menorasdienasgramata-blog

[menorasdienasgramata-blog]

Pieczvaigžņu mīlestība

Pieczvaigžņu mīlestība  Ziedu lietus pārlīst pāri Tavai gultai -  Cauri lietavām tos atnesu Tev, Šiem ziediem ir jābūt tieši pieciem, Jo mana mīla pret Tevi ir pieczvaigžņu. Man nav vajadzīga pieczvaigžņu vieznīca, Lai dotu Tevi pieczvaigžņu mīlestību -  Kad vētra mums rada gultu, Tu mani izdomāsi nopietni... Es Tev dāvāšu piezvaigžņu mīlestību - Un tajā noslīks visi Tavi sapņi, Un debesis iemirdzēs caur rožlapām, Tad Tu uzzināsi ,ko nozīmē pieczvaigžņu mīlestība. Tu uzzināsi ,ka esmu atnācis pie Tevis pa sapņiem, Tā kā gaisma spīd cauri tumsai -  Un atbildēsi manai mīlestībai, Ar pieczvaigžņu mīlestību pretī. Tu norausi no sienas kalendāru Un pulksteni ar smaidu sadauzīsi - Lai nekad nebeigtos, Lai turpinās ziedlapiņu lietus.

[menorasdienasgramata-blog]

Šai dienā

Šai dienā bij iesaldēts miers, Šai dienā ar ceriņu smaržu. Šī diena ,kas paliks pie mums Lai sargātu ceļu kas būs.

Es paceļu rokas lai lūgtu , Lai lūgtu par abām mums. Cik vēl būs dienu rūgtu , Kas ērkšķos vilinās mūs.

Es turēšu Tevi pie sevis klāt, Es turēšu ,cik man būs spēka, Es ļaušu Tev sevi pierunāt, Un pieņemšu pusi grēka.

Bet šodien es saku: ,,Paldies!'' Tai dienai ar ceriņu smaržu, Tai dienai ,kas atveda Tevi , kuras rītā bij iesaldēts miers.

Es paceļu rokas lai lūgtu, lai lūgtu par abām mums. Cik vēl būs dienu rūgtu , kas ērkšķos vilinās mūs.

Es turēšu Tevi pie sevis klāt, Es turēšu ,cik man būs spēka, Es ļaušu Tev sevi pierunāt, Un pieņemšu pusi grēka.

[menorasdienasgramata-blog]

Aizver acis

Es pieskaros upēm un tauriņiem ,es klejoju rītos un rietos. Es meklēju Tevi starp nomodām ,es meklēju Tevi lietos. Es dzīvoju jūrās un mākoņos ,es dziedu par sauli un rasu. Es meklēju Tevi ugunī ,es meklēju Tevi pašu. Aizver acis spožā saulē, lai tās visu redz, Piekļauj lūpas manām lūpām, lai tās vārdus sedz. Es zināju Tevi jau piedzimstot ,es dzīvoju ātrāk un tālāk. Es piedzimu tādēļ lai satiktu, lai satiktu Tevi vēlāk. Es zinu par Tevi no pasakām, es pati no teikām nāku. Es gaidīšu Tevi atnākam, lai kopā ar Tevi sāktu. Aizver acis spožā saulē, lai tās visu redz, Piekļauj lūpas manām lūpām, lai tās vārdus sedz.

[menorasdienasgramata-blog]

Saki: ,,Nē!''

Saki man "Nē"

Nopietni ,bet ne vēlu.

Saki ,,Nē'' man tad,

Itkā mīlas nemaz nebūtu bijis. Piedod, bet es nevarēju Nemācēju, neuzdrošinājos. Saki ,man tad, Itkā nebūtu bijušu sapņu! Saki,,Nē!'' man atbildē, Nopietni ,ne vēlu, ,,Saki ,,Nē!'' man tad, Itkā mīlas nebūtu bijis! Esi drosmīga, nenožēlo! Saki, ,,Nē!''man ātrāk. Vienreiz, uz mūžīgiem laikiem, Itkā mūs nemaz nebūtu bijis! Saki: ,,Vācies!'' ,bet dod nakti,, Priecājos par dāvāto nakti,. Saki ,,Nē!'' bez grūtībām, Itkā nebūtu bijušas izmaiņas mūsu starpā! Saki : ,,Nē!'' ,saki man Bezspēcīgi, mūžīgi. VIsu risini nekurienē, Itkā manas dvēseles nebūtu bijis! Saki: ,,Nē!'' ,saki man, Saplosi manu dvēseli, Kā tornādo, Itkā manis nebūtu bijis, un arī nevajag....

