#elkonis

[naturalswimmingspirit]

beateskvorcova

Es pēdējā laikā (kā jau visi pedējie laiki, kad uznāk iedvesma) cenšos atbrīvoties no saspringuma, no gadiem uzkrāta saspringuma kurš krājas manā zemapziņā un es to nespēju kontrolēt. Bieži pieķeru sevi kožam vaigā vai apakšlūpas iekšpusē. Saraucot pieri vai lūpas. Es pamanu, ka es tā daru, kad aizplūstu savā pasaulītē. Es kopš bērnības jau tā daru, kad aizplūstu savās domās mani nekas nespēj iztraucēt. Varu palikt kā sastingusi lāsteka. Vakardien meditējot centos sakonektēt ar savām rokām un es gāju cauri savai labajai rokai apstiprinot galvā, ka man ir labā roka un es to jūtu, jūtu visus pirkstus un plaukstu, locītavu, elkoni un plecu. Es virzijos uz kreiso roku, saku sev “ kreisais plecs” nejūtu, “kreisais plecs” nekā “kreisais plecs” nu es zinu, ka tas tur ir, bet nespēju to sajust savā prātā kā labo plecu. Es noslēdzu meditāciju un secināju, ka mana kreisā puse nespēj sakonektēties ar manu apziņu. Man ir viegli novērst uzmanību, it īpaši tad, kad mans prāts kaut ko nevēlas pieņemt. Es cenšos strādāt ar to apslēpto saspringumu. Es katru dienu eju cauri vienam ķedes posmam uz pilnīgu atslābumu. Bildes simboliski par atbrīvotību🍒

[bb-latvija]

Džokovičs nepiedalīsies Madrides "Masters" turnīrā

Planētas pirmā rakete vīriešu tenisā Novaks Džokovičs atsaucis dalību no prestižā Madrides “Masters 1000” turnīra, radot bažas par viņa gatavību sezonas otrajam “Grand Slam” turnīram – Francijas atklātajam čempionātam. Džokoviča nespēlēšanas iemesls netiek atklāts, taču nesen tenisists atklāja, ka viņam ir problēmas ar elkoni. Pēdējie pāris turnīri Džokovičam nav bijuši pārāk sekmīgi.…

[dinozaurs]

Slāpes. Esmu bijusi izslāpusi. Ta jau kādu laiku šeit. Saule noriet, bet jūtu jēlums paliek. Iekšējais āķis uz kura pakārt savas šīs dienas emocijas. Savēlies domu pavediens paliek prātā, nekust ne uz priekšu, ne atpakaļ. Sāpīgi vārdi, vēl sāpīgākas sajūtas. Pāri darījums nesāp, tas tikai saskrambā dvēseli. Kā pret akmeņainu ceļu sasists celis, nobrāzts elkonis, iesmeldzās kaut kur aiz sirds. Tas sāpīgais nazis nekad nerūsē, paliek perfekti ass. Varbūt otram nemaz nenojaušot, slīd tālāk aiz ribām, sagriežot sapņus, bet dvēseli tikai ieskrambā. Atstāj asiņot. Varbut vēl sāpīgāk tā. Tāpat kā tad, kad ceriņi nozied. Sāpīgas nāves.

Mēs sakām vārdus pārāk skaļi. Dvēseles nedzīst tā. Saulrieti sāp, bet nedziedē.

[ievaancane]

Saruna pirms bildes: - Ē, es arī gribu skaistu bildi uz saulrieta fona. - Kādu tu vēlies? - Hmm.. nezinu. Instagram’ā ir daudz beibes, kuras, teju taisnleņķa trijstūrī turot elkoni, laiž pirkstus caur matiem un tēlo, ka skatās un izbauda saulrietu. Tā?! - Ieva, NĒ!!! Saņemies! Mēs tā nedarām! - Mmm, nu okeij. Ko tad?! 😥 #sanāca #itkā 🌅 — #mīlusavusdraugus seaside #sunset #Vecāķi #vsco #summernights #vscocam #happiness #lovemyfriends #myunicornlife #mybeautifulmess #Riga #darlingescapes #keepitwild#thehappynow #liveauthentic #pursuepretty #nothingisordinary #celebratelife #iphoneography #highonlife #portrait #friendshipgoals #photoshoot #portrait_perfection — view on Instagram https://ift.tt/2vbHY3C

[letthatriverflow]

„Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais; tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsu puika. Tu esi džentelmenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules modes saulesbrillēm, cepurēm, kamzoļiem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādu cepures.

Bet pienāk laiks, kad tu kasi to visu nost un kļūsti tīrs, kā no sākuma bijis.

