitiņa, ļoti gudra, kā viņš allaž lielījās, sieva skolotāja, liekas, pa fizkultūras līniju.

Gājām pa tukšo Kronvalda bulvāri klusēdami. "Apsēdīsimies," viņš teica, norādīdams uz soliņu. Apsēdāmies. Brīdi klusējis, viņš pieliecās un kaut kā neveikli teica: "Varbūt drīkstu tevi noskūpstīt?" Ak Dievs, cik pasaule netīra! Zinātņu kandidāts, sieva, meitiņa un ciniķis! "Sveiki," es uzlēcu kājās, "man uz šo pusi," un drāzos prom.

Iela bija gandrīz tukša. Te ievēroju pretējā pusē pie parādes durvīm stāvam kādu jaunekli arodskolnieka mētelī. Garām gāja vecāka sieviete, jauneklis bija pavēris mēteli. Sieviete spēji ierāva galvu plecos un ātri gāja viņam garām. Tad nāca kāds pāris, solīds kungs ar dāmu. Nekas nenotika. Viņi mierīgi aizgāja. Vēlreiz garām ejot, paskatījos uz savādo cilvēku pie parādes durvīm. Pagriezies pret mani, viņš pavēra mēteli. Labi, ka atrados ielas otrā pusē, citādi būtu dabūjusi sirdstrieku. Zem mēteļa viņam nekāda cita apģērba nebija. Biju domājusi, ka tas ir pusaudzis, arodskolnieks, tāpēc pirmajā brīdī radās iespaids, ka viņam priekšā ir palielināmais stikls. Bija sajūta, ka man uzgāzts samazgu spainis. Skrēju mājās ar vienu domu, ka pasaulē palikuši tikai nenormālie. Normālie tika karā nokauti, bet tādi, kā šis, palikuši.

Es vēl daudz ko nezināju. Biju dzirdējusi teicienu – gatavais pederasts. Domāju, ka tā apzīmē lielīgus kā gaiļus vai vienkārši plātīzerus. Gailis ir lielības simbols, kad tas dzied, aste tam "pederējas". Pārējie bija ievērojuši, ka nezinu šā vārda nozīmi. Un izprovocēja mani, lai es šo vārdu lietotu.

"Kā jums liekas," vairāku cienījamu sieviešu sabiedrībā mani uzrunāja laborants. "Vai tas Maksis nav lielīgs un iedomīgs kā gailis?"

"Jā," es gribēju paspīdēt, "gatavais pederasts!"

Likās, ka laboratorija uzsprāgs no apspiestiem smiekliem. Zinātnieces saķēra galvas un izklīda. Joks bija izdevies, es biju klauna lomā. Komsordze mani izsauca uz pārrunām, lai papildinātu manas trūcīgas zināšanas.

"Nelieto vārdus, kuru nozīmi nesaproti," viņa rājās.

"Kāpēc tad man neviens nepateica, ka tas ir nepieklājīgs vārds?" es biju patiesi apbēdināta.

"Kurš tad varēja iedomāties, ka tu esi tāda muļķe!" Valentīna nevarēju rimties.

"Mūsu pagastā tādu nebija, vai tad Rīgā tādi vīrieši ir?"

"Ja jau ir tāds vārds, tad ir arī tādi vīrieši!" Valentīna izbeidza sarunu.

