atceros - Tumblr blog

[atceros]

Šis dzejolis ir apzināti provokatīvs un neatspoguļo autora uzskatus

Tu nevari mani noķert, esmu bez sintakses. - Kima Gordona

Pārāk ilgi mani ir apspiedusi verbālās valodas tirānija, kas nespēj neko citu kā vien mūs objektivizēt, iespiežot mūs lineārā laika dimensijā un konstruējot maldīgo priekšstatu, ka lietas vai personas var piederēt izteikumu izsakošajam subjektam. Līdz ar to esmu nolēmusi iziet ārpus šī necivilizētā stāvokļa.

No šī brīža es pieprasīšu, lai mani draugi un sekotāji, vēršoties pie manis, atsakās no vietniekvārdiem. Es neesmu nedz tu, nedz viņš, nedz viņa, nedz viņi, nedz tas. Šādi saīsinājumi ir aizvainojums manai esmei. Es atsakos būt reducēta līdz šādai dzimtes un skaitļa pamatkategorijai.

Mans vārds tagad būs nevis burtu virkne, izsacīta noteiktā veidā, bet gan – neliela deja, kas jāizpilda, graciozi paceļot labo roku, pagriežot iekšupvērsto plaukstu uz ārpasauli – atvēršanās žestā –, vienlaicīgi saliecot kreiso kāju celī, izgriežot to mazliet uz ārpusi un paceļot labo pēdu, nostieptiem kāju pirkstiem zīmējot ceturtdaļapli 45 grādu leņķī no sirds centra no kreisās uz labo – arī atvēršanās žests. Nedejotāji visdrīzāk pārteiksies, tāpēc ir ārkārtīgi būtiski, ka viņi negurstoši vingrinās, ja nevēlas aizvainot. Šīs kustības turpmāk lietojamas kā mans vārds, un mans vārds aizvietos visus vietniekvārdus, kas attiecināti uz mani.

Persona var sacīt, piemēram, šādu teikumu (aizvietojiet vārdu kvadrātiekavās ar augstāk aprakstītajām kustībām):

Es saskrējos ar [deja] šodien. [Deja] sacīja, ka iepriekšējā vakarā [deja] redzēja sliktu sapni, kurā [deja] sastapa cunami-veidīgu dēmonu, kas grasījās nojaukt māju, kurā [deja] dzīvo.

Ievērojiet – tāpat kā piemērā, piederību norādošās galotnes arī vairs nebūs pieņemamas. Tā nebūs [dejas] māja vai tava māja, vai viņa vai viņas māja, bet gan māja, kurā [deja] dzīvo. Es atsakos būt īpašniece kādam un kaut kam vai pati kādam un kaut kam piederēt. Mana nodošanās brīvībai aptver visus pieredzes laukus.

[atceros]

Šūpuļdziesma

Neaizmigsi šonakt. Tik daudz gaismu logā. Mākslīgas ugunis pilsētai pāri ceļas. Neaizmigsi, pārāk daudz visa kā ir bijis. Grāmatu rindas stāv apkārt un vēro tevi. Tik daudz domāsi par to, kas ir, un to, kā nav bijis. Neaizmigsi šonakt. Sadumposies tavi rožainie plaksti, acis kļūs sarkanas, sūrstēs, sirds no atmiņām pietūks. Neaizmigsi. Atvērsies enciklopēdija, un no tās izkāps senlaiku dzejnieki, ģērbti skaistās, bet plānās drānās. Atvērsies atmiņa kā izpletnis brāzmā. Atvērsies atmiņa pēkšņi, un tu neaizmigsi nemaz, šūpināsies mākoņu spraugā kā kustīgs, raķešu spožuma apspīdēts mērķis. Neaizmigsi nekad vairs, pārāk daudz tev ir stāstīts, pārāk daudz bijis. Katra asins lāse taču var uzrakstīt savu purpura Iliādu. Katra rīta ausma var kļūt par tumšu atmiņu autori. Neaizmigsi zem jumtu un bēniņu cietās segas, zem skursteņu kakliem, kas izmet pa pelnu grīstei. Baltās naktis tik klusi pa debesīm iras, švīkst airi, šalc zīda zeķes. Iziesi parkā, un zari draudzīgi sitīs uz pleca, iesvētot vēlreiz, it kā nebūtu ticējuši tavai uzticībai. Neaizmigsi. Tu skraidīsi tumšajā parkā, kļūsi par ēnu un satiksi citas ēnas. Domāsi par kādu, kura vairs nav, un par kādu, kurš dzīvo tik ļoti, ka dzīve viņa krastos pārvēršas mīlestībā. Arvien vairāk gaismas nāk istabā. Neaizmigsi šonakt.

