skicuklade

[skicuklade]

kolekcija

ne diena nav vēl nodzīvota

bet jūtu – visa dzīve cauri miesai plūst

un katrai lietai zīmes vērtība tiek dota

un katra doma šķiet no jauna izlolota

kā stikla darbnīcā man ieķērušies smilšu graudi kūst

cik netverama daba mūsu gaitām

kas abos krastos knapus viļnus krustoja

un tagad akmeņus pie kājām skaitām

turpat, kur projām balto buru kuģus laidām

un ostas naktīs darba gaisma miegā ieaijā

[skicuklade]

***

zied ievas

mēs tās saucam par mammām

un tinamies vakara krāsmatu liesmās

es gludinu domas

tu kreklus

līdz lielajam laukumam

abas secinam

ka klusētais laiks bijis velts

tu drosme, es neprāts

bet šovakar jānopērk piens

un jānotic, ka manas ir tālāk

par tavējām

mamma, kur šovakar ziedēšu

baltā biruma putenī aizkusis

mums atkal čukst imka

[skicuklade]

***

es stāvu autobusā

un turos pie saprāta,

jo stienis tur mani

pie zemes

es skatos uz viņiem

un redzu,

kā pakauši smaida,

kā kaktiņi smīn

man šķiet, ka es turos,

un dailei skauž,

ka nekāpju tur 

katru vakaru aplausos gremdēties

bet es atskatos atspulgā

logā, 

tumsībā –

šī ir garā pietura

iela, es 

un abās zīlītēs man

smaidi uz viņiem

tu

[skicuklade]

janvāris

es paceļu acis un tur –

puteklis

puteklis

puteklis

tas viegli pret sauli sniedzas

uz putekli likumi neattiecas

logā rēgojas laiks

iekšā sarajuas telpa

pāri paliek vien sāls

un elpa

tik smags gaiss

tik viegli puteklim

puteklis lido

putekli netur

tik bezgalīga mūžība

tik bezgalīgi ilgi gaidīt

puteklis nezina

puteklis brīvs

[skicuklade]

***

ar nožēlu man nākas teikt, ka mana mute

vairs nespēj tīšus vārdus pasacīt

un manas sagurušās rokas tintes bīstas

kā uguns liesmas, un it nekā tām nevar piesolīt

es šķiru lapas un tās mani pretīm šķir

un atklāj katram, ka tas prātā nav, bet sirdī

kā gadās tas, kā notiek, kas pie vainas,

ka manā pakrūtē vien tukša čaula ir

nav kauna nezināt, nav kauna reizēm slinkam būt,

un piedodams ir kļūdas goda vietā turēt

bet sirds, kas sev, kas citai sirdij mēma ir –

tā jāatstāj pie tukšas lapas sūbēt

[skicuklade]

decembris

cik cik cik

īsu vārdu 

un skatienu aprautu

cik 

klik klik klik

skan glāzes

un attālums neciešams

klik

krīt

ūdens kā knapas pikas

man rokas pavisam plikas

bet tavas man apkārt liktas

divas sirdis vienā virsjakā

sitas sitas sitas

[skicuklade]

the sun

i envy the sun 

because it gets

to touch your skin

with rays warm like hands

i envy the wind 

that strokes your hair

with easy breeze,

with slightest move

i envy the moon 

and it most of all

because it gets

to watch you sleep

[skicuklade]

centrs

cīņa starp pilsētas kņadu un domām

kurš skaļāks ir, kam lielāka loma?

līst soļu lietus un tramvajs kauc

un apziņā teikumu lodes trauc

kas klusums ir, kāda tam vara

ja viss man apkārt alkst cīņas spara

es sniedzu sev roku un pati to liedzu

bez izpratnes visu pret bruģi triecu

simts balsu un simtiem dzīves gaitu

un katrs ilgojas iegūt vēl laiku

lai paspētu mājās, uz darbu, pie tevis

kurš visas šīs ilgas mums ir devis?