[menorasdienasgramata-blog]

kurš te būtu runājis par sieviešu tiesībām un pienākumiem?

[menorasdienasgramata-blog]

Cik daudz, bet tomēr maz.... (mans sen senais dzejolis)

Cik daudz skaistu vārdu uz pasaules mani aicina sev līdz,

Cik daudz vētras uz šīs zemes manu sirdi plēš.....

Cik daudz vēlmes manas Tu nespēj piepildīt,

Es arī neko tādu nevēlos ,tik ,lai tevī rodās tā vētra ,kas manu sirdi saplosīs.....

Cik daudz vientuļas sirdis uz šīs pasaules klīst,

Zinot, ka tām nav vietas uz šīs pasaules,

Cik daudz raižu pilnas dienas ,es skatos tevī melnbaltā foto,

Nezinot, vai atceries vēl mani.....

Cik daudz skaistu vārdu uz šīs pasaules mani aicina sev līdz,

bet nezinu ,vai doties tiem līdz....,

Cik daudz pasaulīgas baudas man ir dotas, lai saprastu,ka

vēlos tik tās vienas sajust ar Tevi,

ar Tavu acu skatienu,

ar Tavu domu spēku,

a Taviem pirkstu galiem......

Jūs teiksiet, ak ,šī muļķe, romantiķe,

bet es teikšu ,ak jūs, saltās sirdis ,šai novakarē,

šai mīlas bezvērtīgā laikā,kurā nav vērts atrasties,

bet ,kurā tomēr es atrodos,

ziniet kapēc?

Tāpēc,ka mana sirds pieder šim laikam,

pieder manam, straujajam laikam, kuru es nespēju pārspēt...

Un tas lais esi Tu .......

[menorasdienasgramata-blog]

Kas?

Kas cilvekam vairāk nepieciešams vairāk - Skaisti meli vai Rūgta patiesība? Kādēļ tik reti top sadzirdētas un uzklausītas: Ticības,  Mīlestības,  Ilgu un Patiesības balsis?

[menorasdienasgramata-blog]

Es piezvanītu, bet tu jau negaidi. Es uzrakstītu, bet tu jau neatbildēsi.

[menorasdienasgramata-blog]

Tūkstoš gadu

Atbildēt mīlestībai - nemīlot,

tas ir saldi, bet skarbi.

Man visa pasaule bez Tevis nav prieks

Bez tevis man ir vientuļi.

Cik daudz seju man ir pagājušas garām,

Šajā bezgalīgajā maskarādē.

TIkai Tu mana vienīgā, ne no šīs vienkāršās pasaules

Tu man viena ,vienīgā balva!

Tūkstošiem gadu cilvēku pūļos meklēju Tevi,

Tūkstoš gadu man izlikās maz.

Tikai tagad ,kad neesmu laimīgs.

Tūkstoš gadu ,tas ir tik nedaudz,

Tūkstoš gadu ,lūdzu dodiet, Dieva dēļ,

Dodiet nodzīvot ar manu mīļoto desmit tūkstošu gadu!!!

Visas bēdas ,asaras un skumjas

Atstāšu es iepriekšējā dzīvē,

Lai lido , man to nemaz nav žēl,

Simtiem ,garus gadus, liktenim par spīti

Tu gaidīji vienkāršāko laimi ,

Un tagad, kad viņa ir klāt ,

Laime nedrīkst beigties!!!

[menorasdienasgramata-blog]

Sniegs

Kapēc sniegs ir tik nežēlīgs, atstāj Tavas pēdas,

Un kamdēļ skrējiens pa apli ,un bēdz no manis tu?

Nedod no rītiem gulēt ,sniegs izkusušais - tas ir ūdens,

Tu vienu gan esi tiesīga zināt , uz mūžīgiem laikiem Tevi mīlēšu.

Kapēc zvaigžņu balsis krēslas stundā ,gandrīz ir nedzirdami?

Vējš lietus asaras ir atnesis, tikai asaras man nav vajadzīgas.

Aizmirsts ,kā ir skatīties tālumā, iemācījās skaitīt līdz simts,

Aizmirsa mīlēt februāri ,viņš Tevi ir nozadzis uz mūžīgiem laikiem.

Šķiras ,kad melo, aizmieg ,kad iestājas tumsa,

Kad pa ķermeni ir trīsas ,atļauj sajukt prātā.

