durvis-aizverot

[durvis-aizverot]

NSRD – BVR

Kad pat tas, kā es šķērsošu ielu, būs citādāk. Pavasarpumpurziediņi iemācīs cilvēkiem vienu kopīgu valodu.

Daži tic visu, daži cer visu, 

daži panes visu.

Instrumenti uz skatuves vienosies kopīgos dažādos ritma atpalos, kas klausītājus vedīs prom no aizgājušajiem,

 viņiem. Ausis  atmaigs kā pirmā vasaras asara nokrīt ceļos

 pie  zāles stiebra un izsauc bezvārdu nopūtu, viņu atgūlušies ķermeņi dziedēs 

klusuma skaņas, 

 tā būs, no pretimskrienoša sapņa uzmodies, Tas elsos  –

  šīs trīs.

[durvis-aizverot]

Tekton

There is no need for saying anything because everything and nothing lay there at the same time; exact place and order. 

One comes in itself in order to prepare the possibility for the other to come and make a homeplace in the others, and as it is homeplace, it no no more the others. 

As far as I can imagine it would be true, and if it would not, then nothing before that, ever, could be considered true.  (Or will it be true forever.) So, there are only two possibilities whereby: everything is true and everything is the opposite. But, I think, that the choice prefers them both, as it hopes. 

“But beware of that which is breathtakingly beautiful, for at any moment the telephone may ring or the airplane come down in a vacant lot” – John Cage, Lecture On Nothing

[durvis-aizverot]

to learn you have to unlearn the things you have learnt

[durvis-aizverot]

ir labi izteikt vārdus,tad redzēt tos nākam pretī pāris sekunžu attālumā. ir labi redzēt no attāluma, kas nāk tev pretī. mana sirc ir piekususi laiva, ne tāda kā tās laivas, kas brauc pa Seviļas upi. bet labi, ka laivas galā nestāvu Es. stāv Kāds cits.

[durvis-aizverot]

[durvis-aizverot]

Kā valdīt pār jūtām/ collage

Tas ir patie- šām kulturāls piedzīvojums. nevar salīdzināt ne ar vienu citu pirkumu, un nenovēršamus asaru plūdus Tas ļauj justies veselīgāk,laimes treniņš pārtapis dzīves atlikušās dzīves pirmā diena ir sākusies. nav vērts steigties rīta mazgāšanu var apvienot ar 40 grādu temperatūru. greznība patiesībā spēja radīt tiešu, dzīvu un emocionālas dabas pārdzīvojumu. neērtas, personiskas, ar īstenību konfliktā esošas spējas MEITENE AR PORCELĀNU Mīļotā persona tiek dēvēta par viņu, atteicās no īpašuma Barona ielas perspektīvē. ,kad pienāk vēstule, Dievs ir mīlestība, un Dievs ir gatavs pieņemt ikvienu, Dievs mūs mīl un vēlas redzēt laimīgus.

[durvis-aizverot]

1 daļa

(1 daļa; nerediģēta, daļa no nepabeigtas kopas, kura būs (to es sev saku, būs) )

šajās dienās zeme atdalās no debesīm, trešā diena atdalās no otrās dienas,  ūdeņi, ūdeņi, kas vienmēr ir bijuši atkāpjas, paliek sausa zeme, eņģeļiem no rokām izkrīt saule un mēness, krītot tie pārvēršas zeltā un vēl pēdējā milisekundē lēnām pagriežot galvu no labās puses uz kreiso to atblāzma iesit sirdī ar viszemāko klavieru taustiņu skaņu : laiks; tātad kritienā ir sekunde starp tuksnesi un mūžību, lietu iesākumu un galu, eņģeļu rokas nopūšas un viens no viņiem paceļ mazo pirkstiņu, mazo pirkstiņu paceļ, es redzu, es zinu, saule kā zelta šķīvis gudro rokās un mēness kā Zālamana asaras, kad viņš stāv kalnā un skatās uz visu kas viņam pieder, un viss ir niecība, saka Zālamans, un acīs sariešas asaras Un ūdeņi, un ūdeņi, un jūras, upes, tērcītes un peļķītes, viss ir atkāpies, gulta ar baltu palagu, pāris krociņas, lai redz, ka dzīva miesa, dzīva miesa un gars tur ir gulējis, un viens turpat vēl  sakņupis un nu arī zeme atkāpjas, zemes nav, tā ir atdalījusies, un tā baltā gaisma, tā plaisa tur pa vidu tā ir neizturama un pirmā diena, pirmā diena, kad tu dziedāji dziesmu, un tapa gaisma, kad tu smējies, kad laiks vēl nepazina pats sevi un neviens vēl nepazina laiku, es esmu, es patiešām esmu, esmu dziedināts, nē, es vienmēr esmu bijis vesels, laiks, vesels,  un tumsa nevienam vēl netraucēja, jo neviens vēl nepazina gaismu, un arī tumsa bija gaisma, jo nekur nebija šis pāršķēlums starp debesīm un zemi, nebija tukšums jo viss bija pilns gaisa kad nokrita zvaigzne un zeme tik tikko bija paspējusi atkāpties ak Kungs es nezinu kur viņa palika un tie putekļi es noglāstīju savu seju un tie nedaudz koda acīs un ir kur esi gaisma un kur esi tumsa es neko neredzu tikai putekļi un balta līnija un manā kāpņu telpā ieplaisāja marmora grīda ak Kungs kā lai es izeju no mājas

[durvis-aizverot]

Лучше б я тебя не знала, незнакомая была, Мое б сердце не страдало б, я б спокойная была

(DakhaBraha)

[durvis-aizverot]

veltījums W.W.

