#2. ēdiens

[apkaartpasaulei]

17.DIENA

LOVINA-MUNDUK-LOVINA

Pēc tam kad ieraudzījām tās miljons laivas, kuras bija sabaukušas skatīties delfīnus, nolēmām, ka tomēr viņus redzēt negribam. 🙈

Rītu sākām ar laiku snaudienu pie jūras - jūra bija pasakaini mierīga. Šeit pludmale ir klāta ar vulkāniskajām smiltīm, kas pēc sajūtām šķiet sausākas un raupjākas. Pēcāk izčekojāmies un laidām uz pilsētu. Pirmais punkts mums bija barbershops, jo Valērijs bija palicis jau galīgi pinkains. Nokļuvām visīstākajā baliešu rajonā. Matu griezums un bārdas pielīdzināšana izmaksāja 60k IDR, jeb aptuveni 3.50 EUR.

Parasti mums neizdodas ēst tādās izteikti "vietējo" vietiņās. Galvenokārt, jo nejūtamies ērti, ka tajā karstumā ēdiens visu dienu stāv jau gatavs, nevis tiek pagatavots uz pasūtījumu. Tas ir reti, bet šoreiz mums paveicās atrast izteikti "vietējo" vietiņu, kur ēdienu gatavoja uz pasūtījumu. Mēs bijām vienīgie tūristi. Respektīvi, Tev iedod ēdienkarti un lapiņu ar pildspalvu, kurā pats

ieraksti ko vēlies pasūtīt un atdod atpakaļ. Porciju cenas vidēji 10-20 k (0.60 - 0.90 EUR) par porciju. Paņēmām 3 porcijas, desertu un 2 alus un samaksājām 114k IDR (6.57 EUR). Bija ļoooooti gardi! Pēdējā laikā esmu iecienījusi Cap-cay, kas ir dzidra dārzeņu zupa vistiņu un sēnēm. Es vispār dievinu viņu zupas - man patīk, ka dārzeņi nav izvārīti līdz galam.

Kad uzsākām šo ceļojumu, bijām nolēmuši ka pēdējās ceļojuma dienas pavadīsim laiski atpūšoties. Nolēmām, ka pamazām sāksim. Atradām! Tas prasīj daudz laika, bet atradām ko patiesi skaistu. Atrodas Munduk, augšā kalnā, ar pasakainu skatu, super apkalpošanu utt. Izsaucam šoferi un dodamies ceļā. Sākam braukt kalnā. Un augstāk. Un augstāk. Iebraucam mākonī, jau tik augstu. Turpinām braukt augstāk. Mazliet neomolīgi, jo braucam pa serpentīniem, esam mākonī un redzamība ir ļoti švaka. Domāju ok, drīz sāksim braukt lejā. Pa ceļam viena...otra nobeigusies mašīna. Sāk palikt stāvāks un mūsu šoferi, saka, ka pietrūkst jaudas un vajag izslēgt kondicionieri. Vēl 10 min un esam klāt. Mūsu viesnīca ir kalna galā, lielā, treknā, baltā, lietainā mākonī. Pēc īsas sarunas ar personālu uzzinam, ka laiks 90 % šeit ir šāds. Kad veicām rezervāciju, kaut kas bija nogājis greizi sistēmai, kā rezultātā rezervāciju veicām whatsapp UN CIK LABI, KA TĀ! Jo nolēmām, ka jātinās no tā mākoņa ārā un varējām to izdarīt bez sankcijām. Saucām atpakaļ savu šoferi un viņš ar lielu prieku mūs atveda atpakaļ Lovinā. Paliekam instagramīgā mājiņā Lata Lama un prātojam ko darīt tālāk, jo viss jau bija izdomāts :D

Pasūtijām sushi un desertu Grab app.

Atklāsme: Bali cilvēki nepārvietojas ikdienā pilnīgi un galīgi nekur ar kājām. Mēs šodien mērojām ceļu no centra uz viesnīcu aptuveni 40 minūtes un, kaut apkārt bija daudz cilvēku, neviens no tiem negāja nekur kājām.

!!! Visaukstākais mēnesis Bali ir janvāris - temperatūra var nokristies līdz 26'C

[bb-latvija]

Ēdiens, kuru izdosies gana ātri pagatavot un apmierināts būs ikviens. Viens svarīgs aspekts – šī čili pagatavošana arī ir ļoti ekonomiska. Citas tikpat gardas receptes meklē Instagram profilā @pipars.lv. Nepieciešams:⠀ 500g ziedkāposts; 800g konservēti tomāti; 400g konservētas pupiņas; 1 sarkana paprika; 2 vidēji burkāni; 1 sīpols; 1 ēd.k. kakao pulveris bez cukura; čili pipars; 1 lauru lapa; 3 smaržīgo piparu graudiņi sāls; Pagatavošana: Burkānus un papriku nomizo/iztīra un sagriež kubiņos. Sīpolu sagriež pēc iespējas smalāk. Ziedkāpostu sadala pēc iespējas mazākos ziediņos. Čili piparu sagriež smalkāk – ja bail, ka būs pārāk ass, sēkliņas izņem. Katlā ar biezu apakšu uzkarsē 2 ēd.k. eļļas un apcep tajā sīpolu un burkānus. Ja vēlies pievienot gaļu, tad gaļu pievieno tagad un arī to apcep. Tad pievieno papriku, cep vēl 3-4 min. Pievieno ziedkāpostus, lauru lapu, piparus. Pievieno ūdeni - ūdenim jābūt tik daudz, lai tikko noklāj saturu. Apsedz ar vāku un sautē līdz dārzeņi ir mīksti, apm. 20 min. Tad pievieno pēc garšas sāli, konservētus tomātus, kakao pulveri, čili un konservētas pupiņas. Apmaisa. Sautē vēl minūtes 10. Pasniedz karstu ar krējumu. Pēc savas gaumes var pievienot zaļumus.

[endless-joy]

🇺🇸 Normally, I don’t like making soups. It’s just such a hustle and takes so many ingredients to make one little pot. But it’s a whole different story when it comes to my summer favorite cold beet soup. 🥒 I like to use all the greens I have in my garden, like two types of lettuce, spinach, green onions, dill, radish, and cucumbers. Then I add some grated beetroot, either boiled (you’ll need to add some apple vinegar to this) or already marinated, and use @alpro plain soy yoghurt plus water (1:2) as a base. This soup is full of vitamins and is so refreshing, yet filling. I could eat it all day every day. 🥙 . . . 🇱🇻 Zupas ir tas ēdiens, kuru man pilnīgi noteikti nepatīk gatavot, jo tas parasti prasa gan daudz laika, gan daudz dažādu sastāvdaļu, lai izvārītu vienu nelielu katliņu. Tomēr ar auksto biešu zupu, kas ir viens no maniem mīļākajiem vasaras ēdieniem, man ir pavisam citas attiecības. 🥒 To ir tik viegli uz ātri pagatavot! Es tikai paņemu visus zaļumus, kas vien ir atrodami dārzā, - lapu salātus, spinātus, dilles, redīsus, sīpolu lociņus un gurķus. Tad pievienoju marinētas vai vārītas (ar nelielu daudzumu ābolu etiķa) sarīvētas bietes un ar ūdeni sajauktu @alpro bezpiedevu sojas jogurtu (attiecībā 2:1) kā bāzi. Šī zupa ir vitamīniem bagāta un tik atsvaidzinoša, bet reizē arī sātīga. Es to varētu ēst kaut katru dienu. 🥙 . . . #breakfastmakes #breakfast #vegan #veganfood #cleaneating #healthyfood #veganrecipes #veganbreakfast #homemade #vegansofinsta #healthyeats #fitinspiration #fitnessjourney #foodblogger #breakfastrecipe #breakfastfood #healthtips #summerrecipe #vegansoup #coldbeetsoup #vegānisks #veganbowl #veganlatvia #veselīgi #aukstāzupa #latvia #gatavomājās (at Rezekne) https://www.instagram.com/p/CCaY9pWJLHx/?igshid=h2aspiedxnkf

[ievelcelpu-blog1]

auč

Ir 31. maijs. Pirmo reizi šogad saņēmos uzvilkt kleitu, jo esmu salīga. Ja jūs redzētu manu mašīnas bagāžnieku, tajā ir viss. Tādas kurpes, šitādas kedas, siltāka jaka, plānāka jaka. VISS! Tā ir melna un tik ērta. Kājās sandales un beidzot ir tā vasaras sajūta. Darbs noslēdzies. Bērni palaisti vasaras brīvdienās. Jā, esmu skolotāja un iekšā ir laba sajūta pēc labi padarīta darba. Esmu dzimtajā pilsētā – Madonā. Te ir mana ģimene, mana drauga ģimene – te ir mūsu miera osta, atpūta no drūzmainās Rīgas. Te ir viss! Te ir mūsu atpūta vasarā un nedēļas nogalēs pēc darba nedēļas.Kaut kā tā Rīga mani tā neceļ un nenes, kā to dara mazpilsēta.

Ar manu mīļoto cilvēku, turpmāk – vienkārši Ivo, nolēmām kustēt ārpus mājas, tik labu dienu nevar laist garām, jo mājās sēdēšana ir mūsu ienaidnieks. Esam ašie, visādu lietu darītāji. Pati mūs saucu par ceļotājiem, kaut gan nekur ārpus robežām nemaz neesam tālu aizceļojuši. Aizbraucām ar mašīnu satikt draugus, kopā izlēmām, ka ar draugu mašīnu varētu doties uz Teiču dabas rezervāta dabas takām, tā, lai var pastaigāties un izbaudīt laiku, kaut arī vējš, ak Kungs, tas vējš, pūta prom. Tā nu mēs ar Ivo ielecām draugu mašīnā, kur abi sēdējām aizmugurē. Patiesībā šī ir pirmā vieta, kurā es būtu mainījusi savas domas. Mēs nekad nebraucam ar citiem. Mums ir sava mašīna, pat divas. Mēs esam tie, kuri grib būt neeatkarīgi no citiem un doties paši ar savu auto, jo tā vienkārši šķiet labāka ideja. Katram mutē Circle K dārgie saldējumi un logiem vaļā, matiem plīvojot, devāmies ceļā.

Teiču dabas rezervāta takas, gaidi mūs! Aizbraucām, pastaigājām, izbaudījām laiku, sapratām, ka šai dienai ir mazuma piegarša, gribās vēl! Varbūt jūru? Nav divu domu, esam avantūristi, kamēr ir brīvdienas, labs laiks, ir jāiet un jādara, lai vakarā var vienkārši iekrist gultā un aizmigt.

Mana mamma ir mana labākā draudzene, braucot atpakaļ ap 15:10 rakstīju viņai ziņu, ka brauksim uz jūru, šodien ātrāk uz Rīgas pusi, nekā parasti, ka nepaspēšu iebraukt šodien mājās. Viņa neizlasīja. Gandrīz, gandrīz jau bijām iebraukuši Madonā, taču 5 kilometru attālumā mana dzīve pārsteidza pati sevi. Skan kaut kādi russkij hiti, es, iespējams, atvērusi Instagram vai FaceBook, smejos par truliem jociņiem un tad. Ai! Bremžu skaņa, strauja cenšanās apstāties, bet nekā. Kaut kāda pelēka mašīna ir mūsu joslā, jo izbraukusi krustojumā uz šosejas, nemaz nepārliecinoties par to vai ceļš ir brīvs. Es nezinu šī šofera iemeslus, kāpēc tā notika, kāpēc neapstājās. Nesanāca, aizdomājās, neiedomājās. Kas to lai zina. Mašīnā kapa klusums. Neviens tajā brīdī pat neelpoja. BAMS! Kopš BAMS brīža, viss ir saraustīts. Atmiņa peld apkārt un viss, atceros tikai to, ka pati izkāpu ārā, skraidu visiem apkārt un jautāju: ‘’MAN VISI ZOBI VIETĀ?’’ Mans afekta stāvoklis ir ļoti liels, jo jautājumu par zobiem es atkārtoju kādas padsmit reizes. Es goda vārds, nejutu savu seju, savu muti, asinis pludo, galvā džinkst. Viss sastindzis, vīrietis no otras mašīnas dod man salvetes, jo tādu asins daudzumu es nebiju pieredzējusi. Starp citu, arī deguns man nekad nebija asiņojis, dīvaini, ka tā pirmā reize bija tā, kurā ielūza deguns.  Pēdējais, kas man ir atmiņā – divi bērni, kuri izkāpuši no mašīnas, tup ceļa malā un raud. Viņi raud un jautā:’’Vai tēti tagad liks cietumā?’’ Kaut arī visu laiku biju pie samaņas, neko neatceros, līdz ātrās palīdzības ierašanās brīdim. Jā, iespējams, ja es būtu bijusi piesprādzējusies, iznākums būtu savādāks. Ivo zvana arī maniem vecākiem, viņi negrib tam ticēt. Domāju gan. Neviens negrib ticēt tam, ka tavs bērns ir cietis avārijā. Es pati negribu ticēt, ka esmu cietusi avārijā. Kāpēc lai es tam ticētu? Es taču nekad neesmu bijusi tādā situācijā, ar mani jau tā nenotiks. HAHAHA, pasmiesimies kopā par tradicionālo frāzi - ar mani jau tā nenotiks.

