madara-runa

[madara-runa]

Daudz ērtāk būtu klusēt

Vispār es nerakstu dienasgrāmatu. Tā pa īstam nekad arī neesmu rakstījusi, bet šodien gribas, tad lai top.

24. novembrī 21:30 izgāju no Ģertrūdes ielas teātra. Nepilni četri kilometri mājup kājām un daudzkārtīgi mēģinājumi vienā teikumā noformulēt tikko redzēto un sajusto, bet Vladislava Nastavševa izrāde “Melnā sperma” visus vārdu virknējumus padarījusi sapinušos un, kad tie atpīti, tukšus. Laiks no 19:10 – 21:10 šajā pašā datumā ir manas dzīves īsākās divas stundas – viens elpas vilciens, pēc kura grūti apvaldīju vēlmi pieiet pie režisora, paskatīties dziļi acīs un pajautāt: “Kas, pie velna, tevī notiek?” Aizlaidos lapās. Prātā plāns nopirkt pudeli vīna un izdzert pusglāzi par daudz saldam miedziņam, izliekoties, ka nekas no tā, ko redzēju, uz mani neattiecas.

Ja es runāju par izrādi, man jārunā par sevi - Madara, kas, pie velna, notiek ar tevi? Mēs nevaram ieraudzīt citos to, kā nav mūsos pašā, jo to nepazīstam. “Melnajā spermā” ieraudzīju vientulību, vēlmi mīlēt, vēlmi būt mīlētai, atstumtību, bailes no sevis, no citiem, iekāri, šaubas, skumjas, izmisumu, līdzcietību, pārākuma sajūtu, kaunu, žēlumu un ne tikai. Tas viss (un droši vien vēl gūzma tā, ko es nepazinu) izlasāms V. Nastavševa skatuves valodā pārrakstītajos Sergeja Uhanova stāstos, ko uz skatuves rāda nobrieduši un meistarīgi, brīnišķīgi, bet joprojām jauni aktieri Jana Ļisova, Marija Linarte, Kārlis Tols, Reinis Boters un Āris Matesovičs. Atzīstos – kad uzzināju aktieru sastāvu, drusciņ kodu elkonī, izdarīju nepareizus pieņēmumus, bažījos. Esmu laimīga, ka kļūdījos – uz skatuves redzama skaista un patiesa spēja būt neglītiem, atbaidošiem, brīžiem pat pretīgiem, izaicinošiem un provokatīviem bez mazākās sevis izbaudīšanas, patmīlīgas pašpietiekamības, bet ar pilnīgu atdevi un arī dziļu pietāti pret stāstiem – it kā no augšas, bet tai pašā laikā dziļi iekšā. Aktieri uzrunā skatītāju ar katru ķermeņa šūnu, viņu kustības un iekšējā darbība kaut kādā mērā sinhronizē mani, pavelk līdzi – vienā brīdī teiktais kļūst perifērs un jūtu savu ķermeni fiziski dzīvojam līdzi varonim un viņa personīgajai traģēdijai. Šī iemesla dēļ pēc izrādes jutos fiziski piekususi. Uz īsziņu, kur man paziņa taujāja, kā patika, atbildēju ar frāzi izrādes estētikā un noskaņās – “jūtos izdrāzta”. Atvainojiet, protams.

Režisors vienlaikus ir arī telpas autors. Minimālisms kā V. Nastavševa vizītkarte tik valdzinošs un tīrs uz nobružātās Ģertrūdes ielas teātra sienas fona izceļ galveno – stāstu. Pieci pavisam vienkārši padomju laikā ražoti krēsli, kas izrādes laikā funkcionē arī kā gulta, podests, svētnīca; dzelzs atsperu gulta bez matrača kā dzīvoklis, pilsēta, slimnīca; saliekamais galds, spainis, paklājs, tomāti un vēl pāris pārsteigumi. Tieši tik vienkārši un tik maz, lai parādītu vairāku personu lielos Visumus. Skatos un baudu šo askētismu, kas ierāmē stāstus spēc��gā, precīzā rāmī, dodot iespēju tiem dzīvot.

Visskaļākie vārdi izskan čukstus, mikrofoni ir papīrā čaukstošiem sirdspukstiem un elpai, konvulsijām, bet ne lai teiktu vārdus, jo stāstāmais izskan matērijā. Vide ir personiska un intīma, pieklusināta; necenzētu leksiku papildina pat Ave Maria. Tāda nesaudzīga mētāšana starp izmisumu un smiekliem, kas gan nav aiz laimes vai jautrības, drīzāk histēriski, nedaudz kautrīgi, reizēm komiski tie pāršalc skatītāju rindas, kad paliek grūti nereaģēt situācijās, kur pieklājīgi būtu izlikties neredzam, stāvēt pāri. Reizēm smejos un tek asaras, bet, pieslēdzot apzinātību, nevaru apgalvot, ka tās ir smieklu.

No visas sirds apbrīnoju V. Nastavševa spēku un vēlmi rādīt dēmonus, kas mīt cilvēkos. Daudz ērtāk taču būtu turpināt izlikties, ka nav baiļu būt nepieņemtiem, ka mūs neskar cilvēki, kuru psihe nav izturējusi sāpīgus triecienus, ka nepastāv iluzoras, neracionālas bailes, bērnības traumas, vecāku mīlestības trūkums, kas atstāj paliekošas sekas uz tālāko personības, tai skaitā, seksualitātes veidošanos, ka mūsu vidū ir ne tikai ārkārtīgi skaisti cilvēki, bet arī tādi, kuru skaistumu ir iespējams ieraudzīt, vien ieskatoties dziļāk, un ka tas ļoti bieži mēdz stipri sāpēt. Neizsakāmi vieglāk būtu turpināt ignorēt tos, kas neiekļaujas sabiedrības (kas ir mūsu sabiedrība?) nospraustajos rāmjos, nedzīvo normālā vairākuma iedomātajā burkā, līdz šie cilvēki sabrūk, un ziņās varam lasīt par kādu, kurš darījis sev galu vai izdarījis briesmīgu noziegumu. Un, ja katrs tā godīgi paskatītos sevī, vai tiešām mēs kopīgi varētu atrast normāla cilvēka definīciju?

Kad man jautā, kā es domāju, kas ir īsts teātris, man ir divas atbildes – 1) kad pēc izrādes gribas stāvēt un klusēt dziļā pateicībā; 2) kad teātra izrāde ir robeža, kas šķir divus manas personības laikmetus – pirms un pēc tās noskatīšanās. “Melnā sperma” dod abus. Cita starpā, nepiekrītu 16+ ieteikumam, tāpat kā publiskajā vidē izskanējušajam viedoklim, ka uz izrādi nevajadzētu nākt konservatīviem cilvēkiem, kas meklē baudījumu, vai svētuļiem utml., jo ne jau gadi nosaka personības briedumu un spēju paskatīties tālāk par savu spoguļattēlu (ar to domājot - jo ātrāk redzēs, jo ātrāk sāks domāt, ja vēl nedomā), bet svētulība (lasi – ne-normālā noliegšana) ir rāmis, kas nekad nevedīs uz cilvēciskāku un atvērtāku sabiedrību, kas manā personīgajā dzīves kartē ir virsmērķis. 

Piecos vārdos augstākminētais: izrāde-notikums-paldies-no-desmit-desmit.

[madara-runa]

Short Waves - īsumā par poļiem.

Jau otro gadu Latvijā tika prezentētas poļu jauno režisoru īsfilmas Poznaņas filmu festivāla Short Waves ietvaros. Pērn filmas izrādītas Rīgā un Daugavpilī, šogad iespēja tās redzēt bija arī Valmierā. Sadarbība ar Poznaņas festivālu izveidojusies, pateicoties Riga Summer School dalībnieces iniciatīvai un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātei. Katram filmu skatītājam ir iespēja nobalsot par filmu, kas patika vislabāk. Tas ir vispasaules balsojums, un man tomēr liekas sirdi pacilājošs fakts, ka arī Latvijā tiek nodrošināta iespēja piedalīties. Jāpiebilst, ka Grand Prix 2014 ieguvēja, režisora Tomaša Slivinska (Tomasz Śliwiński) filma Mūsu lāsts (NASZA KLĄTWA) tika nominēta prestižajai Kinoakadēmijas balvai jeb Oskaram, kas savukārt liecina par Poznaņas filmu festivāla uzlikto latiņu tā dalībniekiem.

Šogad filmu skatē tiek prezentētas septiņas īsfilmas, kuras savstarpēji grūti salīdzināt (un vai vajag?), jo būtiski atšķirīga ir gan tematika, gan formāts, gan filmu garums.

Katažinas Gondekas (Katarzyna Gondek) dokumentālā filma Augstākais (The Supreme) par pasaulē lielākās pāvesta statujas veidošanu liek ieraudzīt, cik krasi atšķirīga ir kultūra tik tuvu esošām tautām, ko vieno dažādi vēstures notikumi. Grūti iedomāties, ka Latvijā varētu tikt izveidota un uzstādīta 14 metrus augsta Jāņa Pāvila II statuja, bet Polijā tāda ir – pacēlis rokas un labsirdīgi smaidot pāvesta atveids lūkojas, šķiet, pāri visai zemei. Filmā izmantoti gan skati no skulptūras izveidošanas un uzstādīšanas, gan intervijas ar cilvēkiem, kas piedalījušies tās tapšanā, kā arī ar idejas autoru – kungu, kura bērns teju aizgāja bojā nelaimes gadījumā. Kā pateicību par to, ka viņa bērns ir dzīvs, viņš visai Polijai dāvina šo milzīgo statuju.

Tā ir apbrīnojami spēcīga ticība Dievam, kas apvieno cilvēkus, kuri piedalās statujas veidošanā. Tas viņiem ir acīmredzams gods – intervijā ar ceļamkrāna operatoru, kuram bija uzticēts atbildīgais darbs statuju uzstādīt, neslēpj savu gandarījumu, un brīdī, kad viņš saka, ka atvedīs pāvesta skulptūru aplūkot arī mazdēlu un pastāstīs viņam, ka tieši viņa vectēvs to licis kopā, šķiet, viņa acīs iemirdzas prieka un aizkustinājuma asaras.

Tas, kas mani šajā filmā valdzina, ir tās absolūtā vienkāršība un patiesums. Neviens neizliekas labāks, skaistāks, cēlāks nekā ir, jo tas vienkārši nav vajadzīgs. Filmas varoņi zina, ko un kāpēc, kā vārdā dara to, ko dara, un režisore, operatori ir spējuši šo patiesuma sajūtu saglabāt un iemūžināt.

Mareka Skžeča (Marek Skrecz) nepilnas piecas minūtes ilgais klips-īsfilma acumirklī paņem uzmanību ar smalku ironiju, kustību un komisko sižetu. Videoklipā Putekļi (Fisz Emade Tworzywo) atainotas 52 dienas jauna, talantīga poļu traktorista dzīvē – skatītājiem demonstrētas jaunekļa sestdienas, turklāt teju visu filmas laiku viņš atrodas kustībā – dejā. Kopumā amizants iespaids – tērpies kārtīga laukstrādnieka apģērbā, puisis dejo modernās dejas ar tectonic un hiphopa elementiem, tomēr šīs filmas īstā vērtība ir iespēja redzēt Polijas dabu, cilvēkus un arī lauku apstrādes procesu, to pārveidošanu.

