moveme

[moveme]

Man ir grūti naktīs aizmigt. Biju izdomājusi ka tad,kad nopirkšu telefonu, sākšu rakstīt. Pierakstīt savas nakts domas.

Man ir mazs bērns,kuru es ļoti mīlu. Man vajadzētu priecāties par tik daudz pirmajām reizēm,bet tās ir nomainījušas pret bailēm,ka katrs mirklis var būt pēdējais. Un man ir neliela paranoja. Man ir tik bail viņu pazaudēt,man ir bail, ka palikšu bez Ernesta un Daiņa. Tad tā loģiski,bet es katru dienu,katru vakaru par to domāju. Un man šķiet, ka mammas pazaudēšana to ir izraisījusi. Es vairs nevaru baudīt skaistos mirkļus par tiem arī nenobīstoties. Un tas paralizē prieku ļoti. It kā viens otru neizslēdz...es nezinu. Esmu no tā nogurusi.

8.12.23 00:40

[moveme]

Biski esmu pazaudējusies. Nemāku vairs būt šajā mirklī ar savu bērnu. Domas aizleld uz nākotni, kuru nevaru kontrolēt. Domāju par darbu, ka negribu tur iet atpakaļ tajā bezjēdzībā. Par to, ka nezinu kā pašrealizēties, jo vienkārši būt mammai neder. Tad jau nav par ko runāt ar cilvēkiem. Es jūtos stulba un negudra. Es runāju kā srulba neizglītota vista. Uzvedo arī tā. Lamājos. Pretekle. Es sev vispār nepatīku. Un esmu neapmierināta. Par to. Par to, ka man sāp mugura un pēc tam galva. Man jāiet uz zāli, bet man negribas. Bet jāiet. Jābeidz slinkot, nekas, ka nav enerģija. Tā rodas darot.

[moveme]

Man patīk mans bērns, viņš nevar nepatikt. Man nepatīk, kāda palieku es, kad man nav bijis laiks vienatnei vai jēdzīgai divvientulībai. Ernests ir labākā kompānija, taču ir vietas, kur es vēl nevaru viņu paņemt līdzi. Viņam vajag mani blakus un es to saprotu. Viņš ir mana divvientulība. Bet vai tas nevedīs mani tajā ceļā, ka nevarēšu palaist savu dēlu prom? Es būšu tā briesmīgā vīramāte? Labi, par agru arī par to.

Nezinu, ko ar šo gribēju pateikt. Laikam man skauž, ka es nevaru darīt to, ko dara citi savam priekam, jo man ir bērns uz rokām. Es vairs nevaru vieglprātīgi kur aizbraukt, man jāprasa atļauja, un tas ir stulbi. Mana jaunība laikam ir beigusies, izskatās, ka jēgpilnas attiecības starp vīru un sievu arī. Tagad esmu vnk mamma.

21.07.23. 23:34

[moveme]

Vissmukākais laiks ir maija beigas. Vispār viss maijs ir smuks. Viss zied un plaukst. Kaut kā gribas visu laiku apstāties, kārtīgi ievilkt plaušās, bet nav spēka. Nav spēka līdz galam priecāties. Visu laiku domāju par vārdu "atkarība". Vai tas ir apzināti? Vai mēs varējām mammai palīdzēt? Kāpēc es zināju tikai kā nosodīt un neiedziļinājos? Es zinu kāpēc. Jo negribēju risināt citu problēmas. Bet kam tad ir domāta ģimene, ja ne lai atbalstītu, saredzētu, saklausītu un palīdzētu savējiem? Es biju jauna, neko nesapratu. Mammas nāve atvērusi acis daudziem dzīves aspektiem. Es droši vien neko nedarītu savādāk, ja pagrieztu laiku atpakaļ, jo man nebija tās mācības, kas ir tagad. Savējiem ir jācenšas palīdzēt. Bet nav arī jāmīl visi līdz kaulam tikai tāpēc, ka visi reiz mirsim.

Dzīve ir skola. Katra situācija māca. Jādzīvo tā, lai nekas nav jānožēlo. Pieskati savējos. Tas nekas, ka Tevi nepieskatīs neviens. Tu vari pati sevi pieskatīt.

