skolalaukos

[skolalaukos]

Pētījuma rezultātu pārskats

Projekta teorētiskā pieeja ir balstīta daudzlīmeņu pārvaldības teorijās un reģionālās attīstības teorijās. Izglītības sistēmu kompleksums, decentralizācija un aizvien pieaugošā pašvaldību/skolu autonomija lēmumu pieņemšanā ir galvenie faktori, kādēļ analīzei ir piemērota daudzlīmeņu pārvaldības teorija.

Savukārt reģionālās attīstības teorijas sniedz iespēju noteikt lēmumu pieņemšanas procesu galvenos spēlētājus plašākā kontekstā, ļaujot konceptualizēt un salīdzināt ierobežojumus un iespējas pašvaldību izglītības politikai atšķirīgu nosacījumu gadījumā (pašvaldības lielums, novietojums, konkurence ar citām pašvaldībām u.c.).

Pētījumā tika analizēta mazo lauku pārvaldība piecās jomās: informācijas nodrošinājums, kapacitāte, finansējums, politikas veidošana un mērķu izpratne.

Informācijas nodrošinājums

Kapacitāte

Finansējums

Politikas veidošana

Mērķu izpratne un konfliktu risināšana

Ieteikumi

Lejupielādēt kopsavilkumu (PDF)

Informācijas nodrošinājums

Pētījumi citās valstīs liecina, ka informācijas plūsmā starp dažādiem pārvaldības līmeņiem ir novērojama asimetrija, kas ietekmē lēmuma pieņemšanas iespējas noteiktos līmeņos . Ņemot vērā to, ka gan Norvēģijā, gan Latvijā pašvaldības ir tās institūcijas, kas pieņem lēmumus par skolu dibināšanu, apvienošanu vai slēgšanu, ļoti būtisks ir tieši pašvaldību viedoklis par informācijas plūsmu un citiem pārvaldības aspektiem.

Pašvaldību kvantitatīvā aptauja Latvijā parāda, ka vispozitīvāk informācijas apmaiņa tiek vērtēta starp pašvaldību un skolu administrāciju (skolu direktoriem), tomēr arī informācijas apmaiņa starp pašvaldību un Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) tiek vērtēta ļoti augstu (kopumā 75% to vērtē kā labu).

Aptaujas rezultāti kopumā ir pozitīvāki, nekā tika gaidīts, balstoties uz sākotnējiem pieņēmumiem. Gadījumu izpēte un padziļinātās intervijas atklāj arī citu skatījumu uz informācijas plūsmu (ko, iespējams, kvantitatīvā aptaujā aptver 5% atbildējušo, kas norāda «drīzāk sliktas», un 20%, kuri atzīmējuši «grūti pateikt»).

Piemēram, intervija ar lielas pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāju atklāj šādu viedokli:

«Šis dokuments (Izglītības iestāžu attīstības plāns) ir izstrādāts, ņemot vērā nejēdzīgo izglītības politiku valsts īmenī. Jo šobrīd mēs nezinām, kas būs. Mēs nezinām, nedz kāda naudas plūsma būs 1. septembrī, nedz mums ir skaidri ilgtermiņā šie principi. Šobrīd varbūt mēs nolikvidējam mazās lauku skolas, un pēkšņi valsts palaiž kaut kādu mistisku formulu ar kaut kādiem teritoriāliem koeficientiem, un mums naudas īstenībā pietiktu. [..] Tā kā šis dokuments ir izstrādāts kā zināms kompromiss, ar tādu piesardzīgu pozīciju skolu tīkla attīstībā.» (Intervija ar Izglītības pārvaldes vadītāju lielā novadā)

Intervija ar pašvaldības vadītāju mazā novadā ar lauku teritoriju rāda, ka sadarbība un informācijas apmaiņa ar IZM tiek vērtēta pozitīvi, bet kritika tiek vērsta uz ilgtermiņa politikas trūkumu un populismu attiecībā uz lauku skolām:

«Ministrijā darbinieki, kuri gatavo izglītības politiku un aizstāv viņu, viņi visu dara pēc labākās sirdsapziņas, bet dara to, kas ir politiski pateikts, kam ir jābūt. [..] Tie darbinieki, kuri strādā, viņi cenšas, lai mēs būtu informēti, lai būtu pareizi izlietota mērķdotācija, atskaites pareizas, stundas pareizi sadalītas. Tur jau problēmu nav. Vienkārši tas, ka likumdošanas ziņā ministrija ir mazizlēmīga, viņiem populistiski ir visi tie mērķi samazināt skolas vai atbalstīt, to viņi vienlaikus runā: jāatbalsta mazās skolas, izglītība pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, un turpat notiek pretējais — pārdala līdzekļus, kur skaidri redzams, ka mazajām skolām paliek vēl mazāk. [..]»

Kopumā gadījumu izpēte un padziļinātās intervijas ar pašvaldību vadītājiem un skolu direktoriem parāda, ka skolu pārvaldību Latvijā raksturo VUCA faktori, kas tiek apspriesti pētījumos par nākotnes pārvaldības izaicinājumiem. Proti, vadības vidi raksturo nepastāvība, nenoteiktība, sarežģītība un neskaidrība (VUCA —volatility, uncertainty, complexity and ambiguity).

Visus minētos faktorus var attiecināt uz Latvijas izglītības iestāžu pārvaldību, jo, pirmkārt, izglītības jomā nepārtraukti tiek apspries- tas reformas, bet lēmumu pieņemšana ir ieilgusi.

Otrkārt, emigrācijas uz ārzemēm, iekšējās migrācijas un cirkulārās migrācijas dēļ ir grūti prognozēt skolēnu skaitu izglītības iestādēs.

Uz sākumu

  Kapacitāte

Kapacitātes rādītājs attiecas uz cilvēku resursu pieejamību lauku teritorijās, un pētījums atklāj, ka cilvēku kapitāla trūkums lauku teritorijās ir vērojams gan Latvijā, gan Norvēģijā.

Daudzās lauku skolās ir grūtības atrast kvalificētus skolotājus, dažkārt arī izglītības speciālistus pašvaldību administrācijā.

Saskaņā ar pašvaldību kvantitatīvās aptaujas rezultātiem Latvijā (2. attēls) 18% pašvaldību pārstāvju atzīst, ka mazākajai lauku skolai pašvaldībā ir grūtības atrast kvalificētus skolotājus noteiktos mācību priekšmetos, 28% pašvaldību pārstāvju atzīmē, ka skolās trūkst nepieciešamā dabaszinātņu laboratoriju aprīkojuma. Retāk tiek atzīmēts mācību telpu trūkums vai nepiemērotība skolas funkcijām un apkures sistēmas vai citu komunālo sistēmu trūkums vai neatbilstošs stāvoklis.