Ja vēlies iet - ej, ja vēlies aizmirst - aizmirsti,

Tikai zini ,ka ceļa beigās neko vairs nav iespējams atgūt.

[menorasdienasgramata-blog]

Mans liktenis

Dzīve mani mētāja 

Pa dažādiem vagoniem,

Cik ļoti esmu nogurusi

Pamest peronus.

Un otrās klases vagonu

Skatus es vēroju,

Pārlieku azartiski 

Slēpu es bēdas.

Kupejās arī

Saldi man neklājās,

Nobrāzumi uz ādas,

Toties es mīlēju,

Tachu pašā mīkstākajā - 

Ne visai mīkstā.

Itkā viss ir skaisti ,

tikai viss ir neparocīgi brīvi.

Mans liktenis

Pa sliedēm iet,

Bet būt laimīgai,

Nesanāk.

Bet laime ir tuvu, tikai citā pusē,

Tur aiz loga, aiz baltā aizkara.

No kā tik dīvaini 

Laime man iznāk?

Kas ar mani ir noticis?

Dzīve neizdodās.

Mīkstā, otrās klases kupejā arī

Es kliedzu veltīgi:

,,Palīdzi, Dievs, man!''

Nav vairs spēka mētāties 

Pa tukšiem vagoniem,

Gribu palikt

Tukšā peronā.

Esmu jau iedzērusi

Līdz kaklam platību,

Un tagad man vajag

Tikai patstāvību.

Mans liktenis

Pa sliedēm mētājās,

Bet būt laimīgai 

Nesanāk.

Bet laime ir blakus, tikai citā pusē,

Tur aiz loga, tur aiz loga

Laime, nu laime, kur Tu esi?

[menorasdienasgramata-blog]

Barona dzīves aicinājums.

                                                attēls no: http://laima-ceple.tumblr.com/

                    Krišjānis Barons bija vienkāršs ,lāga vīrs ,kura ikdiena priekš viņa bija tāda ,bez kuras savu dzīvi neviens nebūtu kļuvis tik populārs. Viņš bija dainu vācējs. Viņš savas dzīves laikā bija savācis tik daudz dainu ,ka Laima Ceple kļūst nevaldāma un ieteica man ,vienkāršai meitenei uzrakstīt stāstu par Baronu. Jau bērnībā Baronam patika ,ka viņam deva pa roku un kāju pirkstiem par to ,ka nācās salasīt izbārstītos sūkājamo konfekšu papīriņus.

                    Tachu Barons auga un šī patika izvērsās mazliet citā patikā. Dainu krāšanā. Viņš tās augām dienām pierakstīja uz maziem papīrīšiem un kārtoja skapī, tūkstošiem papīrīšu tika salikts šajā skapī, tachu tas nav viss. Sakarā ar to ,ka Barons jaunībā bija kļuvis nedaudz agresīvs, jo visi viņu saukāja par Baroneses mazo pirkstiņu un iedunkāja viņu par to ,arī pieaudzis būdams viņš šīs sekas izlika savā darbā. Ikreiz ,kad salika savu dainu skapi viņš viņu kārtīgi iedunkāja ,respektīvi ,kā nākas, lai visas viņa dainas atrastos ārā no skapja.

                     Tas viss ilga gadiem ilgi ,gadu no gada Barons kārtoja skapi ,gadu no gada viņš dunkāja skapi. Un ,lūk, noslēpums tiek atklāts par to ,kā viņš tik garu bārdu ir izaudzējis. Darot šādas lietas gadiem, ne normāli pārtiku uzņemot, ne ejot svaigā gaisā, tikai dauzot un perot skapi un lasot dainas atpakaļ skapī ,var izaudzēt šādu bārdu. Lai katrs no mums atrastu dzīvē tādu nodarbošanos ,kas aizrautu mūs uz gadiem ,tik daudz gadiem kā pašu Baronu! :))  

[menorasdienasgramata-blog]

Sveicu visus mīļos ļaudis, tuvojošajos , svētkos!!!! :)

[menorasdienasgramata-blog]

    Balāde par ledus karaļvalsti....

