pokemonusarunas - Tumblr blog

[pokemonusarunas]

Mēs tumsiņā zagām zemenes un tas bij romantiski, tad kaut kādi psihie draugi ieviesa korekcijas. Tad tu ej tālāk, jo ir pirms un pēc, satiec citus cilvēkus, tad atkal ir pirms un pēc. Galu galā, it kā atrodi sevi tik daudz kur un daudz kā, nekas ka tevi neatzīst, jo varbūt problēma ir iekš tā, ka es neesmu tik skaista kā Rozīte Maija, ar kuru sapnī mēs gribējām pašūpoties vienās šūpolēs, un viņa man tā norubīja visu patmīlību, bilstot, ka pakaļa man par liela un kopā nesanāks te pasēdēt. Sīkumi domāju šodien, kad pamodos. Čafkāju konfektes ar kumelīšu tēju, kur vēl cukurs piebērts un skatos, kā zinātnieki, pilnīgi netīšām, no žurkas uztaisa amēbu... Un jūtu, kā mute man paveras izbrīnā bezkontroles. Nevar tak tā teikt, galu galā, nekad nevar....

[pokemonusarunas]

pagalms

Esmu pedēja Maita, ja iedomājos, ka spēju būt dzīva sev, nevis citiem. Es dzīvi izdrazīšu, ne iemīlēšos. Tikai naktīs es klusi raudu. Viņš raud, kā - maza meitene- Nevajadzētu. Man nevajadzētu iemīlēties smieklos, nevajadzētu pieradināt brīvos. Aplauzt sapņus un nesaprotamus mērķus. Nevajadzētu aizpildīt dienas ar grādīgajiem un mazvērtības sajūtu zīda palagos. Un es pat neesmu tā vērta. Es sevi ienīstu dēļ savam ambīcijām. Dēļ iespējas, ka man tika iespēja būt. Nevajadzēja. Pajautā man - Kā ir dzīvot nezinot? Sasodīti viegli. Nav ne nožēlas, ka eksistē, ka mīli, ka esi. Kaut nedaudz sapratnes. Man vajag kādu, kas ir veidots pēc maniem prototipiem. Pēc asarām, smiekliem, alus garšas un dienakts cigaretēm.Sarunas tumsā ar pusizdzertu kafijas krūzi, atvadas un atgriešanās. Tik vien.- Dzīve. Tai nav ierakstīta scenārija. Tai ir kaskadieri un puslodzes klauni. Pārgudrie un muļķi acīs. Vēl tai ir nevajadzīgie,mīlnieki, nožēlas pilnie, atveidotāji un vientuļnieki. Es piederu pie pirmklasīgiem izveidotājiem. Ņem un veido..Veido, nahuj, to, ko sagrāvi vakar.Meitenīt, piemiedz ar aci izvarotājam, tas tevī iemīlējās. Tas atteicās no virspusēja skatījuma un atmiņam. Es pievienošos. Un, ja manis nav, esmu gaisā. Es tur vienmēr būšu. Es varētu nomirt un piedzimt no jauna tikai, lai aizmirstu. Aizmirstu, ka sāp. Sāp, jo esi. Pie velna, Tu iedomājies, ka dzīve ir rožu dārzs. Tas vairāk ir aizaudzis un piesmacis mājas pagalms. Pilns ar nenozīmīgiem soļiem un skatieniem. Pilns ar izsmieklu. Neraudi, neraudi. Raudāsi tikai tad, kad iemacīsies. Es iemācīšu. Es iemācīšu iemīlet šo piesmieto pagalmu. Tikai bez asaram. Bez skatieniem un smīniem. Un tagad es atzīstu, ka sen neesmu smīnējusi.

[pokemonusarunas]

kodols

Vakar ar cigareti apdedzināju pirkstu. Vai sāpēja? Nē, man jau sen vairs nesāp. Atrados neīstajā vietā un laika izveidotajā telpā. Atrados tur, kur man nebija jāatrodas. Nebija neviens, kas man to pateiktu. Neviens negaidīja. Atveidoju paralēlas, kā būtu, ja būtu. Ja es būtu mātes meita ar izteikti pārliecinošu raksturu. Veidotu sev karjeru augstās aprindās un nedomātu par dzīves izbaudīšanu, tā teikt izkrāsošanu. Ja es būtu, tēva dēls, es sen jau būtu aizgājis no mājām un pateicis acīs visu, ko domāju. Bet es esmu meita, kas brīvdienu starplaikos atgriežas mājās pārāk ieraibusi bez drosmes atzīties, ka nav tā, kā jābūt. Ar sava vecuma ierobežojumu, lai kārtīgi atvērtu muti un izkliegtu pārveidotās sāpēs. Sēdi un domā, kur es eju? Kur ir mans ceļš? Jau vairākus gadus maldos pa sānceliņiem, plosu bruģi un mūrus. Eju nezināmā virzienā. Pie velna, es eju uz atpakaļu. Nosmīnu, un atceros, ka esmu nepareizi veidota mehāniska būte, kas dzīvi uztver vairāk vai mazāk par niecību un tīru izniekošanu. Viss sāksies tur augšā.