Padziļinātajās intervijās ar pašvaldību pārstāvjiem un skolu direktoriem kā galvenais iemesls, kādēļ ir grūtības nodrošināt mazās lauku skolas ar kvalificētiem skolotājiem, tiek norādīts tas, ka mazās lauku skolās nevar nodrošināt pilnas slodzes darbu un atbilstošu atalgojumu, bet laiks ceļā un transporta izdevumi padara šo darba piedāvājumu pavisam nepievilcīgu tiem skolotājiem, kas nedzīvo konkrētajā pagastā.

Latvijā pašvaldību kapacitāti sistemātiski un nozīmīgi iesaistīties izglītības lēmumu pieņemšanā kavē atbilstošu resursu trūkums vietējā līmenī. Proti, mazām pašvaldībām nav iespējas algot pilna laika izglītības speciālistu. Atsevišķas mazās pašvaldības nespēj pat izsekot informācijas plūsmai, kas nāk no dažādām organizācijām izglītības jautājumos (IZM, LIZDA, Pašvaldību savienība u.c.), nerunājot nemaz par iespējām iesaistīties dažādu jautājumu apspriešanā.

Uz sākumu

  Finansējums

Norvēģijā pašvaldības pilnībā patstāvīgi pieņem lēmumus par līdzekļu izlietojumu izglītības iestādēm, tai skaitā skolotāju atalgojumu, vienlaikus ņemot vērā nacionālās vienošanās ar skolotāju arodbiedrību par skolotāju atalgojuma likmi. Latvijā pašvaldību kā skolu īpašnieku rīcībspēju lielā mērā nosaka valsts finansējuma sistēma pedagogu atalgojumam, kas balstīta principā «nauda seko skolēnam». Līdz šim pašvaldībām ir iespēja IZM aprēķināto finansējumu pārdalīt par labu skolām ar mazāku skolēnu skaitu, kā arī pašvaldībām ir iespēja piemaksāt trūkstošos līdzekļus no pašvaldību budžeta.

Gan Norvēģijā, gan Latvijā pašvaldību ienākumi un iespējas atšķiras, gan skatoties pēc iedzīvotāju skaita pašvaldībā, gan pēc pašvaldības labklājības līmeņa. Ja aplūko finansējumu mazajām lauku skolām Latvijā, kurās skolēnu skaits ir mazāks par 100, tām ir nepietiekošs finansējums skolotāju atalgojuma nodrošināšanai. Skolām raksturīga ir tāda izdzīvošanas stratēģija, ka skolotāji samierinās ar to, ka daļa no viņu veiktā darba nav apmaksāta. Bieži vien netiek apmaksāts klases audzinātāja darbs, kontroldarbu labošana, interešu izglītības, skolēnu pēcstundu pieskatīšanas darbs. Apvienoto klašu gadījumos skolotāji nereti praksē nevis strādā apvienotajās klasēs, bet gan vada mācību stundas atsevišķi, par vienu no katrām divām mācību stundām nesaņemot atalgojumu. Šādu praksi veicina arī tas, ka skolotāji slikti pārvalda apvienoto klašu mācību organizēšanas prasmes un vēlas pieturēties pie standarta programmas īstenošanas. Samazinoties skolēnu skaitam, pašvaldības meklē dažādus risinājumus, kā saglabāt mazās skolas. Jo īpaši nelielu pašvaldību interesēs ir saglabāt visas skolas: gan tādēļ, ka tās ir saistītas ar vēlētājiem dotajiem solījumiem, gan tādēļ, ka katra mazā lauku skolu ir viens no nedaudzajiem darba devējiem, kur darbiniekiem atalgojumu lielā mērā nodrošina valsts finansējums:

«No pašvaldības viedokļa ir tā: ja mums tādā nelielākā skolā ir jāiegulda papildus divu pedagogu alga, tad tas ir labāk, nekā zaudēt visu to skolu un pēc tam algot divus apsargus, lai sargātu to skolu. Mums labāk ir nodrošināt, piemaksāt klāt diviem pedagogiem, bet viss notiek un turpinās.» (Intervija ar pašvaldības vadītāju mazā novadā)

Lai piesaistītu skolēnus, pašvaldības savā starpā sīvi konkurē. Konkurenci pastiprina pašvaldību savstarpējie norēķini un tas, ka katrā pašvaldībā ir noteikts atšķirīgs izdevumu apjoms viena skolēna izglītošanai. Norvēģijā šāds jautājums nav aktuāls, jo vecāku pienākums ir pamatizglītības līmenī vest savu bērnu konkrētā tuvākajā skolā.

«Otrs faktors, kas nosaka skolu saglabāšanu, ir šie te savstarpējie norēķini. Jo būsim godīgi, pašvaldībai pat ir izdevīgāk uzturēt pierobežā ar citu novadu mazo skolu nekā skolu slēgt un tad noskatīties, kā pašvaldības bērni aiziet uz kaimiņu novadu, kur tā skola ir tuvāk un kur arī ir ceļš labāks, un maksāt savstarpējos norēķinus.» (Intervija ar Izglītības pārvaldes vadītāju vidēji lielā novadā)

Vairāk nekā puse aptaujāto pašvaldību administrācijas pārstāvju (56%) norāda, ka regulāri īsteno dažādus pasākumus skolēnu piesaistīšanai novada skolām, un tikai 19% šādus pasākumus neīsteno (25% nesniedz konkrētu atbildi uz šo jautājumu).

Visbiežāk izmantotās stratēģijas skolēnu piesaistīšanai ir:

transporta pakalpojumu nodrošināšana, tai skaitā, pārvadājot citu pašvaldību bērnus; daudzos gadījumos transporta risinājumi ir ļoti individuāli;

brīvpusdienas visiem skolas skolēniem, nereti arī pirmsskolas izglītības iestādēs, kad tās ir pievienotas skolām un internātskolām;

pirmsskolas nodrošināšana, kas piesaista skolēnu vecākus ar vairākiem bērniem un optimizē skolu telpu izmantošanu;

internātskolas pakalpojumu nodrošināšana ģimenēm, kurām tā ir nepieciešama;

bezmaksas interešu izglītības iespēju nodrošināšana;

stipendijas skolēniem ar labām sekmēm;

Uz sākumu

  Politikas veidošana

Galvenās diskusijas attiecībā uz skolu tīkla plānošanu pašvaldībās ir saistītas ar ekonomisku argumentu izmantošanu. Tomēr tieši ekonomiskās intereses dažādos pārvaldes līmeņos ir atšķirīgas.

Valsts līmenī tiek runāts par neproporcionāli lielo skolu un skolotāju skaitu attiecībā pret aizvien sarūkošo skolēnu skaitu, un bieži vien izskan, ka skolām nav jāpilda sociālā funkcija. Pašvaldību līmenī tomēr skolu sociālā funkcija ir diezgan nozīmīga. Vairākas mazās lauku skolas apzināti ir izvēlējušās attīstīt savu darbu tieši ar skolēniem, kam ir grūtības mācīties. Ir novērojami gadījumi, kad skolēni ar grūtībām mācīties no novadu pilsētām brauc uz mazām lauku skolām, jo tur tiek nodrošināta individuālāka pieeja.