Es ilgi mocījos. Es biju pieņēmis no jums etiķeti. Es biju ilgi bijis pacietīgs, es biju ilgi sēdējis pie viena galda ar jums un baidījies pakustēties. Es biju baidījies, vai mana kaklasaite nav kādam likusies šķība. Es biju baidījies, vai man elkonis nav ielikts jūsu salātos. Biju nobijies, vai tikai žaketei visi pogcaurumi pareizi aizpogāti (tagad es pigu iespraužu pogcaurumā).

Pievilkt kreiso kāju, puisīt, un paklanīties; lūdzot uz deju, neiet pāri zālei; dāmai roku skūpstīt; pīpēt pīpi kā Ērenburgam; nepārtraukt runātāju un klausīties ar cieņu. Un es klausījos. Zobus griezdams. Mokās stenēdams. Līdz izmisuma septītajiem sviedriem. Baidījos piecelties un aiziet. Baidījos gāzt šim pa plecu, lai polsteri izmežģījas (Tev ir sveši vārdi, vecīt, vai tu neesi tos zadzis?), baidījos nokrist zāles vidū kā epilepsijas lēkmē un izmisīgi raustīties, kad tu runā. Baidījos pateikt, ka ķīselis saliets tavā taurē. Vai tu pats nemaz nedzirdi, kad tu spēlē šo maršu? Visu laiku es baidījos, nu es saku: „Ej ellē!” Es biju skaista, mirdzoša pudele! Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā.

Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā. Mana naba ir tikai mana naba, kāpēc man jāļauj līmēt etiķeti uz nabas?

Bērns piedzima pliks. Pēc tam viņam uzlika zilu micīti galvā – tādu puikam, un sārtu micīti galvā – tādu meitenei. Kaut gan tāpat bija redzams, ka puikam ir tas, kas puikam pienākas, un meitenei, kas meitenei.  Pēc tam līmēja citas etiķetes.

Jūtīgākos etiķetes nobendē. Es atceros, kādreiz pie eglītes viscaur aplipināja ar staniolu zēnu, iztaisīja par eņģeli. Cilvēks elpo ar visu ķermeni, ar visu savu virsmu. Bet viņu aplīmēja tā, ka pietrūka elpas. Viņš paģība, neviens nezināja, ko ar viņu darīt. Kad viņš bija nosmacis, atnāca ārsts un teica, ka zēns par daudz aplīmēts. Bet eņģelis bija jau miris.

Visi mēs esam pudeles, burkas un afišu stabi. Visus aplīmē un aplīmēs. Paradumība? Nepieciešamība? Es runāju par dialektiski otro nepieciešamību – kasīt nost. „

Mūžam dzīvs – Imants Ziedonis – Epifānijas

[kelakarpena]

Jika pun aku harus tau kelam masa lalu mu, apakah kau mau tau betapa aku terbuka untuk selalu menerima itu?

Atas segala hitam yang telah silam, aku lebih memilih berjuang untuk terang dimasa depan.

DENGANMU.

Elkoni J~

[bourbakiaxiom]

Still Life - The Blue Vase (1920) by Giorgio Morandi

Epiphany - Labels

- by Imants Ziedonis (my translation from the Latvian original)

All of us are bottles and boxes, jars and poster columns. We have all been labelled, are, and will be, labelled - it is public custom. For the label is the human identifying mark: you have a wide garbadine coat - you’re your own man; you have tattoos on your arms, you’re one of us; you have a guitar and pinkish hair - you’re our lad. You’re a gentleman, you’re a fool, you’re a snob, you’re a citizen. Others are known by their imported fashion clothes, global-trend sunglasses, hats, coats and suspenders. Others have impossible-to-obtain expensive real-fur caps.

But the time comes, when you cast that all off and become pure, as you were from the beginning.

I struggled long. I had acquired the habit from you. I had long been patient, I had long sat at a table with you lot, fearing to stir. I had worried, whether my tie might appear crooked to someone. I had worried my elbow was perhaps not in your salad.

I’d feared that perhaps the buttonholes of my jackets weren’t matched up with the right buttons (now I stick a daisy in my buttonhole!)

Draw up your left leg, son, and bow down; ask for a dance, but don’t cross the dance hall; kiss the lady’s hand; smoke your pipe like Ehrenburg * ; don’t interrupt your speech, and listen with respect. And I listened. Grinding my teeth. Groaning inside. Sweating like a pig. I was afraid to get up and leave. Scared I might nudge someone’s shoulder, dislodge a cushion (man, your words are strange, are you sure you’ve not stolen them?). I was worried I’d fall down in the midst of the auditorium, like having an epileptic fit, twitching desperately as you spoke. Afraid to tell you, that blowing from your own horn was just slimy custard. Can’t you hear yourself, that you are playing that march?