Ātrie ir klāt, nemaz nejutu brīdi starp avāriju un viņu ierašanos, jo viss ir miglā tīts. Ivo viss ir kārtībā, citiem arī viss ir kārtībā. Visi ir apdulluši un šokēti. Es cietu visvairāk. Kā? Neprasiet man, avārijas ir neizskaidrojama lieta, nekad nevar paredzēt kā viss beigsies. Ātrajā palīdzībā ļauj braukt līdzi arī Ivo. Cik labi, viņš ir ar mani, paijā man maigi galvu visu ceļu. Cik labi, ka viņš ir man blakus. Neatceros nevienu viņa vārdu, bet tā seja, tā uztraukusies seja, kura nezina kā nu būs. Dakteris man stāsta jokus un neļauj man atslēgties, kaut arī neatceros viņa seju, es zinu, ka viņš daudz pļāpāja, jokoja un uzdeva jautājumus, lai manas domas par to, ka ar mani NEKAD tā nav noticis, netiktu līdz manām smadzenēm vai arī es vienkārši nezaudēju samaņu. Jā, starp citu, es nekad neesmu bijusi slimnīcā (tik cik analīžu nodošana, ginekologa apmeklējums, ārstu komisijas u.c.), nekad neesmu tur pavadījusi laiku ilgāk par 2 stundām. Un tagad mani tur ved ar ātrās palīdzības mašīnu? Nu, nē. Joprojām ceru, ka tas viss ir tāds mazs jociņš.

Uzņemšana. Neko neatceros, tur ir melna bilde, tikai tas, ka redzu - tuvumā ir mamma, tētis un mazais 8 gadus vecais brālis. Viņus nelaiž iekšā, bet mamma kaut kā iespraucas. Mani mazgā no (manuprāt) litriem asiņu. Man sāp seja, es raudu bez apstājas, man riebjas, ka man sāp, ka esmu te, ka viss ir tik stulbi. Es gribu ieritināties mammai azotē. Gribu mājās, sabučot Ivo un iet gulēt. Vai tas ir par daudz prasīts? Jo vairāk raudu, jo vairāk nevaru atbildēt uz nevienu jautājumu, ko man jautā. Tad vēl tas Covid, ak, nē. Man bāzīs to garo bakstāmo degunā? Manā salauztajā degunā? Lieliski. Dzīve izdodas. Neaizmirstam, ka es raudu, visu laiku raudu un neko nesaprotu. Jo vairāk es raudu, jo mazāk es saprotu. Jo vairāk es raudu, jo vairāk mana seja pamst ciet un sāp. Bet es joprojām raudu. Mani vadā no vienas vietas uz otru, vienā vietā dakteris šuj lūpu, pēc brīža jau esmu lielā trubā, kur man saka, ka pārbaudīs galvu. Ne viens, ne otrs nesāp tik ļoti kā seja un zobi. Pēkšņi uzrodas kungs formas tērpā un liek atbildēt uz jautājumiem, neprasiet kādiem, es neatceros. Es, protams, atvainojos, bet es jūtos sadragāta no visām pusēm, bet policista kungs mani intervē tik cītīgi, ka šķiet mana intervija būs kādā žurnālā. Tas ir vienīgais, ko es nevaru saprast. Arī mirstošos viņi šādi pratina? Mamma atnes telefonu, manu somu, tikmēr paspējusi būt veikalā un atvest man pidžamas, čības, visu nepieciešamo, jo laika izjūta man zudusi, taču viss laiks uzņemšanās bija mūžība. 

Esmu palātā kopā ar trīs sievietēm, kuras ir ne jaunākas par gadiem septiņdesmit, noteikti. Divām lauztas kājas, vienai roka. Ja jums likās, ka sliktākais bija avārija, tad nē, sliktākais bija atrašanās slimnīcā, jo manas pirmās 10 minūtes palātā un kārtējais likuma sargs ir klāt. Šoreiz inspektore. Jautā man visādus dumjus jautājumus. Godīgi sakot, lai piedod man visi policisti, es zinu, ka tas ir jūsu darbs un pienākums, bet vai ir nepieciešams jautāt – cikos notika negadījums, ja es, pat atrodoties palātā, mokos ar katastrofālām sāpēm un nezinu cik ir pulkstens? ‘’Uz cik km/h brauca šoferis?’’ Ko? Es sēdēju aiz viņa, nekontrolēju viņa ātrumu. Visi man zvana, nevienam neceļu. Visu laiku raudu. Mamma zvana, taču saruna nenotiek, jo es raudu, nav iespējams parunāt. Ivo atved līdz nodaļai lādētāju un citas nepieciešamās lietas, jo zinu, ka šeit būs kāds labs laiciņš jāpavada. No raudāšanas aizpampst acis, neko nevar redzēt cauri. Miegs.

Nākamā diena ir briesmīga. Jūtos it kā samalta gaļas mašīnā. Atnāk dakteri, dursta mani visur, sistēma tek praktiski visu laiku. Ēdienu dod tikai samaltu. Pirmās 3 dienas neko neēdu, jo fiziski to nevar izdarīt. Zobi sāp, muti nevar atvērt. Iespējams, ja es spētu arī ēst, es to nedarītu, jo ēdiens ir briesmīgs, lai neteiktu vairāk. Tantes blakus gultās jau no sešiem rītā dzied dziesmas, kakā pamperos un bļaustās pa palātu, jo viena no viņām slikti dzird. Kopš pirmās dienas slimnīcā sapņoju, ka ēdīšu cīsiņus. Starp citu, rīt es tiešām ēdīšu cīsiņus, kaut arī ir piektā diena pēc negadījuma, ēšana sagādā lielas grūtības. Ceru, ka ar katru dienu būs labāk. Tā aiziet dienas slimnīcā, neviens nevar nākt ciemos, naktīs ieved kādu, kurš no sāpēm bļauj, tantes krāc katru minūti. Es teicu, ka būšu godīga, tāpēc arī piedzīvoju brīdi, kad tantei uztaisa klizmu un man trīs stundas blakus ir jāklausās kā viņa veic savus procesus, kas izriet tālāk no šīs padarīšanas. Līdz uzradās mans sargeņģelis. Māsiņa ierodas un liek man iet uz citu palātu. Tā ir dāvana. Viņa mani izglāba, jo palātā kļuva par traku un smacīgu.  Viņas vārdi - ja es būtu tavā vietā, es gribētu, lai man arī tā izdara. Es tā izgulējos. Protams, joprojām viss sāp un esmu nelaimīga, jo neviens mans mīļais nevar pat uz vienu minūti būt man blakus, tomēr izgulējusies un viena palātā, kur gaiss ir svaigs, neviens mani netraucē, nekrāc. 

Rezultātā ielauzts deguns, spēcīgs smadzeņu sasitums, šūta lūpa, nolauzts zobs, nezinu kas ar žokli un zobu atrašanos īstajās vietās, to noskaidrošu vēlāk, kad došos pie zobārsta. Jā, es tikai tagad novērtēju, cik patiesībā es biju skaista, novērtēju to, ka esmu dzīva. Kaut arī dzīve dažreiz piespēlē visādas ķibeles, nekas nav vērtīgāks par dzīvību. Es negribu nokļūt tur atkal, es negribu, lai tur, kur biju es, nokļūst mani mīļie.

Ir pagājušas 17 dienas kop�� negadījuma. Ir beidzies smagu antibiotiku kurss, deguns nav katastrofāli šķībs, lūpā joprojām ir šuve, zobārsts pēc nedēļas. Sagrauzt riekstus vai burkānu es joprojām nevaru, nokost zemeni vai jebko ar priekšējiem zobiem sagādā grūtības,  taču apēst karbonādi, tomātus, gurķus u.c, ēdot tos uz aizmugurējiem un vidējiem zobiem gan.

ESMU LAIMĪGA! Kaut arī šis laiks ir bijis depresīvs, joprojām ir, jo darbs, universitātes eksāmeni ir atlikti uz citu laiku, mans pašvērtējums ir krities, tomēr es ticu, ka šī vasara tāpat būt neizmirstama. Es nezinu kā es šim būtu tikusi pāri bez ģimenes atbalsta.

[daktinusilva-blog]

21 februāris Urugvaja

Alexis Ren ir mana ļoti liela iedvesmotāja. Noklausījos viņas podkāstu ar “Call her Daddy’, un šeit būs manas viņas mīļākās domas.

1-viņas mamma nolēma viņu mācīt mājās, kas nozīmē viņa nezin kā tas ir iet uz skolu un būt starp skolēniem. bet tas viņai tieši vairāk palīdzēja socializēties un grībēt pavadīt laiku kopā ar draugiem. nemācoties valsts skolās viņa nepieredzēja drāmas, tādējādi, situācijās, kad viņa juta konfliktus viņai nebija sapratnes kāpēc cilvēki vienkārši nevar izstāstīt taisnību. arī man tā liekas un vēlētos šo vairāk praktizēt-izstāstīt taisnību. 

2-organisks ēdiens. alexa piemin, kā mamma viņu mācīja ēst tikai organisku ēdienu. man šī ir tēma ar kuru es ļoti cīnos un mēģinu sevi saprast. attiecības ar ēdienu. noteikti es varu teikt, ka es mīlu ēst veselīgi-daudz dārzeņi, augļi, nelietot cukuru, neaizrauties ar sāļu un taukainu ēdienu, liels mans jautājums ir gaļa. vai esiet kādreiz saskārušies ar tādu lietu kā nožēla par to ka ēdāt? man tā ir šobrīd. tas tāpēc, ka šobrīd manā dzīvē ir pārmaiņas un nevaru sportot kā es to darīju iepriekš, tad nu lūk iznākumā, ja es ēdu maz un super svaigi ar maz kalorijām es jūtos fantastiski, bet kolīdz apēdu ko bišķiņ treknāku, huhh ļoti sevi nosodu. aplis ir tāds, es bēdājos, ka nevaru nodarboties ar fitnesu, redzu kā ir pienākuši klāt lieki kilitos, tas mani dzen stresā un tā man sākas stresainā ēšana, pēc kuras es jūtos vēl vairāk slikti un tā tālāk...bet, nav arī tik traki, es neēdu neveselīgi, es vienkārši ēdu daudz daudz, piemēram dienā vajadzētu apēst pus banānu un 4 daļu no avokādo, es apēdu 3 banānus, veselu avokadu, sauju ar valriekstiem, bļodu ar svaigiem salātiem... tas jau nav slikti, viss ir manā galvā... bet jā, ēdiens ļoti ļoti ietekmē mūsu mentālo veselību. CUKURS vispār ir tik slikts, pati uz sevis esmu izjutusi, kad apēsts par daudz saldumu un kūkas, tu ne vien pieņemies ātri svarā, bet cukurs atņem Tev enerģiju, un ļoti tevi nomāc...nobeigumā-mēs esam tas ko mēs ēdam. ar ēdienu ir jādraudzējas nevis jākaro. man arī šis ir jāiemācās.

3-kā tu esi uzaudzināts ietekmē daudz ko tavā nākotnē 

4-alexai tētis nav bijis klāt viņas dzīvē, viņš bija kā cilvēks, bet ne kā tēvs. un tas deva viņai lielu spēku skriet pa dzīvi un censties viņam sevi pierādīt un parādīt, kas beigās, viņa tik labi patica, ir palīdzējis dzīvē viņai būt patstāvīgai. mēs vienmēr vainojam mūsu trauma trauma trauma, bet ir jāmēģina saprast, ko tā trauma ir patiesībā mums devusi un jābeidz sevi žēlot...

5-domu realizēšana. visas labās lietas dzīvē notiek, ja mēs par tām nepārtraukti domājam un fokusējamies.

6-viņa izvācās no vecāku mājas gados 15. iemesls bija tāds, ka viņas mamma saslima ar vēzi. tādējādi, lai cik viņa mīlēja mammu, viņa nevēlējās būt tur ikdienā, bet gan kā ciemiņš, pavadīt priecīgu laiku kopā. to viņa tagad nožēļo. šeit ir tagad man vieta pārdomāt manām attiecībām ar mammu, kad viņa saslima, ko es varēju darīt savādāk?

7-viņa stāsta savu pieredzi par mammas nāvi, nesaprotot, kāpēc Tādam ēņģelim bija jāmirst, viņas mamma esot bijusi saulstariņš, un tur Alexa saprata, ka viņas mamma vienmēr vienmēr rūpējās par citiem un nekad par sevi. tas arī man liekas aizdomāties, ka mēs paši sev piesaucam slimības, tāpēc ir svarīgi klausīties sirdsbalsī un dzirdēt sevi. 

8-viņas mamma alexai atļāva darīt visu ko alexa vēlējās, jo viņas pamatojums bija- nuu, es tevi pati uzaudzināju, es tev uzticos. omg... šis teksts man tā iesēdās galvā, es arī vēlos savus bērnus uzaudzināt tā, ka man nav jāuztraucas, ka viņi varētu būt nepatikšanās, uzaudzināt tā, it kā viņi būtu mans atspulgs.. 

9-viņas mamma nekad nejautāja un nelīda alexas dzīvē, viņa vairāk vienkārši apstiprināja vai deva viedokli vai viņasprāt tas ir pareizi vai nepareizi. viņa vienkārši tur bija bez smaguma sajūtas

10-tēva attiecības ir pirmās attiecības ar vīrieti. tās ir ļoti svarīgas.

11-alexa stāsta, ka viņas tēvs nav vēlējie bērnus. viņš nekad to nav tieši teicis, bet ar vārdiem apspēlējis- jūs atņemat mammai pārāk daudz laika un viņa nevar pievērsties man da da da dā... viņas mammas un tēta attiecības bija kā mammas un dēla. toksiskas. viņas tēvam vienmēr vajadzēja, lai alexas mamma viņam gatavo un dara visas lietas apkārt.. ahhh kā man šis vīriešu tips liekas tik nepareizs. kurā vietā pie velna mums ir jāgatavo, jātīra, jāmzgā un jādara visas pārējās lietas vīrietim? tā nav, es uzskatu, dzīvojot kopā, kad tu izvēlies mīļoto cilvēku, ja jums ir stipra mīlestība un cieņa vienam pret otru, šīs lietas tiks darītas kopā, vai, vismaz netiks uzspiestas kā pienākums kādam no partneriem. 