Pašvaldību līmenī skolu sociāli ekonomiskā funkcija ir arī jau minētais fakts, ka tās nereti ir viena no nedaudzajām darbavietām vietējiem iedzīvotājiem. Savukārt skolas tiešām cīnās par izdzīvošanu, un skolu administrācija, bet jo īpaši skolotāji ir ieinteresēti skolas pastāvēšanā individuālu apsvērumu dēļ. Lauku skolām ir nozīmīga arī sociāli-kulturālā loma, jo tās bieži vien ir uzņēmušās vadošo lomu pagasta vēstures pētīšanā, svētku svinēšanā un citos pagasta līmenī nozīmīgos pasākumos, vienlaikus šīs lomas pārklājas arī ar pagastu bibliotēku un kultūras namu lomu pagastos.

Tomēr jāatzīmē, ka gan Latvijā, gan Norvēģijā ap mazo lauku skolu slēgšanu vai transformēšanu virmo daudz emociju. Teritoriju depopulācijas kontekstā mazo lauku skolu slēgšana tiek asociēta ar lauku izmiršanu:

«Īstenībā ir ļoti smagi, kad atver ziņas un virsrakstos rakstīts, ka tik un tik likvidēs. Tad ir ļoti skumji. Tad tas nozīmē, ka mazināsies iedzīvotāju skaits tajā apvidū. Lauki izmirs. Tas ir tāds diezgan traģisks noslēgums tam visam. Kā viens cilvēks teica: "Pirmo slēdz skolu, nākošo — baznīcu, un nākošais — kapsēta aizaug." [..] Vienmēr tas ir ļoti skumjš lēmums un ļoti bēdīgs process. Un to procesu pārdzīvo pilnīgi visi, kas ir tur iesaistīti.» (Intervija ar Izglītības pārvaldes vadītāju mazā novadā)

Pašvaldību aptaujas gan Latvijā, gan Norvēģijā atklāj, ka 58% Norvēģijas un 87% Latvijas pašvaldību administrācijas pārstāvju piekrīt viedoklim, ka «jaunas ģimenes neapmetīsies uz dzīvi lauku apvidos, kuros būs likvidētas skolas». Kopumā atšķirīgie viedokļi par lauku skolu politiku sarežģī lēmumu pieņemšanu gan Latvijā, gan Norvēģijā.

Uz sākumu

  Mērķu izpratne un konfliktu risināšana

Tajos gadījumos, kad dažādiem pārvaldības līmeņiem ir grūtības vienoties par kopīgiem politikas mērķiem, vērojama konflikta situāciju veidošanās, un tas ir novērojams diskusijās gan par Latvijas, gan Norvēģijas skolu tīklu plānošanu. Mērķu izpratnes ziņā abās valstīs vērojamas līdzīgas tendences, tomēr ir arī būtiskas atšķirības. Latvijas gadījumā mazās lauku skolas cīnās par savu pastāvēšanu, pašvaldību galvenās rūpes ir, kā nodrošināt renovēto skolu ēku uzturēšanu un efektīvu apsaimniekošanu, bet nacionālā līmenī IZM galvenais mērķis ir sekmēt skolēnu starptautisko konkurētspēju un efektīvāku skolotāju atalgojumam paredzētā finansējuma izlietošanu.

Norvēģijā salīdzinoši aktīvāk savu viedokli pauž lauku pašvaldību kopienas, kurām svarīgi ir saglabāt lauku skolu kā konkrētās apdzīvotās vietas simbolu. Šajā situācijā gan Latvija, gan Norvēģijā pašvaldību manevru iespējas ierobežo tas, ka pašvaldību domes, kas ir lēmumu pieņēmējas, ir vēlētas institūcijas, un deputāti bieži vien nevēlas pieņemt nepopulārus lēmumus.

Pašvaldību administrācijas aptaujas gan Latvijā, gan Norvēģijā parāda, ka lēmumu pieņemšana par skolu slēgšanu ir ļoti sarežģīta. Dažādām iesaistītajām pusēm ir atšķirīgi viedokļi par skolas nākotni. 7% Latvijas pašvaldību pārstāvju un 12% Norvēģijas pašvaldību pārstāvju atzīst, ka diskusijas par skolu slēgšanu radīja asus konfliktus visas pašvaldības līmenī. Uz konfliktiem konkrētās kopienas (pagasta) līmenī norāda 12% Latvijas un 36% Norvēģijas respondentu. 29% Latvijas pašvaldību pārstāvju un 13% Norvēģijas pašvaldību pārstāvju uzskata, ka īpašu konfliktu šajā jautājumā nebija, jo bija vērojama vienprātība par pieņemto lēmumu.

Gadījumu izpētē veiktajās padziļinātajās intervijās atklājas gan gadījumi, kad tiešām pati kopiena neredz nepieciešamību saglabāt konkrēto lauku skolu un vecāki izdara savu izvēli, vedot bērnus uz kādu, viņuprāt, labāku skolu, bet ir arī gadījumi, kad skolu slēgšana tiek uztverta ļoti sāpīgi, īpaši tajā posmā, kad norit diskusijas par skolas iespējamo slēgšanu:

«Manā skatījumā, mums šī reforma devusi negatīvu emocionālo vidi, emocionālo noskaņojumu: katrai skolai tagad jācīnās, lai varētu pastāvēt.» (Intervija ar Izglītības pārvaldes speciālistu lielā novadā)

Izvērtējot pieņemtos lēmumus ar nelielu laika distanci, vairāk nekā puse pašvaldību pārstāvju gan Latvijā, gan Norvēģijā norāda, ka skolas slēgšana nav atstājusi nozīmīgu ietekmi uz vietējās kopienas dzīvi (59% un 50%). Norvēģijā tiek atzīta arī skolu slēgšanas pozitīvā ietekme (16%), bet 23% pašvaldību administrācijas pārstāvju Latvijā un 13% Norvēģijā uzskata, ka skolas slēgšana atstājusi negatīvu ietekmi uz vietējās kopienas dzīvi.

Neitrāla attieksme pret skolas slēgšanas ietekmi uz vietējās kopienas dzīvi ir sastopama tajos gadījumos, kad lēmums par skolas slēgšanu ir pamatots un iedzīvotājiem izskaidrots, kā arī ir rasti sekmīgi risinājumi, kā apsaimniekot skolas ēku, un iedzīvotājiem ir piedāvāti citi nepieciešami pakalpojumi, piemēram, bērnudārzs.