Es nekad vairs neprecēšos, kārtējo reizi sev nosolījos. Man patika gudri vīrieši, gaišmataini, ar zilām acīm, latvieši. Tas bija mans iedomātais ideāls. Pirms kara tādu bija daudz. Karā tieši tādus izkāva. Palika šādi tādi, visbiežāk ar garīgām novirzēm. Nedaudzie, kas bija palikuši dzīvi, atgriezās no gūsta, ātri apprecējās ar materiāli nodrošinātām sievietēm. Izvēle bija milzīga, sievietes bija nospiedošā vairākumā. Tikko parādījās pie apvāršņa kāds brīvs vīrietis, sievietes kā apmātas bāzās viņam virsū, centās visādi iztapt, aicināja uz mājas viesībām. Katra gribēja sevi parādīt vislabākajā gaismā, bet citas nomelnot. Stāvēju malā un uzjautrinājos, izmetu pa trāpīgai replikai, lai uzkurinātu kaislības. Pašai negribot, vienmēr nokļuvu uzmanības centrā. Vīrieši meklēja pie manis glābiņu, jo es viņiem neuzmācos. Sievietes man metās virsū ar patiesi nepamatotiem apvainojumiem. Mana izturēšanās esot apzināti izaicinoša, man taču viņi neesot vajadzīgi, kāpēc es atvilinot citām? Tādās reizēs centos ātrāk pazust no apnikušās kompānijas. Parasti jau pajuka arī viesības, jo visiem bija sabojāts noskaņojums. Gatavā nelaime, nevis cilvēks!

Strādājot institūtā, vajadzēja ne tikai mācīties, bet ari obligāti piedalīties sabiedriskajā darbā. Lai nebūtu jādara kaut kas "pa komjaunatnes līniju", pieteicos Zinātņu akadēmijas korī. Tur mani iedalīja pirmajos altos. Skolā jau vienmēr dziedāju otro balsi. Bija notikusi diriģentu maiņa. Pagaidām mūsu kori mācīja jauns un talantīgs diriģents Jānis Dūmiņš.Viņš nepārtraukti smaidīja. Pat tad, ja kāds dziedāja nepareizi. Pēc viņa smaida rakstura un intensitātes koris kā spogulī redzēja sava skanējuma kvalitāti. Soprāni un alti bija kā bez prāta iemīlējušies un kā hipnotizēti acis nenovērsa no diriģenta rokām. Aizrāva līdzi arī vīrus, un koris skanēja kā debesu bazūnes. Dūmiņš nebeidza mūs slavēt. "Nepaspēju pat īsti parādīt, ko vēlos, kad jūs jau to esat izpildījuši," viņš smaidīja vissaulaināko smaidu.

Kāds tur brīnums – koris sastāvēja no tīrās inteliģences, stingri atlasītām balsīm, dziedāšanas entuziastēm. Dziedājām daudzās valodās, jo uzstājāmies dažādās republikās. Koncertos dziesmas skanēja latviešu, krievu, ukraiņu, vācu, baltkrievu, igauņu un lietuviešu valodās. Tallinā kori nāca diriģēt Gustavs Ernesakss, Minskā valsts kora diriģents Grigorijs Sirma.

Tās bija atbildes vizītes šo koru koncertiem Rīgā. Vienīgi no Maskavas neviens koris pie mums neciemojās, tāpēc turp neiznāca doties. Paldies Dievam! Uz Maskavu bija aizbraucis vīru koris, kas dziedāja frakās. Maskavā frakās tērpās tikai diriģenti, un izbrīnītie maskavieši bija stāstījuši, ka Maskavā uzstājies diriģentu koris no ārzemēm. Tas būtu smieklīgi, ja koncerta laikā viesnīcā nebūtu nozagti visi vīru personīgie uzvalki. Tad nu pa Maskavu koristi staigājuši frakās. Kaut arī apzagti, nevarēja taču laist garām izdevību apskatīt Tretjakova galeriju un Ostankinu.

Mūsu koris dziedāja latviešu tautas tērpos, kas bija katra personīgais īpašums. Pārstāvēti bija visi Latvijas novadi. Tad nu gan būtu Maskavā ko brīnīties!

Tad nāca neglābjamas pārmaiņas. Zinātņu akadēmijas vadība bija pieņēmusi pastāvīgu diriģentu, un Dūmiņš atgriezās pie sava Valsts kora. Jaunais diriģents Jaunzems bija maza auguma, vidējos gados, vienmēr izskatījās par kaut ko apbēdināts. Viņš uzņēma korī katru, kas vēlējās tur būt. Atnāca zirgu trenere Amenta Liepiņa. Skaista meitene. Jaunzems viņu nosēdināja man blakus – pirmajos altos. Kāpēc viņa atnāca uz kori, nekādi nevarēju saprast. Mēģinājumos rūca kā dundurs, uz viens nots, traucēja un aizdeva dusmas pārējiem, kas sēdēja viņas tuvumā. Koristi, patiesības labad gan jāsaka koristes, zaudēja visu inteliģenci. Viņas ķērca kā vārnas, ka nenāks vairs dziedāt, ja nebūs Dūmiņš.