12- pēc alexas mammas nāves, viņas tētis sevi nolika upura lomā, vairākkārt jautājot pārmetoši - jūs gribētu labāk, ka es būtu miris nevis mamma. upuris. šī ir viena no rakstura iezīmēm, ko es nevaru ciest cilvēkos. sevis žēlošana un likšana citiem sevi žēlot. nevienam tas nepatīk. es pati arī ļoti šo mācos. lai cik man grūti būtu, lai kādas man būtu problēmas, es vienmēr cenšos tikt ar tām galā pati un nečīkstēt. mēs esam cīnītāji. okay? ja es jūtos ne tā, es mēģinu atrast veidu kā sev palīdzēt- es rakstu :) mana mamma ļoti sevi lika upura lomā, jā, viņa ir slima, un man tā jau ir grūti un sāpīgi sadzīvot ar to, ka viņa ir slima, tā ir tēma par kuru es vienkārši nevēlējos runāt un arī nemācēju. dzirdēt no mammas, ka viņa drīz nomirs, ka viņai daudz nav atlicis, nedod man spēku un gribēšanu viņai palīdzēt, bet gan distancēties.. jocīgi, bet šo es arī cenšos vēl saprast sevī.

13-nu lūk, alexa tikko deva lielisku padomu man. un es sapratu. viņa runā par to, ja ir sliktas attiecības ar vecākiem (var būt jebkurš cits cilvēks arī), bet īpaši no vecākiem, nevajag no viņiem bēgt. vienkārši ir jāsaprot un jāsaierinās un arī jāparāda ar savu enrģiju, ka es nevēlos jums atvērties tik ļoti un nevēlos parādīt, ka jūsu vārdi vai balss man ir savrīga vai noteicoša manā dzīvē.

14-alexa piemin to, ka tēva neklātbūtne kā tēvam viņas dzīvē lika sevi visu laiku parādīt, viņa vēlējās būt  pamanāma vienmēr, tā laikam ir tā apslēptā zemapziņa.. es pati esmu augusi bez tēva, un es to jūtu, ļoti jūtu savā raksturā un dzīves gājumā.. arī kāda bija manas mammas klātbūne manā bērnībā ir ļoti ietekmējis manas dzīves izvēles.. bet tā vietā, lai es kliegtu ahh tā ir mana trauma trauma es vienkārši dzīvošu tā kā es vēlos sevi redzēt

15-perfect- tas ir tik ļoti dīvains vārds..

16-viņš izskatījās ļoti vienots ar dabu.

17-tauriņi vēderā.. nē tā nav laba lieta, tā ir laba lieta sākumā, bet tai nevajadzētu ieilgt. tā satrauktā sajūta, ka tu satiksi to cilvēku, ka tev ir jāizskatās pēc iespējas labāk, ka tev ir jāpagatavo kas īpašs, ka tev ir jāuzvelk kas īpašs.. ja esi kopa ar šo cilvēku jau ilgi, un joprojā ir šī nervozi satraucošā sajūta, tas ir vairāk kā red flag nevis green flag, jo, esot kopā ar sev tuvu un mīlļu cilvēku ir jājūtas ērti taču. visulaiku censties būt vislabākajai un visskaistākajai, just tādu kā sacensības garu, nop nop un nop. tas ir slideni ir jābūt uzmanīgai ar šīm sajūtām.

18-dēļ sociālajiem tīkliem mums ir jāmāk nepazust realitātē. internets ir fake. ir jādzīvo īstenībai.

19- IG ir vieta, kur mēs varam parādīt sevi kā dievus. it kā mēs dzīvotu vispareizāko dzīvi.iedomājies, tu esi IG ko tieši tu meklē? neko, tu vienkārši ritini bildītes.. man ar instagramu ir tā, ka uzejot uz savas lapas paskatos un domāju, vai tā tiešām tiešām esmu es? protams, es parādu ļoti mazu daļiņu no sevis, kā alexa saka, tie ir kādi 3% no manis, bet es vēlos parādīt ne tikai smukas bildītes, bet arī sevi, kāda esmu un ko mīlu. neesi fake.

20-ohhh. alexa ir vnk dieviete hehe, es jūtu arī sevī, ka ar IG un citiem soc.tīkliem vēlos sevi parādīt, pievērst uzmanību, tā kā esmu šeit hey skaties uz manis. bet patisība ir tāda, ka īstie cilvēki, kuri būs vajadzīgi tev tavā dzīvē atnāks paši realitātē.

21-alexa runā par to, ka viņai ir implanti. es vairāk uztvēru šo kā vēstījumu, es pati bieži cīnos ar sevi ar saviem viedokļiem, esi dabīga, bet es vēlos krūtis, es mīlu dzīvniekus, bet kā esvaru ēst gaļu, es gribuatvērt apakšveļas līniju, bet apģērsbs piesārņo dabu da da da da daaa... ut utt.. ko es laikam no sirds vēlos saprast ir, darīt to ko sirds vēlas, un beigt sevi šaustīt, es atradīsšu pareizāko veidu kā visu izdarīt un kā sevi pasniegt un galvenais, ka es sirdī zinu savu taisnību. hihi šis ir patiesībā Havija mīļākais teiciens, kad viņs atskatās atpakaļ uz dzīvi, viņš saka, ka neko nenožēlo, jo viņs visu darīja ar ticību sec un klausīja sirdsbalsij.

22- tu neesi spiritual cilvēks, ja uztraucies ko citi par tevi domās 

23-im spiritual bet arī es nevēlos grumbiņas, un vēlos lielākas krūtis, un tas ir pilnībā normāli. tu vienkārši veido savu avatar kādu vēlies un esi laimīga par to.

24-es bieži vien baidod par sevi pastāvēt un katru reizi, ja man ir kāds nepatīkams gadījums ar vīrieti es pakļaujos vai atvainojos, jo nevēlos nepatikšanas un vēlos palikt viņu acīs jauka un mīļa, bet fak nē.. man ir jāiemācās par sevi pastāvēt un ja es jūtu savā sirdī un iekšās, ka šī nav laba situācija, man par sevi ir jāpastāv 100%

piezīme no alex cooper:

ir forši dzirdēt šos podkastus un ko iemācīties un šādi tiek palīdzēts daudziem citiem... VĪRIEŠI nedrīkst izmanot savu vīrišķumu un izmantot tevi vai seksuāli uzbudināties tikai dēļ tā, ka esi seksīga un skaista meitene!!fak no!! tikai tāpēc, ka es izskatos izaicinoši nenozīmē ka Tu kā vīrietis vari mani seksuāli izmantot vai ķircināt. 

man ir ļoti daudz ko pārdomāt. ceru, ka tev arī un vari ar mani padalīties.

[crystallinenewearth]

Tanaza Čuba: Atmošanās apziņai par dzīves nozīmi

Kas ir atmošanās?

Mēs visi esam dzimuši `atmodušies`, tomēr caur mūsu ceļojumu šeit, uz Zemes, reizēm, mēs aizmirstam, ka esam vairāk, nekā tikai mūsu ķermenis un vairāk nekā tikai mūsu prāts.

Parasti, tas tā ir, līdz kādai traumai vai emocionāliem satricinājumiem, kas atgadās mūsu dzīvē, tad mēs sākam atcerēties, ka dzīve, patiesībā ir par visu.

Faktiski, viens no visbezjēdzīgākajiem, tomēr atbilstošākajiem jautājumiem, kuru cilvēce var uzdot ir – kāda ir dzīves jēga?

Tas ir bezjēdzīgs, tāpēc, ka atbilde ir tik vienkārša – dzīves jēga ir viss tev apkārt. Tā ir gaisā, kuru tu elpo, tā ir koku lapu vākšanā, tā ir dzīvībā, nāvē un visā, tam pa vidu.

Patiesa un īsta dzīves nozīme ir dzīvot mirklī „šeit un tagad”, vislabāk, kā protam, ar zināšanu un spēku, ka mēs apgūstam savu ceļojumu. Kad mēs sākam atmosties lietām, kas lielākas par mums pašiem, mēs sākam izprast dzīves `jēgu` un šos notikumus, ka viss ir daļa no lielākas, bezgalīgākas ainas.

Reiz, ja esam atvēruši mūsu prātus faktam, ka esam neierobežotas būtnes ar bezgalīgām iespējām, mēs sākam lauzt barjeras, kas definē mūsu fizisko telpu un ienest bezgalības enerģijas apziņu, kas mūs aptver un savieno ar Visumu.

Tā kā, mēs ejam caur šo atmošanās procesu, klātesošas, mēdz būt `pazīmes`. Te būs 6 pazīmes, ka tu atrodies uz atmodas ceļa, lai atmostos apziņai par dzīves nozīmi:

1.Sajust enerģiju: vai, kad atrodies publiskā vietā vai savas mājas sienās, kad sāc sajust citu izstaroto enerģiju, tā ir laba zīme, ka esi atvēris savu prātu ārpus savām piecām maņām. `Āķis` - ļaut sajust sev enerģijas bez absorbēšanas un padarīt tās par savām. Tas prasa praksi un atvērtību. Ja atrodies līdzās kādam, kurš ir saspringts, tā vietā, lai ļautu viņa frustrācijai tevi ietekmēt, padari klusu savu prātu, ievelc dziļi elpu un ļauj emociju `katlam`, kuru iztēlojies, aptvert tavu sirdi ar baltu gaismu. Kad nostiprināsi šo `muskuli`, tu iemācīsies, kā citu negatīvo enerģiju novirzīt daudz pozitīvāk un, pat efektīvākā veidā, viņiem par labu.

2.Uzticēties instinktiem: mūsu intuīcija nekomunicē ar vārdiem, bet gan sajūtām. Kad mēs sākam augt apziņā, mēs saprotam, ka mūsu intuīcija ir viena no vissvarīgākajiem vadības spēkiem dzīvē. Mācies uzticēties savai intuīcijai, praktizē. Kad jūti, kad pieaug emocijas par kādu lēmumu vai tēmu tavā dzīvē, izvairies šīs sajūtas marķēt. To marķēšanas, kā „skumju sajūtu” vai „laimīgu sajūtu” vietā, ļauj sajūtām celties un tās tev pastāstīs, kā tās patiesi `jūtas`.

Ļauj sajūtām komunicēt ar tevi, nevis ātri par tām izdari spriedumu. Šī prakse ir labs veids, kā noteikt, vai tavas intuitatīvās sajūtas nāk no ego vai tavas sirds. Jo vairāk tu ieklausies savā intuīcijā, jo spēcīgāka tā kļūst, un tu apgūsi vairāk, kā tā ar tevi komunicē.

3.Ķermenis kā templis: kad mēs sākam noskaņoties uz savu iekšējo ķermeni, veselīgu ēdienu, izvairīšanos no ķīmijas, vingrinājumiem un svaigu gaisu, dabiski, ka mēs piesaistām šīs lietas arī turpmāk [savā dzīvē]. Kad mēs sākam apzināties savu ķermeni un mūsu sirds pukstus, mūsu desmit skaitos roku pirkstus un desmit skaistos kāju pirkstus, dabiski, ka mēs sākam ieklausīties un aizsargāt savu ķermeni. Kad tu sāc patiesi sajust savu ķermeni, tu sāc izprast, kas tam vajadzīgs un, kas tam kaitē. Ķīmija, alkohols, tehnoloģijas, dūmi un apstrādāts ēdiens, negaidot, tev liek justies slikti, turpretim, jauna vitalitātes sajūta rodama organiskā, tīrā ēdienā, dabā un vingrinājumos.

4.Atbrīvoties no spriedumiem: ir ļoti viegli tiesāt citus, sevi un pieredzes, bet, kad mēs kļūstam daudz apzinātāki, mēs atbrīvojamies no spriedumiem un saprotam, ka te nav labā vai sliktā, tikai mūsu attieksme. Mēs sākam arī saprast, ka ikviens atrodas savā ceļojumā un, ka mums nevajag rūpēties par sevi caur citu domām un motīviem. Sūdzoties un spriežot, mēs pazeminām mūsu vibrācijas un ieejam savā ego, turpretim, kad mēs iznākam no upura pozīcijas un ieejam izpratnes un apzināšanās telpā, mēs pietuvojamies apziņai.

5.Bagātība: sabiedrība mums saka, - lai būtu veiksmīgi, mums jābūt bagātiem, ar iedomātām lietām un jāvelk iedomātas drēbes, taču, kad sākam atmosties, atklājam, ka materiālā bagātība ir maza vērtība. Nav tā, ka mums nauda nav jāuzskata par vērtīgu vai jāliedz prieks par jaukām lietām, taču ir kaut kas vairāk par identificēšanos ar to.

6.Lielāks mērķis: atmošanās mūs nodrošina ar vispārēju miera sajūtu – mieru pagātnē, tagadnē un nākotnē. Caur šo mieru, mēs sākam sevi noskaņot mūsu lielākajam mērķim. Nekļūdīgi, mūsu lielākais mērķis nav darbs vai nieks, vai etiķete, bet drīzāk, mūsu lielākais mērķis ir apvieno mūsu enerģiju ar Visumu. Vienīgais veids, kā to var sasniegt, ir caur esību apziņā, tā dzīvē visu aptver ar akceptu, mieru un prieku. Tas ir tad, kad viss ir līdzsvarā, kad tu esi atmodies tam, kas patiesībā esi, un tam, kāds ir tavs mērķis šeit, šajā Visumā.

Tulkoja: Kwana Mikaela©2015`Oktobris

http://foreverconscious.com

Attēls unsplash.com

Tanaza Čuba (Tanaaz Chubb) - (Atmošanās apziņai par dzīves nozīmi/Awakening to the Meaning of Life)

- - -

Facebook 🔗Crystalline New Earth

🌐Instagram crystallinenewearth

[zinulapa]

Vai tiešām suši un rolli ir veselīga pārtika?