I have ordained myself slightly to the roads that are hidden beneath the hills,  no other roads are seen,  no other roads are glorified, I myself am witness of power, I myself am gold and  dust, rusty vechiles and tremendous planes, I and my heart lines drawn in the air when I pass the walls of mine inner thoughts, unpainted  streams of rivers, unseen eyes, unseen rivers, unpainted  streams of eyes,  My dear, I ask to myself, My dear, I’m being asked and talked upon how time has been treating me, and it’s always my mind that leaps around the cave, pauses, listens, cries, laughs, stops, leaps, leaps, leaps  once the voice is being heard,  Whirlwind, East, East that sat on my shoulder, are we there yet, don’t talk to me, you’ve been more than a storm, but thunder whimpers no more, silent compliments through eyes, silent holding by hand, dear, we’re blessed to reign, we’re destined to roam, open your eyes, splendent lake, sea like a hourglass glimpse to the mirror, don’t listen to the tide, be the tide, when the rain falls unbelief heats up the flesh, eyes be brave, firewind will curl up dont’s, bear to be brave, my weather is not ill, i’m weather on unwritten letter after rain, seek and you shall find closeness, closeness in highlands, send me backwards

[durvis-aizverot]

Respondez

Let men and women be mock’d with bodies and mock’d with Souls! Let the love that waits in them, wait! Let it die, or pass stillborn to other sphares! –Wolt Whitman "For the LORD thy God bringeth thee into a good land, a land of brooks of water, of fountains and depths that spring out of valleys and hills; A land of wheat, and barley, and vines, and fig trees, and pomegranates; a land of oil olive, and honey; A land wherein thou shalt eat bread without scarceness, thou shalt not lack any thing in it; a land whose stones are iron, and out of whose hills thou mayest dig brass." Deut 8:7-9

Ak, Kungs, cik labi ir tie mirkļi, kuros mēs tiekam atbrīvoti no dēmoniem. Tad laikapstākļi paceļas pāri visam sausumam, kā neizprotama, neiespējama migla. Redzu vien virsmu, gludu virsmu, kas šķietami viegli satriecama pret citu nebūt stāvokli. Tā stāv un jebkuri mani centieni atduras pret : esmu uzstādījumā starp zemi un gaisu, lēni braucošs tvaikonis, dūmi, migla, kas līst, saule, kas līst, es kustos gar strūklakām, jūrām un ezeriem, kas iecentrēti  manas kustības laukumā kā ceļa svētāmtrauki. Apstājos, iemērcu plaukstu smiltīs un pielieku sev lāsīti pie pieres. Koris dzied Aleluja, kapelā virs galvas ir ar sveķu smaržu savilkušies zvejnieku tīkli, kuros ir noķertas patiesi visas šo slimnieku asaras, visas manas asaras. Tīklā. Tieši tik plāna virsma ir gaiss. Mana virsma šķeļ plakni un seju rotā neizskaidrojamu krāsu gaismas laukumi. Asaras tīklā apvienojas, lai noturētu klusuma pauzi. Kristus atnāk un aizved mani aiz altāra : es redzu Shoham –akmeni, kura otrais vārds varētu būt Nags. Tam ir cieta, gluda virsma, bet caurskatāmi redzama miesas krāsa. Es redzu sievieti : viņa ir kaila, puse no viņas galvas matiem ir skūta, otra kā paisuma viļņi aizsedz viņas maigo vaigu.

Mīļā, uz tavas bālās ādas baltiem burtiem ir rakstīts Nechoshet – kaut tu neesi mērāma ne zeltā, un arī ne sudrabā, taču Tavs spēks ir Tava izturība.

[durvis-aizverot]

lietus nolija tajā dienā, kad kādreiz vecvecmamma dārzā ar kāju paspēra spaini. dzelzceļa sliedes sagāja vienā līnijā un neviens nezināja kur braukt. strauji apmācās debesis, pienāca nakts ar lielu miglu, acis skatīja nekad neredzētu ielu nosaukumus. man pienāca neatbildēts zvans un trīs īsziņas, kuras teica, lai turpinu iet. ceļš apmeta kūleni un ievēlās ganību laukā. sauc, sauc skaļāk meit. neslēpies. sauc un kļūsti caurspīdiga un nolīsti simtreiz, ir pienācis laiks slapjiem vaigiem un mulsam klusumam, kas pieskrien un uzsit pa papēdi, kad tu viens klaiņo un centies izrāpties no miglas gultas. sauss ķermenis, slapjš vaigs, tejkanna švilpo, garaiņi, dubļi un netīras kājas. bet kājas vienreiz ir mazgātas, vecvecmammas balsij trīcot klusā dziesmā. viņa zināja apslēptos vārdus, viņa zināja, kurā brīdī pat nakts vairs nav nakts, viņa zināja dziesmu, saulei lecot.  un jūs dziedāsiet patiesību un patiesība jūs darīs brīvus un jūs zināsiet

durvis drīkst izkrist no eņģēm

[durvis-aizverot]

aprīlim.