[skicuklade]

baltais troksnis

balto cilvēku baltās domas

balti apklāj līdzeno pasauli

tumšs kafijas pleķis uz piedurknes

kā kauns, kā zīme, kā liegums

es pati kā pleķis

sniegbalto cilvēku skatam

krāsas pazuda baltajā pasaulē

kaut atceros tām reiz bija vieta

manā Disney kasetē

manā pagultē

manā iztēlē

lietu izpratnē

pasaules satiksmē

būtņu saskarē

lūdz klusumu tiesas zālē

bet klusums liedz sevi pieminēt

kā uzvilkta atspere

bez virsmaz kur atsperties

es gaidu līdz pati kļūšu balta

un izšķīdīšu sniegotā janvāra pastkartē

[skicuklade]

***

time bends backwards

until it meets itself at the core

the present becomes unreachable

when longing for the future form the perspective of the past

poet is not a propeth

but the horizon never lies

it streches its truth over different land and sea

allowing us to believe

that once we might just touch the same sky

[skicuklade]

nākamā pietura: ilgas

paturi manu ēnu,

kā turi mēteli

teātra ģērbtuvē

ļauj tai izlīt

caur tavām dzīslām

kā samtam

un ieraugi mani;

kaila varu būt

vien tavās acīs

tad nesaki neko,

klusē,

viss jau ir pateikts

šis tramvajs kursē

pa mūžīgu

apli

[skicuklade]

***

karsti akmeņi skūpsta pēdas,

saule izkausē domas

un uzvāra sajūtas katlā

līdz pāri paliek vien klusa šalkoņa

tu prasīji man, vai varam tikties,

es vienmēr teicu “jā”, bet

tā nekad netikāmies

un par to pat neizlikāmies

kur beidzās mana drosme,

kur sākās mans naids

uz sevi,

jo tevi joprojām

sapņoju,

bet soli pretī nesperu

[skicuklade]

***

ar plānu klīstera kārtu

turas pie manis mans saprāts

kā tapetes vecajā istabā

es iegrimstu akā un 

pamostos atkal 

un atkal

kā dziļi ieēdusies pelējuma smaka

mani pavada nožēla

par visu to, ko sāku,

un visu to,

ko nē

man vieglāk atcerēties

nekā iedomāties

gaisma caur šifona aizkariem

met laika lokus uz koka grīdas,

bet durvīs stāv vēl kaila meitene

skaistā, pumpainā kleitā

[skicuklade]

sss

saule sutina 

salijušus solījumus

saguruši sēc

samilzis stīvums

segas smagumā

saveļas smeldze

stāvot sētā

slieksnis sāk spiest

savādi sakumpušas 

sēro sniegpulkstenītes

sirojot siltuma

sasaucas sienas

skaitu soļus

sliedes, strijas

smiltis spītīgi

slīpē sūbošo skaidrību

[skicuklade]

dziņa

man vajag skriet,

man zemeslode ir par mazu, 

viss debesjums tepat man pirkstu galos trīs

kur gaisma zied,

kur zāles stiebri satiek rasu,

tur vēlos būt kā vēja glāsnums brīvs

es alkstu izšaut gaisā sevi visu,

kā bērna roka atrauj plaukšķeni,

tad sacīt pasaulei “es ticu”

un svēti ticēt, patiesi

lai domas skrien un kājas tām pa priekšu,

es nepagurstu triekties vēl aizvien

bet tad, kad sailgošos, kliegšu,

lai mana apziņa šeit mūrus slien

viss apklusīs,

viss paliks tāls un tukšs,

un tikai mēnessgaisma naktī tumsu velēs

laiks apdzisīs,

un arī manas dziņas mūžs

jau citu prātos invencijas spēlēs

[skicuklade]

***

starp grāmatu kaudzēm

un pelnu traukiem

starp puķu podiem

un svētdienām

kaut kur esi tu

es tevi atceros baltu

un īstu

uz palodzes dziedam

aiz stūra pie Dailes

un tā bija vasara

ja zinātu tu, ka es

kopš klases septītās

ne reizi nebiju

dūmu ievilkusi

pat domās

bet es pieņēmu no tevis

ķiršu tabaku

un trīs laiskas dienas

ne no kā un nekam

varbūt būtībām

bet nu es esmu

starp sienas plaisām iestīgusi

un nezinu

starp kuriem puķu podiem

un svētdienām

tagad esi tu

[skicuklade]

ja pasaule beigsies rīt

ja pasaule beigsies rīt,

tad zini, man jāpiekrīt,

ka vairāk par kurpju šņorēm

un bruģa noēstām zolēm

es nespēju ieraudzīt

man jāatzīst, viss būs velts,

kas izsapņots, lolots, celts,

pat laiks, pat vieta un telpa,

pat domas, pat pašas elpa -

viss caurā kausā smelts

kam pilnība der pēc kara?

un pašlepnums, taisnība, vara?

viss neīstais nebijis kļūs,

un nicības piegaršu gūs;

tam nebūs nekāda svara

ja pasaule beigsies rīt,

tad lūdzos es, ļauj man vēl saskatīt,

kā kokus maigi lapotne kļauj,

kā putni mīlot debesis skauj,

ļauj tevi iepazīt