Jebkurā pasaules valstī Austrumu suši pagatavošana jau ir pilnīgi dažāda pie tam parasti nepareiza. Īsti suši un rolli Japānā ir ēdiens uz svētkiem, kā arī diezgan dārgs, nevis ikdienas ēdiens, kā tas ir pieņemts pie mums. 

Suši receptes būs uzticētas tieši tiem pavāriem, kas ir saņēmuši trīs gadu mācīšanās, jo vien tādi meistari tik tiešām zina, kā būs gatavoti sushi. Aizvien vairāk jau ir pieejama sushi piegāde tieši uz mājām, tas šodien ir pieejams var teikt katrā mūsu valsts pilsētā. Bet nevienā citā vietā nav tik liels kvantums, kā suši Rīgā. Ikvienam jau ir iespēja izvēlēties starp ļoti daudziem un arī uziet labāko vietu, kur var būt pasūtīta suši piegāde.

                        Pasūti te - https://www.sushibrothers.lv/kekava

Suši veidi un sastāvs, ar ko gan atšķiras savā starpā?

Bez šaubām visas suši receptes sastāv no rīsiem, dažādība starp tiem ir pildījuma, garšvielu kā arī kombināciju izvēlē. Nigirizushi suši jau ir populārākie suši variants. Tie sastāv no iegarenas rīsu šķipsnas, ko saspiež ar rokām, nedaudz wassabi uz plāna pildījuma, kas pārklāj rīsus. Gunkan-maki - doto sushi gatavo��ana būs izpildīta kuģa veidolā. Tajos ietilpst ovālie rīsi, kurus saspiež ar rokām. Cilindriskie suši Makizushi tie gatavoti, pielietojot bambusa paklāju Makishu. Visbiežāk makizushi ir savītie nori, pārklājot tos ar rīsiem un pildījumu, taču dažreiz tie tiek ietīti plāni izceptā omlete. SavukārtHosomaki sushi Riga ir ļoti mazi pēc izmēra, cilindriski suši, kuru izmērs standartā ir ne vairāk kā 2 cm. Uramaki ir vidēja izmēra rullis ar dažādiem pildījumiem. Galvenā atšķirība no citiem suši ir tajā, ka doto sushi receptes nosaka to, ka rīsi atrodas ārpusē, bet tajā pat brīdī nori lapas - iekšā. Pastāv arī diezgan dažādas sushi receptes, ir vienīgi jāsameklē kvalitatīvākie sushi Rīga, jāizvēlas piemērotākie un jāsūta suši piegāde Rīgā.

Kādā veidā atlasīt kur pasūtīt sushi piegādi?

Eksistē tik ļoti daudz vietas, kurās var būt pasūtīti suši Rīgā. Bet kā var atrast to labāko vietu? Nav noliedzams, ka, vispirms jāizlasa rekomendācijas par izvēlēo vietu. Iespējams ielikt meklēšanas logā, kur paēst Rīgā garšīgus suši, Jums atklāsies daudzas rekomendētas vietas. Pirms tiek sūtīta sushi piegāde Rīga, aplūkojiet īpašos piedāvājumus un vai ir kādas sushi akcijas. Parasti jauni restorāni taisa speciālus nosacījumus, lai klienti pagaršo to sushi receptes un tad ēdīs vienīgi šos suši Rīgā. Aplūkojiet Menu varbūt suši komplekti ir izdevīgāki, jo lielos restorānos tas tā ir. Kā arī iegaumējiet, pirms tiks veikta sushi piegāde Rīgā, uzziniet visu par izvēlēto firmu, tā kā parasti runa iet par jēlu zivi.

[raksturaksti]

Sushi - kā izvēlēties un kur paēst Rīgā?

Vispārībā roli jau ir sushi veids. Suši Rīgā kā arī citur Latvijā tad ir ļoti iepaticies, kaut arī šis ēdiens nāk no Austrumiem. Suši receptes pamatā parasti ir nori lapas, sushi rīsi kā arī jūras produkti. Taču eksistē alternatīva tos papildināt, gan ar vistu, gan gaļu. 

Modernu suši pagatavošana būs diezgan dažāda. Daudzu restorānu piedāvājuma klāstā ir suši komplekti ar diezgan izsmalcinātiem pildījumiem, bet klasiskie sushi joprojām ir pieprasīti. Kādas tieši jau ir polārākās suši receptes? Noskaidrosim visu par to!

Suši veidi kā arī sastāvdaļas, ar ko tad atšķiras?

Dažnedažādu veidu suši pagatavošana iekļauj rīsu izmantošanu. Kā vēl pildījums suši receptes var izmantot dažāda veida zivis, garneles, dārzeņus un pat augļus, kā arī garšvielas un mērces. Sushi var būt atšķirīgi savā starpā arī pēc to veidošanās stila jeb ietīšanas tehnoloģ‍as. Savukārt Hosomaki suši atšķiras pēc to nelielajiem izmēriem, kas nepārsniedz 2-3 cm. Šī tipa sushi veidošana notiek, izmantojot tikai vien tipa pildījumu un suši rīsus. To sastāvdaļas ir ieliktas nelielā nori lapā, bet Futomaki ir lielie sushi. Pagatavoti no dažādiem pildījumiem un iesaiņots nori. Viena suši diametrs ir līdz pat 5 cm. Uramaki jeb suši iekšpusē. Šajā gadījumā nori ir ielikts tikai pildījums, bet rīsi paliek ārā, savā veidā ierāmējot suši. Temaki (konusi). Varētu būt, ka šie sushi Riga būs ne visur atrodami. Tie izskatās kā konuss, kas pagatavots no nori un arī piepildīts ar vārītiem rīsiem un jūras veltēm. Šo suši lielums varētu sasniegt desmit cm. Un protams ikvienam pazīstamā Filadelfija, doto suši pusdienu piegāde Rīgā jau ir ļoti izplatīta.

Kādā veidā izvēlēties kur sūtīt sushi piegādi?

Mūsdienās populārākā laikam tad ir pati sushi piegāde, šis ir ātri pagatavojams un labs gardums, turklāt var visiem pavērt tik ļoti dažādas garšas sajūtas. Bet kurā vietā būs labākā suši piegāde Rīgā? Vai arī kur paēst Rīgā garšīgus sushi uz vietas? Protams būtiska ir restorana ēdienkarte, šeit var izvēlēties kādu suši veidu gribās un arī ieraudzīt uzreiz cenas. Parasti lētāki ir tieši suši komplekti, tādēļ pirms veikt pasūtījumu apskatiet piedāvājumu, un vērsiet uzmanību, kādas tieši sushi akcijas ir dotajā vietā. Vienmēr apskatiet rekomendācijas tieši par atrasto vietu, lai sushi piegāde Rīga neliek Jums vilties. Kā arī būtiska lieta ir piegādes izmaksas, bieži vien sushi piegāde Rīgā ir bezmaksas, pasūtot suši un rolli uz noteiktu summu.

[volausies]

Sākšu kaut kā tā…

No tiem pirmsākumiem, kad sāku skatīties televizoru un iemācījos lasīt, bieži sanāca dzirdēt/lasīt populāras frāzes no sabiedrībā ievērojamiem cilvēkiem. Intervijās, filmās, seriālos, raidījumos un dzīvē arī tu esi šīs frāzes dzirdējis/usi. Ilgi neturēšu trusi cepurē – „Dari to, kas tev patīk!” „Uzstādi sev mērķi un viss izdosies!” „Notici sev un dzīve ies uz augšu!” Šīs un vēl citas vārdu spēles no uzmundrinošajiem facebook/instagram postiem, mēs redzam visur. Lai arī cik uzbāzīgas vai vispārzināmas tās būtu, kāds procents no sabiedrības tiešām iedvesmojas un viņiem sanāk dzīve. Man pagaidām dzīve vēl nav sanākusi, bet jēdzīgs 31.decembris aizgājušajā 2015.gadā gan sanāca. 

Pirmā dienas daļa tika pavadīta Skrundas spoku pilsētā kopā ar Skujevsku. Stundu un 15 minūtes vazājāmies pa graustiem. Par šo piedzīvojumu neizplūdīšu. Otrā Laura veiks ierakstu facebookā. Tur arī tiks aprakstīts, kā gandrīz avarējām, kā apstaigājām teritoriju un kā šī vieta mudina cilvēkus mazliet izaicināt kaulainās (ar izkapti) pacietību.

Otrā dienas daļa sākās Anneniekos. Pēc svētku launaga Saldus Hesburgerī, Skujevska apdzina autobusu Liepāja-Rīga, lai es varētu paspēt to noķert nākamajā pieturā. Tā īsti nepaspēju atsveicināties, jo autobuss ātri brauca – uz ceļa nebija ledus kārta. Kā seniore, kurai ir nerakstītas tiesības uz pirmo vietu transportā, nosēdos priekšā un gaidīju Rīgu. Pa ceļam Dānijas princis piezvanīja un apvaicājās, ar kādu dzērienu veicināsim neadekvātu rīcību gaidāmajā vakara burziņā. Neizvērtās gara saruna. Pagaidām neesam izsitušies līdz tādam buržuju statusam, lai diskutētu, kāds viskijs labāk ies kopā ar Kubas cigāriem.

Vecgada pavadīšana un jaungada sagaidīšana notika omulīgā dzīvoklī, kurā līdz šim ir izdevies uzņemt 30 viesu. Nākotnē, dzīvokli varēšu vispār neminēt tekstā, jo rozā sienas un melnie hashtagi lieliski definē notikumu vietu.

Ierodoties dzīvoklī, gatavošanās pasākumi notika jau pilnā sparā. Linda ar adoptēto meitu virtuvē gatavoja ekonomiski gastronomiskus brīnumus. Labi, ka esam no laukiem. Kopējā maciņā ietaupījām kādu eiro uz kartupeļiem. Toties vienam ciemiņam nācās veikt ekstra pirkumu. Viss bija sagādāts, vienīgi tualetes papīra deficīts uztrauca. Māsa, kura zina, ka man dažreiz nav kauns par neierastām izdarībām, lika, lai es Lesnieka kungam paprasu iegādāties šo nepieciešamo preci. Parūpējos, lai pirmais iespaids par sevi ir izsmalcināts un nepārprotams.

Istabā, kurā tika ierādīta vieta fotostūrim, jauna meitene (Karīna), kuras seju redzēju pirmoreizi, no melnā kartona grieza ārā burtiņus. Un es? Mana prioritāte bija matu savaldīšana. Veiksmīgi izdevās Karīnu pievērst bizīšu sapīšanai. Ciku caku, galva saposta kā Džastinam Timberleikam (gūglam ir arī tāda bilde), pievienojos galda klāšanai. Īsts galds uz četrām kājām mums īsti nebija. Virsmas uz kā šķīvjus likt gan bija. Pat gludināmais dēlis, pārklāts ar auduma gabalu, īpaši neizcēlās un nebija karsts sarunu temats pie vīna glāzes. Telpas sagatavotas, Latvijas Radio 2 ieslēgts, meitenes sapucējušās, ciemiņi savas 15 pieklājīgās minūtes jau kā stundu pārtērējuši un es pa visu šo  laiku esmu tuvā kontaktā ar drēbju skapi. Kādu laiciņu stragloju ar tērpa izvēli. Palīdzēt pieslēdzās arī citi cilvēki, kā rezultātā kaut ko uzvilku, bet gala variants varēja būt labāks. Vienmēr var labāk. Var labāk uzrakstīt kontroldarbu fizikā. Var labāk nodziedāt „Spogulīt,spogulīt”. Var labāk uztaisīt rīta kafiju. Var labāk uztaisīt smuku seju kamerai. Var arī labāk dokumentēt šī pasākuma notikumus. Vienmēr var labāk!

Lindas aicinātie ciemiņi atnāca. Manis aicinātie arī atnāca. Negribu dalīt ciemiņus dīvainās frontēs, bet uz vienu sekundīti padalīšu vienas nejaušas asociācijas dēļ. Ejot pretī savējiem, pa gabalu redzēju viņus barā. Pirmā doma, kuru momentā skaļi nobļāvu – kas pa klasi! 9.a klase ekskursijā. Vakara gaitā, spontānais sauciens no citu mutēm atbalsojās omulīgajos 48 kvadrātmetros. Kad beidzot visi bija sanākuši, tad tiešām izskatījās, ka 9.a klasei ir neformāls klases vakars. Cik nu varējām, sasēdāmies kopā, ierādīju skatuves vietu un pa vienam iepazīstinājam sevi ar citiem. Tāda pieklājīga, iespējams, pārāk formāla padarīšana, bet labāk kaut cik skaidrā prātā apzināt cilvēkus sev apkārt. Manuprāt, burziņos ikvienam ir svarīga slavas minūte, jo kāpēc gan tu esi atnācis, ja nevienam neliec par sevi manīt. Šoreiz diezgan patīkamā gaisotnē, slavas minūte tika katram.

Vispār! Atzinums par ciemiņiem – ļoti labs iespaids un prieks, ka cilvēki bija atvērti un diezgan raiti iepazinās viens ar otru. Neredzēju skumjos momentus, kad kāds sēdētu stūrī un pārlasītu vecās īsziņas telefonā. Arī ietaupījām uz iepazīšanās spēlēm. Aktivitātes bija, bet ne tik daudz un ne tik depresīvas, lai tikai panāktu kādu acu kontaktu vai ierosinātu smaidu sejā. Tagad gan sanāca ieskicēt drūmu iztēles bildīti. Piedod, bet dzīvē notiek arī tā.