Pietrūkst mammas, pat ja nevaru beigt būt dusmīga uz viņu. Vai beigt būt dusmīga uz sevi, ka nepalīdzēju. Viņa nekad mani neatgrūda, bet es nelaidu viņu sev klāt, es neuzticējos. Lai arī mamma, es nevaru teikt, ka viņa bija mans drošais plecs. Es pat nezinu. Es biju tik tālu, es esmu un būšu tālu. Un tur neko nevar darīt. Es varu tikai mācīties un mācības izmantot savā mammas ceļā.

[moveme]

Te Tu sākies.

[moveme]

Pateikt savam vīram, ka man gribas raudāt un būt ignorētai ir next level of vientulība. Man tik ļoti gribas mājās, bet man nav vieta, kur tā justies. Man nav vieta, kur justies droši. Es nevaru atrast drošību pie sevis un arī mīlestību ne.

Vakar skatījos dzemdību video un es negribu to visu. Es negribu neko kas ir saistīts ar zīdaiņiem un bērniem. Un kur es varu likties ar tādām domām? Dievs mani sodīšot. Ja viņš soda, lai soda tiešām mani nevis mazu nevainīgu cilvēciņu. Es jūtos tā, ka esmu gatava laist pasaulē bērnu un pati no šīs pasaules aiziet. Es neesmu pelnījusi dzīvot to domu dēļ, kas ir manā galvā. Kas es par sievieti, kas negrib bērnus, ne? Es neesmu redzējusi savā dzīvē, kā es un mans brālis ir bijuši kāds pozitīvs pienesums savu vecāku ikdienai. Lielākoties es jutos kā apgrūtinājums, kā cilvēks, kuram nevar bū nekāda sava personība, bet jādzīvo tā kā vecāki grib. Kā kāds ko tēvs var sist pie mazākajām kļūdām, bet māte nekad mani neaizstāvēja. Tukšums. Tukša vieta. Nu, un priekškam man bija jāpiedzimst? Jo tā vajadzēja dzīvē kādam? Kurš saka, ka savus vecākus mēs izvēlamies? Nekad nebūtu tādus izvēlējusies. Nekad neaizmiršu kā pārdzīvoju, ka man kāzās nav viņiem par ko pateikt paldies. Paldies, ka nedzīvoju uz ielas un man bija ko ēst?

Un tad es nevaru pat domāt par anestēziju, jo nosodījums būs tas, ko saņemšu pretī. Es diskonektēšos no sava bērna, es nejutīšu, kad jāspiež utt. Jā, es negribu neko no tā just. Priekš manis tas nav tā vērts. Jā, man ir sapista smadzene. Un vai es jau teicu, ka negribu bērnu? Man nav viņam ko dot. Manī nav mīlestības un drošības. Manī nekā nav.

22.02.2023.

[moveme]

Vēl joprojām jūtos diezgan vientuļi. Vakar it sevišķi. Dainis nebija mājās pusdienās un vakarā viņš vārīja pelmeņus un pēc tam jutās slikti un iesēdās telefonā. Prasīju samīlēties, dabuju 2 bučas un tad viņš aizgāja prom, jo viņam neesot bijis ērti. Man laikam vispār nav jēgas sūdzēties, cik neērti ir man uz katru soli, jo kas gan tas ir. Vakarā viņš arī spaidīja telefonu un tad lasīja grāmatu. Gribēju iedot buču, saņēmu pretī tādu vaibstu, it kā kaut kas ļoti pretīgs nāktu viņam virsū. Es pat vairs nepsihoju un nedusmojos, man tam nav spēka. Dusmas ir skumju virskārtiņa. Man ir kā kūka bez glazūras. Viņš esot noguris, jo viņam jāpelna nauda, lai varētu pirkt vanniņas utt. Es domāju wtf. Kā var cilvēks samierināties ar tādu dzīvi. Es būšu tik viena ar visām bērnu rūpēm. Un es vienmēr esmu zinājusi, ka tā būs. Tas, ka viņš saka, ka būs blakus, absolūti neko nenozīmē. Vīrietis bez spējas turēties pie sava vārda. Un man ir grūti, ka man nav uz ko paļauties. Nav nekāda komanda, vēl joprojām tu un es nevis mēs.