All the time I was afraid; but now I’m telling you: go to hell!

I was a beautiful, shimmering bottle! Then I got plastered with labels, and the sun didn’t sparkle my glass anymore.

Slowly I tore off the labels. I could still feel the glue of the labels on my skin, but soon I’ll be free. My navel is only my navel, so why paste a label on my navel? A child is born naked. After that we pop a blue cap on his head - that’s a boy; and a red cap on the head - that’s a girl. Though it was already visible, that the boy has this; and the girl, was a girl.

After that we add extra labels.

The more sensitive are killed by the labels. I remember, once near the pine trees there was a boy covered in a foil of labels, transformed into an angel. Humans breath with the whole body, with our entire surface. But he was so  plastered over, that he was short of breath. He fainted, no one knew what to do with him. When he collapsed, the doctor came, and said that he had been glued over too much. But the angel had already died.

We are all bottles, jars, and poster columns. All plastered over and keep getting plastered over. Through habit? Through necessity? I speak the dialectic of another necessity - scrape them off.

- Imants Ziedonis

(Notes: Ehrenburg refers to Ilya Ehrenburg (Soviet writer, 1891-1967))

For the Latvian original...

Imants Ziedonis

Epifāni

Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs – sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais; tev ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsējais; tev ir ģitāra un pinkaini mati – tu esi mūsu puika. Tu esi džentlmenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules modes saules brillēm, cepurēm, kamzoliem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādu cepures.

Bet pienāk laiks, kad tu kasi to visu nost un kļūsti tīrs, kā no sākuma bijis.

Es ilgi mocījos. Es biju pieņēmis no jums etiķeti. Es biju ilgi bijis pacietīgs, es biju ilgi sēdējis pie viena galda ar jums un baidījies pakustēties. Es biju baidījies, vai mana kaklasaite nav kādam likusies šķība. Es biju baidījies, vai man elkonis nav ielikts jums salātos.

Biju nobijies, vai tikai žaketei visi pogcaurumi pareizi aizpogāti (tagad es pigu iespraužu pogcaurumā!).

Pievilkt kreiso kāju, puisīt, un paklanīties; lūdzot uz deju, neiet pāri zālei; dāmai roku skūpstīt; pīpēt pīpi kā Ērenburgam; nepārtraukt runātāju un klausīties ar cieņu. Un es klausījos. Zobus griezdams. Mokās stenēdams. Līdz izmisuma septītajiem sviedriem. Baidījos piecelties un aiziet. Baidījos gāzt šim pa plecu, lai polsteri izmežģījas (Tev ir sveši vārdi, vecīt, vai neesi tos zadzis?), baidījos nokrist zāles vidū kā epilepsijas lēkmē un izmisīgi raustīties, kad tu runā. Baidījos pateikt, ka ķīselis saliets tavā taurē. Vai tu pats nemaz nedzirdi, kad tu spēlē šo maršu?

Visu laiku es baidījos, nu es saku: - Ej ellē!

Es biju skaista, mirdzoša pudele! Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā.

Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā. Mana naba ir tikai mana naba, kāpēc man jāļauj līmēt etiķeti uz nabas? Bērns piedzima pliks. Pēc tam viņam uzlika zilu micīti galvā – tādu puikam, un

sārtu micīti galvā – tādu meitenei. Kaut gan tāpat bija redzams, ka puikam ir tas, kas puikam pienākas, un meitenei, kas meitenei.

Pēc tam līmēja citas etiķetes.

Jūtīgākos etiķete nobendē. Es atceros, kādreiz pie eglītes viscaur aplipināja ar staniolu zēnu, iztaisīja par eņģeli. Cilvēks elpo ar visu ķermeni, ar visu savu virsmu. Bet viņu aplīmēja tā, ka pietrūka elpas. Viņš paģība, neviens nezināja, ko ar viņu darīt. Kad viņš bija nosmacis, atnāca ārsts un teica, ka zēns par daudz aplīmēts. Bet eņģelis bija jau miris.

Visi mēs esam pudeles, burkas un afišu stabi. Visus aplīmē un aplīmēs. Paradumība? Nepieciešamība? Es runāju par dialektiski otro nepieciešamību – kasīt nost. 