[atceros]

vai ļaunas bites pārnakšņoja manā sirdī iekams uzbrukt pirmajiem vasarniekiem vai stāvēju caurvējā iegrimis sevī kā krēsls istabas stūrī vai zem mēles glabāju stikla lauskas vai tās bija lodveida skumjas kas tā dūca mūsu gaišajā verandā tie bija dārzi kas satumsa vai arī balts palags klāja manu seju kāds ar plaukstām nodzēsa liesmu kaut gribēja to pasargāt vai lielceļi klusēja kā slēpdami patiesību vai zvanīju tev no taksofona vai tās bija brokastis pustumsā vai caurvējā sabrukušas lūpas vai es aizgulējos vai puse manis slīdēja lejup pa upi kamēr rokas gausi klīda pa tavām kabatām saki kas šoreiz ar mani notika un cik ilgi pazudis biju

[atceros]

katrs asins piliens ir zvans šis ir tavs un tas ir mans

katrs asins piliens ir zvans cilvēks ir nedalāms asins klans

katrs asins piliens ir zvans pirmais zvanu koris ir tavs otrais zvanu koris ir mans

katrs asins piliens ir zvans viss ir tavs viss ir mans

[atceros]

Vai kāds ir nobijies Vai kāds ir nācis man cauri pirms nogalēt

Vai kāds ir palicis istabā aiz apvāršņa uzspēlēt do

Flaneļa jumti kokvilnas ceļi un celiņi Aiz viegluma debesis uztūkst Aiz ciešanām ciešanu stundā no ciešanām atbrīvotais Kādēļ

Gaisma laužas caur skropstām kā bērni Kādēļ

Dābolains zirgs acu ābolos paklūp Kādēļ

Kungs! Grūta ir stunda un nevainīga un nelaiž grūtumam piedzimt

Varbūt krāsa pārāk spilgta Varbūt nav nākotnes Varbūt pastiprināti ķertais esmu uz dabu un Piafa

Tu salīdzini

ZVIRBULIS PĒC SKATA NE AR KO NEATŠĶIRAS NO SIRDS AUKSTS SILTS

Biklums ir tagad Biklums tev acīs

Tuvojies Kungam Kungs!

[atceros]

Lēciens

Un, kad pie dzejas bijām pavadījuši pusi mūža un vēl pus nakti un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli, viņa cēlās un parādīja man mēli.

Nē, viņa teica: "Es gribu ar tevi uz jumtiem!" Aiz mums nodzisa glāžu šķinda un balsis, bet dziļi lejā zaļās, zelta un sarkanās ugunīs Ņujorka laistījās mēma - kā atspīdums dzelmē.

"Peldēsimies?" viņa sievišķi ievaicājās - un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi drānas (tas vismaz būtu man paticis labāk), viņa pārlēca jumta margām.

Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai visu pilsētu vilnījam lejā zilos-zaļos-sarkanos-zelta apļos. Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku), nometis svārkus, raisīju vaļā kaklasaiti (un izšāvās caur miņu, ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli) un jau uzliku kājas uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri, ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts - un ka tomēr citādi nevar - ka jālec), te no muguras plaukstas man aizspieda acis.

Vēl neticēdams atgriezos - bet, jā, tā bija

viņa!

Un, kad piepešā niknumā gribēju lādēties par tik nežēlīgu manis krāpšanu, viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par dzīvības glābšanu.

Un tad es pamanīju, ka esam abi viscaur slapji un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm.