Uz sākumu

  Ieteikumi

Nacionālā līmenī

Latvijas situācijā ieteikumu sniegšanu attiecībā uz skolu tīkla plānošanu apgrūtina neskaidrības ar teritoriālo plānošanu kopumā. Mainoties pašvaldību skaitam un lielumam, mainīsies arī pašvaldību intereses attiecībā uz skolu tīklu. Pašvaldību savstarpējo norēķinu dēļ mazās pašvaldības ir ieinteresētas maksimāli saglabāt savas skolas un darīt visu iespējamo, lai piesaistītu tām skolēnus. Pavisam citādi tas izskatās, plānojot skolu tīklu pēc iedzīvotāju izvietojuma un transporta iespējām, bet tieši pašvaldības ir tās, kas atver, reorganizē vai slēdz skolas. No šejienes viens no ieteikumiem ir sekmēt pašvaldību apvienošanos, kas būtiski sekmēs optimālu skolu tīkla izveidi un skolēnu pārvadāšanas nodrošināšanu.

Īstenojot pieeju, ka skolu pieejamība pēc iespējas tuvu dzīvesvietai tiek nodrošināta 1.–6. klašu skolēniem, nepieciešams mainīt finansējuma kārtību skolotāju atalgojumam šajās skolās, jo līdzšinējie finansēšanas principi («nauda seko skolēnam») nenodrošinās iespēju šādām skolām pastāvēt. Pie pastāvošās kārtības nelielais skolēnu skaits skolās, kas nodrošina izglītību 1.–6. klašu skolēniem, sekmēs šādu skolu slēgšanu. Tāpat, paliekot pie modeļa, ka skolu pieejamība pēc iespējas tuvu dzīvesvietai tiek nodrošināta 1.–6. klašu skolēniem, ir jāpārskata pedagogu apmācība, nodrošinot to, ka pedagogi ir gatavi strādāt apvienotās klasēs, izmantojot grupu darbu pieejas un rodot radošus risinājumus mācību vielas apguvē, nevis īstenojot tādu pieeju kā tagad, kad 20 minūtes notiek darbs ar vienas klases grupu, bet 20 minūtes — ar otru (vai skolotāji strādā atsevišķi, par daļu no darba nesaņemot atalgojumu).

Gadījumu izpēte parāda, ka pašvaldības jau tagad, paredzot skolu varbūtējo slēgšanu, apzina iespējas izmantot renovētās skolu ēkas, piemēram, iekārtojot tur pansionātus veciem cilvēkiem. Būtiski būtu nodrošināt to, ka skolu reorganizācijas un slēgšanas rezultātā pašvaldības īpašums netiek izsaimniekots un, piemēram, iegādātie instrumenti, aparatūra, iekārtotās dabaszinātņu klases, jaunais aprīkojums tiek kontrolēti nodots citu skolu rīcībā, novēršot mantas izšķērdēšanu. Šim mērķim, iespējams, ir jāpiesaista, piemēram, valsts kontroles pastiprināta uzraudzība, paredzot, ka skolu slēgšanas gadījumā ir jāizvērtē skolas īpašuma nodošana citiem lietotājiem.

Pašvaldību līmenī

Daļa pašvaldību jau šobrīd aktīvi īsteno pieeju atvērtas diskusijas veidā apspriest ar iedzīvotājiem iespējamo skolu reorganizāciju. Līdzšinējā pieredze rāda, ka, uzsākot sarunas par skolas iespējamo slēgšanu, skolēnu vecāki paši jau paātrinātā veidā izlemj mainīt bērna skolu un strauji sarūk skolēnu skaits. Tas liecina, ka publiskas diskusijas par skolu slēgšanu ir rūpīgi jāplāno. Tomēr no tām nekādā gadījumā nedrīkst izvairīties, jo ir ļoti būtiski uzklausīt kopienas pārstāvju viedokļus un vajadzības un apspriest iespējamos uzlabojumus, kas varētu mazināt negatīvās emocijas saistībā ar skolu slēgšanu.

Uz sākumu

[skolalaukos]

Mazās lauku skolas Eiropā: atskats uz konferenci un sadarbības semināru

Lauku depopulācija un kopienas ar sarūkošo iedzīvotāju skaitu ir izaicinājums daudzos Eiropas reģionos. Samazinoties bērnu skaitam, lauku skolu izdzīvošana kā problēmjautājums ir ienēmusi savu vietu dienas kārtībā. Ir skaidrs, ka līdz šim pastāvošie izglītības pārvaldības mehānismi ir jāizvērtē no jauna, lai sekmētu lauku bērnu tiesību uz izglītību ievērošanu, tajā skaitā nodrošinot to vietējās skolās.

LUFSI un NIBR organizētās konferences centrālais tematiskais pavediens bija projektā «Lauku depopulācija un izglītības pārvaldība» iegūtās atziņas par mazo skolu problēmu risinājumiem Latvijā un Norvēģijā.

Inta Mieriņa (LUFSI)

Projekta vadītāja Inta Mieriņa savā prezentācijā iepazīstināja klātesošos ar pētījuma kontekstu un atslēgas secinājumiem no pašvaldību un skolu pārstāvju aptaujas.

Lauku reģionu depopulācija, iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētu aglomerācijās un tās radītās sekas ir vienlīdz aktuāla problēma abās valstīs, kaut arī tās pamatā esošie procesi ir atšķirīgi. Ja Norvēģija patlaban pieredz kopējā iedzīvotāja skaita pieaugumu, kas nozīmē arī pozitīvu skolēnu skaita dinamiku, tad Latvijā tendence ir pretēja. Vienlaikus ekonomiskie resursi, kuri ir abu valstu un to pašvaldību rīcībā, ir būtiski atšķirīgi. Līdzīgas ir arī atšķirības iedzīvotāju sociālā kapitāla līmenī.

Veiktais pētījums vēlreiz apliecina, ka skolām lauku kopienās ir lielāka nozīme, nekā vienkārši izglītības funkcijas izpildītājām. Taču slēgšanas iespējamības vērtējums ir atšķirīgs Latvijas un Norvēģijas pašvaldībās. Ja Latvijā ir visai izplatītas bailes, ka skolas slēgšana ir simbols kopienas pakāpeniskai izzušanai, tad Norvēģijā attieksme šāds noskaņojums ir krietni vājāk izteikts.

Runājot par izglītības procesa nodrošinājumu, viens no izplatītiem risinājumiem mazo skolu gadījumā ir apmācība apvienotajās klasēs. Norvēģijas pašvaldības kopumā sliecas atbalstīt konsolidācijas stratēģiju, saskatot tajā daudz priekšrocību, turpretī Latvijā ir vērojama gatavība izmantot dažādus risinājumus, lai tomēr saglabātu vietējo izglītības iestādi.

Dažādu gadījumu analīze abās valstīs ļauj secināt, ka iedzīvotāju, skolēnu vecāku, skolu darbinieku un citu iesaistīto pušu mobilizācijai ir liela nozīme — no tās ir atkarīgs, pie kāda galarezultāta nonāk pašvaldība. Uzmanības vērts ir fakts, ka par spīti izteiktākām bažām par skolu slēgšanu, Latvijā kopumā likvidēto vai reorganizēto mazo skolu skaits ir lielāks, nekā Norvēģijā. Iezīmējas arī nākotnes pētījumu virziens — konteksti, kuros veidojas un attīstās dažādas attieksmes pret skolu slēgšanu, proti, kāpēc pastāv tik krasas atšķirības skolu konsolidācijas ietekmes vērtējumos.