Tomaša Siviņska (Tomasz Siwiński) animācijas filma Zilā istaba (A Blue Room) atstāj absolūti psihodēlisku iespaidu un nekādā formā nerezonē ar mani kā skatītāju ne vizuāli, ne tematiski. Iespējams, šis darbs ir kvalitatīvi nostrādāts (par to es neņemos un neatļaujos spriest), tomēr konkrētās četrpadsmit minūtes aci pret aci ar viņa darbu šķiet pat nedaudz mokošas. Filmā atainota vīrieša noslēgtība, esība vienam telpā, uz pasauli skatoties vien caur logu, aiz kura notiek dažādi notikumi, kas viņā ievieš bailes un šausmas, pārdzīvojumu (piemēram, sievietes, kas nežēlīgi un baudkāri kožļā kailus vīriešus), tomēr mani kā skatītāju absolūti neiedvesmoja ne mirkli, bet tas, protams, ir mans subjektīvais skatījums.

No visām septiņām filmām mana favorīte ir režisores Agas Voščinskas (Aga Woszcyńska) fabula Fragments. Reālistiskā garā atainota divu cilvēku dzīve, kurā nav vietas emocijām un jūtām. Ekskluzīvu nekustamo īpašumu mākleres dzīve, kas iejūgta kredītā, jo arī pašai ir gribējies mitināties luksus apartamentos, pakāpeniski saēd viņas privāto dzīvi, attiecības ar draugiem, līdz katram jāiet savu ceļu. Emocionāla un personīgi uzrunājoša īsfilma, kas pasniegšanas veidā visvairāk, šķiet, atbilst latviskajai mentalitātei. Noteikti iesaku šo filmu noskatīties, ja rodas tāda izdevība.

Amizanta un domāt aicinoša ir režisores Annas Moravecas  (Anna Morawiec) dokumentālā filma Tas būtu skaisti (That would be beautiful) par sievieti, kas uzskata, ka dzīvē ir gana daudz rūpējusies par visiem – savu ģimeni, suni, par Polijas nodokļu sistēmu, un nu ir laiks veltīt laiku sev, tādēļ viņa plāno dzīvi uz Marsa. Savu lēmumu viņa pieņēmusi, jo uzzinājusi, kādu nākotni viņai sola Sociālās apdrošināšanas iestāde. Septiņpadsmit minūtes garajā filmā atainots rūpīgais sagatavošanās process – ārstu vizītes, sarunas ar vīru, ar līdzcilvēkiem - , lai dotos uz Marsu. Tāpat arī sniegts ieskats Polijas pensiju sistēmā, kas varones lēmumu padara absolūti loģisku.

Areka Novakovska (Arek Nowakowski) videoklips Technicolor Yawn (tieša pārnesuma latviešu valodā īsti nav bez gariem paskaidrojumiem) pārsteidz ar krāsu un elementu jūkli, iegriežot divarpus minūtes jautrības, krāsu, pavasarīguma. Bez konkrēta sižeta vai stāsta videoklipā atraktīvi sakombinēti dažādi krāsu pilni elementi, raksturojot, cik spraiga un piepildīta var būt dzīve.

Filmu skati noslēdz animācija Vannas (Baths), kuru veidojis režisors Tomeks Duckis (Tomek Ducki). Nepilnas piecas minūtes garā filma iedod ļoti spēcīgu sitienu pa saules pinumu – kuram būs tā veiksme izpeldēt īstajā pusē, īstajā ritmā, bet kurš paliks vecs un viens kā pirksts? Ļoti spēcīga animācijas filma, kas runā par mūžīgi aktuālu tēmu. Šī ir otrā no septiņām, kuru notiekti iesaku noskatīties, ja rodas iespēja.

Kopumā šis notikums iepriecina, jo tā ir iespēja ielūkoties citā kultūrā ar krietni atšķirīgu skatu uz mākslu un dzīvi kopumā. Vēl svaigā atmiņā palikušās īsfilmas – Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbi – faktiski nav pat salīdzināmi ar poļu jauno režisoru filmām, jo tās ir pavisam citas sajūtas, cits piegājiens un diskutēt varētu tikai par tehniskām lietām, par kurām es neuzdrošinos spriest. Es ceru, ka arī nākamgad šis pasākums Latvijā notiks, jo tas ir kas svaigs un citādāks, atšķirīgs no ierastā. Ja šī iespēja tiks piedāvāta, mans aicinājums jebkuram ir atlicināt pāris stundas, lai to izmantotu, jo tā ir jauna pieredze.

[madara-runa]

Ar neveiklu kauna sajūtu - pārdomas par Andra Gaujas filmu "Izlaiduma gads"

Es nepretendēju uz zinātni, uz recenziju, uz analīzi, šo rakstot. Gribu dalīties pārdomās par šī gada kultūras "must have" - A. Gaujas filmu "Izlaiduma gads".

No apkārtējiem dzirdēju diametrāli pretējus viedokļus - pirmie sauca "bravo!", otrie spriedelē, cik daudz ir jāizdzer, lai to varētu skatīties. Nepiederu ne pie pirmajiem, ne otrajiem. Filmu skatījos ar atbrīvotu prātu, necenšoties meklēt utis, pārliecināties par to, vai citu teiktie "feileri" tur tiešām ir. Sacerēties gan lika garā rinda Splendid Palace, kas vijās foajē pa apli - pirmo reizi šajā kino teātrī redzēju tik daudz cilvēku.

Ja ļoti gribētu, ar filmas kvalitāti varētu samierināties. Izlikties, ka nav tās kauna sajūtas, samelot sev, ka viss bija ļoti labi un uzsist uz pleca - re, kā mēs, latvieši, mākslu bīdām. Ja gluži mānīt sevi negribas, tad rodas daži jautājumi.

1. Kāpēc Ingas Alsiņas Zane iemīlas savā skolniekā Maksī? Tiešām bembja un Parīzes dēļ? Visu laiku atteica, bet līdzko ieraudzīja skaistu BMW, visi viņas iekšējie principi sagruva un viņa zaudēja savaldību pār savu materiālistisko noslieci? Ja tā, tad īsti nepiestāv.

2. Vai nav pāršauts pār strīpu, rādot 12.klases skolēnu izvirtibas, ko provocē skolotāja pati, vedot skolēnus uz mājām un visu laiku uzpildot viņu vīna glāzes? Pīpēšana klasē krievu valodas stundas laikā? Sekss mežmalā klases ekskursijas laikā? Absolūta necieņa pret pilnīgi visiem skolas pedagogiem? Neuzskaitīšu visu, bet šī situācija nevar atbilst apakšvirsrakstam - mākslas filma ar dokumentālā kino elementiem. Mākslas filma - realitātes hiperbola? Okei, accept. Filmā rādītais dzīvē notiek. Bet katrs notikums kaut kur, nevis visi reizē. (Es tā ceru, jo pirms dažiem gadiem tā bija)

3. Kauna sajūta. Nezinu, kāpēc man visu filmas laiku gribējās ik pa brīdim nervozi paķiķināt, iesmiet par šķietami nopietnām epizodēm. It kā to varētu tulkot ar pagājušās nakts suņa dzimšanas dienas balles sekām, manu dīvaino izpratni par dzīvi vai kā tā, bet zālē ik mirkli nervozi ķiķināja cilvēks pēc cilvēka. Ne tā, ka smieklīgi, bet tā, ka galīgi neveiki. Tas gan, manuprāt, ir p.2. apspriestā punkta dēļ - visa kā par daudz, un tāpēc kļūst muļķīgi. Bet šis punkts man traucēja izbaudīt filmas noskaņas, jo brīžiem likās, ka skatos to, uz ko nav jāskatās - piemēram, bezmērķīgi atkailinātām I. Alsiņas krūtīm, Mārča Klatenberga locekli, ko droši varēja arī nerādīt, jo nekādu māksliniecisko pienesumu, manuprāt, tas filmai nedeva, un dažreiz foršāk ir neredzēt nekā redzēt. Tad kāpēc to vajadzēja?

Šie un vēl šādi tādi it kā sīkumi.. Tos feināk būtu aprunāt ar cilvēkiem, kas filmu jau ir redzējuši, jo nav mans mērķis atstāstīt saturu - nē, tas nebūtu godīgi. Kopumā, manuprāt, latviešiem IR jātaisa filmas. Un IR labi sastrādājušies profesionāli aktieri ar "vienkāršajiem ļaudīm" - gribējās izcilu darbu, kas varētu būt, ja ne šādas tādas neveiklības, kuras citi neuztver, citi uztver asāk... Man prieks, ka filma ir. Vidusskolēniem, kas kaut kādā mērā uzvedas kā filmā rādītie, vajadzētu izmantot iespēju redzēt, cik bēdīgi tas izskatās no malas.

Ja būtu jāliek atzīme, es liktu 6/10. 

[madara-runa]

"Eskeipista dienasgrāmata II" - caur fiziskām sāpēm

Publicitātes foto - Ansis Starks

"Eskeipisms (no angļu valodas vārda escape) mūsdienu izpratnē nozīmē psiholoģisku bēgšanu no nepatīkamiem vai banāliem ikdienas notikumiem, depresijas vai skumjām, atkāpjoties izklaides un laika kavēkļu pasaulē."

Man ir bijis tas prieks un gods augstskolas prakses ietvaros redzēt, kā strādā režisors Vladislavs Nastavševs, veidojot izrādi. Jau toreiz sirds ietrīsējās ikreiz, kad viņš sēdās pie klavierēm, ieslīgdams savā pasaulē un aizmirsdams visu apkārtējo, un spēlēja, spēlēja, spēlēja, likdams arī manu dziļāko dvēselē glabāto skumju skrandām kļūt materiālām un taustāmām.

Publicitātes foto - Ansis Starks

Šobrīd no teātra esmu pāris soļus atkāpusies, bet ar šo ierakstu man gribas pateikt Vladam paldies par ko tik patiesu un taustāmu, absolūti dzīvu un pārņemošu. Paldies par Mihaila Kuzmina dzeju - tik skaistu krievu valodu, kuru pirms "Peldošajiem-ceļojošajiem" iepriekš nebiju ne zinājusi, ne novērtējusi. Pirmo reizi dzīvē piedzīvoju tik fiziski sāpīgu priekšnesumu - tā ķīmija un enerģijas apmaiņa, kas bija zālē, pārņēma visu manu būtību, līdz vienā brīdī sapratu, ka smoku - neapzināti biju sākusi elpot vienā tempā ar Vladu. Neapzināti sarautie pleci, sarauktā piere, brīžiem stipri sakostie zobi - tikai pēc viņa kautrīgās paklanīšanās un atvadīšanās no mums, skatītājiem, sapratu, kādu spriedzi caur savu priekšnesumu viņš spēja manī ienest. 

Publicitātes foto - Ansis Starks

Es droši vien tā nedrīkstu teikt kā teātra zinātnes bakalaurs, bet gribu teikt kā Madara -  es gribētu tik patiesu mākslu redzēt vienmēr. Es gribētu, lai teātri neražo masu popkultūras produktus savā mašinērijā, ietērpjot vīriešus kleitās un sievietes pārģērbjot vīriešos, it kā tas bez dziļākas mākslinieciskās jēgas būtu, piemēram, smieklīgi. Es gribētu, lai teātris nerāda lētas komēdijas vai nespridzina tukšumu. Man patīk, ja ar mani runā atklātu valodu. Tajos mirkļos, kad Vlads tajās pāris sekundēs starp dziesmām padzērās, es allaž ieskatījos pulkstenī. Es zināju, ka prieks būs stundu ilgs. Es zināju, ka šādos brīžos laiks skrien nepielūdzami ātri. Un man radās sajūta, ka Vlads stundas laikā mēģina nodziedāt tik daudz, cik vien iespējams - tās bija godīgas attiecības starp skatītāju un viņu: mēs alkām dzirdēt, un viņš ļāva klausīties.