[atceros]

Ja varētu noņemt galvu un uz nedēļu ieslēgt tumšajā tukšajā skapī ja varētu paņemt uz pleciem galvas vietā platānu un tās ēnā atpūsties veselu nedēļu

[atceros]

Gaisā izšķirtība vibrē kā tērauda stienis pa seju bez mitas man sit sajēga zūd

mēģinu bēgt izšķirtība nopakaļ dzenas glābiņa nav ļogās ceļi liekas - brīdis un jāsabrūk

mūsu izšķirtību neizmērīt ne stundās ne kilometros mūsu izšķirtība savieno mūs kā tilts smalkāks par matu par zobenu asāks

smalkāks par matu par zobenu asāks starp mums tilts starp mums mūsu izšķirtība arī tad ja mēs sēžam līdzās

[atceros]

Kā lai esmu tavs eņģelis, kukulīt. Es neredzu, neredzu ceļu savu gaišo, laikam klapes uz acīm un aizbāžņi ausīs manās. Kā lai esmu tavs eņģelis, ja domas man sniegā, ja Salavecis nejauki prasa - vai šogad biji laba māte? Bet tu guli, mana saulīte, mana pelīte, mana bitīte. Mēs vispār diezgan normāli vecāki esam, sapulces apmeklējam, nadziņi nogriezti, drēbītes tīras, kastaņus salasām un tukšas piena pakas laicīgi iedodam līdzi, zina adresi nosaukt, zina savu dzimšanas dienu, katru gadu braucam salūtu skatīties, braucam kartupeļus rakt. Mani lini. Mani nami. Mamma mīl mani. Kalcija netrūkst un dzelzs. Tikai laiks tevi šķir no mammas sarkanā mēteļa atvēruma, no pusizkusušās šokolādītes tēva džinsu kabatā. Tikai laiks tevi šķir no Salaveča jautājumiem un no tā, ko es ieraugu sniegā. Murmulīti manu, runkulīti. Mani lini. Mani nami. Laiks ir vienmēr pret mani. “ [Anna Auziņa, 2006., www.satori.lv]

[atceros]

cienītie esiet tik laipni sarunāsim ja dvielis karājas tas nozīmē „es to vēl lietošu” ja dvielis uz grīdas tas nozīmē „lūdzu nomainīt” ja dvielis man ap gurniem tas nozīmē „vakar tēloju krustā sisto” ja dvielis man uz galvas tas nozīmē „šodien neko negribu redzēt” vai: „vakar baigi salietojos” ja dvielis sasiets mezglā tas nozīmē „vakar nositu simtu ar vienu sitienu” ja dvielis karājas uz lampas tas nozīmē „ar visiem jautājumiem lūdzu griezties pie dvieļa” ja dvielis guļ uz grīdas un es guļu ietinies dvielī tas nozīmē „paldies, man jau pietiek. izmazgājiet mani un izžāvējiet” [ Gintars Grajausks, Lietuva, atdzejojis Jānis Elsbergs]  

[atceros]

“…Par kādu "tehniku” jūs runājat? Par tehniku – kā māku mirušā formā ielikt šķietami ideālu saturu? …Tehnika – tas ir, kad tu paņem drusku no debesīm, drusku no zariem un sevis, gultā guļošā blakus cilvēkam, kuru mīli, un kaut kādā veidā izņem to visu no aizplūstošās, niecīgās dzīves un ieliec rāmī. Lūk, tā ir tehnika. Un, ja tu spēji to paveikt, ka tas viss dzīvo pēc tam, kad to paveici, kaut arī rāmis (kā tas, pieņemsim, notiek fotografējot) nošņāpj pusi no pleca un plecs aizmūk no kadra – tā tik ir tehnika. Tas ir tad, kad tu katru reizi ņem gabaliņu dzīves un filigrāni kā ķirurgs, nenomērdējot un neiznīcinot neko, pārcel to uz kaut kurieni – tas var kļūt par jebko, ne obligāti par dzeju, ne obligāti par fotogrāfiju, tā galu galā var būt pat arhitektūra, viss, ko vien vēlies – tā, lūk, ir dievišķa tehnika. Japānā it kā pat pastāv tāds virziens – apgleznot vai nu aizslietņus, vai panno. Iedomājieties vien, ka panno uzgleznoti putni un pēkšņi viens no tiem paceļas spārnos. Šāds putna lidojums ir, ko tur liegties, īsta dzejoļa uzdevums.“ ‘[Dmitrijs Vodeņņikovs, Krievija, 2013. gads, www.satori.lv, atdzejojis Andris Akmentiņš]