Tātad, ir 22:15 un līdz jaunajam gadam nav daudz vēl atlicis. Tika norunāts, ka 23:30 karpīsimies ārā no dzīvokļa, lai Nila salūtu redzētu cik vien tuvu iespējams. Ātri tā stundiņa pagāja. Viens divi un mēs jau kājās aunam kurpes un zābakus. Mirkli pirms iziešanas, divas Lauras un divi Jāņi praktizēja unikālu rituālu. Četri sastājušies aplī ar glāzēm rokā, pa vienam laida apļa vidū cilvēku un lika šim cilvēkam pie sevis ievēlēties vēlēšanos. Pēc tam šim cilvēkam vajadzēja pietupties, lai Lauras un Jāņi varētu saskandināt glāzes, pie reizes vēlot veiksmi, lai iecerētā vēlēšanās realizētos. Rituāls bija tik vienreizējs, ka gribētāju ieiet aplī netrūka. ‘LL&JJ’ bieži nesanāks sniegt šādu pakalpojumu.

Ejot uz norunāto spotu, daļa no 9.a klases pievienojās kopīgai sadziedāšanās performancei. Ja tā godīgi, drīzāk skaļi runājām/rečitējām dziesmu vārdus. No dziedāšanas tur bija maz kas. Nonākuši tur, katrs tika pie savas brīnumsvecītes, kuras vienotā aplī izdedzinājām pēdējās vecgada minūtēs. Gaidot salūtu, vēl centāmies kaut ko ritmā skaļi norunāt, bet fragmentārā atmiņa un uzmanības fokusēšana uz tumšajām debesīm, traucēja zināmas dziesmas nobeigt līdz galam. Lai gan, atminoties notikumus, viena dziesma tiešām sanāca. „Bēdu manu lielu bēdu” – topošais prezidents no Dānijas palīdzēja neapjukt un teica priekšā nejauši aizmirstos vārdiņus no tautas dziesmas rindām. Ramtai, ramtai un sākās salūts. Stāvot tik tuvu salūtam, nelikās tik ļoti iespaidīgs. Pierasts televizorā skatīties. Un pa televizoru viss liekas iespaidīgāks. Pat cilvēki ekrānā izskatās gari, lai gan dzīvē tā nav.

Šampanietis padzerts, cilvēki apskauti un apsveikti, virzījāmies mājup. Pa ceļam ieraudzījām salaveci - vīrieti salaveča tērpā. Lieki nedomājot, atkal sanāca spontāni skaļi izsaukties – Salaveci, pamāj! Vīrietis salaveča tērpā bija ļoti atsaucīgs. Minēšu, ka apkārtējie arī panesās līdzi un sauca salaveci. Nabaga vīrietim kādu brīdi nācās aktīvi māt ar rokām.

Dzīvoklī, kur silts un ēdiens uz virsmām, sākām dan��us. Valsis nebija. Bija parastā ‘stāvi aplī, gories, ieej pa vidu, parādi kustību, pārējie atdarina, gories tālāk’. Kaut kā neierasti sanāca ar šo deju. Atnācām un bez maz vai uzreiz jau sākām dejot. Pat gaisma tā īsti nebija ieslēgta. Vai nu ārā bija ļoti auksts un vajadzēja ātri sasildīties vai arī Nila salūts dīvainā veidā uzlādēja visus skatītājus. Neierasts mirklis, kurai speciāli veltīju rindkopu.

Gastronomiska atkāpe – tika nogaršota mandarīna daiviņa, kas iemērkta ķiploku mērcē.

Tālāk viss norisinājās diezgan klasiski. Pie klasikas piederas arī mans un māsas priekšnesums ar nosaukumu ‘Diskusija’. Tajā vakarā abas tikai ieskicējām kā asi argumentējam par ceptām olām un veļas mazgāšanu. Pašu diskusiju uzspēlēti pārspīlējam, bet aprunāto tēmu saturs gan ir īsts. Kā teikt – iz dzīves.

9.a klases kolektīvam pievienojās vēl daži ciemiņi. Pat kaimiņš no 5. Stāva atnāca ar garšīgām uzkodām. Gaļu. Sieru. Bet gaļa bija mmm…tiešām garšīga. Pat nākamajā dienā, atceroties nakts notikumus, kaimiņa cienasts tika vairākkārt minēts kā viens no spilgtākajiem mirkļiem.

Griezām pudeli ar izaicinājumu došanu un otra cilvēka dzēriena baudīšanu. Dažādi noteikumi tika apvienoti vienā spēlē. Kaut kā tā pudele bieži griezās uz divām pusēm. Cilvēkiem ātri apnika un turpinājās ‘klasiskie gājieni’. Spēles laikā kā izaicinājums paspēja būt deja, buča, dziesma un vēl kaut kas, kā arī atsevišķām personām bija iespēja nogaršot kāda cita dzērienu.

Uz rīta pusi ar entuziastu no Dānijas noturējām psihoterapijas seansu. Mērķis bija uzminēt, ko Jānis no Turības īsti studē. Pašam laikam patika jautājumu/atbilžu process, ka kādu laiciņu spēlēja mums līdzi.

Dažus no 9.a klases pavadījām mājās. Spēks pietika, lai pavadītu līdz durvīm. Bet tā arī skaitās pavadīšana. Tu pieklājīgi atvadies un aiz viņiem aizslēdz durvis.

Par notikumiem agrajā rītā nevarēšu neko komentēt, jo pirmā padevos miega rūķa valdzinājumam. Tik atceros, ka pa miegam dzirdēju, ka otrajā telpā kāds izmisīgi centās piepūst lielo matraci. Un piepūta arī. No pieredzes zinu, ka var piepūst divguļamo matraci, vienīgi pēc tam kādu mirkli ir jāpaliek miera stāvoklī, kamēr galva beidz reibt. No oficiāliem avotiem ir zināms, ka visi (kas nu bija palikuši) pa gultām un uz grīdas virs mēteļa bija plkst. 08:30. Pirms tam, neapmierinātā kaimiņiene pamanījās uz sekundīti paciemoties un publiski paust viedokli par troksni un tolerances trūkumu.

Gastronomiska atkāpe – Kaimiņa Viktora atnestās uzkodas ātri pazuda nākamajā rītā. Gaļa pazuda visātrāk.

1.janvāris kā 1.janvāris. Daudz šķidruma, kavēšanās vakardienas notikumos, dalīšanās ar foto uzņēmumiem un Harija Potera pēdējās daļas noskatīšanās. Jāpiebilst, ka uzņēmīga persona parūpējās par brokastīm. Neviena nemudināta, Krista (tas nav mazais klauniņš) izrādīja jauku žestu – izcepa visiem pankūkas. Ar 1.janvāra sajūtām kolektīvi noskatījāmies ‘Harijs Poters un nāves dāvesti’. Izrādījās, ka Matīss nemaz nebija informēts par Harija Potera pasauli kā tādu, tāpēc Krista un citi labi cilvēki, filmas gaitā centās dažos vārdos izskaidrot kas ir kas.

Runājot par Matīsu. Pošoties prom, kāds no ciemiņiem bija uzvilcis viņa kurpes uz aizgājis mājās. Matīsam nekas cits neatlika kā uzvilkt tās personas kurpes, jo saprotams, ka zeķēs neies uz mājām. Izrādās Dāvis netīšām bija uzvilcis Matīsa kurpes. Viņš pat neievēroja, ka ir uzvilcis svešus apavus, līdz es Elīnai nākamajā dienā jautāju, kurš būtu varējis uzvilkt Matīsa kurpes. 

Ar šo visu gribēju pateikt, ko iesāku teikt ievadā. Ja tiešām nolēmām 31.decembrī braukt uz Skrundu, tad arī tiešām aizbraucām. Ja pirms 31.datuma apkārt dzirdam populāro atbildi ‘nezinu, kur svinēšu jauno gadu’, tad nepievienojies gaidītājiem un pats taisi pasākumu sev un draugiem. Ja tiešām ir doma par vecgada/jaungada pasākumu Birzes filiālē, tad tiešām tas tiek rīkots.  

Galvenais turēties pie iecerētā un atslodzes brīžos ieķerties nejaušībās!

[edgarscirulis-blog]

3. diena (18.08.2016)

Rīts iesākās ar tējām un mūsu kulinārā speciālista gatavotu putru, jāsaka, ka labākas brokastis pirms garā ceļa uz lielo Issyk-kul ezeru nevaru iedomāties. Uzzinām, ka vilciens tikai paredzēts kravas pārvadājumiem, tāpēc atlikušās izvēles iespējas ir: maršrutka un takšķis. Ar vienu tiksi līdz Balykchy kopā ar vēl padsmit cilvēkiem šaurajā šaurībā par 2000 somiem, kamēr ar otru par 3500 līdz Cholpon-Ata, kas ir jau pusezeru tuvāk galvenajam mērķim: Karakol pilsētai. Lemjam par labu takšķim.

Ātri vien atrodam laipnu un lētu šoferi (piedāvā servisu par 500 somiem lētāk), kurš apbruņojies ar ietilpīgu Nissan džipu. Saliekam somas un “aidā”, laižam ezera virzienā. Izbraucot no pilsētas mūs ieskauj kalni, kas jau vakardien palaikam parādīja savu mūli cauri mākoņiem. Tie ir tie paši kalni, par kuriem Līva tik ļoti līksmo un katrreiz steidzās pēc fotoaparāta, lai nepalaistu garām iespēju noķert to varenību. Galu galā var teikt, ka tas ir arī viens no galvenajiem ceļojuma motivatoriem (klīst arī mīts, ka īstais Ādams novērojams tikai kalnu klātbūtnē).

Lai arī neesmu kalnu speciālists un mīļotājs, arī es spēju novērtēt to grandiozumu un klusi vareno klātbūtni. Interesanti, ka pirmās dienas piedzīvotie ceļi ir anomālija, jo ceļš cauri un uz kalniem ir gluds, bez bedrēm un ievēro visus drošības statūtus (kas neliedz mūsu šoferim braukt pa pusotru joslu). Brauciena laikā klanos, klanos, līdz kamēr atslēdzos uz pusstundu, laikam vakardienas kātošana atstājusi savu iespaidu.

Garajā braucienā reflektēju uz vakardienas pieredzēm un saprotu, ka šis ir ceļojums pagātnē. Joprojām jūtama spēcīga padomju laiku ietekme un daudz no tās infrastruktūras un ikdienas elementiem ir saglabājušies un pavisam funkcionāli - krievu valodas klātbūtne; apakšzemes tuneļi (pilni ar kioskiem un citu dzīvību); sodas ūdeņa automāti; kvasa, kompota un limonādes stendi uz katra stūra; monolīta arhitektūra; piemiņas padomju varoņiem un daudzinātās Ļeņina statujas (kuras tā arī neieraudzījām!). Šeit cilvēki lepojas ar savu tuvību Krievijai. Dažreiz pat šķiet, ka tā tiek idolizēta un viss, kas tiek darīts vai celts var tikt interpretēts kā centiens līdzināties lielajam brālim. Cauri tam tomēr jūtama spēcīga kirgīzu tradicionālā klātbūtne, un nevar teikt, ka viņi zaudē savu identitāti.

Pusceļā piespiedu kārtā apstājamies, jo priekšā nogruvums. Izlokām kājas, pafotogrāfējam un iepazīstamies ar Islamdin no Kazahstānas. Aprunājam laikapstākļus, ko katrs mācās vai mācījies (viņš ir studējis biznesa administrāciju Seolā), uzzinam, ka viņš ir tikko apprecējies un dodas medusmēnesī uz Issyk-kul. Uz atvadām viņš draudzīgi pajoko un iedod telefona numuru, aicinot ciemos pie sevis (nākamais ceļojums?). Iepriekšējā dienā, mazgājot zobus, arī iepazinu Yota no Japānas un arī tur man tagad ir kontakts. Abi esam lieli Studio Ghibli filmu fani (kopš noskaidrojām to, pārējā saruna bija elementāra). Jāpiebilst, ka lauri pienākas Ādamam, jo viņš ir ļoti nasks uz iepazīšanos, es tikai pieslīdu klāt izdevīgā mirklī.

Paveras skats uz Issyk-kul, kurš stipri atgādina jūru, jo tas aizņem visu labo perifēriju un stiepjas līdz pat horizontam. No Madaras uzzinām, ka 70. gados te bijušas magoņu un marihuānas plantācijas, kā arī te tika testētas padomju zemūdenes. Karstums neatlaižas, bet mūsu mazrunīgais šoferītis iespītēdams uzliek CD ar "Last Chrismas" un līdzīgas nozīmes dziesmu izlasi. Brauciena laikā nepietrūkst arī Madaras asprātīgie komentāri un regulārie atgādinājumi par namasu (pēc iepriekšējās dienas piedzīvojuma mošejā, es esot kļuvis par musulmani).

Pēc nepilnām 4 stundām beidzot esam iebraukuši Cholpan-Ata. Kārtīgs kūrorts padomju laikos. Pat nedaudz atgādina Jomas ielu Jūrmalā tikai krietnu laiku pagātnē. Pilsēta izkārtota ap šoseju, kas ved uz Karakolu. Taksists bez nekādām ceremonijām mūs izmet un tālāk jātiek galā pašiem. Paļaujoties uz Madaras intūciju, uzožam nedaudz nostāk vienu hosteli, kas bezgala skaists, bet jau pilns ar citiem viesiem (no kuriem viens ar visu sirdi cenšas mūs pierunāt palikt namamātes vietā), bet neilgi pēc tam tiekam pie cita ar romantisku balkoniņu. Ērtības ir neaprakstāmas. Par 500 somiem no personas (ap 7 eiro) tiekam pie 2 istabām, televizora, WiFi, kopējās virtuves un dušas. Skats, lai arī nedaudz nepareizi nopozicionēts, toties ir. Es jautāju: “Pēc kādiem kritērijiem izvēlējies šo hosteli?”, Madara atbild: “Šim bija balkoniņš”. Noliekam somas un dodamies vērot pilsētu.