Tas notika Janvārī, astoņpadsmitajā gadsimtā.  Jautrais āksts,kā jau visi āksti, pie karaļnama dzīvoja.  Bija viņš jauns un skaists - skaistākais āksts visā karaļnama apkaimē.  Dziedāja vienkāršāko motīvu - izklaidēja savu carieni.  Par nekaunību manu, carien, piedodiet.  Tu kā mīļumā ,tā dusmās ,  - Kā gaišā stundā ,tā bēdu stundā - Atbrīvo no cariskās labvēlības!  Carienei šis motīvs, protams, nepatika.  Ja mans āksts ir kļuvis ir jautrs ,arī man tādai ir jākļūst.  Lai uzzina visa pasaule - lai baumas aiziet uz citām zemēm -  Naktī būs lepnas dzīres par godu carienes Annas ākstam!  Par nekaunību manu, carien, piedodiet.  Tu kā mīļumā ,tā dusmās ,  - Kā gaišā stundā ,tā bēdu stundā - Atbrīvo no cariskās labvēlības!  Tas kurš redzēja - neaizmirsa: cariene visus sasmīdināja.  Naktī karaļnams bija uzbūvēts no ledus un sniegpārsliņām , un no rīta savā ledus gultā āksts ar smaidu sejā apņēma plīvuru un raudāja....  Par nekaunību manu, carien, piedodiet. Tu kā mīļumā ,tā dusmās , - Kā gaišā stundā ,tā bēdu stundā - Atbrīvo no cariskās labvēlības!

[menorasdienasgramata-blog]

Mana personiskā lieta!

Mana personiskā lieta! Gribu atbildu - gribu paklusēju, Gribu saceru - gribu tā kā gribu. Mana personiskā lieta! Gribu smaidu - gribu sadusmojos. Vakarā sastrīdos - šodien iemīlos! Mana personiskā lieta! Avīzes nelasu ,un ziņas negaidu. Un ,ja katru brīdi atceros viņu  Tā ir Mana personiskā lieta! Par ko es sapņoju, un ,ko es vēlos , Par ko es runāju un par ko es klusēju. Mana personiskā lieta! Kādu žēloju ,kādu atkal negaidu Gribu , tā kā māku, un mīlu kā varu, Mana personiskā lieta! Kādu es lamāju ,kādu es cildinu. Kādu es ienīstu, kādu es dievinu! Mana personiskā lieta!

[menorasdienasgramata-blog]

Krītošās debesis....

Krītošās debesis.... Tās ir beigas. Aizturi elpu un aizskaiti līdz desmit... Sajūti ,kā zeme griežās... Paklausies , kā mana sirds atkal plīst pušu... Tās ir beigas. Tad ,kad es slīku ,es sapņoju par šo momentu. Bet jau ir par vēlu... Mans saprāts vairs nav mans... Kaut debesis lai gāžas , un ,kad tas notiks, Mēs stāvēsim stipri un cieši , Abas kopā mēs to pārcietīsim. Debesu krišanā - tur viss sākās... Tūkstošiem kilometru ,uz dažādām pusēm... Kad dažādas pasaules saskarās un dienas arvien tumšākas nāk... Tu vari dabūt manu numuru, uzzināt manu vārdu ,bet mana sirds - nebūs tavs mērķis, Kamēr nemīlēsi tikai mani.... Kurp iesi tu, turp iešu arī es,  Ko ieraudzīsi Tu, ieraudzīšu arī es, Es zinu, es nebūšu bez aizsardzības , Tavi maigie pieskārieni , Tie pasargā mani no ļauna, Paņem mani aiz rokas un mēs iestāsimies pret.

[menorasdienasgramata-blog]

Mazā

Lidojam debesīs 

Zem kājām

Turoties rokās,

Viss ,kas ir bijis ar mums .

Tu mana mazā iemiedz.

Mīlu es Tevi ,tu dzirdi?

Un nevienam nav līdz mums.

Esi ar mani kopā tagad.

Tu dzirdi?

Ir vairāk kā redzams.

Ar spēku ir savādāk,

Ja Tu būsi ,sasildi mani...

Nav viegli viņu ar rokām,

Asaras, ai ,nav svarīgi...

Laikam tā Tev būs labāk ,

Vēlies saullēktus,

Lido tad ,

Bet bez manis ,mazā,

Mūsu saullēkts Tev nav vajadzīgs.

Kurš teica ,ka esmu labāks?

Lai lido.

Tu neesi ienaidniece. Es zinu.

Lidojam debesīs 

Zem kājām

Turoties rokās,

Viss ,kas ir bijis ar mums .

Tu mana mazā iemiedz.

Mīlu es Tevi ,tu dzirdi?

Un nevienam nav līdz mums.

Esi ar mani kopā tagad.

Tu dzirdi?