Fiziskais man nav svarīgs, ne jau tāpēc, ka sevi uzskatu par neglītu, bet tāpēc, ka citus uzskatu par neglītiem. Ja esi neglīts iekšā, ārā nekas nespēj tevi piesaistīt. Slapja malka nedeks.

Kodols man ir svarīgāks. Iepazīt, nolasīt un pārbaudīt. Galu galā es esmu maita, kas spēlējas ar tādām pašām niecībām kā es. Lielām vai mazām. Man nav svarīgi apavi, lūpu biezums un krūšu lielums.

Man neinteresē tenkas. Ja dzirdu kā citi apdirš - es smīnu. Mana alga - smīnēšana. Es apzinos, ka tu esi tik slavens, sasodīts, lai par tevi runātu tev aiz muguras.

Es dzeru pārāk daudz kafijas un ēdu iespējami reti.

Domāju dubultā, tad vēlāk nožēloju.

[pokemonusarunas]

es labāk esmu akla

nevis redzēt

kā tu

ar kādu citu 

[pokemonusarunas]

Dzīve ir savāda vieta. Visticamākais, tā ir viena no mistiskākājām lietām, kurā savijas tavi lēmumi ar sakritībām, kuru cēlonis neesi tu. Tieši šī mazā maģiskā „sakritību virkne”, ko daudzi lepni sauc par likteni, ir neizdibināma un tā tai arī jāpaliek. Neviens nav teicis, ka savu īsto cilvēku nesatiksi rīt tramvajā. Neviens nedrīkst apgāzt iespējamību, ka uz gājēju pārējas, pie desu stenda piemājas Rimčikā vai drauga dzimšanas dienā nesatiksi cilvēku, kurš ne tikai būs pelnījis tavas jūtas, bet arī sniegs tādas pretī.

[pokemonusarunas]

14400 sekundes

Jau atkal atvēru acis. Izelpoju un ieelpoju. - kā sirds pavēl. Iemidzināju domu par neatgriešanos. Domu par torni izanalizēju, bet tā arī nespēju padoties. Es nevaru padoties. Ne tam mērglim, kas savas netirās domas un rokas piespieda manai zemapziņai izvarojot, ne tiem, kas stāv stāvu augstāk, proti, virs manis. Lūk, viens jau nolēca. Krīt. Krīt. Sirds, asaras un cilvēki no torņiem krīt. Citi kritienā izkliedz, ka mācās lidot. Pēdējo reizi. Citi atzinās - Mēs nemākam dzīvot. Mēs neatvadoties izgaisām starp rīta miglu un rasas lāsēm. Bet es - es atrados ceturtajā stāvā un apgalvoju, ka man kāds ir apzadzis. Kāds mani ir izmainījis tik ļoti, ka nespēju atgriezties. Četras stundas, 240 minūtes un 14400 sekundes. Tik ilgi es kavējos savās piesmietajās atmiņās. Sadedzināju sejas un atgriezos mājās. Sakopu savu pagalmu. Izmetu visus šarlatānus un liekuļus. Apsolīju - nekad vairs neatgriezties ceturtajā stāvā un 14400 sekundēs. Sasodīts, es apsolīju būt ārpus apļa un cirkulācijas. Sakopu savu pagalmu - sadragāju drupas un tās iemītniekus. Bet kad atgriezos - cilvēki viens otru rāva uz pusēm. Plēsa un izlaupīja. Izmantoja, sadragāja un izmeta. Cilvēki, kas man tik ļoti bija vajadzīgi - plēsa mani. Plosīja manas atmiņas un apgalvoja, lai atgriežos pie iesāktā - pie torņa.14400 sekundes un manis vairs nebūs. Jo, kad nākošreiz es stāvēšu piektajā stāvā, es neatgriezīšos. Tikai kopā ar saplosītajiem vai atmiņā.Ko gan es varu teikt tev - tu manā frontē. Nepadodies. Spēj uzkāpt otrajā stāvā, lai vērotu cilvēkus, kas padodas no piektā stāva.