16.02.2023

[moveme]

Kaut kā tā

[moveme]

"ko tu pinkšķi", "nu ko tu atkal raudi", "savācies"

Cik bieži es šo dzirdēju savās bērnības mājās. Mājās, kur emocijām nebija vietas. Sēdi savā istabā un pārstrādā savas skumjas un pārdzīvojumus viena. Neviens nejautāja par ko, neviens nejautāja kāpēc, tikai uzreiz uzdevums - beidz raudāt. Un tā tas ir arī manās pieaugušā dzīves mājās. Tās pašas frāzes, tāpati reakcija.

Un Tev liekas, ka esmu mierīga, mani nekas nesatrauc. Jā, es esmu akmens sieviete, kura nedrīkst nevienam parādīt kaut mazāko asaru, jo pēc tās sekos nosodījums vai "nav par ko raudāt".

Vēl joprojām pārstrādāju visu viena. Tev nav ne jausmas, cik daudz es esmu raudājusi, kamēr Tu mierīgi guli blakus.

Un es Tev nevaru izstāstīt par ko es raudu un droši vien arī nemācētu. Un arī Tu gan jau nemācētu un nezinātu kā reaģēt pretī. Tev arī neļāva raudāt?

Varbūt no šejienes attīstījusies loģiskā smadzene, visu ir jāmāk izskaidrot pašam. Nedod dievs kādam izrādīt savu vājumu, pat ne savam tuvākajam. Dzīvojam bezemociju telpā un tādā gaidām arī bērnu. Zaibis. Kā lai par to neraud?

Par ko man sākotnēji nobira asara? Par to, ka pēc mēneša jau varam būt vecāki un man paliek nedaudz bail. Nejau par to, ka jāiet ārā ar suni. Bet re kā viena frāze uzplēš bērnības traumas. Un ja pat šo kādreiz lasīsi, lūdzu, nepadomā "kas tā par huiņu". Tas nav nekas, tā vienkārši ir. Aiz tavas super mierīgā sievas un viņas pretīgās attieksmes un dzēlieniem bieži vien ir vienkārši skumjas un nemācēšana pateikt kā viņa patiesībā jūtas. Neviens nav imūns pret nosodījumu, ja tas pāršalc tevi tavos zemākajos brīžos. Nav viegli kādam raudāt uz pleca it sevišķi, ja tas nav bijis ļauts.

Un bezemociju telpa nav pat pārspīlējums. Tas strādā arī uz otru pusi. Cik bieži man Tev gribas pateikt paldies par sīkumiem, vai pateikties par dienu, kura man ļoti patika. Vai pateikt, ka Tev kaut kas labi sanāk. Vai, ka Tu esi lielisks vīrs un cilvēks. Neko labu es Tev nevaru pateikt. Arī tikai nosodīt, knābāt, rādīt ar pirkstu uz Tavām nepilnībām, kas patiesībā nemaz nav nepilnības. Zem katrām dusmām ir sāpes. Citreiz zināmas, citreiz bišķi jāpadomā. Rekur padomāju pirms metos uzbrukt. Kaut es vienmēr spētu padomāt pirms reaģēt.

Kā bija rakstīts vienā grāmatā, ka nevar izslēgt tikai negatīvās emocijas vai emociju jušanu kā tādu, var izslēgt tikai visu uzreiz. Viss vēl nav izslēgts, ir tikai kaut kā debili sagriezts kājām gaisā.

[moveme]

Labi. Es esmu samietinājusies ar to, ka būšu mamma. Atpakaļ ceļa nav, tāpēc nav ko spiest bremzes tur, kur ir mierīgi vienkārši jābrauc uz priekšu.

Es jūtu kā viņš manī aug un es arī satraucos par viņu. Hormoni vai atbildība, nezinu, bet fakts ir.