Konferences dalībnieki apmainās ar viedokļiem

Turpinājumā pētnieks Aadne Aasland iepazīstināja konferences dalībniekus ar Norvēģijas pašvaldību administrāciju viedokļu analīzi. Kā rāda aptaujas rezultāti, skolu slēgšanas jautājuma parādīšanās dienas kārtībā nes līdzi salīdzinoši augstu konfliktu un spriedzes līmeni, un rezultātu ne vienmēr var paredzēt. Taču situācijās, kad dažādu iesaistīto pušu viedokļi par skolas slēgšanu vai saglabāšanu ir atšķirīgi vai pat pretēji, pašvaldības parasti dod priekšroku slēgšanas scenārijam.

Aadne Aasland (NIBR)

Kādas ir manevra iespējas, kad runa ir par skolas slēgšanu un kā praksē izpaužas sadarbība starp dažādām iesaistītām pusēm? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēja Susanne Søholt, apskatot padziļināti trīs reālus gadījumus Norvēģijas pašvaldībās. Pētījums rāda, ka lauku kopienas spēj attīstīties, tajā skaitā ekonomiski, arī tad, ja tajās vairs nav savas skolas, taču svarīgs priekšnosacījums šādos gadījumos ir citu kopīgu vietu pastāvēšana: piemēram, veikals, bērnudārzs, pasākumi. Vienlaikus diskusijas par skolu likteni bieži norit spēcīgas sociālās kontroles iespaidā, kas aptur daudzus no sava viedokļa paušanas. Rezultātā neizrunātās pretrunas skolu transformācijas procesu laikā var novest pie ilgstošas apslēptas spriedzes kopienā. Tādejādi, ieteicamie lēmuma procesa elementi ir: nacionāla vai reģionāla līmeņa rekomendācijas attiecībā uz, piemēram, minimālo skolēnu skaitu vai attālumu, kāds ir jāmēro, lai sasniegtu skolu; kā arī vietējo partiju ciešāka kontrole pār to, kā galarezultātā balso to politiķi. Gadījumos, kad skolas slēgšana noritēja konstruktīvā gaisotnē, veiksmes faktori bija: vietējo politiķu ieklausīšanās iedzīvotāju viedokļos, vecāku grupu aktīva iesaistīšanās procesā un konsultācijas ar ārējiem ekspertiem un, visbeidzot, dialogs starp vecākiem un skolas administrāciju labāko risinājumu meklēšanā.

  Sadarbības seminārs

3. februārī NIBR telpās notika darbnīca ar mērķi nostiprināt projekta ietvaros sasniegto un ielikt pamatus turpmākai sadarbībai mazo lauku skolu izpētē. Pirmais solis konsorcija dibināšanā ir ieinteresētu un drošu partneru identificēšana dažādās valstīs. Tādejādi projekts ar pateicību izmantoja Bilaterālās sadarbības programmas finansiālu atbalstu apakšprogrammas «Pētniecība» ietvaros kontaktu dibināšanas un nākotnes projektu ideju apspriešanas darbīcas organizēšanai.

Pētnieki iepazīstināja klātesošos ar viņu pašreizējo darbu un dalījās zināšanās par jaunākām inovatīvām pieejām pētniecībā. Darbs seminārā tika organizēts tā, lai iezīmētu kopīgas tēmas un sadarbības iespējas tuvākajā nākotnē. Dalībnieki izvērtēja vairākus finansējuma avotus (piemēram, programmu «Apvārsnis 2020», INTERREG, Nordplus, Marie Curie) un aktuālus projektu konkursus.

[skolalaukos]

Notiks konference «Mazās kopienas un vietējo skolu nākotne»

2017. gada 2. februārī Oslo notiks zinātniska konference, kuras ietvaros ar jaunāko pētījumu atziņām un praktiskā darba pieredzi apmainīsies eksperti no vairākām Eiropas valstīm un pašvaldību pārstāvji.

Konference tiek organizēta, sadarbojoties projekta «Izglītības pārvaldība lauku depopulācijas apstākļos» partneriem un Norvēģijas tīklam DEMOS: Democracy, equity and the local community — welfare and education in a globalized world.

Konference programma

Programma PDF failā

09.30

Registration

10.00

Conference opening — Two projects, one conference Susanne Søholt, By- og regionforskningsinstituttet NIBR, HiOA

10.15

School closure in Norwegian districts: Conflict and collaboration (Skolenedleggelser i distrikts-Norge: konflikter og samarbeid) Aadne Aasland, NIBR

Ensuring access to good quality education in municipalities with declining population: a comparative study of Latvia and Norway Inta Mierina, University of Latvia

Comments and questions

11.10

Coffee break

11.30

School closures and effects on local communities: The school as the «local community fabric» (Skulen som knutepunkt for lokalsamfunnet) Mariann Villa, Norsk senter for bygdeforskning/NTNU Agneta Knutas, Program for lærerutdanning, NTNU

Rural schools and local communities — what is at stake in the debates on closure? (Hva står på spill i debattene om nedlegging av distrikts-skoler?) Susanne Søholt, NIBR, HiOA

Comments and question

12.15

Lunch

13.00

A Norwegian municipality on the question of the governance of local school structure

Comments and questions

13.30

Rural pupils and rural communities without local schools (Elevar og lokalsamfunn i Bygde-Noreg utan lokal skule) Karl Jan Solstad, Nordlandsforskning

Comments and questions

14.00

Coffee break

14.15

Rural youth, education, place and participation (Landsbygdens unga. Utbildning, plats och delaktighet) Maria Rönnlund, Umeå universitet

Comments and questions

14.45

Rural schools research in Eastern and Western Europe: Space, place and where next? Linda Hargreaves, University of Cambridge

Comments and questions

15.15

Summing up. Expected outcomes from the two projects. Agneta Knutas / Mariann Villa / Susanne Søholt

[skolalaukos]

Pētnieki piedalās Mācību gada sākuma konferencē

24. augustā Gulbenē notika ikgadēja Mācību gada sākuma konference — forums, kas pulcēja pedagogus no visas Latvijas. Uzturot sadarbību ar izglītības nozari, FSI pārstāvji piedalījās konferencē ar ziņojumiem par jaunākajiem pētījumiem izglītības jomā, kā arī novadīja trīs grupu diskusijas. Dalība forumā ir daļa no FSI projekta «Izglītības pārvaldība lauku depopulācijas apstākļos» aktivitātēm.

FSI pētniece Inese Šūpule vada grupas diskusiju. Foto: Gulbenes novada dome, 2016.

Konferences pirmajā daļā tika prezentēti divi pētījumi, kas veikti Gulbenes izglītības iestādēs un bija pamats diskusijām ar izglītības iestāžu darbiniekiem.

Pedagogi Mācību gada sākuma konferencē Gulbenē. Foto: Gulbenes novada dome, 2016.