[pokemonusarunas]

varu melot sev

Cienījamie Kungi un Dāmas vai jūs zināt, kā ir tad, kad sirds atsakās elpot? Atsakās, jo blakus nav tas, kas solījās tur būt. Izdrāzt tās domas, kas Tev liek secināt, ka šī ir parasta mīlestība. Mīlestība ir iedomīga Maita. Saudzējiet to. Acīs griež viss, kas balansē uz asmens gala. Tu esi. Es neesmu. Mēs neeksistējam viens otram. Vismaz es Tev nē. Sēdēt tev blakus ir būt tumsā. Es varu būt brīva. Es biju brīva. Izliku visu, kas sirdī sēdēja. Aplauzos. Naktīs raudāju. Zīlēju biezumus un ticēju. Ticēju, ka Tu lauz savas domas naktīs tā pat kā es. Neguļu. Hrōniskas bailes novecot. Bailes Tevi neredzēt. Neredzu. Citiem saku - ka negribu redzēt. Apdiršaties! Jo es mīlēju. Vismaz domāju, ka mīlu. Cik no jums pazīst mani? Cik? Apsēdies un atceries, ka Tu tikai zini mani. Parasti, lēti un svinīgi. Bieži pagātnē iegriežos. Apsēžos un apraujos. Izrādās Tu biji tas, kas iedeva man cerību. Nejutos kaila. Nejutos neglīta un naiva. Nejutos lēta, zīmēta un pārkopēta. Kāds pārlauza. Izdzēsa un sabradāja. Jums tumšs jumts pār galvu. Nezinat - nejūtat. Iekšā pūst un dzīvot arī liedz. Sāp. Liekat man parunāt, paliks vieglāk. Nepaliek. Sāp. Un tikai vien es zinu, kā acis izraut, lai asaras nebirtu. Esmu apkaunota. Izmainīta, izveidota un pamesta. Atslēga bija pie kājām. Varu sev melot. Varu, jo nejūtu. Es zinu, ka vēl tiksimies. Vēlos kaut vienu vārdu. Vēlos kaut vienu glāstu. Gribu atgriezt atpakaļ dzīvi. Gribu būt. Es Tev pasakos. Izveidoji, bet nepieradināji.

[pokemonusarunas]

liec mani mierā

Tu es mani izdomājis. Nekas no tā, ko Tu saki neesmu es, nekad arī nebūs. Tu spītīgi man stāsti pretējo, Tu visu noliedz. Bet patiesībā Tu vienkārši negribi pieņemt domu, ka man Tevi nevajag, un, patiesībā, Tev arī mani nemaz nevajag, Tev vajag to otru, to izdomāto.

[pokemonusarunas]

nāc, spēlēsim paslpēpes. Tumsā.

Nakts valdzinājums izgaisa brīdī, kad man kā glumas čūskas sāka uzmākties murgi. Nakts vidū uzraujos no miega, auksti sviedri klāj manu ķermeni, pati drudžaini trīcu. Kas notika? Es sapņoju, tas bija tikai sapnis. Nē, mani nevajāja briesmoņi vai slepkavas, es dzinos pati pēc sevis.     Es stāvu gaismā, un redzu sevi. Mums abām salst. Es skatos pati savās tumši zaļajās acīs, dzidrākās kā jebkad iepriekš, un jautāju “kas tu esi?”, bet nesaņemu atbildi. “Ko tu te dari?” es mēģinu vēlreiz. Atbildes vietā saņemu gurdenu nopūtu, tā otrā es, uz kuru skatos kā pavisam svešu cilvēku, pagriežas un lēni dodas visaptverošā, melnā tumsā. Es cenšos spert soli, lai sevi apturētu, bet esmu inerta un bezpalīdzīga. Es kliedzu cik spēka. Es vēlreiz ieskatos savās acīs un pazūdu. Es neatgriežos, mani aprija tumsa.       Tad pēkšņi brīvais kritiens un es uzraujos no miega. Es trīcu.