Pilsēta, protams, daudz lielāka par Jomas ielu un ir apdzīvota nostāk no šosejas, toties visi veikali, kafejnīcas un restorāni atrodami tur. Paklausot Ādama kurkstošajam vēderam ieklīstam kādā no ģimenes vadītajiem restorāniem. Tas atrodas, kā Madara to raksturo, brīvdabas estrādē ar iekārtiem griestiem un krāsainiem auduma aizkariem sienu vietā. Pie bāra lietuviešu aliņa baneris. Kā tas te tika? Mūs apkalpo rotaļīgas meitenes ar milzīgu entuziasmu un sirsnību. Lai arī laipnas, viņas ir kautrīgas, jo no Līvas objektīva viņas bēg. Pasūtam 3 plovus, dažādus salātus, foreli un 1l kompotu. Ēdiens izcils, forele svaigumsvaiga un sarunas jautrā noskaņā. Pēc ēšanas Līva turpina tualešu dokumentēšanu (dziļākās detaļās negribu ieslīgt, bet vērts pieminēt, ka šis arī viens no ceļojuma uzdevumiem). Ar smaidu sejā viņa atgriežas un iesaka paciesties.

Cauri džungļu takai pieklīduša suņa pavadībā atrodam ceļu uz Issy-kul. Šobrīd ezera nosaukums jau mums iegājies kā spārnotā frāze, kas aizvieto "viss cool". Ieraugot ezeru, mums atkrīt vaļā žokļi. Pludmale 1600 m augstumā virs jūras līmeņa. Irdenas smiltiņas, silts ūdens, ūdens atrakcijas un džeki, kas smiltīs spēlē futbolu. Veikli pārģērbjamies un iemetamies ūdenī. Tam ir dīvaina īpašība, ka pats augšējais slānis ir ledains, kamēr jo dziļāk nirsti, jo siltāk kļūst. Brīžiem saldētava, brīžiem karsta vanna.

Pie ezera jūtama pavisam cita atmosfēra un sajūtu gamma, atšķirībā no pilsētas. Cilvēki ir daudz relaksētāki, nesteidzīgāki un meklē prieku vienkāršākās lietās. Jāmin arī tas, ka šeit cilvēku sociālā dispozīcija arī ir nedaudz augstāka un liela daļa personāžu ir tūristi no netālu esošajām valstīm vai arī turīgi cilvēki. Ceļvedī bija minēts, ka šī ir populāra vieta, kur bagātie cilvēki dodas atpūsties. Jahtas, ūdensmoči, kitesērfings un vēl citas, dažādas izvirtības.

Pats ezers esot ļoti daiļš, bet mūsu apskates dienā laiks sanāca mākoņains un vējains, tāpēc nesanāca noķert tā spogulim līdzīgo kvalitāti, toties novērojām, ka ūdens ir ļoti dzidrs. Apskatījuši ezeru no šī krasta, dodamies atpakaļ, jo maršruta dēļ nāksies to vēl redzēt kādu laiciņu.

Nopērkam pa aliņam, koliņai un kruasānam un ejam vēl pablandīties pa pilsētu. Dažiem cilvēkiem iestājas trakums (vai arī retinātais gaiss) un sākas visāda veida jautrības. Nozogam augļus no koku zariem, kas sniedzas pāri sētām, Līva pamētā ūdens pudeli oglēs, Madara zem aprikožu koka tiek pie gredzena, darināta no alus pudeles korķīša, un es to visu novēroju no malas.

Pilsētas nomalē (ja to var tā saukt) savukārt ir pilnīgi cita sajūta. Šeit nav ne miņas no centrālās ielas rosības, nebeidzamajiem stendiem, kioskiem un restorāniem. Nedaudz atgādina lauku pilsētas sētu, kur visi kaimiņu bērni satiekās ar riteņiem un iet negantnības strādāt. Izcils miers.

Ejot uz viesu namu, nopērkam vīnu un brokastis. Nometamies ar dibeniem uz balkoniņa un dzeram vīnu, un runājam par dzīvi. Laiku pa laikam padodam ceļu mājas galvenajai iemītniecei - omītei.  Ar mums atnāk arī aprunāties kaimiņš, kurš ieradies no Sibīrijas. Kā pārējie cilvēki, ko satiekam, viņš, izdzirdējis kādu ceļu esam mērojuši, nosauc mūs par malačiem un novēl labu ceļa vēju. Kad vīna pudele tukša un runājamais beidzies, dodamies pa istabiņām. Kāds skatās X failus, kāds turpina iesākto sarunu, kāds cītīgi cenšas atcerēties dienas notikumus, lai tos saistoši pierakstīt.

(Foto: Līva Līva)

[apkaartpasaulei]

KUTA - BALI - INDONĒZIJA 1.DIENA

Jā, atlidojām jau vakar, bet tā bija jau teju nakts un devāmies gulēt. Lidojums bija labs - 3h līdz Stambulai, 2h gaidīšana, kas tik milzīgā lidostā ir ļooooti ok un 12h nakts reiss uz Bali lidostu Denpasar Indonēzijā.

Paliekam viesnīcā The Vira Bali Boutique Hotel & Suite (70 EUR par nakti ar iekļautām brokastīm). Šodien aklimatizācijas diena. Sākām to ar naudas maiņu- tagad mums ir

2 300 000 Indonēzijas rūpijas. Valērijs šodien sasniedza savu mērķi - kļuva par miljonāru līdz 40 gadiem. Izgājām pastaigā līdz pludmalei, lai atrastu vietējo makšķernieku- rīt būs cope! Iemēģinājām viesnīcas baseinu un aizgājām gardi paēst uz Shinta Garung. Nasi Goreng ir Bali nacionālais ēdiens - rīsi ar dārzeņiem un vistu/jūras veltēm. Bija ļoti gardi par uzkodu+otro+pūķaugļa/ananāsu smūtijiem kopā samaksājām 210 000 rūpiju, kas ir nedaudz virs 12 EUR. Bija ļoti gardi!!! Papildus sakārtojām telefona lietas - par 8 EUR katram iegādājāmies 150 GB e-sim kartes.

Pēc otrā baseina piegājiena un fantastiski gardām vakariņām Gala More (kopā paēdām pa 8.70 EUR)

Transportlīdzekļi: taxis (ar vietējo Bolt aplikāciju). Brauciens izmaksāja 1.50 EUR (kopā-turp un atpakaļ).

Cik mošķu šodien redzējām: žurku, vāveri, krabi, ķirzaku un milzu tarakānu 🙄

Šodienas atziņa:

Cilvēki ir sivēni! Aizejot līdz pludmalei (10minūšu attālumā no viesnīcas) ieraudzījām kā no rīta tā izskatās - nenormāli daudz no Indijas okeāna izskalotu plastmasa pudeļu, skārdeņu, maisiņu un apģērbu, kurus katru dienu savāc čupās un izved.

Vēl viena atziņa: ja uz ceļa ir aplis, tad tas nenozīmē, ka obligāti tajā jābrauc kā aplī - izvēle ir Tava.

!!! Bali ir vienīgā Indonēzijas province, kurā dzīvo vairākums hinduistu - 86,9%

[bb-latvija]

Purēšana bieži tiek uzskatīta par labu zīmi, ka kaķis ir mierīgs un atslābinājies. Tomēr šī nav vienīgā šādas skaņas interpretācija. Sāciet labāk izprast savu mājdzīvnieku, uzzinot patiesos murrāšanas cēloņus. Mājas kaķa murrāšanas frekvence svārstās no 25 līdz 150 herciem, kas ir pietiekami skaļa, lai cilvēki dzirdētu šīs skaņas un sajustu vibrācijas. Zinātnieki atzīmē 6 iemeslus, kāpēc kaķi sāk izdvest šo skaņu. 1. Jūsu mājdzīvnieks ir laimīgs Izplatītais nepareizs uzskats, ka murrāšana nozīmē kaķa apmierinātību, ir patiess. Tādā veidā dzīvnieks cenšas citiem pastāstīt, ka viņiem patīk ēdiens, ko viņi ēd, vai jūsu izdarītie sitieni. 2. Kaķis ir stresā Tam ir arī negatīvā puse: kaķis var arī murrāt stresa vai satraukuma stāvoklī, piemēram, apmeklējot veterinārārstu. Šajā gadījumā ar murrāšanas palīdzību viņi cenšas nomierināties. Pēc veterinārārstu domām, trauksmes murrāšanu var atpazīt šādos veidos: stresa apstākļos kaķi izdod augstākas un skaļākas skaņas; murrāšana tiek apvienota ar smagu elpošanu vai zobu smīnēšanu. 3. Pašārstēšanās No iepriekšējā punkta vienmērīgi izriet sekojošais: daži kaķi sāk izstarot vibrācijas dzemdību laikā vai gūstot traumas. Saskaņā ar vienu pētījumu, tas palīdz viņiem mazināt sāpes un regulēt elpošanu, kā arī stimulē dzīšanu, īpaši kaulu un cīpslu. Jāatzīmē, ka zemas frekvences vibrācijas, kas līdzīgas tām, ko rada kaķi murrājot, ir izmantotas cilvēkiem, lai stimulētu kaulu augšanu un stiprinātu muskuļus. 4. Citu kaķu sasveicināšanās Zinātnieki vēl nav nonākuši pie vienprātīga secinājuma, ka šādi kaķi vēlas pateikt saviem līdzcilvēkiem: viņi pauž savu draudzīgumu vai, gluži pretēji, brīdina par savu imunitāti. Tomēr murrāšanu var saukt par saikni ar citiem dzīvniekiem. 5. Kaķa mātes komunikācija ar kaķēniem Ja jums kādreiz ir izdevies noķert kaķēnus, kas pieglausti viņu kaķa mātei, tad droši vien esat dzirdējuši veselu purpuru orķestri. Kaķēni sāk murrāt, kad viņiem ir tikai dažas dienas, lai sazinātos un uzturētu kontaktus ar mātēm, un viņu māte murrā kopš viņu dzimšanas. Tā kā kaķēni piedzimst kurli un akli, kaķa mātes vibrācijas vada mazuļus pie krūts barošanai. 6. Tavs kaķis kaut ko no tevis vēlas. Dzīvnieki nemaz nav stulbi radījumi. Jau sapratis, ka murrāšana pozitīvi ietekmē jūs, mājdzīvnieks var izmantot šo paņēmienu, ubagojot ēdienu vai pieķeršanos. Šādos brīžos vibrācijas un skaņas kļūst intensīvākas un skaļākas.

[endless-joy]

🇱🇻 PIPARKŪKU MAFINI 🎄 Mana pagājušajā gadā radītā piparkūku maizes recepte, kas vēl arvien ir skatītākais ēdiens blogā, nu ir pārtapusi mafinos! 🥧 Jā, tā pati intensīvā Ziemassvētku garša un smarža, tikai tagad daudz kompaktākā formātā un ieliekama arī kādam dāvanā. ❄️ Šie mafini īpaši labpatiks tiem, kas ar balto cukuru ir uz Jūs, bet no intensīvās piparkūku garšas negrib atteikties. Saldums šeit tikai no banāniem un datelēm (Selection by @rimi.latvija), turklāt sastāvā ir ne tikai baltie kviešu, bet arī auzu milti (@herkuless_latvija). Jo man patīk radīt uzturvērtības ziņā pilnīgākus desertus. . ❄️ Pilna recepte agnesezimele.com - saite profilā! . . . 🇺🇸 GINGERBREAD MUFFINS 🎄 The all-time favorite gingerbread loaf recipe I created last year is now back in a new format, but with the same intense taste and smell of Christmas. 🥧 . These wholegrain gingerbread muffins are a great way to bring some Christmas flavor into your home and a tasty gift idea! 🎁 Plus, they are refined sugar free and can be baked in 30min. . ❄️ INGREDIENTS: wet - banana, 120ml soy milk, 12 juicy dates, 2 tbsps coconut oil; dry - 1 1/2 cup oat flour, 1/2 cup wheat flour, 2 heaping tbsps gingerbread spice, 1 1/2 tsp baking soda, a pinch of salt . ❄️ RECIPE: blend all the wet ingredients. In a seperate bowl, mix the dry ingredients and fold them into the batter. Heat up the oven to 200*C while transfering the batter to a muffin tray (I prefer a silicone one). 🥧 Place it in the oven for about 15min, then lower the temperature to 180* and bake for another 5min until the muffins are darkish brown. Let them cool down a bit and serve the muffins with some hot holiday drinks. . . . #breakfastmakes #veganfood #foodblogger #veganbreakfast #muffinrecipe #veganchristmas #gingerbread #veganmuffins #vegānisks #veganlatvia #gatavomājās #ziemassvetki #mafini #piparkukas #brokastis #tasirvegānisks (at Riga, Latvia) https://www.instagram.com/p/CXX6fmvs7uj/?utm_medium=tumblr

[pastareraksta-blog]

FoodComa Portugālē

Tu domā, ka tev patīk garšīgi paēst? Padomā vēlreiz. Portugālē ēdiens ir kults. Šeit ēdienu izbauda, to apspriež un atceras gadiem vecas maltītes: “Ak, atceries tās ribiņas, kuras tu pagatavoji kādus 10 gadus atpakaļ?” (reāli dzirdēta saruna). Arī liela daļa no miljoniem (nepārspīlējot) cilvēku, kas šeit brauc tūristoties, pusi sava laika pavada ēdot un dzerot “portuguese traditional”. Tāpēc šis ieraksts veltīts Portugāles ēdmaņai.

Pirmkārt, jāsaka, ka spēcīgs faktors šī kulta attīstībai Portugālē ir ģeogrāfija un vēsture. Te ir gan gara okeāna piekraste, gan lielas upes, kas nodrošina svaigas zivis un visādas jūras veltes. Dažas, par kuru eksistenci es vispār pat nenojautu. Un tieši šeit uzzināju, ka tās, kuras Latvijā tiek sauktas par “Tīģergarnelēm”, izrādās ir mazās garneles.  Īsto “Tīģergarneļu” izmērus varat iedomāties paši.  Klimats šeit ir pietiekami silts visa gada garumā, lai ar zemkopību nodarbotos principā nepārtraukti, un temperatūru amplitūda ļauj audzēt gan tik ierastos kartupeļus, sīpolus un visu “latvietim parastajam” pazīstamo, kā arī olīves, citronus, apelsīnus u.c. eksotiskā gala pārstāvjus. Vēl joprojām, pēc gandrīz pusgada šeit, nevaru apspiest savu sajūsmu, uz ielām redzot citronkokus.