Pētījumu par skolēnu un skolotāju viedokļiem par globālo izglītību un skolu prezentēja sociologs Miķelis Grīviņš. Pētījuma pamatā bija trīs gadu laikā veiktas skolotāju un skolēnu aptaujas, kurās tika iegūti viedokļi par izglītības procesiem Gulbenē. Pētījuma dati ilustrē, ka 2015. gadā Gulbenes skolotāji desmit ballu skalā vidēji savu skolu vērtēja ar 8,0 ballēm, bet skolēni — ar 7,5 ballēm. Savukārt, izglītību Latvijā gan skolotāji, gan skolēni vērtē ar 6,6 ballēm. Savu skolu respondenti vērtē augstāk visos trijos datu vākšanas posmos. Pētījums ilustrē, ka skolēniem un skolotājiem mēdz būt atšķirīgi viedokļi par skolu, kurā viņi strādā/mācās — skolotāji vidēji vērtē savu skolu augstāk, ir pamanījuši vairāk notikumus savā skolā. Šis novērojums ir ļāvis pētījumā secināt, ka starp abām grupām ir plaisa, kas varētu kavēt sekmīgu sadarbību. Pētījumā arī tiek secināts, ka skolās ir novērojama plaisa starp skolēniem, kuri ir iesaistīti dažādās izglītības aktivitātēs, un skolēniem, kuri nav iesaistīti. Iesaistītie skolēni mēdz izglītības procesus vērtēt augstāk. Galējie pētījuma rezultāti tiek apkopoti.

Turpinājumā pētniece Inese Šūpule piedāvāja ieskatu pētnieciska projekta «Izglītības pārvaldība lauku depopulācijas apstākļos» rezultātos. Pētījumā galvenā uzmanība pievērsta izglītības procesu izpētei, skatot tos daudzlīmeņu pārvaldības teorijas kontekstā un analizējot kompleksās attiecības izglītības sistēmas funkcionēšanā. Īpaša uzmanība pētījumā pievērsta mazo lauku skolu transformācijas un slēgšanas analīzei. Pētījums atklāj, ka Norvēģijā kritiskāk vērtē mazo skolu sniegumu un biežāk tiek atbalstīts viedoklis, ka lielākas skolas nodrošina skolēniem labāku mācību vidi. Latvijā — 54%, bet Norvēģijā — 88% aptaujāto pašvaldību pārstāvju piekrīt šādam viedoklim. Latvijas pašvaldību pārstāvji arī biežāk atbalsta viedokli, ka pašvaldībai ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu mazās lauku skolas (Latvijā — 77%, Norvēģijā — 19%). Vienlaikus divas trešdaļas gan Latvijas, gan Norvēģijas pašvaldību pārstāvji uzskata, ka viņu pašvaldībā ir optimāls risinājums attiecībā uz skolu izvietojumu un skolēnu skaitu tajās (Latvijā — 75%; Norvēģijā — 70%).

Galvenās identificētās problēmas skolu pārvaldībā attiecas uz tādām jomām kā informētība, kapacitāte, finansējums, politikas mērķi un atskaitīšanās sistēma. Ilgstošās diskusijas par skolotāju atalgojuma reformu un mazo skolu nākotni veicina nedrošības sajūtu skolotāju un skolu direktoru vidū, apgrūtina stratēģisko plānošanu novadu līmenī. Daudzās skolās ir grūtības nodrošināt noteiktu priekšmetu skolotājus, kā arī vērojama skolotāju novecošanās. Skolu snieguma novērtēšanā nepietiekoši tiek ņemts vērā un vērtēts konkrētu skolēnu individuālais progress mācībās.

Pētījumu prezentācijām sekoja pedagogu diskusijas, kurās dalībnieki tika aicināti dalīties ar savām pārdomām un idejām, piedaloties grupu diskusijās par vairākiem izglītbības pārvaldības aspektiem:

Kā definēt, kas ir maza skola? Kad skola ir jau pārāk maza, lai to uzturētu?

Aktuāli izaicinājumi izglītības iestādēm: finansējums, audzēkņu skaits un sadarbība ar vecākiem

Izglītības iestāžu iespējas un attīstība

Miķelis Grīviņš vada grupas diskusiju. Foto: Gulbenes novada dome, 2016.

Konferences otrajā daļā RPIVA Alūksnes filiāles vadītāja Anita Pētersone sniedza informāciju par RPIVA aktualitātēm un izglītības programmu piedāvājumu 2016./2017. mācību gadā. Gulbenes novada pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājs Arnis Šķēls sniedza aktuālāko informāciju, mācību gadu uzsākot, savukārt pasākuma noslēgumā skolotāji tika godināti ar Gulbenes novada domes un IZM apbalvojumiem par sasniegumiem iepriekšējā mācību gadā.

Pedagogi diskutē par aktuālām problēmām izglītības pārvaldībā. Foto: Gulbenes novada dome, 2016.

Dalība forumā ir daļa no FSI projekta «Izglītības pārvaldība lauku depopulācijas apstākļos» aktivitātēm. Projekts tiek realizēts ar Norvēģijas finanšu intstrumenta finansiālu atbalstu.

[skolalaukos]

Notiek pašvaldību un skolu administrāciju aptaujas

Projekta ietvaros notiek divas izglītības pārvadībā iesaistīto pušu aptaujas: pašvaldību izglītības un attištības plānošanas speciālistu aptauja un mazo skolu administrāciju aptauja.

Pētnieku grupa jau iepriekš pateicas uzrunātiem respondentiem par atsaucību un dalīšanos ar viedokļiem par mazo skolu problematiku!

[skolalaukos]

Pētnieku dienasgrāmata

Martā un aprīlī gan pētnieki Latvijā, gan pētnieki Norvēģijā dodas pētnieciskos braucienos uz mazajām lauku skolām un veic intervijas ar pašvaldību deputātiem un izpildvaru, izglītības pārvaldi, pagasta pārvaldniekiem, atlasīto skolu direktoriem un aktīviem kopienas un skolēnu vecāku pārstāvjiem. Piedāvājam nelielu ieskatu vienā no pētnieku dienasgrāmatām.

Dr. sc. soc. Inese Šūpule:

«Braucot uz vietām, kur darbojas mazās lauku skolas, un uz vietām, kur skolas ir pēdējo piecu gadu laikā slēgtas, visu laiku iekšēji urda jautājums: vai pieņemtais lēmums konkrētajā vietā slēgt skolu ir bijis pareizs? Vai ir jācenšas saglabāt mazās lauku skolas? Intervijās izkristalizējas atbilde, ka katrā gadījumā lēmums ir jāpieņem ļoti individuāli, ņemot vērā daudzus faktorus.

Lēmumu pieņemšanas procesa izpēte liecina, ka ļoti svarīga ir dažādu iesaistīto grupu attieksme pret skolu.

Pētnieki Aadne Aasland (NIBR) un Miķelis Grīviņš (LUFSI) vienā no vizītēm. Foto: Inese Šūpule.