[pokemonusarunas]

jau atkal par mani

   Es esmu maza, mazītiņa. Nāc, ieliec mani savā kabatā. Es tur sēdēšu klusa un pacietīga, un brīžiem čukstēšu visādas muļķības. Tavā kabatā es krāšu savas bērnišķīgās bailes no pasaules un briesmoņiem - manas iztēles augļiem. Bailes no Tevis un sevis arīdzan. Tomēr es mēdzu būt arī liela un gara kā žirafe, tikai daudz lempīgāka. Kā Milzu Lempis Vinnija Pūka namiņā! Kas mani tādu ņems savā kabatā?     Es varu būt sliktākais, kas ar Tevi jebkad noticis, aiz sevis atstājot vien sāpīgu atmiņu rētas. Tomēr es varu kļūt arī par tavu gaišo pusi, par saules stariņu, kurš gādīgi rūpēsies, lai Tu būtu drošībā. Stāstīšu visādus niekus, kaut stāvēšu uz galvas vai ķēmošos kā jukusi, līdz pasmaidīsi. Vai arī ļauši izstāstīt sāpi un raudāt uz pleca. Atpakaļ neko neprasīšu, man visa kā pietiek. Nesoli man pasauli, arī solījumu ir gana.     Es esmu tas velniņš, ne enģelītis uz Tava pleca. Bez visa labā un jaukā, es Tevi apvārdošu, kūdīšu un pēc tam, savu padarījusi, nozudīšu, lai vēlāk no jauna uzrastos. Es nevēlos būt glābēja, tikai galvenā varone pati savā dzīvē. Atkal pretrunas, vai ne? Manī dzīvo divi, pavisam atšķirīgi cilvēki, viņi savā starpā nesatiek. Atzīšos, to stāstot, es mazliet baidos izklausīties pēc šizofrēniķes. Arī ar savu velniņu esmu iedraudzējusies, varbūt tāpēc, ka dažreiz ātrumā pārspļauju pār labo, ne kreiso plecu, kad Viņš mani kaunina par nelaimes piesaukšanu (vispār jau es pavisam neesmu māņticīga, mazliet tikai).     Un tad palieku tā es, kura esmu pati sev - nepavisam ne skumja vai nopietna. Joprojām esmu bērns, pat smejos kā piecgadīga un negaisa laikā slēpjos zem segas. Mostos nakts vidū, lai rakstītu vai zīmētu un pēc tam nogurumu izguļu matemātikas stundās. Vēlos būt kā kaķis, kurš staigā tur, kur pašam tīk. Mana nebeidzamā tieksme pēc brīvības var Tevi iznīcināt, esmu egoiste.

[pokemonusarunas]

tāda sajūta, ka esmu iestrēgusi kaut kādā grāvī, un jau vairākus gadus netieku no turienes laukā. nesen vēl priecājos par to, ka beidzot varēju patiešām pateikt, ka esmu laimīga. jā, esmu tāda arī tagad. bet visu laiku uzrodas kāds, kurš redzot mani, ka kāpju laukā no šī grāvja, cenšas iegrūst mani atpakaļ. kāds, kuru visu laiku esmu vilkusi laukā no grāvja, kurā bija iekritis viņš pats. nu, kad viņš ir ārā, viņš “paldies” vietā - iegrūž mani!diemžēl, tā kā es dzīvoju pēc principa - “kā tu pret mani, tā es pret tevi”, tad sanāk, ka šī grāvī grūšana nekad nebeigsies un vienmēr riņķos uz riņķi. vienmēr būs kāds, kas atradīsies šajā grāvī!tu teiktu, ka tā nevajag, un vajag apstāties?nē! lai kas būtu un notiktu, es savas rokas nenolaidīšu, bet turpināšu visu iesākto.kaut vai aiz spītības.kaut vai aiz tā, lai tev parādītu, ka esmu laimīga, un tāda arī palikšu. ka es vairs nebūšu tā, kas nemitīgi guļ grāvī un gaida kādu, kas viņu izvilks!

[pokemonusarunas]

Īsumā sakot, pašlaik es cenšos augt (dieva dēļ, ne garumā!). Gluži kā mazs bērns tveru pasauli ar plaši atplestām rokām (pretēji dažām manām vienaudzēm, atplestas nav kājas), cenšos attīrīt prātu no aizspriedumiem, nojaukt savu nepārvaramo lepnuma mūri. Brīžiem tikai brīnos, kurā brīdī pārstāja darboties mana paklusēšanas opcija, esmu sākusi, kā tautā saka, palaist muti.

[pokemonusarunas]

emocijas

katru dienu, stundu, minūti, un sekundi mums ir citādākas emocijas. ar mums nepārtraukti notiek dažādi atgadījumi, un katram atgadījumam ir atbilstošas emocijas.atgadījumus mēs redzam vienmēr - visi, bet atgadījumu izraisošās emocijas - reti.mēs ļoti bieži slēpjam savas emocijas no citiem cilvēkiem. baidāmies, kaunamies no kaut kā, utt.tev ir kāds cilvēks, ar kuru tu vari būt tik brīvs, cik vien iespējams?tāds, ar kuru tu vari piedzīvot visas savas emocijas, nebaidoties, un nekaunoties no rezultāta?