Publicitātes foto - Ansis Starks

Pēc priekšnesuma, ejot lēnā solī pa Tērbatas ielu, iedomājos, cik skaisti būtu, ja "Eskeipista dienasgrāmata II" mani pārsteigtu reiz tumšā rudens vakarā kāda ielu krustojuma vidū.

Es savā latviskajā kautrībā parasti šādus ierakstus neveicu. Šis bija notikums, par kuru vēlējos pateikt paldies.

[madara-runa]

Bija domāta paradīze?

Bakalaura darba tapšana, pavasaris galvā, slinkumslinkums un vēl visādu absolūti cilvēcīgu vājību iespaidā blogu biju drusciņ pametusi novārtā. Nu ir radīts mākslas darbs, kura dēļ es pavadīju 20 minūtes, cenšoties atcerēties tumblr konta paroli, turklāt pie viena atradu savus vecos dzejotmēģinājumus, kuros tīri objektīvi varētu atrast itin daudz mākslinieciskas kvalitātes apliecinošus punktus, bet ne par to stāsts.

Stāsts ir par "Dāmu paradīzes" pirmo "sēriju" Kultūras vasarnīcā Esplanādē.

Maza atkāpe par Kultūras vasarnīcas, Rīga 2014 pasākumu norisi - liekas absolūti dīvaini, ka pasākumi (tostarp retā iespēja lielā pulkā bezmaksas noskatīties fantastisko K. Burānes filmu "Māra") sākas 22 vai 23 vakarā, jo attiecīgi tiek noraidīta liela daļa guļamrajonos dzīvojošo cilvēku, kam varbūt nav iespējas daudzus pasākumus apmeklēt par naudiņām, bet bez maksas viņi to darītu labprāt, skaistos vakarus pavadot brīnišķīgajā Rīgas centrā. Tomēr ne, pasākumi paredzēti centra ļaudīm, hipsteriem ar fiksīšiem un tādiem mākslas mīļiem kā es un mani draudziņi, kas darba dienas vakarā, kad nākamajā dienā jābūt možiem darbā, per uz Purvciemu vai Teiku kājām, lai tikai redzētu filmu līdz galam. Bet tas tā, viela pārdomām. Par "Dāmu paradīzi" šeit ir +1 absolūti, atvainojos, rēcīgs punkts - neskatoties uz to, ka visur sākums pasludināts 22:00, viss sākās 22:15 (šarmanti it kā), beigas norādītas pl.1 naktī. OK. Bet kāda mārrutka pēc ir stunda jāgaida starp divu dekāžu parādīšanu? Ja emocionāli smagas, grūtas izrādes aktieri nospēlē kolosāli ar nieka 15-20 minūšu starpbrīžiem, tad kāpēc šim balagānam vajadzēja pa vidu stundu? Nezinu, ciki palika skatīties...

Bet kāpēc es esmu tik ļoti vīlusies? Jo man žēl, ka tik lieliski aktieri ir izmantoti tik ļoti virspusējā un no skata lētā projektā! Vai tiešām kolosāli dziedošais Juris Jope spēj tikai vicināt sarkanu atlasa lentīti kā neizdevies mākslas vingrotājs vai noiet gar skatuves priekšu, nesot dīvaina paskata plastmasas (?) zvaigznes uz kociņiem? Taču ne... Vai Ievai Pļavniecei, Mārtiņam Brūverim pēc viņu lielākoties superīgi nostrādātajām lomām repertuāra teātros ir vienkārši jāstāv uz skatuves un jāizliekas valdzinošiem? Vienīgais prieks, ka aktieriem vasarā ir haltūriņa. Svešu naudu neskaitu, bet ceru, ka viņi par šo saņēma vismaz tik daudz, lai zinātu, kāpēc to dara.

Ļoti gaidīju, kad beidzot sāksies šīs izrādes, kas bija domātas kā ik ceturtdienas kultūras deva vasaras nosacītajā miera periodā. Rezultātā noskatījos vienas dekādes nosacītu modes apskatu (nē, nu smukas kleitas!), drusku nokaunējusies par to, ka aktieriem ir tā jāspēlē, jo zinu, cik labi viņi to var izdarīt, uzzināju, ka līdz nākamajam brītīņam šāda dīvaina uzveduma jāgaida stunda... Un nebūs man ik ceturtdienas kultūras devas. Varbūt pēc 2 nedēļām mēģināšu vēlreiz.

Žēl. Par pavirši īstenotu foršu ideju un neizmantotiem resursiem. 

[madara-runa]

Kā būtu, ja būtu

Piezīmes par Kārļa Krūmiņa iestudējumu "Pārmaiņu pārbaude" Dirty Deal teatro.

2013. gada augustā piecu cilvēku radošā komanda atstāja Rīgā naudu un bankas kartes, lai uz desmit dienām dotos uz Dzelzavas pagastu simulēt finanšu apokalipsi jeb situāciju, kad naudai zudusi tās vērtība

/ http://dirtydeal.lv/teatro/2013/10/15/parmainu-parbaude/ /

Stundu garš ieskats piedzīvojumā, ko, šķiet, nav iespējams aprakstīt, tomēr radošā komanda izdarījusi visnotaļ veiksmīgu mēģinājumu skatītājiem pastāstīt - kā būtu, ja būtu.

Utopisks skatījums uz ideālo dzīvi ar naivu cerību, ka, iegūstot plašu dzīvokli Rīgas centrā, iespējas ceļot, lauku māju, auto, grāmatas..., pietiktu.

Vai ir iespējams desmit dienas izdzīvot bez naudas laukos, Dzelzavas pagastā, visu nepieciešamo mainot pret mākslu?

Radošā komanda (Anta Aizupe, Dainis Juraga Jānis Balodis, Kārlis Krūmiņš un Sintija Jēkabsone) piedāvā izdzīvot pilnīgus pretstatus, uzburdami katrs savu ideālo dzīvi, pretī liekot dokumentālus video, savu dienasgrāmatu ierakstus par finanšu apokalipses simulāciju, tostarp sniegdami ieskatu vairāku cilvēku dzīvē, kas ar savu ikdienu kaut kādā ziņā varētu pārstāvēt teju katru Latvijas iedzīvotāju, viņa problēmas, ikdienas raizes un rūpes, raksturojot situāciju laukos.

Izrāde - prezentācija bez liekas teatralitātes ar maz papildlīdzekļiem sniedz maksimālu efektu, rādot it kā zināmo, bet koncentrētā formā, nopietno nedaudz atšķaidot ar gaumīgām asprātībām, bet nesamazinot izrunātā vārda vērtību.

Šobrīd, ņemot vērā politisko situāciju Eiropā, izrāde kļūst kā sprādziens, kaut gan tapusi citā kontekstā.

Paldies!

[madara-runa]

Un es arī neskaitos.

Īsrecenzija par Andra Kalnozola iestudējumu Dirty Deal Teatro "Labākais cilvēks Tahkurannā"

Izrāde par būtisku un vienmēr aktuālu tēmu - kā atrast sevi, savu īsto vietu un aicinājumu dzīvē. Interesanta ir darbības norise Igaunijā - valstī, kas allaž ir pussoli priekšā Latvijai, tomēr latvieši nespēj vien beigt jokot par kaimiņu "lēno aizdedzi". Attālināti no mums, tomēr tepat blakus - radošais kolektīvs runā par ikvienu iekšējām krīzēm mocītu cilvēku - tādi ir visi izrādes varoņi, kaut gan uzsvērts tas tiek tikai attiecībā uz Ivara Krasta Madi, kurš, samelojis savam tēvam, ka dodas Erasmus apmaiņas programmā, ir izņēmis dokumentus no skolas un veic svētceļojumu uz Mongoliju, kur eiropeiskā uztverē - kā jau Āzijas valstī - valda cits dzīves ritms un kārtība. Mada ceļojums beidzas nevis Mongolijā, bet mazā pilsētiņā Igaunijā Tahkurannā dārza būdiņā tumsā un aukstumā, kur viņš satiek citus sevis meklētājus, kas gan šo ceļu neveic apzināti.

"Neizdevies" sociālantropologs Olivers Peets, ko spēlē Edgars Kaufelds, savu dzīves jēgu meklē citu cilvēku dīvainībās, kas ir pilnīgi pretējs veids tam, kādu izvēlējies I. Krasta Madis, kurš no pasaules slēpjas, nevis uzbāžas visiem, kas dzīvo, kā viņiem patīk, savukārt teicamniece Hanna, Lienītes Osipovas varone, principā rīkojas pretēji tam, kā viņai pienāktos darīt, atrodot savas vecmāmiņas dārza mājiņā dīvainu, šķietami jukušu jaunekli - Hanna par Madi rūpējas un palīdz, līdz iemīlas, nevis nodod viņu policijai vai ziņo vecmāmiņai, apzinādamās savu rīcību, bet, šķiet, nenojaušot tās iespējamās sekas.

Foto: Didzis Grodzs

Komiskākais varonis ir Jurģa Spulenieka zaglēns, kurš savu dzīvi pakļauj apstākļiem, nevis savām ambīcijām, izvēlas zagt, nevis pelnīt, noceno sevi, nevis cīnās, kaut skaidrs, ka dziļi viņa pavisam naivajā un bērnišķīgajā sirdī mīt sapratne, ka rīcība nav pareiza un ir iespējams dzīvot citādi.Izrādē gan caur jokiem, komiskiem elementiem, gan nopietnību pusotrā stundā, kas gan izrādes laikā ir krietni ilgāks periods, tiek parādīta katra varoņa personīgā attīstība un izaugsme, viņu apziņas izmaiņas, turklāt katram ir citi iemesli, kas liek pieņemt lēmumu. Vieglā un gaisīgā formā radošais kolektīvs risina nopietnus eksistenciālus jautājumus bez didaktikas, bez pamācībām, kas un kā būtu labāk - it kā par igauņiem, bet skaidrs, ka par mums.

Sajūsmina I. Krasta aktierspēle, šķiet, pirmo reizi viņu ieraudzīju tā pavisam pa īstam - tik dažāds, tik nopietns, bet vienlaikus komisks un daudzpusīgs, visu laiku interesants un mainīgs. Arī pārējie aktieri radošajā komandā ir līmenī, J. Spulenieka mongolis, kas rādās Mada sapnī, brīžiem lika skriet šermuļiem, lielisks gaismotāja darbs, radot fantasmagorisku efektu un sapņa noskaņu, kas paspilgtina kolāžas tipa izrādes veidu, kad svarīgākos Mada dienas momentus nomaina dziļa, tumša ziemas nakts.

Izrāde pilnīgi atbilst izrāžu cikla pamattēmai Personas kods, vērtīga atslodze ar spēcīgu PVN, svaigumu un mūsdienīgumu. Iesaku!

[madara-runa]

„Mēs esam mūžīgi namdari un nemitīgi ceļotāji”

Recenzija par V. Nastavševa izrādi „Peldošie - ceļojošie” Jaunajā Rīgas teātrī

  Vladislavs Nastavševs Jaunajā Rīgas teātrī paveicis lielu darbu, uzvedot Mihaila Kuzmina romāna „Peldošie – ceļojošie” pirmo daļu izrādē ar tādu pašu nosaukumu, kas teātra mājaslapā pieteikta lakoniski un precīzi – „Mīlas trīsstūri, četrstūri un piecstūri 20.gs. sākumā”. Tas ir stāsts par daudzām nepiepildītām mīlestībām, kaisli, vēlmi tik mīlētam un saprastam, seksuālām alkām, mirdzošām acīm un sāpēm, kad, varoņi satiekoties, apdedzinās, jo saprot, ka tālāka pastāvēšana nav iespējama.  Intrigas un kaislības, alkas pēc pilnasinīgākas dzīves un vilšanās caurvij apjomīgo un, virspusēji raugoties, komisko, tomēr dziļi nopietno un daudzslāņaino izrādi.