Pirmkārt, skolēnu vecāku attieksme. Ir skolēnu vecāki, kas stāv un krīt par savu mazo lauku skolu, kurā paši ir mācījušies un lepojas ar skolas sasniegumiem un skolā nodrošināto izglītības kvalitāti. Bet ir arī gadījumi, kad vecāki labāk izvēlas savu bērnu vest uz pilsētas lielo skolu, nevis lauku skolu, kas tuvu mājām, jo domā par savu bērnu nākotni un iespējām, ko piedāvā mācības pilsētas skolā. Arī mazās lauku skolas ir ļoti atšķirīgas. Ir skolas, kas spēj nodrošināt gan izglītības kvalitāti, gan arī ģimeniskuma sajūtu. Bet ir skolas, kur jau iepriekš ir bijuši konflikti un neapmierinātība, un mazais skolēnu skaits ir tikai viens no faktoriem, kas veicina skolas slēgšanu.

Otrkārt, pašvaldības deputātu un administrācijas attieksme. Ir tādi gadījumi, kur lēmums par skolas slēgšanu pieņemts sasteigti, bez izvērtēšanas, un galvenais arguments ir bijis ekonomisks – pašvaldībai steidzami jāatrod līdzekļi kādiem izdevumiem, un viens no risinājumiem – skolas slēgšana. Tiesa, šobrīd pašvaldībās lielākoties apzinās, ka skolas slēgšana vēl vairāk veicina iedzīvotāju aizbraukšanu, jo pēc katras skolas slēgšanas kāda ģimene pieņem lēmumu pārcelties uz citurieni. Tādēļ lēmumi tiek pieņemti ļoti piesardzīgi.

Treškārt, skolas direktora un pedagogu attieksme. Ir skaidrs, ka šī ir grupa, kas visvairāk ieinteresēta saglabāt skolu, bet ne vienmēr. Ir skolas direktori, kam ir interese saglabāt skolu tikai līdz savai aiziešanai pensijā, un ir skolas, kur vairākums pedagogu ir «braucēji» – tādi, kas brauc no kādas citas apdzīvotās vietas pasniegt savas stundas, un tad dažkārt trūkst motivācijas cīnīties par izglītības kvalitātes celšanu un skolas saglabāšanu. Pats būtiskākais šajā diskusijā ir jautājums – kā ir labāk skolēniem? Vai mazā lauku skola nodrošina izglītības kvalitāti un izglītības procesu, kas atbilst 21. gadsimta izaicinājumiem? Sajūta šobrīd – pētniecības procesa sākumā – ir tāda, ka tas ir pilnībā atkarīgs no konkrētās skolas un pedagogu pieejām un atvērtības.»

[skolalaukos]

Īsi par projektu

Mūsu mērķis ir

izpētīt un salīdzināt dažādus izglītības pārvaldības modeļus, kas tiek izmantoti vai var tikt izmantoti apstākļos, kad strauji samazinās bērnu skaits, un

novērtēt to efektivitāti adekvātas bērnu un jauniešu izglītības nodrošināšanā lauku apvidos.

Pētījuma ietvaros tiks veiktas:

statistikas un politikas dokumentu analīze,

skolu un pašvaldību pārstāvju aptauja, kā arī

konkrētu gadījumu — pašvaldību, kuras izvēlējušās dažādus risinājumus — izpēte Latvijā un Norvēģijā,

Daudzveidīgas metodes palīdzēs atklāt, kuri modeļi visefektīvāk ļauj nodrošināt bērnu un jauniešu izglītības vajadzības.

[skolalaukos]

Par mums

Projekta mērķu sasniegšanai savus spēkus apvienojuši pētnieki no divām zinātniskajām organizācijām no Latvijas un Norvēģijas:

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta un

Norwegian Institute for Urban and Regional Research, Oslo and Akershus University College of Applied Sciences.

LU Filozofijas un socioloģijas institūts ir vadošais zinātniskais institūts sociālo un humanitāro pētījumu jomā. FSI aizsākumi meklējami jau gandrīz trīsdesmit gadus senā pagātnē – 1981. gadā. Socioloģijas nodaļā pētniecisks darbs tiek īstenots šādos pamatvirzienos: (1) jaunatnes un izglītības, sociālās atstumtības un deviantās uzvedības pētījumi; (2) salīdzinošie starptautiskie pētījumi (piemēram, Eiropas sociālais pētījums); (3) migrācijas un remigrācijas procesu izpēte (sk.projektu «Latvijas emigrantu kopienas»).

Norvēģijas urbāno un reģionālo pētījumu institūts specializējas pārvaldības izpētē gan nacionālā, gan starptautiskā perspektīvā. Institūta pieredze iekļauj pētījumus par vispārējām pārvaldības un administrācijas sistēmām, kā arī restrukturizācijas procesiem atsevišķos sektoros un institūcijās. NIBR izvērtējumu stūrakmens ir starpdisciplināra pieeja un savstarpēji papildinošu meteožu pielietošana. Institūta klientu vidū ir: Norvēģijas Zinātnes padome, Pašvaldību un reģionālās attīstības ministrija, kā arī virkne pašvaldību.

[skolalaukos]

Pētnieki

Mūsu komandā ir pieredzējuši sociologi un izglītības pētnienki no Latvijas un Norvēģijas.

Inta Mieriņa

Inese Šūpule

Ilze Koroļeva

Ieva Kārliņa

Miķelis Grīviņš

Ilze Trapenciere

Aleksandrs Aleksandrovs

Trine Myrvold

Aadne Aasland

Susanne Søholt

Inta MIERIŅA, Dr. sc. soc. projekta vadītāja

I. Mieriņa ir projekta zinātniskā vadītāja, ieguvusi socioloģijas doktora grādu Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātē. I. Mieriņas pētnieciskais darbs projektā par izglītības pārvaldību lauku depopulācijas apstākļos saistīts ar Latvijas un Norvēģijas pašvaldību aptauju par skolu attīstības un pārvaldības modeļiem un mazo lauku skolu administrācijas aptauju salīdzinošā perspektīvā.

I. Mieriņa kā projekta «Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika» zinātniskā vadītāja ir saņēmusi Latvijas Universitātes balvu par sasniegumiem zinātnē. I. Mieriņa ir strādājusi kā asociētā profesore Varšavas Universitātē, ERC projektā «Public Goods through Private Eyes» realizācijā 14 Centrāl- un Austrumeiropas valstīs. Tāpat I. Mieriņa bijusi iesaistīta vairākos liela mēroga ES pētnieciskajos projektos tādos kā «Memory, Youth, Political Legacy And Civic Engagement» (MYPLACE), «Growing Inequalities’ Impacts» (GINI), «The European Social Model along the economic crisis and austerity policies — Developments, effects and policy issues» un citos. Inta bijusi vairāku stipendiju laureāte, un viesojusies kā pētniece Ārhusas Universitātē Dānijā, Ilinoisas Universitātē Čikāgā un GESIS EUROLAB Vācijā. I. Mieriņas zinātniskās publikācijas pieņemtas vai publicētas tādos žurnālos kā European Societies, Europe-Asia Studies un Polish Sociological Review.