Otra lieta ir vēsture. 15. gadsimtā portugāļi bija traki jūrasbraucēji, kas atklāja turpat vai pusi globusa un kolonizēja pa labi, pa kreisi. Brazīlija, Āfrika, Ķīna un Japāna. Un šī trakā karuseļa rezultāts – tikpat traka kulinārija. Šeit bagātīgi izmanto garšvielas, kuras jau sen ir integrētas katra portugāļa virtuvē. Nereti nākas redzēt kukurūzas maizi un kukurūzas putru – atsevišķu Āfrikas valstu tradicionālos ēdienus. Uz viena šķīvja var novērot gaļu, jūras veltes, rīsus, kartupeļus un eksotiskus augļus. Vārdu sakot, latvieši ar savām ķimenēm un pētersīļiem nobāl.

Portugāļiem patīk ieturēt maltītes ārpus mājām. Nepārspīlējot varu teikt, ka divu kvartālu garumā reizēm var būt sešas kafejnīcas. Parasti mazas un kompaktas ar t.s. “dienas piedāvājumu” kā galveno ēdienkartes sastāvdaļu un visādām saldām vai sāļām uzkodām. Tā ir savdabīga sociālās komunikācijas forma, kas Latvijā nav attīstīta/vai attīstāma (izlemiet paši). Kafejnīcās atpūšas ar kolēģiem pēc darba, tiekas ar draugiem, skatās futbolu un visādi citādi savstarpēji komunicē. Trīs lietas, kas man ļoti patīk portugāļu kafejnīcās:

 1) Porcijas ir lielas un cenas ir samērīgas.

 2)Ēdiens ir svaigs un kvalitatīvs (kkādas “kotļeti po Kijevski” vai “Karbonādi franču gaumē”, kas septiņas reizes jau uzsildītas mikroviļņu krāsnī, grūti iedomāties) 

3) Viesmīļi nereti ir vīrieši vidējos gados, nu tādi, ar briedumiņu. Es nezinu, kāpēc man tas ir svarīgi, bet kaut kā piešķir tādu papildus kvalitāti (laikam).

Apkopojot pieredzi un novērojumus, esmu nonākusi pie atsevišķiem stūrakmeņiem, kas, manuprāt, jāizceļ, ja runājam par Portugāles kulināriju:

Bulkas un saldumi –Konditoreja savā daudzveidībā liek galvai griezties. Katram mazākajam ciemam ir savi saldumi vai sava raksturīgā ciema bulka ar īpašu leģendu vai stāstu. Daudz tiek izmantots olas dzeltenums un vairums izstrādājumu ir supersaldi.

Uzkodas/tapas – apmeklējot kādu portugāļu restorānu, esiet uzmanīgi! Portugāļu sieri, visādas desiņas, astoņkāju salāti un pastētes var šķist pasniegti niecīgā daudzumā, bet tie ir tik garšīgi un sātīgi, ka, ja nebūsiet uzmanīgi, pamatēdienam vēderā vietas vairs nebūs.

Vinārs – nu, ko lai saka…. Reizēm lētāks nekā ūdens un garšīgāks par bērnības kompotu. Lieta, kas ir tikai Portugālē – Zaļais vīns (Vinho Verde). Ja interesē, iegūglē.

Kafija – portugāļi ir pirmie, kas atved uz Eiropu kafiju, un to, ka viņi ir pionieri šajā jomā, var redzēt. Kafijai nav specifiskā rūgtuma un skābuma, ka nereti sastopama Latvijā pieejamajās pupiņās, un kafijas pasūtīšanas veidu ir tikpat daudz kā krieviem lamuvārdu. Ir espresso (um café), ir espresso ar pienu (um pingado), ir melna liela kafija (um café de saco), vājāks espresso (um carioca), kafija ar daudz pienu (um galão), kafija ar mazāk pienu (uma meia de leite), pavisam vājš espresso ar pienu (um garoto) un tā tālāk un tālāk, līdz tiek sasniegts kofeīna orgasms.

 Priekā un labu apetīti! Un ar dievpalīgu nekļūt šeit pavisam resnai!

[luludublr]

Frenklina pirmais ceļojums/ prom ar tikko viengadnieku.

Pirms gandrīz četriem mēnešiem, divas dienas pēc Frenklina viena gada jubilejas, devāmies pirmajā ceļojumā visi kopā. Pa šo laiku beidzot esmu pabeigusi jau sen iesākto atstāstu. Nu slinka, slinka rakstītāja. :) Bet nu - kas ilgi nāk, tas labi nāk (cerams, ha!).

5.03. Viss iesākās diezgan labi. Par spīti tam, ka iepriekšējā dienā svinējām Frenklina dzimšanas dienu un viņam bija daudz emociju, kopumā pa nakti gulēja labi. Līdz manai aizmigšanai bija raudot pamodies tikai četras reizes, pēc tam nakts vidū nomodā tikai kādas 40min un no rīta piecēlās jau 6:20. Oma kundziņam no rīta bija ļoti laba. Priecīgs šiverēja pa māju. Uz lidostu mūs veda mans brālis, laicīgi aizbraucām, nodevām koferi. Un šeku reku, izrādas, ka nevaram apliecināt, ka izvedam no valsts savu bēru. Abiem mums līdzi ID, kur, protams, nav iespēja atzīmēt bērnus. Arī dzimšanas apliecība nav. Nācās vien zvanīt Robim, lai meklē mājās un ved. Stulbi gan... bet neviens nebrīdināja un acīmredzot es neesmu diez ko attapīga, ka pašai neienāca prātā. Kad ceļo ar bērnu visi ir ļoti atsaucīgi. Pat Rīgā. Viena sieviete palīdzēja stumt Frenklina ratus, kamēr es nesu bērnu un Miks ar koferiem (mēs ar Ryanair, tā kā, protams, visas tās simts rokas bagāžas). Pie iekāpšanas, kamēr Miks tika galā ar ratiem, man divas citas sievietes palīdzēja uznest abus koferus līdz pat sēdvietām.

Lidojums. Frenklins mazliet nemierīgs, jo pulkstens jau tuvojas 12, tāpēc bija ļoti miegains. Biju nopirkusi bio-šmio sūkājamās ledenes, ar domu dot Frenklinam sūkāt un laizīt, lai sanāk rīt siekalas un nesāp ausis. Mazliet viņam tas arī izdevās. Tā kā bija nemierīgs un pēkšņa sniega dēļ, izlidošana ļoti aizkavējās, tas viss notika labu laiku pirms pacelšanās. Nekāda dižā bēda, jo neilgi pēc tam aizmiga man rokās vēl krietnu brīdi pirms pacelšanās. Man vispār ļoti nepatīk pacelšanās un nolaišanās, lidmašīna kratās un svārstās, un man ir tiešām bail. Frenklins gan uz to vispār nereaģēja un man rociņās mierīgi nogulēja 1h15. Tā kā līdz Londonai jālido vien mazliet vairāk kā 2 stundas, tad daudz arī vairs nebija palicis. Frenklins pamodas, uzēda biezpienu un cepumiņus, paspējām visi aizstaigāt līdz labierīcībām un sākās nolaišanās. Par to biju bažīgāka kā par pacelšanos. Man personīgi ausis aizkrīt jau labu laiku pirms "oficiālās" nolaišanās sākuma un pakāpeniski sāpes ausīs pieņemas spēkā diezgan pamatīgi. Taču Frenklinam bija gluži vienalga, nelikās, ka jūt kādu diskomfortu.

Londonas lidosta. Pie izkāpšanas saņēmām bērna ratus, iepakojām Frenklinu un skrējām saņemt nodoto koferi. Baigā skriešana gan nesanāca, jo, visas tās UK epopejas dēļ, bija milzīgas rindas pasu kontrolē. Tajā brīdī Frenklinam mazliet sākās besis. Nesaprotu kāpēc mazuļiem līdz 2 gadu vecumam nav iespēja iziet caur kaut kādu ātro eju. Šeit mazliet sākās stress arī man, jo bijām ielidojuši krietni vēlāk, kas nozīmēja, ka mums bija pavisam maz laika līdz nākamajam reisam. Plus mums vēl bija jāsaņem un atkal jānodod koferis.Kad beidzot tikām pāri pasu pārbaudei, mūsu koferis jau rotēja pa lentu. Ātri paķērām to un reāli skrējām no arrivals uz departures. Tālak bija jānodod koferis. Londonas Stansted lidostā tagad pavisam jauna sistēma - Self bag drop. Sievietei parāda savus bording passes un pats liec uz tāda aparāta ar svariem savu koferi, skenē vēlreiz passu, tad izdrukājas kofera svītru koda līmlenta, ko pats arī aplīmē. To pašu bija jāizdara arī ar bērna ratiņiem.Tālāk bija jādodas uz gate. Tur, ieraugot, ka esam ar bērna ratiņiem, mūs nosūta uz fast lane. Sajūtāmies baigi special. Ha! Tālāk gan tas neko sevišķi nepaātrināja, jo londonieši preperēja mūsu baby bag (Ryanair mazulim līdz 2 gadu vecumam, kurš ceļo kādam no vecākiem klēpī, papildus var būt līdzi līdz 5kg baby bag, kur var atrasties arī bērnam paredzēti šķidrumi) diezgan ilgi un pamatīgi. Man bija līdzi divi Rūdolfa biezenīši un vēl viens Pirkumiņā iegādāts bio biezenītis tūbiņā. Ar pēdējo viss bija ok, Rūdolfa biezenīši gan tika aiznesti prom padziļinātai pārbaudei. Ha! Atšķirībā no Rīgas lidostas, šeit mums tomer lika izmest baby bag esošo Vitel sporta ūdens pudeli. Londonā atļauts dzeramais tikai, ja iepildīts bērnam paredzētās pudelītēs. Manuprāt, ļoti dīvains nosacījums, jo domāju, ka ir pietiekamo daudz bernu līdz 2 gadiem, kas dzer pa taisno no pudeles ar sporta uzgali, nemaz neizmantojot pudelītes vai sippy cup. Kā arī tās taču ir diezgan mazas, cik pudelītēm tad man būtu jābūt... mēs knapi izvilkām ar esošo ūdens daudzumu līdz lidmašīnai. Kopumā tāpat tas viss bija ļoti ilgi. Skrējiens turpinājās, Stansted ir diezgan liela lidosta un mums līdz geitam bija jāiet kādas 20-30 minūtes. Cik labi, ka bija rati un Frenci varēja vienkārši vizināt. Divas stundas starp lidojumiem manā uztverē tomēr ir ļoti knapi, it sevišķi, ja ceļo caur Londonu, ir jānodod bagāža, plus vēl ar bērnu.

Lidojums 2. Uz Tenerifi. Te Frenklins jau atkal bija ļoti noguris. Paņēmu barot, tiklīdz sākām ripināties, un bērniņš jau atkal aizmiga, nemaz nemanot pacelšanos. Tikmēr mēs ar Miku padzērām kafiju un apēdām līdzpaņemto Frenklina dzimšanas dienas kūku. Tomēr šis lidojums jau bija mazliet grūtāks, jo jālido bija ilgāk. Izgulējās man klēpī atkal vairāk kā stundu, tad modās, kaut ko paēda, nomainijām pamperu. Un tad jau gan gribējās action. Abi ar tēti staigāja pa lidmašīnu turpu šurpu, padraudzējās ar citiem bēbjiem un pasažieriem, paspēlējās ar mantām. Mazliet jau uznāca arī apnikums, ja bija jāsēž. Īpaši pirms nolaišanās, bet uz pašu nolaišanos, kad jau tuvāk zemei un kaut ko varēja saskatīt pa logu, Frenklins burtiski sastinga un mierīgi skatījās. Kopumā viss bija diezgan veiksmīgi. Domāju, ka daļēji panākumu atslēga bija arī tas, ka Frenklins nekad vēl nebija lidojis un viss apkārt esošais bija kaut kas jauns, līdz ar to arī interesants vērošanai.

Ceļojums. Pirmais rīts Frenklinam bija wou! Brokastojām ārā uz terases. Silti, saule, apkārt palmas, viss zaļš. Bērniņš tā brīnijās par apkārt redzamo un nebeidza vien stāstīt un runāties. Pirmās dienas Frenklinam viss tiešām bija brīnumu brīnumi. Baseins diez ko nepatika. Bija bail, lai gan ar Miku bijām blakus un nesām. Pie maliņas gan ļoti patika pļackāties. Nepatika, ja saule spīd acīs, tomēr bēbīšu saulenes arī neatzina. Bieži nepatika cepure. Es gan nezinu kā ar šo ir, daudzi malzliet lielāki bērni bieži bija redzami bez cepurītēm, bet man kaut kā bija bail, ka nesakarst par daudz, saule tomēr bija ļoti karsta. Es arī ļoti cītīgi smērēju viņam SPF50 krēmu, lai neapdeg. Nevar vēl īsti saprast, bet šķita, ka viņam ir gaišais ādas tips. 