"Mums vajag labu, profesionālu, principiālu diriģentu, mums nepatīk Jaunzems, mēs gribam Dūmiņu!" viņas uzstāja. Jaunzems korī pieņemot tikai glītus ģīmīšus, bet neklausoties kā viņas dzied, ne visai izskatīgās zinātnieces īgņojās. Sasauca kora kopsapulci. Tā bija vētraina.

Arodbiedrības pārstāvis to nespēja vadīt un pārskaitās:

"Nesapņojiet par Dūmiņu, viņam ir savs darbs, un jūsu dēļ viņš to nemainīs!"

Šis tracis tapa zināms arī neveiksmīgajam diriģentam Jaunzemam. Viņš vairs neparādījās, jo nomira ar sirdstrieku. Varētu teikt, ka viņu nogalināja sievietes, kuras hormonu vētru rezultātā bija zaudējušas inteliģenci un veselo saprātu.

Vīriešu jau Rīgā netrūka. Trūka latviešu – drosmīgu, staltu, iznesīgu, gudru un talantīgu. Rīga bija pilna ar visādu tautību austrumniekiem. Taisnām un šķībām acīm, lielām mutēm, mazu augumu un deguniem. Visi viņi runāja tikai krieviski, it kā citu valodu pasaulē nebūtu. Uzkrītoši daudz bija ebreju, kā viņi tagad sevi sauc. Likās, ka tie visi ir pametuši Padomju Savienību un apmetušies vienā pilsētā – Rīgā.

Viss Uzvaras laukums esot bijis pilns ar šo tautu, kad 1946. gada 3. februārī kāra septiņus vācu ģenerāļus: Jekelnu, kam bija uzbūvēta atsevišķa aile, Rufu, Verteru, Pāvelu, Kiperu, Montetonu, Bekingu. Tur bijuši ne tikai vīrieši, bet arī sievietes stāvoklī, pēdējos mēnešos, lai viņu nedzimušie bērni arī izbaudītu atriebības saldmi.

Dzīvoju tanī laikā Zasulaukā Kuldīgas ielā. Veselu nedēļu pakārtie vācieši karājās Uzvaras laukumā. Otrā dienā viņiem jau vairs nebija zābaku kājās. Tad tur pielika sargus, lai neizģērbj galīgi plikus. Divas reizes dienā, no rīta uz skolu un pēcpusdienā atpakaļ, ar 2. tramvaju vajadzēja braukt garām šai vietai. Vai mēs izraisījām Otro pasaules karu? Vai mēs organizējām holokaustu? Mūsu zemi apgānīja abas lielvalstis. Vācieši te veda slepkavot, krievi kāra vainīgos tagadējā Uzvaras laukumā. Savu zemi negribēja apgānīt ne viens, ne otrs. Varbūt ar laiku vēsturē varēs iegrozīt, ka pie visa vainīgi bijuši latvieši. Daļēji tas jau arī notika.

Zinātņu akadēmijas koris dabūja pastāvīgu diriģentu. Jauno vēl konservatoriju nebeigušo Daumantu Gaili. Viņš bija neiedomājami uzcītīgs. Pacietīgi atkārtoja grūtās vietas, skaidroja un mācīja kā notiesāts. Kaislības korī bija rimušas, bet mieles palika. Valsts svētku demonstrācijā bijām netālu no Valsts kora ar Dūmiņu priekšgalā. Kāds korists viņu skaļi sauca: "Jāni, redzi kur tavas pielūdzējas!" Dūmiņš, neveikli un mulsi smaidīdams, pagriezās uz mūsu pusi. Man kļuva kauns visa kora vietā, un es pamuku pie saviem laboratorijas darba biedriem.

0 notes