redzi tie sveķi pil ta kā lāstekas

pil pil pil april april april

pilieni ir kā līdz šim

mēnestiņš kā sirpis veļas pa gaisu

veļas apveļas virs manas kreisās krūts

mēnestiņ es lieku tev apvelties prom

bet lūdzu debesīm tev palikt

mēnestiņ viens divi trīs

bet tu jau tāpat esi brīvs un viss

visapkārt ir skaidrs

april april april

no debesīm lāstekas līst

[durvis-aizverot]

tagad.

cieta kā garoza iedota diena. pamērcē maizi asarās, meit. kamerā balta sarma uz sienām vai ceriņi. jūnijs līdz pamalei.

kāds noglauž pieri un pieres vietu caur aizslēgtām durvīm vakarvējš. meit, palaid asaras ārā no cietuma Kristus uz betona palagiem sēž.

 - Ruta Štelmahere 

[durvis-aizverot]

Un tā tas paliek:

Es vienmēr stāvu un Jūs atvadieties pirmie. Jums laikam tas ir vieglāk. Bet es esmu metāla durvis, nē, siena, nu,- kaut kas ne tik viegli nojaucams. Siena starp aizmetņiem pasaules telpā; visas tās vietas šajā apaļajā lodē, kuru saucam par debesīm un zemi, visas tās vietas, kuras nevaram redzēt, bet spējam iztēloties, dzīles un dziļumi, vulkāni un vētras, krusa un plūdi, tuksneša 222 jūdze, dziļākās alas gala stūris, jūra tajā vietā, kur sākas horizonts.

Pusgadu un 40 minūtes atpakaļ Tu teici, ka gribētu apstādināt laiku un paņemt mani sev līdz.

[durvis-aizverot]

Paņemt šalli un pārvērst izpletnī Nolaisties lejā un ievilkt punktu Pilsētas laukumā lapas vidū Paņemt cirkuli un apvilkt apli ap kājām, ladus paliek kur ir un mēs Viens rokas stiepiens augšā Pret turēšanos pie saknem Laikam mājas jāsvin septītā vakara stunda Kurā no griestiem dils apmetums Un palodzes aizmirsīs mēnesi Kurā gadi būs kā viena diena Un viena diena kā gadi Un astotajā dienā tu aizvērsi vākus Astotajā dienā sāksi rakstīt uz jauna akmens Tikmēr tauta sēdīsies pie galda Mielosies mieru un apstāsies un laiks pārcelsies stāvu augstāk Un acis aizvērtas redzēs vairāk kā atvērtas pilsētas vārtus Un es apstāšos uz sekundi Un redzēšu vīzijas Un es apstāšos uz sekundi Un pilsēta kļūs maza Vējš pūtīs Mācīs līdzsvaru Un es aizvēršu acis uz sekundi Laikam nebaidos no augstuma

[durvis-aizverot]

Smēķējot trīc rokas, es mācos braukt ar ātrām mašīnām un noturēties uz trases, netaisot piecas avārijas pēc kārtas,es raudāju jaungada naktī, pagaidām tas ir sekmējies ar 4.vietu no astoņām, varbūt kādreiz dabūšu trešo, visvairāk man garšo vistas zupas buljons, labprāt nedzertu neko citu, labprāt nerakstītu dzejniekiem uz rokas Bībeles pantus, labprāt neskatītos, kā Ziema čurā sniegā savu vārdu, turpinātu mammītei lasīt priekšā Fromma atziņas par vīriešiem, labprātāk aizietu lūgties uz istabu nevis piedzerties ar no bērēm palikšu šņabi un tad atzītos pasniedzējam, ka esmu reiz pamudinājusi viņa mammu uz peldēšanos kailai, pārstātu fotografēt gaismas atblāzmas uz visām iespējamajām sienām, raudātu nedēļu no vietas, tā lai acis izžūst un paliek tuksnesis, aizbrauktu uz Parīzi vai Romu un dzīvotu grezni, vai kaut uz Liepāju; jā, uz Liepāju, jo tur mēs ar mammu kļūsim par labākajām draudzenēm, neļautu abām Čehova māsām ticēt sāls un sveču burvestībām, jo esmu trešā, uztaisītu veselu ceļa kilometru ar sniega eņģeļiem, nokasītu no durvīm balto krāsu neieraujot plaukstā skabargu, ostītu terpentīnu un teiktu visiem, ka gleznoju, vēl biežāk staigātu apkārt tik laimīga.

[durvis-aizverot]

Mēs klusām atpakaļ

Mēs atpakaļ prom