Atceroties V. Nastavševa izrāžu „Tumšās alejas”, „Mitjas mīlestība”, „Vecene” vizuālo risinājumu, pirmais pārsteigums ir greznība un skaistums, izrāde ir estētiski ļoti baudāma – aktieri elegantās frakās, aktrises skaistās balles kleitās, greznām frizūrām un matu rotām, cepurēm – cēli un stalti stāv, izstarojot svinīgumu un radot balles noskaņu, un kaut kādā mērā rodas nerealitātes sajūta, fotogrāfisks efekts, kas iespiežas dziļi atmiņā, turklāt uz skatuves nav absolūti nekā lieka. Kostīmu māksliniece un scenogrāfe Monika Pormale atradusi katras varones raksturam atbilstošāko kleitu, bet kungi ir tērpti vienotā stilā, tomēr katra kostīmam ir kāda atšķirīga nianse, kas pauž viņu individualitāti.

Teju visu izrādes laiku uz skatuves ir flīģeļi skaitā no viena līdz pat septiņiem, astoņiem, kas sākotnēji rada koncerta noskaņu, jo lieliski sasaucas ar varoņu kostīmiem, turklāt atspoguļo laikmeta iezīmi – prast spēlēt klavieres mājas apstākļos un koncertēt draugu un radu lokā, tomēr jau no paša izrādes sākuma atklājas, ka kabineta flīģeļi ir daudzfunkcionāli un veido izrādes varoņu pasauli – gan fizisko telpu, gan ataino viņu dvēseles pārdzīvojumus, sajūtas. Varoni un klavieres nav iespējams šķirt – tas ir vienots veselums. Jau vienā no pirmajām ainām rodas pārsteigums un pat neliels izbīlis – Andra Keiša varonis Lavrentjevs, kabarē „Pūce”, ieskatījies Sandras Kļaviņas Ļoļečkā, burtiski izārda detaļās savas klavieres, nespēdams valdīt savas emocijas un strauji uzbangojušās jūtas pret sievieti. Lavrentjevs paskatās Ļoļečkas acīs un viņa rokās paliek flīģeļa nošu pults, pēc mirkļa taustiņu vāks, flīģeļa armatūras detaļas, līdz beidzot – klaviatūra, kas šokē pārējos kabarē apmeklētājus, jo tāda jūtu izrādīšana un skandāls viņu sabiedrībā nav pieļaujams, turklāt Ļoļečkas un viņas tuvāko draugu klātbūtnē. Līdzvērtīgu spēcīgu iespaidu atstāj arī aina, kad Ģirta Krūmiņa varonis Andrejs Stoks, uzvilcis baltus cimdus, burtiski nospēlē Lavrentjevu plosošās emocijas uz viņa klavieru taustiņiem, likdams mainīt viņa balss tembru atkarībā no tā, ko viņš spēlē un arī A. Keiša runas temps ir atkarīgs no Ģ. Krūmiņa spēlēšanas ātruma, bet absolūtu apstiprinājumu sniedz vārdos neizteiktā Lavrentjeva dvēseles sakārtošana, kad, Stokam saliekot klavieres, mainās arī Lavrentjeva stāja un fiziskās izpausmes.

Radošais kolektīvs konsekventi atteicies no sadzīviskuma un klavieres nav „mēbeles”, lai gan retos gadījumos tām piešķirta arī tāda funkcija, bet gan viņu pašu dvēseles – sākoties dejām, lēni un plūstoši katrs aktieris riņķo pa spēles laukumu ar savām klavierēm – tas ir juteklisks process, šķiet katrs eksistē savā atsevišķā pasaulē, tomēr saplūst vienotā ritējumā. Izrādes gaitā pārsteidz tas, cik daudz un dažādas iespējas izteikties sniedz  viens mūzikas instruments, un, kas galvenais – ar tik masīvu un smagu instrumentu, cik paradoksāli, tiek panākts absolūts vieglums. Klavieres ir pielāgotas tam, lai tajās varētu ielīst, tās būtu viegli transformējamas, ļoti veiksmīgi režisors šādā veidā risina ainu pārbūvju jautājumus, attiecīgajās ainās liekos varoņus paslēpdams klavieru kastēs, gribas sajūsmā iespurgties, novērtējot asprātību, kā tiek mainīta notikumu vieta no Pēterburgas uz Rīgu, kad flīģeļus nomaina visiem pazīstamās klavieres „Rīga”, turklāt ievērības cienīgas ir aktieru fiziskās spējas un izturība, koordinācija, jo ne vienā vien ainā pa tām tiek lēkāts, kamēr klavieres kustas, un izskatās, ka kostīmi un augstpapēžu apavi aktrisēm nesagādā grūtības to meistarīgi darīt, tomēr brīžiem gadās kāds nervus kutinošs un satraucošs brīdis, kad šķiet – teju, teju kāds nokritīs. Režisors šādā veidā izrādē iedzīvinājis A. Arto Nežēlības teātra principus, baidot skatītājus, turot noteiktu spriedzes līmeni, jo ir skaidri redzams, ka viss notiek pa īstam un atkarīgs tikai no savstarpējās sadarbības un meistarības – izdosies pārlēkt no vienām klavierēm uz citām, kamēr tās tiek stumdītas, vai ne.

Gaumīga un interesanta bijusi arī citu rekvizītu izvēle – vēstuļu vietā varoņi lasa notis, Zojas Lillienfeldas, ko spēlē Iveta Pole, suns ir miniatūrs flīģelis, ar klavierēm nesaistāmi priekšmeti ir vien lustra un ziedu vāze.

Katra aina ir ļoti dziļa un daudznozīmīga, tādēļ ir nepieciešama nopietna koncentrēšanās, lai varētu atklāt pēc iespējas vairāk kodu, ko radošais kolektīvs piedāvā caur formu. Forma ir izrādes atslēga, kas dod informāciju un šifrē romānu saprotamā un vieglā veidā, tomēr prasot smagu darbu no aktieriem. Neskatoties uz izrādes nopietnību un sarežģītību, notikumu traģiskumu, arī seksuālo spriedzi, kas redzama uz skatuves, aktieri un režisors ir atraduši veidu, kā to pasniegt komiski un vietumis arī groteski.

Amizantuma un komiskuma meistare izrādē ir Baiba Broka, spēlējot ar dzīves baudīšanu un ālēties vēlmi apsēsto bohēmisti Poļinu, kura arvien iesaistās dažādās intrigās un attiecību peripētijās, lai apkārt kūsātu dzīve, Poļina var elpot tikai tad, ja visapkārt ir skandāls un viņa ir notikumu virpulī. B. Broka tik talantīgi spēlē varoni, ka brīžiem kļūst pat nedaudz neomulīgi un baisi, tomēr viscaur smieklīgs ir viņas varones traģiskums un veids, kā tiek attēlots. Jau pirmajā izrādes laikā atainotajā saviesīgajā vakarā kabarē „Pūce” Poļina ir vakara vadītāja, kas tikusi pie mikrofona un nosaka visu tālāko notikumu gaitu, burtiski ievilkdama kompānijā A. Keiša Lavrentjevu un panākdama viņa un Ļoļečkas iespējamā romāna turpināšanos, savukārt otrajā „Pūces” ainā viņa tik aizrautīgi cenšas savaņģot kabarē dejotāju Žubēru, ko spēlē Edgars Samītis, pēc viņa uzstāšanās, ka ļoti centīgi runā franciski, kaut zināšanas varonei ir vājas, bet mikrofons pēkšņi tiek pārvērsts par viņa dzimumlocekli, tiek atainots stilizēts seksuāls akts, līdz mikrofons paliek Poļinas rokās, bet Žubēram jāpārcieš šī brutalitāte, ko var tulkot divējādi – kā Žubēra seksuālās kulminācijas sasniegumu vai arī Poļinas tieksmi iegūt trofejas (varonei ir blociņš, kurā pierakstīti visi vīrieši, ar kuriem viņai bijusi pieredze, un skaits jau pārsniedz piekto desmitu).

Arī citās ainās tieši B. Broka spēlē vistiešāk saskatāma seksualitāte, piemēram, aizrautībā un baudā, ko viņa sasniegusi, runājot par ideālu mīlestību starp Lavrentjevu un  Ļoļečku, mudinot otro tomēr neatteikties no tādas iespējas, izmētātās puķes viņa pat nedaudz agresīvi sprauž atpakaļ vāzē, izdarot atkārtotas kustības, puķu kātus likdama dziļāk vāzē un tad pavilkdama atkal ārā, tādējādi radot divdomīgumu. Šādas un citas spēcīgas metaforas caurstrāvo visu izrādi un atklāj radošā kolektīva asprātību un izdomu, kā ar maksimāli maz līdzekļiem panākt iespaidīgāku rezultātu.

Kā antitēze B. Brokas Poļinai ir Maijas Apines Iraīda – nosvērta, mierīga, apdomīga, varones vēlme ir, lai būtu miers un harmonija, viņa ir mūžīgā pasaules lāpītāja un mierinātāja, kaut gan redzams, ka viņas eksistencei bez mūžīgām drāmām nebūtu jēgas un dzīvei nebūtu piepildījuma. Mierpilna un harmoniska attiecīgi ir arī viņas aktierspēle – elegantas, apdomātas kustības, grācija raksturo aktrises spēli, viņas miers nezūd arī dziedot savu mīlestību un jūtas, kas viņu pārņēmušas, pret Orestu Hermanoviču, Viļa Daudziņa varoni. Fantastisks ir M. Apines balss tembrs, vien brīžiem grūti saprast dziesmas vārdus, ko gan kompensē viņas ieturētā, sevī saglabāta emocionalitāte.

Savu talantu veiksmīgi apliecina arī Sandra Kļaviņa, viņa spēj parādīt Ļoļečkas iekšējo attīstību – sākot ar šaubām par afēru ar virsnieku Lavrentjevu, tādējādi krāpjot savu vīru aiz vēlmes pēc mirdzošām acīm un nepārtrauktas iemīlēšanās sajūtas, līdz pat dubultai nodevībai un mīlas četrstūrim, pavedinot astoņpadsmitgadīgo homoseksuālo Mārtiņa Upenieka Lavriku, kurš vēl arvien ir sevis meklējumos, kaut ir nojaušams viņa intīmā saikne ar Viļa Daudziņa Orestu Hermanoviču, viņa tēvoci. Izrādei beidzoties ar šķiršanos gan no Lavrika, gan Lavrentjeva, viņa nosūta telegrammu ar mīlestības apliecinājumiem vīram Leonīdam, tomēr ir noprotams, ka ar to viss nav beidzies un izrādes fināls paliek atvērts. Par S. Kļaviņas varoni gribas teikt – tipiska sieviete, kas nezina, ko grib, bet pie tā vainīgi ir visi citi – kā kulaks uz acs ir viņas lieliski nospēlētais izmisums un piņķerēšanās dzīvē, atzīstot, ka pašai nav skaidrs, kas notiek – tik muļķīgi, ka kļūst pavisam smieklīgi, viņa mokās attiecībās ar Lavrentjevu un Lavriku, saprazdama, ka patiesībā mīl savu vīru, Kaspara Znotiņa Leonīdu, ierēdni, kas apveltīts ar stingru nostāju par lietu kārtību un vēlmi būt labam vīram, tomēr paslīd kāja un, juzdams sievas nodevību, arī viņš nevilšus iemīlas  I. Poles Zojā, bet, sākusi attiecību spēles un sajutusi iekāri pret sevi, viņa nespēj rimties. Kas svarīgākais – šīs attiecību peripētijas neapnīk – S. Kļaviņa tās nospēlē tik dažādi un meistarīgi, ka gribas to skatīties vēl un vēl.