- Imants Ziedonis

[textrashit]

Jūlija Federa otrā plāna glezna - īsststāsta plots

smacīgā Rīgas dzertuves pagrabā vienmēr pie sienas karājās bilde, kuru uz aci kā ne visai izcilu vērtētu pat parasts garāmgājējs krietnā reibumā. nakts uzdzīves laikā kāds tai bija izbliezis stūrī caurumu - ar elkoni vētrainā dejā vai ar dūri karstas cīņas laikā, katrs uz to bildi skatījās pa savam un lielākoties dzertuvē tika risinātas lietas par daudz svarīgākiem cieņas un goda jautājumiem nekā caurumiu būšanas vecās gleznās. Kādam bāra bērnam gan nebija nekā svarīgāka uz to brīdi, un, papētījis caurumu, ievēroja, ka necilās gleznas audekls uzstiepts pa virsu citas gleznas audeklam, kuru var redzēt pa caurumu. Tur arī redzams paraksts. Ю. Феддерс. Pēc zvana draugam mākslas pazinējam, sapratis ap ko lieta grozās, izlēmis rīkoties uzreiz un atbilstoši lokācijai un uzņemtā alkohola daudzumam - sarīkojis nelielu jucekli un gleznu stiepis prom. To pamanījuši aiz bāra letes, gleznu atņēmuši un pašu pret rājienu atstājuši turpināt būt kunga prātā turpat. Nākamajā dienā, nemiera un ziņkāres mocīts tur ieradies vēlreiz, lai uzzinātu, ka gleznu apkopēja izmetusi miskastē. Painteresējies, no kurienes tā glezna vispār bārā uzradusies - saņēma atbildi - ka tā pagrabā bijusi vienmēr.

Kāds bija uzstiepis pa virsu Federam citu audeklu un uzkleksējis kautko atbaidošu, lai paslēptu šīs pasaules godību, visticamāk kautkad juku laikos. Glezna bija norakta, Miskaste bij aizvesta.

[seattlereddit]

WSP says fatalities, DUI violations decreased last year in King County

https://www.reddit.com/r/SeattleWA/comments/elkony/wsp_says_fatalities_dui_violations_decreased_last/?utm_source=dlvr.it&utm_medium=tumblr

[bugbilly]

Animation Demoreel from Eduard Grigoryan on Vimeo.

Animation Demoreel created by Eduard Grigoryan, Animation and Rigging by Eduard Grigoryan, Rendering by Vahan Sosoyan, Sound editing and SFX by Elkony, Special Thanks to Hak Aghbalian and Ara Aghamyan.

[naturalswimmingspirit]

beateskvorcova

Es pēdējā laikā (kā jau visi pedējie laiki, kad uznāk iedvesma) cenšos atbrīvoties no saspringuma, no gadiem uzkrāta saspringuma kurš krājas manā zemapziņā un es to nespēju kontrolēt. Bieži pieķeru sevi kožam vaigā vai apakšlūpas iekšpusē. Saraucot pieri vai lūpas. Es pamanu, ka es tā daru, kad aizplūstu savā pasaulītē. Es kopš bērnības jau tā daru, kad aizplūstu savās domās mani nekas nespēj iztraucēt. Varu palikt kā sastingusi lāsteka. Vakardien meditējot centos sakonektēt ar savām rokām un es gāju cauri savai labajai rokai apstiprinot galvā, ka man ir labā roka un es to jūtu, jūtu visus pirkstus un plaukstu, locītavu, elkoni un plecu. Es virzijos uz kreiso roku, saku sev “ kreisais plecs” nejūtu, “kreisais plecs” nekā “kreisais plecs” nu es zinu, ka tas tur ir, bet nespēju to sajust savā prātā kā labo plecu. Es noslēdzu meditāciju un secināju, ka mana kreisā puse nespēj sakonektēties ar manu apziņu. Man ir viegli novērst uzmanību, it īpaši tad, kad mans prāts kaut ko nevēlas pieņemt.

Es cenšos strādāt ar to apslēpto saspringumu. Es katru dienu eju cauri vienam ķedes posmam uz pilnīgu atslābumu.

Bildes simboliski par atbrīvotību🍒

[kelakarpena]

Jika saja saya masih mampu percaya jika jauh hanyalah jarak.,

Mungkin dekat tidak akan semeriah ini.

Jauh adalah dusta, dekat pun kadang tak bisa dipercaya.

Elkoni J

[kelakarpena]

Semesta terlalu luas untuk sekedar meratapi kesendirian

elkoni j~

[kelakarpena]

Selamat berbahagia, biar aku merangkai ulang rencana masa depan yang pernah kita bicarakan.

Elkoni J~

[kelakarpena]

Mampukah cinta mengesampingkan cemburu Yang membabi buta?

Elkoni J~

[kelakarpena]

Beralasan lupa untuk meninggalkan luka

Elkoni J~