[atceros]

vai šī pilsēta ir izdomāta vien tādēļ, lai tu tajā bezgalīgi attālinātos no manis? starp savandītām gultām, kur viss tik nekārtīgs un paviršs kā burti, apgāzti saknēm gaisā, un rāmas upes ieplūst istabās, kur šis tas ir sataupīts arī mums: pelējums uz grāmatu vākiem, ķēdītē ievērts krustiņš, kura gūsteknis no tā nokāpis pats. es vienmēr esmu zinājis, ka šeit, jā, tieši šeit tu man sāpēsi pa īstam. [Arvis Viguls]

[atceros]

Mārtiņdiena

I Es varētu nošaut visus vilcienus, kas aizved tevi no manis prom, Un pēc tam ilgi lasītu debesīs sabirušos stiklus no tūkstoš vilcienu sastāviem un mācītos likt mazas, bērnišķīgas mozaīkas uz tavas dzimtās stacijas sarūsējušajiem peroniem. Visas mozaīkas izskatītos pēc tevis, nē, nemācēšu, varbūt pēc tavas somas, nu, kantainās, Ja tu tās ieraudzīsi, tu zināsi, kur mani meklēt. Ā, vēl kas, atslēgas vecajā vietā. II Es ļoti labi protu mānīties. Es taču zinu, ka nav nekādas „atslēgas vecajā vietā”, jo tādas vietas nekad nav bijis. Bet es gribu, lai tu kaut uz brīdi notici tai atslēgai un aizej to meklēt. Izstaigā savu staciju, asfalts būs spīdīgs no spuldzēm, bet varbūt, ka lietus lijis… Un tad tu dzirdēsi, ka tur, ārā, zem kooperatīva būdas sapņainā uzraksta „TOPAZ” viens klepos tik šausmīgi, ka būs skaidrs – te nelīdzēs nekādas pektusīna tabletes, pat tad, ja tās dos tava roka… Vienīgi, ja tu saņemtu visus dvēseles spēkus un pienāktu man klāt, jo tā būšu es, kas tik asinsstindzinoši pratīs klepot, un mani samīlētu, daudz ne, tikai vienu buču uz vaiga, liktu izšņaukt degunu, vispār, tā kā atrod mazus, palaidnīgus suņus, sabārtu un aizdzītu mani mājās… Bet tikmēr tev būs aizgājis vilciens (pēdējais, protams)! Un tad… Bet tu jau nenoticēsi tai „atslēgai vecajā vietā”, jo arī tu zini, ka tādas vietas nemaz nav. III Es neticu, ka tu neproti uzdāvināt kaut ko mazu un mīļu. Visi prot, tikai negrib. Tu saki, ka nezini, kāds izskatās „mazs un mīļš’. Tāds arī izskatās. Nu ko tu gribi, lai es tev izstāstu, kāds izskatās kabatā nobružājies cukurgrauds, pievilcies mazliet ar tabakas smaržu un pilns kūstošu sapņu par karstu tēju vai par kādu nervozu, bēdīgu cilvēku, kuru tas tūlīt pat pratīs nomierināt, izplūzdams uz mēles, gaiši mirdzošs kā Piena ceļš tagad rudenī… Labi, es varu samierināties arī ar klepus tabletēm, kuras tu man jau apsolīji, vai ar mierinošiem stāstiem par to, ka tas vīrs pie laternas atgādina Edvīnu vai arī tā laterna viņu atgādina, nu vienalga… Tu uzdāvināsi, labi? IV Es tev aizmirsu ko pateikt: lapas ieminas asfaltā bālas un beigtas. Nepavadīšu vairāk tevi. Es to nevaru izturēt, tas vilciens, maita, aprij tevi un aizbrauc! Viņam vienalga… Zied ievas Siguldā Oškalnos zied, bet Siguldā – nekā! V Man likās, ka tā ir seja tur tajos, zilajos miķelīšos, varbūt mārtiņrozēs Es nezinu, varbūt tava seja tajās rudens puķēs ar bedrītēm vaigos, kad smaidi… Pārāk saldi tas viss sāk izklausīties, Ārā šausmīgi gāž lietus, man nav lietussarga, viss debesu ūdens līst aiz apkakles, visi miķelīši ir slapji un rūgti, viens nejauši pamodies tauriņš mēģināja lidot un pļakc – iekrita ūdenī, nekādas sejas es neredzu, jo skatos, kur likt kājas, kaut gan drīz tam nebūs nekādas nozīmes, viss ir slapjš. Un es brienu pa lielu, dubļainu ielu, neredzu galu tai ielai, es tevi neredzu veselas divas nedēļas dienas, uzskrienu stabam ar pieri. Uzraksts – MĀRTIŅDIENA. [Ieva Rupenheite]