Ceļojuma galvenā problēma bija ar ēšanu. Pirmās divas dienas vēl ēda silto ēdienu, ko biju uzvārījusi (rīsus ar dārzeņiem, pastu ar maltās gaļas mērci). Pēc tam pārējas 7 dienas vairs ne par ko. Ēda tikai baby jogurtu, reizēm biezpienu ar bezpiedevu jogurtu pa dienu, apelsīnus, banānus, gurķi un līdzpaņemto putru no rīta un vakarā. Tā kā parastais ēdiens tika uzņemts tik maz, baroju ar krūti krietni vairāk kā pirms tam mājās. Es tiešām nezinu ar ko tas saistīts, iespējams ar karstumu (kādas 4 dienas Tenerifi bija piemeklējusi kalima un bija 30-35* liels karstums), iespējams ar vietas maiņu, varbūt ar laika maiņu (Tenerifē +2h Latvijas laikam). Kādā trešajā ceļuma dienā Frencim piemetās arī iesnas un klepus, pēc tam arī liela temperatūra naktīs. Temperatūra bija kādas 2-3 dienas, pēc tam vēl cīnijāmies ar iesnām un klepu. Par laimi līdz mājuplidošanai izdevās tikt no tā visa vaļā. Uz ādas arī bija parādijusies tāda kā alerģija, mazi izsitumi. Izdevās nopirkt labas dabīgās zālītes ar kaut kādu upeņu ekstraktu un pārgāja. Es domāju, ka tas varētu būt no hlorētā ūdnens, jo ne tikai baseins, bet arī krāna ūdens ir diezgan hlorains. 

Runājot par zālēm - aptiekas ļoti labā līmenī, farmaceiti ļoti zinoši. Tādā ziņā vismaz bija mierīga sirds. Protams, ka man bija līdzi dažādas zālītes, bet vajadzēja vēl atsevišķas lietas iegādāties. Tā kā, dodoties uz Tenerifi, mierīgu sirdi var līdzi ņemt tikai pašu minimumu.

Sīkāk par pašu ceļojumu daudz nestāstīšu. Ceļojums kā jau ceļojums uz siltajām zemēm - baseins, jūra, izbraucieni utt. Frenklinam ļoti patika smiltis un akmentiņi, tos labprāt iztaustija visos veidos. Atklātie ūdeņi (līdzīgi kā baseins) arī negāja pie sirds, man šķiet, ka viņam nepatīk tas plašums un neizjūt ūdens robežas kā tas ir, piemēram, vannā, kur gan varētu pavadīt kaut visu dienu. Vēl ļoti patika braukāt ratos un skatīties, kas apkārt pa interesantiem jauniem skatiem. Ratos arī labi aizmiga un čučēja divas diendusiņas. [Šim rakstam pievienoju arī diezgan daudz bildes, lai varat apskatīt paši. :) ]

Citi saka, ka ar mazu bērnu vajag doties ceļojumā uz desmit dienām vismaz, vai pat visām divām nedēļām, jo paiet laiks, kamēr pierod un tad lai nav tā, ka uzreiz jādodas mājās. Mūsu gadījumā tā nebija, likās, ka Frenklinam ir reāli apnicis, nekas nepatīk un grib atpakaļ mājās.

Atpakaļceļš. Lidojums uz Briseli mums bija jau 8:15, kas nozīmēja, ka celāmies 5:00 un 6:00 braucām. Frenklinu gan pa miegam saģērbu un cēlu tikai pirms pašas izbraukšanas. Protams, ka viņš riktīgi pamodās. Bija ļoti neizgulējies, raudāja vai kašķējās visu ceļu līdz lidostai. Ratos, braucot pa lidostu, gan patika. Šeit arī nebija diez ko liela drošības pārbaude uz rokas bagāžu, šķidrumiem utt, tikām cauri ātri un viegli.

Tā kā rīts bija sācies ļoti agri, aizmieg atkal pirms pacelšanās pie krūts. Noguļ 45min. Pamostas diezgan neapmierināts, est neko īsti negrib. Kašķīgs un raudīgs. Līdz pēc aptuveni divām stundām atkal iemieg. Pirmais lidojums uz Briseli bija mazliet vairāk kā cetras stundas, tā kā laika atkal bija daudz.

Briseles lidostā mums bija 3 stundas, kas, manuprāt, ir optimāls laiks lai visu paspētu saņemt, nodot un arī mazliet apsēstos iedzert kafiju. Frenklins skraidīja pa lidostu, patika kāpt tajās (kustīgajās) mašīnītēs un sēdēt. Diena tomēr jau gara un Frenklins aizmieg tētim rokās vēl pirms došanās uz geitu. Otrais lidojums bija diezgan mierīgs, kaut ko paēda, paspēlējās ar lidmašīnas lodziņu, to verot ciet un vaļā.

KOPSAVILKUMS. Manuprāt, dodoties ceļojumā ar bērnu (sevišķi pirmo reizi), ir svarīgi jau pirms tam apzināties - tā nebūs tāda atpūta kā bija pierasts pirms tam. Tā nebūs netraucēta gulēšana bīčā, laiskas peldes un kokteiļu sūkšana no rīta līdz vakaram. Tā būs tāda pati aktīva ikdiena ar bērnu kā mājās, tikai lokācija būs cita. Protams, ir daudzi izšķiroši faktori - bērna vecums, temperaments utt. Ar mūsu super aktīvo staigājošo viengadnieku nebija viegli, viņam nemitīgi jādzenas pakaļ, jāuzmana vai jāizklaidē. Turklāt tas tomēr ir bērns, viņš nesaprot kāpēc pēkšņi ir tik karsti, kāpēc saule spīd acīs un viss ir citādāk (mēs tomēr atbraucām no ziemas uz vasaru). Mūsu Frenklins arī nav tas mierīgākais bērns, viņam ātri mainās vai zūd interese par kādu nodarbi, viņam nepatīk sēdēt un neko nedarīt, visu laiku ir jāskien, jāņem, jāpēta, jāmācās. Man godīgi sakot šķiet, ka mēs nebijām tam gatavi līdz galam. Labi, ka mēs nebijām tikai trijatā, bija arī Mika ģimene, tātad vēl trīs cilvēki, kas labprāt iesaistijās Frenklina pieskatīšanā. 

Katrā ziņā tā bija laba pieredze un tagad Frenklins ir arī krietni paaudzies, šķiet, ka kļuvis saprātīgāks, un mēs esam gatavi nākamajam ceļojumam! Šoreiz dosimies uz Vāciju, redzēs kā mums iet un apsolu pati sev uzrakstīt par mūsu piedzīvojumiem ātrāk kā šajā reizē.

:)

Laura

[volx2-blog]

Virslīgas 2016./17. gada sezonas apskats

Čempionāts, ar kuru mēs varēsim lepoties

Jā, jo tikai aklais, vai arī tas, kas nemaz neseko pašmāju hokejam, teiks pretējo.  It kā viss kā citās sezonās– septiņas komandas, no kurām divām sezonas sākumā jau ir uzlikts pastarīšu zīmogs, uzsāk ceļu pretim kārtējam Latvijas čempionu titulam. Pa vidam tiek izspēlēts Latvijas kauss, kurā atkal neveiksmi cieš Kurbads. Tomēr pašas izslēgšanas spēles šoreiz krasi atšķiras, jo sākumā HS Rīga, kas startē jau ar  sākotnējo pastarīša zīmogu, parāda zobus pagājušā gada čempioniem HK Liepāja un izspēlē visas maksimāli iespējamās spēles(5), lai noskaidrotu uzvarētāju līdz trīs uzvarām. Tomēr izšķirošajā spēlē valsts čempioni saņemas un sēriju pabeidz ar 5:1 uzvaru. Tik pat ilglaicīgā pasākumā ievelkas liepājnieku ½ fināla cīņa ar HK Mogo un piektajā mačā pēdējo golu šajā sērijā jau tukšos liepājnieku vārtos raida Elviss Želubovskis, uzstādot gala rezultātu 2:0. Arī vicečempioni HK Kurbads piecu spēļu sērijā nomokās ar Zemgale/LLU komandu, kam seko saldais ēdiens - finālsērija.

Manuprāt pašu spožāko finālsēriju vismaz šajā gadsimtā aizvadīja SMS Credit.lv komanda 2012./13.gada sezonā, kad visai negaidīti  ½ finālā bija uzveikusi Liepājas Metalurgs komandu un finālā cīnījās ar pašu Latvijas flagmaņa Dinamo fārmkomandām. Jā, jā tā gluži nebija viena komanda, bet kredīta puišiem nācās katru vakaru spēlēt ar jauniem un svaigiem Dinamo rezervju spēlētājiem (tāds bija reglaments). Tomēr neskatoties uz visiem Dinamo pūliņiem SMS Credit izdevās pierādīt, ka arī nefavorīti var parādīt labu play off hokeju. Tomēr neatceros nevienu finālsēriju, kurā no bezcerīga 0:3 sērijā būtu panākts izlīdzinājums un uzvarēts. Kurbads ilgi uz to gāja un neticamā kārtā šo sapni realizēja.

Šajā sezonā arī jāatzīmē peripetijas 1.līgas play off. Tur par čempioniem pirmo reizi kluba vēsturē kļuva Venta2002 hokejisti, kas regulārās sezonas kopvērtējumā ierindojās vien trešajā vietā. Cerams,  viņi izmantos savas tiesības nākošajā sezonā startēt jau Virslīgā.

Labākais aizsargs

Salīdzinājumā ar pagājušo sezonu līgas aizsargu, kas iekļuvuši regulārajos apskatos, vidējais vecums samazinājies no 26,1 gada uz 24,7 gadiem.  Tikai viens aizsargs(M.O.Freimanis) no esošajiem tika nominēts arī pagājušajā sezonā. Var teikt, ka šosezon līgas līderos ir izvirzījušies neredzēti un gados jaunāki aizsargi. Pa reizei tika nominēti  - D.Jansons(Zemgale/LLU), K.Lipsbergs(Mogo),  M.O.Freimanis(Mogo),  A.Galkins(Kurbads), R.Grīnbergs(Liepāja) un divreiz E.Apelis(Prizma).

Pats jaunākais šajā kompānijā ir 21 gadu veicais R.Grīnbergs, bet uzvaras laurus plūca 28 gadus vecais Mārtiņš Gipters, kas veselas četras reizes tika izvirzīts labāka aizsarga godam.

M.Gipters īpaši izcēlās sezonas sākumā, kad Kurbada komandai panākumi mijās ar zaudējumiem, bet Mārtiņš katrā spēlē guva rezultativitātes punktus un vienu brīdi bija ne tikai rezultatīvākais savas komandas aizsargs, bet arī apsteidza visus uzbrucējus. Kopā šīs sezonas 30 spēlēs gūti 36(13+23) punkti un play off spēlēs vēl 3(1+2).

Labākais uzbrucējs

Līgas labāko uzbrucēju frontē vidējais nominēto uzbrucēju vecums ir kļuvis nedaudz jaunāks samazinoties no 27 uz 24,9 gadiem. Arī šeit ir sastopami pavisam jauni vārdi, salīdzinot ar gadu iepriekš un tikai R.Vilkoits atkārtoti iekļuvis šajā sarakstā. Pa reizei nominēti – O.Aploks(Zemgale/LLU), O.Šišlanikovs(HS Rīga), J.Kļujevskis(Prizma), K.Millers(Zemgale/LLU), R.Vilkoits(Mogo), E.Kalns(Liepāja), V.Freijs(Liepāja), K.Jass(Kurbads), K.Ozoliņš(Liepāja).

Pats jaunākais šajā kompānijā ir 20 gadus vecais O. Šišlanikovs, bet vecākais 31 gadu vecais Elviss Želubovskis(Mogo), kas tika nominēts divas reizes.

Elviss ar palielu atrāvienu kļuva arī par visas Virslīgas rezultatīvāko spēlētāju 30 spēļu laikā, sakrājot  54(26+28) punktus un play off spēļu laikā pieplusoja vēl  5(2+3) punktus.

Labākais vārtsargs

Ja par uzbrucējiem un aizsargiem viss bija skaidrs pirms pašu play off sākuma, tad vārtsargu nominācijā konkurence bija milzīga un veseli trīs vārtsargi sezonas laikā tika nominēti divreiz. Šoreiz arī nominēto vidējais vecums nedaudz pieauga salīdzinājumā ar sezonu iepriekš no 24,5  uz 25,2 gadiem. Tas skaidrojams ar to, ka neviens jaunāks nepaliek un nominantu pulkā veseli četri vārtsargi bija atzīmējušies arī iepriekšējā sezonā. Pa reizei labākā godu bija izpelnījušies  V.Miščuks(Liepāja), R.Cimermanis(Zemgale/LLU), R.Petkus(Zemgale/LLU), K.Zakrevskis(Prizma), D.Romanovskis(HS Rīga) un divreiz M.Raitums(Kurbads), H.Ančs(Mogo), R.Kazanovs(Mogo). Nācās gaidīt, kā šī trijotne sevi atrādīs play off laikā.

 Arī šeit pieredze ņēma virsroku. Jaunākais vārtsargs šajā kompānijā ir 20 gadus vecais D.Romanovskis. Pats vecākais - 32 gadus vecais Mārtiņš Raitums pārspēja abus Mogo oponentus un deva nozīmīgu ieguldījumu, lai Kurbads pirmo reizi izcīnītu Latvijas čempionu titulu. 

Jāatzīmē, ka Raitums aizvadīja arī visilgāko laiku(1368 min) visā Virslīgas regulārajā sezonā. Patiesības labad jāmin arī HK Kurbads otrā vārtsarga U.Čalpas savlaicīga iesaistīšana play off trešajā spēlē, kad viņš pēc neveiksmīga spēles sākuma vārtos nomainīja M.Raitumu un atlikušajā laikā aizvadīja sauso  spēli. Toreiz uzvaru neizdevās vēl izcīnīt, bet Čalpa bija vārtos pašā kritiskākajā - ceturtajā spēlē, kad Kurbadam beidzot izdevās izcīnīt pirmo uzvaru. Pēc tās spēles M.Raitums atgriezās vārtos un izcīnīja trīs uzvaras ielaižot savos vārtos vien piecas ripas un paceļot Latvijas čempionu kausu.