Mājās stāv kaudze jaundzimušo drēbītes. Kamēr Dainim par to birst asaras, es jūtos diveijādi. Es jūtos vienkārši atbildīga, man ir uzdevums, kurš būs jāveic visu atlikušo mūžu un šobrīd man ir jādara labākais ko varu izdarīt. Es neesmu nekāda uķi-puķi un mani nesajūsmina bērnu lietas nekādā veidā. Ir uzdevums - jāatbrīvo vieta, kur uzdevumu pildīt.

Un ko vēl darīt ar suni. Hujzin.

Un ko darīt dzemdībās. Kā es izturēšu 24h konstantās sāpēs? Kā es varu zināt, kas man palīdzēs un kas nē? Bet labi. Šobrīd es domāju, ka, ja varēju nolikt tiesības, tad varu arī šo, kā nekā es tam esmu radīta. Tiesības bija sūds attiecībā pret šo.

Es nezinu kā es par šo visu jūtos. Nedaudz ir bail, jo tas viss ir nezināms. Man ir bail no tā, kāda dzīve būs pēc tam. Mani uzteuac jau fakts, ka nevarēšu gulēt. Manis būtībā vairs neeksistēs. Es nebūšu. Es būšu barotāja, aprūpētāja un visa pasaule mazam bērnam. Varbūt man kā pīplplīzerei tas arī patiks? Bet es esmu arī egoiste, tāpēc diezvai.

Good luck un neesi varbūt otrreiz dzīvē tik bezatbildīga un tomēr atzīmē, kad sākušās mēnešreizes.

23.01.23

[moveme]

Mazajam trusītim.

[moveme]

Sasniedzu 32 ned. Its getting closer very fast.

[moveme]

Harmonija.

[moveme]

Nu tā, neko neesmu rakstījusi par lielo, skaisto, aizraujošo, laimes pilno mirkli. Laikam tāpēc, ka man pašai viņš tāds nešķiet. Es nezinu kāpēc šis bērns, būtne, dvēsele, ir izvēlējusies mani par potenciālo mammu. Jā, man blakussmadzenē ir slina, neticības pilna doma, ka mēs varam arī nesatikties. Varbūt es tā domāju, lai nepieķertos, lai nebūtu sāpīgi. Es nezinu, bet šis viss mani pat pašu pārsteidz, cik ļoti dīvaini vai pat slimi es domāju. Un es nevaru nevienam to pateikt, vai atrast līdzīgās, kuras domājušas un jutušās tāpat. Droši vien tāpēc, ka nav pieņemts un tā nedrīkst. Tas ir brīnums un ir jāpriecājas, jo ne visiem tā ir lemts. Citiem jāmaksā kaudzēm naudas, lai iespējams tiktu pie bērns un es te čīkstu. Bet vai tiešām tāpēc es nevaru čīkstēt? Tikai tāpēc, ka citi grib, man arī jāgrib? Es nevaru likt sev gribēt, to ko es nekad neesmu gribējusi. Tas ir kā iet pret straumi, nomainīt ticību, nu nepareizi. Es zinu, es jau teicu, ka slima galvā.

Es negribu nevienam teikt, tas man ir kā pazemojums, atzīties, ka gaidu bērnu, kad vienmēr esmu teikusi, ka man to nebūs. Bezatbildība augstākajā pakāpē. Es vēl joprojām neticu. Nepalīdzēja pat fakts, ka ieraudzīju, ka manī kaut kas kustas un aug.

Ak kā man gribas mierīgu dzīvi. Lai viņa ir tik garlaicīga, man vienalga, es negribu neko darīt un vismazāk jau audzināt bērnu, domāt par to vai viņš izaugs emocionāli kaut cik stabils, lai nav narkomāns utt. Bet kas tur labs var sanākt, ja māte nehrib savu bērnu?!?! Nu kāpēc Tu izvēlējies mani, ko? Ko Tu gribi man iemācīt?

[moveme]

This is geting weird

[moveme]

[moveme]

6.03.kad visi mazie māj tev ar rocinjaam un tu pipini pretii un visi priecīgi. For a second I forgot that Im pregnant.