[atceros]

es gribu šo dienu ar sauli Caur lietu un vēju Es gribu debesis zilas un porainas Es gribu tavu kleitu pa labi un tevi pa kreisi uktā lulu Pēc tam gleznot svešvārdus smiltīs un nemainīt sākuma burtus Ne svētam ne parastam lopam Šodien es gribu pilnīgi visu Kāds tas ir Bez metaforām [Edvīns Raups]

[atceros]

Situācija kinematogrāfijā Nr. 1

Mums taču ir režisori. Ir tak režisori, mūsu

lieliskie režisori, viņi mums ir. Ir tak! Un aktieri ir, brīnišķīgi aktieri. Mums ir brīnišķīgi aktieri. Mums ir gan režisori, gan aktieri. Bet scenāristi? Mums ir vistalantīgākie scenāristi. Mums ir gan režisori, gan aktieri, gan scenāristi. Un visi ir ļoti talantīgi. Režisori nudien lieliski un apbrīnojami. Aktieri – izcili. Scenāristi visi kā viens ģēniji. Mūsu režisori, aktieri un scenāristi – die-vī-gi. [ Romāns Voroņežskis, atdzejojis Einārs Pelšs, www.punctummagazine.lv ]

[atceros]

tavs brīnumzizlis pārvērties par izsaukuma zīmi mēs esam gluži vienādi mums vārdi anonīmi tu pulsē manī iegrimis kā kvēlošs nazis sviestā no plaukstām ceļas garaiņi smeldz atdevīgā miesa trīc grīda tavā istabā plūst gruntsūdeņi tīri aiz loga zaļo jaunība tur izkūst sniegavīri [Kārlis Vērdiņš]

[atceros]

1

"kā ziemeļpolā" – mans brālis par ledus kluci.

bērni pēta caurspīdīga ledus kluci, kas ieņēmis augšpēdus apgāzušās skārda vannītes formu. tur ir sastinguši kukaiņi – mazi, lieli, garām kājām, ar lielu snuķi, ar paslēptu snuķi. spārni atklāj vaskulāro sistēmu, ledus izkropļotu. pašķiras mākoņi, un pievakares saule iekur ledu. kukaiņi laistās, iesprostoti dzintarā.

2

varbūt kāds putns bija taisījis saldējumu un piemirsis. varbūt kukaiņi saskrējuši uz cilvēka vai dzīvnieka ūdenī atstāto smaržu. bet varbūt to visu bija diriģējis mans brālis, jo vēl vairākus gadus pēc tam es ticēju, ka viņš ir bijis ziemeļpolā.

3

kukaiņi sakustas lāsmainajā ledū. caur tevi izskrien vilnis no senas jūras.

4

atmiņas aizdomīgi bieži ir zeltainas. varbūt tu tajās pārāk bieži spīdini lukturi? varbūt tās iedegas pašas, vēstīdamas, ka drīz izdzisīs?