[pokemonusarunas]

cilvēks, tik dažāds

Es vēlos. Būt bezrūpīga kā bērns. Priecāties par visu ko redzu. Apbrīnot ziedošās ābeles un ar nepacietību gaidīt ābolu laiku. Vēlos visu dienu pavadīt ārā, uzrāpties augstākajā kokā un, baudot klusumu, sapņot par nākotni. Es vēlos gaidīt rītdienu ar domu, ka tā būs aizraujoša un piedzīvojumiem bagāta. Un naktī sajust sev blakus cilvēku ar tādu pašu cerību.     Es vēlos ļauties mirklim. Aiz rokas paņemt labu draugu un siltā vasaras naktī iet jāņtārpiņus meklēt. Nakšņot teltī, stāstīt spoku stāstus un pēc tam visu nakti baidīties no zombijiem. Priecāties par saulainu dienu, lai vakarā varētu doties uz to īpašo pļavu, kur zem lielā ozola satīties segā un vērot kā rietošās saules stari smilgās spēlējas. Naktī skaitīt zvaigznes, sacensties, kurš atradīs vairāk zvaigznājus un izvēlēties zvaigzni, kuru nosaukt savā vārdā. Es vēlos iekāpt autobusā, kurš dodas man nezināmā virzienā un ļauties piedzīvojumam. Pieiet pie pildīto ceriņu krūma laimītes meklēt un justies kā laimīgākais cilvēks pasaulē.      Es vēlos vēsu, lietainu dienu, lai klausoties kā lietus lāses sitas pret manu jumta logu, kādam izstāstītu savus kvēlākos sapņus. Arī siltu vasaras gāzienu, lai kā traka skrietu ārā, lēkātu pa peļķēm un dejotu lietū. Vēlos svinēt Ziemassvētkus vasaras vidū. Rīta agrumā uzsēsties uz padomju laika divriteņa un ar vecu vīru tirugus laukumā diskutēt par politiku. Pamosties pirms saullēkta un mēģināt savākt miglu trīslitru burkā. Mērcēt kājas rīta rasā un ieelpot vasaras dzestro un smaržīgo gaisu.      Es vēlos doties tik garā pastaigā, ka kājas vairs neklausa, tāpēc mājās jādodas ar stopiem. Vēlos negaisu, lai varētu paslēpties kādam azotē un stāstīt, cik ļoti bail man ir. Vēlos cept pankūkas un pēc tam pārvarēt bailes no zirnekļiem ejot uz pagrabu pēc ievārījuma, lai varētu tēlot supersievieti, kura pati spēj atskrūvēt burkas vāciņu. Klausīties vecvecāku atmiņu stāstus par to, kā viņi satikuši viens otru un kādas trakulības darījuši jaunībā. Tos klausoties, ticēt mūžīgajai mīlestībai un just tauriņus pakrūtē cerot, ka arī es nodzīvošu tikpat skaistu mūžu un man būs šādi stāsti, kuros dalīties ar saviem bērniem un mazbērniem.      Es vēlos daudz. Tomēr visvairāk, satikt cilvēku ar tādām pašām vēlmēm kaut vai tikai tāpēc, lai zinātu, ka neesmu tāda vienīgā.

[pokemonusarunas]

pasakot to skaļi tas šķiet kaut kā neticami

 Man piemīt tāda nelāga īpašība vienā mirklī atslēgties no ārpasaules, saglabājot saprātīga cilvēka izskatu. Nekontrolējami ierokos savu domu bezdibenī, nedzirdu un neredzu neko no tā, kas notiek apkārt. Atjēdzos. Jau atkal - esmu garām palaidusi stāsta galveno daļu vai jautājumu un saņemu neizpratnes pilnus, gaidošus skatienus.

[pokemonusarunas]

vēlos iziet ārā. skaistā vakarā. ieelpot svaigu gaisu un ļaut domām izgaist. tik vienkārši, vaine?

[pokemonusarunas]

the big idea

Un ko viņa dara ar savu dzīvi? Klaiņo apkārt, uzliek ragus un dara, ko vēlās, iet uz bāriem ar ko vien vēlās un dzer alkoholu uz citu rēķiniem, cik vien vēlās. Draugi viņu vairs nepazīst, patiesībā, viņa pati sevi vairs nepazīst. Viņa melo pati sev, sāpina citus, sāpina sevi. Tuvinieki domā, ka viņai viss kārtībā. Protams, ka viņi tā domā! Ko gan citu viņi var domāt? Tā taču ir viņu mazā čiepiņa. Tā ir tā nejēdzīgi iekārtotā pasaule