Dziļš un pievilcīgs varonis izrādē ir V. Daudziņa Orests Hermanovičs – dzejnieks, kura veidošanā kā prototips ir pats romāna autors M. Kuzmins. Izskatā ar bārdu un lokainajiem matiem pārvērsts līdz nepazīšanai, ļoti ieturēts un mierīgs, tomēr iekšēju vētru plosīts, Orests ir simpātisks visu izrādes laiku, jo no viņa strāvo tīra cilvēcība un piedotspēja. Viņš pārcieš visu – Lavrika, mīļotā vīrieša, vairākkārtēju nodevību, M. Apines Iraīdas Pravdas stihisko mīlestību un bailes no tā, ka apkārtējie varētu uzzināt viņa orientāciju, kaut to vismaz nojausmu līmenī apzinās visi, izņemot Iraīdu, kuras acis aizmiglojušas jūtas pret mākslinieku. Protams, liela nozīme ir aktiera spēcīgajai harizmai, kas padara viņa varoni ļoti tuvu skatītājiem, turklāt tik nepierasti viņu redzēt ar smalkiem, liegiem žestiem apveltītu, ārēji ļoti jūtīgu un nedaudz sievišķīgu, trauslu. Atliek atcerēties viņa Zaharu Alvja Hermaņa „Oblomovā” un novērtēt V. Daudziņa talantu un spēju pārvērsties.

Svešāds, bet patīkams ir arī A. Keiša rupji un vienkārši mīlošais Lavrentjevs, kuru cilvēciski saprast ir visvieglāk, skaidri ir viņa rīcības motīvi, šķiet, katrs skatītājs spētu personificēt A. Keiša varoni ar sevi un izprast viņa pacietību un alkas pēc tīras, nepastarpinātas mīlestības bez sarežģījumiem un scēnām. Viņa cīņa ar sevi, ilūzijas un sapņi, kas sabrūk, nesalauž Lavrentjevu tik ļoti kā apziņa, ka viņš pirmo reizi ir iemīlējies un emocionālā krīze, nesaprotot, kā dzīvot tālāk, un, ka sapņi ir skaistāki par realitāti.

Sajūtu līmenī šķietami līdzīgs, tomēr izpausmēs un spēlē atšķirīgs ir K. Znotiņa Leonīds, kuram nav izdevies piepildīt sievas sapņus un vēlmes, pieķeras par sevi stiprākai sievietei, māksliniecei Zojai, meklēdams glābiņu savām mokām par sievas nodevību. K. Znotiņa Leonīds un viņa māsa Iraīda izrādē šķiet kā pēdējie mohikāņi aristokrātijā, kas ārēji ir uzticīgi visiem kanoniem, kas nosaka viņu rīcību un uzvedību un izceļas uz pārējo fona ar šķietamu mietpilsoniskumu.

Lielākais pārsteigums izrādē ir jaunā aktiera Mārtiņa Upenieka veikums – viņa Lavriks ir tik pārliecinošs un saistošs! Uz skatuves vairs nespēlē M. Upenieks, ko atceros no LKA diplomdarbiem 2013.gada pavasarī. Šķiet, aktierim nopietni noderējusi kolēģu pieredze un darbs ar viņiem kopā mēģinājumos, jo viņš ir uzplaucis un kopā ar V. Daudziņu veido lielisku duetu, tāpat kā ar S. Kļaviņu, par ko, neapšaubāmi ir liels prieks – katrā ziņā šis M. Upeniekam ir ļoti nopietns un veiksmīgs atspēriena solis tālākai karjerai ne otrā vai trešā plāna lomās.

Izrādei spēcīgu emocionālo nokrāsu piešķir V. Nastavševa komponētās dziesmas ar M. Kuzmina dzejas vārdiem, kas pārtulkoti latviešu valodā. Dzied gan M. Apine, gan B. Broka, bet reizēm ieskanās arī ieraksti ar paša režisora smalkajiem un izjustajiem dziedājumiem. Tās ir saldsērīgas, aizkustinošas melodijas, turklāt klavieres spēlē arī paši aktieri gan vieni, gan ansambļos, un ļoti cilvēciski uztveramas ir reizes, ja kāds nejauši nokļūdās, jo uz vietas attiecīgajā mirklī spēlētajai mūzikai ir daudz lielāka mākslinieciskā nozīmē un papildinājums izrādē.

Jauniestudējums piedāvā skatītājiem lielisku piedzīvojumu – teicamu aktierspēli un iespēju vienlaikus uz skatuves redzēt teju visus pašus labākos JRT aktierus, vizuāli estētisku baudījumu, skaistu mūziku un spraigu, intriģējošu sižetu. Atliek vien ar nepacietību gaidīt uzveduma otro daļu, lai atkal varētu baudīt kvalitātes, ko piedāvā šis iestudējums.

JRT Publicitātes foto

[madara-runa]

Recenzija par Valtera Sīļa izrādi „Nē Minskai 2014” Latvijas Nacionālajā teātrī.

Latvijas Nacionālajā teātrī izrāžu cikla „Ārpus labā un ļaunā” ietvaros, kur vairāki jaunie režisori aicināti pētīt, kāds var būt teātris ārpus ierastajiem rāmjiem un nosacījumiem, ar kuriem skatītājs,...

[madara-runa]

Leļļu teātris bez lellēm, bet ar kauna sajūtu

Recenzija par Ivara Lūša iestudējumu Leļļu teātrī „Pavasara atmoda”

Ivara Lūša iestudējums Leļļu teātrī veidots pēc Franka Vēdekinda, austriešu rakstnieka, 1901.gadā uzrakstītās lugas ar tādu pašu nosaukumu, kurā apskatīta jauniešu pubertātes, seksualitātes tēma, kā arī bērnu un viņu vecāku attiecības, spēja sarunāties un izprast citam citu. Lugas autors raksta par jauniešu domām, uztraukumu, sajūtām, pirmo reizi apzinoties savu seksualitāti, un postu, kas var rasties, ja vecāki īstajā brīdī neieklausās savos bērnos, neuztver viņu sajūtas un bažas, ko sarūpējusi dzīve. F. Vēdekinda luga ir salīdzinoši sarežģīts materiāls, kas uzliek nopietnu pienākumu arī aktieriem, jo var izsaukt asu pretreakciju sabiedrībā.

            Pirmo mulsumu, apmeklējot izrādi oktobra beigās, rada ļoti tukšā zāle, kam tā principā nevajadzētu būt, jo „Pavasara atmoda” tika iestudēta 2013.g. maijā. Skatītāju rindas pilda bērni, kas neatbilst teātra ieteiktajam 14+ vecuma ierobežojumam, un vecāka gadagājuma kungi un kundzes, kas, zinot lugas sižetu, liek iedegties interesē par pēc skaita nelielās publikas reakciju uz redzēto.

            Izrāde ir par pusaudžiem – viss sākas ar Vendlas četrpadsmito dzimšanas dienu. Tieši apģērbs sagādā pirmo pārsteigumu. Ja meiteņu pavisam bērnišķīgais apģērbs tiek pamatots arī lugā caur Vendlas nevēlēšanos valkāt svārkus pāri celim, jo viņa neapzinās savu vecumu un to, ka ir izaugusi, un tomēr meitenes ir apģērbtas savstarpēji atšķirīgi un neizskatās pavisam bērnišķīgi, neizpratne galvenokārt ir par zēnu varoņu kostīmiem. Arī 1901. gadā zēni četrpadsmit gadu vecumā vairs nevilka pavisam īsus šortiņus un tumši brūnas zeķubikses vai zeķes pāri celim, kuru mala paslēpta zem īsbiksēm. Visā izrādes gaitā nerodas atbilde uz jautājumu, kādēļ visi zēni atainoti jaunāki un vizuāli bērnišķīgāki nekā to paredz luga un atainotie notikumi. Ja režisors, izmantojot šādus kostīmus, vēlējies radīt sajūtu par abstraktu laiku, tad arī tas nenolasās, jo kostīmi – īsi šorti, zeķubikses, puszābaki, krekli un svārki – raksturīgi pirmsskolas, sākumskolas formām, nevis četrpadsmit, piecpadsmit gadus veciem zēniem, kas valkā garās bikses. It kā nianse, bet jau pirmajā brīdī tiek šķietami sajauktas ekspektācijas ar redzamo uz skatuves.

            Lugā darbība risinās gan skolā, gan mežā, gan Melhiora vai Vendlas mājās, arī kapsētā. Vizuālo risinājumu izrādē scenogrāfs Aigars Ozoliņš centies panākt ar pelēku sēžammaisu jeb pufu palīdzību, kas tiek izmantoti mēbeļu vietā, kā spēļu rīks puišiem skolā, gan arī kapakmeņi izrādes noslēguma daļā. Tie tiek mētāti, slēpti bedrē skatuves vidū, pa tiem lēkā un uz tiem guļ, respektīvi, teju visas fiziskās darbības uz skatuves ir saistītas ar sēžammaisiem, kas sākotnēji šķiet visnotaļ interesanti, bet divu stundu garajā izrādē kļūst apnīkoši un garlaicīgi skatīties, nogurdina vienmuļais risinājums. Šķiet, ir izsmeltas visas idejas, kā pufus izmantot, bet nolikt tos malā ir pietrūcis drosmes. Proscēnijā uz balta audekla tiek rādītas videoprojekcijas, lai pastiprinātu izrādes vēstījumu un raksturotu varoņu iekšējo pārdzīvojumu, tās kalpo ka ilustratīvs palīgmateriāls. Piemēram, ainā, kur Edgara Kaufelda Otto spēles laukuma vidū nodarbojas ar pašapmierināšanos, lasot pielūgsmes vēstuli sievietes ķermenim, uzgleznots akts attiecīgi tiek rādīts arī uz ekrāna, un tas pazūd, līdzko varonis sasniedz kulmināciju. Projicētie attēli ir pašvērtīgi un pašpietiekami skaisti, kuriozi apģērbtajiem aktieriem liekot izskatīties vēl vairāk izkariķētiem, turklāt reizēm liedz pilnvērtīgi darboties arī skatītāja iztēlei, dodot savu versiju, kā varētu izskatīties tas, par ko tiek runāts uz skatuves. Videoprojekcijas šajā izrādē varētu būt veiksmīgs izteiksmes līdzeklis, ja tās nebūtu tik tendenciozas sniegt skatītajiem to informāciju, kas būtu jāsaprot no zemtekstiem vai jāuzbur iztēlē.

            Šo divējādi vērtējamo scenogrāfiju un arī kostīmus, iespējams, varētu „glābt” mūzika, kas piešķirtu visai izrādei kopīgu noskaņu un noteiktu izrādes toni, tomēr arī te ir vilšanās. Silvestra Zemgala komponētais skaņdarbs kā atsevišķa vienība ir izdevies veiksmīgi un, aizverot acis, to arī kādu brīdi ar prieku paklausījos, bet neizpratni radīja neloģiskums, kad tas tika atskaņots. Tam bija grūti atrast kādu objektīvu pamatojumu, likumsakarības, bija brīži, kad mūzika ļoti traucēja, citos – pietrūka. Turklāt diskomfortu radīja mūzikas atskaņošanas skaļums. Ļoti iespējams, ka tas bija atkarīgs no vietas, kurā sēdēju, tomēr attiecīgajā brīdī, kad skanēja mūzika un runāja aktieri vienlaikus, nebija saprotams, vai mūzika ir par skaļu, jo apgrūtina runātā teksta uztveršanu, vai par klusu – iespējams, tai jāskan vēl skaļāk, lai aktieru teiktais nebūtu dzirdams, tomēr attiecīgajā izrādē pārliecinošāks šķiet pirmais variants.