Pētnieciskās intereses: migrācija, izglītības socioloģija, sociālais kapitāls, politiskā līdzdalība, demokratizācija, valsts-pilsoņu attiecības, sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, labējais radikālisms, Centrāl- un Austrumeiropas valstis, vēsturiskā atmiņa, kohortu analīze, kvantitatīvo pētījumu metodoloģija.

Inese ŠŪPULE, Dr. sc. soc. pētniecie / projekta vadītāja

I. Šūpule, projekta pētniece, ir atbildīga par pētījuma teorētiskās koncepcijas sagatavošanu, balstoties uz izglītības pārvaldības (multilevel governance) un reģionālās attīstības teoriju sintēzi, kā arī gadījumu izpētes veikšanu. Pētnieces uzmanības centrā būs tas, kā izglītības pārvaldības līmeņi mijiedarbojas, vertikālā un horizontālā pārvaldības dimensija, daudzfunkcionālu kopienas skolu pārvaldības modelis.

I. Šūpulei ir socioloģijas doktora zinātniskais grāds politikas socioloģijā, kas iegūts 2012. gadā Latvijas Universitātē. Līdztekus projektam Inese Šūpule ir pētniece arī Baltijas Sociālo zinātņu institūtā, kur šobrīd aktuālās izpētes tēmas ir mazākumtautības Latvijā, pilsonība un izglītība.

Pētnieciskās intereses: izglītības pārvaldība, politikas plānošana, pilsonība, migrācija, sabiedrības integrācija, etniskās attiecības, valodu lietojums un zināšanas, un diskursu analīze (kritiskā diskursu analīze un diskursīvā psiholoģija).

Ilze KOROĻEVA, Dr. sc. soc. pētniecie

Ilze Koroļeva ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kopš 2011. gada institūta direktora vietniece. I. Koroļeva pētījumā ir atbildīga par WP2 - Latvijas un Norvēģijas pašvaldību aptauju par skolu attīstības un pārvaldības modeļiem un mazo lauku skolu administrācijas aptauju salīdzinošā perspektīvā.

Pētniece ieguvusi socioloģijas doktora grādu lietišķajā socioloģijā Latvijas Universitātē. Kopš 1991. gada viņas zinātniskā darbība veltīta galvenokārt jaunatnes problēmu izpētei. Ilze Koroļeva piedalījusies vairāk nekā četrdesmit jaunatnes izpētei veltītu projektu izstrādē un realizācijā, bijusi vairāku starptautisku salīdzinošu pētījumu, t.sk. longitudinālu zinātnisku projektu «Path of the Generation» (1992–1999), «ESPAD — The European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs» (2003, 2007, 2011), «World Values», «European Social Survey», «ECAD — European Cities against Drugs» pētnieciskās daļas «Youth in Europe» (2006, 2008, 2010) un citu starptautisku pētījumu vadītāja un koordinatore Latvijā. Viņa ir vairāk nekā 50 jaunatnes problēmām veltītu publikāciju autore, starptautisku semināru organizatore un divu starptautisku konferenču — «IT Century: Young People and Social Changes» (Rīga, 2001) un «Youth in Latvia, Europe, Globe: Opportunities and Risks» (Rīga, 2012) orgkomitejas vadītāja.

Pētnieciskās intereses: jaunatnes socioloģija, jauniešu migrācija, identitātes veidošanās un transformācijas, jauniešu integrācija mītnes zemes sabiedrībā, kvantitatīvo un salīdzinošo pētījumu metodoloģija.

Ieva KĀRKLIŅA, Dr. sc. soc. pētniece

I. Kārkliņai ir vairāk nekā 10 gadu pieredze nacionāla un starptautiska līmeņa salīdzinošo socioloģisko pētījumu vadīšanā un koordinēšanā, kā arī rekomendāciju izstrādē par izmaiņām sabiedrības veselības un sociālās politikas plānošanā un īstenošanā. Pētnieciskās intereses prioritāri saistītas ar reģionālo attīstību sociālās iekļaušanas kontekstā, izglītības un jaunatnes socioloģiju. Projektā par izglītības pārvaldību lauku depopulācijas apstākļos I. Kārkliņa veic izglītības statistikas analīzi laika periodā no 2004. gada, kā arī padziļināti pēta tēmu par izglītības lomu dažādu grupu spēcināšanā (empowerment).

I. Kārkliņa ieguvusi vadībzinātņu maģistra grādu izglītības vadībā Latvijas Universitātē un sociālo zinātņu doktora grādu socioloģijā Rīgas Stradiņa universitātē, izstrādājot promocijas darbu par tēmu «Latvijas trūcīgo ģimeņu bērnu izglītības sasniegumus ietekmējošie faktori», padziļināti pētot drošumspējas un sociālā elastīguma (resilience) determinantus.

Pētnieciskās intereses: izglītības vadība, izglītības sasniegumus ietekmējošie faktori, reģionālā attīstība, sociālā iekļaušana, migrācijas procesi.

Miķelis GRĪVIŅŠ, Dr. sc. soc.

M. Grīviņam ir vairāk nekā 10 gadu pieredze nacionāla un starptautiska līmeņa salīdzinošo socioloģisko pētījumu īstenošanā. Šajā projektā par izglītības pārvaldību lauku depopulācijas apstākļos viņš pēta dažādu aģentu sadarbību izglītības pārvaldībā, un ir atbildīgs par gadījuma izpētes vadlīniju sagatavošanu un gadījumu izpētes veikšanu (kopā ar I. Šūpuli).

M. Grīviņš ir ieguvis sociālo zinātņu doktora grādu lietišķajā socioloģijā Latvijas Universitātē, izstrādājot promocijas darbu par tēmu «Izglītības aģentu vienlīdzības interpretācija». Savā promocijas darbā M. Grīviņš aplūko to, kā mācību procesi klasē, mikro līmenī ietekmē skolēnu iespējas iegūt zināšanas un izglītību. Analīzē izmantota kritiskās diskursa analīzes pieeja.

Līdztekus projektam M. Grīviņš ir pētnieks arī Baltijas Studiju centrā, kur šobrīd aktuālās izpētes tēmas ir ilgtspējīga lauku un reģionālā attīstība, agro-pārtikas sistēmas, lauksaimniecība un inovācijas.

Pētnieciskās intereses: izglītības socioloģija, izglītības iestāžu sadarbības aģenti, izglītības pētījumu metodoloģija, kritiskā diskursu analīze, ilgtspējīga lauku un reģionālā attīstība, ilgtspējīgas pārtikas sistēmas.

[skolalaukos]

Projektu kopīgi finansē: Norvēģijas finanšu instruments (European Economic Area grants / Norway grants), Latvijas Republika, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts un Norwegian Institute for Urban and Regional Research