            Kā šajā kopumā ne visai veiksmīgajā ārējā formā ierakstās aktieru spēle? Tas ir diskutabls jautājums, jo ir zināms, ka Leļļu teātra aktieriem pašiem nākt uz skatuves bez lellēm nav pamatuzdevums viņu darbā, un, izrādi skatoties, arvien gribas to ņemt vērā, pieņemot kādas nepilnības. Jau no pirmā mirkļa mulsina Lienītes Osipovas varones Vendlas grimase – nedabiski plaši ieplestās acis visu izrādes laiku – kas salikumā ar plašajām kustībām un māksloto balsi L. Ospiovas spēli dara ļoti teatrālu un neveikli grotesku. Daudz baudāmāk uz skatuves savus varoņus spēlē Miķelis Žideļūns (Melhiors) un Daumants Švampe (Morics). Abi savus varoņus atklāj vienkārši un sadzīviski, tomēr nepamanīti nepaliek viņu pārdzīvojumi un iekšējās cīņas.

            Visspilgtākā aina, kas palikusi prātā no izrādes, ir Aleksandra Jonova (Ernests) un Artūra Putniņa (Hensiks) savstarpējo jūtu atklāsme, kas izpildīta pavisam neveikli un mulsinoši. Spēles laukuma vidū esošajā bedrē sakrauts sēžammaisu krāvums kura augšā uz ceļiem tup ar garo un drukno augumu apdāvinātais A. Putniņš, bet blakus kājās stāv smalkais un visnotaļ īsais A. Jonovs. Hensiks un Ernests atzīstas viens otram savās jūtās, pirms tam maigi pieskardamies, glāstīdami otra rokas, plecus, seko neveikls un ātrs skūpsts uz lūpām. Fonā skan liriska mūzika, A. Jonovs lēkā apkārt A. Putniņam un izsaka savu laimi sajūsminātā izteiksmē, līdz abi vienojas ciešā un ilgā apskāvienā. Aina ir mulsinoša un neveikla, nepārliecina aktierspēle un situācija izskatās pavisam komiska, nevis pauž nopietnību, kāda principā būtu nepieciešama un parādās lugā. Skatītāju zāli pāršalc smiekli par komēdijas cienīgo skatu, manī rodas kauna sajūta un vēlme, kaut šī aina ātrāk beigtos.

            Vizuāli interesanti izpildīta Melhiora izslēgšana no skolas, kur melnos tērpos ar slēptām sejām apkārt skatuves bedrei sastājusies izslēgšanas komiteja ar direktoru, ko spēlē Pēteris Šogolovs. Ir tumšs, sēžammaisi atgādina kapakmeņus, kaudzē saliktie – biezu mūra sienu. Skats ir vizuāli efektīgi veidots un radīja nedaudz baigu noskaņu, ko kliedēja maskā tērptais Valdis Vanags, kurš groteski tēloja fiziski nepilnīgu cilvēku maskā, kurš kā marionete izpildīja visus direktora norīkojumus, kļūdams komisks. Tēlojums šķita pārspīlēts, līdz ar to arī neveikls un netika izpildīts virsuzdevums.

            Neizteiksmīgi veidota izrādes faktiski galvenā aina – Vendlas un Melhiora satikšanās – seksuāls akts, kurš vainagojies ar Vendlas grūtniecību jau četrpadsmit gadu vecumā. Nezinot lugas sižetu, ir visai grūti saprast, kas notiek starp abiem varoņiem spēles laukuma vidū pufu kalnā, kur Melhiors iedod Vendlai sarkanu ziedu – neļķi, kuru meitene pēc tam vairs neizlaiž no rokām līdz pat viņas mātes mēģinājumam izraisīt meitai abortu, kas paņem arī viņas dzīvību. Sarkanā neļķe pēcāk rotā arī Vendlas kapakmeni kapsētā, uz kuru atnācis Melhiors un kur dus arī viņa labākais draugs Morics, kurš izdarījis pašnāvību, jo arī uzcītība mācībās nav ļāvusi viņam palikt skolā un viņš no tās izslēgts. Zieda izmantojums ir metafora, kas norāda uz to, ka sieviete ir bērna gaidības, līdzīgu tēlu izmantojusi arī Māra Ķimele Jaunā Rīgas teātra izrādē „Austrumvējš-Rietumvējš”, kur grūtniecība tiek apzīmēta ar ūdensrozes zieda attēlu, ko aktrises tur pie sava klēpja. Tomēr izrādē „Pavasara atmoda” tas netika izdarīts tik spoži, lai skaidri nolasītos skatītājiem, kam trūkst zināšanu par lugas sižeta saturu.

            Izrāde kopumā šķiet visnotaļ neveiksmīgs mēģinājums, kā teātris raksta izrādes pieteikumā – vieglā un rotaļīgā formā runāt par seksualitāti –, jo tā nešķiet līdz galam nostrādāta un pabeigta, nav apdomāti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas izmantoti, un aktieru spēles stils nebija atbilstošs auditorijai, kam izrāde paredzēta – 14+ auditorijai tika piedāvāts leļļu teātris bez lellēm.

[madara-runa]

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrādi „Mēnesis uz laukiem” Māras Ķimeles režijā.

*Atsauce uz interviju ar M. Ķimeli raidījumā Teātris.zip.

Māras Ķimeles izrādi „Mēnesis uz laukiem” (Ivans Turgeņevs), kas ir Jaunā Rīgas teātra repertuārā vēl joprojām (pirmizrādi „Mēnesis uz laukiem”...

[madara-runa]

Ja vien mēs būtu briti...

Valtera Sīļa uzvedums „Divu kungu kalps. Anno 1963” iestudēts pēc Ričarda Bīna lugas – Karlo Goldoni darba „Divu kungu kalps” adaptācijas. R. Bīns šo parafrāzi raksturo: „Situāciju komēdija par seksu, pilnu vēderu un naudu.”[1]

            Lugā mūziķis Frēnsiss, ko spēlē Mārtiņš Egliens, ir palicis bez darba un iztikas līdzekļiem. Viņu pieņem darbā mafiozi Rosko, kas, izrādās, ir viņa māsa Reičela, jo Rosko pirms dažām dienām nogalinājis viņa pretinieks Stenlijs, ko spēlē Ģirts Liuziniks, kuram ar Reičelu – Madara Botmanes varoni – ir romāns. Frēnsiss cenšas pildīt abu savu kungu pavēles, turklāt pūloties nepieļaut viņu satikšanos. Tas ir centrālais notikums, ar ko jārēķinās, skatoties delartisko komēdiju, bet jautājums – cik veiksmīgi režisoram to izdevies iedzīvināt mūsdienās caur Goldoni lugas parafrāzi? Teātra kritiķis Normunds Naumanis uzskata, ka „adaptētā „Divu kungu kalpa” veiksmes pamatā nav vis Karlo Goldoni delartiskā komēdija (kurš gan zina Goldoni daiļradi vai commedia dell’arte jeb masku/izlikšanās lugas struktūras pamatprincipus?), bet gan trāpīgi izvēlēts lugas darbības laiks – XX gadsimta 60. gadi, laiks, kas modē un teju visās mākslās tagad iemantojis retrošika brendu”.[2]

            Sākums vēl pirms izrādes „īstā” sākuma ir visnotaļ daudzsološs – publiku sagaida skifla amatiergrupa, kas ārpus šī iestudējuma zināmi kā muzikālā apvienība „Gapoljeri” – Artis Drozdovs, Kristians Kareļins, Normunds Zālamans, Normans Bārbals un Kaspars Aniņš. Visi, tērpti sinepjkrāsas uzvalkos, kas raisa asociācijas ar grupai „The Beatles” raksturīgu apģērbu, izklaidē publiku, K. Kareļinam dziedot, pārējiem spēlējot interesanti veidotus mūzikas instrumentus – kontrabasu no dzelzs vannītes, ģitāru no benzīna kannas, sitamo instrumentu sekcija  veidota no veļasdēļa, bļodas, metāla šķīvja, zvaniņa, kas tiek spēlēti ar uzpirksteņiem. Grupas dalībnieki ir aizrautīgi un atraktīvi, šķiet, zāli pārņem ļoti atbrīvota gaisotne.

            Sākoties izrādei, skatam paveras vienkārša, ļoti ilustratīva scenogrāfija, kurā asociācijas ar sešdesmitajos gados aktuālo opārtu ir centies iedzīvināt mākslinieks Uģis Bērziņš. Ēku, interjera priekšmetu silueti ir izgriezti, tie kontrastē ar spilgto, koši krāsaino fonu, tomēr kopumā scenogrāfija atstāj vienaldzīgu, vienīgi ainā, kurā izrādes galvenais varonis restorānā vienlaicīgi apkalpo savus kungus, mētādamies no vienas zāles durvīm pie otrām – šķiet interesanti skatīties skatuvisko risinājumu.

            Diskutabls liekas varoņu kostīmu jautājums. Cik veiksmīga šķiet skifla grupas dalībnieku tēlu izvēle, saistot to ar „The Beatles” skatuves tērpiem viņu karjeras sākumā, tik neizprotama liekas izrādes varoņu kostīmu izvēle. Kaut cik izrādes laikam – 1963. gadam atbilst Sanitas Pušpures (Paulīne Klenča) rozā kleita, arī Līgas Zeļģes (Dollija) rozā tērps, nosacīti – Artura Krūzkopa (Alens) un Jāņa Skaņa (Loids Boatengs) kostīmi, arī Kaspara Aniņa viesmīlis Alfijs ir tērpts puslīdz atbilstoši laikam, bet pārējie? Vienkāršās atlasa kleitas, katrai aktrisei citā krāsā, šķiet „plikas” un nabadzīgas sešdesmitajiem un absolūti neraksturo tā laika modes tendences, arī kungu uzvalki šķiet piemeklēti, nevis šūti atbilstoši izrādes nepieciešamībām. Ja izrādē līdztekus notikumiem tiek vairākkārt uzsvērts, ka ir 1963. gads, par to liecina arī tās nosaukums, tad būtu jāievēro konsekvence – vai nu visiem varoņiem ir atbilstoši tērpi, vai arī tā laika modes principi tiek noraidīti un visi ģērbjas neitrālos kostīmos, kādas, piemēram, ir šajā izrādē izmantotās atlasa kleitas.

            Iespējams, šīs nepilnības ar kostīmiem varētu palikt nepamanītas vai šķistu pavisam mazsvarīgas uz izrādes pasniegšanas fona, tomēr pieredze liecina par ko pavisam citu. Komēdija principā nav smieklīga. Ir skaidrs, kurās vietās būtu bijis jāsmejas, ja tas būtu veikli izspēlēts un atbilstošs latviešu publikai, bet ekspektācijas neatbilst realitātei. Arvien nogurdina mehāniski izspēlētie joki vai reakcijas uz konkrētām situācijām, kurām būtu jābūt smieklīgam, ja tās nebūtu mākslīgi konstruētas, bet šķistu dabiskas, tomēr uz skatuves redzamas nosacīti komiskas, groteskas izdarības, kurām nav redzams pārliecinošs pamatojums. Attiecībā uz jokiem un vēlmi smieties par tiem, jaņem vērā vēl kāds ļoti svarīgs aspekts – R. Bīns lugu ir uzrakstījis britiem. Humors ir viņiem saprotams un atbilstošs, britu joki bieži vien izrādās faktiski neiztulkojami, lai saglabātu to smieklīgumu, bet var tikai apsveikt tulkotāju Edvīnu Raupu ar centieniem to paveikt. Mārtiņa Egliena Frēnsiss mētājas starp diviem kungiem, viņš uzdodas par diviem dažādiem cilvēkiem, bet pats apjūk. Viss būtu pareizi, ja neapjuktu skatītāji – nedrīkstētu būt mokoši izsekot, kurā brīdī viņš tēlo kura kunga kalpu. Vajadzētu būt precīzi nošķiramām situācijām, kad Frēniss kalpo Rosko, kad Stenlijam, kad ir ārpus saviem darba pienākumiem, citādi no malas liekas, ka visi visu saprot, tikai izliekas, ka neredz, kā Frēnsiss muļķojas, jo starp šiem trim M. Egliena varoņa tēliem nav vērojama nekāda atšķirība. Delartiskā komēdija ir masku komēdija – tieši pārtapšana dažādās personās ataisnotu piederību tai, ne tikai Reičelas pārģērbšanās par Rosko, tomēr tas nav izdarīts līdz galam un M. Egliens tā vietā, lai nospēlētu vienu no savām nozīmīgākajām lomām, mētājas pa skatuvi, laiza karalienes Elizabetes II portretu un izrādes beigās izliekas, ka viņa dubultnieks Pedijs ir īrs, kas principā latviešu auditorijai, kas nav iedziļinājusies britu kultūrzīmēs un sadzīvē, neko neizsaka.

            Protams, tas, kādi joki jāizspēlē M. Eglienam, nav atkarīgs tikai no viņa paša, jo radošā komanda ir pieturējusies pie R. Bīna lugas, nepielāgojot to Latvijas apstākļiem, bet varbūt tomēr vajadzēja? Ja Frēnsisa iedomātais draugs Pedijs – otrs kalps – būtu dziedājis latgaļu, nevis īru valodā, domāju, joks iedarbotos uz skatītājiem daudz vieksmīgāk, jo attiecīgajā brīdī M. Egliena dziedāšana īru valodā maz izsaka par britu attieksmi pret īriem. Ja radošais kolektīvs ir velējies saglabāt šo „lielbritānisko” piederību, tad tā noteikti nav izrāde Lielajai zālei, jo nepieciešama izmeklēta publika, kas smalki pārzina britu sadzīvi un, ieraugot konkrētās situācijas, varētu smieties no pusvārda, kā tas bijis šīs lugas iestudējumos Lielbritānijā.

            Kopumā visi aktieri, izņemot Juri Lisneru un Normundu Laizānu, uz skatuves, šķiet, jūtas ērti un pašpietiekami nodarbojas paši ar sevi – M. Egliens muļķīgi lēkā pa skatuvi, maldīdamies savās trīs identitātēs, kas nepārtraukti saplūst kopā un rada jucekli, bet kopumā radīdams iespaidu par uzbudinātu tēviņu, kam bez seksa interesē vēl tikai ēdiens, tāpēc pārsteidz fakts, ka Frēnsiss ir pirmo reizi dzīve iemīlējies muļķīgi rozā kleitā tērptajā blondīnē Dollijā, jo, izņemot seksuālu uzbudinājumu un dziņas, neko tā arī neizdodas pamanīt. Madarai Botmanei bijis visgrūtākais uzdevums – jāspēlē pašai sevi kā mafijas ģimenītes locekli, mīlošu sievieti un arī homoseksuālo dvīņubrāli Rosko. Pēdējā uzdevuma izpilde aprobežojas vien ar pārģērbšanos uzvalkā un visnotaļ dīvainu gaitu, līdz ar to par pilnīgu izdošanos to noteikti nevar nosaukt. Ģirta Luizinika mačo Stenlijs nepārliecina līdz galam, brīžiem skatoties uz viņu, paliek pat nedaudz neērti, līdzīgi ir arī Sanitas Pušpures Paulīni, kurai būtu jāprec Rosko pēc iepriekšējas vienošanās, tomēr viņas sirds pieder Artura Krūzkopa Alenam – viņas teatrālā aktierspēle, spiegšana spalgā balsī un pārspīlētā kāju dauzīšana pret zemi liek manīt to, kā aktrise, šķiet, priecājas pati par sevi, kamēr skatītāji tam īsti just līdzi nespēj. Blakus viņai A. Krūzkopa Alens šķiet izturēts līdz galam un raisa smieklus tieši ar dziļo pārliecību un atdevi, ar kādu aktieris iejuties lomā un šāds pārspīlēts varonis šķiet pat reāli ieraugāms arī sadzīvē līdzās pat jau līdz perversijai neveiklajam un nožēlojamam sulainim Alfijam, kura sišana un mētāšana pa gaisu principā šķiet arī smieklīgākā komēdijas daļa. Kaut cik interesants ir arī Jāņa Skaņa varonis, bet nedaudz žēl paliek Jura Lisnera Čārlija lomā un Normunda Laizāna, kas spēlē Hariju Denglu – viņi šķiet apmaldījušies šajā maskarādē un samākslotībā, vēl ar vien meklēdami sevī jautājumus par to, kas notiek uz skatuves, turklāt – pamatoti.

            Izrādei ir palēnināts temps, kas kavē spēli un tā kļūst vēl garlaicīgāka nekā tā varētu būt labākajā gadījumā. To papildina un paceļ vien M. Egliena saspēle ar publiku, prasot ko ēdamu skatītājiem un mistiskās Katrīnas Pētersones uzaicināšana uz skatuves, kas šķiet ticami līdz brīdim, kad viņa tiek nocūkota no galvas līdz kājām, aplejot ar citronūdeni un nopūšot ar ugunsdzēšamā aparāta putām – tajā brīdī zūd ticamības moments arī tam, kas uz mirkli izdevies tiešām profesionāli un izklaidējoši.

            Izrāde varētu būt laba, ja aktieri spēlētu meistarīgāk,  ja joki būtu atkarīgi no uz vietas izveidotiem impulsiem un mēs būtu briti, kam notiekošais uz skatuves būtu tikpat saprotams, kā mums notikumi un humors Nacionālā teātra izrādē „Latgola.lv”. Pēc izrādes ir ļoti stipra „mazuma piegarša”,  nav sajusti N. Naumaņa izceltie „saldie sešdesmitie”, kas, viņaprāt, ir lugas panākumu atslēga, kā arī delartiskā komēdija ir zaudējusi teju visu savu šarmu. Vienīgais īstais prieks ir par mūziķu grupu, kuras dēļ uzreiz pēc izrādes negribas celties kājās un skriet prom, bet vēl mirkli uzkavēties, lai paklausītos mūziku, ar ko skatītāji tiek pavadīti, bet vai mūzikas dēļ vien ir vērts iet uz teātra izrādi?

[1] http://teatris.lv/lv/izrades/liela-zale/divu-kungu-kalps-anno-1963 (sk. 29.12.2013.)

[2] http://www.diena.lv/kd/recenzijas/izrades-divu-kungu-kalps-recenzija-pilniga-hamleta-14037017 (sk. 30.12.2013.)

[madara-runa]

Vai tuneļa galā tiešām vienmēr ir gaisma?

Režisora Kārļa Krūmiņa iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē „Truša alā” pēc Deivida Lindseja-Ebaira lugas ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir stāsts par ģimeni, kuru pirms nepilna gada piemeklējusi traģēdija – nelaimes gadījumā bojā gājis četrgadīgs bērns – Hovija un Bekkas dēls. Šis notikums ir jāpārdzīvo gan viņiem, vecākiem, gan bērna vecmāmiņai Neitai, Bekkas māsai Īzijai, kā arī Džeisonam – jaunietim, kurš neīstajā laikā gadījās neīstajā vietā, un zēns, skriedams pakaļ sunim, nokļuva zem viņa vadītās automašīnas riteņiem. Radošais kolektīvs ir pieņēmis ļoti nopietnu izaicinājumu – runāt par cerību un ticību labajam caur sāpēm, kuras, kā apliecina Neita, kas arī reiz zaudējusi dēlu, Bekkas brāli, nekad nepāriet.

            Scenogrāfija, ko veidojis mākslinieks Uģis Bērziņš, ir reminiscence pasakai „Alise Brīnumzemē”, arī Alise nonāk truša alā un nezina, kā no tās tikt ārā, līdzīgi kā izrādes varoņi – savos pārdzīvojumos un bēdās, nespējot tikt no tām ārā, un katram ir jāatrod savs paņēmiens, kā dzīvot tālāk. Aktieru zāle šķiet vizuāli paplašināta un telpa izmantota ļoti racionāli un interesanti. Tas, ko redzam sākumā – nokrāsota siena – maigi dzeltenas, rozā un gaiši zilas krāsas slejas. Vēlāk uzzinām, ka telpa tiek it kā sadalītas trīs daļās: viesistaba, virtuve un mirušā dēla istaba. Vidū – bālgani matētas stikla durvis. Uz sienas izkaisīti melni četrstūri, kas pilda divas funkcijas – tie ir fotorāmīši, no kuriem izņemtas bildes un melnā krāsa atgādina sēras krāsainajā kokteilī, bet otrkārt – rāmji ir atvilktnes vai durtiņas, kuras virinot, telpa iegūst funkcionalitāti. Atvilktnēs slēpjas gan virtuves galds, plaukti, zēna rotaļlietu kaste, gultas, arī visi izmantojamie priekšmeti ir paslēpti sienā – miniatūri plastmasas trīskāju ķeblīši košās krāsās, rotaļu trauki, ko varoņi izmanto savā sadzīvē, rotaļlietas utml. Virs katras no abām gultām ir paliels pelēks ekrāns, kas izrādes vajadzībām tiek izmantots kā televizors, kurā laiku pa laikam redzam mirušā zēna filmētus video. Tā ir tāda kā rotaļu pasaule, kurā viss notiek pa īstam – truša ala, kurā viss paslēpts, ievilkts iekšā un bailes no ārpasaules domām, līdzjūtības un žēluma, vientulība ir tas, kas visiem lugas varoņiem liek atkal un atkal ielīst šai alā, kur viss liecina par bērnu, kura vairs nav.

            Kārlim Krūmiņam izdevies izveidot ļoti spēcīgu aktieru ansambli, kas spēj varoņu sāpes un pārdzīvojumus nospēlēt patiesi un raisa dziļu līdzpārdzīvojumu, nevis ilustratīvi, teatrāli cieš. Starp visiem varoņiem ģimenē ir skaidras savstarpējās attiecības, kas nosaka viņu rīcību un raksturo viņus.

            Lienes Gāliņas Bekka šķiet perfekcioniste, kura vienmēr centusies dzīvot pareizu dzīvi. Viņa slēpj savas sāpes, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Bekka kārto dēla mantas, visu slēpjot, atdodot, šķirojot un arvien pārcilājot, cenšas dzīvot tālāk, stāstot gan sev, gan citiem, ka ir tikusi tam pāri. Viņa, atšķirībā no Jāņa Vimbas Hovija, pārstājusi apmeklēt grupu nodarbības, kurās pulcējas vecāki, kas zaudējuši bērnus, lai dalītos savās domās un sajūtās un kopīgiem spēkiem tiktu tam pāri, kaut gan pārējie ģimenes locekļi uzskata, ka viņai tas būtu jādara. Šķiet, Bekka un Hovijs savā starpā sacenšas, kuram no viņiem dēla zaudējums sāp stiprāk un kurš pārdzīvo vairāk, tajā pašā laikā cenšoties viens otram pierādīt, ka ir ar notikušo samierinājušies.

Ir interesanti vērot, kā nelaimes gadījums ģimeni šķir, nevis vieno, jo katrs spēj saskatīt savu vainu notikušajā un domā – ja vien...

            Hovijs cieš klusi un zīmīgi. Viņš apmeklē grupu seminārus, vakaros skatās ierakstus, ko filmējis zēns un ilgojas pēc suņa, kuram liktenīgajā dienā pakaļ skrēja dēls. Viņš nespēj pārdzīvot Bekkas tieksmi visu novākt no acīm, baidoties, ka tādā veidā tiek izdzēsta dēla klātesamība mājā. Hovijs visādi cenšas atsākt dzīvot ierasto dzīvi, pat ierunājas par to, ka varbūt vajag radīt bērnu, bet Bekka viņam atsaka tuvību kopš notikuma un ir kategoriski pret to.

            Ja Liene Gāliņa izrādes pirmajā cēlienā šķiet nedaudz samākslota un taustās pēc lomas, ko varētu nedaudz attaisnot ar pirmizrādes faktu, tad Jānim Vimbam noticu no pirmā mirkļa. Tās nav ilustratīvas ciešanas un viņa asaras šķiet īstākas par īstām. Aktieris spēj atklāt gan vīrišķu skarbumu, gan bērnišķību, kā arī maigumu un rūpes, dziļu pietāti pret sievu un viņas pārdzīvojumiem, tomēr visam ir savas robežas un viņa varonis no ciešanām klusējot tiek novests līdz lēkāšanai dusmās un bezspēcībā, saritināšanās gultā, apķerot dēla mantiņu un šņukstēšanas. Ļoti zīmīgi un simboliski izspēlēta viņa emocionālās salūšanas aina, kad viņš, gulēdams dēla gultā, pats sevi ievelk sienā iestrādātajā dobumā, no kura gulta iepriekš izvilkta. Tā ir varoņa saruna pašam ar sevi, drosmīga nostāšanās aci pret aci ar pārdzīvoto.

            Interesanta varone ir Madaras Saldoveres Īzija, kas pa dzīvi iet tieši tik viegli, kā norāda viņas vārds. Lieliski, ka režisors ir strādajis pie tā, lai viņa nebūtu vienkārši māsa-neveiksminiece blakus lieliskajai Bekkai, kuru atlaiž pat no darba „Hesītī”. Skaidri redzams, ka Bekka Īziju uztver kā mazo, neveiklo māsu, kas vienmēr iekuļas nepatikšanās, viņa šausminās par Īzijas kautiņu bārā, izsaka māsai pārmetumus, bet šokējošākais ir brīdis, kad viņa uzzina – Īzija gaida bērnu. Savos pārdzīvojumos viņa nespēj priecāties par māsu, izsaka pat aborta iespēju, uzsver, ka apšauba viņas iespējas tikt galā ar bērnu un visu notikumu gaitu faktiski ignorē viņas grūtniecību, piedāvājot viņai alkoholu. M. Saldovere lieliski izspēlē savu lomu, spēdama vienlaikus skumt par māsu un viņas vīru, bet tajā pašā laikā atklājot arī savu emocionālo pasauli, jūtoties nenovērtēta un nepamanīta, allaž atrazdamies Bekkas ēnā. Viņa daudz labāk saprotas ar draudzīgo un cilvēkmīlestības pilno Hoviju, kas, šķiet, ir viens no viņas stiprākajiem balstiem ģimenē.

            Vispārliecinošākā izrādē ir Lāsma Kugrēna Neitas lomā. Viņa pazīst Bekkas un Hovija sāpes, jo arī pati zaudējusi dēlu. Neita cenšas aizrunāt prom sāpes, pamācot visus, stāstot savu pieredzi un norādot, kā pareizāk dzīvot, līdz ar to nokaitina Bekku un arī Īzija jūtas atstāta novārtā, jo, šķiet, viņas māte nepriecājas par viņas grūtniecību tik ļoti, cik gribētos, lai priecājas, savukārt Bekka dusmojas par mātes uzbāzību un sava dēla nāves uztiepšanu, jo viņas brālis nebija ��etrgadīgs, bet gan pieaudzis vīrietis un narkomāns. Lāsmai Kugrēnai izdodas atklāt savu varoni nepārspīlējot, bet precīzi atainojot viņas iekšējo pasauli.

            Izrādes kopskatā un noskaņā neiederas Kaspara Dumbura Džeisons, kurš ierodas pie zēna vecākiem un vēlas ar viņiem iepazīties tuvāk, izrunāt negadījumu. Tā ir būtiska loma izrādē, tomēr aktierim neizdodas to nospēlēt – paliek noklusēti jaunieša pārdzīvojumi, jo tas, kas pateikts vārdos, faktiski neizsaka neko. Liekas, radošā kolektīva mērķis bijis parādīt Džeisona apmulsumu, nespēju runāt par notikumu, bet realitātē redzams kusls un nevarīgs jauns vīrietis, kurš šķiet nejauši iemaldījies mājā un kļuvis par Bekkas plecu, uz kā viņa beidzot var izraudāties. Loma ir padarīta vienkāršāka nekā tā varētu būt un blakus pārējiem psiholoģiski daudzslāņainajiem varoņiem šķiet nepabeigta un nenostrādāta, līdz ar to brīžiem izrādi padara garlaicīgu un pat nedaudz mokošu. Tad pārējiem aktieriem ir jāpapūlas, lai paceltu sajūtas iepriekšējā līmenī.

            Izrādē katram varonim ir emocionālā lūzuma mirklis. Spēcīgi to nospēlē L. Gāliņa sarunā ar K. Dumburu. Tāda patiesa sāpju „augoņa” uzplēšana, arī viņa attīrās, sākotnēji mierīgi runādama ar Džeisonu, līdz, nespēdama valdīties, sāk viņu sist ar dūrēm, kamēr sabrūk asarās. Tas ir dziļi emocionāls brīdis izrādē, kas principā dod tai jaunu pagriezienu un citas sajūtas, skumju un sēru kulminācija. Pirmais cēliens bija klusums pirms vētras, Hovija un Bekkas lūzums – vētra, pēc kuras nāk saule un ir jauns sākums.

            Svarīgākais, ko izrāde dod – neskatoties uz profesionāli un meistarīgi pasniegto sāpīgo un nopietno sižetu, kas raisa dziļas pārdomas par dzīvi, tam visam ir gaiša pēcgarša. Radošais kolektīvs ir iedevis ticību labajam un gaišajam. Ja visu izrādes laiku šķiet, ka ģimene sairs – Hovijs un Bekka šķirsies, Īzija neizturēs emocionālo slodzi, sevis un bērna labā novērsīsies no visa, bet Neitai pietrūks spēka mierināt, viss beidzas ar apvienošanos un ir skaidrs, ka viņi tiks tam pāri. Par to liecina arī izrādē skanošā Kārļa Krūmiņa piemeklētā mūzika, kurā beidzot ieskanas arī gaišas tonalitātes, kas nomainījušas saldsērīgi melanholiskos, skumjos motīvus. Izrāde par dzīvi visā tās krāsu gammā.

[madara-runa]

Īsi gandrīz par Marinu jeb kur palika attieksme?

Nu jau ir kāds brītiņš apkārt, kad kopā ar savu ciešāko cīņu biedreni Evu apmeklēju Dirty Deal Teatro izrādi "Marina Cvetajeva".

Mums ar Evu reti izdodas vienoties vienā dziesmā par kādas izrādes kvalitātēm, bet šoreiz brīnumainā kārtā tas notika, tādēļ pēc ilgas un garas pauzes šo mūsu domu kopsavilkumu atļaušos te arī paust.

Marina Cvetajeva ir izcila krievu rakstniece ar ļoti intriģējošu dzīvesstāstu, kas, tāpat kā viņas darbi, tik tiešām būtu izrādes vērts! Ieintriģē arī mākslinieciskā kolektīva pieteikums mājaslapā "šodien – šeit un tagad – nodefinēt savu attieksmi pret vēl joprojām pretrunīgi vērtēto personību, izstāstīt savu stāstu par Marinu Cvetajevu."

Kā izdevās?

Izrāde veidota vizuāli skaista sākot no Valērijas Surkovas (Marina) un Antas Aizupes (Sofija Holideja) tērpiem, beidzot ar videoprojekcijām uz ar baltu audumu apvilkta metāla rāmja, kas veido kubu, bet pāri visam Marinas Cvetajevas daiļrade, ko abas aktrises lasa.

Jā, lasa, nevis spēlē, tādēļ grūti šo stundu ilgo priekšnesumu definēt kā izrādi. Antas Aizupes no galvas iekaltie teksti krievu valodā visnotaļ interesantajā izpildījumā, kad var redzēt, ka aktrisei tik ļoti jākoncentrējas, lai atcerētos sakāmo, ka brīžiem izpildījums atgādina savulaik svešvalodu nodarbības skolā, kur katram bija jāatskaita savs prozas gabals, bet tomēr arī šeit ir savi plusi - ir prieks, ka radošā komanda nedzīvo ilūzijā, ka viss ir kārtībā šajā aspektā, tāpēc mīlīgs un smaidu raisošs ir veids, kā notiek sadarbība starp aktrisēm, kad grūtākos vārdus A. Aizupes tekstā viņas vietā pasaka V. Surkova.

Liekas, ka šo izrādi vajadzētu būt grūtāk saprast tiem, kas nav neko iepriekš dzirdējuši par Marinu Cvetajevu, bet tā gluži nav, jo principā tas, kas ir - skaisti nolasīts, atstāstīts "Stāsts par Soņečku" ar dažādiem papildinājumiem - A. Aizupes ēnu, kad viņa paslēpusies aiz audekla, videoprojekcijām, gaismu

Foto no DDT mājaslapas, autors Māris Reksnis

spēlēm, mikrofona izmantošanu. Tomēr īsti konsekvenci nepamanām, kad tiek un kad netiek runāts mikrofonā un galvenais - kāpēc tas tiek darīts? Izrāde, iespējams, kļūst interesantāka, bet šai darbībai nesaskatām loģisku pamatojumu vai kādu īpašu izteiksmes veidu. Tā arī nesajūtam nekādu pienesumu stāstam, aktrišu vai režisora attieksmi par to, kas tiek rādīts uz skatuves, līdz ar to, izrādei beidzoties, paliek neatbildēts galvenais jautājums - kāda ir jūsu attieksme pret Marinu Cvetajevu?

Ja radošais kolektīvs nebūtu devis augstākminēto uzstādījumu, tad viss būtu kārtībā. Mēs gaidījām tā piepildījumu, bet diemžēl nesagaidījām. Ja gribas paklausīties izcilu mākslas darbu skaistā izpildījumā, tad šī izrāde ir tieši laikā!

[madara-runa]

daudz brīvu vietu

biju šodien uz Liliomu Nacionālajā teātrī.

pirmais cēliens tā nepatika, ka aizgāju mājās.

pirmo reizi tā sanāca. piedodiet. komentāru nebūs.

[madara-runa]

[madara-runa]

Trīs vīri kūrortā

pavasaris kavējas, tāpēc prieciņš jāmeklē pašiem, kā vien spējam, vai ne?

tad nu noteikti varu ieteikt aiziet uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Trīs vīri kūrortā". ļoti foršs aktieru sastāvs - M. Egliens, D. Lūriņa-Egliena, V. Šoriņš, E. Melbārdis un citi. humoristiska izrāde ar brodvejisku piesitienu, gaumīgiem jokiem un visnotaļ interesantiem risinājumiem dažādu parādību atainošanā.

beidzot uz skatuves nav vien pliks, grotesks balagāns, bet ir salīdzinoši viegla komēdija ar zemtekstu par to, ko nozīmē būt bagātam un ietekmīgam, cik ļoti sabiedrības attieksme pret indivīdu ir atkarīga no personas rocības un varas...

tāds smejamgabals ar labu PVN.

vēl ir repertuārā, ķer mirkli!